Feldmanis R. Dienvidindijas baznīcu apvienības idejas attīstība un novērtējums. Rīga, 1940. – 164.lpp.
Dienvidindijas baznīcu apvienības idejas attīstība un novērtējums
Roberts Feldmanis
Licenciāta darbs
mtr. 14638
1940. gadā
Saturs
I. Ievada jautājumi 3.lpp
II. Dienvidindijas baznīcu apvienības idejas attīstība 9.lpp
1.Dienvidindijas misiju baznīcu īpatais stāvoklis evaņģēlisko baznīcu oikumēniskos centienos, apvienības idejas rosinātāji apstākļi un priekšvēsture XVIII. un XIX. gs. 9.lpp.
2.Pirmais posms Dienvidindijas baznīcu apvienības vēsturē: Dienvidindijas Apvienotās baznīcas (SIUC) izveidošanās XX.gs. pirmajos divos gadu desmitos 22.lpp.
3.1919.g. apspriede Trankebārā un apvienības paplašināšanas centieni 33.lpp.
4.Baznīcu apvienības idejas veidošanās laikā no 1920.g.-1929.g. 47.lpp.
5.Apvienības centienu sistematizēšana 1929.g. „Shēmā” un to tālākā attīstība 68.lpp.
III. Dienvidindijas baznīcu apvienības idejas novērtējums 101.lpp.
1.Apvienības dalībnieku un citu Indijas kristiešu spriedums par apvienības idejā ietvertajiem priekšlikumiem un līdzšinējiem panākumiem 101.lpp.
2.Apvienības principi un konkrēto priekšlikumu novērtējums 133.lpp.
3.Slēdzieni 161.lpp.
LITERATŪRA 164.lpp.
Saīsinājumi tekstā
CMS – Church Missionary Society
D.I. – Dienvidindija, Dienvidindijas
SIUC – South India United Church – Dienvidindijas apvienotā baznīca
IBC – Indijas, Barmas un Ceilonas baznīca, resp. baznīcas province.
SCH – Apvienības shēma
JC – Joint Committee – Apvienotā komisija baznīcu apvienības jautājumos
SPG – Society of the Propagation of the Gospel in Foreign Parts
SPCK – Society for Promoting Christian Knowledge
Saīsinājumi uzrādītajā literatūrā
AMZ – Algemeine Missionszeitschrift.
CEN – The Church of England Newspaper.
CEYB – The Official Year-Book of the National Assembly of the Church of England.
CT – The Church Times.
DCU – G.K.A.Bell. Documents on Christian Unity.
ECM – H.B.Swete, Essays on the Early History of the Church and the Ministry.
ELMB – Ev.Luth. Missionsblatt.
EMC – Ecumenical Missionary Conference, New York 1900.
EMM – Evangelisches Missions-Magazin.
LC – Lambeth Conference 1930. Encyclical Letters.
RCI – Rethinking Christianity in India, A.N.Sudarisanan.
SCH(1) un SCH(6) – Proposed Scheme of Union, I.resp. VI.izd.
*******************
I.Ievada jautājumi
Baznīcu apvienības centieni Indijas dienvidos pieder raksturīgai modernā protestantisma parādībai, kurai dots oikumēniskās kustības vārds. Oikumēniskā kustība, kas tās dažādajos izpausmes veidos nodarbojas ar saskaldītās kristietības, bet galvenā kārtā ar protestantisma atkalapvienošanas centieniem, Dienvidindijas baznīcu apvienības centienos radusi sev spilgtu un nozīmes pilnu izpausmi. Lai gan laika secībā Dienvidindijas baznīcu apvienības centieni ir senāki par modernās oikumēniskās kustības oficiālajiem sākumiem(1), ((1)Par modernās oikumēniskās kustības oficiālajiem sākumiem būtu uzskatāmas lielā starptautiskā evaņģēliskās misijas sanāksme Edinboro (Edinburgh) Skotijā 1910.g. jūnijā, un tā paša gada oktobrī Sinsinēti (Cincinnaty) sanākusē Amerikas Protestantiskās Episkopālās Baznīcas („American Protestant Episcopal Church”) baznīcas kopsapulce, kas nāca ar priekšlikumu sasaukt „Kristietības konferenci visas pasaules mērogā ticības un baznīcas iekārtas jautājumu apspriešanai” („... for the cosideration of questions of Faith and Order”.). Šis ierosinājums atrada izpausmi vispasaules sanāksmēs Lozanā (Lousanne) 1927. un Edinboro (Edinburgh) 1937.g. Dienvidindijas apvienotās baznīcas sākums ir oficiāli datējams ar 1908.g., bet jau 1901.g. Dienvidindijā atrodama baznīca ar nosaukumu „Sauth India United Church”.) tā pilnā mērā ir šīs modernās evaņģēlisko baznīcu apvienības kustības ideālu izpausme, kā arī centiens šos ideālus praktiski pielietot.
