(Komentārs: Pārrakstīts no rokraksta. Daudzi vārdi ir rakstīti sanskritā un dažu burtu transkripcija nav attēlota šajā tekstā)
Roberts Feldmanis
Dieva tēls Bhagavadgītā
1932.g.
1934.g. 1.novembrī
Saturs
1.Ievada jautājumi.
a. Bhagavadgītas nosaukumi
b. Sacerējuma saturs
c. Bhagavadgītas izcelšanās un tās īpatnējie slāņi
d. Bhagavadgītas vieta citu Indijas reliģiski - filozofisko sacerējumu starpā
2. Bhagavadgītas Dieva tēls
a. Vecākā slāņa Dieva tēls
b.Jaunākā slāņa Dieva tēls
c.Sintezētais Dieva tēls
3.Noslēgums
1.Ievada jautājumi.
a. Bhagavadgītas nosaukums
Bhagavadgītas nosaukums ir divu sanskrita vārdu salikšanas rezultāts. Šis nosaukums cenšas pieiet tuvu paša sacerējuma būtībai, to ietverot sevī. Šis nosaukums sastāv no vārdiem
1. XXXXX (bhagavat), kas nozīmē „svēts”, „cildens”, „cēls”, „lielisks” („Erhaben”) un
2. XXXXX, kas nozīmē „dziesma”. („gītā”).
Šis saliktenis rāda, ka šis sacerējums, kam likts šis virsraksts, ir „svētā (Gen.Sn.) dziesma”, „Der Gesang des Erhabenen”.
Vārds „bhagavat” pazīstams Indijā jau kopš ļoti seniem laikiem. Plašāku izplatību kā Dieva apzīmējums tas guvis gan tikai Mahabharatā, bet līdzīgā nozīmē tas jau atrodams daudz senākos uzrakstos un pieminekļos. Šim vārdam rakstītā veidā var izsekot līdz otrajam gadsimtam pirms Kristus, lai gan nav izslēgta iespēja, ka tas mutiskajā tradīcijā pazīstams no visagrākajiem indusu garīgās rosības laikiem. Šis nosaukums nostāda visu sacerējumu īpatnējā plāksnē: tas nav tikai tas, ko mēs par viņu ārīgi varam spriest. Tas nav tikai lielā ēposa – Mahabharatas sestās grāmatas – Bhīsma parvan’as viena epizode, tas ir sacerējums, kas izaudzis no kādas senas saknes, kura zari iesniedzas jaunākajā indusu garīgās dzīves periodā. Kā jau pats šis nosaukums rāda, sacerējumam visciešākais sakars ar indusu ticības dzīvi un uzskatiem par Dievu.
b. Bhagavadgītas saturs.
Bhagavadgītas galvenais saturs runā par Dieva Visnu atklāsmi Krišnas izskatā, kas pasludina Ardžūnam savu mācību. Viss saturs ietverts notikumu veidā.
Kurū laukā, tagadējās Dēlhi pilsētas vietā sastapušies cīņai bruņoti Kaurāvu un Pāndavu karapulki. Lai gan abas ciltis ir radniecīgas – tās abas ir cēlušās no Kurū dzimtas, viņu starpā ir valdījušas nesaskaņas. Ķildas ir turpinājušās ilgu laiku, līdz beidzot tās ir novedušas pie atklāta kara. Neskatoties uz abu cilšu radniecību Kurū jeb Kaurāvu vārds ir tikai tai ciltij, kuras ķēniņš ir aklais Dhrtarastra. No Pandāvu cilts šāds vārds ir dots vienīgi Ardžūnam, kas Bhagavadgitā vairakkārt nosaukts par Kurū.
Aklajam ķēniņam Dhrtarastram cīņas gaitu ziņo viņa ratu vadītājs Sandžāja, kas izmana visas kaujas norisu. Savu brīnišķo spēju dēļ tas spēj pat atstāstīt naidnieku pusē notiekošo sarunu Ardžūnas un Krišnas starpā, kur Krišna atklāj savu mācību – Bhagavadgitopanisad’n (= ”slepenā mācība, ko pasludinājis svētais”. Sarūdžājam tāpat ir iespējams zināt kā Krišna pamudina Ardžūnu, kas pilns humānas noskaņas un vairas sākt cīņu, pildīt savu pienākuma bausli, norādīdams, ka slepkavība kaujā nav nekas pretdievīgs, jo nokauto dvēselēm ar to būs atvieglota tālākā inkarnācija.
Tālākie Krišnas skubinājumi un pamācības iet arvien dziļāk reliģiskajā plāksnē līdz 11tajā dziedājumā Krišna atklājas Ardžūnam kā visu pasauļu kungs un vienīgais Dievs, kas pieņem varoņa Yadava’s izskatu.
c. Bhagavadgītas izcelšanās un tās īpatnējie slāņi.
Ričards Garbe savā grāmatā par Bhagavadgītu, pamatojoties uz tekstu un Bhagavatas reliģijas pētīšanu, atrod Bhagavatas reliģijā pavisam četrus īpatnējus posmus, kas ir atraduši arī ieskaņu Bhagavadgitā.
