Sprediķis

• Klausīties audio failu 0004.0
  
• Feldmanis R. Sprediķis "Ietveriet Viņu savās sirdīs" (Ebr.12:1-3) // Svētdienas Rīts. – 2009.g. 6.jūnijs. – Nr.21 (1800).

            ..lai jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! āmen.

            Uzklausi, kristīgā draudze, Dieva Svēto Vārdu, kas ir rakstīts vēstulē ebrejiem 12. nodaļā!

1 Tāpēc tad arī mēs, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā cīnīšanā[1] nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,

2 Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas Viņam pienācīgo sagādājamo [2] prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labajai rokai.

3 Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.

Āmen.

            Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars! Nāc Tavā žēlastībā, nāc ar Tavu svēto gaismu, ar Tavu mieru un iepriecu, ar Tavu padomu! Lai mums atdarās Tava svētā patiesība, lai viņa mūs atdzīvina un spēcina, ka mēs paši kļūstam viņas apliecinātāji šai pasaulē, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

            Uzlūkosim Jēzu! Ticības iesācēju un pabeidzēju. Kas tas ir – kristīgais cilvēks? Kas tas ir – kristīgā ticība? Kā tas notiek, ka mēs esam kristīgie, ka mēs ticam? Mēs to jau dzirdējām un ņēmām vērā, ka visas ticības kopsavilkums ir šinī vienā Pestītāja aicinājumā – nāc Man pakaļ! Un šodien apustulis mums norāda, jā, kas ir šī nākšana Viņam pakaļ. Uzlūkojiet Jēzu Kristu! [3]            Ap Viņu bija daudz ļaužu. Daudzi Viņu uzlūkoja, daudzi Viņu meklēja ieraudzīt. Vēl pirms Viņa ciešanu ceļa uz svētkiem bija ieradušies Jeruzālemē arī grieķi, tie griežas pie Filipa un Andreja un saka: “Mēs gribam redzēt Jēzu!” Šie ļaudis, kas bija nākuši no gudrās, asprātīgās domātāju tautas, kura daudz bija pieredzējusi savās garīgajās atziņās. Te bija kaut kāds meklējums un vaicājums – kas ir šis? Uzlūkosim Jēzu! Mēs nezinām, vai viņi Viņu bija redzējuši un kādi bija viņu iespaidi. Un, mīļā draudze, kad mēs lūkojamies Evaņģēlijā, mūs kādreiz tā sāpīgi skar, ka arī tur bija tādi paši ļaudis, kādus mēs mūsu dienās pazīstam, kas meklē atrast kādus iespaidus, kas meklē kaut ko piedzīvot neparastu un kas taisa savus spriedumus un slēdzienus par to, ko viņi ir redzējuši vai piedzīvojuši. Tā tas bija arī ar Jēzu – Viņu uzlūkoja daudzi. Citi Viņu uzlūkoja ar izbrīnu – kā tas var būt, ka cilvēks var darīt tādas lietas? Un citi Viņu uzlūkoja ar izbailēm, jo Viņš rīkojās kā pats varenais, pavēlēdams gariem atstāties no cilvēku plosīšanas. Citi Viņu uzlūkoja godbijībā un bailēs, kad Viņš apsauca vētru. Mācekļi bailēs un briesmās jūras vidū krita laivā ceļos Viņa priekšā. Viņu uzlūkoja tie, kas Viņā redzēja savu lielo pretinieku, kad Viņš pacēla pātagu, lai izdzītu no Dieva nama tirgotājus un Dieva nama apgānītājus, tad ar sakostiem zobiem Viņu uzlūkoja naida pilnie. Viņu uzlūkoja arī pie krusta tik ļoti dažādi. Citi ar izsmieklu iedami garām, citi ar zaimiem, citi vienkārši ar pūļa ziņkārību, kas saskrien visur tur, kur kaut kas neparasts notiek.

            Mīļā draudze! Aiz visas šīs lūkošanās apustulis mums dod kādu citu vērienu. Uzlūkojiet Jēzu – mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, jebšu varējis būt priekā, ir uzņēmis krustu un pacietis izsmieklu un zaimus, un nāvi izcietis par mums. Vai mēs esam ielūkojušies Jēzū Kristū? Viņa vārds jums nevienam nav svešs. Arī daudz kas no tā, kas ar Viņu ir noticis, ir daudziem atmiņā šādā vai tādā veidā tur palicis. Kas ir noticis ar šīm lietām, ko jūs esat uzlūkojuši vai dzirdējuši? Daudzi ir, tāpat kā toreiz tie, kas Viņu bija uzlūkojuši lielā barā, kad Viņš atvēra Savu muti un runāja par mūžīgo dzīvību un Dieva taisnību, atmeta ar roku un teica: “Šī valoda ir pārāk sarežģīta, kas var to klausīties? Mēs iesim tur, pie savām ikdienas darīšanām, kas mums ir pazīstamas, vajadzīgas, svarīgas. Lai paliek šīs nesaprotamās lietas malā!”