Iziedama cauri vairākiem attīstības posmiem, Dienvidindijas baznīcu apvienības ideja taisni savā pēdējā posmā kopš 1919.g. iegūst lielāku nozīmi, kad jau eksistējošā šaurākā baznīcu apvienība, pieslēdzoties apvienības centieniem anglikāņu un 1925.g. arī metodistu grupām, nostājās jaunu un īpatu paplašināšanās iespēju priekšā. 1919.g.vispārējos vilcienos paredzētā vienošanās bāze, kas pēc tam vairākkārt paplašināta un pārstrādāta, ir rezultējusi īpašā apvienības shēmā „The Scheme of the Union”, ir centiens atrast vienotāju un izlīdzinātāju saiti baznīcas tradīcijas, mācības, kulta un iekārtas jautājumos starp divām krasi atšķirīgām evaņģēliskās kristietības formām – brīvo protestantismu, kam pieskaitāmas kongregacionālistu prezbiteriešu un pa daļai arī metodistu grupas, un to protestantisma daļu, kas arī pēc reformācijas palika uzticīga tradicionālai baznīcas uztverei un daudzām tās tradīcijām, cenšoties saglabāt objektīvās, „katoliskās”, baznīcas ideālu. Šai grupa pieskaitāmi anglikāņi un lielā mērā luterāņi, kurus apvienības doma arī tieši skar. Ar abu šo ekstrēmo protestantisma nogrupējumu iespējamo saprašanos un apvienošanos vienā baznīcas veidojumā, oikumeniskā kustība būtu ieguvusi sev jaunu, dziļāku pamatojumu. Bez tam, visa evaņģēliskās kristietības attīstība ieietu jaunā protestantisma vēstures posmā. Abu šo grupējumu saprašanās nozīmētu noteiktu uzvaru pār pārspīlēto individuālismu protestantismā, reizē novērtējot arī gadu simtiem ilgi uzturētās un uzsvērtās parašas un īpatnības baznīcu praksē un satversmē un dogmatiskās atšķirības par revidējamām un diskutējamām, rādot, ka evaņģēliskās kristietības ļoti plašā daļā nav jautājumu, kas varētu būt par nepārvaramu šķērsli reformācijas laikā izjukušās vienības atjaunošanai tai kristietības daļā, kas nevar samierināties ar Romas līniju. Šāds iznākums dotu pamatu domāt par evaņģēlisko kristietību kā viengabalainu trešo kristietības formu, kuras koppazīme būtu pamatota nevis tikai protestā pret kādu citu, jau eksistējošu (Romas) formu, bet gan pozitīvajā skaidrotās un atjaunotās katoliskās baznīcas ideālā, kas ierosināja reformāciju, bet diemžēl gāja bojā reformācijas un pēcreformācijas laiku cīņās un pārvērtībās.
Baznīcu iespējamā apvienība Indijas dienvidos ienestu svarīgas pārmaiņas visā Indijas un arī citu zemju misijas darbā un jauno, nacionālo baznīcu tapšanā. Panāktās vienības gadījumā būtu daudz līdzēts sasāpējušā konfesionālās sadrumstalotības jautājumu atrisināšanai taisni misijas laukos, kur tas izjūtams divkārt smagi kā senākajās kristīgajās zemēs, kurai šādas sadrumstalotības daudzos gadījumos stāv svarīgi baznīcas vai nacionālās vēstures notikumi. Misijas laukos Eiropas un Amerikas konfesionālisms rod maz simpātiju, jo tur tam trūkst viņa vēsturisko pamatu. No otras puses, tas ir lielā mērā vājinājis un kavējis attīstīties normālām un veselīgām nacionālās kristietības formām. Apvienības domas risinātāji šo apstākli ir paturējuši vērā. Bez tam, īpatais jaunveidojums, atraisīts no savas agrākās bāzes un meklēdams sev jaunus pamatus vēsturiskā norisē un praktiskā dzīvē, gluži dabīgi pievērstos Indijai, rodot iespēju veidoties evaņģēliskai Indijas nacionālbaznīcai, un tā pašķirot plašāku pieeju pie kristietības mantām Indija tautām.
Šiem apvienības centieniem ar lielu uzmanību seko daudzās misijas zemēs topošās kristīgās baznīcas. Jau tagad apvienības centieni un plāns ir ietekmējis vienības virzienā un devis labu atbalstu vienības meklēšanai arī citās zemēs, īpaši misijas zemēs (Irānā, Nigērijā, Filipīnās, u.c.). 1938.g. decembrī Tambaramā notikušā trešā vispasaules misijas konference nopietni apsvēra jautājumu, vai Dienvidindijas apvienības plānu neieteikt par pamatu visos citos apvienības meklējumos jaunajām baznīcām. Lai arī lēmumu šai virzienā nepieņēma, konference nolēma ieteikt šo plānu misijas baznīcām apspriešanai vienības centienos, kas jau raksturo nopietnību, kas veltīta šiem centieniem.
Dienvidindijas baznīcu apvienībā ir ieinteresēta arī Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca. No vienas puses, to var interesēt apstāklis, ka apvienības centienos tieša līdzdaļa ir Bāzeles misijas kristīgo grupām, kas stiprā mērā turas pie luteriskās reformācijas tradīcijām un mācības. Vienošanās dažādu baznīcu starpā, ieslēdzot šo grupu, nevar būt bez zināmas intereses Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai, kas pati likta dažādu oikumēnisku problēmu priekšā iekšzemē un ārpus tās. Otrs svarīgs moments ir tas, ka baznīcas apvienības centieni ir rosīgi taisni tai Dienvidindijas daļā, kur Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas misijas aktivitātes sekās ir tapusi neliela luteriešu grupa, kas pašreiz gan atrodas garīgā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas pārraudzībā, bet kurai ar laiku būs jāieņem noteikts stāvoklis pret jaunveidoto baznīcu, kuras teritorija un locekļi to apņemtu no visām pusēm.
Augstāk pieminēto iemeslu dēļ šeit galvenā kārtā apskatīta apvienības idejas attīstība kopš 1919.g., kad, ar jaunu un īpatu evaņģēliskās kristietības grupu pieslēgšanos apvienības centieniem, tie iegūst sevišķu vērtību no konfesionālā un oikumeniskā viedokļa.
II. Dienvidindijas Baznīcu apvienības idejas attīstība.
1.Dienvidindijas misjas baznīcu īpatais stāvoklis evaņģelsiko baznīcu oikumeniskajos centienos, apvienības idejas rosinātāji apstākļi un priekšvēsture XVIII. un XIX.gs.
