Autobiogrāfija - Nr.1

Mans tēvs, Jānis Feldmanis, Jura un Grietas dēls, īsts Zemgalietis. Dzimis 1872. gadā Vecsvirlaukā. Viņu kristījis un vēlāk arī konfirmējis Jelgavas lauku draudzē, Sv. Annas baznīcā, tolaik ļoti populārais un savu īpatnību dēļ vēl paaudzēm ilgi Jelgavā daudzinātais mācītājs Konrādijs, jelgavniekos saukts “vecais Konrādiņš”.

Manas mātes – Matutu – cilts no Bārtas vai Rucavas. Mātes tēvs vēlāk pārcēlās uz Durbi, iepirkdams mājas Rīvas pagastā. Mana māte Jete (Henrieta) Marija, Miķeļa un Henrietas meita, dzimusi 1876. gadā Rucavā, kristīta Būtiņu baznīcā, kādreizējā Rucavas draudzes filiālē (tagad Lietuvā). Mātes māti (radi ?) palika Leišmalē, sniegdamies iekšā arī pašā Lietuvā ap Skodu, Kretingu, Salantiem, Laukzemi. Bērnības atmiņās māte pieminēja, ka ģimenes svinībās kādreiz ieradušās arī kādas tantes no Prūsijas, t.i., no Klaipēdas apgabala vai Austrumprūsijas, kuras runājušas īpatu (ne leišu) valodu, ko gan esot varēts saprast. Vai kursenieces vai, varbūt, vēl kādas senprūšu drumstalas?

Pēc salaulāšanās Aizputē 1903. gadā, māte pārcēlās uz dzīvi Viļņā, kur tēvs tolaik bij grāmatvedis Poļesijas (Krievijas Rietumu) dzelzceļa virsvaldē. Viļņā esam dzimuši abi ar vecāko brāli Edvinu (dz. 1905. g.). Esmu dzimis 1910. g. 4. augustā (pēc vecā stila 22. jūlijā) un kristīts Viļņas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā 1911. gadā. – Atmiņas par šiem laikiem ir ļoti vājas. Bija pastāvīgi apmeklējumi Aizputē, kur dzīvoja mātes vecāki.

Pasaules Pirmā kara laikā, kad 1915. gadā fronte tuvojās Viļņai un iestādes evakuēja, evakuēja arī tēva darba vietu līdz ar tās darbiniekiem un to ģimenēm. Visa ģimene nonācām Maskavā, kur bij pārcelta tēva darba vieta. Bēgļu pārpildītajā pilsētā nebij iespējams palikt. Dzīvojām pārmaiņus dažādās vietās Maskavas tuvumā. Ar šo laiku saistās jau noteiktākas atmiņas.Brālis uzsāka skolas gaitas kādā ģimnāzijā, kas bij evakuēta no Rīgas Maskavas tuvumā. Nevienam nezinot un neviena neskubināts, biju apguvis lasīt un rakstīt mākslu, kā latviešu, tā arī krievu rakstos. Latviešu grāmatu bij maz. Skaistas bērnu grāmatas man bij dāvātas krievu valodā. Latviešu valoda bij vienīgā un nemainīgā valoda mūsu ģimenē un satiksmē ar citām latviešu ģimenēm. Brālim dāvātās skaistās populārzinātniskās grāmatas atvēra jau agri skatu uz plašo pasauli. Pamodinātā interese par ģeogrāfiju un vēsturi palika uz visiem laikiem.

Lielo revolūciju notikumi mūs pārsteidza Krievijas vidienē. Izmainījušos dzīves apstākļos meklējām ceļu atpakaļ uz Latviju. Raksturīgi, ka svešumā esošos latviešos šī vēlēšanās nebūt nebij vispārēja. Bija kādi, kas gaidīja kādus īpaši spožus apstākļus “drīzumā, kad Krievija nāks atkal vaļā”. –

Atpakaļceļš uz Latviju bij ilgs, sarežģīts un daudzu briesmu pilns. Bij vairakkārt jāšķērso robežas jauntapušo, savstarpēji naidīgu pretvaru starpā. Paliekot kādu laiku uz vietas, notika, ka vairākkārt nomainījās dažādas virsvaras. Cauri neskaitāmām grūtībām un briesmām, 1919. g. ziemā nokļuvām savā izejas punktā – Viļņā. Tālākais ceļš – uz Latviju – vēl bij slēgts.

Apmetāmies Viļņas tuvumā – Lentvarā. Tēvs joprojām palika uzticīgs savam dzelzceļa darbam Viļņā. Šeit, Lentvarā, – kad man vasarā apritēja deviņi gadi, sākās manas pirmās īstās skolas gaitas. Visa vasara man pagāja baismās nojautās, iztēlojoties visādus sodus un briesmas, kādas bij dzirdētas un kādas varēja nākt pār skolas bērnu. Īstenība atnāca citāda. Visā raibajā leitīšu, polīšu un baltkrieviņu pulkā biju neapstrīdamais pirmais skolnieks. Poļu valoda nesagādāja nekādas grūtības, to apguvu nemanot, jo pilnīgi pārvaldīju Krievijā apgūto krievu valodu. Līdzi citiem skolas bērniem svētku reizēs gāju tiem līdz uz vietējo katoļu baznīcu. Kad 1920. gadā likās, ka būs jāpārceļas uz pilsētu, gāju vasaras skolā pie savas skolotājas Juzefas Poļakovas, kura mani sagatavoja tālākās skolas zināšanās. Kad rudenī noskaidrojās, ka varēsim pārcelties uz Latviju, kopā ar māti gāju atvadīties no savas skolotājas. Piemiņai biju sakārtojis pašdarinātu “grāmatiņu”. Skolotāja to aizkustināta saņēma un pretī ar savu ierakstītu veltījumu uzdāvināja man pirmo teoloģiska satura grāmatu manā mūžā “Promien istotniej oswiaty” (Patiesās apgaismības stars). Šo simbolisko dāvanu glabāju kā lielu dārgumu.

Latvijā pārkļuvām 1922. g. septembrī, pēc dažiem Kauņā pavadītiem mēnešiem, kārtojot iebraukšanas formalitātes. Mūsu ģimene apmetās Jelgavā. Tēvs atkal stājās darbā dzelzceļa dienestā, būdams bieži izbraukumos un komandējumos.

Jelgavā sākās manas īstās, sakarīgās skolas gaitas. 1922. g. rudenī mani uzņēma Jelgavas IV pamatskolas III klasē, kur bez kādām grūtībām varēju pieslēgties un sekot mācībām. Bija neparasta, īpati pacilāta sajūta pēkšņi atrasties latviešu skolā un latviešu grāmatu vidū. Īpašs pārdzīvojums bij turēt rokās Freidenfelda “Gaismas avotu”. Skola bij sapulcējusi izcilus, kompetentus (pasniedzējus) un audzinātājus. Īpaši izcēlās Ticības mācību un Latviešu valodas pasniegums. Visās klasēs Ticības mācību pasniedza pati skolas priekšniece, visu ļoti cienītā Elizabete Kleinberga. Katra mācību diena sākās ar kopīgu rīta lūgšanu un dziesmu visai skolai. – V un VI klasē skolas priekšniece mums turēja un diktēja īstas lekcijas, vēl pie mācāmās grāmatas satura. Bij jāraksta klases darbi un mājas darbi. Atceros, ka reiz bij uzdevums aiziet uz kādu no baznīcām, rūpīgi apskatīt visu, būt klāt dievkalpojumā un to mājās aprakstīt. Pēc tam šos mājas darbus iztirzāja klasē, visu tuvāk izskaidrojot, ko vērotājs nebij izpratis. Ticības mācībā bij jāraksta arī klases (darbi). Atradu saglabājušos uz burtnīcas lapas rakstīto klases darbu “Apustulis Pāvils kā pagānu misionārs”. Ne jau atzīme zem raksta iepriecināja, bet ticībā audzinātājas dziļgudrība, ticībā vadot un audzinot. Neaizmirstama palikusi skolotāja Avotiņa. Viņa iemācīja mīlēt latviešu valodas skaistumu un bagātību. Katru nedēļu bij jāiemācās un jāatsaka stundā kāds uzdotais dzejolis un latviešu valodas stundā jāatsaka. Pie tam skolotāja laboja izteiksmi. Latviešu valoda vairs nebij tik sarunai, bet vadīja līdzi pa dzejnieku domu ceļiem.

Jelgavas pamatskolu Ziemassvētki.

Garais un gurdinošais rudens mācību posms tuvojās noslēgumam. Tuvojās Ziemassvētki un brīvlaiks. Pamatskolu vadītāji nolēma “skolas eglīti” turēt visām skolām kopīgi dienu pirms brīvlaika sākšanās. Plašā Jelgavas Latviešu Biedrības zāle tikko spēja saņemt lielo viesu pulku – vecākus, draugus, jaunākos brāļus un māsas. – Priekšnesumus ievadīja Pirmā – “Annas” zēnu pamatskola. Piemērotai mūzikai skanot, uz skatuves uznāca brašu zēnu pulks un veica skaistus vingrojumus. Jaunākie brāļi – skatītāji, vēroja mirdzošām acīm, kārodami paši jo ātrāk tikt šai skolas zēnu pulkā. Tad atskanēja viegla rotaļas mūzika, uz skatuves uzspurdza meiteņu (…) skaisti balti tērpušās un skaistā rotaļā – dejā attēloja sniega pārsliņu snigšanu. Tās bij Otrās – “Dārtas” – meiteņu pamatskolas meitenes. Trešā pamatskola ar savu skolas kori nodziedāja skaistās Ziemassvētku dziesmas. Tad nāca Ceturtās pamatskolas kārta. Pacēlās priekškars. Skatuve pilnīgi tumša, mirdz tikai viena pati liela, ļoti spoža zvaigzne. Tā apgaismo silīti, kurā dus Jēzus Bērniņš. Marija pieliekusies pie viņa, turpat Jāzeps un divi stalti gani savos apmetņos, garām ganu nūjām rokās. Neredzami, koris dzied “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”… Ir svētsvinīgi un skaisti kā baznīcā. Aizgrābti daudzi slauka asaras. Skolu Ziemassvētki nosvinēti. Rīt vēlreiz uz skolu – saņemt liecības ar visa rudens skolas darba un čakluma novērtējumu. Un tad brīvlaiks. Ilgais, skaistais Ziemassvētku brīvlaiks, kas noslēgsies ar Zvaigznes dienu.

Pēc pamatskolas pabeigšanas 1925. gada pavasarī, pacēlās jautājums par tālāko izglītības ceļu. Ne man, ne maniem vecākiem nemaz nepacēlās jautājums “vai”, bet tikai “kā”. Jelgava bij skolu pilsēta. Divām ģimnāzijām – klasiskai un reālai – līdzi Skolotāju Institūts, Lauksaimniecības vidusskola, Arodu skola deva vispusīgu un plašu izvēli. Ģimnāzijas plašā, klasiskā izglītība prasīja lielākus līdzekļus, kādu mūsu ģimenei nebij. Palika Skolotāju Institūts ar mērenākiem izdevumiem un drošām darba iespējām, nobeidzot to, lielā skolotāju trūkuma dēļ. Tā ar 1925. gada rudeni iestājos Skolotāju Institūtā.

Jelgava septiņus gadus pēc bermontiešu padzīšanas vēl vienmēr bij drupu pilsēta. Nodedzināta bij Kurzemes hercogu krāšņā pils ar tās archīviem un bibliotēku, tāpat Hercoga Pētera akadēmija ar tās zinātnisko bibliotēku, Kurzemes provinces mūzejs ar tā unikālajiem vēsturiskajiem krājumiem un unikālo bibliotēku, Reālskolas lielā ēka, ko piešķīra Skolotāju Institūtam un kur lēni varēja notikt atjaunošanas darbi, un prāvs skaits citu ēku, kam bija vēsturiska vai mākslas vērtība.

Šo apstākļu dēļ, Institūtam vēl trīs gadus bij jāmitinās pagaidu telpās. Visu pirmo mācības gadu mācības notika pēcpusdienās neizpostītās Arodu skolas telpās. Skumjš un neērts stāvoklis. Otrajā gadā varējām ieiet dažās jau atremontētajās telpās Institūtam piešķirtajā celtnē. Bet arī tur vēl kā pēcpusdienas klase, līdz kamēr bij atremontētas vēl citas telpas.

Skolēnu skaits bij lielāks par uzņemamo. Institūts prasīja mazāku mācību maksu un atvēra darba iespējas. Iestājās daudzi trūcīgu ļaužu bērni, pārsvarā lauku jaunieši. Mācības spēki bij ļoti kvalificēti, to starpā vairāki Universitātes mācības spēki – direktors Pētersons, fiziķis–astronoms Arvīds Lūsis, valodnieks Jānis Pīlaps, mākslinieks K. Baltgailis, komponists J. Mediņš. Jau otrajā gadā bez teorētiskajiem priekšmetiem nāca klāt jau praktiskās nodarbības paidagoģijā: hospitēšanas un izvērtēšanas pašu audzēkņu paraugstundās. Tas bija saistoši un dzīvi ievirzīja skolotāja – pasniedzēja un audzināšanas darbā.

Manas domas un vēlējumi jau otrā mācības gada sākumā (1926. g. rudenī) pavisam noteikti tiecās uz Universitāti un uz teoloģijas studijām. Šīs domas vēl vairāk asināja un precizēja polemika ar kādu no krasi materiāliski ievirzītu klases biedri. Materiālisma un sociālisma idejas turēja tai laikā daudzu jauniešu prātus savā iespaidā.

Studijām nepieciešamos līdzekļus cerēju iegūt skolotāja darbā, bet turpat arī skaidri redzēju, ka tas ir nereāli, jo novērojumi rādīja abu lietu nesavienojamību. Skolotāja darbs tiktāl absorbē visu cilvēku, ka padara neiespējamu jebkādu sadalīšanos.

1925/26. g., līdztekus skolas gaitām, veidojās arī manas attiecības ar kristīgo draudzi un ticību. Atceros ziemā, no bibliotēkas nākot, kādu visai sparīgu disputu ar klases spēcīgāko materiālistu – ateistu, kas centās mani pārliecināt, bet patiesībā spēcīgi stimulēja manu ticības pārliecību. – Atgriežoties Latvijā, biju aizgājis ar tēvu uz viņa kristīšanas un iesvētīšanas baznīcu – Jelgavas Svēto Annu, kuras apmeklētājs tad arī paliku. Jelgavu tad – 1926–29. g. saviļņoja jauns teologs (no 1929. g. mācītājs) Edgars Rumba, prāvesta Jāņa Reinharda adjunkts pie pilsētas draudzes Nikolaja baznīcā. Kaimiņu skubināts, aizgāju un paliku par pastāvīgu Nikolaja baznīcas apmeklētāju. Jaunais mācītājs saistīja ar visu – ar nolasītā Vārda un liturģijas skaidro dikciju un izteiksmi, ar Vārda satura dziļumu un patiesīgumu. Jaunais mācītājs – Edgars Rumba –
nodibināja 1926. gadā pie Nikolaja draudzes Jaunatnes pulciņu, kuru viņš pulcināja uz īpašām lūgšanas stundām. Tām bij sveša sektantiskā vienmuļība un pašapziņa. Lūgšanas stundas vienmēr Rumba ievadīja ar kādas Rakstu vietas skaidru, celsmīgu izskaidrojumu, kam sekoja lūgšanas un aizlūgumi un pēc tam arī draudzīgas sarunas un pārrunas. Pulciņā sapulcējās skolu un darba jaunatne, arī studenti. Ticības izaugsmes un krietnuma stājas veidošanā pulciņa nozīme bija ievērojama. Teoloģijas studijām tas deva trīs, Mākslas akadēmijai divus.

Atnāca 1929. gads, atnesdams liktenīgu pagriezienu manā dzīvē. Tas bija Latvijā smagas saimnieciskās krīzes gads, kas smagi skāra algotus valsts iestāžu darbiniekus, samazinot štatus. Pensionēja tēvu, ģimenes uzturētāju. Es biju Skolotāju Institūta priekšpēdējā – ceturtajā – klasē. Bij jāstājas kādā darbā. Redzēju Dieva izkārtojumu piedāvātajā darbā Dzelzceļu Materiālu apgādes IV nodaļas kancelejā. Pirms Vasarsvētkiem izstājos no Institūta. Institūta direktors centās pierunāt palikt un vēl nobeigt beidzamo klasi, apsolot dažādus atvieglojumus, bet velti. No vienas puses, palīdzība mājai bij būtiski nepieciešama, bet galvenais, te redzēju Dieva brīnišķīgu izkārtojumu, kas pēkšņi deva jaunu pavērsienu uz vēlējumu piepildīšanos – studijām Universitātē, kas intensīvā skolotāja darbā bij praktiski tikpat kā neiespējamas. Visa vasara aizgāja intensīvās latīņu valodas mācības stundās, pie laba skolotāja, tā ka rudenī, mācību gadam atsākoties, varēju pilnīgi pieslēgties latīņu valodas stundām un pabeigt pilnu ģimnāzijas kursu ar latīņu valodu, kas nepieciešama, iestājoties Teoloģijas Fakultātē. Biju pabeidzis Jelgavas Vakara ģimnāziju, kas nesen bij dibināta un kuras nozīme un vērtība dienas darbā nodarbinātiem jauniešiem bij ļoti liela. Tāpat arī pieaugušiem, pat pusmūža ļaudīm, kuru izglītība kara un pārmaiņu apstākļos bij palikusi nepabeigta. Izņemot latīņu valodu, pārējās mācībās bij mazāk darba. Skolotāju Institūta devums un respekts pret šo mācības iestādi pavadīja mācību gaitu. – 1930. gada pavasarī nobeidzu Vakara ģimnāziju. Bija liels gandarījums.

Jau drīz, vasarā, izņēmis no darba vietas vienu atvaļinājuma dienu, devos uz Rīgu, lai iesniegtu Universitātē pieprasītos dokumentus un pieteiktos uz iestājpārbaudījumiem Teoloģijas Fakultātē. Bija īpata pacilātība, izjūtot notikuma svinīgumu un liktenīgumu. Jau ieiešana Universitātes telpā pildīja ar kādu specifisku, gandrīz sakrālu izjūtu. Tā palika uz visiem laikiem. Arī draugos no dažādām nozarēm. Bija prieks, liels prieks. Bija sasniegts, panākts kaut kas ļoti svarīgs, bet tam pretī tūdaļ nostājās ciets mūris, ko nepazina tie daudzie, ar kuriem sastapos pirmajā – mācības spēku un jaunuzņemto studentu pirmajā iepazīšanās un (…)

(…) apmeklēt tikai pēcpusdienas un vakara lekcijas – kad pagūšu pēc darba atbraukt uz Rīgu… Pār lielo prieku nogūlās ēna. Tikai pēcpusdienās un vakara lekcijās varēju piedalīties. Jau obligātās valodu (…) – grieķu un ebrēju valodās – bij jāseko un jāsagatavojas un jāabsolvē patstāvīgi, tik konsultējoties ar pasniedzējiem. Uz profesora L. Adamoviča Baznīcas un dogmatu vēstures (lekcijām) nemaz nevarēju tikt, jo profesors lasīja savas lekcijas agri no rīta. Profesors saprata manu grūto stāvokli. Lai kompensētu lekciju neapmeklēšanu, viņš uzdeva papildus darbu – izlasīt un atreferēt kādu kursam atbilstošu grāmatu, kas tad dotu ieskaiti par attiecīgā kursa noklausīšanos un pielaišanu pie eksāmena. Pa diviem pirmajiem semestriem cītīgi izlasīju divas prāvas grāmatas un noliku ļoti sekmīgi arī pašus kursa eksāmenus. Tālāk profesors man vairs kompensācijas darbus neuzdeva, viņš man uzticējās. Visus tālākos eksāmenus noliku ļoti sekmīgi. Baznīcas vēsture bij kļuvusi mans mīļākais studiju priekšmets, kurā, studijas beidzot, rakstīju savu studiju darbu par “apvienošanās centieniem modernajā protestantismā” un beidzot arī licenciāta darbu par (Evaņģēlisko) Baznīcu apvienošanos Dienvidindijā. Profesora V. Maldoņa lekcijas bij pēcpusdienā. Tikko pabeidzis darbu kancelejā plkst. 15, ar vilcienu pēc dažām minūtēm braucu uz Rīgu. No stacijas lielā steigā uz Universitāti un mirkli ātrāk par profesoru biju auditorijā… Profesors Maldonis lasīja sistemātiskās teoloģijas (lekcijas), kuras tā varēju pilnīgi noklausīties. Ar citiem mācības spēkiem bij jāvienojas par patstāvīgi sagatavotu priekšmetu eksāmeniem. Psicholoģiju lasīja profesors P. Dāle. Tas bija priekšmets, kurā liku savu pirmo eksāmenu. Atbraucu ziemas rītā uz Rīgu. Profesors eksaminēšanas bij pārcēlis uz savām mājām. Nobraucu uz Meža parku. Jutu zināmu nedrošību. Mazrunīgais profesors likās stingrs… Profesora lielais miers kaut kā raisīja atbildes, līdz viņš paņēma studiju grāmatiņu un ierakstīja atzīmi. Atvadījos. Tikai ārā, tālāk no redzamības, uzdrošinājos paskatīties uz profesora ierakstu un apmulsu – “Ļoti sekmīgi”. Kāds prieks! Tātad viss mans studiju gads ar tik daudz nedrošībām, grūtībām un šaubām tomēr ir izrādījies sekmīgs. Nekad neaizmirsu šo pirmo nedrošo eksāmenu un profesora novērtējumu, kas iedrošināja turpinot. Kad pēc gadiem tikos ar profesoru jau citos apstākļos, viņam atgādināju un pateicos. Profesors gandarīti pasmaidīja. Iestājoties Universitātē, profesors Kundziņš bij Teoloģijas Fakultātes dekāns. Kundziņš uzņēma jaunos studentus ļoti laipni – “silti” – ievadīja studiju gaitā un kārtībā. Viņā juta viņa izcilo audzinātāja garu. Viņš lasīja Jaunās Derības priekšmetus un Jēzus dzīvi. Savu grāmatu “Kristus” viņš noslēdza ar Ideālista (Kristus) traģēdiju – guldīšanu kapā – un piezīmi, ka mīlestība nemirst, bet ceļas augšā… Tas atsaldēja “liberālo” pseudokristīgo teoloģiju, kas uzziedēja Latvijā visādās, nacionālās un
filosofiskās, “reliģijās”.

