Šim atmiņām ir tikai personīga nozīme, apcerot tikšanos ar šo ievērojamo, izcilo garīgo personību.
Atgriezies Rīgā no Archangeļskas apgabala nometnē pavadītajiem gadiem, 1954. gada 30. novembrī, Adventa pirmajā svētdienā, izkāpu no vilciena Rīgas stacijā. Izgājis stacijas laukumā, apstājos - man nebija, kur iet. Man nebija neviena tuvinieka un nevarēju iedomāt arī neviena drauga vai paziņas, pie kura varētu iegriezties. Kājas it kā nevilšus veda Vecās pilsētas virzienā. Attapos, ka esmu Jāņa baznīcas tuvumā. Baznīcā, pašlaik bija sācies dievkalpojums. Negāju iekša tieši Baznīcas telpā, bet iegāju plašajā sakristejā, kas bija tukša, un pavadīju tur visu dievkalpojuma laiku, gaidīdams uz dievkalpojuma nobeigšanos, kuru vadīja Archibīskaps Turss. Kad dievkalpojums beidzās, no baznīcas ienāca prāvests Kauliņš, ar kuru bijām kopā šinī dievnamā darbojušies veselu gadu baismīgajā apšaudes un sagrāves laikā, kad fronte atradās tieši Rīgas pilsētā. Prāvests Kauliņš, mani ieraudzījis, tūdaļ steidzās man pretī, mani apkampa un apvaicājās, kā man klājas. Pateicu, ka esmu ieradies, bet vēl nezinu nekā, man nav ne apmetnes, ne arī vietas, kur varētu doties. Uz to Kauliņš tūdaļ man pateica visā laipnībā: "Nāc pie manis manā dzīvoklī, mums telpas pietiks." Šo laipno piedāvājumu pieņēmu ar prieku un gandrīz līdz pat Lieldienām pavadīju viņa viesmīlīgajā mājā un sirsnīgajā ļaužu saskarsmē arī ar viņa dzīvesbiedri un tāpat ar saimniecības vadītāju Resnais kundzi -laiku gandrīz līdz pat Lieldienām.
Nākošais Kauliņa padoma vārds bija: "Aizej šodien katrā ziņā pie Tursa, viņš šovakar Sv. Ģertrūdes Vecajā baznīcā, tura dievkalpojumu, tur tu viņu sastapsi."
Pareizajā laikā aizgāju Vecās Ģertrūdes baznīcā, biju klāt dievkalpojumā, ko vadīja Archibīskaps Turss un, kad dievkalpojums bija beidzies, gāju sakristejā, lai viņu sastaptu. Turss, mani ieraudzījis, steidzās man pretī atplestām rokām un izsaucienā: "Nu, kas ir, amata brāli! Nāciet atpakaļ atkal Baznīcas darbā!" Atteicu: "Archibīskap, ar vislielāko labprātību, ja Jūs mani pieņemiet." "Atnāciet tūdaļ rītā agri no rīta uz Baznīcas Virsvaldi, lai varam kārtot nepieciešamās lietas, kas saistās arī ar darbu."
Tā arī darīju. Turss zināmā mērā steidzās. Viņš negribēja, ka kāds aizsteidzās ar izkārtojumiem pa priekšu, lai laicīgās varas nesāk šos izkārtojumus pēc sava prāta. Viņš tūdaļ gribēja saistīt jau Baznīcas darbā atnācēju un tūdaļ arī man piedāvāja darbu. Vispirms viņš teica ar zināmu nožēlu, ka Rīgā ir tikai viena maza baznīca, viena maza draudze - Anglikāņu baznīcā. Ja nu es būtu ar mieru tādu pieņemt ... Teicu, ka es piekrītu katram viņa priekšlikumam un pieņemu to bez kādiem iebildumiem, un tiku nozīmēts pie Anglikāņu baznīcas draudzes.
