Šo mūsu dziesmu grāmatas skaisto dziesmu (“Ak kaut man tūkstoš mēles būtu ...”) pieminot savās bērnības atmiņās, kad viņa kā ganu meitene, savās rokās paņēmusi lielo dārgumu viņas māsai iesvētīšanas dienā dāvāto jauno dziesmu grāmatu, dziedot jūt pār sevi nākam kā svētuma skārienu, mūsu rakstniece Anna Brigadere ir uzcēlusi skaistu pieminekli dziesmu grāmatai mūsu tautā. Tā reizē ir arī parādījusi kādu lielu garīgu spēku dziesmu grāmata ir devusi. Šo lielo gara spēka ieguldījumu mūsu tautas dzīvē un mūsu tautas dvēseles augšup celšanā nav nemaz iespējams novērtēt par augstu.
Kas ir šī grāmata? Kā tā tapusi? Kā ienākusi viņa mūsu tautā, kļūdama par tās dvēseles valodu?
Rast dvēselei izpausmi vārdā un skaņā ir cilvēkā tikpat sena un dabīga prasība kā domāt, runāt, just. Nav tautas, kas nedziedātu un kas savas dziļākās izjūtas un cildenākās domas neizpaustu celsmīgās garīgās dziesmās. Kristīgā Baznīcā tautas valodā sacerēto dziesmu sākumi rodami jau VII gadsimtā, stādamies blakus dziedājumiem latīņu un grieķu valodā baznīcas dievkalpojumos. Procesijās, svētceļojumos, baznīcas svētkos, cīņu laikos tapa vienkāršās, celsmīgās dziesmas. Cieņa un godbijība pret sievieti, ko Eiropas tautās ienesa kristīgā ticība, līdz ar godbijību pret jaunavu Mariju, atrada savu izpausmi dzejā un dziesmās, godinot viņā jaunavas un mātes cildenuma paraugu. Visspēcīgāko ierosmi baznīcas garīgās dziesmas tapšanai un izplatībai deva Reformācija. Mārtiņš Luters, uzsvērdams tautas valodas lietošanu dievkalpojumā kā vienu no pamatprasībām kristīgā cilvēka garīgai celsmei, ir radījis priekšnoteikumus un atvēris plaši vārtus garīgajai dziesmai tautas valodā. Tulkodams daudzas senās un pats sacerēdams ļoti daudzas jaunas, viņš ienesa garīgo dziesmu tautas dzīvē.
Runādams par dievkalpojuma būtību, Mārtiņš Luters ir teicis, ka dievkalpojumā Dievs uz mums runā savā Vārdā un Sakramentos, un mēs, savukārt, uz Viņu runājam dziesmās un lūgšanās. Šai dvēseles sarunā ar Dievu, kur tā atveras Dievam pretī “lūdzot, teicot, slavējot” - dziesmu grāmata ir tā balss, ar kuru mūsu dvēsele runā, tā atbilde, ko tā Dievam dod uz Viņa žēlastību. Un visur, kur Reformācijas kustība ienāca kā garīgās dzīves skaidrotāja un atjaunotāja, tā gāja tautas valodā dziedātu garīgo dziesmu skaņām pavadīta. Tā tas notika arī mūsu tautā. Līdztekus Bībelei un Katķismam, dziesmu grāmata kopš Reformācijas laikiem kļuvusi mūsu tautai viņas dvēseles neatņemamā manta. Vai bij kāds solis mūsu tautas dzīvē, kuru nebūtu pavadījusi šī grāmata? Kristībniekus, iesvētāmos jauniešus, laulājamos pārus no mājas uz baznīcu pavadot un mājās no baznīcas saņemot, ar sirds pacilātību ir dziedāts no šīs grāmatas. Pēdējā gaitā pāri mājas slieksnim mūžības ceļa gājēju vadot, sirds aizgrābtība, žēlums un mūžības cerība atrada savu izteiksmi dziesmu grāmatas lappusēs. Mājas lūgšanās, īpašos dzīves gadījumos, priekā, pateicībā vai bēdu dziļumā un pārbaudē runāja līdzi dziesmu grāmatas panti. Un tad - šī pavadone, šis nešķiramais draugs, sarunu biedrs un padoma devēja vienatnē, klusumā, slimības un sāpju ciešanās, vientulībā un atstātībā! Un kad acis vairs nespēja saskatīt rakstu rindas, atmiņa un balss uzticīgi kāpa pa dziesmu grāmatas garīgajām kāpnēm, sirdi stiprinot, mūžības ceļam sataisot.
Mūsu tautas garīgo mantu krātuvēs ir kāda daudz apcerēta, spilgta aina tautas dzīvē, ko viņas senākie kultūras darbinieki tik bieži min savās bērnu dienu atmiņās, atcerēdamies veco māti pie ratiņa ar atšķirtu dziesmu grāmatu blakus, kur mazajam bērnam pretī raudzījās rakstu zīmju brīnumpasaule. Pa dziesmu grāmatas lappusēm kāpa augšup bērna gars un prāts, saukdams un sasaukdams burtu zīmes un rindas, satverdams to noslēpumaino, brīnišķo saturu un paceltā balstiņā tērpdams to dziesmas meldijā.
Ne velti, iegulstoties sava pēdējā, cietajā gultā pēc ilga darba un pārbaužu pilnā mūža, mūsu vecie tēvi un mātes gribēja ņemt līdzi savas sastingušajās rokās kā mīļāko pavadoni vēl pēdējā gājumā to grāmatu, kuras lapas pārlapojot bij sadilušas līdz dilstošajiem spēkiem un mūža gadiem.