Indijas dienvidi pieder evaņģēliskās misijas senākiem apvidiem. Jau XVII.gs. beigās te ir atsevišķi evaņģēliskās misijas darba sākumi, bet XVIII.gs. sākumā evaņģēliskai misijai te rodas pastāvīgs darba lauks. Trankebārā, kas toreiz bija dāņu kolonija, 1706.g. 9.jūlijā ierodas pirmie Dāņu – Halles misijas misionāri Cīgenbalgs (Ziegenbalg) un Pličaus (Plϋtschau), kuru uzsāktā luteriskā misija ir likusi paliekamu pamatu visai Indijas dienvidu evaņģēliskajai misijai. Tālākās gaitās šī misija ievirzījās interkonfesionālā sadarbības virzienā, uzturot draudzīgu sadarbību ar pirmajiem anglikāņu misijas sākumiem tais pašos apvidos. Ļoti nozīmīgs ir fakts, ka 1698.g. Londonā dibinātā anglikāņu misijas biedrība „Society for Promoting Christian Knowledge” (saīsinājumā SPCK) jau 1709.g. sāka līdzekļiem atbalstīt jauno Dāņu – Halles piētistiski noskaņoto luteriešu misijas darbu(2). ((2)J.Richter, Indische Missionsgeschichte, 1, 1908.,127.lpp.) 1728.gadā uz šīs misijas darbinieka Benjamīna Šulces (Schultze) ierosinājumu anglikāņu misija pārņem Dāņu – Halles mijas darbu Madrasā, kas tādā kārtā kļūst par anglikāņu misijas pirmo misijas staciju Indijas dienvidos, un saista luterieti Šulci par savu pirmo misionāru turpat.
Ļoti izcilais Dienvidindijas misionārs Kristiāns Frīdrihs Švarcs (Schwartz) (1726.-1798.; Indijā no 1750.-1798.g.g.) savā personā uz laiku pat reprezentēja tiklab luterāņu, kā anglikāņu misiju Tandžorā, tā radot zīmīgas vienības saites starp abām konfesijām, kas nav pilnīgi satrūkušas arī pēc Švarca. Abas šīs konfesijās Tandžorā uzskata Švarcu par savu garīgi tēvu, un Tandžoras fortā celtā Kristus baznīca arī tagad vēl atrodas anglikāņu baznīcas rīcībā un pārziņā, atļaujot to luterāņu dievkalpojumiem zināmās dienās gadā. Bez tam, kad ap pagājušā gadu simta vidu (oficiāli ar 1846.g.) Dāņu – Halles misija izbeidz savu darbu Indijas dienvidos, tās mantojumu pa daļai pārņēma anglikāņu uzplaukstošā misija.
Tas pats sakāms par misijas darbu Indijas galējos dienvidrītos, tagad ļoti izkoptajā anglikāņu Tinevelijas (Tinnevelly) diecēzē, kur anglikāņu misija ienāca pēc luterāņu misijas un vēl pagājušā gadu simta sākumā cieši sadarbojās ar luterāņiem, pieļaujot luterāņu garīdzniekiem pat pilnīgu līdztiesību savā baznīcā un dievkalpojumā.
Deviņpadsmitais gadsimts, nesot lielāku atmodu misijas interesē un padarot intensīvāku misijas aktivitāti visos misijas laukos un misijas zemēs, nesa sev līdzi arī Eiropas un Amerikas laikmetīgo konfesionālās apziņas domu. Rezultātā atsevišķās misijas norobežojās vairāk katra par sevi, un, saņemot no savas zemes un konfesijas pietiekošā daudzumā darbiniekus misijas laukam, misiju starpā pārtrūka brālīgās izlīdzēšanās un savstarpējās sadarbības saites. Indijas dienvidos jaunā ievirze izpaudās sevišķi spēcīgi pēc augstās baznīcas centienu nostiprināšanās anglikāņu baznīcā. Zināms apjukums izcēlās 1816.g., kad anglikāņu baznīcas metropolīts Indijā izdeva rīkojumu, kas noteica, ka priesteru ordinēšana turpmāk izdarāma vienīgi bīskapiem. Šī rīkojuma sekās jau pieminētajā Tinevelijas diecēzē satrūka labā sadarbība ar vietējo luteriešu misiju un misionārs Rēnijs (Rhenius) pat aizgāja no anglikāņu misijas.
Konfesionālisma stiprināšanos pagājušā gadu simta pirmajā pusē Indijas dienvidos veicināja sevišķi vēl tas apstāklis, ka 1825.g. Madrasas apgabalā esošās senās anglikāņu misijas stacijas, kuras līdz tam atradās SPCK paziņā, pārņēma stingri konfesionāli noskaņotā un augstās baznīcas centieniem tuvu stāvošā SPG („Society of the Propagation of the Gospel in Foreign Parts”) anglikāņu misijas biedrība. Tas pats attiecas arī uz Tinevelijas spēcīgo misiju pašos Indijas galējos dienvidrītos, kur daļu no konfesionāli iecietīgākās SPCK misijas darba pārņēma jau minētā SPG(3). ((3) J.Richter, Zum 200 järigen Jubiläum der Society of the Propagation of the Gospel in Foreign Parts, AMZ 1900, 419.lpp.)
Konfesiju norobežošanās savos misijas laukos un darba īpatnībās turpinājās visu 19.gs. Ar jaunām ierosmēm nāca tikai gadu simta beigas un 20.gs. 19.gs.atsevišķo konfesiju un nāciju misijas varēja pēc sirds patikas nodoties vēl visai maz skartajos misijas apvidos visplašākajam pionieru darbam. Konfesiju no konfesijas un misiju no misijas bieži šķīra lieli attālumi un misijas darba sporādiskie sākumi, kur bija jāpieliek daudz pūļu sakara uzturēšanai sava misijas lauka staciju un kristīgo starpā. (Tā, piem., Londonas misijai) Gadu simtu mija ar straujo satiksmes līdzekļu attīstību samazināja attālumus. Gadu simteni ilgais misijas darbs bija radījis jau ievērojamas kristīgo grupas misijas lauku dažādajos novados. Tas sevišķi sakāms par Indijas dienvidiem, kur evaņģēliskās misijas aktivitāte ir bijusi vēl labu gadu simtu ilgāka par citiem misijas laukiem Āzijā un Āfrikā.