Kad pēc pāris dienām aizgāju uz Virsvaldi apvaicāties, kā lietas ir kārtojušās, sastapu Archibīskapu Tursu ārkārtīgi saniknotu, neparasti drūmu. Viņš rādīja kādu papīri. Tā bija kāda ziņa, ko bija rakstījusi šīs Anglikāņu draudzes kāda locekle - ne viņam, bet tieši Reliģisko lietu un kultu pārzinim, sūdzēdamās par to, ka viņi negrib pieņemt nekādā ziņā valsts noziedzniekus par mācītājiem, ar tādiem viņi negrib turēt nekādus sakarus... Turss bija ārkārtīgi saniknots. Viņš gadiem ilgi nespēja aizmirst šo arī viņam personīgo apvainojumu, ka šāda ziņa ir dota pāri par viņa galvu un vēl tādā niecinošā, aizskarošā veidā. Un tūdaļ arī sāka domāt par tālākiem kārtojumiem.
Vienīgā baznīca Rīgas tuvumā vēl bija Katlakalna baznīca. Rīgas tuvā nomalē, mežā, aizsnigušos ceļos, uz kurieni tad arī aizbridu turēt pirmo dievkalpojumu pēc nozīmējuma šinī draudzē. Ainava bij ļoti maz iepriecinoša: visapkārt mežs, dziļš sniegs, auksta, papostīta baznīca un absolūti nekādu citu lietu, kas kaut kādā veidā veicinātu kādas rosmes.
Pieņēmu šo piedāvājumu bez jebkādiem iebildumiem un nevarēju iedomāties, ka šinī baznīcā, pie kuras piebridu pa dziļu sniegu no attālās tramvaja beidzamās pieturas pilsētas nomalē, es pavadīšu intensīvā, nepārtrauktā darbā 41 gadu, ilgāko laiku, kādu jebkurš šinī dievnama bija pavadījis no mācītājiem kalpodams, piedzīvodams šinī dievnamā lietas, kas ir dziļi aizkustinājušas Dieva žēlastības izkārtojumā un brīnumos un draudzes izveidā un izaugsmē.
Pēc manis sāka nākt atpakaļ arī pārējie mācītāji, kas bija ieslodzījumā un kurus atlaida pirms termiņa sakarā ar Staļina nāvi. Ieradās mācītājs Paulis Birzulis. Mans padoms viņam bija: "Tu noej tūdaļ pie Archibīskapa Tursa", uz ko Paulis ar nepatiku atbildēja: "Es negribu tur iet, man viņš nepatīk." "Vai viņš tev patīk vai nepatīk, viņš ir mūsu virsgans un tev ir viņam arī jāparādās." Paulis aizgāja. Pēc kādām stundām viņš atnāca pie manis, nākdams tieši no apmeklējuma. Visa seja viņam bija asaru pēdu pilna. Paulis bija aizkustināts un apraudājies, un viss, ko viņš zināja pateikt, bija: "Bet kā viņš mani saņēma! Kā viņš mani saņēma! Viņš tūdaļ mani jau iekārtoja draudzē un nozīmēja mani draudzes darbā ..."
Tas nebija nekāds izņēmums. Citos visos gadījumos, ko gadījās piedzīvot un redzēt, piedzīvojām to pašu. Ar lielu rūpību Archibīskaps Turss vāca kopā tos, kas nāca atpakaļ no ieslodzījuma, jo vajadzība pēc garīgā darba darītājiem bija ārkārtīgi liela. Un viss, ko Archibīskaps Turss bij varējis darīt, tas bija: ar visiem spēkiem mēģināt atrast piemērotus vēl darbiniekus, kas varētu aizvietot mācītāju darbā - gan studentus, palikušos, neaizceļojušos, kas nebija pabeiguši studijas, jau tos likdams darbā, gan emeritētos vēl aicinādams atpakaļ pie darba, gan vēl citādi sameklēdams kādus, kas varētu būt piemēroti garīgam darbam.
