Daži aiztecējušie gadi ir bijuši Evaņģēliski Luteriskai Baznīcai vairāku nozīmīgu atceru gadi. Mazā Katķisma iznākšana 1529. gadā, Augsburgas Ticības Apliecības – “Confessio Augustana” iesniegšana Valsts sapulcei 1530. gadā un Konkordijas grāmatas “Formula Concordiae” - izdošana 1580. gadā ir notikumi, kas atceres svinībās pieminēti visā pasaulē. Mazāk pieminēts šo atceru starpā ir pagājis kāds Reformācijas laika notikums, kas visai spilgti izcēla Mārtiņa Lutera uzskatu Svētā Vakarēdiena jautājumā un līdz ar to kļuva par pamatu šī sakramenta izpratnei visā Luteriskajā Baznīcā.
1529. gadā no 1. līdz 4, oktobrim Mārburgā sastapās Vācijas un Šveices reformācijas darbinieki, lai meklētu saskaņu svarīgos kristīgās ticības un dzīves jautājumos, tā rodot Baznīcas iekšējās atjaunošanās kustībai – tās reformācijai - vienotību un vien-gabalainību. Uz nopietnām sarunām ticības mācības jautājumos Mārburgā sastapās Mārtiņš Luters ar Šveices enerģisko reformatoru Ulrichu Cvingliju. Dažu dienu ilgās sarunas abu ievērojamo garīgo darbinieku un viņu pavadoņu starpā tomēr beidzās nesekmīgi, nepanākot cerēto vienību. Kamēr dažādos kristīgās dzīves jautājumos un mācības uzskatos vienības rašana izrādījās iespējama, dziļa plaisa abu virzienu starpā atklājās Sv. Vakarēdiena jautājumā, ko nebija iespējams pārvarēt ne 1529. gadā Mārburgā, ne arī turpmākajos gadu simtos.
Cvinglijs, un līdz ar viņu arī Šveices reformācijas vēlākie darbinieki, Sv. Vakarēdienā saskatīja vienīgi simbolisku piemiņas aktu, tulkojot Jēzus Kristus Iestādījuma vārdus – “tā ir Mana Miesa, tās ir Manas Asinis” tikai kā līdzībā teiktus un tulkojamus “tas nozīmē”. Būdami sava laika apgaismības un filozofisko skolu domāšanas cilvēki, tie noraidīja kā cilvēka prātam nepieņemamu Kristus patieso Klātbūtni sakramentā. Līdz ar to Sv. Vakarēdiens viņu uzskatā kļūst vienīgi par skaistu simbolu, par atgādinājumu un piemiņu Kristus mīlestībai uz mums.
Mārtiņš Luters, kuram viņa uzskatu pretinieki pārmeta cietu nelokāmību, šo sarunu laikā ir teicis zīmīgos vārdus, ka “ticības jautājumā viņš neko nevaicājot ne prātam, ne filozofijai, ne matemātikai (!), bet gan paļaujoties vienīgi uz Dieva Vārdu”. Un uz visiem laikiem paliek pieminams viņa izteiciens, zīmējoties uz Sv. Vakarēdiena Iestādīšanas vārdiem: “Es nevaru tikt pāri šiem Viņa vārdiem HOC EST – “Tā ir” (Mana Miesa, Manas Asinis)”,
Šī “nevarēšana tikt pāri” mums atsedz visu Mārtiņa Lutera garīgo dižumu. Ar godbijības pilnu pazemību, kāda ir tikai patiesi Lielam pret Visaugstāko, viņš noliecas Jēzus Kristus un Viņa teikto vārdu priekšā. Mārtiņš Luters mums te atkal parādās kā Kristus un Sv. Rakstu autoritātes vīrs. Viņš netiecas izskaidrot sakramentu, jo Dievs un Viņa darbi, un Viņa brīnumi nav ne izteicami, nedz izskaidrojami. Katra mūsu skaidrošana viegli var kļūt par aptumšojumu un iztukšojumu. Un vēl nožēlojamāka ir cenšanās pakļaut tos mūsu saprāta mērauklām – “ko es nesaprotu, tas nav iespējams”. Ne mūsu spēja ko saprast un iztulkot ir Mārtiņam Luteram izšķīrēja, bet tikai Kristus pats un Viņa vārds, un neviens cits un nekas cits. Ar to Mārtiņš Luters ir saglabājis un parādījis visām nākamajām paaudzēm sakramenta būtību un nepieciešamību. Svētais Vakarēdiens nav tikai svinīga norisa, kuras vērtība būtu atkarīga un vērtējama tikai ar mūsu pašu izjūtām vien, tas ir Sakraments, kur redzamā zīmē mums tiek pasniegta Dieva žēlastība. Ne cilvēku izjūtas, domas vai atmiņas piešķir tam vērtību un dara mums to nepieciešamu un neaizstājamu, bet gan Dieva griba sniegt mums savu žēlastību.
