Jau mūsu Pestītājs savu izredzēto un sūtīto mācekļu pulkā iezīmēja viņu kalpošanā dažādus uzdevumus -
"darait par mācekļiem visus ļaudis tos kristīdami" - sakramentālais uzdevums,
"mācīdami" - kerigmātiskais uzdevums,
"to darait mani pieminēdami"... - sakramentālais un priesteriskais uzdevums.
Draudzē Jeruzalemē, jau drīz pēc tās konstruēšanās Vasarsvētkos ir apustuļi, diakoni, diakonises (Marka māte u.c.) katehētes (Priscilla Acta 18:26).
Apustulis Pāvils jau redz kristīgo draudzi tās darbinieku un darbošanās daudzveidībā. Tur ir bīskapi, mācītāji, diakoni, harismātisko un pravietisko dāvanu darbinieki. To starpā episkopoi - pārraugi, bīskapi - sadraudzēs kādreiz pat vairāki. Ar laiku šis amats kļūst ne tikai pasludinātāja un kristītāja amats, bet pārredzētāja, virspārziņa amats, pārredzēt, kārtot un vadīt draudzi(es) visa uzdevuma kopumā.
Jau drīz - vajāšanu laikā II, III, IV g.s. izrādījās, ka tas ir sevišķi svarīgs, ļoti būtisks amats un uzdevums draudzē, pat veselām draudžu kopām - diecēzēm (dioikesis - iekārtojums, pārvalde), pārraudzīt (ne "koordinēt" kā tagad), bet koriģēt, sakopot kristīgo draudzi, disciplinārais amats - turēt pie kārtības vajāšanu, sajukumu, nekārtību laikā, vienmēr: uzturēt garīgo disciplīnu - pārraudzīt, koriģēt ticības dzīvi, uzturēt mācības skaidrību. Ieturēt ticības apliecību - kas bija ļoti svarīgi visādu maldu mācību - sinkrētisma, pagānisma, gnosticisma un tamlīdzīgu uzbrukumu laikā. Ap bīskapu pulcējās kā ap ticības, patiesības, un kristīgās dzīves kārtības pārredzētāju, audzinātāju, vadītāju, autoritāti un klinti vajāšanu briesmās un ciešanās, kuri paši izcieta martīriju, pasargādami ganāmo pulku. Nelokāmie bīskapi - senbaznīcas gods un krāšņums Milānas Ambrozijs (pret Teodorichu), Patriarhs Hrizostoms un neskaitāmi citi Bīskapi, Archibīskapi, Metropolīti, Patriarhi ...
Reformācija.
Līdztekus asajām dogmatiskajām un ticības skaidrošanas cīņām tika ietekmēti arī baznīcas iekārtas jautājumi. Skandināvijas zemēs - Zviedrijā ar Somiju, Dānijā, Norvēģijā, arī Anglijā baznīcas organizācijas struktūra palika neskarta. Palika sensenā episkopālā iekārta ar bīskapiem, kurus vēlē baznīcas sapulces - sinodes un kurus apstiprināja ķēniņš. Vācijā, kur bīskapi bija arī savu īpašo valstiņu valdnieki, līdz ar šo teritoriju sekularizāciju zaudēja arī savu garīgo varu. Viņu vietā par baznīcas vadītājiem nāca laicīgie valdnieki un iestādes - hercogi, firsti, ķēniņi savās pārvaldītajās teritorijās, pilsētu "rātes" pilsētās izveidojot sev pakļautas garīgo lietu pārvaldes ar ieceltām konsistorijām un šo laicīgo varu ieceltiem "virspārziņiem" (ģenerāl) superintendantiem - ("pāri pār baznīcu liktiem") no garīdznieku vidus.
lecēlēja laicīgā vara arī visumā noteica pakļautās baznīcas iestādes darbošanos līniju. Pakļautība zem laicīgās varas varēja dažbrīd sniegties līdz pat ietekmei mācības jautājumos, dievkalpojuma kārtības noteikšanai. Šis Vācijas evaņģēliskajās baznīcās izveidotais baznīcas iekārtas veids pilnā mērā bija atveidots arī Baltijas ev.lut. baznīcā, kas bija sadalīta teritoriāli trīs konsistorijas iecirkņos - Kurzemes, Vidzemes (kopīgi latviešu un igauņu) un Igaunijas ar īpašu, bet ar vienādu struktūru katrā. Šo konsistoriju izveids galīgā veidā bija noteikts ar 1832.gada likumu Evaņģēliski Luteriskajām Baznīcām Krievijas valstī un palika spēkā līdz Krievijas valsts sabrukumam l Pasaules kara laikā.