Tā bija viena no Archibīskapa Tursa, varētu sacīt, magoņu sēkliņām, jo tikai tādā apzīmējumā var apzīmēt tos sākumus viņu mazumā un šķietamajā nespēcībā, ar kādu Archibīskaps Turss, stādamies savā atbildīgajā amatā, meklēja saglabāt mūsu Baznīcu no galīgas sagrāves. Tur, kur 60 % no visiem darbiniekiem bija panikā aizbēguši no savām draudzēm, tās pamezdami - dievnamus, kādreiz pat atvērtām durvīm, pieejamus visiem un katram atstādami, tagad vajadzēja atrast aizvietojumu. Un šie aizvietojumi bija šīs niecīgās it kā magoņu sēkliņas, tie mazie, tie mēģinājumi, - cik tālu apstākļi, grūtības un ierobežojumi pieļāva kaut kādu tālāku veidošanu. Kā nācās to vēlāk redzēt un piedzīvot, šīm Archibīskapa Tursa magoņu sēkliņām bija brīnišķa augšanas un veidošanās spēja. Tas attiecās ne tikai uz darbinieku meklēšanu un atrašanu, tas attiecās arī uz citiem darba veidiem, kur Archibīskaps Turss mēģināja kaut kādā veidā celt par jaunu sagrauto, izpostīto, pamesto Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dzīvi un darbu izpostītajā un tagad vēl svešās varas nomāktajā Latvijā. Neapšaubāmi arī šī viena, varētu sacīt, pirmā tikai pieminētā magoņu sēkliņa bija tā, kas nesa savus vērtīgos augļus savā laikā.
Tas pats attiecās uz darbinieku meklēšanu un sagatavošanu uz teoloģisko izglītību. Nebija atļauta nekāda teoloģiska mācības iestāde, nekāda sistemātiska sagatavošana, nekāds seminārs, nekādi kursi, nekādas iestādes veids. Bet arī tur Archibīskaps Turss parādīja kādu Dieva dāvanu. Arī tur viņš iesāka ar kādu magoņu sēkliņu. Nebija atļauta nekāda pulcēšanās uz teoloģiskiem kursiem vai sanāksmēm. Bet Vecās Ģertrūdes baznīcas draudzes nama zālē bija sanākuši un sanāca cilvēki, kā jau prāvesta miteklī, vaicādami pēc padoma, apvaicādamies, ievākdami sev kādas ziņas, kas attiecas uz garīgo darbu. Un šī zāle, kas piepildījās ar cilvēkiem, tā palika par šādu sanāksmes vietu, par šādu aprunāšanās vietu. Un kaut kā nejauši, it kā nevilšus no šīs aprunāšanās izauga, pēkšņi arī kaut kādi priekšlasījumi, kuros kompetentie bijušie mācības spēki vai topošie sniedza kaut kādas teoloģiskas arī ziņas - vērā ņemamas klausītājiem. Un tā izveidojās beidzot šinī telpā kaut kas līdzīgs kaut kādiem it kā kursiem, it kā kādai teoloģiskai informācijas vietai. Ārējā valsts vara nemanīja tur nekādu pārkāpumu pret savu rīkojumu un pret savu aizliegumu; arī tad, kad šīs sanāksmes izveidojas par īsti regulāram kursu sanāksmēm, kurās tika lasīti priekšmeti teoloģiskos jautājumos un kur maz pa mazam no šīm cilvēku aprunāšanās stundām izveidojas regulāri kursi ar zināmiem priekšmetiem praktiskajā teoloģijā un teoloģiskajos vispārējos jautājumos, kur pieeja bija, patiesību sakot, brīva, bez ierobežojumiem. Līdz šie nevilšie veidojumi pārtapa par kursiem un tika arī kā kursi beidzot pieļauti - kā teoloģiskie kursi. Protams, ar atlasi - kas drīkst vai nedrīkst viņus apmeklēt, un tomēr jau sanāca ļaužu pulks, studenti, kas nebij pabeiguši savas studijas, ieinteresētie, garīgi modrie cilvēki un darbinieki, kas darbojušies ārīgā darbā - tie atrada tur palīgu un padomu garīgā darba jautājumos. Un nevilšus no šīs mazās magoņu sēkliņas tapa teoloģiskie kursi. Un nepagāja pārāk ilgs šis laiks, kad šie kursi pārtapa par Teoloģisko semināru, ko beidzot pieļāva tomēr ārējā vara, neredzēdama briesmas vai apdraudējumu no viņiem savai eksistencei un savai ideoloģijai.