Pirmajā periodā, kas sniedzas no senākajiem, atpakaļ nedatējamiem laikiem, līdz apm. 3.gds. pirms Kristus, ir notikusi populārās monoteistiskās reliģijas dibināšana, par kuras dibinātāju uzskatāms Krišna Vāsudeva. Šai pašā laikā notikusi šīs reliģijas saistīšana ar ?Samkhya? Yogu, viņas filozofiskā pamatošana, reliģiskās (dzīves) izjūtas padziļināšana ar bhaktī (mīlestības) prasību. Periods noslēdzies laikam ar (viņas) dibinātāja divinēšanu.
Otrajā periodā notikusi Bhagavatas reliģijas brahmanizēšana un Krišnas identificēšana ar Višnu (Krišna – Višnu inkarnācija). Nostāsti un leģendas ir jau pārgājušas tautas gara mantās. Attīstās avatāra’s teorija un Krišna, kas no cilts varoņa paaugstināts par Dievu, kļūst par Višnu avatāru.
Trešais periods, kas datējams apmēram pirmajos vienpadsmit mūsu ēras gadsimtos, uzrāda Dieva (resp. Krišnas) tālāku attīstību. Krišna – Višnu sāk identificēt ar Brahmanu. Iestājas vedantizācijas process. Šī laikmeta sākumā, kā var vērot pirmatnīgā Bhagavadgita ar pārstrādāšanu iegūst savu patreizējo izskatu.
Ceturtais periods sākās ar 11.gds., kad Ranramuža tos sistematizēja.
Vērojot Bhagavadgītu viņas patreizējā izskatā, skaidri nojaušama viņā visaz divpusība. Blakus tīri teiskiem uzskatiem sastopami panteiskie, bieži tie jaucas cits caur citu.
Tāpēc daži pētnieki, kā R. Garbe, Holcmanis u.c. norāda uz sacerējuma pārstrādāšanu, kas ir notikusi apmēram mūsu ēras sākumā. Šie pētnieki aizrāda, ka Bhagavadgitā, kas sākumā bijis tīrs teisks sacerējums, vēlākā laikā ir iebīdīti panteistiski elementi. Tāpēc arī Dievs, kas visumā tēlots ļoti personīgi, kā cilvēkam līdzīgais Krišna – Višnu, dažās vietās pēkšņi kļūst identisks nepersonīgajam Brahmanam – pasaules dvēselei.
Šim izteiktajam pētnieku uzskatam var piekrist, tik liekas, ka šī plaisa, kas sākumā liekas ļoti dziļa starp vienu un otru uzskatu par Dievu beigās tiek it kā notušēta, dodot, sevišķi sacerējuma beigās, īpatnēju sintēzi. Varbūt, ka ir bijis vēl kāds laikmets, kurā šīs pretrunas ir mēģinātas izlīdzināt?
d. Bhagavadgītas vieta citu Indijas reliģiski – filozofisku sacerējumu starpā.
Bhagavadgīta, kā jau agrāk minēju, ir lielā indiešu eposa Mahabhāratas sestās grāmatas – Bhīsma parvan’as viena daļa. Tā aptver 18 dziedājumos apmēram 700 rindas, tātad nav savos apmēros sevišķi ievērojama. Tomēr tā ir viena no visizplatītākām reliģiskās filozofijas grāmatām ne tikai Indijā, bet arī ārpus tās. Indijā tā ir visvairāk pazīstamais un izplatītais reliģiskais sacerējums, kas populārs ne vien višnuītu aprindās, bet arī ārpus tām, bieži nobīdot pie malas pat vēdus.
Tas arī saprotams, jo Bhagavadgīta nav tikai vienkārša tradīcija – smrti, vai arī, kā vēdi – „atklāsme” – sruti, bet savā nozīmē tālu pārspēj kā vienus tā otrus. Bhagavadgīta ir labākais un pilnīgākais Indijas ticības dzīves atspulgotājs, kas ļoti pregnantā (samērā!) veidā izsaka kardinālās reliģiskās patiesības. Tāpēc arī Bhagavadgītas reliģiskos uzskatus, tur atrodamo Dieva tēlu un utml. var puslīdz droši identificēt ar caurmērā ņemtiem Indijas reliģiskajiem uzskatiem. Protams, šim tuvinājumam ir savas nepilnības un kļūdas, bet dievticības paši pamati, kādus sastopam Indijā, visskaidrāk tverti Bhagavadgitā.
2. Bhagavadgītas Dieva tēls
a. Vecākā slāņa Dieva tēls.
Visa dziedājuma pamatā ir viņa pirmatnīgais teiskais kodols. Dziedājumā attēlota personīgā Dieva – Krišnas – Višnu darbošanās, kas parādījies cilvēka izskatā izsaka savu mācību - prasa līdzās pienākuma pildīšanai, pāri visām lietām ticīgu mīlestību un nodošanos sev. Pēc tam tas sevišķā žēlastībā vēl atklājas Ardžunam, gan vēl vienmēr nezaudēdams savu cilvēcisko veidu, savā pārlaicībā, un apsola ticīgajam kā atmaksu par dievmīlestību, uzņemšanu pie sevis pēc nāves.