Jau pirmajā mācības gadā nāca notikumi, kas deva jaunus, spēcīgus iespaidus un pavērsienu dzīvē. Iepazinos ar Kristīgo Studentu biedrību un iestājos tajā. Ierosma nāca no Teoloģijas Fakultātes studenta Arnolda Grosbacha, ar kuru bijām kopā Jelgavas Nikolaja draudzes Jaunatnes pulciņā. Viņš bij jau trešā kursa students. Viņš mani uzaicināja līdz uz Kristīgās Studentu biedrības eglīti. Iespaids bij dziļš un cēli skaists. Kopā bij teologi un citu fakultāšu studenti, kā arī jau beigušie un pat mācības spēki. Dziedājām Ziemssvētku dziesmas – sākdami ar “Adeste, fideles” latīņu valodā, kas izskanēja īpaši cēli. Ap eglīti visi sadevās rokās, svecīti turot rokā. No eglītes aizdegtu, pirmais sniedz liesmiņu tālāk, sakot līdzi kādu Ziemssvētku vārdu. Vienoja dziļš garīgs prieks un draudzība. Kļuvu par Kristīgās Studentu biedrības biedri. Kristīgā Studentu biedrība un Vispasaules Kristīgā Studentu Federācija, kurai Latvijas biedrība piederēja, pavēra plašus garīgās dzīves un garīgās rosmes apvāršņus. Vispirms jau teoloģijā, atverot skatu uz kristīgās teoloģijas patiesajiem dziļumiem un saturu, pretēji laikmetīgi “modernajai” teoloģijas degradēšanai par vispārējo reliģiju filosofiju. Mūs apmeklēja ievērojami teologi un citi zinātnieki no Somijas, Zviedrijas, Francijas, Vācijas, Anglijas, Šveices, turēdami atklātus akadēmiskus priekšlasījumus nevien Biedrības telpās, bet Universitātē. Garīgie apvāršņi studējošā jaunatnē paplašinājās. Tam līdzi nāca uzaicinājumi Federācijas un studiju ciklos, kas bija vienmēr veltīti vispārējām un aktuālām garīgās dzīves problēmām. Bija sietas ciešas draudzības saites dažādu tautu studentu starpā un sakari ar ārzemju zinātnes centriem. Biedrības iekšējā dzīves centrā bij reizi nedēļā noturētā Bībeles stunda, brīvi pieejama nevien biedriem, bet arī citiem studentiem. Lasījām pēc izvēles vai secībā Jaunajā Derībā. Pārrunās un apcerē, kurās visi piedalījās, atklājās Svēto Rakstu dziļumi. Tā sauktajās “konferencēs” vasarā un ziemā ārpus Rīgas sanāca biedrības biedri, vecbiedri un viesi uz priekšlasījumiem, Bībeles stundām, dievkalpojumiem. Valdīja draudzība un dzīva domu un iespaidu apmaiņa. Biedrības garīgais devums, īpaši teologu saimei, bij vērtīgs un liels. Mans pirmais ārzemju “ceļojums” arī nāca caur Kristīgo Studentu biedrību, kad Čechoslovākijas K.S.B. mūs ielūdza uz savu vasaras sanāksmi. Biju II kursa teoloģijas students. Jau pats brauciens turp bij liels pārdzīvojums. Nonākot Rezekā pie Nove Mesto, čechu un slovāku studenti mani saņēma ar sajūsmu (No Latvijas!) un ļoti siltu un ļoti aktīvu draudzību. Pārdzīvojums bij dziļš un paliekams uz visu dzīvi. Iepazinos arī ar ungāriem un citiem. Iepazinu, kāda ir šī tauta, un to iemīlēju. Šis iespaids, kā smeldze, dzīvoja sirdī līdz, kad nākošajos gados tā smagi cieta apspiestībā. Nobraucu līdzi uz Prāgu, kur ielūdza jaunie draugi. Izrādīja šīs vienreizīgi skaistās pilsētas krāšņumu un čechu mājas viesmīlību.

Piemiņā palika profesors Hromadka, ievērojamais čechu teologs un baznīcas darbinieks, konferences vadītājs. Apmeklējot viņu Prāgā, palika atmiņā, kā viņš no mājas balkona rādīdams krāšņo pilsētu, ar īpašu prieku rādīja uz vairākām jaunuzceltajām baznīcām, kā garīgās rosmes lieciniecēm. Ar profesoru Hromadku iznāca tikšanās vēlreiz, kad viņš kā Vispasaules Baznīcu Apvienības darbinieks apmeklēja Rīgu 196… gadā, nākdams no vācu paverdzinātās Čechijas Padomijas okupētajā Latvijā…

Atceļā no Čechoslovākijas apstājos savā dzimšanas un bērnības pilsētā Viļņā. Salīdzinājumā ar tikko redzēto Prāgu Viļņa atstāja nožēlojamu, drūmu pamestības un posta iespaidu. Poļi, pretlikumīgi un varmācīgi atraudami tikko tapušai Lietuvas valstij viņās senseno galvaspilsētu, to tagad turēja kā pamestu, nožēlojamu kaktu. Aizbraucu uz Lentvari, kādreizējo dzīves un skolas vietu. Nožēlojams ciemats. Savu bijušo skolas ēku neatradu. Tās vietā uzcelta kāda darbnīca. Kādā tuvākā mājā sastapu savu pamatskolas skolotāju, Paņi Helenu, vecu večiņu. Tā stāstīja par vietējo iedzīvotāju nabadzību un trūkumu. Viņa spieda kopā papusdienot. Bija svaigu kāpostu zupa, kurā nemanīju nekādas piedevas. Man smeldza, ka nevarēju ne ar ko palīdzēt. No manas studenta ceļa naudas vairs bij palikuši tikai vara gabali. – Vaicāju pēc skolotājas māsas – manas kādreizējās vasaras skolotājas – Paņ Juzēfas. Viņa mirusi jau pirms dažiem gadiem. Manam skaistajam ceļojumam beigu akordam bij dziļa, skaudra sāpe…

Otrajā studiju gadā – 1931/32 – nāca lūzums. Nopietni saslimu. To patiesībā varēja arī gaidīt. Slodze bij bijusi pārāk liela. Februārī, saaukstējies, devos pie darba vietas ārsta. Izmeklējis, deva dažas dienas atvaļinājuma un nozīmēja pie galvenā ārsta Rīgā. Tā spriedums bij nopietns – tuberkulozes sākumi, un nozīmēja ārstēšanu slimnīcā un sanatorijā. Saņēmu atvaļinājumu no darba vietas. Ārstēšanas sākumam bij nozīmēta Jelgavas Diakonisu slimnīca. Kurzemes Konsistorijai pakļautās un uzturētās Kurzemes diakonisu slimnīcas atsavināja Jelgavas pilsēta. Atlikušajā īpašuma daļā čaklās Pelēkās māsas izveidoja – kaut šaurāku – atkal savu slimnīcu. Biju septiņpadsmit dienas šai slimnīcā un dievbijīgo Pelēko māsu sabiedrībā. Savu kaiti nejutu nemaz, bet guvu ieskatu, godbijību pret māsām – diakonisēm , viņu stāju un kalpošanu. Iespaids un priekšstats par kristīgās diakonijas darbu bij dziļš un palika dzīvs uz visiem laikiem. Līdz ar vēlēšanos redzēt kādreiz šādu diakonisu – māsu pulku topam kādā mūsu latviešu draudzē.

Uzturoties diakonisu slimnīcā, darba iestādes ārsts, kurš pārzināja manu ārstēšanu – pielietoja tai laikā plaši pielietoto un par sekmīgu atzīto paņēmienu – slimās plaušas saspiešanu. Līdztekus izārstēšanas efektam, diemžēl, nāca līdz kāds fizisks apgrūtinājums uz visu mūžu – saspiestā plauša vairs nekad nedarbojās, nekad nevar atgūt savu agrāko veidu un uzdevumu. Tas nosacīja dzīves ierobežojumus. Intensīvs sportiskums – skriešana, peldēšana, kas prasa intensīvu un dziļu elpošanu – atkrita. Bet citādi nebiju traucēts ne normālā dzīvē, ne darbā. – Manai slimošanai bij arī “saulainā puse”. Vēl vienmēr bijatvaļinājums no darba. Kāda laime! Varēju būt uz rīta lekcijām. Tā bij pavisam cita lieta kā vakara stundas. Nejutu ne mazākās slimības pazīmes un jutos labi. Vispār, visu dzīvi nekad nejutu vienas plaušas trūkumu, tas neiespaidoja garīgo
darbu un rosmi.

Šī saslimšana un ārstēšanās negaidot ievadīja jaunu pagriezienu visā turpmākajā dzīvē. Īstenībā jutos pilnīgi vesels, nekādas slimības pazīmes vēl vienmēr izdarītā pārbaude neuzrādīja. Savā veselības atvaļinājuma laikā, 1932. g. vasarā, mācītājs Edgars Rumba aicināja mani par adjunktu savā Kristus draudzē. Tā bij neliela draudze, ko pirms dažiem gadiem bij dibinājis neredzīg… (?) mācītājs Augusts Grigors kā neredzīgo draudzi. Viņš mira pēc dažiem mēnešiem, nelaimīgā kārtā vārīgi satriecot galvu. Daudz pārciezdams lielas grūtības un būdams uz iznīkšanas robežas, aicināja jauno mācītāju Edgaru Rumbu, kurš neatteica draudzei viņas grūtajā situācijā. Mācītāja Rumbas izcilās garīgās dāvanas, ticības spēks un dzīvie, ticības pārliecības spēka sprediķi, pacēla un sapulcināja draudzi. 1932. g. vasarā mācītājs Rumba mani aicināja par palīgu pie Kristus draudzes. Manos pienākumos bij jaunatnes darba un svētdienas skolas organizēšana un vadīšana. Tā kā biju jau
ieguvis “venia concionandi” – sprediķošanas tiesības, kādreiz arī piedalīties dievkalpojumu noturēšanā. Pēc bīskapa K. Irbes nāves, kurš pārzināja mūsu Baznīcas ārmisijas darbu, par ārmisijas sekretāru pie Baznīcas virsvaldes aicināja Edgaru Rumbu. Līdz ar to kāda daļa no šī darba rosmes bija uzticēta man.

Mācītāja, jau arī Teoloģijas Fakultātes docenta, uzaicinājums par viņa adjunktu, kļuva man par izšķirošu, nu jau būtisku pavērsienu manā dzīvē.

Mācītāja Edgara Rumbas aicinājums 1937. g. vasarā kļūt par viņa adjunktu Rīgas Kristus draudzē, radīja jaunu, neparedzētu pavērsienu visā manā eksistencē. Vēl vairāk – tas kļuva kā aicinājums un pirmais solis visa mūža aicinājumā – pauper et servus Domini.

Priekšrocību atrasties izcila teologa un zinātnieka, dziļas dievbijības un sirsnīga, patiesa dievlūdzēja tuvumā un līdzdaļā pie draudzes un ārmisijas veicināšanas darba – nekad neesmu pilnam spējis ne izteikt, ne novērtēt.

Rumba bij vienmēr visās lietās noteikts. Arī darbu sakārtojumos un darbā. Mazā Kristus draudze, savā grūtajā situācijā, lūdza Rumbu uzņemties draudzes mācītāja darbu. Rumba piekrita, un ar savu darbošanos draudzi pacēla ziedošā stāvoklī. Man deva uzdevumu noorganizēt un vadīt svētdienas skolu un jaunatnes pulciņu un vadīt jaunatnes sanāksmes. Tā kā man bij jau Konsistorija piešķīrusi “venia concionandi” – sprediķošanas tiesības, Rumba kādreiz deva uzdevumu, piedaloties dievkalpojumā, turēt sprediķi. Visi šie uzdevumi prasīja nopietnu pieeju un sagatavošanos. Lai arī no Rumbas tikai visai reti nāca kāds kritisks vārds, nerimstošā paškritika bij asa. Pēc emeritētā bīskapa Kārļa Irbes nāves, par Latvijas Ev. Lut. Baznīcas Ārmisijas sekretāru iecēla Edgaru Rumbu. Ārmisijas birojs ar korespondenci misijas jautājumos un ar misionāri Annu Irbi, tāpat topošā (?) Ārmisijas bibliotēka un archīvs un mēnešraksta “Ārmisija” rediģēšana, nonāca Rumbas pārziņā un vadībā.
Kādu daļu šī darba Rumba uzticēja man.

Biju iesaistīts aktīvā garīgā darbā. Rumba tomēr uzsvēra, ka pirmā vietā jāliek studijas. Tagad jau varēju apmeklēt visas nepieciešamās lekcijas, kuru vairs nebij palicis daudz, palika eksāmeni. Varēju veltīties arī Kristīgai Studentu biedrībai – Bībeles stundām un priekšlasījumiem, kurus dažreiz noturēja ārzemju viesi un mūsu zinātnieki un teologi. Tā bij intensīva, ļoti intensīva garīgā dzīve. Ļoti saistīja Zviedrijas Archibīskapa Natana Söderbloma … ar 1925. g. Stokholmā noturēto uz pasaules Baznīcu apvienošanos rosinošā kustība. Impulsi bij spēcīgi, tā ka studiju darbam izvēlējos jautājumu: “Apvienošanās iespējas tagadnes protestantismā”. Teoloģijas Fakultāti nobeidzu 1935. gada 13. septembrī ar kvalifikāciju “ļoti sekmīgi” un tiesībām iesniegt zinātnisko darbu. To gan paguvu izdarīt pašā pēdējā brīdī – 1940. g. 13. maijā, vēl pēdējā Teoloģijas Fakultātes Padomes sēdē pirms okupācijas, saņemot Teoloģijas licenciāta grādu par Baznīcu apvienošanās centieniem Indijas dienvidos.

Ar tēvu Liepājā

Bijām nodzīvojuši Jelgavā jau pāris gadus, atgriezušies no sabangotās Krievijas un jau iejutušies Latvijas apstākļos. Atjaunojās daža saite ar agrākajiem paziņām un radiem. Tika runāts par paziņām un radiem Liepājā. Tēvs, dabūjis atvaļinājuma dienas, nolēma braukt uz Liepāju un ņēma mani līdz. Man bij 13 gadu un Liepāja pēc mātes atmiņām man šķita īsta pasaku pilsēta ar tās apstādījumiem un – galvenais – jūru, ko vēl savā mūžā nebiju redzējis. Nobraukuši Liepājā, tūdaļ gājām uz ostu, kur stāvēja daži kuģi. Kuģus pazinu tikai no attēliem. Bija pārdzīvojums tos skatīt īstus. Jūru gan vēl nepaguvām skatīt, gājām meklēt kādreizējos paziņas. Gājām ar tēvu pa skaistu, klusu ielu, liepu apdēstītu, un nonācām pie meklētajiem paziņām. Bijām pazīti un sirsnīgi saņemti. Lielajiem – vīram un sievai – bij tūdaļ dzīvas sarunas ar tēvu. Mani nevaicāja, stāvēju kluss blakus tēva krēslam. Toties paziņu abi puikas – apmēram manā vecumā, nerimdami jaucās pieaugušo valodā. Uz katru jautājumu un atbildi, tie tūdaļ pasteidzās pirmie ar atbildēm un paskaidrojumiem. Neviens tos neapsauca. Brīnījos, jo mūsmājās tā nebij parasts. Kad nu lielie bij jau krietni parunājušies, tie pievērsās man, vaicādami, ko esmu un kā paticis Liepājā un vai kuģus ar redzējis. To nu apstiprināju, bet tālāk ar netiku. Kāds no puikām iejaucās ar brāzmainiem paskaidrojumiem, ka, salīdzinot ar īsti lielajiem kuģiem, kas bij ienākuši, manis redzētie tik… sekoja niecinoša rupja nepieklājība… Nekas nenotika. Vecāki nelikās to pamanījuši, turpināja savas sarunas. Viesošanās drīz beidzās. Atsveicinājušies devāmies prom. Gājām pa to pašu skaisto, liepu apdēstīto kluso ielu. Gāju ar tēvu zem rokas un klusējām. Bijām pagājuši kādu gabaliņu, tēvs apstājās. Pavērsies uz mani, viņš pēkšņi vaicāja: “Vai tu dzirdēji, ko tas puika pateica?” Samulsu. Kādēļ tēvs tā vaicā? Es taču neteicu nekā… “Jā, es dzirdēju”… apmulsis atbildēju. Tad tēvs turpināja: “Nu redzi, dēls, bet tu nekad tā nerunā”… Šī īsā saruna ar tēvu uz visu mūžu iegūla atmiņā un apziņā. Nekas mūža gados dzirdētais un apspriestais nesasniedza šo dažu tēva vārdu augstumu. Viņu dziļākā vērtība auga, kad pieaugu, kad sāku dziļāk iepazīt – pēc viņa nāves, jau dzīvi pats redzējis. Mans tēvs bij audzis kā bārenis – tēvu zaudēdams divu, māti trīspadsmit gadu vecumā. Bārenim, lauku zēnam, apgūt skolas mācības un pieaugušam kļūt par grāmatvedi laikmeta apstākļos būtu jāuzskata par ievērojamu sasniegumu dzīvē. Dzelzceļu iestādes darbs viņu pavadīja visu mūžu līdz ar atzinību viņa krietnumam un īpašam dvēseles siltumam pret cilvēkiem. Ap Liepājas notikumu sakrājās mirdzošas drumstaliņas – piere… (?) cilvēku nestas. Ne tam vajadzēja būt tavam darbam, mīļo tēv, vērst kārtību papīros un skaitļu rindās. Tev vieta bij uz katedra, lai runātu uz jaunatni, uz auditoriju.

Mans tēvs

Apcerot sava mirušā tēva piemiņu, apzinos, ka man nav tiesības pamest aizmirstībai vērtības, kādas viņš atstāja, aizejot mūžībā.

Mans tēvs, J ā n i s F e l d m a n i s, Jura un Grietas dēls, dzimis 1872. gadā, pēc jaunā stila 14. jūnijā Vecsvirlaukā, Jelgavas tuvumā. Viņu kristījis Jelgavas Ev. Lut. lauku draudzes mācītājs Konradijs, tautā saukts “Vecais Konrādiņš”, Jelgavā iecienīts mācītājs. Māti tēvs zaudēja divu gadu vecumā, tēvs, šķiet, bij miris agrāk. Viņa vecākie brāļi, šķiet, maz par viņu bij rūpējušies. Jāni, manu tēvu, atrodam pieminētu kā kara dienestā iesauktu. Savu izcili skaisto, kaligrafisko rokrakstu, ko viņš saglabāja līdz mūža galam, viņš, šķiet, ieguva no kāda skolotāja – “cimzieša”, kuri izcēlās ar skaisto, kaligrafisko rokrakstu. Laikmetā, kas nepazina rakstāmmašīnas, labam rokrakstam bij īpaša vērtība un, šķiet, bij arī par iemeslu tēva iesaistīšanai iestāžu darbā. Pēc kādiem gadiem sastopam viņu Viļņā, iesaistītu rakstveža, vēlāk rēķinveža darbā Poļesijas, Krievijas Dienvidrietumu dzelzceļa pārvaldes kancelejā.

1903. gadā Jānis Feldmanis apprecējās ar Henrieti (Jeti) Mariju Matutu, dzimušu 1876. gadā Rucavā, kristītu Būtiņu (tagad Lietuvā) baznīcā, kas bij Rucavas draudzes filialbaznīca. Viņa pārcēlās uz dzīvi Viļņā, pastāvīgos apmeklējumos palikdama nesaraujamos kontaktos ar Latviju, īpaši Aizpuri, kur dzīvoja viņas vecāki. Viļņā piedzimām abi dēli – vecākais Edvīns–Alberts (1905) un jaunākais – Roberts Emils (1910). Viļņā latviešu bij maz. Tie visi bij iesaistīti, līdzīgi tēvam, iestāžu darbā, kā vērtīgs inteliģenta darba kontingents. Vislielākā iedzīvotāju grupa Viļņā, šķiet, bija ebreju. Viļņa bij īpašs ebreju garīgais un speciālais izglītības centrs. Nākošie bij poļi. Viss viņu lielais pulks bij pārpoļotie lietuvieši, kurus daudz nemanīja. Un tad krievu administrācija un karaspēks.

Kāda fizikas stunda

Ar jauno mācības gadu – 1926/27 – nāca klāt jauni mācību priekšmeti. Ļoti interesēja stundu plānā paredzētā psicholoģija. Tātad mācība par dvēseli. Nu reiz būs iespēja uzzināt kaut ko vairāk par viņas eksistenci un būtību. Iznāca liela vilšanās – viss grozījās tikai ap jūtām, sajūtām, pārdzīvojumiem, pati dvēsele palika (tā i palika) savā noslēpumā tīta. Toties fizika savus noslēpumus neslēpa. Līdztekus skolotāja K. sniegtajām lekcijām nāca praktiskie eksperimenti. Kāds no eksperimentiem ilga visu stundu, prasīja uzmanību. Viss bij rūpīgi jāatzīmē un mājās jāapraksta, un eksperimenta norisas pakāpenība jāilustrē. Tas bija interesanti. Mājās ķēros pie darba. Manā rīcībā bij brāļa rasetne ar instrumentiem, kuru viņš pameta, pabeidzis savu technisko skolu. Man viņa bij vērtīgs ieguvums – varēju pēc sirds patikas nodoties iemīļotai ģeogrāfisko karšu pārzīmēšanai. Tagad viņa ļoti noderēja fizikas eksperimenta norisas attēlošanai skaidrās, precīzās formās. Bija gandarījuma sajūta par labi izdevušos darbu. Jo briesmīgāka bij vilšanās un pazemojums, ko piedzīvoju. Skolotājs K. paņēma manu īpaši iekārtoto burtnīcu ar eksperimenta attēlojumu un aprakstu un viņa dzeltenā seja saviebās grimasē. “Kas jums to uzzīmēja!” viņš iebrēcās lielā niknumā. – “Es pats”, atteicu kā spēju apjukumā. Uz to K. vēl kāpinātākā brēcienā kliedza: “Es jums neticu!” un aizmeta manu burtnīcu pāri visai klasei uz kaktu. Kas bij tālāk – neatceros. Jutu tik, ka ap mani bij citi skolas biedri. Man nebij kur sūdzēties. Māte būtu ļoti visu noskaidrojusi, bet tai laikā nebij parasts, ka vecāki nāca dot paskaidrojumus. Nezinu, kā vispār spēju sekot skolotāja K. stundām, bet viņa …(?) un asumā uz visu mūžu griezīgi asa – un neizdzēšami spilgts palicis šis notikums.

Dr. Johna Motta, Vispasaules Misijas Padomes sekretāra, sastapšana izšķīra visu. Dr. Motts bij 1936. g. vasarā ieradies Rīgā uz VMCA-s svinībām. Viņš velti nopūlējās mani sastapt, jo mācītāji, kurus bij sastapis, nevarējuši viņam palīdzēt. To nezināju, bet sastapt Dr. Mottu vēlējos, lai saņemtu pieprasīto informāciju par Misijas konferenci Indijā. Lūdzu prāvestu Bergu atļaut man …(?) pavadītājos stacijā. Biju paņēmis ceļam biļeti. Dr. Motts atnāca īsi pirms vilciena aiziešanas, atvadījās no visiem. Atvadoties lūdzu atļaut man viņu nedaudz pavadīt. Vilciens jau kustēja, Dr. Motts brauca uz Tallinu. Viņš tūdaļ pasūtīja kafiju un vaicāja pēc mana vārda. Pateicu, kādēļ viņu vēlējos sastapt. Viņš tūdaļ no savas piezīmju grāmatas izņēma lapiņu ar manu adresi un velti taujājis pēc manis – neviens viņam nav palīdzējis mani sameklēt, lai gan bij sastapies ar mācītājiem un pat Archibīskapu Grīnbergu. – Viņa pirmais vārds bij – jums katrā ziņā ir jābrauc uz Misijas konferenci Indijā, jo esat ieskaitīts tās delegātos. Viss ir nokārtots ar Archibīskapu (Zviedrijas Archibīskapu, kurš pārzin līdz ar Zviedrijas Baznīcas Misiju arī Latvijas misiju). – Viss bij nokārtots. Pateicos Dr. Mottam. Biju sastapies ar sava laika izcilo garīgo personību. Atvadījos un Siguldā izkāpu no vilciena, kurā Dr. Motts brauca uz Tallinu. Bija sajūta, it kā kāds spēcīgs vilnis bija pacēlis.

Ar jaunajām ziņām nākošajā dienā devos uz Baznīcas Virsvaldi sastapt Archibīskapu un nokārtot komandējuma lietas. Jautājums nāca nākošajā Virsvaldes sēdē apspriešanā. Kad biju visus apstākļus paskaidrojis, pieminot arī garantēto izdevumu apmaksu, piedzīvoju rupju nozākājumu ārmisijas darbam un tā kaitīgumu mūsu Baznīcai no Virsvaldes laicīgajiem locekļiem – advokātiem Rūsas un Eglīša. Viņi bij patiesi “laicīgi” visā pilnībā ar saviem vulgārajiem “argumentiem”. Archibīskaps, Konsistorijas Prezidents un Ārmisijas Padomes priekšsēdētājs, pats rosīgs ārmisijas darba veicinātājs – klusēja, neiebilzdams pret nesaturīgo sēdes izjaukšanu. Kad pēc sēdes vaicāju Archibīskapam par jautājuma izšķiršanu, viņš neveikli nostomījās, ka gan jau nokārtošot… Kā? Vai tiešām pret bezdievību jāklusē un kāpēc? Archibīskaps tomēr lietu nokārtoja – “kaut kā”. Atlika kārtot dokumentu lietas. Bij nepieciešami saņemt atļauju no Valūtas Komisijas, nepieciešamai ārzemju valūtas iegādei un izvešanai. Lietišķajā iestādē piedzīvoju mazu anekdoti. Valūtas Komisijas direktoram paskaidroju, ka dodos uz Indiju un misijas konferenci, kā uzaicināts delegāts. Te direktors – ironiski piebilda, ka tagad vasarā daudz mācītāju braucot uz “misijas konferencēm” uz… uz Dienvidslāviju… Tūdaļ piebildu, ka tādas “misijas” nepazīstu, es pārstāvu vienīgo mūsu Baznīcas misiju un tā ir Indijā. Dienvidslāvijas saulainās pludmalēs man nekādas “misijas” nav zināmas… Nepieciešamo atļauju saņēmu bez iebildumiem.