Ar pagājušā gadu simta beidzamo ceturksni Indijas kristīgo misiju un grupu oikumeniskā apziņā iezīmējas jauna attīstība, kas sākumā maz manāma, bet ar laiku izveidoja īpašu zaru Indijas oikumeniskajā kustībā – Indijas kristīgo atmoda oikumeniskajiem jautājumiem un baznīcas dzīves jautājumiem vispār. Līdz tam laikam Indijas kristīgās baznīcas evaņģēliskajā daļā visa baznīcas dzīves jautājumu kārtošana piekrita vienīgi misijām un misionāriem un tikai atsevišķos gadījumos viņu palīgiem indiešiem. Indijas kristīgo problēmas skatīja vienīgi misijas baznīcu un biedrību uztverē un aizbildniecībā. Dabīgi, ka arī oikumeniskā doma, kuras sākumi Eiropas un Amerikas konfesionāli ievirzītās protestantiskajās aprindās nebija populāri, neatrada atskaņas arī Indijā un misijas laukos vispār. Visai raksturīgs ir apstāklis, ka pat atsevišķo konfesionālo grupu tuvināšanās centieni, izņemot anglikāņus, Indijā tikai gluži atsevišķos gadījumos sniedzas atpakaļ pāri mūsu gadsimta robežai. Ar pag. gadu simta septiņdesmitiem gadiem oikumeniskā iniciatīva pāriet uz kristīgo indiešu grupām un kopš tā laika Indijas oikumeniskajos centienos ir vērojams īpats duālisms, kas uzglabājies un laiku gaitā pastiprinājies. No vienas puses vērojami centieni pretī kristīgai vienībai, aiz kuriem stāv Eiropas un Amerikas misionētājas baznīcas un misionāri, un, no otras puses, ir centieni, kuri iziet no dažādo denomināciju Indijas kristīgajiem. Nevar arī teikt, ka šo abu virzienu interese ik reizes ietu paralēli un zināms spraigums viņu starpā ir tiklab pašā vienības domas pamatojumā, kā arī konkrētajos priekšlikumos un visai lielā mērā taisni D.I. baznīcu apvienības sarunās un plānos.
Indijā kopš apm. 60-70 gadiem nav trūcis mēģinājumu aizsteigties priekšā misijas biedrību lēnajai rosībai, atstājot pie malas atšķirīgos mācības un kulta jautājumus. Augstāko aprindu izglītotie kristīgie indieši ir bijuši visu šo laika sprīdi šādas idejas nesēji un karsti aizstāvji. Jau 1870.g. Kalkatas universitātes juridiskās fakultātes (Laws College) profesors, izcili apdāvinātais un dievbijīgais Kali Čārans Banerdžī (Kali Charam Banerjea) nodibina „Bengāles nacionālo kristīgo baznīcu”. 1871.g. līdzīga organizācija ar nosaukumu „Rietumu Indijas iedzimto kristiešu savienība” („Western India Native Christian Association”) nodibinās Bombejā. Sevišķi spilgti jaunā kustība izpaudās 1879.g. Indijas ziemeļos Amritsarā un Lahorā vienā laikā noturētās CMS un amerikāņu presbiteriešu misiju sinodēs, kurās indiešu kristīgie garīdznieki atklāti nosodīja misiju līdzšinējo pasivitāti baznīcu vienības jautājumā un izteicās, ka „grūtības, kas stāv ceļā indiešu nacionālbaznīcas izveidošanai ir vienīgi angļu pusē. Visu denomināciju indiešu brāļi uzskata sevi cits ar citu vienotus, jo, zīmējoties uz kristīgās ticības pamata mācībām, viņu starpā nav nekādu domstarpību”(4). ((4) pēc J.Richter. Inische Missionskunde II.Aufl. 1924., 519.lpp.) Ar šādiem jautājumiem nodarbojās arī vēl sevišķi Allahabadā 1872.g. un Bombejā 1892.gadā noturētās vispārējās Indijas misijas konferences, pēc kam kustība savā pirmajā spilgtumā uz laiku aprima.
Dienvidindijā, kur indiešu kristīgo grupas bija jau krietni vecākas un lielākas, šī kustība izpaudās 1887.g. Madrasā nodibinātajā Madrasas nacionālajā kristīgo apvienībā – „Madras National Christian Association”, kurā karitatīvajam un sociālajam palīdzības darbam trūcīgo indiešu kristīgo starpā un draudzīgai domu izmaiņai saslēdzās kopā visdažādāko denomināciju pārstāvji.