Dievs tēlojas šeit indusa priekšstatā kā mūžīgais un lielais pasaules kungs, kura atzīšanā – ceļā uz šo dievību – cilvēkam ir jāpārvar lielas grūtības, izejot cauri daudz maldiem, galvenā kārtā nezināšanas maldiem (avidya), kas to novada blakus lietās. Bet līdz ar to šim dievam piemīt spēja šķīstīt no grēka savus atzinējus:
„Uzklausi tālāk, Stiprroci, manu lieliskāko vārdu, ko es tev, kas šīs lietas mīļo gribu atklāt, lai tev darītu prieku.
Ne Dievu pulki, nedz lielie prātnieki nezin nekā par manu izcelšanos, jo es esmu visos izskatos dievu un gudrajo pirmcēlonis.
Kas mirstīgo starā mani nemaldīdamies pazīst kā nedzimušo, bez iesākuma, bezgalīgo (temporālā nozīmē, ref.), lielo pasaules kungu, tas kļūst no visiem grēkiem brīvs.”
Tai pašā dziesmā tālāk Svētais par sevi liecina, ka viņš ir visa sākums un cēlonis, ka viss no viņa izgājis. Šīs domas savās sirdīs turēdami viņu mīlestībā pielūdz saprātīgie, savas domas uz viņu virzīdami, savas dzīves tam svētodami, viens otru pamācīdami un par viņu runādami, tie ir priecīgi un apmierināti. Bet šis Svētais ir arī pats, kas dod savu pielūdzēju sirdīs padevību pret sevi. (sal. Paskalu - mēs nevarētu Dievu lūgt, ja Viņš mums nebūtu ļāvies sevi atrast.) Šajos pielūdzējos viņš aiz žēlastības iznīcina no neziņas cēlušos tumsonību ar atziņas liesmaino gaismu (sal. X.dzied.).
Bhagavadgītas Dievs ir varonības Dievs. Visa dzīve ir varonība, kas jādzīvo varonīgi un bez pieķeršanās tai. Tāpēc arī mazdūšība ir cilvēka īpašība, kas Cildenajam ir pretīga un kas slēdz ceļu uz debesīm (II.2). Te, un arī nākamajā – III.dz. Dievs parādās kā varonības un vīra drosmes sargs. Kad Ardžuna, padevies ļoti humānām domām, atraida kara nepieciešamību (... Labāk pat ir ... dzīvot no ubaga dāvanām, kā ēst barību, kas asinīm aptraipīta ... II.5.), Svētais tam atbild:
„Tu apraudi tos, kas nav apraudāmi, un tomēr runā saprātīgus vārdus: Gudrie neraud ne par mirušajiem, nedz par dzīvajiem, jo nekad ne es nebiju nekas, ne arī tu, ne šie karotāji nedz arī mēs visi nākotnē kas būsim. ... šie mūžīgā gara saturētāji ķermeņi ir iznīcīgi ... tādēļ cīnies jel Bharatas dēls! ...
... bet gars ... ir nedzimis, pastāvīgs, mūžīgs, no pirmsākuma esošs – tas nevar tikt nomaitāts, kad ķermeni nomaitā ... Kā cilvēks noliek novalkātās drānas tā gars noliek nolietoto ķermeni un ieiet jaunā” (II.11-22.)
Dievība ir tā, kas cilvēku pamudina vislielākai pārdrošībai. Dzīve ir tapšana, veidošanās, arī pāri nāvei un iznīcības robežām. Dievība pati ir iekļauta šai mūžīgajā cīņā un tapšanā un par īsto cilvēka dzīvi uzskata šo tapšanu, to prasot no ikkatra cilvēka. Laikam tādēļ arī mīlestība, kas gan pieminēta, nav galvenais reliģiskais atziņas un celsmes spēks, bet gan pati dievatziņa.
Meklējot tālāk izprast Dievu, cilvēks nonāk pie milzīgās īpašību un spēju dažādības un daudzuma. Dievs savā būtībā ir tik daudzpusīgs, ka to ir grūti definēt.
„Daudz ir manu agrāko piedzimšanu un arī tavu, ak, Ardžuna! Es tās visas pazīstu, bet tu tās nezini, tu ienaidnieku kāvēj!
Lai gan es esmu nedzimis (ungeborenen) un nepārejošs savā būtībā, lai arī es esmu visu solījumu Kungs, es tomēr vienmēr piedzimstu par jaunu, savas dabas dēļ, ar sava brīnumspēka palīdzību.
Jo ikkatru reizi, kad taisnība iet mazumā un netaisnība aug augumā, tad, Bharatas dēls, es sevi atkal dzemdēju.
Labā sargāšanai un ļaunuma izdeldēšanai un taisnības stiprināšanai ikkatrā paaudzē es piedzimstu.
Kas tā (pazīst) manu dievišķo izcelšanos un darbu patiesībā pazīst, tas nenonāk, savu miesu atstājis jaunā piedzimšanā, bet tas nonāk pie manis, ak, Ardžuna!” (IV.5-9.)