Ir aizritējuši trīssimts gadu kopš mūsu tauta savās rokās saņēmusi šo dārgumu, un mēs pateicībā sveicinām mūsu mīļo, dārgo gaviļnieci - mūsu dziesmu grāmatu, kas šajos gadsimtos izstaigājusi garu pilnveidošanās ceļu, būdama tai pašā laikā stiprinātāja tautai tās augšupejas gaitā cauri sāpju pilniem sērdienības gadsimtiem.
Līdz ar Reformācijas kustību mūsu zemē top arī pirmie latviešu garīgās dziesmas sākumi. 1530. gadā mācītājs Nikolajs Ramms sacerējis dziesmu “Desmit Dieva baušļi” vēl neveiklā valodā, bez atskaņām. Tā, šķiet, nav bijusi vienīgā tai laikā. 1587. gadā Kurzemē izdotajā pirmajā dievkalpojumu rokas grāmatā - “Enchiridion” - dievkalpojumu kārtībai, M. Lutera Mazajam katķismam, svētdienu un svētku dienu evaņģēlijiem un Kristus ciešanu stāstiem klāt pievienotas 58 garīgas dziesmas. Arī tās vēl neveiklā valodā, bez atskaņām, grūti dziedamas. Īstais latviešu garīgās dziesmas tēvs ir Kristofs Fīrekers gadu simtu vēlāk (miris ap 1680. g.). Viņa pirmās, skaistās dziesmas atrodamas1673. gada paplašinātajā “Vademecum” izdevumā, bet 1685. gadā izdotajā Kurzemes dziesmu grāmatā, kurā 289 dziesmas, tās jau lielā skaitā. Pavisam Fīrekers atstājis ap 120 dziesmu, gan tulkotas, gan paša sacerētas. Daudzas no tām palikušas cauri visiem nākošiem laikiem kā dziesmu grāmatas zelta pūrs: “No debesim es atnesu”, “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, “Tu Gars no Dieva, svētais Dievs”, “Redz' šī diena jau pagalam”, “Lai Dievu visi līdz”, “Es cēlies sveiks un vesels”, “Gods Dievam vien ar pateikšan`”, “Ak, šķīstais Dieva jēriņ” un vēl daudzas citas. Ar savu dziesmu dzejiskumu un latviešu valodas izjūtu Fīrekers kļuvis ne vien par latviešu garīgās dziesmas, bet, vispār, arī par mūsu tautas modernās dzejas mākslas nodibinātāju.
Kopš XVII gadsimta līdz pirmajam Pasaules karam mūsu tauta dziedāja no divām grāmatām: kurzemnieki no savas un vidzemnieki - no savas. Vēstures apstākļu sekās mūsu tautas garīgā dzīve katrā Daugavas krastā bij veidojusies īpaši. Tikai pēc kara visai kopīgajai baznīcas dzīvei atjaunojoties un jaunveidojoties, abas dziesmu grāmatas 1922. gadā kā divas garīgas straumes saplūda vienā. Līdztekus Fīrekera ievadītajai garīgo dziesminieku rindai, kas bij nākusi galvenokārt no vācu mācītāju vidus, ar savu garīgo rosmi un pūru nāca latviešu garīgie dziesminieki: Adamovičs, Apsīšu Jēkabs, L. un R. Bērziņi, Fr. Bārda, Balodis, Beldavs, Blaumanis, Briedis, Dīnsberģis, Iņķis, Jēkabsons, Kalniņš, Krastiņš, Kasars, A. un K. Kundziņi, Mālberģis, Neilands, Niedra, Neikens, Pavasars, Ruģēns, Rumba, Silpaušs, Tirzmaliete, Krauklis, Vankina, O. un R. Vanagi, Vītols, Zakranovičs un arī vēl daudzi citi, kas atstādami draudzei savas dziesmas, paši ir palikuši nepazīti un visi kopā, kas līdz ar dziedātiem dziesmu pantiem ir kļuvuši līdzi ierakstīti dziedātājas draudzes piemiņā un sirds pateicībā.
Mūsu mīļā dziesmu grāmata uzsāk savu ceturto gadu simtu. Daudzās mājās viņas vairs nav. Aizejot viņa, šķiet, paņēmusi prom mājas un dvēseles mieru un sirds siltumu. Bez viņas cietāka un skarbāka ir kļuvusi cilvēka daba, aukstākas un asākas savstarpējās attiecības. Kur dvēselei vairs nav lūgšanas kāpņu augšup, tur tā arī nespēj noliekties lejup mīlestībā pie citiem. Cilvēka dvēsele kā zaļš asniņš cauri cietajai zemei sniedzas uz augšu, jusdama, ka mūsu dzīve iegūst savu īsto pilnskanību tik tad, kad dvēsele kā kokles stīga atskan pretī Dieva rokai, kas to skārusi. Un mēs atkal lūdzam no mūsu vecmāmiņu rokām sadilušo veco, mīļo grāmatu ar tās sirds valodas vārdiem:
“Es Dieva žēlastību teikšu, Kamēr man mēle kustēsies, Šo slavu viņam atnest steigšu, Kamēr man sirds vēl atzīsies, Un kad vairs vārdos nespēšu, Tad nopūtās Tev' pielūgšu!»