Plaisa, kas atklājās Mārburgā 1529. gadā, diemžēl, pastāv vēl joprojām. Kamēr Lutera Reformācijas Baznīcas līdz ar senajām Austrumu un Rietumu Baznīcām, būdamas vienādā izpratnē, godbijībā un aizgrābtībā svētī sava Kunga patieso Klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, Cvinglija un Kalvina Reformas draudzes, kuru domu gājienam pieslējušās arī daudzās brīvbaznīcas, ir palikušas sakramenta jautājumā savrup ar saviem uzskatiem par svinīgo “piemiņas mielastu”.
***
Svētais Vakarēdiens - Kristus piemiņa! Viņa pēdējais vakars ar mācekļiem. Viņa nāves ciešanas pie krusta. Viņa mīlestība, ar ko Viņš “savējos mīlējis līdz galam”.
Vai tikai piemiņa vien? Kas ir mūsu atmiņas, kas ir mūsu piemiņa? Vislielāko prieku, visskaudrākās sāpes laiks pamazām izdzēš no atmiņas, dzēš sirdī izjūtas spilgtumu. Tas gaist ka smarža un skaistums ziedam, kas, ielikts starp grāmatas lapām, sakalst. Kristus to zin. “Viņš zin, kāds radījums mēs esam”, Viņš nāk mums palīgā, lai mums nebūtu jāpaļaujas uz mūsu gaistošajām atmiņām un šaubīgo sirdi. Viņš nāk un stājas mūsu vidū, Viņš apliecina savu klātbūtni – “Nebīstaties, Es tas esmu!”, lai arī mēs piedzīvotu to pašu prieku, ko piedzīvoja Viņa noskumušie mācekļi, kad Viņš ienāca pie viņiem aiz slēgtajām durvīm. Svētais Vakarēdiens ir Viņa Klātbūtnes brīnums. Viņš nāk mūsu vājībai palīgā, Viņš palīdz mums ticēt un piederēt Viņam pāri pār mūsu sirds izjūtām un prāta apcerēm.
Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu, žēlīgs un žēlsirdīgs ir tas Kungs... Viņš noteicis, ka Viņa derība pastāvēs mūžīgi. Svēts un bijājams ir Viņa vārds. (Ps.111.)
***
Svētais Vakarēdiens ir brīnums. Kopš sendienām kristīga draudze šai Dāvida dziesmā ir saskatījusi norādījumu uz Svēto Vakarēdienu, uz Brīnumu, kas paliek mūžīgi un liecina par Dieva žēlastības lielumu un visiem Viņa brīnumiem.
Ne vienreizīgs notikums, bet pastāvīgs Brīnums ir Svētais Vakarēdiens: tūkstoškārt atkārtodamies, tūkstošās vietās vienlaicīgi un atkal un atkal par jaunu - un mēs kļūstam līdzdalīgi pie Viņa lauztās Miesas un izlieto Asiņu upura, caur Viņa apsolīto klātbūtni. Kristus vienlaicības brīnums: pie Tēva labās rokas godībā un pie mums ikdienas līdz pasaules galam. Pāri pār cilvēka spēju izprast un izskaidrot. Kā dziedam to vienā no mūsu visskaistākajām dievgalda dziesmām: Kas gan ar savu prātu var izprast šādu brīnumu - Tu, nākdams manim klātu, spēj atstāt debess godību …
Dievu nevar “izskaidrot”. Viņa klātbūtne ir svētījama - ar bijību un lielu prieku.