Dievs ir mainīgs. Tas ir tas pats no mūžības, bet tas tomēr nav vienmēr tas pats vēsturē. Katrai paaudzei tas piedzimst no jauna, lai arī pildītu tos pašus uzdevumus, tomēr katrreiz savādākā izskatā. Šeit izpaužas kāds ļoti īpatnējs hindū uzskats, kam ir liels apoloģijas un misijas spēks: nav neviena cita dieva pasaulē, kā vien Višnu. Ja kas pielūdz tomēr kādu citu dievu, būtībā tas pielūdz tikai Višnu, jo tas ir daudzveidīgs savās inkarnācijās un atklāsmēs:
„Ja kāds pielūdzējs kādam dievišķam atklāsmes veidam vēlas ticīgi kalpot, tad es (Krišna - Višnu) padaru viņā šo ticību nesatricināmu.” (VII.21.)
„... Arī tie, kas kā citu dievību godinā - šo upurē ticībā un patiesībā, upurē tikai man, ak, Kuntī dēls, ja arī tas formas pēc būtu citādi ...” (IX.23.)
Tāpēc hinduisms nepazīst misijas. Viņam nevajag misionēt, nevajag atvilkt ļaudis no vieniem dieviem pie saviem – viņiem jāatver tikai ļaudīm acis par lietu īsto būtību un jāliek aiz pielūgtā dieva redzēt Višnu tēlu.
Šiem uzskatiem ir arī citādi liels spēks. Dievs nekad „nenoveco”. Tāpēc arī nav un nevar būt strīdu par pareizāku vai nepareizāku Dieva izpratni vienā vai otrā laikmetā vai vietā. Nevar arī būt stigru un noteiktu regulu kultam un mācībai. Katrai paaudzei Dievs sevi atklāj tā, kā tā to vislabāk spēj saprast. Tas ir, no cilvēciskā viedokļa raugoties, „visobjektīvājkais” Dievs, kas ir Dievs, lai būtu Dievs, bet nevis lai sev meklētu tikai šauru piekritēju pulku un būtu no tiem atkarīgs, atstājot citus ārpus savas zināšanas.
„... Svētais runā: Zeme, ūdens, uguns, gaiss, aitērs, iekšējā jēga, sapraša un Ahamkara – šais astoņās daļās sadalās mana (materiālā) būtība.
Tā ir mana zemākā būtība, bet zini arī, ka man ir vēl cita daba kā šī, kas ir augstāka, īpatnēja – tā ir dvēsele, ak, Stiprroci, caur ko šī pasaule tiek uzturēta.
Izproti, ka no šīm (abām manām dabām) visas būtnes ceļas. Es esmu visas pasaules sākums un gals”
(VII.4.-6.)
„Ka es neapjaušamais esmu apjaušams kļuvis, domā neprātīgie, kas manu nemainīgo, absolūto un visaugstāko būtību nav atzinuši”
(VII.24.)
Šais vietās un līdzīgi ari daudzās citās noteikti uztverta Višnu transcendence. Viņa būtībā gan ietilpst visi zemes elementi (panenteisms?) un vara pār matēriju, bet viņa būtība ir vēl daudz dziļāka, neizdibināmāka. Šī būtība nav pilnīgi izsekojama cilvēkam, tāpēc to ir maldīgi likt kādā tēlā vai veidā – tas būtu kļūdains. Pie katra veidotā vai iedomātā tēla var kratīt galvu un teikt (nēti, nēti) – tas nav tā, tas nav tā!
Šī doma sevišķi uzplaukst nākošajā – 11.tajā dziedājumā, kur krāšņā un līdz ar to drausmīgā teofānijā Višnu atklājas Ardžūnam, pēc tam, kad tas izteicis vēlēšanos redzēt viņa tēlu.
„Svētais runā: Ieraugi, ak, Prthas dēls, manus tēlus, kuru skaits sniedzas simtos un tūkstošos, kas ir visāda veida, dievišķi, kas ir visādā formā un krāsā.
Uzlūko (ieraugi) Adihjas, Vasus, Rudras, Asvinus un Marutus! Ieraugi daudzas brīnišķas parādības, kas priekš tam vēl nav skatītas, ak, Bharatas dēls!
... Bet, tu nebūsi spējīgs savām acīm mani uzskatīt, es tev došu dievišķu skatu. Raugies manā dievišķajā brīnumspēkā!”
(XI.5,6,8) (7.p. vēdantisks iestarpinājums)
Un tālāk:
„Ardžūna saka: Ka (uz visām pusēm) starojošu gaismas masu, ko grūti uzskatīt, es tevi ieraugu; kā kvēlojošu uguni un kā starojošu sauli, neizmērojamu ...
... Šī telpa starp debesīm un zemi jau ir tik ar tevi vien piepildīta, tāpat viss debesu plašums ...
... Rudras un Adityas, Vasus un Sādhyas, Visvas un Asvini, Māruti un upura tvaikus elpojošie („sūcošie”) senči, Ganoharvu, Yaksu, dēmonu un svēto pulki tevi uzlūko apbrīnā.