Šo kursu telpa bija Jāņa baznīcas viena sakristeja, kur, kopā saspiedušies kādi 40 cilvēki – cilvēks pie cilvēka, blīvi - klausījās teoloģiskajos priekšmetos, kurus lasījām tie, kas kādreiz bijām paši Teoloģijas fakultātes studenti vai pat mācības spēki. Un apbrīnojamais bija tas, ka šī mazā magoņu sēkliņa veidojas un auga
par stādu - par labu, par spēcīgu un iespaidīgu stādu. Un beidzot, kad visi laiki jau bija vairāk vai mazāk normalizējušies, bij tapuši normāli teoloģiskie kursi, normāls Teoloģiskais seminārs - gan ar ierobežotu laiku, tikai 3 dienas mēnesī atļautiem priekšlasījumiem, kuros mēs, kādreizējie mācības spēki un Teoloģijas fakultātes studenti un studijas pabeigušie, lasījām teoloģiskos priekšmetus Teoloģijas fakultātes līmenī un Teoloģijas fakultātes priekšmetu atbildīgajā nopietnībā, lai tad pašās beigās, kad jau laiku apstākļi bija spēcīgi pārveidojušies un kad cīņa pret šiem kursiem vai šo tapušo semināru bija arī mitējusies vai pieņēmusi tādu veidu, kas vairs nevarēja apdraudēt šo kursu eksistenci, kad nomainījās varas un kad atjaunojās Latvijas brīvvalsts, un kad pacēlās jautājums Latvijas Universitātē, kura pastāvēja Padomijas laikā, bet pie kuras nebija Teoloģijas fakultātes, - kad tika pacelts jautājums: vai Latvijas Universitātes sastāvā ir nepieciešama arī Teoloģijas fakultāte, bija sanākusi kāda sēde - fakultātes padome 50 dekānu sastāvā, prezidējot rektoram Zaķim. Kad pacelts bija jautājums: vai būt vai nebūt Teoloģijas fakultātei, Universitātes rektors, ņemdams kā pats pirmais vārdu no katedra, pateica zīmīgos vārdus: "Universitāte bez Teoloģijas fakultātes nemaz nav Universitāte. Visa Eiropas izglītība tūkstots gados ir izaugusi no klosteru skolām, un kā pamatu pamats ir bijis teoloģijas, jurisprudences un filosofijas studijas, kas iegūla visas izglītības pamatā. Tā kā Universitāte jau savā tapšanas sākumā tai pašā laikā bija jau ar Teoloģisko fakultāti ikviena." Debates šinī jautājumā nemaz neizcēlās. Pacēlās tikai jautājums - būt vai nebūt Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultātei -, kad visa sanāksme, visi 50 dekānu, tikai vienam atturoties, nobalsoja vienbalsīgi par to, ka Teoloģijas fakultāte Latvijas Universitātē ir nepieciešama. Un Teoloģijas seminārs, kas bija tagad izaudzis jau savā studiju nopietnībā līdz fakultātes līmenim, tika inkorporēts jau atjaunotajā Teoloģijas fakultātē kā Teoloģijas fakultāte. Ar šo beidzās šis ļoti nopietnais jautājums par teoloģisko izglītību.
Bet mēs skatāmies atpakaļ. Un mēs redzam, ka tā bija tā magoņu sēkliņa, ko Turss uzmanīgi iedēstīja kā pārrunu sanākšanas vietu kādā no mācītājmājam. Bez šīs magoņu sēkliņas nebūtu šīs izaugsmes. Un šeit mēs atkal atzīmējam Archibīskapa Tursa dziļo tālredzību un tanī pašā laika ārkārtīgi uzmanīgo un nopietno pieeju jautājumam, līdz viņš sasniedz savu pilno briedumu un izaugsmi. Un īstenībā Teoloģijas fakultāte ir tā, kurai pienāktos pienest pateicības pagodinājumu par savu tapšanu šim viņas sācējam no, burtiski sakot, tikpat kā nekā, tikpat kā no vienas mazas magoņu sēkliņas.