Pienāca 1935., izšķirošais – gads. Pavasarī izbeidzās lekcijas Teoloģijas Fakultātē, rudenī paredzēti gada pārbaudījumi. Vasaras laiks – gatavošanās uz gala pārbaudījumiem. Darbs Kristus draudzē bij audzis augumā. Mazā, pamestā Kristus draudze bij kļuvusi mācītāja E. Rumbas aprūpē par spēcīgu, intensīvas kristīgās rosmes draudzi. Manā ziņā bij jaunatnes un svētdienas skolas skolotāju sagatavošanas stundu darbs, dievkalpojumi Kristus draudzē bez Sv. Vakarēdiena – Pētera–Pāvila (igauņu) baznīcā, Betlemes zālē Kalnciema ielā 93, dažreiz mācītāja E. Rumbas vadītajos Sv. Vakarēdiena dievkalpojumos kā predikantam, draudzes Bībeles stundās, priekšlasījumos par ārmisijas darbu dažādās draudzēs un Kristīgā Studentu biedrība, arī kapu svētkos (Brasla kapos). – Visā šai nepārtrauktajā un intensīvajā darba plūsmē – bij vēl jānoliek eksāmeni. Tas kādreiz bij sarežģīti profesoru aizņemtības dēļ. Tā profesors Adamovičs, tai laikā būdams Izglītības ministrs, iedalīja kādu mazu laika spraudziņu pāris dienas pirms gala pārbaudījumiem mums pieciem. Profesors mūs visus kopā iesauca savā kabinetā un uzstādīja visiem vienu jautājumu – kaut ko par Dziesmu grāmatas vēsturi. Tur bij vispārēja stomīšanās. Varēju pateikt ko sakarīgāku, ne gluži visu. Kā profesors cenzēja citus – nezinu. Man, ierakstīdams “labi”, nopietni noteica: “Vajadzēja vairāk!” (Visi iepriekšējie pārbaudījumi man bij “teicami”.) Ārpus kabineta pārējie teica savu “gudrību” – ja viņi nebūtu bijuši klāt, tad profesors man būtu ielicis augstāku atzīmi… Ne pa jokam noskaitos. No savu studiju sākuma biju iepazinis un cienījis profesora Adamoviča stingrību un taisnīgumu. Viņa priekšmeti un viņa stāja ir mani vērtīgākie ieguvumi Teoloģijas Fakultātē. Viņa martira ceļš un nāve – nerimstoša sāpe.

Parallēli intensīvajam darbam draudzes jomā, bij jāatrod laiks vēl pēdējai sagatavotībai gala pārbaudījumiem, kas paredzēti 13. septembrī. Te negaidot mācītājs Rumba man uzdod nolasīt 8. septembrī Līgatnē, Rīgas apriņķa sinodē, priekšlasījumu par ārmisijas tematu “Latvijas ciems Indijā”. Mēģināju iebilst, atsaukdamies, ka nākošā dienā ir svarīgākais rakstiskais eksāmens. Mācītājs Rumba, smaidīdams, draudzīgi uzsita uz pleca un pateica: “Tas Kungs saviem mīļajiem dod miegā!” Noturēju priekšlasījumu un arī eksāmenu.

Pēc visiem pārbaudījumiem, Teoloģijas Fakultātes Padome 13. septembrī savā sēdē [paziņoja], ka Teoloģijas Fakultātes pilnu kursu ir beiguši ar Teoloģijas kandidāta grādu Arturs /?/ Čikste, Pēteris Nesaule, Volrāds Isaks, Ēvalds Bērziņš, Augusts Kalnājs Hincenbergs /?/, Roberts Kalderovskis un Roberts Feldmanis. Man un vēl dažiem – ar tiesībām iesniegt patstāvīgu zinātnisku darbu pirmā zinātniskā – licenciāta – grāda iegūšanai. Intensīva darba kavēts, paguvu to iesniegt tik 1940. g. maijā.

Pacilāti, viens otru sveicinādami, norunājām pēc desmit gadiem visi šai pašā dienā satikties. Pēc desmit gadiem! Bargi vēji bij visus izkaisījuši…

Priekšā stāvēja ordinācija. Īsa pārbaude un aprobācija Baznīcas Virsvaldē. 22. septembrī Alūksnē svinēja Glika Bībeles tulkojuma atceri ar svinīgu dievkalpojumu. Radās doma šīs svinības apvienot ar jauno teologu ordināciju un tā arī notika. Mūs ordinēja Archibīskaps Dr. theol. Teodors Grīnbergs, asistējot profesoram Voldemāram Maldonim un Alūksnes draudzes mācītājam Gustavam Knesinskim, iegūstot vēl papildus “tituli” – “Glika bērni”. Baznīcas Virsvalde mani nozīmēja par Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikāru un Kristus draudzes mācītājam E. Rumbam, kas es jau faktiski biju trīs gadus. Tikai tagad man bij tiesības konsekrēt un izdalīt Sv. Vakarēdienu. To pirmo reizi izdarīju Kristus draudzē jau nākošajā svētdienā – 29. septembrī. Mans stāvoklis izmainījās par tik, ka nu varēju nepieciešamības gadījumā pilnīgi aizvietot mācītāju Rumbu, kura darba apjoms bij ļoti pieaudzis ar lekcijām Teoloģijas Fakultātē un ar aicinājumu par mācītāju pie Akadēmiskās draudzes.

Viena ziema Trikatā

Mans vikāra stāvoklis Kristus draudzē nebija ilgs. Gan mācītājs Edgars Rumba, nu jau docents Teoloģijas Fakultātē, saistīts arī zinātniskā darbā un pie jauntapušās Akadēmiskās draudzes, vēlējās atstāt darbu Kristus draudzē, to nododot man, – Dievs pašķīra visas lietas pavisam citādi. Archibīskaps T. Grīnbergs, ierazdamies kopā ar mācītāju Rumbu noturamajā Bībeles stundā – savā tiešajā veidā, man uzstādīja jautājumu, vai es gribētu būt uz kādu laiku par mācītāja vietas izpildītāju Trikatas draudzē, kur mācītāja nav, līdz ar izredzēm tur kļūt par pastāvīgu draudzes ganu. Jautājums bij negaidīts, tas samulsināja. Vispirms jau tāpēc, ka esmu mācītāja E. Rumbas rīcībā. Mācītājs Rumba tūdaļ piebilda, ka esmu brīvs izšķirties. Negaidītais pavērsiens mulsināja, bet arī sajutu, Virsgana priekšlikums ir arī rīkojums. Piekritu. Jau nākošajā svētdienā – 24. novembrī, kas bij Mirušo piemiņas diena, bij jānotur vakara dievkalpojums (“ar svecītēm”) Trikatas kapsētā. No Valmieras ar “mazobānīti” bij jābrauc līdz Jaunvālei. Tur priekšā bij kamanas braucienam uz Trikatu. Vedējs bij runīgs vīrs un tūdaļ gribēja
zināt, vai es nebūšot viņu jaunais mācītājs. Atbildēju, ka to es nezinu, esmu tik sūtīts noturēt dievkalpojumu, kamēr draudze sev izraudzīs jaunu mācītāju. Pie šiem vārdiem un nostājas, ko pateicu pirmajam trikatietim, manam vedējam, konsekventi turējos visu laiku.

No pirmā dievkalpojuma – Trikatas kapsētā palika neparasts iespaids un atmiņas. Bija jau vakars un pilnīga tumsa. Bij domāts, ka visu kapsētu gaismos neskaitāmas svecītes. Tas nenotika, tas nemaz nevarēja notikt. Briesmīgs, nerimstošs un spēcīgs vējš dzēsa katru dzirkstīti. Pie galdiņa, kas aizvietoja kanceli, ar pūlēm uz īsu brīdi izdevās nolasīt kādus vārdus. Draudzi nevarēja redzēt, lai gan tā bij visapkārt un dziedāja pēc priekšā teiktiem vārdiem.

Šoreiz vēl Trikatā nepaliku. Aizbraucu uz Rīgu nokārtot lietas un paņemt līdz nepieciešamās lietas. Atgriezies Trikatā, apmetos plašajā pastorātā, kas atradās pāri pagalmiņam tieši pretī lielajai, baltajai baznīcai. Plašās pastorāta telpas bij gandrīz pilnīgi tukšas. Mācītājs Lecmanis, aiziedams no Trikatas, savu iedzīvi paņēma līdzi. Gadu simtiem cauri bij draudzes archīvs līdz ar vienreizīgajām, ļoti vērtīgajām Personāl- (Ģimeņu) grāmatām, kuru ieraksti sniedzās atpakaļ astoņpadsmitajā gadsimtā, visiem mācītājiem ar dokumentālu rūpību un precizitāti ierakstot ikkatru ziņu. Arī man iznāca papildināt draudzes ģimeņu sarakstus ar atzīmēm par notikušajām kristībām, laulībām, miršanas gadījumiem. Radās dziļš ieskats veselu dzimtu paaudžu dzīvē, kad bija pieprasījums pēc mantošanas tiesību apstiprinājuma. Šādas personālsarakstu grāmatas bij Vidzemes draudžu īpatnība, un neaizstājams ir zaudējums, kur tās bojā gājušas vai iznīcinātas.

Pastorāta saimniecību pārzināja kādreizējā mācītāja un Valkas iecirkņa prāvesta Šillinga meita, cienījama, sirma dāma. Bijām labi draugi. Guvu labu ieskatu par Trikatu, kur biju pilnīgs svešinieks. Īpašs ieguvums man bij papildināšanās vācu valodā. To varēja gan darīt ļoti privāti, ka tas nenāktu vietējo “patriotu” ausīs. Pēc 1934. gada bij pastiprinājušies noskaņojumi īpaši pret vāciem. Diemžēl, pati Vācija ar savu nostāju un propagandu to veicināja savos kaimiņos. Liekas, ka tas bij ietekmējis arī mana priekšgājēja – ilggadīgā Trikatas un Vijciema draudžu mācītāja Vitolda Lecmaņa aiziešanu no Trikatas. Lecmanis pats nebij “pilns” vācietis, vecākos bij nevāci. Lecmaņu ģimene nedzīvoja Trikatā. Māte ar meitām turējās vācietībā. Varbūt, ka te bij iemesli, ka Lecmanis aizgāja. Viņš tika aicināts par Iekšmisijas iestāžu – slimnīcu un nespējnieku māju mācītāju Rīgas pilsētas prāvesta iecirknī. Ļoti draudzīgi tikāmies Rīgā. Savu jauno uzdevumu cietēju aprūpē viņš ļoti iemīļoja un ar aizkustinājumu pieminēja. Un kā Bībeles stundu turētājs – Svēto Rakstu pazinējs un dziļš interprets, bij ļoti iecienīts. Sevišķi studentu saimē, Kristīgā Studentu biedrībā. Pēc daudziem gadiem, kad pēc kariem bij noslēgts “miers”, rokās nāca kāda Vācijā izdota draudzes avīze, kur ievietotā nāves ziņa vēstīja, ka Rīgenes salā miris no Vidzemes izceļojušais mācītājs Lecmanis, kas ap sevi pulcējis vietējos mācītājus uz ļoti vērtīgām Bībeles stundām, iemantodams lielu cieņu vietējos garīdzniekos. Lasījām šo sēru ziņu kopā ar mācītāju Vanagu – un mājām viens otram – jā, tas bij Lecmanis, jā, tas viņš bija…

Kādā saulainā ziemas rītā sēdos kamanās un devos uz Smilteni pie prāvesta stādīties priekšā. Tūdaļ tiku laipni saņemts un tūdaļ aicināts pie brokastu galda. Pēc tam sirmais prāvests mani paņēma zem rokas un ieveda savā darba istabā. Stāstīju par Archibīskapa norīkojumu un ierašanos Trikatā. Vecais, cienījamais prāvests sarunas laikā man uzstādīja jautājumu, ko līdz tam man neviens nebij uzstādījis: “Sakiet, amata brāli, kā jūs izšķīrāties kļūt par mācītāju?” Tas bija īsts bikts jautājums, kuru man neviens nekad nebij uzstādījis. Kad biju pārstāstījis savas tapšanas gaitas, jutu, ka prāvests bij apmierināts. Redzēju viņā garīgā tēva spēku, kurš bij ievadījis garīgā darba nopietnībā daudzus ievērojamus teologus.

Iepazinos ar Trikatas un arī Vijciema draudžu darbiniekiem. Valdes locekļi ar priekšnieku, veco Kaģa tēvu, priekšgalā bij apzinīgi un darbīgi, ļāva līdzi iekļauties draudzes dzīvē.

Garīgais darbs Trikatas draudzē un Vijciemā bij plašs un intensīvs, regulārie dievkalpojumi svētdienās un svētkos Trikatā katru svētdienu, izņemot vienu, kad dievkalpojums notika Vijciemā. Aukstā baznīcā tik daži cilvēki – Lipskalna nespējnieku mājas iemītnieces. Pārējie trikatieši – draudzes locekļi un darbinieki – tikai retumis pa kādam. Draudzi itin kuplu redzēju kristībās un laulībās, un bērēs. Mājās, un sevišķi kapsētā un bēru mājā sanāca itin prāva “draudze”. Vijciemā bij citādi. Retajos – reizi mēnesī – dievkalpojumos senatnīgā koka baznīca bij kupli apmeklēta. Ziemassvētku svinēšana Vijciema skolā – ar Dievgalda rakstura ievadījumu, kora un draudzes dziesmām bij skaista un visiem celsmīga.

Piepūli un izturību, īpaši svētku laikā, prasīja jau pieminētās kristības mājās, dažreiz divās, pat trīs dažādās vietās. Bēres prasīja sevišķu piepūli – lielo attālumu un ziemas aukstuma dēļ. Ļoti vāji bij ar Dievgaldu. Ziemas laikā nebij panākumu ierosināt noturēt Sv. Vakarēdiena dievkalpojumu. Dievgaldu dievkalpojumi notiekot tik dažas reizes gadā, pie tam katram novadam savā laikā, kādā iepriekšējā dienā sapulcinot tos, kas svētdien būs pie Dievgalda, uz “sagatavošanu”. Kādā no Ciešanu laika svētdienām bij paredzēts un izziņots Dievgalds. Dažas dienas pirms tam devos uz nozīmēto vietu – kādu vientuļu Brāļu draudzes namiņu, lai noturētu sapulcētajiem “sagatavošanu”. Priekšā bij trīs māmulītes. Izziņotajā dienā – baznīcā neviena dievgaldnieka… Arī kādreiz rosīgā Brāļu draudze dzisa. Septiņos “saiešanas” kambaros tikai kādā vēl gailēja uguntiņa. Darba slodze bij liela. Dievkalpojums patukšajā, aukstajā baznīcā – bij stabilā, īstā garīgā darba daļa, kas reizē rosināja un garīgi cēla. Darbi ārpus baznīcas un dievkalpojuma – īpaši sestdienās un svētdienās pēc dievkalpojuma, bet arī citās darbdienās – paņēma gandrīz visu atlikušo [laiku]. Lielākās draudzēs tie bij draudzes vecākā, mācītāja vikāra – palīgmācītāja uzdevumi. Ātri sapratu, ka tas pāri spēkiem. Līdztekus pastiprinājās pārliecība, ka iekļaušanās lauku dzīvē nevar būt viegla. Pār visām lietām, nevarēju vairāk kā tikai domās vien kavēties pie Teoloģijas Fakultātē iesniedzamā zinātniskā darba izstrādāšanas. – Ārējie apstākļi necerēti radīja atrisinājumu. Klīda baumas, ka Trikatas draudze meklē sev pastāvīgu mācītāju – lai tas man nenāktu zināms un mani “neuztrauktu”. Pie tam galvenais darbonis bij Aizsargu
priekšnieks, kas nebij ne valdes un pat ne draudzes loceklis. Dziļais “noslēpums” bij tas, ka ģenerālis Balodis, dzimis trikatietis, bij kādā gadījumā ieminējies savas korporācijas konfilistrim, Umurgas mācītājam Viktoram par iespējamo nākšanu uz vakanto viņa dzimto draudzi. Pamest Umurgu, kur tikai dažus gadus atpakaļ bij notikusi introdukcija – bij maza lieta. Trikatieši gatavojās mācītāja vēlēšanām. Mierīgi turpināju savus vikāra pienākumus.

Te kādu dienu, šķiet, svētdienā pirms Pūpolu svētdienas, pastorātā ierodas pulks cilvēku – draudzes valdes un padomes locekļi, Aizsargu priekšnieks Linters un – Umurgas draudzes mācītājs Viktors Ozoliņš, kurš vienīgais apsveicinās ar mani. Notiek pamatīga visu telpu apskate un tiek spriests par nepieciešamajiem remontiem un pārbūvēm. Kad ilgā apskate galā, Ozoliņš laipni man pasaka, ka es te varot vēl mierīgi dzīvot, jo viņš varēs ar savu iedzīvi pārcelties. Pateicos un atbildēju, ka es neesmu Trikatas draudzes mācītāja vikārs, bet Valkas iecirkņa prāvesta vikārs.

Draudzes Padomes sēde un mācītāja vēlēšana bij notikusi Trikatas pagasta namā, bez saziņas ar iecirkņa prāvestu. Par notikušām vēlēšanām ziņoju prāvestam. Sirmais Patriarchs bija sarūgtināts un dziļi sāpināts. Disciplinārais pārkāpums un rupjā nepieklājība bij dziļi ievainojusi.

Mans vikariāts Valkas prāvesta iecirknī – Trikatas draudzē bij beidzies. Sirsnībā atvadījāmies un pateicos prāvestam. Man priekšā jau bij prāvesta – Ata Jaunzema, mana konfirmētāja, aicinājums vikarēt viņa iecirkņa vakantajās draudzēs. Pūpolu svētdienā vēl konfirmēju Trikatā trīspadsmit zēnus, sakravāju savu ceļa somu un nākošā rītā devos uz Rīgu. Jau Klusajā nedēļā kalpoju Piltenes iecirknī. Tā bij cita pasaule – spilgti atšķirīga no Trikatas daudzās lietās. Kad atstāju Trikatu, tur bij balta ziema ar saulē dzirkstošu sniegu. Braucot pa augstā krasta dubļaino ceļu, apakšā plūda plaši pārplūdusī Venta. Piebraucām pie Speķa kroga, kur otrpus Ventai bij ceļš uz Pilteni. Ne vēsts no tilta! Vedējs sarauj grožus un pa krauju metamies iekšā ūdenī. Aizraujas elpa. Ja nu… Zirgs ir brūnās straumes vidū. Sēdekļi tomēr sausi… Pa neredzamu braslu zirgs droši brien uz otru krastu. Tur atkal pa stāvo, dubļaino nogāzi augšā. Un tad esam atkal uz ceļa plašā līdzenumā, nokusušu lauku vidū. Braucam uz Pilteni. Kā pieplakusi pie zemes. Tik skaistais, senatnīgais “Ketlera” tornis kā ceļvedis starp zemi un debesīm. Ir Lielā Piektdiena, bet redzamais rāda, ka “Viņam nekāda jaukuma, nedz skaistuma, kas mums būtu paticis…” Jā, arī dievnamā, kas kopšanas rūpes, šķiet, paaudzēm nav piedzīvojis. Ieeju sakristejā, sasveicinos ar emeritēto mācītāju Šalmi, laipnu, labsirdīgu vecu vīru. Ērģelnieks uzsāk prelūdi un draudzes dziesmu. Iztrūkstos – kāds nesakarīgs skaņu jūklis. Ne spēlētāja vaina. Viņš tik visiem spēkiem cenšas no galīgi nolietotā instrumenta izdabūt kaut cik sakarīgas skaņas. Bet draudze? Ieejot pārpildītajā baznīcā, nopietnas, godbijīgas draudzes vidū, piedzīvoju dziļu saviļņojumu. Kāda starpība pret Trikatu!

Tai pašā dienā – Lielajā Piektdienā – dievkalpojums bij pēcpusdienā Zlēkās. Ceļš no Piltenes bij atkal atpakaļ, pāri Ventai. Autobuss pa šoseju aizvizināja līdz Dobkrogam, kur atkal bij jāpārceļas pāri Ventai. Tālumā bij redzama balta baznīca. Ceļš bij labs. Jo tuvāk baznīcai, jo vairāk tā pārsteidza ar savu varenumu un skaistumu no ārpuses un vēl vairāk no iekšpuses. No velvētās sakristejas trīs kāpieni uz augšu un pa loka eju ievadīja altāra telpā. Augsts, senlaiku kokgriezumos darināts altāris, un viss pārējais dvesa senatnīgo krāšņumu. Skanēja labas ērģeles, skolotāja, mākslinieka spēlētas, un dziedāja labs koris. Viss pretstatā pret Piltenes pelēkumu. Tik sapulcētās draudzes kuplums Piltenē bij pārāks. Mans prāvests bij Atis Jaunzems, kurš mani konfirmēja, būdams kādu laiku prāvesta J. Reinharda palīgs un aizvietotājs Jelgavas Nikolaja – pilsētas – draudzē. Tā bij jauka tikšanās Ventspilī, kur prāvests Jaunzems bij arī vidusskolas direktors. Manā uzdevumā bij vairāku vakanto draudžu apkopšana. No Lieldienām sākot līdz Reformācijas svētkiem noturēju dievkalpojumus Piltenē, Zlēkās, Laidzē (Landzē), Ugālē un Puzē, noturēju konfirmācijas mācību un iesvētīju jauniešus Zlēkās, Ugālē un Puzē. Trikatas sniega kupenu vietā zirdziņam bij jābrien dziļā piejūras smilts. Bija daudz vienkārša, īsta sirds siltuma. “Pužiņi” (puzenieši) pat gribēja paturēt par mācītāju, bet biju jau uzņēmies savu nākošo darbu. Vasara bija īpaša krāšņuma. Gandrīz nepārtrauktie plašie priežu meži dvesa savu dzīvinošo elpu. Jāņu laikā, pārnakšņodams Zlēku pastorātā, kur cieši aiz loga bij liels ceriņu krūms, piedzīvoju to, ko dzied tautas dziesmās – lakstīgala tik spēcīgi skaldīja savu meldiju, ka bij jāpaliek nomodā…

Līdz ar rudeni mani pienākumi izbeidzās – draudzes jau bij izraudzījušas sev pastāvīgos ganus. Bet vienu īpašu dārgu ieguvumu paņēmu līdzi. Piltenē sastapu kādu nopietnu, klusu jaunieti. Viņš darbojās draudzē, izplatīdams garīgos rakstus un strādādams savu vienkāršo darbu. Viņa dziļā nopietnība un pašaizliedzība palika piemiņā. Viņa vārds bij Jānis Dorbe, un Dievs vēlēja sastapties pēc gadiem un lielākos uzdevumos. Sastapāmies drūmajā okupācijas laikā. Jānis bij kļuvis izcils amata meistars un piedāvāja palīdzību Olaines baznīcas atjaunošanā. Mūsu kopīgās domas un ceļi tiecās tālāk. Iespēju robežās Jānis bij centies apgūt teoloģisko izglītību. Viņš panāca to, kas toreiz apspiestajos apstākļos bij iespējams – studijas Teoloģijas seminārā. Ar labām sekmēm viņš tās beidza un tapa ordinēts Katlakalna baznīcā mācītāja amatā. Nevaru šeit pārstāstīt to ļoti lielo svētību, ar kādu mācītājs Jānis Dorbe darbojās Piltenes iecirkņa draudzēs, vēlāk kļūdams par prāvestu. Šī Kristus kalpa un apliecinātāja mūžs vēl gaida tā uzrakstītāju un apcerētāju. –

Atgriezos no Kurzemes ziemeļiem 1936. g. novembrī, bez kādiem tālākiem norīkojumiem. Negaidot, kādu dienu uz ielas sastapu savu bijušo senioru – mācītāju – profesoru Edgaru Rumbu. Viņa pirmais jautājums bij – vai es vēl nekur neesmu darbā. Uz to atbildēju Evaņģēlija vārdiem – “Neviens vēl nav mani līdzis.” Uz to tūdaļ lika priekšā Ārmisijas darba pārzinātāja darbu, kuru viņš grib atstāt ļoti lielās darba slodzes dēļ. Piekritu, Rumba necieta garas runas. Tūdaļ viņš Baznīcas Virsvaldē, nolikdams savus pienākumus, par savu vietnieku noteica mani. Tiku nekavējoties apstiprināts par Ārmisijas Padomes sekretāru. Tā kā šis darbs nesolīja nekādus spožus ienākumus, kārotāju pēc tā nebija. Varu no savas puses sacīt, ka nevarētu iedomāties, kas spētu dot pilnīgāku prieku, kā šis uzdevums, kuru nebiju meklējis, bet kurš man tika dots.