Uzlūkojot tavu vareno stāvu, Stiprroci, ar daudz mutēm un acīm ,daudzajām rokām un gurniem, un kājām, un daudzajiem vēderiem, zobus drausmīgi sakodošo, pasaules iztrūkstas un arī es.
Jo, kad es tevi ieraugu debesi kustinām, starojam, daudzkrāsainu, ar atvērtu muti, lielām starojošām acīm, dvēseles dziļumos satricināts es neatrodu drosmi nedz mieru, ak, Višnu!
(XI.22.-24.)
„... Pasludini man, kas tu esi šai drausmīgajā izskatā! Tev pienākas pielūgšana, pirmais dievu starpā! Esi žēlīgs! Tevi atzīt es kāroju, Tevi, Pirmssācēju, jo es nesaprotu tavu darbošanos.”
(XI.31.)
Višnu pats par sevi apliecina par simt un tūkstošveidīgo. Visas dievības, visi gari – vēja, drudža, ausmas, u.citi, tāpat dievi ir tikai viņa veidi, kuros viņš ietērpjas. Šis daudzums un dažādība, kur reizē sastopas gaisma un daudzkrāsainība, dzīvība un nāve, reizē pasivitāte un aktivitāte - tas viss ir cilvēka saprašanai neaptverams.
„Es nesaprotu tavu darbošanos” ir Ardžūnas atzīšanās. Reizē saprotams un reizē nesaprotams ir Višnu. Varbūt šī definēšanas neiespējamība – šis gr.arrēton ir par iemeslu tam, ka indusu reliģija vienmēr cenšas satvert visas iespējamās Dieva „uzskaitīšanas vienības”, tā radot milzīgo dievību un tēlu skaitu, aiz tiem visiem cenzdamās vienmēr saskatīt tikai vienīgo.
Reliģiskajā pilnības sasniegšanā un ētikas jautājumos Višnu ir ļoti neutrāls attiecībā pret cilvēkiem. Pilnību sasniegušais gan nonāk pie viņa, bet viņš necenšas nekādiem sevišķiem līdzekļiem šo pilnību veicināt. Dievs nav ne īsti ierosinātājs uz labu, ne arī veicinātājs šai virzienā, pretēji kristīgajam Dieva izpratumam. Tā ir līdz ar to spēcīga heroisma reliģiozitāte. (XII.dzied.)
Īsumā summējot šos uzskatus par Dievu, gūstam tādu Dieva tēlu, kas savā dziļākajā būtībā nav definējams, bet kas atplaiksnī tūkstošos dažādu veidu, kas reizē ir klātbūdams un tāļš, kosmisks un personīgs, reizē visvaldītājs un reizē arī pašā dabā ieaustais. Laikam, izejot taisni no šīs daudzpusības un visuresamības, ir sperts nākošais solis šī Dieva tēla izveidošanā, identificējot to ar pašu dabu, viņas dvēseli – Brahmanu. Šī gaita panteismam pretī ir saprotama, jo kur nav definētas drošības, tur agrāk vai vēlāk rodas kāds vispārinājums – izplūšana visplašākajā iespējamajā definīcijā – šinī gadījumā izplūšana panteiskajā uzskatā.
b. Jaunākā slāņa Dieva tēls.
Jaunākais slānis Bhagavadgītā ir tīri panteistisks. Te centrā stāv Brahmans – pasaules dvēsele. Līdz ar to Dieva atziņa no filozofiskās ir kļuvusi vairāk mistiska. Nedzimušais un bez iesākuma esošais lielais pasaules Kungs (X.3.), kas ir apzinīga, mūžīga un visspēcīga būtne un kas savā būtībā ir savādāks ne tikai par iznīcīgo pasauli, bet arī par radības neiznīcīgo garu, pēkšņi kļūst identisks ar Brahmanu – pasaules dvēseli. Šai Krišnuisma vēdizēšanas iznākumā Bhagavadgīta ir piedzīvojusi jaunu redakciju, kas iebīdījusi viņā jaunas panteistiskā garā veidotas vietas, ar noteikti uzsvērtu Brahmana mācību. Šīs vietas bieži vien ir iespraudumi (iestarpinājumi) bez sevišķas veiklības un sakara, bieži pamatojoties uz kādu ārīgi tvertu līdzību, kas tad interpretēta vēdisma panteistiskajā garā. Tā, piem., II dziedājumā, kur pirmatnīgā Bhagavadgīta apraksta Krišnu kā tādu, kas nekad nav bijis nekas un kas visā nākotnē nebūs nekas, vai arī kā garu, kas pārmiesojas no ķermeņa ķermenī … Esošais nevar nekad kļūt neesošais, neeksistenciāls … Tam seko iespraudums II.17:
„Bet nepārejošais, zini to, ir tas, kas no šī Visa ir piesātināts. Nekas nevar izsaukt šī nemainīgā bojā eju.”