Tāpat nenovērtējami augsts un vēl līdz galam īstenība neizprasts ir kāds otrs darbs, par kuru pienākas pagodinājums Archibīskapam Gustavam Tursam. Un tas ir darbs, ko
varētu apzīmēt ar Latvijas evaņģēliski luteriskas Baznīcas atjaunošanu, nostiprināšanu, un pat veidošanu - situācijā, kurā viņa bija pēc ārkārtīgās emigrācijas un kara pārbaudām nonākusi stāvoklī, kas bija tuvu iznīkšanai vai iziršanai, 60% mācītāju un teoloģijas mācībspēku paniskās bēgšanas no Dzimtenes emigrācijā dēļ.
Kas notika? Pamestas baznīcas, kuru durvis palika vaļā, no bēdzēju puses atstātas, kurās vēlāk atrada mitekli kolchoza iestāžu darbinieki, novietodami tur savus darbarīkus vai materiālus, un izpelnījās to slavu, ka it kā viņi ir šīs baznīcas mums atņēmuši. Viņi tikai aizņēma tās pamestās baznīcas, kuras panikā bēdzēji bija atstājuši ar burtiski vaļā atstātām durvīm pilnīgā vēju un likteņa varā.
Nostiprināt šo Baznīcu, kura bija novesta līdz tuvu iznīkšanas līdzīgam stāvoklim, bija viens no Gustava Tursa īpašajiem darbiem. Un arī šeit viņš bija sākts tādā pat neuzkrītošā veidā, it kā no kādas mazas, neuzkrītošas sēkliņas, it kā, nepārskatot situāciju, dažādos apstākļos kaut kādas sporādiskas, īpatas norisas. Un par šo nostiprināšanas sākšanu varētu apzīmēt to, ko Archibīskaps Turss savā laikā sauca par tā sauktajām draudžu vizitācijām. Vārds skan ārkārtīgi svinīgi un nopietni, ja mēs domājam par to, kā norisinājās savā laikā draudžu vizitācijas, kad prāvesti vai citi pilnvaroti Baznīcas darbinieki ieradās kādā draudzē un ilgstoši un sīki pārraudzīja, pārbaudīja, pārskatīja notiekošo darbu, ievērojot tikpat trūkumus, kā arī izceļot pozitīvo. Nekas tamlīdzīgs nevarēja notikt un arī nenotika. Un tomēr tai norisai, ko ievadīja Gustavs Turss, bija šis vārds vietā - draudžu vizitācija.
Kas bija šīs draudžu vizitacijas? Archibīskaps Gustavs Turss saziņā ar kādu no attālām, nomaļām draudzēm deva ziņu, ka viņš ierodas kādā atsevišķajā svētdienā vizitācijā šādā draudzē. Kā norisinājās šī vizitācija? Kad Archibīskaps piebrauca pie nomaļās, atstātās, mazās baznīcas, tur bija jau sapulcējies ļaužu pulks visapkārt, jo notikums likās kaut kāds neparasts un tāds viņš patiesībā arī bija. Atbraucējs tika sagaidīts ar ziediem. Tūdaļ jau pie ierašanās tika sniegti ziedi, neviens netika atraidīts, kas to sniedza, un Archibīskaps devās ar visu ziedu klēpi iekšā baznīca, šo ziedu klēpi nolikdams uz altāra, un tad sākdams dievkalpojumu tā parastajā kārtībā, bet īpaši sprediķī un uzrunas daļā viņš pievērsās draudzes dzīves būtiskiem jautājumiem, svarīgām norisām, nepieciešamībām, vajadzībām, trūkumiem un veidiem, kā šinīs lietās draudzēm būtu jāmēģina sev arī līdzēties. Pēc tādas ilgstošas sprediķošanas, kad dievkalpojums nobeidzās, bija klāts galds. Tas bija kaut kas