Ar 1936. gada 1. decembri biju kļuvis par mūsu Baznīcas Ārmisijas lietu pārzini, par Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Ārmisijas Padomes sekretāru. Bīskaps K. Irbe 1923. gadā atsāka un pārzināja ārmisijas lietas pats. Mācītājs Rumba, pēc bīskapa nāves pārņemdams ārmisijas lietu pārzināšanu, ierosināja Ārmisijas Padomes dibināšanu pie Baznīcas Virsvaldes kā pašas Baznīcas darba nozari, ar Baznīcas galvu – Archibīskapu kā priekšsēdētāju un Padomi ar sekretāru. Paraugam derēja Zviedrija, kur misijas darbs nav kādas biedrības, bet visas Baznīcas darbs ar Baznīcas Virsganu kā priekšnieku. Šīs mūsu pirmās Ārmisijas Padomes sastāvs bij izvēlēts ļoti labi. Padomes priekšsēdētājs sava amata kārtībā bij Archibīskaps T. Grīnbergs. Padomes locekļi – Dr. O. Voits, profesors J. Bokalders, prāvests A. Virbulis – atsaucīgi un dziļi izpratīgi. Biju šīs Padomes sekretārs – visam organizatoriskajam un informācijas darbam, saziņai ar misijas lauku un misijas darbiniekiem. Atvērās iespējas un vajadzības. Mūsu rosme ārmisijas lietās vēl bij ceļama. Ierosmās un darbā varēju būt brīvs, saskaņojoties vienīgi ar savi tiešo priekšnieku – Archibīskapu.

Uzņemoties Ārmisijas Padomes sekretāra pienākumus, nāca klāt tiešu sakaru uzņemšana ar misijas darba lauku Indijā un misionāri Annu Irbi un citiem darbiniekiem. Tāpat arī ar dažādām misijas iestādēm ārzemēs. 1937. g. vasarā devos uz Zviedriju iepazīties ar Zviedrijas Baznīcas Misiju (Svensks Kyrkans Mission), stādīties priekšā tās vadītājam Archibīskapam Eidemam un Misijas direktoram mācītājam Arvidam Bäfverfeldtam. Biju saņemts ar lielu laipnību un pārrunām par kopīgo darbu Indijā. Pavadīju pāris nedēļas bijušā misionāra, tagad draudzes priekšnieka Larsa Nilssona sirsnīgā viesmīlībā zviedru lauku draudzes pastorātā. Pa ceļam uz Zviedriju un atceļā apmeklēju Tallinā Igaunijas Baznīcas misijas pārzini un Helsinkos iegriezos Somijas Misijas biedrībā, kur tiku ļoti sirsnīgi uzņemts un guvu ļoti vērtīgus ieskatus par misijas darba rosmi Somijas draudzēs. Atceļā apmeklēju Dānijas Misijas biedrību. Bija sestdiena. Tomēr guvu daudz iespaidu. Misijas sekretārs mācītājs Aksels Hollts ielūdza uz svētdienas pēcpusdienu pie sevis. Tā bij brīnišķīga “tējas pēcpusdiena” ar daudz pārrunām ne vien par dāņu misijas darbu, kas arī ir Indijā, Tamilu tautā, bet arī par Latvijas garīgo dzīvi un par kaimiņzemi austrumos. Kāds sirms profesors bij pārsteigts, ka mūsu tautā pieredze par kaimiņzemi ir pavisam citāda, kā dažu draugu – amerikāņu – iespaidi, ko tie guvuši kā tūristi tai zemē. Sirsnīgā draudzība ar dāņiem palika. Bij abiem ar mācītāju Holltu liels prieks tikties Tambaramas konferencē. Atceļā iegriezos Berlīnes un Leipcigas Misijas iestādēs, kur dabūju daudz informācijas. Leipciga jau bij mana “sena paziņa” – Luterāņu draudzes bijušajā Krievijas valstī visas bij saistītas misijas darbā ar Leipcigas misiju. Caur Leipcigas misiju uz Indiju un Āfriku devās mūsu vācu, latviešu un igauņu misionāri. Iegriezos Vitenbergā. Pilsbaznīcā sveicināju tur dusošo Mārtiņu Luteru.

Ārmisijas birojs – darbvedība un bibliotēka novietojās Kalnciema ielā 93, Baznīcas Virsvaldes mājā, kurā pirms tam atradās Baznīcas Ģimnāzija. Auga un paplašinājās sarakstīšanās ārmisijas jautājumos ar draudzēm, ārmisijas darba rosinātāju pulciņiem draudzēs, mācītājiem. Auga sarakstīšanās ar Ārmisijas organizācijām ārzemēs, īpaši ar Zviedriju, kuras misijas darba laukā Indijā darbojās mūsu misionāre Anna Irbe. Gandrīz katru svētdienu bij jābūt Rīgas vai provinces draudzēs, noturot vai piedaloties ārmisijas dievkalpojumos un priekšlasījumos par ārmisijas darbu. Ārmisijas darba jautājumiem un informācijai kalpoja nelielais mēnešraksts “Ārmisija”, kurš īpaši informēja (ar uzņēmumiem) par mūsu līdzdaļu ārmisijas darbā Indijas dienvidos – Tamilu tautā. Draudzēs notika īpaši misijas svētki. Ārmisijas dievkalpojumam pieslēdzās
priekšlasījums par misijas darbu, ar jautājumiem un kādreiz pat ar draudzes misijas darba mīļotājiem sagatavotiempiemērotiem priekšnesumiem.

Biju kļuvis mūsu Baznīcas Ārmisijas darba pārzinis. Kas nu ir darāms, jautāju sev. Kā biezas grāmatas lapas cita pēc citas, vērās šie uzdevumi. Jau vikāra gados pie mācītāja Rumbas guvu ne vien ieskatu Baznīcas ārmisijas darbā, bet arī jau zināmu līdzdaļu.

Nekur citur, kā Kristus prieka vēsts nešanā tiem, kas vēl tumsā, mēs nestāvam tik tieši un tik tuvu Pestītājam Viņa neatvairāmībā un norīkojumā, kur Viņš liek iet pa visu pasauli un visiem pasludināt Prieka vēsti. Tas liek mums vispirms palikt nepārtrauktā lūgšanas un pielūgšanas kopībā ar Viņu. Tas ir pirmais un neatliekamais misijas darba pamats. "Lūdziet, tad jums taps dots!" Lūgšana un aizlūgšana par Kristus uzvaru nekristīgajās vai atkritušajās tautās un cilvēkos, lūgšana vienatnē, lūdzēju pulkā, dievkalpojumā. Misijas aizlūdzēju pulciņš Rīgas Mārtiņa draudzē, ko Vasarssvētku dienā draudzes mācītājs Ernests Stange nodibināja ar savu ģimeni, izauga par spēcīgu palīgspēku ārmisijai. Tukuma draudzē “Epata” /?/ tapa no misijas aizlūdzējiem, kas nolika ikmēnesi desmito tiesu ārmisijai, Kristus draudzes, Skrundas misijas aizlūdzēju un upurētāju pulciņi.

Informācijas darbs. Kristīgai draudzei un katram kristīgam cilvēkam jāzin, kas ir kristīgais misijas darbs, kāpēc un kur to strādā un kas ir šī darba darītāji. Katrā dievkalpojumā lielajā draudzes lūgšanā to piemin. Bet vēl īpašos misijas dievkalpojumos. Šādos dievkalpojumos esmu piedalījies ļoti daudzās draudzēs, dažās pat atkārtoti. Tam līdzi parasti sekoja īpaši priekšlasījumi draudzes telpās. Skolās misijas pulciņos priekšlasījumiem parasti vēl pieslēdzās arī uzskatāmi līdzekļi – diapozitīvu vai citu uzskates līdzekļu vaidā, tāpat arī raksti, pat dziedamo dziesmu lapiņas. Ļoti vērtīgi bij misionāru apmeklējumi, kur stāstīja par Evaņģēlija pasludināšanas darbu Indijā, kur atradās mūsu Baznīcas vienīgā misijas stacija – Karunagarapuri (Žēlīgā Dieva mājvieta) Tamilu tautā. Informācijai kalpoja raksti. Nelielais žurnāls “Ārmisija” vienmēr
informēja par mūsu misionāres Annas Irbes darbu, sniedza ziņas par palīdzības darbu (ziedojumiem), kas darīts draudzēs. Sāka iznākt arī citi izdevumi. Lielu svētību atnesa mācītāja Augstkalna nelielā grāmatiņa “Kas ir kristīgā ārmisija?” Tāpat raksti Baznīcas un citos izdevumos. Mūsu misionāres Annas Irbes “Vēstules no Indijas” bij izcili vērtīga kā informācijas un ierosmes avots. Sarunas ar draudzes locekļiem misijas sanāksmēs atklāja dažbrīd lielus ticības dziļumus un aizkustinošu mīlestību uz Pestītāju un Viņa darbu. Bija kādi, kas labprāt dotos misionāru darbā. Nevienam tomēr šis ceļš nepašķīrās. Kāds jauns mācītājs mainīja savu nodomu apprecēdamies. Ļoti nopietna un apņēmīga bij studente Erna Kurmis, kura rosīgi ķērās pie iespējamās sagatavošanās, cītīgi mācīdamās angļu valodu. Bij 1940. gads. Latviju okupēja. Erna, būdama kādas iestādes darbiniece, no pārmērīgā darba slodzes saslima un nomira. Bijām tik daži pavadītāji – viņas vistuvākie, mācītājs E. Stange un Stanges kundze. Draudzes mācītājs beigās pie kapa nenocietās savā izbrīnā: kā te pavadītājos gadījies tik daudz mācītāju? Tad mācītāja Stanges kundze nenocietās un iedzēla: “Tā ir, ka mācītāju kungi savus draudzes locekļus nemaz nepazīst.” Toreizējais Pāvila draudzes mācītājs nebij nekāds draugs misijas darbam.

Ļoti vērtīgi ir vienmēr misionāru apmeklējumi. Misionāre Anna Irbe 1932. gadā, apmeklēdama Latviju, noturēdama priekšlasījumus un stāstīdama par misijas darba norisi, darbiniekiem, jaunajiem kristīgajiem, ierosināja patstāvīgas Latvijas misijas stacijas (centra) izveidošanu Indijā, Tamilu zemē. Šim jaunsākumam Latvijas draudzes savāca līdzekļus, kas deva iespēju Annai Irbei, atgriežoties Indijā, uzsākt un veikt “Latvijas ciema Indijā” – Karunagarapuri misijas centra izveidošanu. Lielu svētību deva arī citu misionāru apmeklējumi. Kopā ar Zviedrijas Misijas misionāri Jenni Holmosenu 1938. gada ziemā apbraukājām vairākas draudzes, kur visur varējām sastapt ļoti dzīvu atbalsi mūsu draudzēs.

1938. gadā bij iecerēts sasaukt visas pasaules Evaņģēlisko baznīcu misijas konferenci, kurai būtu jāapcer kristīgās misijas stāvoklis un uzdevumi pasaulē, kur strauji mostas garīgai un politiskai rosībai Āzijas un Āfrikas tautas… Lai iegūtu nepieciešamo informāciju par šo svarīgo notikumu, aizrakstīju Dr. Dž. Mottam (John Mott).

Gaidīju atbildi un brīnījos, ka tā nenāca. Tā atnāca pavisam pa citu ceļu un citādi to biju gaidījis. Maija mēnesī Dr. Motts ieradās Rīgā apmeklēt YMCA-s (Jaunekļu Kristīgās Savienības) organizāciju. Apvaicāšanās pēc Dr. Motta un viņa sastapšanai durvis bij slēgtas. Dabūju zināt par viņa aizbraukšanas laiku ar vilcienu uz Tallinu. Lūdzu prāvestu Bergu man atļaut atnākt uz staciju. Īsi pirms vilciena atiešanas ieradās Dr. Motts. Kad viņš bij atvadījies no nedaudzajiem pavadītājiem, lūdzu, vai vēl drīkstētu viņu īsu ceļa gabaliņu pavadīt. Viņš piekrita. Atvainojos par neparasto traucējumu, bet man nebij citas iespējas viņu sastapt. Dr. Motts tūdaļ pasūtīja kafiju. Izvilkdams savu piezīmju grāmatiņu – viņš parādīja manu uzvārdu. Vai tas jūsu uzvārds? Apstiprināju. Tad Dr. Motts sacīja: “Es visu laiku, būdams Rīgā, centos Jūs sastapt, bet neviens man nepalīdzēja.” Un tūdaļ turpināja: “Es saņēmu Jūsu vēstuli un viss ar Archibīskapu ir nokārtots (Zviedrijas). Ir absolūti nepieciešami, ka Jūs
brauciet uz Konferenci, Jūs esiet delegātu sarakstā.” Viss bij pateikts īsi, noteikti, skaidri. Tas bij vairāk kā biju cerējis. – Bet te piedzīvoju Dr. Motta pamatstāju – mazajiem sākumiem jāpaver iespēja augt. Šai lielajai sanāksmei jābūt dzīvības spēka devējai kā jaunajām kristīgajām baznīcām, kas top misijas zemēs, tā misijas spēku rosinātājai kristīgajās – misionāru sūtītājās – zemēs. – Draudzīgi atvadījāmies. Izkāpu no Tallinas vilciena Siguldā, lai dotos atpakaļ uz Rīgu.

Devos uz Baznīcas Virsvaldi sastapt Archibīskapu. Tā kā līdzekļi braucienam uz Indiju netika prasīti no Virsvaldes, tos sedza Zviedrijas Baznīcas misija, iebildumu nebij. Ārmisijas biroja darbu, kas jau bij pieaudzis, uzņēmās jaunais Teoloģijas students no Saldus Arvīds Klieģis, izcili apdāvināts un ļoti apzinīgs cilvēks. Vasara pagāja nemanot, kārtojot nepieciešamās formalitātes. Bij jāsaņem arī no Valūtas Komisijas atļauja nepieciešamās ārzemju valūtas iegādei un izvešanas tiesības. Bij īsa saruna ar Ministri. Ar zināmu ironiju viņš izteicās, ka “daudz mācītāju vasarā braucot misijas uzdevumos uz Dienvidslāviju”. Ļoti lietišķi atbildēju, ka esmu vienīgais mūsu Baznīcas misijas darba pārzinis un ka Dienvidslāvijas saulainajās pludmalēs mums nekādu “misiju” nav… Abi sapratām. Nepieciešamo atļauju saņēmu. Bij jādabū attiecīgo valstu konsulātos iebraukšanas un uzturēšanās atļaujas, vissvarīgāko, protams, no Lielbritānijas, kuras kolonija tais laikos bij Indija. Ar zināmām bažām devos uz Lielbritānijas konsulātu. Bij daži cilvēki priekšā. Gaidīdams dzirdēju, cik pamatīgi atļauju prasītājus pārbaudīja un – pat noraidīja. Pienāca mana kārta, sacīju, ka nāku no mūsu Ev. Lut. Baznīcas ārmisijas Padomes. Uz to sekretārs tūdaļ atsaucās: “Man ir gods pazīt Jūsu Baznīcas Archibīskapu, lūdzu, nododiet viņam manu godbijības apliecinājumu.” – Uz manu vaicājumu pēc atļaujas iebraukt un uzturēties Indijā nāca vienkārši “protams”. – Priekšā stāvēja biļešu iegāde. Visvienkāršākais būtu iegādāties kuģa biļeti un no Anglijas mierīgi aizkuģot. Gribēju ceļojot pēc iespējas vairāk redzēt un piedzīvoju, ka Dievs bagāti svētīja šo nolūku. Bez tam, pa ceļam Berlīnē vajadzēja iegriezties Ēģiptes konsulātā un – kas ļoti svarīgi – Vācija deva 60 %, bet Itālija 50 % atlaides dzelzceļa satiksmē. Ceļojums no Rīgas līdz Itālijas dienvidiem iznāca lēts un daudz izdevīgāks par garo apkārtceļu no Anglijas pa jūru. Pavisam neiespējami kaut kā izcelt pa ceļam redzētos iespaidus Vācijā, Itālijā un Ēģiptē un redzētos un sastaptos cilvēkus.

No Rīgas izbraucu 4. septembrī. Atēnās biju 22. septembrī (1938. g.). Tur ļaudis uztraukti drūzmējās ap ziņu plakātiem: Vācija bij atrāvusi Čechoslovakijai plašus novadus… Bij tomēr jāceļo tālāk. Gaidīju Pirejā – Atēnu ostā kuģi. Tālāk no pārējiem sēdēja kāds ar raksturīgo sarkano muhamedāņu galvas segu – tarbušu. Itāļu kuģis, kas devās uz Ēģipti, pieturēja kādas stundas Rodosā, kas toreiz piederēja Itālijai. Bij iespējams izkāpt un apskatīt ārkārtīgi vareno cietoksni. Nākošās dienas rītā pienācām Aleksandrijā, kuģa ceļa galā. Biju Ēģiptē – vienā no pasaules vissenākajām kultūras zemēm.

Nokāpu beidzamais no kuģa un atrados ostmalā, kur uz abām pusēm stiepās nepārredzama lielu noliktavu rinda. Toatstarpās bij redzama tāda pati rinda. Nebij neviena cilvēka, kam paprasīt ceļu. Te redzu nokāpjam no kuģa ēģiptieti, kuru biju ievērojis viņa sarkanā tarbuša (galvas segas) dēļ Pirejas ostā gaidot kuģi. Uzrunāju viņu un lūdzu parādīt ceļu uz pilsētu. “Nāciet man līdz, es arī dodos uz pilsētu,” viņš laipni atteica, un mēs caur ostas ēku labirintu nonācām Aleksandrijā, pašā bazāra (tirgus) dzīvajā rosmē. Mans pavadonis uz mirkli aizbildinājās, pie kāda meistara par jaunu sakārtodams savu tarbušu. Pēc četriem mēnešiem viņš atgriezās no Īrijas, kur bij papildinājies savā darba nozarē – kokvilnas audumu gleznojumos. Lielajā kokvilnas austuvē un mākslinieciskos audumu darinājumos. Mehalla Kubrā, pusceļā no Aleksandrijas uz Kairu, viņa māte un māsa viņu gaida. – Bet mans jaunais draugs Mohammeds Ismails man veltīja visu savu pirmo atgriešanās dienu. Mēs
staigājām pa Aleksandriju, es dabūju redzēt vēstures un senvietas, ko neviens tūrists neredzēja… Un visu laiku mēs dzīvi sarunājāmies. Ēģiptes jaunais ķēniņš Faruks – pirmais atkal neatkarīgās Ēģiptes valdnieks – ņēma sev par sievu Irānas princesi. Bet arī nopietni draudi māca Ēģipti. Itāļi, pakļaudami Abesīniju, tagad no abām pusēm draudēja Ēģiptei. Bramanīgi itāļu puiši uz kuģa dižojās, ka nu angļu vietā viņi būšot Ēģiptes saimnieki… Un arī mēs tai pašā laikā jutām, kā mūsu kaimiņi kāro mūs “atbrīvot”.

Mans jaunais draugs lika priekšā papusdienot ēģiptiešu gaumē. Neko labāku nevarēju vēlēties. Iegājuši restorānā, vispirms nomazgājām rokas, kā to prasa pieklājība. Ēdienu sagatavojums bija īpats, bet ļoti gārds. Uznesot gaļa ēdienu, līdzi uznesa arī kādu trauku, pilnu zaļām lapiņām. Mans galda biedris paskaidroja – tās ir “rūgtās zāles”, kuras vienmēr ēd pie gaļas ēdiena. Sākumā tās rūgtas, bet padara ēdienu ļoti tīkamu… “Rūgtās zāles!”, kas minētas Vecajā Derībā un kuras senajam Israēlim bij jāēd kopā ar Passā mielastu! Tas bij pavisam īpašs piedzīvojums. Ekskursija pa Aleksandriju turpinājās līdz pavakarei, kad nogājām uz dzelzceļa staciju. Mans draugs man norādīja piemērotu viesnīcu, neuzticēties visādiem “faraonu laiku senlietu” (kas visas ražo Japānā) tirgotājiem, un tikai tad viņš iesēdās vilcienā, ar kuru viņš devās pie savas mātes un māsas, kuras viņu gaidīja.

Nākošā dienā – ceturtdienā staigāju pa Kairu. Aizgāju uz ļoti ievērojamo Kairas muzeju. Visa piectūkstošgadīgā Ēģipte tur vienuviet. Viscietākā akmenī kaltie tēli, spēcīga rakstura veidotas sejas, faraoni, cēlas dāmas. No kapenēm izceltais jauneklīgā faraona Tutanchamona zelta sarkofāgs… Muzejs neaptverams savā plašumā un bagātībā. No tamvaja gala punkta tās turpat klāt. Ne vairāk, kā tik paskatīties. Lielais tūristu vilinājums – pajādelēt uz kamieļa – nemaz nevilina, braucu atkal atpakaļ uz Kairu.
 

– A –

Sēdēju Pirejas ostā, gaidīdams kuģi, kas vedīs tālāk – uz Ēģipti, no kurienes sāksies ceļojuma noslēgums – brauciens uz Indiju – manu īsto gala mērķi. Jau bij jūtams Austrumu tuvums – kuģa gaidītāji bij dažādu tautību ļaudis – es to vidū pilnīgs svešinieks. Bija 1933. gada pēdējās septembra dienas. Izbraucot no Rīgas 4. septembrī, ceļojot ar daudz pieturām, biju izbraucis cauri Vācijai un Itālijai, pa ceļam apmeklēdams Ārmisijas un Diakonijas darba ievērojamās iestādes Vācijā – Berlīnē, Leipcigā, Neuendettelsau’ā, iegriezdamies Vartburgā un Eizenachā. Itālijā – no Venecijas līdz Brindizi skatīju dabas un vēstures skaistumus, kas atsedza pat senbaznīcas vēstures dārgumus. Atēnās piedzīvoju Vācijas pirmo iebrukumu Čechoslovākijā. Lieli ļaužu pūļi drūzmējās pie izliktajām avīzēm un valdības ziņojumiem. Grieķijā vēl bija miers. Kad pienāca kuģis, visi mierīgi tanī sakāpa. Biju pilnīgs svešinieks. Jau manīja “Austrumu” tuvumu, dažādās valodās to manīja.