Te jau ir acīmredzama novirzīšanās. Gars nav vairs autonoms blakus Krišnam, bet gan tikai daļa no lielā pasauli piepildošā gara – Visa. Nav jau arī nemaz nekāda cita gara, kā tikai šis Viss (Visums), kas visu piepilda kā gaiss. Kamēr pirmatnīgajā Bhagavadgītā būtnes ir un eksistē – it kā kustēdamās šai pasaules augstākajā garā autonomi, meklējot līdzdaļu tam, tikmēr pānteizētā Bhagavadgīta redz visas lietas un būtnes tik tādēļ eksistējam, ka gars, kurā tās eksistē ir tās arī iekšķīgi satvēris. Augstākais mērķis vairs nav būt pie Krišnas, bet gan saplūšana ar Brahmanu (Bh. II.721.) Brahmanirvana ir augstākais attīstības ceļa gals ko nāves stundā var sasniegt pilnīgais.
Arī upuris un upurēšana vairs nav attiecības radīšana starp pielūdzēju un dievību, bet gan tikai Brahmana mistiskā transfigurācija un pašupurēšanās:
„Brahmans ir pienešana, Brahmans ir upura dāvana, Brahmans ir upura uguns, Brahmans upurē un pie Brahmana ieies tas, kas upurējot iegremdējas Brahmanā”
(IV.24.)
Brahmans ir pasaules dvēsele, uz kuru jācenšas katram, lai ar to saplūstu, bet tas arī ir spēks, kas sev piederīgos atšķir no pasaules: „Kas savus darbus piepilda, tos uz Brahmanu vadīdams un pārtrauc pieķeršanos zemes lietām, to grēks var tikpat maz aptraipīt kā ūdens lotusa lapu. (Ūdens nepaliek pie lotusa).”
Klasiska panteiskās dievadziņas vieta Bhagavadgītā ir VII.dzied.:
„Nav nekā augstāka par mani, ak, bagātību ieguvēj, viss visums ir manī sakrāts kā pērles, kas savērtas pavedienā. Es esmu garša ūdenim, ak, Kuntī dēls, gaisma mēnesī un saulē, svētais Om vārds visos vēdos, skaņa aitērā un vīraspēks vīros.
Smarža zemē un kvēle ugunī esmu es, dzīvība visās būtnēs un nožēla visos grēksūdzētājos. Kā visu būtņu mūžīgo kodolu atzīsti mani, ak, Prthas dēls. Saprātīgo saprašana es esmu un cienījamo cienīgums. To spēcīgo spēks esmu es, kas brīvi no iekāres un kaislībām. Es esmu mīlestība visās būtnēs, kas tikumam nav pretrunā, ak, labākais no Bharatiem!”
(VII.7-11.)
Pasaule atplaiksnī ticīgajam pretim kā (dievišķā) ilūzija, kā gaismas un ēnu rotaļa – māyā.
„Jo cauri tikt šai manai dievišķai … pasaules ilūzijai (māyā) ir grūti, bet tie, kas pie manis patveras, kļūst ārā no šīs pasaules ilūzijas.”
(VII.14.)
Īstā realitāte ir tikai Dievs. Patverties pie Dieva nozīmē atrast enkuru un klinti visai mūžībai, un pasaule ir tikai ilūzija, no kuras ir jātiek brīvam.
„Šis augstākais gars, ak,Prthās dēls, kurā visas būtnes atrodas, ar kuru šis visums ir piesātināts, ir sasniedzams pielūgšanās, kas nevēršas ne uz ko citu „
(VIII.22.)
„ … Es esmu vēdiskais upuris, es esmu tradicionālais upuris, es esmu senču dzēriens, es esmu zāle (no kuras gatavo ēdienu), es esmu Vārds (sakrālais, liturģiskais), es esmu upura tauki, es esmu uguns, es esmu tas, ko ugunī upurē.
Es esmu šīs pasaules tēvs, māte, kārtotājs, senču kungs, tas, kas jāatzīst, šķīstīšanās līdzeklis, svētais vārds Om Rg, Sama un Yadžurvēdos,
Mērķis, uzturētājs, kungs, skatītājs, miteklis, patvērums, draugs, sākums, gals, manta, tvertne, neiznīcīga sēkla,
Es izstaroju siltumu, atturu un sūtu lietu, es esmu nemirstība un nāve, esamība un nebūtība, ak, Ardžūna!”
(IX.16.-19.)
Šai raksturojumā jaucas cits caur citu pānteiskais uzskats ar teisko, tajā vērojama tā īpatnējā sintēze, kurā ir gribēts laikam apvienot visu Bhagavadgītu, un pēc kuras cītīgi cenšas visa indiešu reliģiski filozofiskā doma.
Īsumā raksturojot šī Bhagavadgītas slāņa Dieva tēlu, to varētu definēt pārfrazējot apustuli Pāvilu – tas ir tas, no kura, uz kuru, caur kuru visas lietas, kurā ir visas lietas un kas ir visās lietās.