***
Svētais Vakarēdiens - Kristus ļaužu jaunais Passā mielasts. Passā Vecās Derības tautai - pēdējais mielasts svešumā un verdzībā - ceļa maize, dodoties Dieva noteiktajā ceļā uz brīvību un dzimteni. Svētais Vakarēdiens - Ceļa Maize, dodoties ārā no grēka un nāves verdzības uz dvēseles un gara brīvību, uz dzīvību un tās pilnību – uz Viņa Valstību. Cauri tuksnesim un Sarkanajai Jūrai “savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra Asinīs”.
***
Farmakon athanasias –“Nemirstības Zāles” –tā jau sendienās kristīgā draudze sauca Svēto Vakarēdienu. “Kas bauda Manu Miesu un dzer Manas Asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā”.
Kā slimniekam, cīņā ar slimības sāpēm un nāves uzmācību pagurušam, ārsts ievada jaunas, dzīvas asinis, kas to atsauc dzīvībā un liek atkal celties jaunā spēkā, tā Viņa Asinis ir dzīvības spēks mūsu miesai un garam, pagurstot cīņā ar grēka spēku, kas mūs meklē nogrūst nāvē un iznīcībā.
Kristus Asinis - viscēlākās, visdižciltīgākās asinis - svētās asinis. Viņa Asinis mūsu miesā un mūsu asinīs - mūsu asins radniecība ar Viņu. Ar Viscēlāko, Visdižciltīgāko, ar Svēto. Īstenais Vīna Koks piepilda savus zarus ar savu spēku, likdams tam caurstrāvot ik zaru un atdzīvināt to, lai tas zaļotu un nestu augļus, kas pagodinātu Tēvu.
Svētā asins radniecība Kristus Asinīs – “Tur nav ne jūds, ne grieķis, ne kalps, ne svabadnieks, ne vīrs, ne sieva - jo jūs esat visi viens iekš Kristus Jēzus” - viena svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis. Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus Miesu? Jo, kā ir viena Maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas Maizes dalībnieki.
***
Svētais Vakarēdiens – “Dieva Galds” - klāts Viņa aicinātajiem, svētajiem, izredzētajiem.
Debesu Valstība ir kā kāda ķēniņa dēla kāzas ar skaistajām svinībām un krāšņo kāzu mielasta galdu. Lai parādītu neizteicamo, Pestītājs lieto salīdzinājumam iespējami augstāko un krāšņāko, kas pasaulē.
Un kad, pie altāra kāpnēm sapulcēti, nākam pie Debesu Ķēniņa Dēla Mielasta, līdz ar eņģeļiem un debesu pulkiem slavēdami Viņa godību, mēs esam uz Debesu Valstības sliekšņa, un Paradīzes elpa ir ap mums. “Communio omnium sanctorum” - Visu svēto kopība. Mēs esam ieslēgti šai kopībā ar paaugstināto draudzi godībā, ir tie, kas šeit vājībā, ir tie, kas godībā, jo visi ir viens - jo visi ir Viņā, jo visi ir viens caur Viņu.
***
“Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc mana pajumtē” - jā, kurš gan mūsu starpā uzdrošinātos sacīt Viņam ko citu? Un Viņš tomēr nāk, neraugoties uz mūsu necienību. Viņa svētumu nespēj mazināt ne muitnieku klātbūtne, ne grēcinieku pieskaršanās. Viņš nāk un dara visu jaunu - piedodams un šķīstīdams, stiprinādams un atdzīvinādams, jaunā dzīvībā saukdams. Viņš nāk, lai Viņa prieks mājotu mūsos un mūsu prieks būtu pilnīgs.
***
Mēs ejam pie Svēta Vakarēdiena. Kad? Cik bieži? Kādēļ? Cik daudz tev vajag Kristus svētās Klātbūtnes? Cik ilgi tu spēj iztikt bez Viņa? Ko spēji tu pats bez Viņa? Un kā? Mūsu Baznīca ir kā zelta trauks, kurā ielikts dzīvības spēks Svētais Vakarēdiens. Mēs drīkstam to ņemt. Tas novēlēts mums Dieva neaptverami lielajā iežēlošanās mīlestībā. Tas novēlēts visiem laikiem, visām paaudzēm, katram cilvēkam. Mēs ejam pie Svētā Vakarēdiena bijībā un drebēšanā, pateicībā un priekā. Mēs nespējam neiet, jo bez Viņa mēs nenieka nespējam!