Šīs tā saucamās "konsistoriālās" iekārtas veidojumā baznīcas augstākais priekšnieks bija pats ķeizars. Viņam padotās Baznīcas iestādes - konsistorijas priekšnieks bija laicīgā persona - konsistorijas prezidents, kuru iecēla ķeizars no muižniecības diviem priekšā celtiem kandidātiem Kurzemei, Vidzemei, Igaunijai, tas nemainīgi bija kāds no Konsistorijas viceprezidentu ar (ģenerāl) superintendanta tituli arī iecēla ķeizars vienu no sinodes priekšā liktajiem diviem kandidātiem. Tāpat pārējie konsistorijas locekļi - 3 laji un 3 garīgie iecelti un apstiprināti no iekšlietu ministra vai gubernatora. Baltijā visi šie amati tika sadalīti tikai vācu tautības dižciltīgo un vācu mācītāju starpā visu šo laiku - jau pirms 1832.g. līdz pat konsistoriālās iekārtas izbeigšanās laikam. (Vienīgais izņēmums - mācītājs Zakranovics - Kurzemes konsistorijas loceklis 1898-1905.)
Šo apstākļu kopums, ko vēl īpaši pastiprināja apzināta cenšanās nepielaist latviešu tautas mācītājus pie darbošanās dzimtenes draudzēs (patronāta konsistorijas iespaidā), radīja iespaidu, ka ev.lut. baznīca Baltijā, respektīvi Latvijā ir Ev.Lut. vācu Baznīca Baltijā ar zināmu misionārisku un diakonisku blakus aprūpi pie iedzimtiem nevācu iedzīvotājiem.
Tikai pazīstot un ņemot vērā šo mūsu Dzimtenes Baznīcas iekārtas sadarbību XIXgs. un vēl XXgs. sākumā, mēs īsti varam saprast un novērtēt mūsu Latvijas Baznīcas jaunizveidošanas ārkārtīgo nozīmi 1922.g.sinodē, kura pasludināja Latvijas Ev.Lut. Baznīcu kā sinodāli - episkopālu, neatkarīgu no jebkādas laicīgas varas (muižniecības, valdības un sabiedriskām iestādēm, parlamenta utml.) līdz ar to kļūstot par īstu tautas baznīcu (Bīskapa. Irbes definīcija)., kuras iekārtu un nosaka un veido pati evaņģēliski luteriskā tauta caur savu sinodi, kurā pati Baznīca, neatkarīgi no jebkurām iestādēm un varām, ar saviem delegātiem - mācītājiem un draudžu locekļiem izlemj visus savas dzīves jautājumus.
Šī pati sinode, uzsverot mūsu baznīcas garīgo raksturu (pret laicīgi vadītas iestādes veidu) par baznīcas augstāko ( - iem ) Vadītāju (-iem) ievēl Bīskapu (-us), ar to uzsverot baznīcas garīgo neatkarību (pret Konsistorijas laicīgiem "prezidentiem"). Baznīcas dzīves lietās šo svarīgo, būtisko pamat nostāju vēl īpašā, simboliskā veidā izcēla un pastiprināja kāds īpašs svinīgs akts, kas piešķīra visai turpmākajai baznīcas dzīvei vēl kādu īpašu izteiksmi. Tā bija mūsu pirmā bīskapa ievešana amatā ar īpašu konsekrācijas (iesvētīšanas) aktu, ko izdarīja Zviedrijas Baznīcas Archibīskaps Dr.Natans Soderbloms 1922.gada 16.jūlijā Jēkaba baznīcā, ar to pašu līdzi nododot t.s. "apustuliskās sukcesijas" turpināšanas tradīciju, kas ne vien simboliski, bet arī garīgi sasien neredzamu savstarpējās kopības saiti nevien ar Zviedrijas, bet arī ar citām episkopālās iekārtas uzturot kristīgās senbaznīcas bīskapu amata veidu.