Dievs, Brahmans, ir kāda nedefinējama tiešamība, kas ir tik tuva un reāla, ka viņas realitāte ir nepārprotama, bet kas vienmēr ir ar kādu pārklāju – šīs pasaules ilūziju pārklāta. Cilvēka uzdevums ir pacelt šo aizskaru, iziet tam cauri, nepalikt tanī, lai tad atziņa (pie kristīgiem tā būtu ticībā) pārvērstos tiešamības skatē, pilnā realitātē. Ja jau Dievs ir visuma dvēsele, tad nevar rasties jautājums pēc viņa tēla – viņa tēls ir tur, kur saprotam (resp. izmanām) visuma kārtību, kā aiz cilvēka izturēšanās viņa dvēseli, un kad aiz māņu rotaļas saskatām kādu esamību Tas ir viņš – daudzveidīgais, bet līdz ar to arī vienveidīgais, bet tomēr nekur ārpus esamības neesošs – Dievs.
c. Bhagavadgītas sintezētais Dieva tēls.
Bhagavadgītas panteistiskais slānis pēc apmēram 10. dziedājuma uzrāda diezgan zīmīgu novirzīšanos pirmā slāņa uzskatu virzienā. Varbūt būtu pārdroši te meklēt kādu apzinātu un pilnīgu sintēzi Dieva priekšstatā, tomēr zināmas iezīmes par to ir atrodamas.
R.Garbe un citi Eiropas kritiskie zinātnieki uzņem Bhagavadgītas divpusību ar zināmu mazvērtības spriedumu, nesaskatīdami tanī arī nekādas sintēzes iespējamības. Indiešu nekonsekventā spriešanas spēja esot tā, kas šīs dažādās lietas – personāla Dieva un panteistiskā Dieva tēlus esot sametusi kopā, tā radot neprecīzu ainu, vai „neizturētu ideju”. Ir it kā žēl, ka Bhagavadgītā nav vienas reliģiski filosofiskās sistēmas. Arī kompozīcija esot ļoti vāji izdevusies, indieši neesot pamanījuši, ka šai „pedantiskajā kompozīcijā” esot iezagusies milzīga pretruna.
Šos un līdzīgos iebildumus atspēko pati Bhagavadgīta un aiz tās stāvošais Dieva tēls. Bhagavadgītā patiesi nav kādas vienas noteikti izvestas reliģiski filozofiskas sistēmas. Tā būs patiesi konglomerāts, … un vislielākā neskaidrība, ja tai pieiesim tik ar savu spriešanas spēju. Lūkojoties Bhagavadgītas būtiskajā saturā, šis iespaids zūd. Tā ir patiesi „svētā dziesma”, ko radījuši tie, kas pielikuši vislielākās pūles, lai iespējami precīzāk izteiktu viņu apjaustā Dieva tēlu. Tāpēc te tik daudz Dieva nosaukumu. Tāpēc arī tie bieži runā viens otram pretim, jo Dievs nav viena no cilvēka abstrahēta īpašība, kaut arī tā būtu kāpināta teorētiski līdz iedomājami pilnībai. Dievs ir patiesi persona, vismaz būtne, kurai piemīt īpašības, kas to apliecina par dzīvu – piemēram, veidošanās, kustība. Dievā induss patiesi redz tūkstoš roku, un miljonu acu viņa kvantitatīvajā un kvalitatīvajā atšķirībā no cilvēka. Pie tam šis Dievs ir patiesi visas pasaules un radības dvēsele, kas vibrē līdz viņas smalkākajos audos un kas piepilda visu kā gaiss, būdams šīs pasaules vienīgā un īstā realitāte. Būtībā tas savukārt nemaz nerunā pretim viņa konsekventajam personālismam pret ikkatru cilvēku, kur viņš katram pasniedz citu no savām daudzajām rokām un uzlūko ar citu no neskaitāmajām acīm. Taisni šajā dīvainajā pretrunā vislabāk ir nojaušams indusa Dieva tēls, kas atspoguļots arī Bhagavadgītā. Līdz ar to vislabākā ir viņa negatīvā definēšana. „Tas nav tā” vienmēr paliks indusa Dieva definīcijas pamats.
Indijā pazīst tikai vienu dievticības veidu, jo tai ir tikai viens Dievs. Viss, ko vien cilvēki ir varējuši saprast par viņu ir summēts šai kopatziņā, kas vēl arvien var paplašināties. Tas ir pretstats eiropeiskai Dieva izpratnei, kur ir cenšanās atbrīvoties no visām blakus definīcijām, izvelkot, tā sakot, Dieva atziņas ekstraktu īsā formulējumā. Tas bieži var novest maldā, atmetot ko būtisku un pieņemot ko ļoti subjektīvu. Indusi zina, ka dievatziņa mayas rotaļu dēļ arī nevarēs nekad būt pilnīga, bet tādēļ nemaz neatturas no visu iespējamību pārbaudīšanas un nemaz neuztraucas, ja šis tēls, mayas dēļ ir iznācis drīz šāds, drīz atkal pilnīgi ačgārns pirmajam. Īstas pretrunas arī nemaz nevar būt, ja mēs nespējam pašu atziņas objektivitāti pārbaudīt.
Bhagavadgīta sākot ar desmito dziedājumu ir it kā atradusi sintēzi dažādo uzskatu starpā:
„Es tev pasludināšu kādas ir manas dievišķās attīstīšanās, ak, labākais Kurū starpā, jo manai izplatībai nav gala.