D.I. baznīcu apvienības sākumiem tomēr nebija lemts sākties šai nacionālajā indiešu kristīgo kustībā uz apvienību. Tās tiešie sākumi stāv sakarā ar prezbiteriešu misijas darbošanos apvienības virzienā. Jau astoņdesmitajos gados prezbiteriešu misijās bija sākusi veidoties doma par visu presbiteriešu misiju apvienošanos vienā kopībā. Šī doma, sākot ar 1882.g. ir pastāvīgi nodarbinājusi Indijas prezbiteriešus, gan uzrādot dažādus panākumus. Divus gadu desmitus darbojās īpaša „prezbiteriešu apvienība” („Presbyterian Alliance”) vienīgi šo mērķu sekmēšanai un visu 13 presbiteriešu misiju apvienošanai. Diemžēl 1882.g. izteiktais vēlējums par viena liela kopīga teoloģiskā semināra nodibināšanu Allahabadā nav realizējies. Apvienības centieni guva jaunus impulsus un nonāca līdz praktiskiem rezultātiem tikai ap gadu simtu miju, kad prezbiterieši arī Eiropā ķērās pie plašākiem konkrētiem baznīcu apvienību darbiem. Laikam ietekme no Eiropas ir bijusi izšķīrēja arī Indijas prezbiteriešiem. 1901.g. janvārī Allahabadā, Ziemeļindijā, notikušā delegātu sapulce ļoti noteikti izteicās par apvienību, bet jau tā paša gada oktobrī, gandrīz vienā laikā ar Skotijas brīvbaznīcas un Uniētās prezbiteriešu baznīcas apvienošanos par „Apvienoto Skotijas brīvbaznīcu”, kas notika oficiālā aktā 31.oktobrī 1931.gadā Indijas dienvidos, Vellorā šīs apvienotās brīvbaznīcas un amerikāņu reformēto Arkotas misijas (5) ((5) No Arkotas apgabala, Indijas dienvidos, kur atrodas šī misija un arī Vellora. Ref.) misionāri nodibina „Apvienoto Dienvidindijas baznīcu” ar presbiterisku iekārtu.
1904.g. līdzīga attīstība norisinās ziemeļos, kur Allahabadā 19.decembrī astoņas dažādas prezbiteriešu misijas apvienojas „Indijas prezbiteriešu baznīcā”, noturot Allahabadā savu pirmo kopsinodi. Abu šo jaunveidoto apvienoto baznīcu starpā ilgāku laiku pastāvēja stipra tendence uz apvienošanos, kas zināmu laiku bija dominējošie centieni Indijas topošajā oikumeniskajā kustībā. Apvienība nenotika grupu nevienādības, attālumu un arī mērķu dažādības dēļ, un galīgi un oficiāli savu atsacīšanos no apvienības ar ziemeļiem D.I. baznīcu apvienības komiteju kopsēde uz anglikāņu ierosinājumu izteica 1920.g. decembrī (6). ((6) DCU. I./293.lpp.)
Stingrā konfesionālisma revīziju un iespējamo baznīcas sadarbību Indijas dienvidos šai laikā rosināja vēl īpaši šādi apstākļi:
1.Pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā pieaugošā kopprotestantisma apziņa un oikumenisko centienu mošanās. Arvien vairāk sāka nostiprināties uzskats, ka radikālais individuālisms, kas līdz tam noteica evaņģēlisko denomināciju tapšanu un dzīvi, nevar būt Dieva padoms, bet gan taisni pretējais. Bez tam, gadu simtu baznīcu prakse bija jau pietiekami skaidri parādījusi, ka pat visekstrēmākie kristietības novirzieni vēl nespēj sevī ietvert visu kristīgās atklāsmes bagātību.
2.Sadrumstalotība un vienības gara trūkums ar tā sekām baznīcas praktisko uzdevumu pildīšanā, īpaši misijas laukā, kur dažādās denominācijas bieži strādāja pilnīgi lieku paralēlu darbu, sacenzdamās un apkarodamās savā starpā. Ierobežotie darba spēki bieži vien izsīka nesvarīgajā konkurences darbā, kas vienoti varētu veikt vairakkārt vērtīgāku un produktīvāku darbu. Šai ziņā Indijas dienvidi, kā evaņģēliskās misijas viens no agrākajiem laukiem, uzrādīja sevišķi raibu ainu, kur vienā pašā Madrasas pārvaldes apgabalā darbojās ap 50 visdažādāko misiju. Netrūka arī piemēru, kas konfesionālo šaursirdību raksturoja kā tiešas briesmas misijas darbam. Brāļu draudzes misijas sākumu pilnīgā neveiksme Indijas dienvidos (no 1760.g.-1803.g.) izskaidrojama ar lielo norobežošanos, ar kādu brāļus Trankebārā uzņēma tur jau esošie Dāņu – Halles misionāri. No otras puses, Dāņu – Halles misija dabūja vēl pati baudīt savas šaursirdības augļus. Tai laikā, kad brāļu draudzes misionāri, iznākdami daudz lielākā skaitā, bija bez darba, Dāņu – Halles misija pārdzīvoja dziļu krīzi darbinieku trūkuma dēļ, kas galu galā kļuva viņai liktenīga.
3.Kristīgo piederību kādai konfesijai vai baznīcai Indijas dienvidos nosaka nevis šo cilvēku dogmatiskā pārliecība, bet gan apvidus, kurā tie dzīvo. Izņemot lielos centrus, lauku apvidi ir gandrīz vienmēr stingri norobežoti dažādu misiju starpā. Tā iznāk, ka evaņģēliskie kristīgie, kas nāk no Tinevelijas apgabala, ir gandrīz bez kādiem izņēmumiem anglikāņi, bet Maisuras valsts evaņģēliskie tikpat droši visi ir metodisti, Ziemeļarkotas tamili ir galvenā kārtā kongregacionālisti, bet telugi ap Kistnas un Godāveri upju grīvām pilnīgi droši ir luterāņi, lai gan viņu tiešie kaimiņi uz ziemeļiem ir atkal tikai anglikāņi vien. Sakarā ar straujo satiksmes attīstību un vienmēr pārveidojošamies materiālajiem sabiedriskajiem apstākļiem, kuru sekās rodas tautas masu pārceļošana no viena apvidus otrā, kristīgie, nonākot kaimiņu apvidū, jūtas pilnīgi atšķirti no savas kristīgās draudzes. Tas vēl īpašā mērā sakāms par izglītotajiem indiešiem. Kristīgo starpā izglītība ir plašāk izplatīta kā nekristīgo starpā. Bezdarbs izglītoto starpā ir svarīga Indijas problēma, kas sevišķi jūtami skar dienvidus. Nav reti gadījumi, ka skolotājiem evaņģēlistiem ,izglītotām indiešu kristīgām sievietēm, jāmeklē un jāpieņem darbs citas konfesijas misijā un baznīcā un jāpaliek atšķirtiem no savas baznīcas kopības(7). ((7)Sal. E.H.M. Waller, Church Union in South India, 27,28.lpp., un W.J.Noble, Christian Union in South India, 13.-17.lpp.)