Pirejas ostā kuģī iekāpa kāds muhamedānis – ar savu raksturīgo sarkano galvas segu – tarbušu. – Divas naktis un vienu dienu bijām ceļā un rīta agrumā bijām ceļa galā – Aleksandrijā. Kad visi bij izkāpuši un izklīduši, biju palicis viens svešajā krastā. Tā laikam bija preču osta, jo abos virzienos gar krastu bij nepārredzama, lielu noliktavu rinda un arī aiz tām vēl cita. Tādas pašas noliktavas. Būtu jāmeklē tām iziet cauri. Uz pilsētu. Te, piepeši pamanu vēl vienu pasažieri nākam – Pirejas ostā sarkanās galvas segas valkātāju – un griežos pie viņa ar vaicājumu, kā iziet uz pilsētu. “Nāciet man līdz, es arī eju turp” bij viņa atbilde. Un īsā brīdī bijām Aleksandrijas ļoti dzīvās ielas vidū... Nevarēju ne nojaust, ka šī “iešana uz Aleksandriju” turpināsies visu dienu līdz novakarei... Mums bija tik daudz, ko vaicāt un stāstīt viens otram. Bijām abi, liekas, tuvi gados. Mans jaunais draugs, MOHAMMEDS ISMAILS, Mehalla Kubras lielajā kokvilnas izstrādes uzņēmumā bij mākslas audumu nodaļas direktors un vadītājs. Pēc četru mēnešu studijām Īrijā viņš atgriezās mājās, kur viņu gaidīja māte un māsa. Viņš visu šo dienu pavadīja ar mani, rādīdams Aleksandrijas vēstures vietas un skaistumu, ko neviens tūrists nekad nevarēja redzēt. Un mums bija ko runāt – Ēģipte nupat bij kļuvusi galīgi brīva no Anglijas “protektorāta” un sveica savu pirmo, neatkarīgās Ēģiptes ķēniņu, Faruku, kura laulības ar Irānas princesi bija paredzētas drīzumā. Mans jaunais draugs uzaicināja mani pusdienot ēģiptiešu pusdienās. Teicu, ka tas patiesībā man sagādā īpašu prieku. Neatceros, ko toreiz ēdām, bet tas viss bij ļoti garšīgs. Tām līdzi nāca kāds pilnīgi negaidīts pārsteigums. Pie gaļas ēdiena līdzi tika galdā uzlikta bļoda ar svaigām zaļām lapiņām. Mans draugs paskaidroja: “Mēs vienmēr pie gaļas ēdiena ēdam šīs zāles. Pirmā brīdī tās vienmēr rādās rūgtas, bet padara ēdienu garšīgāku. Mēs tās ēdam pie visiem gaļas ēdieniem, tās ir tā sauktās “rūgtās zāles”.” “Rūgtās zāles”, kuras jau Vecajā Derībā pieminētas, ko ēda jūdi pie Passā mielasta... Un es tās tagad iepazinu un baudīju!

Bija jau novakare, kad mans draugs mani pavadīja uz dzelzceļa staciju – uz vilcienu, kas iet uz Kairu. Pirms tam man dodams derīgus padomus. Ieteica labu viesnīcu turpat blakus stacijai, nobrīdināja sargāties no visādiem “tirgotājiem”, kas piedāvā dārgas “ļoti īstas senlietas” no faraonu kapenēm, kā arī visdažādāko mantu piedāvātājiem, no “pavadoņiem” un tml. Un tikai“iesēdinājis” (burtiski) mani Kairas vilcienā, viņš pats devās ar citu vilcienu pie mātes un māsas, kuras viņu gaidīja...

Kairā, jau vakarā, bez grūtībām atradu drauga norādīto viesnīcu un tur patiesi labi iekārtojos. Vēl nedaudz pastaigāju pa tirdziņu pie stacijas, šo to nepieciešamu iegādājot rīta vajadzībām. Nākošā dienā (ceturtdienā), labiem padomiem bruņots, devos iepazīt Kairu, Ēģiptes galvaspilsētu.

 

– B –

Kairā

Ceturtdienas rītā pamodos Kairas viesnīcas plašajā, vēsajā istabā labi izgulējies un atpūtie. Vēl bij agra rīta stunda. Priekšā bij diena, kurā bij daudz jāredz. Priekšā bij divas galvenās lietas, kuras bij jāredz – Ēģiptes vēstures muzejs un piramides. Un, protams, pa starpu arī pati Kaira, kura vai ik uz soļa piedāvāja savu eksotiku. Vēsturiskais muzejs –, kurš sevī velti mēģināja ietvert pieci tūkstoši gadu ilgās vēstures kultūru un mākslu, kurā katra detaļa izdvesa gadu tūkstošus. Bet arī mazumā uztvertais pārsteidza ar savu varenību un pilnību. Melnajā akmenī atveidotās faraonu galvas. – Absolūtā pilnībā un precizitātē atveidotas – pauda rakstura spēku un gribu, kas gadu tūkstošiem cauri pauda varu, spēku un gadu tūkstošos saglabātu spēka un kultūras gājienu... Pie piramidēm piekļūt var gluži ērti un lēti, ar pilsētas tramvaju. Viņas tik daudz redzētas visādos uzņēmumos, ka netīk brist dziļo tuksneša smilti pie tām tik lai tās aptaustītu vien. Netīkas arī līst pa to šaurajiem koridoriem. Arābi turpat piedāvā pajāt uz kamieļa. Protams, par dārgu maksu, – tai vietā sēžos turpat tramvajā un ceļoju atpakaļ uz Kairu.

Nākošā diena ir piektdiena – muhamedāņu svētdiena un atpūtas diena. No rīta man kāds pie viesnīcas numura durvīm klaudzina. – Atveru – Mohammeds Ismails! Savā pirmajā brīvajā dienā viņš uzmeklējis mani. Un visa diena ir nepārtraukta pastaiga pa Kairu. Kairas plašais bazārs ar savām šaurajām ieliņām – spraudziņām, kur vienkopus un turpat uz ielas visas iedomājamās bagātības: zelts un sudrabs, tepiķi un audumi, un smaržas, smaržas… Bijām El–Azharā. Visaugstākajā Muhamedāņu garīgajā augstskolā visā pasaulē. Mēs drīkstējām ieiet. Redzējām auditorijās (?) studentus pie Korāna studijām vai arī meditējam. Klusums, svinīgums. – Jau vakara krēslā atvadījāmies. Vairs nekad nesastapāmies. Sarakstījāmies. Rakstīju no Indijas un no Rīgas un saņēmu sirsnīgas vēstis. Tās drīz un pilnīgi pārtrūka: 1940. gads…

Mohammeds Ismails. Draudzība, palikusi nemainīgi dzīva. Ēģiptietis. Pieci tūkstoši gadu sena kultūra – pieci tūkstoši gadu ilgi kopta cilvēka un cilvēku attiecību kultūra. Tā atmirdzēja pret nejauši sastaptu svešinieku…

Uz Indiju

Pēc pamatīgas izstaigāšanās pa Kairu piektdienas vakarā atvadījāmies, izteicot cerību kādreiz atkal tikties. Kad? Visa pasaule bij satumsusi drūmās nojautās.

Kuģim, kam bij jāierodas nākošā rītā, bij aizkavējums. Ļoti reālu kara draudu sekās, tas iesprūda Anglijā uz dažām dienām. Bij negribot jākavējas Kairā. Pēc trim dienām nobraucu uz Suecu, kur nākošā rītā gaidītais kuģis ieradās, lai mūs vizinātu pāri okeānam. Kuģī jau acīm redzama pārmaiņa – nākošā rītā visi pārģērbušies gaišos, tropiem piemērotos tērpos. Arī es. Pirmo reizi mūžā uzvilku balto cassock’u, ko iegādājos Kairā. Jutos ļoti neērti – bet nevienam tas nelikās savādi, tas bij parastais garīdznieka tērps tropos.

Bija gandrīz trīs nedēļu garš ceļš – pa Sarkano jūru un Indijas okeānu. Bij daudz iespēju vingrināties angļu valodā un baudīt brīvu laiku un lasīt, jo nav angļu parašā meklēt sarunu biedrus un kavēt tiem laiku. Jau oktobra nogalē tuvojāmies Indijai. Iepriekšējā naktī redzējām tās ugunis, bet krastā pienācām tik no rīta. Pamodināja skubīgu soļu troksnis un kravas izcelšana. Nokāpu pa kāpnēm un tūdaļ biju pasu kontroles un muitnieku varā. Nopietni lietišķi jautājumi: vai vedu līdzi alkoholu, dārglietas un tamlīdzīgas neatļautas preces. Bij jāuzrāda pat pustukšā odekolona pudele – un varēju būt brīvs.

Indijā... Un tūdaļ zem varenajām palmām... Ātri sadabūju vienkāršu apmetni kādā kristīgo jauniešu miteklī. Tad uz Paatu – dot ziņu uz Karunagarapurī par ierašanos. Ejot .. ieraudzīju pirmo dzīvo čūsku. Tā bij prāva lodātāja, pasprukusi dīdītājam, centās no braucamā asfalta izsprukt apstādījumos. Dīdītājs to vienkārši satvēra pie astes un iespundēja krātiņā. Neviens tam nepiegrieza nekādu vērību... Dzīve miteklī bij nakts atpūtai, nedaudz arī indieša gatavotajam ēdienam. Jaunais angļu kareivis, kurš gaidīja uz kuģa, lai brauktu uz Iraku, bij bezgala nelaimīgs. Visa (Indijas) pasaule visapkārt bij nožēlojama un pretīga – smacīgais gaiss un tveice, primitīvais miteklis un indiešu ēdiens, ko gatavojis kāds “niggers” (vispārīgais nicinošais apzīmējums neeiropiešiem)... Nabaga zēns. Vienīgā izklaidēšanās bij, ka viņš izlūdzās mani pavadīt uz vilcienu.

Pēc dažām dienām, nokārtojis un iegādājies tropu apģērbu Bombejā, sēdos vilcienā, lai dotos uz Karunagapurī. Pēc pāris stundām Arkonanā bij jāpārsēžas citā vilcienā, kas pievedīs gala punktā. Mazajā starpstacijā, pie kuras bij neliela pilsētiņa, bij jāgaida pāris stundu. Radās iespēja iepazīt Indiju pavisam tuvu un tieši.

MAR TOMA BAZNĪCA

Gar visu garo Indijas rietumpiekrasti stiepjas Rietumu Gatu kalnu grēda, izveidojot nošķīrēju valni starp Arābijas līča piekrasti un pārējo – lielo – Indiju. Nošķirtā piekrastes josla saņem daudz mitruma, ļoti krāšņa. Iedzīvotāju daudzums veido sādžas un pilsētas, kas bieži saplūst kopā. Tur ir arī Indijas “rietumu vārti” – tagad milzu osta pilsēta Bombeja – Indijas “vārti” uz Rietumiem. Un tiešām no senlaikiem Indijas rietumpiekrastē plūda ienācēji Indijā jau no vissenākiem laikiem – arābi, sīrieši, grieķi.

Šīs skaistās piekrastes zeme pašos dienvidos sastopas ar D Tamilu tautas apdzīvoto zemi – Tamil-nadu. Kalni gan ir starpā, bet aizas un pārejas nekavē sastapšanos. Šīs skaistās zemes dienvidus tagad aptver Keralas pavalsts – agrāko ķēniņu valstu Travankoras un Kočinas novadus. Šīs Keralas pavalstī un vēl tālāk uz ziemeļiem maljālu apdzīvotos apvidos liela daļa indiešu iedzīvotāju – malai jau pieder Mar Toma baznīcai, kādam kristīgās senbaznīcas zaram, kuri par savu ticības dibinātāju uzskata apustuli Tomu, kurš bij ieradies sludināt Evaņģēliju un pārstaigājis vēl arī citus Indijas novadus rietumos, atstādams atmiņu drumstalas. Mar Toma baznīca, kā dzīva un organizēta, ir pastāvējusi kopš apustuļa laikiem kā kristīgās senbaznīcas zars līdz mūsu dienām. Devos līdzi Karunagarapuri draudzes mācītājam G. Stephenam un misionārēm Annai Irbes kundzei un Horda kundzei iepazīt šo ļoti seno kristīgās Baznīcas zaru. Aizgrābti skatījām ļoti seno, bet askētiski vienkāršo baznīcu
mūrus, kas pārcietuši neskaitāmas vajāšanas un postīti, un tikpat vienkāršo, rūpīgi glabāto iekšpusi ar vienkāršo iekārtojumu. Un mūkus, priesterus to senajos tērpos. Sastapām un iepazināmies arī ar Netrānu /?/ – Baznīcas Virsganu un piedzīvojām ļoti lielo pagodinājumu – mūs ielūdza turēt līdz ar Metranu /?/ un citiem bīskapiem – ļoti vienkāršo gavēņa laika mielastu... Ēdām vienkāršo mielastu kā apustuļu laikā, ņemdami no kopīgās bļodas vienkāršo augu barību. Apustuļu laiku vienkāršība un svinīgums bij pie visa – sarunām, barības, askēze. Jutāmies kā tādi, kas bijuši Apustuļu laikos. Mūki vēl daudz pēc tam stāstīja par nopietniem apstākļiem – pagānu (hindu ticīgo) vajāšanām un misijas darbu nekristīgo starpā. – Apustuļa Toma vārds vēl vienmēr dzīvs tautu atmiņā Indijas rietumos. Katoļu baznīca uzcēlusi apustulim Tomam lielu, krāšņu Dombaznīcu Mafrasā un kādā kalnā nelielu baznīciņu vietā, kurā itkā kāds bramīns (indiešu priesteris) nonāvējis apustuli. Katoļu baznīcai piemīt brīnišķā “spēja” vienmēr tomēr dabūt zināt vai saņemt rokā to, kas neatrodami zudis...
 

(Trūkst viena lpp. (21.) no manuskripta!!!)

Ceļmalā stāvēja ļaužu pulciņi – indiešu kristīgie ar saviem skolotājiem, lai redzētu un sveicinātu atbraucēju. Neliels [skaits] baltu, vienkāršu mājiņu – bijām Karunagarapurī, Latvijas luteriešu pirmajā misijas stacijā. Tur, ar izbraukumiem – pavadīju visu “ziemu” – četrus mēnešus. Savus iespaidus un vērojumus šai laikā esmu rakstījis un ievietojis [žurnālā] “Ārmisija”. Te tikai gribētu atzīmēt kopiespaidu un vērtējumu par redzēto un vērtēto ne vien Karunagarapurī, bet misijas darbā vispār.

Biju ieradies Indijā kā Latvijas Evaņģeliski Luteriskās Baznīcas delegāts uz Vispasaules III Misijas konferenci Tambaramā, – laimīgā kārtā, kas notika Dienvidindijā, Tamilu zemē, Madrasa tuvumā. Tā notika Ziemsvētku laikā, un man bij vēl viens mēnesis, lai iepazītos ar Tamilu zemi un misijas darbu, ko tur strādāja Zviedrijas Baznīcas un citas misijas. Ļoti skaisti un simboliski nosvinēju 18. novembri – Latvijas neatkarības 20. gada dienu – Tamilu Ev. Lut. Baznīcas bīskapa zviedra Dr. J. Sandegrēna uzaicināts runāt par Latviju bīskapa baznīcā Tričino polī /?/. – Pašas lielās konferences gājumu un saturu var raksturot kā lielā mērā pievērstu jauno kristīgo baznīcu veidošanās apskatu un ar to saistītiem jauniem un svarīgiem uzdevumiem. Bet jāatzīst, ka ļoti nopietnos atzinumus un nodomus pēc pāris gadiem apvērsa baismie kari. Dziļu iespaidu atstāja izcilās garīgās personības un to kristīgās pārliecības spēks. Neaizmirstams ir Japāņu kristīgās mīlestības apustulis – Tojohiko Kagava. Dziļu ieskatu misijas darba būtībā un uzdevumos deva sastapšanās ar daudzām izcilām kristīgām personībām. Te īpaši pieminams Dr. Džons Motts (John Mott) – jau lielos mūža gados pēc izcili spēcīgās darbošanās Vispasaules Kristīgās Studentu [savienības] organizēšanā (1895.), vadīšanā un izveidošanā par reālu spēku studējošo jauniešu garīgā pacelšanā un līdz tam arī Ārmisijas darbā spēcīgā rosināšanā. – Drīz pēc Tambaramas konferences sanāca visas Indijas luterāņu baznīcu un misiju konference Trankevarā, Dienvidindijā, Luteriskās misijas sākuma vietā. 1709. gadā
Jaunā gada dievkalpojumā senajā “Jaunās Jeruzālemes” baznīcā bij jāsaka sprediķis. Norvēģu baznīcas misionāri ļoti aicināja apmeklēt viņu misiju Santālu zemē Indijas ziemeļos. – Janvāris, februāris un marts pagāja, iepazīstot misijas darbu ne vien mūsu Karunagarapurī, bet arī daudzās citās vietās. – Iespaidu bij daudz. Tie bij dziļi un vispusīgi un palīdzēja dziļāk ieskatīties misijas darba būtībā un nepieciešamībā, par ko nespēju un nebeidzu pateikties Dievam.

Apceļojot Indiju un ielūkojoties daudzos un dažādos misijas darba pasākumos, vienmēr izcēlās Karunagarapuri – mūsu misionāres Annas Irbes iecerētais un izveidotais īpatīgums. Veco, pirms gadu desmitiem tapušo misijas “staciju” vienmēr veidoja prāvā, smagnējā, solīdā celtne – misionāra un viņa ģimenes miteklis. Tā bij vienmēr celta, lai dzīvotājus pēc iespējas pilnīgāk nosargātu no “kaitīgā tropu klimata” – saules. Telpā bij vairākas noēnotas istabas, kur pēc iespējas ērti novietojās misionārs ar savu ģimeni, ko arī aprūpēja misija… Šie “bangalo” (bungalow) nabadzīgo indiešu acīs bij kā neaizsniedzamas pilis, kur viņi uzdrošinājās [iet] tik līdz slieksnim… Uz viņu sādžām gāja indiešu evaņģēlisti. Misionārs mācītājs tos uzrunāja. Lielās rūpes par misionāru un viņa (kādreiz prāvo) ģimeni un tās uzturēšanu, iespējami ērtu, Eiropas apstākļiem līdzīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu, gūlās uz misijas budžetu. Vairāk kā jebkur citur, ārmisijas darbs un dzīve prasa no tās darbiniekiem askēzi. – “Mēs esam visu atstājuši un sekojuši Tev” – reiz sacīja Jēzus pirmie Viņa izsūtītie misionāri – Viņa mācekļi. Šo Jēzus mācekļu apustulisko veidu un darbu redzēju Karunagarapurī. Mācītājs ar ģimeni dzīvoja nelielā divistabu mājiņā, – misionārei Irbes kundzei bij tik viena istaba – viņas guļamistaba dārza mājiņā. Katru dienu viņa bija “visā” Karunagarapurī – skolas namiņā, dievkalpojuma telpā, ambulancē, veco patversmē un visā Karunagarapurī, – bez citas atelpas, kā kopīgajās pusdienās “centrālajā” mājiņā, kur kādreiz ieradās arī kādi viesi. “Kas Man grib sekot, tam būs sevi aizliegt…”

Apmeklējot zviedrus, dāņus, norvēģus, amerikāņus un angļus, visur baudīju īstu Kristus mīlestību un draudzību un dziļā godbijībā pieminu tās svētības straumes, kas no viņiem plūdušas pār Tamilu tautu.

Bet Karunagarapuri vēl kādā īpašā veidā ir rādījis virzienu uz misijas darba īsto veidošanos un izaugsmi par kādas tautas kustību. Indija ir milzīga lauku zeme. Deviņas desmitdaļas indiešu dzīvo savās neskaitāmajās sādžās. Tās kādreiz pat kā mazas pilsētas ar vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju, kuri dzīvo dažādu sektu atsevišķās sādžas daļās, vienas kastas locekļi vienkopus. Pirmie kristīgie misionāri apmetās parasti pilsētās, kur dzīves apstākļi bij pieņemamāki. Tagad pilsētās, īpaši lielākajās, “drūzmējas” pat desmit un vairāk visdažādāko misiju. Un tomēr, panākumi ir mazi, jo pilsētās zūd indiešu kastas sabiedrības sakari. Atsevišķi kristīgai ticībai piegriezušies jūtas izolēti. Karunagarapuri misija ir sādžu misija. Kad skolotāji–evaņģelisti, kuri tur dzīvo sādžā, sludina Evaņģeliju, to uzņem parasti vairāki vai pat visi vienas kastas locekļi.
 

                     Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Archibīskaps Dr. theol. Gustavs Turss.

                                                       Dažas atmiņas

Šīs atmiņas nepretendē būt izcilās personības – Archibīskapa Tursa biogrāfija, kas vēl gaida rūpīgu un sakārtotu šīs izcilās personības dzīves un darbošanās apceri un novērtējumu. Bet šīs atmiņas pāri personīgiem iespaidiem paver skatu uz Archibīskapa personību.

Nevienā laikā – ne pirms, ne pēc ordinācijas – neesmu nekad bijis kautkādā veidā Baznīcas administrācijas amatos. Ārmisijas Padomes sekretāra amats un uzdevumi arī bij tik Baznīcas speciālās darba nozares palīgdarbs. Tāpēc arī atmiņas saistās tik ap personīgām atmiņām un pieredzi.

Archibīskapa Dr. Gustava Tursa stāšanās mūsu Baznīcas augstākajā amatā un izcilībā, nāca, šķiet, arī viņam pašam kā kautkas neparasts un negaidīts. Trauksmainajā vācu okupācijas periodā viņš pat bij kā emerituras stāvoklī, aiziedams no aktīvā mācītāja darba savā nepārtraukti koptajā Bauskas draudzē. Līdzi dvēseļu kopšanai viņa dvēsele bij dziļi un dzīvi saistīta ar dabu. Vareni veidotais un koptais augļu un pārējais dārzs to liecināja. Savu domu domātāju viņu saistīja cieša draudzība ar prāvestu Virbuli Tukumā – arī vientuļnieku. Viņi abi kopā devās kopīgā ceļā, kurā nebija bijuši gājēji – ceļojumā uz Svēto Zemi – uz Palestīnu – piedzīvot un pārdzīvot Pestītāja tur esošo Viņa neredzamo klātbūtni.

Vācu okupācijas varai brūkot, Latvijas Ev. Lut. Baznīca savās Konsistorijas sēdēs izvirzīja aizvietojošās Konsistorijas sastāvu – ar Prāv. K. Irbi kā Archibīskapa v. i., prāvestiem .. Rozenbergu un A. Siļķi un Jāņa baznīcas priekšnieku kā locekļiem. Bez tam vēl papildus šim sastāvam – aizvietotāju kopu un arī tai vēl aizvietotājus… Liekas, ka nodrošinājums iespējamajās pārbaudās bija solīds. Kad pēc Konsistorijas locekļu – Irbes, Siļķes un Rozenberga apcietināšanas 1947. g. bij jāmeklē aizvietotāji – tie visi bij aizbēguši. Palicis bij vienīgi Bauskas mācītājs G. Turss – kurš savā nodabā dzīvoja atpūtā… 1947. g. steigā sasauktā Baznīcas sanāksme P. Klepera vadībā – aicināja G. Tursu uzņemties Archibīskapa v. i. un Konsistorijas vadītāja pienākumus. Viss notika steigā, grūti pārskatāmā veidā: bij Kulta Lietu Pārziņa rīkojums… Pēc kārtības un veida, ko vēl tik nākošai sinodei būs jāpieņem… Tapa jaunais izveidojums. G. Tursu no vietas izpildītāja ievēlēja par Archibīskapu. Viņa apmulsums bij redzams, bet – ar savu gribas spēku viņš to pārvarēja, uzņemdamies pienākumus, kādus nebij nekad iecerējis… Viņa savaldības un takta spēks bij liels.

Archibīskapa vietas izpildītājam, vēlāk ievēlētajam Archibīskapam bij uzdevums, kas prasīja lielu spēku un spēju uzņemties un pildīt jaunos pienākumus. Tas uzliek ļoti lielus pienākumus un atbildību, bet, pār visām lietām – objektivitāti no nākošiem pētītājiem un vērtētājiem. Tas nebūs viegli, īpaši ieturot objektivitāti kā attēlojumā, tā jo sevišķi vērtējumā… Šajās savās atmiņās nepretendēju aizsteigties priekšā vēsturniekiem, bet nevaru pamest aizmirstībai iespaidus un atmiņas par šo vienreizīgo personību, kuras nozīme un iespaids vēl nav dabūjuši šīs izcilās personības vērtējumu mūsu Baznīcas un tautas visdziļākā traģisma laikmetā.

Līdz manai apcietināšanai 1950. g. strādāju par mācītāju Rīgas Jēzus draudzē.