            Daudzi, kas ir lūkojušies Jēzū, arī Viņa atstātajās zīmēs, kuras ir uzglabājis Evaņģēlijs, ir aizgājuši Viņam garām, nesaprazdami, ko viņi ir redzējuši, nepaturēdami to, ko viņi bija skatījuši, atgriezdamies atpakaļ pie tām lietām, kuras ir tik tālu nost no Viņa. Jēzus Kristus – mūsu ticības iesācējs un pabeidzējs. Kas tad ir mūsu ticība? Ko tad viņa dod, kāpēc viņa mums ir vajadzīga? Vai tas ir tas ieradumu sakopojums, kas mums ir nācis kaut kādā veidā mantojumā no citiem – no vecākiem, no apkārtnes? Tas nesakarīgais domu un priekšstatu jūklis, kas kādreiz arī mūsu dienu cilvēku mulsina, un viņš nezin izšķirties, kas ir svarīgāk – vai tas, ka viņš nododas savām laicīgām darīšanām pāri pār galvu jeb ka viņš kādreiz atrod tādu iespēju no sava dārgā laika iedalīt – ienākt Dieva namā, kur Viņa vārds tiek pieminēts un kur viņš atkal aiziet tāpat, maz ko paņēmis. Ko tas nozīmē – uzlūkot Jēzu Kristu?

            Mīļā draudze! Mēs nekad nepazīsim un nesapratīsim Jēzu Kristu, ja mēs nenostāsimies pie Viņa krusta. Viss, ko Viņš mums vēstī, viss, ko Evaņģēlijs saka par Viņu, satek kopā šinī vienā vienīgajā vietā. Kristus krusts... “Kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis,” Viņš saka. Paaugstināts... Ne daudz, dažas pēdas. Tikai tik daudz, cik vajadzīgs, lai nostiprinātu krusta koku šinī pašā (?)[4].....Šis nelielais pacēlums pāri par ...par Viņu pie šī krusta ir tas, kas pie sevis pievelk un saista. Un vienīgi tas – šeit ir viss, kas ir par Kristu sakāms, kas Viņš ir. Varoņa ciešanas? Nesaprasta ideālisma bojāeja? Kāda traģēdija, kas norisinās cilvēku acu priekšā? Kāds pārpratums ar ļaunuma nedzirdēto uzvaru pār kaut ko labu un krietnu? Ne tā! Ne tā. Ne tā... Visi šie apzīmējumi rāda, ka mēs neesam Viņu ieraudzījuši. Redzi – Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus! Dieva paceltā zīme (?), Dieva paceltais spēks, pār šo pasauli paaugstināts. Spēks, kas kā šķēps ir pacelts pret visu to, kam ir kaut kāda ļaunuma ēna vai zīme, vai vārds. Šķēps, kas ir pacelts pret pašu velnu, pret grēku un pret nāves varu. Jēzus Kristus upuris. Viņa asinis, kas izlija pār šīs pasaules grēkiem, lai tos nomazgātu. Tā, kā kādreiz ar upurējamo dzīvnieku asinīm gribēja sevi nomazgāt grēcīgās tautas savos iedomātajos, iecerētajos un ilgotajos Dieva žēlastības meklējumos. Šeit nav meklējumi, šeit nav ieceres. Šeit ir viens vienīgais upuris, kas ir nests par visas pasaules grēkiem. Par katra atsevišķā grēkiem. Tāpēc mēs lūkojamies Kristū Jēzū. Un mēs Viņu nebūsim ieraudzījuši tikmēr, kamēr mēs nebūsim ieraudzījuši, ka šeit Viņš runā uz katru atsevišķo no mums. Arī par maniem grēkiem -----[5]. Arī par manām vainām ir šīs Viņa  ciešanas un sāpes, un nāves mokas. Kamēr mēs nāksim kā ziņkārīgie izzinātāji un vaicātāji, mēs aiziesim Viņam garām, un mēs aiziesim garām atpakaļ savā nemierā un savā naktī, kas ap mums tinās dienas gaismas laikā, mēs aiziesim atpakaļ savos pinekļos, kuros mēs klūpam un sadauzāmies, un žņaudzamies. Kamēr mēs nelūkosimies šinīs izlāsojošajās asinīs kā palīdzības (?) dāvanā, kas par mums ir dota, mēs Viņu nebūsim ieraudzījuši. Un, Viņu neredzēdami, mēs paliksim akli pret visu to, kas ir šinī pasaulē pie viņas jēgas vai patiesības, vai īstenības un kas ir pie mums pašiem. Nav iespējams nākt pie šīm pēdējām, vissvarīgākajām lietām, pie tā, kas mēs esam un kāpēc mēs tādi esam, un kādiem mums jākļūst, kamēr mēs neesam nākuši pie Kristus, pie Viņa krusta. Kristīgā ticība ir šī stāvēšana zem Viņa krusta ---- ar skatu, piekaltu Viņa rokām un kājām, no kurām izlāso asinis, caur kurām mēs kļūstam viens ar Viņu, caur kurām Viņa dzīvība ienāk mūsos un dara mūs par jaunu radījumu. Kristus krusta nāves dāvana. Kristīgam cilvēkam par (?) kristīgo ticību nenozīmē daudz ko zināt, par daudz ko spriest, kas saistās ar Kristu. Tā ir lūkošanās Viņā, kamēr mūsu sirds lūst mūsos. Lūst žēlumā un sāpēs par tik lielām ciešanām. Lūst kaunā un nožēlā par to, kas mēs esam Viņa priekšā, kamēr mūsu sirds nepaliek tur, Viņa krusta pakājē, un no turienes neatraujas ne mirkli.