līdzīgs svētku galdam, kur bija klāts daudziem cilvēkiem, kur draudzes ļaudis bija sasēduši ap šo galdu, katrs gribēdams būt tuvāk lielajam viesim. Un tad nāca jautājumi pēc jautājumiem, ko jautāja lielajam viesim par to, kā draudzei jāizturas, jārīkojas, kādas ir grūtības, kādas ir vajadzības, kādas ir paciešanas, kādi ir trūkumi, bet arī, kas parādās draudzes dzīvē. Un uz visu to Archibīskaps Gustavs Turss bija gatavs vienmēr atbildēt un stāstīt, atsaukdamies arī uz savu pieredzi ne tikai Latvijā, bet pat ārzemēs, uz ko klausījās vienmēr ar ļoti lielu uzmanību. Pēc tāda ilgstoša pusdienojuma, kas arī bija izvērties zināma, mērā par priekšlasījumu vai paskubinājuma veidu draudzei viņas dzīvē, kad nāca noslēgums, kad noslēdzās šāds, tā sauktais vizitācijas dievkalpojums, un viesi tāpat pavadīja ar daudz, daudz ziediem, ar sirsnīgiem vēlējumiem, ar lielu pateicību. Šī pateicība bija katrā ziņā ļoti vietā, jo draudze bija dabūjusi iespēju runāt par savām vajadzībām, dzirdēt ierosmas, dzirdēt padomus,
stiprinājumus, mierinājumus, dzirdēt arī par apstākļiem, kādos jādarbojas un kā ir jāievēro visi noteikumi, lai mēs nenāktu sakarā ar kaut kādiem konfliktiem ar vietējo varu.
Šīs, tā sauktās vizitacijas norisinājās bieži un vienmēr kaut kur, vai nu nomaļās, vai atstātās draudzēs, un katrā vietā viņām bija tas pats iespaids. Viņas bija ārkārtīgi spēcīgi ierosinājumi, zināmā mērā tādi dzīvības injekcijas veidi, kas tādām nomaļām, kādreiz nogurušām, kādreiz nospiestām un piemeklētām draudzēm viņu smagajos apstākļos bija par lielu stiprinājumu. Un mēs varam droši sacīt, ka Latvijas Baznīcas atkal nostiprināšana un tālāk veidošana lielā mērā bija atkarīga taisni no šīm atsevišķajām un tomēr daudzajām tā sauktajām vizitacijām, kurās Archibīskaps Turss katrai draudzei varēja ko sacīt, kas viņai bija arī būtisks, tik ļoti svarīgs un nepieciešams. Un mierīgi un ar visu pilnu apzinību, kad mēs domājam par Latvijas Baznīcas atjaunošanu tanī drausmīgajā sabrukuma stāvoklī, kādā viņa bija nonākusi ar emigrantu panisko aizbēgšanu no savām draudzēm un mūsu Baznīcas tikpat kā izpostīšanu, - ka tanī situācijā bija šie notikumi - mūsu Baznīcas nostiprināšana un pat veidošana, un pat zināmā mērā viņas uz priekšu virzīšana. Un, ja mēs domājam par Latvijas Baznīcas pastāvēšanu, par viņas atjaunošanos, tad viņas atjaunošanās pirmajos svarīgajos notikumos ietilpst šie atsevišķie apmeklējumi, šie atsevišķie stiprinājumi, kas, sakopodamies vēlāk visā kopumā, deva zināmā mērā visas Baznīcas stiprinājumu. Un atkal šeit mēs pienākam pie tā paša - ar kādu dziļu iekšēju izpratni, ar kādu apdomu un ar kādu kristīgi virzītu prātu ir darbojies šinī ziņā Archibīskaps Turss savā darbošanās laikā Latvijas Baznīcas atkal pacelšanā no tikpat kā iznīcības stāvokļa.