Saskare ar Konsistoriju un Archibīskapu bija caur Draudzes valdi. Pirmā, tiešā un nozīmes pilnā sastapšanās ar Archibīskapu Tursu nāca pēc manas atgriešanās no lēģera. 19… g. 30. novembrī – pirmās Adventa svētdienas rītā izkāpu no vilciena, kas mani atveda atpakaļ Latvijā, iznācu uz ielas un apstājos. Kurp lai eju? Man nav neviena tuvinieka, ne drauga. Gāju uz tuvējo Sv. Jāņa baznīcu, tur patreiz bija dievkalpojums. Iegāju sakristejā. Kad dievkalpojums beidzās, sakristejā ienāca prāvests Kauliņš, ar kuru reiz abi kalpojām pie šīs baznīcas. Kauliņš mani tūdaļ mīļi apsveicināja un piebilda: aizej katrā ziņā pie Tursa, viņš šovakar tur dievkalpojumu vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā.

Padomu paklausīju un aizgāju uz dievkalpojumu. Kad dievkalpojums beidzās, gāju viņu sakristejā sastapt. Turss, mani ieraudzījis, atplestām rokām nāca man pretī: “Amata brāli, nāciet nu atkal Baznīcas darbā.” – “Ja Jūs, Archibīskap, mani pieņemiet, – ar lielāko prieku” – atteicu. Turss: “Rītu no rīta atnāciet uz Baznīcas Virsvaldi.” – Nākošā rītā biju no rīta Virsvaldē. Bez kādām blakus runām Turss tūdaļ sāka kārtot manas darba lietas. Rīgā bij kāda neliela draudze Anglikāņu baznīcā. Piekritu tur uzņemties darbu un Turss tūdaļ stājās pie nepieciešamo formalitāšu kārtošanas ar Kulta Lietu Pārzini.

Kad pēc pāris dienām gāju uz Virsvaldi uzzināt par manu norīkojumu, Turss bij ļoti sadrūmis un rādīja kādu vēstuli, ko viņam iedevis Kulta Lietu Pārzinis. Kāda Anglikāņu draudzes locekle viņam raksta, ka (draudze?) nevēloties, negrib pieņemt Padomju varas un valsts noziedzniekus, u.c. rupjības. Turss bij ārkārtīgi sašutis un gadiem ilgi atcerējās šo apvainojumu, kas skāra tieši arī viņu, laiku pa laikam ar sašutumu atcerēdamies šo “tautas balsi”. Tai vietā viņš man piedāvāja vakanto Katlakalna draudzi – tepat, Rīgas vārtos. Tai vēlāk pievienojās arī tās kādreizējā filiāle. Tursa novēlējums bij ļoti svētīgs. Aizputinātajā, neviena neiekārtotajā baznīcā Dievs vēlēja 41 gadu ilgu kalpošanu un garīgu prieku. Kalpošanas ilgumā 41 gadu – pārspēju mācītāju Poortu ar viņa 40 nokalpotajiem gadiem 18./19. gadsimtu mijā.

Sāka atgriezties brīvlaistie lēģernieki un cietumnieki (Staļins bij miris). Paulis Birzulis, atgriezies no lēģera, iegriezās pie manis. Novārdzis, ļoti izmocīts un vājš. Devu viņam labāko padomu, ko zināju: Pauli, aizej pie Tursa. “Man nepatīk, es negribu”… bija atbilde. Neatkāpos un panācu, ka Birzulis pie Tursa aizgāja… Viņš atgriezās noraudājies, asaras slaucīdams: Kā viņš mani saņēma… Kā viņš mani saņēma!…

1967. gadā pēkšņi izrādījās, ka Archibīskaps Turss nemaz nav piemērots savam amatam. Konsistorijas sēde, pieaicinot Teoloģijas semināra mācības spēkus, kurā Kleperis un Freijs viens otru pārspēdami, cēla pret Archibīskapu vissmagākos apsūdzējumus un izte.. neiespējama. Klausījāmies apmulsuši un izbrīnējuši. Tas bija kautkas īpaši ļauns un .. Turss piecēlās un ne vārda neteicis izgāja. Pēc savas “deklarācijas” apsūdzē.. Kas gan cits, ja ne viņa vietnieks – Kleperis tagad “likumīgi” stājās viņa vietā – Kleperi tūdaļ arī apstiprināja Kulta lietu pārzinis. Sasauca tūdaļ sinodi, tā piekrita bez iebildumiem. Biju tai laikā slimnīcā. Iznācis no slimnīcas, devos sveicināt savu bijušo prāvestu nu jau jaunajā amatā. Kad pastāstīju par .. saņēmu bargu rājienu, ka šī baznīca nemaz nav vajadzīga, tā bijusi dodama prom. Tam pievienojās ļoti garš un naidīgs zākājums par “kaitīgo” ārmisijas darbu, kuru kādreiz pārzināju...

Klepera “darbošanās” nebij ilga. Kopā ar Freiju un Haraldu Kalniņu viņš brauca uz Budapeštu, kādu no kārtējām “miera un tautu draudzības” sanāksmēm. Vēl nepārbraucot Padomijas robežu, kādā Ukrainas stacijā Kleperis pēkšņi nomira .. lielā satraukuma un .. aizturēšanas, mirušo novietoja uz perona – aprūpi atstājot citiem, atlikušie delegāti – Freijs un Kalniņš mierīgi ripoja tālāk uz Budapeštu... Izrādās, ka mirušā apkopšanas rūpes un saziņu ar Rīgu izdarīja vietējais ortodokso bīskaps... Mirušam naktī atbraukuši pakaļ no Rīgas. Pēc dažām dienām bij svinīgas bēres Mežaparka kapos. Lielajā bērinieku pulkā bij arī “atceltais” Archibīskaps Turss, kurš uzmeta Kleperim trīs saujas smilšu...

Nu bij jaunas rūpes – vajadzēja Archibīskapa. Jautājums šoreiz bij viegls – Konsistorijas loceklis, Archibīskapa vietnieks, ievērojamais zinātnieks un profesors bij tepat. Visa vēlēšana bij īsa un skaidra – vēl šai pašā notikumiem bagātajā vasarā jautājums bij atrisināts: mums bij Archibīskaps Freijs, kas vienmēr bij cerējis reiz būt šai amatā. Baismīgi un zīmju pilni ir Dieva ceļi... Vēl nebijām sagaidījuši sniegu, kad nāca ziņa – Archibīskaps miris! Atkal lielas, svinīgas bēres un atkal – vecais Archibīskaps Turss uzmeta trīs saujas smilšu savam gandētājam. Kādas Dieva zīmes!

.. izceļotāji, kas bij apmetušies Sv. Trīsvienības draudzes ..

Ādolfa ielā visi bija prom tālākā ceļā.

Rīta agrumā piezvanīja Arturs Siļķe. Diena, šķiet, būs mierīga – vai neaizbraukt pajūgā uz Rāmavu un neatvest pa maisam kartupeļu, kas labi noderētu nezināmajos, gaidāmajos apstākļos. – Gan pret Jursona kundzes nopietno iebildumu, dabūjām brīvu pajūgu un devāmies ceļā. Viss likās labi absolūti tukšajās ielās. Te – jau aiz Sv. Ģertrūdes vecās baznīcas – vācu sargkareivis mūs novirza uz Valdemāra ielu un nonākam pils laukumā, kas ļaužu un pajūgu pilns. Mums pavēl izkāpt un pajūgu pamest. Kāds vācu kareivis mūs tūdaļ saņem un, neko nepaskaidrojot, pa vārtiņiem iebīda jau pārpildītajā pils pagalmā. Neviens nekā nezin, kāpēc. Ik pa brīdim sargi iebīda pārpildītajā pagalmā gan atsevišķus, gan veselas vīriešu grupas – kā no to darba vietām paņemtas. Ieraugu pūlī dažus mācītājus. Arī tie neko nezin. Kad pagājušas jau pāris stundas neziņā, ieraugu kādu augstāku vācu virsnieku un vaicāju tam, vai “kontrole” (kā to domāju) drīz beigsies. – Esmu mācītājs un man sākas mans darba laiks... Saņemu necerēti labu atbildi – vērtējot no neizprastās baismās situācijas – “Kur vēl jūsu kolēģi?”. Saucu pūlī, bet neviens cits neatsaucās. Augstais virsnieks mūs abus ar Arturu Siļķi pieveda pie vārtiņiem un, neraugoties uz sarga iebildumiem – izlaida brīvībā...

“Nu, tagad tikai pazust...” – izsaucās Arturs un abi iesteidzāmies Vecpilsētas ieliņās un varējām atgriezties mājās (bez pajūga, protams). Tik tad uzzinājām, ko nozīmēja šī vīriešu gūstīšana. Vācieši atkāpdamies rāva sev līdzi karavīru un spaida darba spēku – vēl pēdējā “Eiropas cietokšņa” – jau grūstošās Vācijas “glābšanai”. –

Atslodzes prieks tomēr nebij ilgs. Nāca ziņa, ka Daugavmalā stāv kuģis un uzņem savākto “kravu”, lai dotos drīz uz Vāciju, pa mīnu pilno jūru... Un atnāca zīmīte no brāļa, ka viņš jau ir uz šī kuģa... Vislielākā steigā devos uz Daugavmalu, un pēc ilgas saukšanas panācu, ka viņš pienāca pie kuģa malas. Kā līdzēt? Kā uzeju, tā noeju no kuģa sargāja apbruņoti kareivji. – Bet “zēni” uz kuģa arī bij izgudrojuši palīdzību – nokļūšanai no kuģa. Vācu varas iestādes bij izdalījušas īpašas apliecības tiem, kas bij pieteikušies izceļot ar vilcienu. Tos ar kuģi neveda. Brašajiem zēniem kāds bija apgādājis šādu apliecību. Izdzēšot ar zīmuli ierakstītā “izceļotāja” vārdu, ierakstīja citu... Tā paglābās dažs labs no gūstekņiem. Arī mans brālis, nododams, protams, atbrīvotāju zīmi kādam citam.
 
 

13. oktobris

Vakarā un naktī dzirdējām, kā plīsa skatu logu stikli Sarkandaugavas mazajos veikalos. Rūpīgi paredzīgie centās nodrošināties nepazīstamu nākotnes apstākļu priekšā. Naktī maz gulējām. Pelēkajā rītā bijām visi nomodā. No mazajām sānieliņām Tilta ielā lēni un piesardzīgi, pustupus, salīkuši, ar izslietām šautenēm rokās nāca salīkuši, pelēki stāvi. Krievi... Kaut kur tālumā reti ducināja lielgabali. Bija atausis jauns rīts. Vēl neapjēdzām – jauna laikmeta rīts. Mēģinājām uzsākt pārtraukto dzīves gājumu un ierastās rosmes.

Nebij nekādas satiksmes, bet nebij arī nekādu šķēršļu. Devos kājām – pa pilnīgi tukšām ielām uz Vecpilsētu, lai redzētu savu darba vietu – Jāņa baznīcu un draudzi. Vecpilsēta bij vēl frontes josla, jo Pārdaugavas krastā vēl turējās vāci. Vecpilsēta bij drausmīgi izpostīta. Visapkārt tikai drupas un degošas ēkas. Izmisuši, izbiedēti, visu zaudējuši cilvēki un krievu kareivji, kas vēl mēģina [atņemt] laimīgajiem viņu saglābto mazumu... Bēdas, izmisums, briesmas visapkārt... Izlaužos līdz Jāņa baznīcai. Tās jumts noārdīts, bet baznīca pati nav degusi. Paldies Dievam... Nokļūstu līdz sakristejas ieejai – cauri biezam ļaužu mūrim. Gaiteņi pieblīvēti. Tur patvērušies tie, kam māju vairs nav, līdzi ņemot tik to, cik atrauts ugunij un laupītāju rokām...

Jāņa baznīca nebij uguns skarta. No bombardēšanām puse jumta bij zaudējusi pusi seguma. Kārniņi bij nobiruši, ūdenim bij pieeja griestiem. Visas ejas un sakristeja bij cilvēku pilnas, kas ar rokās paņemto atlikumu patvērās pajumtē. Ļaužu drūzmā zaudēju savu rokas pulksteni. To pieprasīja kāds iereibis kareivis, draudēdams ar ieroci. “Izglāba” kāds virsnieks, kas aizdzina kareivi un pulksteni paņēma pats... Noguris pārnācu novakarē mājās. Viss līdz šim likās “mierīgi”. Nākošā dienā Archibīskapa v.i. prāvests Irbe aizgāja uz Baznīcas Virsvaldes sēdi..., kurā piedalījās jaunais Virsvaldes sastāvs – prāvesti Rozenbergs, Siļķe un Kauliņš un Jāņa draudzes priekšnieks – Šlosbergs. Gandrīz visur jau atkal notika dievkalpojumi. Bij ārkārtīgas grūtības atrast aizvietotājus aizbēgušo mācītāju vietā. Lielākais “darbs” – bij rast aizvietotājus, bij jāizpalīdzas ar visāda veida aizvietotājiem. Irbes tēva miers un lietpratība bij ārkārtīgi vērtīga, veidojot drupās un trūkumā dzīvu un darbīgu dziļi pārbaudīto un postīto Baznīcu. Radās arī “palīgi”. Jau labi pazīstams un zināms amatnieks piedāvāja Jāņa draudzei ātru un lētu jumta remontu: pārsegt visu pusi Jāņa baznīcas jumta ar darvotā papīrā apsegtām finiera plāksnēm. Ne Kauliņš, ne es nebijām amatu lietās pratēji, bet redzējām, ka te rupja mānīšanās: pirmajā lietū viss “segums” būtu pagalam. Ieguvējs būtu tik “idejas” autors...
 
 

Jāņa ielas mistērija

Dodoties ik dienas uz darba vietu – Jāņa baznīcas kanceleju, vienmēr nācās iegriezties mazajā Jāņa ielā, no kuras bij ieeja baznīcas kancelejā. Bij patīkami, ka reiz, tukšajā ieliņā sastapu ilgi neredzētu amata brāli, labu draugu, mācītāju. Tikai apsveicinājos. Redzēju viņu priecīgu. Kad bijām jau kādas reizes tai pašā vietā sastapušies, apstājāmies. Drūmajā, bēdpilnajā laikā tā zināma ieprieca. Tas, ko viņš pateica, iedvesa īpašu prieku: mūsu liktenis ir izlemts. Ir pavisam drošas ziņas, ka krieviem visdrīzākā laikā no Latvijas jāaiziet. Zviedrija pārņems lietu izkārtojumu... Un tā tālāk. Vaicāt pēc avotiem nevarēja – tas viss vēl pagaidām noslēpums!... Tātad cerībām un baumām ir pamats... Pēc kāda laika, gluži nejauši, iepriecinošās informācijas avots – lielā slepenībā – atklājās. Tas atrodas pretī baznīcas ieejai pāri ieliņai kādā mājā. Tur, kādas ļoti iecienītas gaišredzes vadībā notiek sarunas ar gariem. Viņa sēžot savu daudzo pielūdzēju vidū un pravieto. Viņas pravietojumi tiek uzrakstīti un ar kopējamo papīru pavairoti izplatīšanai. Seanss pastāv no pravietes izteicieniem, kurus tā saņem no gariem. Izsaukti mūsu mirušie valsts vīri, sabiedriskie darbinieki, garīdznieki..., kas sniedz ziņas no aizmūža. Interesanta detaļa – izsaukts, protams, arī Archibīskapa Grīnberga gars, lai gan sirmais Virsgans bij dzīvs un dzīvoja vēl pārdesmit gadu... Izsauca arī Vecās Derības praviešus. Pravietim Ecechiēlam “ierodoties”, visi metās ceļos... Šīs ziņas, rūpīgi pavairotas, gāja pa Rīgu... Kā lai tām neticētu.
 

(X–2)

Citudien mani aptur tai pašā ieliņā cits “brālis” – nu ir labi, nu ir pavisam labi! Mūsu liktens izlemts, mēs būsim brīvi! Nupat, šonakt, notika svarīgs kongress uz Ķīšezera, kurā piedalījās spēcīgi gari no visas pasaules, visievērojamākie gari no Tibetas... Tālāk neklausījos, viss bij skaidrs... Bij arī v-k-t informācija. Kāda kundze saņēmusi ziņas no Polinēzijas, kur dzīvo viņas tuva radiniece un kurai labi sakari ar vietējām valsts augstākām aprindām. Stāvoklis tāds, ka izceļotāji jau pakājot somas atpakaļ ceļam uz Latviju... un tad vēl Zviedrija, kura tik gaida signālu doties pie mums un uzspraust zviedru karogu Rīgas pils tornī... Te nāca kāda pavisam satraucoša iepriecas ziņa. Biju iegriezies grāmatnīcā. Vadītājs pazīstams, izglītots, intelligents cilvēks, stāsta, ka no rīta ieradies kāds viņa kolēģis – gluži satraukts. No rīta, pirms došanās no Bolderājas uz Rīgu viņš “pats savām acīm” ieraudzījis krastmalā piestājušu zviedru kara kuģu grupu... Ziņa patiesi satraucoša. Pametu pie malas citas gaitas un ar autobusu traucos uz Bolderāju. Tiktāl viss pareizi: Bolderājā pie krasta piestājusi grupa nelielu kara kuģu. Lasu uz viņu sāniem viņu iniciālus ļoti lieliem burtiem un skaitļiem un brīnos, no kura laika zviedri pārgājuši uz krievu alfabētu! “Šā”, “Ščā” u.tml. Zviedru kuģi, paša acīm redzēti... Karogs Rīgas tornī... Izglītoti latviešu cilvēki... Ja ņem vērā, cik vērīga bij Padomju vara pret visāda veida ziņām un informāciju, bij jāpabrīnās, cik daudz un cik neslēpti kā spietā grozījās visdažādākās baumas.

Vienpadsmit stundas

Gads pēc Padomju varas nodibināšanās – 1946 – pagāja samērā “mierīgi”. Apcietināšanas bij parasta parādība, bet Ev. Luteriskās Baznīcas vadības darbs, saņemot un pildot rīkojumus, visumā ritēja kā parasts. Bija mācītāju apcietināšanas. To rindas kļuva retākas. Konsistorijas sastāvs palika tāds, kā to ievēlēja beidzamā steidzīgi sasauktā Sinode: prāvests Kārlis Irbe, likumīgi ieceltais Archibīskapa vietnieks un Konsistorijas prezidents, sekretārs Kokneses mācītājs paulis Rozenbergs, sekretārs Avīds Kauliņš, locekļi: mācītājs Arturs Siļķe un sekretārs (?) Šlosbergs – Jāņa draudzes priekšnieks. Archibīskapa v.i. K. Irbe, cik spēdams, rūpējās rast skaidrību par baznīcas stāvokli, par ārkārtīgi grūti izkārtojamo dievkalpojumu noturēšanu daudzajās aizbēgušo ganu pamestajās baznīcās. Viņš centās atrast piemērotus spēkus garīgajam darbam. Pieaicināja palikušos, vēl studijas nepabeigušos teoloģijas studentus un kādus piemērotus darbiniekus no kādiem garīgā darba darboņiem... Tā aiztecēja 1946. gads. – Mani tas smagi skāra. Kādā tumšā rudens dienā, jau vakarā biju atnācis no baznīcas, jau krietni noguris. Te māmuļa saka – mani meklējuši no milicijas kara klausības lietās. Savādi. Tikko pirms dažām dienām savas kara klausības lietas biju vietējā milicijā nokārtojis.

Vai kāds pārpratums? Māte gan grib, lai es vispirms ko ieēdu, bet aizbildinos, ka vispirms gribu nokārtot jautājumu milicijā – tas nebūs ilgi – un tad uzņemt vakaru mājās. Aizsteidzos uz netālo milicijas iestādi līdz ar zīmīti, kur atzīmēta istaba, kurā jāiet. Bija jau vakara stunda, apmeklētāju iestādē nebij. Atradu norādīto istabu, kuras durvis bij apsistas ar vadmalu. Iegāju un uzrādīju zīmīti sēdētājam pie galda, paskaidrodams, ka manas kara klausības lietas ir jau nokārtotas. – Izrādījās, ka šo cilvēku manas kara klausības lietas nemaz neieinteresēja. – Viņš kautko sāka runāt par svešvalodām. Pieminēja pat latīņu valodu un izteica atzinību, ka es protot svešas valodas. Sarunas (īstenībā šī cilvēka runas) pavediens man likās neparasts, nereāls. Pēc kāda laika ieradās otrs. Tas bij uzstājīgāks prasītājs. Tam visam nebij nekāda sakara ar kara klausības lietām. Runas nu bij par laikiem un uzskatiem... Noskaņojumi un attiecības pret Padomju varu... Nekad, nevienos apstākļos neesmu
bijis jebkādā partijā, mans (garīdznieka) darbs ir apolitisks, lojāls... Ļoti ilgas, garlaicīgi atkārtotas frāzes, cenšanās atrast “vainu” un... cenšanās pārliecināt par “nepieciešamību” aktīvi līdzdarboties ar patreizējās varas iestādēm, “lai atklātu kaitētājus un veicinātu Padomju varas tiprināšanu”. Lieta nu bij skaidra, bet skaidra bij arī stāja – nē un nekad... Vienmuļā uzstājība, smagu draudu pastiprināta, ilga jau kādas stundas. Uzstājība nogurdināja, bet arī nostiprināja nostāju. Tadizsauca mašīnu. Man katrā pusē sēdēja pa bruņotam vīram. Domāju, ka uz apcietinājumu. Bet piebraucām (nu jau ap pusnakti) pie “lielās mājas” – Stabu ielā... Lika izkāpt un veda kaut kur uz augšstāvu. Kur? 

---

Autobiogrāfija - Nr.2

‌
‌
‌Roberta Feldmaņa autobogrāfija. Nr.2. Sūtīta uz ASV māc. E.Ķiplokam

Pārrakstīta 2016.g. 3.oktobrī

 Edgara Ķiploka atbildes vēstule uz nosūtīto Roberta Feldmaņa autobiogrāfiju

1990.g. 14.jūnijā

Mīļais brāli Robert!

Paldies par Tavu dzīves aprakstu, ko saņēmu 12.jūnijā,  brīdī, kad taisījos sūtīt manuskriptus uz spiestuvi grāmatai “Nāc Man līdz”. Ar šo virsrakstu publicēju 37 atmiņu stāstus par to, kā latviešu mācītāji sadzirdējuši šo Jēzus aicinājumu un sekojuši tam. Cerēsim uz rudens pusi redzēt gatavu grāmatu. No Tavas biogrāfijas izlietošu attiecīgo daļu! 

Ir labi, ka Tu esi izcēlis Rumbas lomu. Arī man tikusi svētība no viņa. Klausījies pie viņa esmu tikai himnoloģiju, bet ar R. abi bijām dalījušies darbā fakultātes bibliotēkā, kad viņš bija ieradies no Zviedrijas un Rīgā nebija vēl nebija vakances fakultātē. Bet arī no himnoloģijas ticis tas labums, ka esmu rakstījis par dziesmām un ņēmis dalību pie iepriekšējās emendācijas. Esmu par R. rakstījis “Mājas Draugā” (Ceļa Biedra priekštecis), deva materiālus Osv. Gulbim, kad viņš rakstījis par R. Kundziņa rediģētā un manis izdotā krājuma “Svētuma Sargi” (1959.g.). R. ietekmē man arī bija rosinošs darbs ārmisijas darba atjaunošanā, kas tagad ieguvis atzīstamus panākumus. Tā varu teikt pateicīgu vārdu.

Priecājos, ka esi ar vājo veselību varējis pārciest militantā ateisma laikus un arī atguvis redzes iespējas. Lai Dievs Tevi svētī un uztura! 