Te der atcerēties šī amata dziļo nozīmi un jēgu senbaznīcas smagajās cīņas un pastāvēšanu un uzvaru pār visvisādo maldu mācību uzmācību.
Pēc bīskapa K. Irbes aiziešanas emiritūrā, 1932.g. 29.martā sanāca VIII sinode, baznīcas Virsgana vēlēšanai. Dienas kārtības pirmais punkts bija baznīcas virsgana nosaukums (tituls). Jau 1922.g. 16.VII bīskapa K.Irbes konsekrācijas gadījumā Archibīskaps N. Sōderbloms bija teicis: "Pilnīgi saskanētu ar evaņģēliskās Baznīcas autoritāti latviešu tautā, ievērojot Rīgas stāvokli Eiropā, ka viņas Virsganu sauc par Archibīskapu". Balsošanā likto jautājumu VIII Sinode ar lielu balsu vairākumu izšķīra par "Archibīskapu". Ievēlēto Archibīskapu Teodoru Grīnbergu 12 prāvesti ieveda amatā 1933.g.5.novembrī. Zviedrijas Archibīskaps svinībās nepiedalījās, tā uz laiku pārtrūka "apustuliskās sukcesijas" saite, kura atjaunojās tikai ar Archibīskapa Matuļa konsekrāciju, ko veica Skaras bīskaps (Zviedrija) Svens Danells, un kas turpināta arī ar Archibīskapiem Mesteru un Gailīti.
Līdztekus ar Archibīskapa amata ievešanu, pacēlās arī bīskapu jautājums, vispār bija neloģiski, ka baznīcas galva ir arhibīskaps - "pirmbīskaps", bet trūkst bīskapi. Šis jautājums pacēlās vienlaicīgi ar Archibīskapa Grīnberga ievēlēšanu un ne gluži kā formāli loģisks. Pati baznīcas dzīve un viņas vissenākās tradīcijas Latvijā radīja šo nepieciešamību pēc diecēzēm. Jau Latvijas kristianizācijas sākumā XIII gs. radās nepieciešamība pēc īpašiem bīskapu iecirkņiem, lai kristianizācija kā misijas darbs būtu sekmīgāk veicams. Mūsdienās un mūsu situācijā, kur baznīca stāv lielu, svarīgu, arvien pieaugošu problēmu un uzdevumu priekšā, baznīcas darba pārredzības un vadības koncentrācijas vienā (punktā) centrā padara to grūti pārskatāmu un vadāmu, īsti garīgajam - gana darbam pietrūkst laika un iespējas. Ārkārtīgi svarīgais darbs - draudžu vizitācijas kļūst praktiski neiespējams. (Archibīskapa T. Grīnberga u.c. "ciemošanās" draudzēs). Diecēzes bīskapa uzdevums ir 2 - 3 gadu laikā apmeklēt un vizitēt katru draudzi. (Zviedrijas baznīcā) Mācītāju saimes "ganīšana" un īsta iepazīšana. Garīgais padoms un bikts. Teoloģiskas rosmes uzturēšana.
Nevien senākajos laikos, bet arī pēc Reformācijas, īpaši XVIII - XIX - XXgs. t.s. Konsistoriju iekārtas laikā redzam zināmu līdzību diecēžu iekārtojumam ar Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas konsistoriju iecirkņiem. Latvijas Ev.Iut baznīcā par īpašu diecēzi varēja uzskatīt Vācu draudžu 4 prāvestu iecirkņus ar bīskapu un īpašu virsvaldes nodaļu. Atvieglojums draudžu dzīves kārtojumos bija acīm redzams.
Divas elementāras patiesības vispirms:
Baznīca - savā būtībā ir garīga, pārlaicīga, tā nav ne biedrība ne organizācija, ne partija,
neraugoties uz viņas ārējo ietērpu un izpausmi.
Tāpat Bīskaps savā būtībā nav ne direktors, ne prezidents, ne organizācijas vadītājs – šefs, bet apustuļu amata turpinātājs - Kristus ganāmpulka gans.