Un atkal mēs pienākam pie tā paša, kā tas bija arī ar izglītības jautājumu - viss iesākās no kāda nemanāma graudiņa, kuru nenovīdīgie un nelabvēlīgie vai postītāji nevarēja pat pamanīt, ka šeit norisinās kaut kas tik ļoti svarīgs Baznīcas dzīves stiprināšanā un tālākajā veidošanā. Mūsu Baznīcai, kad viņa domā par tiem, kas ir darbojušies būtiski viņas eksistences uzturēšanā, stiprināšanā un veidošanā, pienāktos pienest savu dziļo pateicības ziedu šim Archibīskapam, kura rīcībā it kā nevarēja saredzēt pirmajā mirklī kaut ko izcili lielu un kurā tomēr iekšā gulēja tas pats dzīvības sīkais graudiņš, kas vēlāk izveidojās savā pilnībā par lielumu.
Leipcigas Universitātes Teoloģijas fakultāte piešķīra Archibīskapam Gustavam Tursam Teoloģijas zinātņu Goda doktora grādu. Šis augstais pagodinājums nenāca kā kaut kāda tukša formalitāte, jo Leipcigas Universitāte šajās lietās vienmēr bija ļoti stingra vērtētāja. Šī pagodinājuma pamatos guļ kāds vērtējums, ko Leipcigas Universitāte saskatīja Gustava Tursa darbībā, paceļot viņa darbošanos augstumos, kādos tam arī pienākas būt. Goda piešķīrums attiecas uz darbošanos, kad Gustavs Turss, sākdams no pilnīgas Baznīcas dzīves izārdīšanas un tikpat arī kā paralizēšanas, un no drupām, kurās bija mūsu Dieva nami, ir spējis ar savu izjūtu, pacietību un gudrību pacelt šo Baznīcu, kas bija tik zemu un tā sabradāta, pacelt viņu atkal līdz dzīvotspējīgam garīgam organismam, pacelt viņu par Baznīcu, kura zināmā mērā varēja būt kā priekšzīme tā laika pasaulē, kad šāda veida sagraušanas un izpostīšanas visapkārt šinī pasaulē bija plaši izplatītas, kuras noveda pie sabrukuma un izmisuma daudzus garīgā darba darbiniekus un arī darba panākumus.
Leipcigas Universitāte bija saskatījusi šinī neuzkrītoši lēnajā, bet dziļi mērķtiecīgajā un konsekventajā darbībā kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu un vērtīgu - vajāšanu, briesmu un izpostījuma laikā, kad no galīgā sabrukuma un izpostīšanas Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca varēja atkal pacelties kā dzīvotspējīgs, garīgs veidojums ar zināmu skatu un darbošanās mērķi uz priekšu. To redzēja un to novērtēja skatītāji ārpus Latvijas.
Diemžēl mūsu pašu dzimtenē mēs neatradām vērtētājus, kas būtu izteikuši kaut ko līdzīgu, atskaitot tikai savus pārmetumus un bieži vien pilnīgi nepelnītos un necienīgos zākājumus, kritizējot Tursa darbošanos Evaņģēliski luteriskās Baznīcas vadītāja darbā.
Līdz ar to mēs varam teikt kā pastiprinājumu jau kādreiz cilātai domai, ka Archibīskapa Gustava Tursa darbošanās Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīca vēl nav atradusi savu pilnu izpratni un arī novērtējumu tā veiktā darba izskatā, kas mums ir priekšā tai brīdī, kad Tursu no viņa amata patvaļīgi aizbīdīja prom sāncenši, kas paši meklēja kļūt šī amata nesēji un turpinātāji. Kad 1967. gadā pēkšņi izrādījās, ka Archibīskaps Turss nemaz nav piemērots savam amatam. Konsistorijas sēde, pieaicinot Teoloģijas semināra mācības spēkus, kurā prāvests Pēteris Kleperis un profesors Alberts Freijs viens otru pārspēdami, cēla pret Archibīskapu vissmagākos apsūdzējumus. Klausījāmies apmulsuši un izbrīnējušies. Turss to visu noklausījās , piecēlās un ne vārda neteicis izgāja. Pēc savas "deklarācijas" nolasīšanas apsūdzētāji tūdaļ konsistorijas vārdā iecēla prāvestu Kleperi par viņa vietnieku archibīskapa amatā. Kleperi tūdaļ arī apstiprināja Kulta lietu pārzinis. Tūdaļ tika sasaukta sinode, tā piekrita šiem pārkārtojumiem bez iebildumiem. Biju tai laikā slimnīcā. Iznācis no slimnīcas,
devos sveicināt savu bijušo prāvestu Pēteri Kleperi nu jau jaunajā amatā. Kad pastāstīju par Olaines baznīcas izbūvi saņemu bargu rājienu, ka šī baznīca nemaz nav vajadzīga, tā bijusi dodama prom. Tam pievienojās ļoti garš un naidīgs zākājums par "kaitīgo" ārmisijas darbu, kuru kādreiz pārzināju brīvvalsts laikā.