4.Ļoti svarīgs moments, kas rosina uz baznīcu vienību Indijas dienvidos, ir Indijas kristīgo viedoklis, kur konvertīti ir nodarbināti ar ticības problēmām, salīdzinot hinduismu vai muhamedānismu ar kristietību, tur dabīgi nav svarīgas sīkās nianses, kas mācībā vai baznīcas praksē atšķir sīkās denominācijas vienu no otras (8). ((8)Waller, 28.lpp. tālāk.) Gluži dabīgi, ka Eiropas un Amerikas denominācionālisms ir Indijas kristīgiem svešs un ka tie, nejuzdamies atbildīgi par to un nespēdami to pieņemt kā sev svešu, nostājas pret šādu stāvokli (9). ((9)”... divisions for which we are not responsible and which have been, as it were, imposed upon us from without; divisions which we did not create, and which we do not desire to perpetuate”. No trīsdesmit trīs vīru deklarācijas Trankebārā 1919. gadā. SCH (6). 1936., IV. lpp.) Indijas kristīgo kritikā par Eiropas un Amerikas denominācionālismu ir pamats apgalvojumiem, ka misijas, kopjot savas denominācijas intereses, ir atstājušas novārtā Indijas nacionālās kristīgās baznīcas domu.
Vēl vairāk, pēc Indijas kristīgo uzskatiem, esot maldīgi domāt, ka Dienvidindijas baznīcu apvienības centieni, lai gan tie lielā mērā izteic protestantisma modernos oikumeniskos centienus, būtu tikai nesenās pagātnes attīstības rezultāts (10).((10) M.D.Devasahayam, The South India Church India Union Movement, RCI, 127.lpp.)
Vispār, protestantiskās misijās esot novērojama pretēja attīstība protestantiskajai reformācijai. Kamēr reformācija ienesa kristīgā baznīcā sadrumstalošanās tendences, protestantiskās misijas ir baznīcas tuvinājušas vienu otrai. Protestantisko misiju agrākā vēsture Indijā tos stiprā mērā apliecinot. Bez tam, kristīgās vienības domai par ļoti veicinošu faktoru ir izrādījies konfesionālās apziņas trūkums Indijas kristīgo starpā (11). ((11) „... the comparative absence of denominational loyalty amongst Indian Christians has, without doubt, contributed immensely to the growth of Christian unity among all Protestant Christians in this country”. M.D. Devasahayam, RCI, 128.lpp.)
2. I. Posms Dienvidindijas baznīcu apvienības vēsturē: Dienvidindijas Apvienotās Baznīcas (SIUC) izveidošanās 20.gds. pirmos divos gadu desmitos.
Nevarētu teikt, ka, izņemot apvienības centienus un praktiskos panākumus, kas bija izgājuši no prezbiteriešu aprindām Indijā un Eiropā, apvienības centieni Indijā būtu ap gadu simta miju bijuši pārāk rosīgi. Bija saplakusi arī indiešu kristīgo rosība šajos jautājumos.
Dažādās konfesionālās misijas joprojām turpināja dzīvot savu interešu šaurajos lokos, neredzot Indijai kopīgās kristīgās intereses. Vēl 1900.g. no 2.-5.janvārim sanākušajā Dienvidindijas misijas konferencē Madrasā nav nekas cits, kā tikai misionāru sanāksme misijas darba pieredzes izmaiņai (12), ((12) ... Koferenz ... ein beratender Körper ... die Erfarungen der verschiedenen Missionare auszutauschen ...”. ELMB, 1900, 170.lpp.) kurā „izšķirts liels daudzums jautājumu, kas skar misijas darbu”(13). ((13) Turpat.)
Pirmie oikumeniskie centieni, kas izpaudušies Madrasas sanāksmē, kur piedalījās ap 150 delegātu (to starpā tikai 24 indiešu garīdznieki), vēl ir visai nedroši un aiz tiem vēl stāv neiecietīgā konfesionālisma ēna, kas bija 19.gs. atradis misijas stacijās sev spēcīgus cietokšņus un dedzīgus aizstāvjus misionāru izskatā (14). ((14)... „Es hat von jeher Leute gegeben, die das nahe Zusammenarbeiten vom Missionsgesellschaften verschiedener Konfessionen und Sekten nur als ein grosses Unglϋck und Ursache steten Aergernisses fϋr die Heiden ansehen. Auch wir wissen aus Erfahrung nur zu wohl, dass dasselbe manchmal dem Fortgang der Arbeit recht hinderlich werden kann. Aber die Konferenz in Mardras hat ned Beweis geliefert, dass wenn nur guter Wille forhanden ist, auch verschiedene Missionen bei völliger Währung ihrer Eigentϋmlichkeit miteinander beraten und sich ϋber gemeinsame Wege verständigen, ja sich gegensaitig mit ihren Gaben und Erfarungen förderlich werden können ..” Die Sϋdindische Missionskonferenz 2 – 5./1. 1900. Madras, ELMB 1900., 172.lpp.)