Esmu atradies vieglākos apstākļos un nesis arī savu slodzi, bet pēdējos pāris gados esmu stipri gājis uz leju. Novecošanās notikusi arī acīs. Ar visām ārstu pūlēm un šejienes iespējām, tomēr maz var palīdzēt. Nogurstu, lasīšanai, īpaši smalkai drukai jālieto lupa, jāatpūšas. (Neveicas arī rakstīšana ar mašīnu, pārsitu burtus). Kad ar tagadējo grāmatu tikšu galā, varēšu varbūt veikt kādus sīkākus darbus, tas viss. Stipri pie sirds gājušas arī pārmaiņas Latvijas baznīcā. Zīmīgi arī Tavā biogrāfijā, ka Tu piemini vēl Tursu, bet ne vārda nesaki par Matuli un Mesteru. Ar Matuli man bija dzīva sarakstīšanās un vienreiz ar viņu tikos personiski. Prātā man nelaiķa Vanaga vārdi, ka Matulis bijis visu gribēts un iespējami labākais kandidāts. (A propos – neesmu nekur uzdūries uz ziņām par Vanaga dēlu Dāvidu, biju cerējis, ka viņš ņems aktīvu dalību baznīcā). 

Tavā biogrāfijā uzdūros uz divām pārrakstīšanās kļūdām. Proti, Tu saki, ka pārņēmi Mežaparku pēc Vanaga nāves 1979.gadā. Bet Vanags nomira 1969.gadā. un 1971.gada Baznīcas kalendāra 125.lpp,teikts, ka esi tur introducēts 1970.gada 27.jūnijā. - Otra vieta ir par atbraukšanu Latvijā. Tu raksti, ka pārbraucāt 1922.gada rudenī, bet turpat tālāk 1921.gada rudenī esi uzņemts pamatskolā. 

Esmu vairākkārt jautāts, vai nebraukšu ciemā uz Latviju? - Vispirms ir formāli šķēršļi – neesmu Savienoto Valstu pavalstnieks, bet vēl ar veco pasi. Otrkārt, veselība pavāja, negribu arī atstāt mājās dzīvesdraugu vienu – tikai tā kopsolī ejot, varam eksistēt. Bet domās esmu tikpat kā Rīgā. Katram amata brālim Latvijā, jaunam vai vecam, sava akts, saglabātas vēstules, fotogrāfijas, vēstules. Kad šeit ieradās Epners ar saviem filmētājiem, tie bija pārsteigti. 

Paldies Tev par jaunās paaudzes iesaistīšanu! 

Ar sveicienu 

Tavs

Pielieku kādu lapiņu no amerikāņu baznīcas lapas.

----------------------------------------------

Mācītāja Roberta Feldmaņa Autobiogrāfija

Mans tēvs, Jānis Feldmanis, Jura un Grietas dēls, īsts zemgalietis, dzimis 1872.gadā Vecsvirlaukā. Viņu kristījis un vēlāk arī konfirmējis Jelgavas lauku draudzē, sv. Annas baznīcā tolaik ļoti populārais un savu īpatnību dēļ vēl paaudzēm ilgi Jelgavā daudzinātais mācītājs Konradijs, jelgavniekos saukts “vecais Konrādiņš”. 

Manas mātes – Matutu – cilts cēlusies no Bārtas. Mātes tēvs vēlāk pārcēlās uz Durbi, iepirkdams mājas Rāvas pagastā. Mana māte – Jete Marija, Miķeļa un Henrietas meita, dzimusi 1876.gadā Rucavā, kristīta Būtiņu baznīcā – kādreizējā Rucavas filiālē (tagad Lietuvā). Mātes mātes radi palika Leišmalē, sniegdamies iekšā arī pašā Lietuvā ap Skodu, Kretingu, Laukzemi, Slantiem. Bērnības atmiņās māte pieminēja, ka ģimenes svinībās kādreiz ieradušās arī kādas tantes “no Prūsijas” - t.i. no Klaipēdas apgabala vai Austrumprūsijas, kuras runājušas īpatu (ne leišu!) valodu, ko gan esot varēts saprast. Vai kursenieku, vai vēl kādas senprūšu drumstalas? 

Pēc salaulāšanās 1903.gadā Aizputē māte pārcēlās uz dzīvi Viļņā, kur tēvs tolaik bija grāmatvedis Poļesijas dzelzceļu virsvaldē. Viļņā esam dzimuši abi ar vecāko brāli Edvīnu (dz.1905.g.). Esmu dzimis 1910.gada 4.augustā (pēc vecā stila 22.jūlijā) un kristīts Viļņas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā 1911.gadā. Atmiņas par šiem laikiem ir ļoti vājas. Bija pastāvīgi apmeklējumi Aizputē, kur dzīvoja mātes vecāki.

Pasaules pirmā kara laikā, kad 1915.gadā fronte tuvojās Viļņai un iestādes evakuēja, arī tēva darba vietu līdz ar tās darbiniekiem evakuēja. Visa ģimene nonācām Maskavā, kur bij pārcelta tēva darbavieta. Bēgļu pārpildītajā pilsētā nebij iespējams palikt, dzīvojām pārmaiņus dažādās vietās Maskavas tuvumā. Ar šo laiku jau saistās noteiktākas atmiņas. Brālis uzsāka skolas gaitas kādā ģimnāzijā, kas no Rīgas bij evakuēta Maskavas tuvumā. Nevienam nezinot un neviena neskubināts biju apguvis lasīt un rakstīt mākslu kā latviešu tā krievu rakstos. Latviešu grāmatu bij maz. Skaistas bērnu grāmatas man bij krievu valodā, latviešu valoda bij vienīgā un nemainīgā valoda mūsu ģimenē un satiksmē ar citām latviešu ģimenēm. 

Lielo revolūciju notikumi mūs pārsteidza Krievijas vidienē. Izmainījušos dzīves apstākļos meklējām ceļu atpakaļ uz Latviju. Raksturīgi, ka svešumā esošos latviešos šī vēlēšanās nebūt nebij vispārēja. Bija kādi, kas gaidīja kādus īpaši spožus apstākļus “drīzumā, kad Krievija nāks atkal vaļā”. - Atpakaļceļš uz Latviju bija ilgs, sarežģīts un daudzu briesmu pilns. Bij vairākkārt jāšķērso robežas jauntapušo, savstarpēji naidīgu pretvaru starpā. Paliekot kādu laiku uz vietas notika, ka vairākkārt nomainījās dažādas virsvaras. Cauri neskaitāmām grūtībām un briesmām 1919.gada ziemā nokļuvām savā izejas punktā – Viļņā. Tālākais ceļš  - uz Latviju vēl bij slēgts. Apmetāmies Viļņas tuvumā – Lentvarī. Tēvs joprojām palika uzticīgs savam dzelzceļa ierēdņa darbam Viļņā. Šeit, Lentvarī, kad man vasarā apritēja 9 gadi, sākās manas pirmās īstās skolas gaitas. Visa vasara man pagāja baismās nojautās: iztēlojos sev visādus sodus un briesmas, kādas bij dzirdētas un kādas varēja nākt pār skolas bērnu. Īstenība atnāca citāda. Visā raibajā leitīšu, polīšu, baltkrieviņu pulkā biju nepstrīdētais pirmais skolnieks. Poļu valoda nesagādāja nekādas grūtības, to apguvu nemanot, jo pilnīgi pārvaldīju Krievijā apgūto .. (tālāk teksts trūkst ..) gāju svētku reizēs līdzi uz vietējo katoļu baznīcu. Kad 1920.gada vasarā likās, ka būs jāpārceļas uz pilsētu, gāju vasaras skolā pie savas skolotājas Juzefas Poļakovas, kas mani sagatavoja tālākās skolas zināšanās. Kad rudenī noskaidrojās, ka varēsim pārcelties uz Latviju, kopā ar māti gāju atvadīties no savas skolotājas. Piemiņai biju sakārtojis pašdarinātu “grāmatiņu”. Skolotāja aizkustināta to saņēma un pretī, ar savu ierakstītu veltījumu, uzdāvināja man pirmo teoloģiska satura grāmatu manā mūžā - “Promień istotniej oświaty” - Patiesās apgaismības stars. Šo simbolisko dāvanu glabāju kā lielu dārgumu. 

Latvijā pārkļuvām 1922.gada septembrī, pēc dažiem Kauņā pavadītiem mēnešiem, kārtojot iebraukšanas formalitātes. Mūsu ģimene apmetās Jelgavā un tēvs atkal stājās darbā dzelzceļa dienestā, būdams bieži izbraukumos un komandējumos.

Jelgavā sākās manas īstās, sakarīgās skolas gaitas. 1921.gada rudenī mani uzņēma Jelgavas IV. pamatskolas III. Klasē, kur bez kādās grūtībām varēju sekot visām mācībām. Bija neparasta, īpati pacilāta sajūta pēkšņi atrasties latviešu skolā un latviešu grāmatu vidū. Īpats pārdzīvojums bij turēt rokās Freidenfelda „Gaismas avotu". Te piemināms kāds īpašs apstāklis, zīmējoties uz ticības mācībām mūsu pamatskolā. Visās klasēs ticības mācību mācīja pati skolas priekšniece, visu ļoti cienīta Elizabete Kleinberga. V. un VI. klasē ticības mācībās viņa mums turēja īstas lekcijas, ne vienkārši uzdodot no grāmatas iemācīties un atsacīt. Bija jāraksta īpaši mājas darbi. Atceros, ka reiz bij uzdevums aiziet uz kādu no baznīcām, rūpīgi apskatīt visu un būt klāt dievkalpojumā un to visu mājās aprakstīt. Pēc tam šos mājas darbus iztirzāja, izskaidrojot, kas vērotājam nebij saprotams. Pie mana apraksta par gleznojumiem Sv. Annas baznīcā priekšniece sniedza plašāku paskaidrojumu par to saturu un izcelšanos. Bez tam ticības mācībās mums bij jāraksta arī klases darbi. Pēc daudzajām dzīves perturbācijām atradu papīros saglabājušos kādu burtnīcas lapu ar klases darbu VI pamatskolas klasē: ,,Apustulis Pāvils kā pagānu misionārs." Aizkustina vēl tagad ne jau piecnieks zem sacerējuma, bet nu jau mirušās skolas priekšnieces ticības audzināšanas dziļgudrība. Un reizē arī it kā priekšparedze par uzdevumiem nākotnē. Pēc pamatskolas beigšanas, 1925. g. rudenī iestājos Jelgavas Skolotāju Institūtā. Kara - īpaši Bermonta laikā ļoti postītā Jelgava vēl nebij spējusi atjaunot visas nodedzinātās skolas ēkas. Pirmajā mācību gadā bijām ,,vakarnieki" vietējās arodskolas telpās, otrajā gadā — gan jau paši savā, vēl līdz galam neizbūvētajā Institūta ēkā - arī kā vakara klases. Institūtā jau pašā sākumā bij pamodusies un arvien vairāk nostiprinājusies doma, ka skolotāja darbā nepalikšu, bet uzsākšu teoloģijas studijas Universitātē. Pavisam noteikti to “zināju" jau otrajā mācību gadā. Īpati sāpīgi un ar kauna sajūtu  - (uztvēru (red.)) - īpaši pretī stipri ,,kreisi" noskaņotiem klases biedriem - t.s. ,,Reliģijas - ētikas" stundu ,,veidu". Jaunais mācītājs bieži tikai lika kādai skolniecei palasīt priekšā ,,kaut ko no literatūras". Klase, protams darīja ,,savas" lietas. Visu pārējo mācību līmenis bij ļoti augsts, skolotāju augstas kvalifikācijas dēļ. To starpā bij Universitātes mācības spēki.

Mana izšķiršanas par teoloģijas studijām saņēma spēcīgu impulsu, kad iepazinos ar Edgaru Rumbu, kurš vēl pirms savas ordinācijas, 1928./29. g. bij prāvesta Jāņa Reinharda adjunkts pie Jelgavas pilsētas draudzes Nikolaja baznīcā. Viņa garīgais iespaids visā Jelgavā bij ļoti liels. Iestājoties 1929. g. Nikolaja draudzes jaunatnes pulciņā, kuru Edgars Rumba bij dibinājis un to vadīja, turēdams Bībeles un lūgšanas stundas, iepazinu viņu tuvāk. Viņa personība, kā tas bij ar daudziem, atstāja lielu iespaidu, un deva manai apņēmībai kļūt par teologu spēcīgu impulsu. Pie Edgara Rumbas saistīja viņa dziļā, dzīvā ticība, kas izpaudās viņa elokvencē, pārliecinoši, ar dziļu Svēto Rakstu izpratni to izteikt sarunā, sprediķī, lūgšanā, dzejā. Liturģiskā stājā reizē pietisks siltums un liturģiskās izjūtas dziļums un patoss. Pretstats pret daždien piedzīvoto ,,runāšanu" un rituālo rutīnu bij ļoti liels. Edgara Rumbas stāja, pārliecība, izteiksmes patiesīgums, domājot par teoloģiju, vienmēr atgādināja ,,t ā".

Dzīves apstākļiem sarežģoties, kad tēvu pensionēja, bij jāstājās patstāvīgā peļņas darbā. 1929. g. pavasarī izstājos no Institūta priekšpēdējās klases un kļuvu par ierēdni Dzelzceļa Materiālu apgādes IV rajona kancelejā, Jelgavā. Institūta vadība gribēja pierunāt palikt skolā un pabeigt vēl beidzamo klasi, apsolot apstākļu atvieglojumus, bet es šo ,,katastrofu” sajutu kā Dieva pašķirto tiešo ceļu uz studijām un iekšķīgi gavilēju. Visu vasaru cītīgi nodarbojos ar latīņu valodu, lai, rudenī iestājoties Jelgavas Vakara ģimnāzijas pēdējā klasē, to varētu pabeigt ar absolvētu latīņu valodas kursu. - Nebija viegli, jo slodze bij liela. Rīti un diena aizgāja iestādes darbā, mācības ģimnāzijā sākās 6 vakarā un ilga līdz 10. Ar pateicību pieminu savus darba kolēģus, kuri, zinādami manus centienus, izturējās ar lielu simpātiju un atvieglinājumiem, kur vien iespējams. Tas īpaši bij svarīgi, kad 1930. g. rudens semestrī iestājos Teoloģijas fakultātē. Pēc pabeigta darba plkst. 15 bij jāsteidzas uz vilcienu, kas gāja uz Rīgu, lai vēl pagūtu uz lekcijām, kas sākās plkst. 16.15 pie profesora Maldoņa. Uz rīta lekcijām netiku. Nevarēju noklausīties arī Baznīcas vēsturi, priekšmetu, kas mani visvairāk saistīja. Profesors Adamovičs uzdeva kompensācijas darbus - pāris krietnu sējumu izstudēt. Pēc diviem semestriem kompensācijas darbu vairs man nebija. Profesors man uzticējās.

Veselība šo slodzi neizturēja. III. studiju gadā, 1933.gada februārī saslimu. Saaukstēšanās izrādījās par tuberkulozes sākumu. Likās, ka nu sairtu viss. No darba dabūju ārstēšanās atvaļinājumu. Ārsts noteica slimnīcas režīmu pneumatoraka ārstniecības metodes uzsākšanai, ievietojot mani Jelgavas Diakonisu (vācu) slimnīcā. 17 tur pavadītās dienas - savu kaiti nejūtot, bij ļoti vērtīga pieredze diakonistu darbā. Pelēko ,,švesteru" darbošanās un stāja bij īsta studija. Ārstu spriedums bij bargs: studijas jāpārtrauc uz 1½ gadiem un jādodas uz sanatoriju. Nevienu no šīm pavēlēm netiku pildījis. Biju laimīgs, ka nu varēju apmeklēt arī rīta lekcijas, jo mana ,,kaite" nebij atklāta, ne aktīva, ne man, ne citiem ,,bīstama".

Pro venia concionandi man bij jau kopš 1932. g. vasaras, kad arī pirmo reizi stājos nelielas draudzes priekša kapu svētkos Jelgavas Tabora kapsētā. 1933. g. vasaras nogale nāca ar būtiskām izmaiņām un stāšanos jau īstā draudzes un arī Baznīcas darbā. Edgars Rumba, aicināts par mazās - agrāk neredzīgo - Rīgas Kristus draudzes mācītāju, aicināja mani par savu adjunktu. Manos uzdevumos ietilpa jaunatnes un svētdienas skolas darba organizēšana un vadīšana, laiku pa laikam dievkalpojumu noturēšana vai daļēja piedalīšanās. Tāpat arī līdzdaļa ārmisijas (palīg) darbā, par kuru pārzini pēc bīskapa K. Irbes nāves bij aicināts Edgars Rumba. Aicināts pārcelties uz Rīgu, apmetos bijušajā Baznīcas Ģimnāzijas mājā, Kalnciema ielā 93, kuras plašajās telpās dzīvoja arī Rumbas ģimene un atradās arī Ārmisijas birojs ar tā darbvedību un nelielo bibliotēku. Uzņēmu un arī piedzīvoju kā ne ar ko nesalīdzināmu priekšrocību būt darbā un mācībā pie seniora, kura ticības dziļums, teoloģiskā daudzpusība un rosme un garīgo interešu diapazons bija reizē izaicinājums un uzaicinājums.

Studiju laikā ar interesi pievērsos Baznīcas Vēstures visjaunākajiem laikiem - “current history” - tās vadošajos veidotājos faktoros – oikumēniskajā kustībā un ārmisijas darbā. Dziļu ieskatu un ierosmi deva piederība Kristīgai Studentu biedrībai, kur šie jautājumi bij nepārtraukti aktuāli. K.S. Federācijas regulāri piesūtītie konferenču diskusiju materiāli, izcilu darbinieku apmeklējumi un mūsu studentu līdzdaļa īpašajās sanāksmēs, pašu pulkā turētie referāti – viss deva bagātu un interesantu vielu šādām studijām. Pēc kādas šādu tematu apspriedes dabūju uzdevumu noturēt referātu par oikumenisko kustību, balstoties uz R. Vallau’a “Die Einigung der Kirchen vom evangelischen Glauben aus”. Šis temats mani vairs nepameta. Kā studiju tā arī licenciāta darbā pievērsos oikumeniskajam darbam. Ārmisijas darbs, kas saistīja jau pašos studiju pirmajos gados, arī caur K.S. biedrību deva dziļas iersomes, bet, kļūstot par mācītāja Rumbas vikāru, kļuvu aktīvi līdzdalīgs pie informācijas palīgdarba draudzēs. 

1935. g. 22. septembrī, Jaunās Derības 350 gadu atceres dievkalpojumā Alūksnes baznīcā, archibīskaps T. Grīnbergs, asisētjot profesoram V. Maldonim, Alūksnes mācītājam G. Kness-Knesinskim un Alūksnes igauņu un (?vācu?) draudžu mācītājam J. Feldmanim, ordinēja mūs, septiņus ,,Glika bērnus” - Ēvaldu Bērziņu, Augustu Hincenbergu (vēlāk: Kalnāju), Artūru Čiksti, Robertu Kalderovski, Pēteri Nesauli, Volrādu Isaku un mani. Mani nozīmēja par Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikāru pie Kristus draudzes. Šai darbā biju tikai īsu laiku. Ar profesora Edg. Rumbas piekrišanu archibīskaps mani nozīmēja par vikāru vakantajās Trikātas un Vijciema draudzēs, kur pavadīju visu 1935./36. gg. ziemu, sākot ar Mirušo piemiņas dienu līdz Pūpolu svētdienai. Biju pilsētnieks un bij jāiejūtas jaunajos apstākļos. Varēju gūt ieskatu lauku draudzes dzīvē un pa daļai arī vēl Brāļu draudzes dziestošajā rosmē. Dziļāko iespaidu no šī laika guvu no sastapšanās ar iecirkņa prāvestu, jau emeritēto Dr. Kārli Kundziņu. Nobraucot kādā ziemas rītā uz Smilteni, tūdaļ tiku aicināts pie brokastu galda. Pēc tam cienījamais patriarchs, kurš savā mūžā ievadījis darbā daudzus un izcilus darbiniekus, paņēma mani zem rokas un ieveda savā darba istabā. Nav prātā vairs ,,lietišķās" sarunas par draudzes darbu, bet neaizmirstams palicis lielā mierā un sirdslaipnībā uzstādītais jautājums: „Pastāstiet, amata brāli, kā jūs izšķīrāties kļūt par teologu." Visā manā studiju laikā neviens man šo jautājumu nekad nav uzstādījis. Tas bij nopietns eksamens. Vairāk par gandarījumu, ka biju prāvestam devis atbildi, kas viņu apmierināja, palikusi cieņa par viņa virsgana būtību. Viņa sirds stāju nopratu atvadoties, kad viņš izteica savu sarūgtiānjumu par draudzes nevērīgo attieksmi pret viņu, izkārtojot draudzes mācītāja jautājumu. Mans vikariāts Trikātā un Vījciemā izbeidzās ar mācītāja Viktora Ozoliņa vokāciju. Prāvests A. Jaunzems, kurš mani konfirmēja 1930.gadā, būdams prāvesta J. Reinharda adjunkts Jelgavas Nikolaja draudzē aicināja mani par vikāru Piltenes prāvēsta iecirknī. No 1936.g. Klusās nedēļas līdz Reformācijas dienai vikarēju Piltenes un Zlēku, Ugāles un Puzes Landzes un Užavas draudzēs, sagatavodams konfirmandus un aizvietodams emeritētos mācītājus. Tā bij pavisam cita pasaule un gluži citādi ļaudis kā Vidzemes ziemeļos. Ne labāki, ne sliktāki, bet savādāki. 

Pēc Reformācijas dienas atgriezos Rīgā - bez uzdevuma, bez aicinājuma. Visi pārējie ,,Glika bērni" jau bij darbos. Novembrī nejauši sastapu savu bijušo senioru profesoru Edgaru Rumbu, ar kuru sadarbības saite bij pārtrūkusi pirms gada. Bij īsa saruna. Rumba necieta daudzvārdību un sentimentalitāti. Uz viņa vaicājumu, vai es vēl nekur neesmu darbā, atteicu: ,,Neviens vēl nav mani līdzis." Uz to Rumba atbildēja ar tiešu uzaicinājumu uzņemties ārmisijas darba pārziņa pienākumus, kurus viņš grib nolikt, sakarā ar viņa lielo darba slodzi Universitātē un draudzēs. Piekritu un ar to mans uzdevums garīgajā darbā, vispār, bij noteikts. 

Ar 1936.gada 1.decembri biju atkal Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikārs un ārmisijas darba pārzinis. Profesors Edgars Rumba atstāja ļoti vērtīgu un būtisku ieguldījumu mūsu Baznīcas ārmisijas darbā. Uz viņa priekšlikumu Archibīskaps T. Grinbergs nodibināja pie Baznīcas Virsvaldes Ārmisijas Padomi pēc Zviedrijas Baznīcas parauga. Tas nozīmē, ka visa pārraudzība, atbildība un rosme ārmisijas darbā ir pašas Baznīcas uzdevums, kurā tā ir iesaistīta visā kopumā ar katru tās draudzi un locekli. Līdz ar to būtiska atšķirība un priekšrocība pret privātajām organizācijām. Šī darba nozīmi un svarīgumu izceļ tas, ka Ārmisijas Padomes priekšsēdētājs ex officio ir Archibīskaps. Pārējie Ārmisijas Padomes locekļi: Dr.O.Voits, profesors J.Bokalders un prāvests A.Virbulis ar dziļo izpratni, personīgo interesi un vislielāko labvēlības stāju bij ļoti vērtīgs balsts šī darba veidošanā un veicināšanā.  Par pašu Baznīcas Virsvaldi, diemžēl, nekādā ziņā to nevarēja teikt. 