Es esmu Pats, ak, Gudakesa, kas mājo visu būtņu sirdīs, es esmu būtņu sākums, vidus un arī gals.
Adityu starpā es esmu Višnu, zvaigznāju pulkos - starojošā saule, Marici esmu es Marktu starpā, zvaigžņu vidū es esmu mēnesis.
Vādu starpā es esmu Samavēdi, Dievu starpā es esmu Vasava (=Indra), domu starpā – iekšējā jēga, es esmu būtņu apziņa.
Rudru starpā es esmu Samkara (=Šiva), Kuberu (bagātību kungs) Yaksu un raksu starpā, Vasu starpā es esmu uguns Dievs un Masu un .. starp kalniem.”
(X.19.-23.)
Šī salīdzinājumu rinda sniedzas vēl tālāk. Raksturīgs salīdzinājums ir ar senajiem Dieviem – Indru un Šivu, kas kļuvuši tikai par relatīvām mērauklām īstā Dieva satura izteikšanai. Šeit abi Bhagavadgītas slāņi ir it kā sastapušies, izveidodami sintezētu Dieva tēlu, kam piemīt gan vienas, gan otras īpašības.
3. Noslēgums.
Apskatot dažādos slāņus Bhagavadgītā, ievērojot tur izteiktos uzskatus par Dievu, kas bieži vien ir pretrunā viens otram, varētu vaicāt, kāds tad ir īsti Bhagavadgītas rādītais Dieva tēls. Kāds ir tas tēls, kas stāv aiz visiem šiem aprakstiem un dažādajiem minējumiem?
Te jānonāk pie negatīvas definīcijas: Dievs savā dziļākajā būtībā nav definējams, nav aptverams. Visa definēšana, kas izplūst tūkstošos tēlu (11.dziedājumā) ir nepabeigta. Visa deskripcija, kas iet abos dievības īpašību virzienos – intravertētā un ekstravertētā pasaulē, būtībā paliek neziņā un brīnumā pie šī Dieva izmaņas – viņa kosmiskās varenības un viņa kosmosa apdvēseļotāja īpašībās.
Definīcija arī nav svarīgākais. Konkrētais tēls indusam nav izšķirošais, jo viņš saprot konkretizācijas relativitāti. Tāpēc visi nosaukumi ir tikai simboli, kas mūs grib tuvināt būtības izmaņai. Šai izmaņai ir nepieciešama sevišķi izsmalcināta atziņa, jo tikai atziņā pilnīgais spēj pareizi uztvert Dieva tēlu.
No tā secinās arī dogmatikas un formulētās mācības trūkums arī Bhagavadgītā. Dievs ir tas, kam ir spēka diezgan katrai paaudzei un laikmetam atklāties vissaprotamākajā un piemērotākajā veidā. Tāpēc arī nevar būt dogmatisku strīdu nedz sektu, kas liktu pamatā savas pieredzes pilnību. Visa dažādā atziņa un pieredze par Dievu ir summējama.
No tā secinās tas, ka indusam nav no svara izcelt tikai kādu Dieva īpašību par galveno, vai uzskaitīt „galvenās”, vai pūlēties saskatīt „galvenos vilcienus” viņa tēlā. Dievs ir tas, kas viņš ir, ne tas, par ko viņu grib turēt cilvēki. Tādēļ arī induss var veidot savu Dieva tēlu ar tūkstošiem locekļu un īpašību, viņš ir brīvs no malda to jau turēt par pašu Dievu. Tas ir tikai neprecīzais simbols, tikai viņa dievatziņas pieturas un atpūšanās vieta, no kuras var doties tālāk dievatziņā uz pilnīgo atziņu.
Šī nepilnības apziņa indusus vada gan pie jaunu tēlu tālākas radīšanas, bet līdz ar to pie arvien noteiktāka un noskaidrotāka monoteisma – objektīvā Dieva izpratne.
Slēgumā raksturojot Bhagavadgītas un, vispār, indusu Dieva tēlu, nāk prātā kāds Rilkes citāts, kas tuvu piekļaujas šim indusu tēlotajam Dievam:
„Du bist der Dinge tiefer Inbegriff
der seines Wesens letztes Wort verschwigt.
Und sich den andern immer anders zeigt:
Dem Schiff als Küste und dem Rand als Schiff.”
Izlietātā literatūra:
1. Garbe Richard – Die Bhagavadgīta – mit einer Einleitung über ihre ursprunglische Gestalt, ihre Lehren und ihr Alter. – II verbesserte Auflage. 1921.
2. Otto Walter – Religiöse Stimmen der Völker. – Die Religion des alten Indien II – Bhagavadgīta – Das Erhabenen Sang, Jena. 1922.
3. Radhakrishnan S. – Die Lebensordnungschaung des Hindu – Leipzig. 1928.
4. Schrader F.Otto – Der Hinduismus, Tübingen. 1939.
5. Springmann Theodor – Bhagavad Gītā Der Gesang des Erhabenen, Hamburg. 1920.