Konferencē nav runas par jebkādu apvienības iespējamību dažādo konfesiju misiju starpā. Sadarbība drīzāk varētu būt par apgrūtinājumu misijas darbā, tomēr zināma domu un pieredzes izmaiņa savā starpā varētu dot atsevišķajām misijām arī zināmus labumus viņu darbu veikšanā. Vēlāk vairāk, tai pašā laikā no Amerikas nāk pavisam noteiktas balsis, kas atzīst jebkādu organiskās konfesiju vienības iespēju misijas laukā par pilnīgi absurdu un kaitīgu. Tādā garā izsakās tai pašā 1900.g. Ņujorkā no 21.aprīļa līdz 1.maijam noturētā „Oikumeniskā misijas konference” („Ecemenical Missionary Conference”) (15) ((15) „...The spirit of comity does not necessitate or contemplate any organic union of churches under one particular form of government or one prescribed ritual of worship. As another has recently said: Organic unity, on lines accepted by any one of the existing Christian bodies, is clearly, for the present, out of reach. No plan of union has been or can be suggested, which will not involve the surrender, on the part of some, of truth which they hold vital. The running together of the separated churches, and their reshaping in the outward mold of any existing organization is the dream of unintelligent enthusiasm”. EMC/I., 234.lpp.)
Arī apvienības centieni, kas 1901.g. vaiņagojās nenoliedzamiem panākumiem Skotijā un Indijas dienvidos, un 1904.g. arī Indijas ziemeļos, ir gan īpati savā notikumu norisā šajā laikā, nav novērtējami pārāk augstu, ja ņem vērā, ka tie visos gadījumos ir bijuši tikai vienas un tās pašas konfesijas dažādo zaru saplūšana organizācijas ziņā vienā kopībā, kur vienīgās pārvaramās grūtības bija tikai pārvaldes, darba sakārtojuma un prestiža jautājumos. Kas zīmējas uz Indijas ziemeļos un dienvidos notikušajām baznīcu apvienībām, tās pie tam vēl bijušas tikai misionāru eiropiešu un amerikāņu lieta, sekojot drīzāk viņu misijas organizāciju, nekā indiešu kristīgo interesēm, pie kam nemaz neņēma vērā pašu kristīgo indiešu domas apvienības jautājumos, kas nepārprotami un vienmēr uzsvēra nacionālās evaņģēliskās un nevis konfesionālās baznīcas izveidošanas nepieciešamību. Šajā apstāklī nevilšus iezogas viens no turpmāko centienu paralizējošiem spēkiem – spraigums un neuzticība misionētāju konfesiju un Indijas kristīgo starpā.
Misionētāju grupu pirmie panākumi dabīgi izsauca zināmu reakciju konfesionālos jautājumos brīvāk noskaņotajos Indijas kristīgos. 1905.g., pa daļai gan aiz misijas darba apsvērumiem, gan arī aiz protesta pret kristīgajiem indiešiem nepieņemamo oikumenisko jautājumu ievirzi, nāca ierosinājums dibināt īpašu interkonfesionālu indiešu misijas biedrību, kas arī notika 1906.g., kad nodibinājās Nacionālā misijas biedrība – „National Missionary Society”. No misijas darba viedokļa jaunā organizācija bija vērtīgs ieguvums Indijas misijai, jo daudzos gadījumos tā darīja iespējamu darbu apvidos, kur līdz šim tas nebija uzsākts. Daudzās Indijas valdnieku valstīs bija spēkā aizliegums apmesties uz dzīvi un darboties misionāriem eiropiešiem vai amerikāņiem, bet nebija iebildumu pret darbiniekiem indiešiem. Par šīs misijas centru un pārvaldes sēdekli palika Madrasa Indijas dienvidos, un arī pati misijas aktivitāte vairumā gadījumu ir koncentrējusies taisni Indijas dienvidos. Šīs misijas iespaids tālākajos apvienības centienos Indijas dienvidos nav noliedzams, veidojot pretspēku konfesionāli ievirzītajiem apvienības centieniem.
1905.g. Indijas dienvidos bija ievērojams vēl arī ar to, ka tanī gadā Mādurā notika arī kongregacionālistu misiju baznīcu apvienība, līdzīgi 1901.g. prezbiteriešu apvienībai Vellorā. Angļu kongregacionālisti no Londonas misijas biedrības (London Missionary Society - LMS) Madrasas apgabalā un Maisuras un Travankoras valstīs apvienojās ar spēcīgo amerikāņu kongregacionālistu grupu – t.s. „Māduras misiju”, kas darbojas Māduras un Ramnadas apgabalos Indijas dienvidos un Džafnas apvidū Ceilonas ziemeļos, izveidojot apvienoto Dienvidindijas kongregacionālistu baznīcu. Ar 1901. un 1905.g. apvienībām noslēdzās divu lielu D.I. protestantisko misijas baznīcu konsolidēšanās tā dodot psiholoģisko ievirzi un praktisku bāzi jauniem, tālākiem apvienības centieniem. Atzīmējams, ka šīs apvienības praktiski skāra galvenā kārtā tamilu tautas apdzīvotos apvidus Indijas dienvidos.
Nenoliedzami lielāka nozīme kā 1901. un 1905.g. Dienvidindijā notikušajām prezbiteriešu un kongregacionālistu misiju apvienībām ir misijas baznīcu apvienība Indijas dienvidos 1908.g. Kamēr agrākajās apvienībās notika tikai vienas konfesijas misijas organizāciju un draudžu savienošanās vienā kopībā, tagad jau iezīmējas jauna attīstība vispārējā oikumeniskajā kustībā – divu konfesiju apvienība vienā baznīcas organizācijā. Ja atskaita Prūsijas karaļa Fridriha III ar varu izvesto luteriešu ūniju ar reformētajiem Prūsijā 1817.g., tas ir pirmais tāda veida mēģinājums un panākums.