Klepera "darbošanās" nebija ilga. Kopā ar profesoru Freiju un mācītāju Haraldu Kalniņu viņš brauca uz kādu no kārtējām "miera un tautu draudzības" sanāksmēm - Budapeštā.
Vēl nepārbraucot Padomijas robežu, kādā Ukrainas stacijā Kleperis pēkšņi nomira. Pēc lielā satraukuma un vilciena aizturēšanas, mirušo novietoja uz perona - aprūpi atstājot citiem, atlikušie delegāti - Freijs un Kalniņš mierīgi ripoja tālāk uz Budapeštu. Izrādās, ka mirušā apkopšanas rūpes un saziņu ar Rīgu izdarīja vietējais ortodokso bīskaps... Mirušam naktī atbraukuši pakaļ no Rīgas. Pēc dažām dienām bija svinīgas bēres Meža kapos. Lielajā bērinieku pulkā bija arī "atceltais" Archibīskaps Turss, kurš arī uzmeta Kleperim trīs saujas smilšu...
Nu bija jaunas rūpes - vajadzēja Archibīskapa. Jautājums šoreiz bija viegls - Konsistorijas loceklis, Archibīskapa vietnieks, ievērojamais zinātnieks un profesors bija tepat. Visa vēlēšana bija īsa un skaidra - vēl šai pašā notikumiem bagātajā vasarā jautājums bija atrisināts: mums bija Archibīskaps Freijs, kas vienmēr bija cerējis reiz būt šai amatā. Baismīgi un zīmju pilni ir Dieva ceļi... Vēl nebijām sagaidījuši sniegu, kad nāca ziņa -Archibīskaps miris! Atkal lielas, svinīgas bēres un atkal - vecais Archibīskaps Turss uzmeta trīs saujas smilšu savam gandētājam. Kādas Dieva zīmes! Šeit Dieva prāts un Viņa ceļi atklājās bargā nopietnībā. Bijājams ir Dievs savā bardzībā. Archibīskapa Gustava Tursa darbošanās Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā daudziem ir aizslīdējusi gar skatu kā kāda epizode, kurai nav piešķirama liela vērtība, un, ja vispār šī epizode vērtēta, tad katrā ziņā pie viņas ir meklēts atrast kaut kas tāds, kas būtu peļams vai kaut kādā veidā nosodāms.
Tā bija šī nepareizā pieeja šī cilvēka lielajā, pašaizliedzīgajā, reizē vienreizīgajā un tanī pašā laikā, jāsaka, ģeniāli uztvertajā situācijā, kāda bija dota ļoti šaurajos, ļoti ierobežotajos apstākļos padomju varas laikos, kad visas lietas, kas bija izpostītas vai samaitātas, bija sākamas tikpat kā no jauna, tik pat kā no jaunas sēklas sēšanas. Tad ar šo mazuma sākumu sākot, nevienam to nepamanot, Gustavam Tursam bija izdevies panākt to, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca atkal varēja nostāties pārējo Baznīcu vidū kā dzīvs, darbīgs organisms, kā vienība, kas sevī tura kādas vērtības un tās prot un meklē izpaust un kas nepārtraukti meklē atkal un atkal par jaunu, kā šīs iespējas - izpaust Baznīcas patiesības un izplest viņas darbošanās rīcību - kā to paplašināt, kā to pilnveidot, kā gūt no tā nepieciešamo Baznīcas celšanas un latviešu Evaņģēliski luteriskās Baznīcas locekļu garīgās audzināšanas darbu.