Šīs garīgās lietas nav laicīgi apspriežamas.
Jautājums par Latvijas Ev.Lut. baznīcas administratīvo sakārtojumu un diecēžu iekārtošanu dabīgi pacēlās līdztekus Teodora Grīnberga ievēlēšanai par Archibīskapu VIII Sinodē, I932.g. 29.martā. Tam būtu bijis jānotiek kādā no nākošajām sinodēm, bet pēc 1933.g.5.novembra (Archibīskapa T.Grīnberga ievešana amatā) vairs neradās iespēja šādu sinodi sasaukt. 1934.g. 15.maija notikumu sekās, kad visāda veida partiju u.c. sanāksmes nevarēja notikt, arī sinode izpalika līdz turpmākam (Archibīskapa īpašās tiesības). Sekoja 1940 - 1990.g. periods, kad vispār jebkāda patstāvīga baznīcas rosme bija liegta. Pēc 60 gadu pārtraukuma mēs šodien esam spējīgi un pat spiesti risināt šo mūsu baznīcas dzīves svarīgo jautājumu. Ar mūsu Arhibīskapa ievēlēšanu š.g. 26.janvāra sinodē, mēs atkal satveram pavedienu, kurš pārtrūka no mums neatkarīgu apstākļu dēļ 1932.gadā. Nākošās sinodes uzdevums ir dot mūsu ievēlētajam Arhibīskapam bīskapus - līdzstrādniekus atbildīgajā mūsu mīļās Baznīcas uzcelšanas darbā.
Tēzes - vispārēji noteikumi, izstrādājami detalizēti ietilpināšanai Satversmē
I. Latvijas Ev.Lut baznīca atjauno baznīcas administratīvos iecirkņus - diecezes - un ar to saistīto episkopātu - diecēžu bīskapa amatu.
II. Latvijas Ev.Lut baznīca administratīvi sastāv no šādiem pieciem bīskapu iecirkņiem - diecēzēm:
II.1. Rīgas Archibīskapija (Archidiecēze) dibināta (1186) 1199g. kā bīskapija, 1253 -dibināta un 1932g. atjaunota kā archibīskapija.
11.2. Vidzemes diecēze - Cēsu bīskapija (1582 - 1621)
11.3. Kurzemes (agrāk Piltenes) diecēze. (l 234 - 1583) Liepājas bīskapija.
11.4. Zemgales diecēze (1225 - 1251) - Jelgavas bīskapija.
11.5. Augšzemes (Sēlijas un Latgales) diecēze (1218 - 1255) Krustpils - Daugavpils Bīskapija
III. Katras diecēzes priekšgalā ir bīskaps līdz ar diecēzes padomi
IV. Rīgas Archibīskaps bez tam vēl pārstāv un reprezentē Latvijas Ev.Lut. Baznīcu tās kopumā, Latvijā un uz ārpusi, pārzin un vada Baznīcas koppasākumus (ārmisijas, diakonijas, teoloģiskās izglītības utml.). Amata stāvoklī Archibīskaps pārējo bīskapu vidū ir Primus inter pares. Vajadzības gadījumos viņš var nozīmēt savu pārstāvi.
V. Bīskapa konference - Arhibīskapa sasaukta un vadīta baznīcas kopjautājumu apspriešanai, kopsinodes sagatavošanai.
VI. Baznīcas kopsinode - Arhibīskapa sasaukta un vadīta baznīcas kopīgo lēmumu izlemšanai.
VII. Diecēzes sinode - bīskapa regulāri sasaukta diecēzes jautājumu izlemšanai.
VIII. Diecēzes padome. Priekšsēdētājs ir bīskaps, locekļi - visi prāvesta un draudžu delegāti.
IX. Prāvestu iecirkņu konferences.
X. Konsistorija - ar sēdekli Rīgā. Visas baznīcas kopīgo lietu izlēmēja un sakārtotāja. Visi bīskapi ex officio ir tās locekļi. Priekšsēdētājs Arhibīskaps.
XI. Sinode.
Referāts nolasīts mācītāju sanāksme Rīgā, Latvijas.ev. luteriskās baznīcas Konsistorijā.
A.D.1993.g.