            Viņa mācekļu pulkā. To pulkā, kas Viņu ir mīlējuši pāri par savu dzīvību un apliecinājuši, ka Viņš ir Dzīvība, mācekļu pulkā ir kādi, kurus Viņš bija pagodinājis ar kādu atgādinājumu, ierakstīdams arī viņu rokās, arī viņu kājās Savas ciešanu zīmes, Savas brūces, Savas stigmas. Tas ir ļoti rets. Kaut kas no dievišķās godības īpaši dots, parādīts. Mēs neviens to nevaram ne gaidīt, ne sev izlūgt. Bet šīm Kristus brūcēm ir jābūt kā dziļām mūsu sirds brūcēm ieglabātām nepārtraukti mūsos. To nozīmē kristīgam cilvēkam būt. Zināt un spriest, ko ēst vai ko neēst, kur iet vai kur neiet, ko darīt vai ko nedarīt, kā izturēties – tas viss ir tas pats, kas toreiz bija tam pūlim, kas uz viņu skatījās ziņkārībā un taisīja pats savus paviršos, cilvēcīgos spriedumus un lēmumus. Tas, kas mēs būsim, tas, kādi mēs būsim, tas taps no tā, cik cieši mēs Viņā lūkojamies, cik cieši mēs Viņu ietveram sevī mīlestībā. Visdziļākajā godbijībā, visdziļākajā pielūgšanā, visdziļākajā sevis atdošanā Viņam. Viņa ciešanu pagodinājumā.  Āmen.

            Kungs Jēzu Kristu, mīļais Pestītāj! Mēs Tevi lūdzam, lai Tava žēlastība, kas ir mums parādīta Tavās svētajās ciešanās un mums atgādināta Tavā krusta zīmē, lai tā būtu ierakstīta tik dziļi mūsu sirdī, ka viss, kas būtu ar mums vai ar -----, būtu šīs Tavas žēlastības patvērumā. Piedod mums mūsu grēkus, neej sodā ar mums mūsu vājības un nespēka, un mazticības dēļ! Liec mums dziļāk, sirsnīgāk iemīļot Tevi! ----- mantotu dzīvību un mieru, un pestīšanas prieku. Kungs Jēzu Kristu! Tavās svētajās asinīs pār šo grēcīgo -----, mazgā šīs pasaules vainas un grēkus, atjauno viņu tanī jaunajā spēkā un apziņā, kādu Tu esi nācis atnest no Tēva, no Viņa valstības! Mēs lūdzam Tevi – svētī Savu draudzi visā pasaulē un visus tos, kas Tevi piesauc par savu Kungu un Pestītāju, visus tos, kas Tava krusta priekšā noliek sevi un savu dzīvību. Svētī un stiprini arī mūsu mīļo garīgo māti – mūsu Baznīcu mūsu dzimtenē! Šķīstīdams viņas ----------, darīdams viņu par Tavu kalponi un aicinātāju pie Tava krusta, pie Tavas patiesības. Svētī šo draudzi, svētī tos, kas esam šeit kopā, un sauci kopā visus tos, kam šeit būtu  --- ienāk (?), lai Tev nestu godu un no Tevis saņemtu savu dzīvību (?). Lai Tava žēlastība ir ar visu (?) mīļo dzimteni un tautu! Svētī viņu un sargi viņu no visu posta, nelaimes un piemeklējumiem, dodi Tavu gudrības un taisnības, un miermīlības garu tiem, kas likumus veido un vada tautu ---. Tava žēlastība lai ir ar visiem tiem, kas ir grūtumā un paciešanā, kas savā dzīvē ir grūtuma nesēji, ---------pacietības, panešanas un sāpju krustu. Dodi mums spēku tur, kur mēs esam krusta panesēji, no Tava svētā krusta, no Tavas pacietības. Tavās sāpēs redzēt sev spēku. Redzēt cik maz ir tas, ko ciešam mēs. Mēs lūdzam Tevi – esi ar tiem, kas ir kārdinājumā un izmisumā, šaubās un neziņā, vajāšanās un briesmās, dzīvības (?) sāpēs, vecuma vārgumā, nāves paēnā! Kungs, palīdzi, lai tad, kad mūsu Dieva mērs būs pilns un mums būs jānokāpj nāves tumšajā paēnā, Tavs krusts un --- žēlastība, tumsu pāršķeldams un atdarīdams vārtus uz nebeidzamo ---– mūžīgajā dzīvībā Tavā tuvumā. Paklausi mūs un aizstāvi mūs pie Tēva mūs lūgšanā, kā Tu to mums esi solījis!

(kanceles lūgšanai pievienojas draudzes dziedājums) Kungs Jēzu Krist, Tu kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies! Āmen.