Ar 1936.g. 1.decembri biju iecelts par Ārmisijas Padomes sekretāru ar uzdevumu veicināt un veidot šī darba palīgnozares dzimtenes  (?draudzēs?) un uzturēt sakarus ar tiešo misijas darbu Indijas dienvidos, tamilu tautā. Laiks līdz II Pasaules kara Sākumam 1939.g. septembrī un jau sašaurinātākā veidā līdz Latvijas okupācijai 1940.g., bij intensīva un daudzveidīga darba laiks. Arvien plašāk izvērtās informatīvais darbs draudzēs un sarakstīšanās ar misionāri Annu Irbi Indijā un Zviedrijas Baznīcas Misiju, ar kuru mums bija sadarbība misijas laukā. Intensīvi bij sakari arī ar citām misijas iestādēm – Somijā, Vācijā, Dānijā, Anglijā. Šo sakaru izveidošanu un ieskatu citu misijas organizāciju darbā veicināja komandējums 1937.g. vasarā uz Zviedriju, apmeklējot līdz arī Igauniju, Somiju, Dāniju un Vāciju. Tāpat arī misionāru (zviedru) viesošanās Latvijā. Vietējais organizācijas darbs veidojās draudzēs īpašās draudzes darba grupās misijas darba veicināšanai, līdzekļu vākšanai. Rīgas Mārtiņa, Kristus, Tukuma, Skrundas draudzes izcēlās ar ļoti spēcīgu rosmi. Radās prāvestu iecirkņu referenti, kuru uzdevums bij referēt iecirkņa sanāksmēs un informēt par ārmisijas darbu. Ar pateicību piemināmi amata brāļi, kuri ar interesi un personīgo pārliecību labprāt uzņēmās šos pienākumus: Rīgas lauku iecirknī P. Rozenbergs, Valmieras Ž. Kristbergs, Cēsu – V. Lorbergs, Valkas – E. Kronbergs, Piltenes – A. Grosbachs, Grobiņas – K. Valters, Kandavas – J. Saulītis. Varēja notikt jau pirmās divas iecirkņa misijas konferences Piltenes prāv. iecirknī – 1939.g. Ventspilī 1940.g. Zlēkās. (Kandavas iec. 1943.g. Talsos). Pirmā misijas referentu sanāksme notika jau vācu okupācijas laikā 1943.g. 

1938.g. saņēmu uzaicinājum no Vispasaules Misijas Padomes priekšsēdētāja Dr. John Motta piedalīties kā Latvijas Baznīcas misijas darba pārstāvim III. Vispasaules Misijas konferencē Tambaramā, Indijā. Archibīskaps T. Grīnbergs mani nozīmēja par  .. (tālāk teksts trūkst ..) 

Konference Tambaramā, Indijas dienvidos notika no 12. – 29.decembrim 1938. Nevien konferences darbs un aktuālā misijas tematika bij ieguvums un ierosme, bet vēl jo vairāk tikšanās ar izcilām garīgā darba personībām, ar dažādu zemju “jaunkristiešiem”. Neaizmirstamu iespaidu atstāja Dr. John Motta personība un īpaši Japānas lielais Kristus apliecinātājs Tojohiko Kagava. Gada noslēgumā un jaunā gada sākumā notika visu Indijas luteriešu konference Trakebārā, luterāņu misijas šūpulī Indijā, un ap Zvaigznes dienu Kristīgās Studentu kustības sanāksme Alwaye. Katra no šīm sanāksmēm vēl pastiprināja Tambaramas konferences iespaidus. Tā kā biju Indijas dienvidos, mūsu misijas darba tiešā tuvumā, radās brīnišķa iespēja iepazīties ar tiešo misijas darbu misjas laukā. Uzturējos kādu laiku Karunagarapuri – mūsu Latvijas misijas darba līdz tam vēl vienīgajā misijas centrā, ko vadīja misionāre Anna Irbes kundze. Iepazīstoties ar viņas dibināto, izveidoto un vadīto darbu  Karunagarapuri, sapratu to apbrīnu un vispārējo cieņu, kādu mūsu misionāre baudīja ne vien no indiešiem un zviedru misionāriem – saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem, bet arī no dažādu konfesiju un tautību locekļiem. Uzturēšanās laikā jau pirms Tambaramas konferences un pēc tam – līdz 1939.g. aprīlim – bija iespēja plašāk iepazīt misijas darbu nevien visās Zviedrijas misijas stacijās, bet arī vācu Leipcigas, dāņu, Amerikas luterāņu, anglikāņu, norvēģu, sīriešu kristīgo misijās. Atgriežoties Latvijā 1939.g. maijā vairs bij palicis maz laika daudzu svarīgu lietu īstenošanai - “laiks ir īss”. Kara jūklī vēl pirms Latvijas okupācijas bij iespējams informatīvais darbs draudzēs, bet sakari ar ārpasauli bij gandrīz pilnīgi pārtrūkuši. Pirmajā Padomju okupācijas periodā 1940/41.g. tie pārtrūka pilnīgi. Vācu okupācijas laikā noslēgtība bija pilnīga, bet informatīvais darbs draudzēs varēja daļēji turpināties. Otrajā Padomju okupācijas periodā, kas iesākās 1944.g. oktobrī zuda arī šī iespēja gandrīz pilnīgi. Biju joprojām Rīgas pilsētas iecirkņa vikārs un Archibīskapa vietnieks, prāvests K. Irbe, mani nozīmēja par vikāru pie Rīgas sv. Jāņa I. draudzes. Virsmācītājam J. Meirenam, atgriežoties savas draudzes darbā 1945.g. septembrī, mani nozīmēja  par mācītāju Rīgas Jēzus draudzē

Sākās jauns laikmets Baznīcas un visas tautas dzīvē. Mans vikariāts Jēzus draudzē 1944.g. oktobrī  sākās burtiski zem bumbu sprādzieniem un cauri Rīgas vecpilsētas ugunsgrēkiem, pāri gruvešiem un drupām, izmisušo un izbiedēto, visu zaudējušo cilvēku un krievu uzmācīgo, lauīptkāro kareivju jūklī. Tikai kāda virsnieka iejaukšanās reiz atvairīja laupītāja pievērsto šautenes stobru. 1944/45.gg. rudens un ziema bija neizsakāma posta, nelaimes un briesmu laiks. Jau tūdaļ atvērās “otrā fronte” - varmācīgās varas uzbrukums neaizsargātajai tautai. Katra rīta “jaunākās ziņas” bija par iepriekšējā naktī apcietinātajiem. Vecie cilvēki – jaunākās paaudzes atstātie tēvi un mātes ciezdami varmācības, aplaupīšanas, bandītu iespiešanos viņu dzīvokļos bira kā rudens lapas. Kapsētā bij dažreiz jāpavada bez pārtraukuma visa diena no gaismas līdz gaismai. Vēl latvieši neatmeta savu pēdējo – ar svētību atgulties kapā. Arī kristības vēl notika, atrāvās reti. Vēl nebija to, kas savus bērnus nesa uz izpildkomitejām, lai tos “apsvētī” to rokas, kuri viņu piederīgos bij ierakstījuši izvedamo sarakstos. Lielai tiesai latviešu tas kļuva vēlāk “labais stils”. - Nelietība auga augumā. Velna biktstēvi sauca uz “parunāšanos” - ar draudiem un vilinājumiem mēģinādami piedabūt uz izspiegošanām un denunciācijām.  Retiem .. (tālāk teksts trūkst ..)  Tas iesēja – un ne bez pamata – neuzticību un vairīšanos no cilvēkiem. Arī mācītāju saimē. Savas nepiekāpības dēļ dabūju smagus draudus. Tie arī drīz tika īstenoti. Mani apcietināja 1950.gada 29.aprīlī. Man bij atnākuši pakaļ tie paši draudētāji. Dzīvokli izkratīja, vērtīgākās lietas (plašo monētu kolekciju, filatēlijas retumus u.c.) vienkārši nolaupot, atlikušo mantu konfiscējot. Kādu mēnesi atrados “čekas pagrabos” Stabu ielā. Katru nakti bija pratināšanas. Ārkārtīgi  nesaturīgas un nesakarīgas. Pratinātājiem nebij ko vaicāt, jo nekad nebiju bijis saistīts kaut kādā politiskā darbībā. Pratinātāji garlaikodamies “vilka stundas”. Tas bij divējādā ziņā izdevīgi – upura nogurdināšana, jo dienā neļāva pat snaust, un par nakts “darba” stundām bij lielāka apmaksa. Atceros kādu pratinātāju – vienkāršu krievu cilvēku, kurš nakts garlaicībā sāka man pats stāstīt par sevi. No “reliģijas” viņam tik daudz nojēgas, ka puikas gados, kad viņu sādžā vēl “strādājusi” baznīca, viņš reiz, dievkalpojuma laikā uzskrējis zvanu tornī, un, sarāvis pie visu zvanu auklām, meties bēgt. Šim cilvēkam nu bij uzdevums svešā tautā, izmeklēt kādas neizdibināmas ticības garīdznieka kaitīgo darbošanos pret Padomju iekārtu ... Tā un tamlīdzīgi. Pēc apmēram mēneša mani pārvietoja uz Centrālcietumu. Kamerā bijā 30 – 40 cilvēki. Ne vairs tik bieži, bet tomēr regulāri turpinājās arī pratināšanas, no rītiem aizvedot “kravu” uz Stabu ielu lielā saspiestībā autobusos, kuriem uz sāniem bij lieliem burtiem rakstīs MAIZE. Prece, ko var dienas laikā bez vairīšanās vadāt caur pilsētu. Rudenī, kad tā sauktā izmeklēšana skaitījās pabeigta piedzīvoju lielu gandarījuma prieku. Norādot uz biezo liecinieku un pratinātāju papīru klāstu, kāds no “galvenajiem” noteica: “... tas viss ir (sekoja kāds no “klasiskajiem” krievu vārdiem) ... tāpēc, ka tu esi garīdznieks, tevi ir jāiznīcina”. Pateicos savā sirdī Dievam par šo spriedumu, tas deva skaidrību visās lietās – kā personīgā dzīvē, tā pāri tai.  Jau Centrālcietumā, kur biju visu vasaru un rudeni, man paziņoja, OSO (osoboje soveščaņije) – anonīmā trijotne, man piešķīrusi par “pretpadomju darbību” desmit gadus “labošanas nometnē” - ITKL – (izpraviķelno trudavoj koncentracijonnyi lager). Tas viss. Nekādas tiesas priekšā netiku ne saukts ne tiesāts. Cietumā nonācu pirms Vasarsvētkiem un apm. 40 brāļu draudzei noturēju dievkalpojumu Vasarsvētkos. Novembrī pārvietoja uz Ļeņingradas pārsūtīšanas cietumu. No turienes pēc Ziemassvētkiem ceļš bij nezināmā - ziemeļu virzienā. Tas nebij pārāk garš. Ne pāri kalniem, bet “tepat” - Archangeļskas apgabalā, Sibīrijai atbilstošos platumgrādos, klimatā un taigā, mežu izstrādes nometnē – Jercevā Kargopoļlaga (Kargopoles lēģeru) sistēmas otrajā – centrālajā – nometnē. Arī samērā nelielais Kargopoļlags ar tikai dažiem desmitiem tūkstošu ieslodzīto, bij īsts Archipelāgs. Trīs atsevišķi izvietotos grupējumos katrā bij 10 – 18 atsevišķi lēģeri ar 600 – 2500 ieslodzītajiem. Šai lēģerī nonācu 1950.gada beidzamajās dienās. 

Pēc vairākiem cietumā pavadītiem mēnešiem, iespēja kustēties brīvi lēģera dzeloņdrātīm ierobežotajā teritorijā, likās kā atelpa un atvieglojums. Dzīve risinājās barakās. Katrā no tām bij vairāki desmiti cilvēku – politiskie un kriminālie ieslodzītie vienkopus, kas bij nodarbināti kādā no 40 brigādēm pēc nodarbošanās veidiem. Vairākās no tām – mežu izstrādes, dzelzceļa remontdarbnīcu, noliktavu un saimniecības bāzes bij nodarbinātas ārpus lēģera teritorijas. Ik rītus, pēc stingras kontroles, konvoja pavadībā tās izveda uz darba vietām un tāpat stingri kontrolētas, izkratītas, vakarā ielaida lēģerī. Uzturs bij vājš un nepilnīgs, bet jau labāks kā kara un pēckara periodā, kad mirstība bada sekās bija ļoti liela. (Kādā lēģerī no 17000 ieslodzītiem rudenī bij pavasarī palikuši 700). Režīms visumā neierobežoja ieslodzīto savstarpējo satiksmi, tā dodot iespēju redzēt un pazīt visdažādākos ļaudis un likteņus. Latviešus, igauņus, lietuviešus, administrācija uzskatīja par visneuzticamāko, pretpadomju elementu, bet tai pašā laikā ļoti vērtēja jebkurā darba nozarē. Tā dzelzceļa remonta darbnīcām ar vairāk desmitiem darbinieku par vadītāju bij iecelts Daugavpils Technikuma absolvents – techniķis Staņislavs Kļavinskis, lai gan lēģerī bij vairāki “īsti” inženieri krievi. Abi pārējie tuvākie lēģera draugi – jurists Pēteris Strautiņš bij Materiālu bāzes pārzinis, bet jurists, docents Kurts Broks – lēģera juriskonsults. Juristu krievu lēģerī nebij trūkums ... Pēc pāris mēnešu nenoteiktas eksistences, slimošanas un labu, sirsnīgu medicīnas darbinieku (ieslodzīto) pasargāts no norīkošanas smagajos mežu izstrādes darbos, tiku norīkots Materiālu apgādes bāzes kancelejā par materiālu apgrozības pārskatu rēķinvedi. Uz darba vietu kopā ar apm.100 strādniekiem ik rītus noveda un vakarā pārveda konvojs. Darbs bij telpās un labi veicams, sevišķi, kad ievedu ļoti vienkāršo materiālu apgrozības kartotēku. To apbrīnoja kā kaut ko ģeniālu, jo tā ļāva ik brīdi pārliecināties par attiecīgo materiālu apgrozību un stāvokli. No šī darba aizejot nekā veidā nespēju šo “ģeniālo” sistēmu iemācīt turpinātājiem – vietējiem, brīvajiem. Beidzamajā gadā saslimšanas dēļ no darba Bāzē mani atbrīvoja, bet tad kļuvu par ambulances darbvedi, kārtojot slimnieku pieteikumus un norīkojumus, izlīdzot arī feldšeru darbā. 

Brīvajā laikā - t.i. pašos vakaros un dažreiz arī svētdienās, kopīgi vakariņojām un kavējāmies ilgās sarunās. Mani draugi – docents Kurts Broks, mag.iur. Pēteris Strautiņš bij erudīti juristi, varējām savstarpēji papildināt savas zināšanas, īpaši juridiskajās zinātnēs, vēsturē, Latvijas vēsturē un baznīcas vēsturē. Spilgtu ieskatu Latgales dzīvē deva mūsu draugs, inteliģentais techniķis Staņislavs Kļavinskis. Latvieši ar savu centību un apzinību “tika uz augšu”. Laika citām lietām – piemēram ticībai – gandrīz vai nepalika. Ar lietuviešiem tas bij citādi – tie visā klusībā svinēja savus svētkus. Mums – retumis, nevajadzēja. Biju sirsnīgos draugos ar Telšu semināra profesoru K. Prialgausku, pateriem Francisku un Benjaminu. Lēģerī redzēju, ka nav taisnība plaši izplatītai formulai, ka bēdas tuvinot Dievam. Pat otrādi, tās vēl vairāk nocietina pretniecībā. 

Pēc Staļina nāves 1954.gadā, lēģeru sistēmā un dzīvē nāca jaunas vēsmas. Ja līdz tam notiesājuma laiks, neatkarīgi no ilguma, arī pēc soda izciešanas nozīmēja neatgriešanos vispār, bet nometināšanu izsūtījumā, sāka paārdīties nelieli atvieglojumi. Invalīdus un slimos sāka atbrīvot. Tā arī man piespriestie 10 gadi saīsinājās un 1954.gada novembrī mani atbrīvoja ar atļauju atgriezties Latvijā, gan ne Rīgā. 

Rīgā iebraucu 30.novembrī, Adventa pirmās svētdienas rītā. Māju un tuvinieku nebij. Aizgāju uz sv.Jāņa baznīcu, kur vēl bij dievkalpojums. Palikdams ģērbkambarī. Prāvests Kauliņš, ar kuru bijām ļoti draudzīgā sadarbībā baismajā 1944/45.gadā, mani ieraudzījis, tūdaļ piedāvāja pajumti, uzņemdams savā dzīvoklī Jāņa ielā 7, līdz nokārtosies manas dzīves lietas. Biju vairāk kā 2 mēnešus viņa pajumtes sirsnības siltumā. Uz Kauliņa ieteikumu tās pašas dienas vakarā aizgāju uz sv. Ģertrūdes veco baznīcu, kur notika dievkalpojums Archibīskapa G. Tursa vadībā un pēc dievkalpojuma gāju viņu sastapt. Turss mani saņēma ļoti sirsnīgi .. (tālāk teksts trūkst ..) baznīcas darbā, ko, protams, ar pateicību pieņēmu. Jau nākošajā rītā man bij jāierodas Baznīcas Virsvaldē, apspriest turpmākā darba lietas. Te īpaši vēl gribu pieminēt Archibīskapu Gustavu Tursu. Viņa nostāja pret mani nebij nekāds izņēmums. Ar līdzīgu gatavību izkārtot darba lietas viņš bij pret visiem, kas atgriezās no lēģeriem, darīdams to ātri, pirms citas iestādes varētu radīt kādus apgrūtinošus nosacījumus (Austrumu baznīca neņēma atpakaļ darbā “ķeizara noziedzniekus”). Līdzīga bij viņa nostāja dievnamu saglabāšanā. Tursa izturēšanās kādreiz izpaudās zināma arogance, kas mulsināja, pat sarūgtināja, bet viņa nostāja pret cilvēkiem ir vienmēr bijusi skaidra, neiespaidojot to dzīvi un likteni. 

Atgriezties manā agrākajā darba vietā, Jēzus baznīcā protams, nebij iespējams, bet Turss meklēja citas iespējas kā līdzēt. Vispirms viņš man piedāvāja darbu vakantajā Pētera draudzē, Anglikāņu baznīcā, un bija ārkārtīgi sašutis par kādas personas iejaukšanos viņa izkārtojumā, griežoties ar saviem iebildumiem pie Kulta lietu pārziņa. Turss to nevarēja gadiem ilgi aizmirst. Vakanta bij Katlakalna draudze. Bez iebildumiem un pateicīgi to pieņēmu un ar 1955. g. janvārī tiku apstiprināts par mācītāju. Pēc divi gadiem nāca klāt arī Olaines draudze, kādreizējā Katlakalna filiāle. Vēl kaut cik turējās agrāko darbinieku paaudze, darbs varēja sekmīgi veidoties, izdarot pat nepieciešamos prāvos baznīcu remontus. Izmainītā satiksmes ģeogrāfija bij Katlakalnu atstājusi nomalē, kas stipri ietekmēja baznīcas apmeklēšanu. Katlakalna baznīca, architektūras piemineklis atrodas skaistā vietā. Daugavas skaistais, augstais krasts un retais priedājs rosināja izkopt baznīcas apkārtni. Sākot ar 1961.gadu tikai dažiem dievnama mīļotājiem līdzdarbojoties, ap baznīcu pamazām tapa plašs dabas parks ar daudz retiem stādiem. Liels atbalsts un atsaucība nāca no Salaspils Botāniskā dārza, kas proponēja jaunajam dabas parkam ar republikas nozīmi piešķirt Garlība Merķeļa piemiņas parka vārdu. Šī parka iekļautajā teritorijā atrodas Katlakalna kapsēta ar Merķeļa kapu. Tāpat arī Katlakalna, vēlāk Ķekavas Ciema padome izrādīja vislielāko labvēlību šim pasākumam. 

Olaines baznīca, kara laikā neskarta, īpaši 60-os gados smagi cieta no “karojošās bezdievības” huligānisma. Pastāvīgās ielaušanās un postīšanas gandrīz pilnīgi izdemolēja baznīcas iekšieni. Olainiešu pīlingā pasivitāte ļāva sākt un izdarīt pārbūves un atjaunošanas plānus līdz ar dažiem “Bārenītes – Olainītes” mīļotājiem pēc paša ieceres, izbūvējot altāra telpu ar altāri un kanceli akmenī. Bij pašam jāizdara visi izmērījumi un plāni. Bij daudzreiz jābrauc uz Tallinu, jāpasūta “Eesti Dolomiit” vajadzīgās dolomīta plāksnes no Allažiem šūnakmeni altārim un kancelei. Arī strādnieki nāca no Igaunijas. Tikai Krusta un Vīnstīgas zīmējuma iegrebtu dolomītā plāksnes sienai aiz altāra, zīmēja māksliniece. Viss kopskats bij nopietns un atgādināja senbaznīcu. Bet kad 1968.gadā pēc pabeigtiem darbiem aizgāju sveicināt nule ievēlēto jauno Virsganu P. Kleperi, dabūju bargu bārienu par baznīcas saglabāšanu, kura nevienam nav vajadzīga. Asi, nikni vārdi. Klusēju. Viņš taču tikpat labi zināja, ka no mums prasīta uzticība, nevis izpostīšana. Pamirusē, nosargātā Olaine pēdējos gados pamostas kā dzīvs pumpurs. 1989.gadā tā Semināram devusi divus jaunekļus – studentus. 

1979.gadā, pēc mācītāja Romana Vanaga nāves Rīgas Meža Parka draudze Gustava Ādolfa baznīcā aicināja mani par savu mācītāju. Nelielā draudze savā mazajā baznīcā bija rosīga un dzīva. Viņas darbinieki ar lielu atbildību un rosmi savos pienākumos .. (tālāk teksts trūkst ..) draudzes priekšniece un ērģelnieks, revīzijas komisijas priekšsēdētājs Antons Zujs. 1980-to gadu sākumu iezīmēja rosme, kustība – jaunatnes pamošanās. Uz dievnamu sāka plūst jaunieši. Daudzi no tiem, pat kādi neofiti to starp meklēja savu garīgo ieguvumu dot tālāk. Meža Parka draudze un vēl vienmēr turpina dot Teoloģijas Semināram studentus. Šo dažu pēdējo gadu laikā to bijis pāri 30, kuri gājuši cauri Meža Parka draudzei. Nodibinoties Teoloģijas Semināram, bet arī vēl pirms tam tiku uzaicināts lasīt lekcijas Baznīcas vispārējā un Latvijas Baznīcas vēsturē. Kad 1988.gadā draudze sāka pārņemt savus atņemtos dievnamus, kuru starpā, diemžēl vairums bij atdotie – jau esošajam darbam Katlakalna, Olaines un Meža Parka draudzēs un Teoloģijas Seminārā nāca klāt vēl arī galīgi izpostītās Krimuldas un par darbnīcu pārvērstās Biķeru baznīcas atkal provizoriska iekārtošana dievkalpojumu noturēšanai un draudžu darba atjaunošana. Bij jāsastopas ar problēmām un uzdevumiem, kas nemaz nebij iepriekš apjausti. Pēc 1989.gada Sinodes vēl nāca klāt arī darbs Konsistorijā. 1989.gadā atkal atjaunojās iespēja braukt uz ārzemēm, no kā rūpīgi un konsekventi tiku atturēts 50 gadus. 1980.gada novembrī uz Zviedrijas Baznīcas Archibīskapa ielūguma biju Zviedrijā. Radās iespēja atkal tuvāk iepazīt šo ierosmēm pilno zemi un tās Baznīcu un pēc pusgadsimta vēl sastapt jaunības dienās pazītos draugus.

Brauciens uz Rietumvāciju 1990.gada februārī uz Dzimtenes un Trimdas Baznīcu kopsanāksmi, deva iespēju vēl sastapt kādus agrākos studiju biedrus un amata brāļus no “Lielas Izkaisīšanas”.

Ieeju devītajā gadu desmitā nekad nevarēju iedomāties, ka jau mūža nogalē pēc reiz piedzīvotā tik lielā dzīves uzdevuma – līdzdaļas ārmisijas darbā – Dievs vēlreiz liks piedzīvot kaut ko tik pat lielu – līdzdaļu jaunas teologu paaudzes tapšanā, kas ievada mūsu Baznīcas atdzīvošanos un pacelšanos no iznīcībai tuvā līmeņa.

Atskatā lūkojoties uz aiztecējušajiem mūža gadiem – teicu sevi laimīgu: “es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū, jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani” (Rom.15,17-18a).

Bikts apziņā par savu necienību un aizgrābtībā par Jēzus Kristus žēlastību ar mani, esmu gribējis vienmēr lūkoties Viņa mīļajā vaigā un Viņa svētajā Krustā. Esmu mazs pret visu Viņa žēlastību.

Roberts Feldmanis

Rīgā, Jubilate, 1990

‌

---