1908.g. jūlijā abas D.I. apvienotās baznīcas – prezbiteriešu (galvenā kārtā tamilu apgabalu ziemeļdaļā) un kongregacionālistu (tamilu tautas dienvidu apvidos, ieskaitot Ziemeļceilonu un malaijāļu apvidus Travankorā un kanaresu apvidus Maisuras valstī) vienojās par „Dienvidindijas apvienotās baznīcas” – (South India United Church, saīsinājumā SIUC) izveidošanu.
1910.g. radās mēģinājums apvienību paplašināt, kas nāca šoreiz jau no anglikāņu puses. Madrasas bīskaps Uaitheds (Whitehead) uzaicināja uz kopīgu apspriedi anglikāņu un SIUC baznīcu vadoņus vienības domas apspriešanai. Šis mēģinājums tomēr palika tikai par privāta rakstura pasākumu vien, jo par panākto vienošanos un apspriežu rezultātiem neiznāca nekādi oficiāli materiāli, kas būtu nodoti tālāk attiecīgo baznīcu pārvaldes orgāniem apspriešanai un tālāk virzīšanai (16). ((16.W.J.Noble, Christian Union in Saouth India, 26.lpp.))
Jau kara laikā, 1916.g., nāca jauns mēģinājums apvienības paplašināšanai. Šoreiz apvienības iespēju savā starpā apsvēra Veslejāņu metodistu un SIUC baznīcas. Tomēr taisni metodistu baznīcā jautājums sastapa ļoti krasi pretējus viedokļus, un sevišķi indiešu garīdznieki nevēlējās atraisīties no savas mātes baznīcas Anglijā, un negribēja zaudēt neko no savas konfesijas īpatnībām. Tādēļ arī šis ierosinājums palika pagaidām bez sekmēm.
Notikušā kongregacionālistu apvienība ar prezbiteriešiem iezīmē independentisma centienus uz apvienību. Iekšējo jautājumu kārtošana uz dažiem gadiem padarīja jauntapušo SIUC par mazāk aktīvu uz ārpusi. Sekojošie kara gadi lielā mērā ierobežoja normālu veidošanos. Indijas evaņģēliskās misijas bija nostādītas jaunu problēmu priekšā. No Indijas bija izraidīti diezgan plašo vācu misiju darbinieki eiropieši. Amerikāņu, angļu, dāņu un zviedru evaņģēliskās misijas, kas pašas kara apstākļu dēļ bija stipri traucētas savā aktivitātē, bija spiestas pārņemt daļu no vācu misiju darba, kas radīja jaunas problēmas un grūtības līdzekļu sagādē, darbinieku skaita un pārvaldes ziņā. Nevilšus tāds stāvoklis pavēra arī jaunus ceļus oikumeniskajā apziņā un centienos. Tāpat kā Eiropas un Amerikas evaņģēliskie kristieši kara laikā palīdzības darbā mācījās tuvāk iepazīt viens otru, tāpat arī Indijā anglikāņi un Amerikas protestanti nāca tuvākā saskarē ar luterāņiem. (Anglikāņu līdzdaļa Biharā vācu Gosnera misijas darba apkopošanā kara laikā).
Kara laika SIUC notika divi visai ievērojami notikumi: 1918.g.novembrī Allahabadā, kas jau pazīstama ar savām prezbiteriešu kopsapulcēm, notika prezbiteriešu un kongregacionālistu baznīcu un misiju pārstāvju kopsapulce, kuras nolūki bija līdzīgi abu šo grupu sarunām Indijas dienvidos 1908.g. Apsprieda noteiktus priekšlikumus visas Indijas vienotās baznīcas izveidošanai, kurā ietilptu arī 1908.g. tapusē SIUC. Tomēr nākošie notikumi Indijas dienvidos uz laiku saistīja SIUC uzmanību tieši dienvidos līdz ar laiku tās saites ar pārējām radniecīgajām grupām pārējā Indijā satrūka pavisam.
Negaidītā kārtā 1919.g. nesa SIUC jaunu paplašināšanos līdz tam vēl neparedzētā virzienā. Ar kara izcelšanos jauktā šveiciešu un vācu Bāzeles misija, kas strādāja Indijas rietumu un dienvidrietumu piekrastē Malabaras, Dienvidkanaras, Kurgas, un Zilo kalnu iecirkņos, kurus apdzīvoja dienvidindiešu dravidu grupai piederīgie malaijāļi un kanaresi, kā arī Ziemeļkanaras un Dienvidmaratas (Sauth Mahratta) apvidos, nonāca lielās grūtībās. Vācu misionāriem bija misijas lauks jāatstāj. Misionāri šveicieši, lai glābtu kaut daļu Bāzeles misijas darba no pāriešanas svešās rokās 1916.g. nodibināja īpašu Šveiciešu misijas biedrību – „Société Missionnaire Suisse”, pārņemot šīs misijas ziņā Bāzeles misijas ziemeļu un vidējos apgabalus – Dienvidmaratu un Dienvidkanaru. Indijas pārvalde apstiprināja jauno biedrību ar vārdu „Evaņģēliskā kaneresu misija”. Kurgas un Zilo kalnu apvidos darbu pārņēma metodisti, bet ziemeļu Kanarā SIUC misija. Bez tam, galējos misijas lauka dienvidos, pie Kočinas valsts robežām, kur jau eksistēja SIUC, atradās Malabaras apvidus. Šai apvidū Bāzeles misijas darba rezultātā tapušās draudzes izveidoja īpašu „Malabaras baznīcu”, kas varēja turpināt patstāvīgu misijas darbu ar Londonas misijas (kongregacionālistu) un Skotijas brīvbaznīcas misijas atbalstu. 1919.g.aprīlī šī jaunveidotā misijas baznīca pievienojās SIUC (17). ((17. Dipper, Hundertyndvierter Jahresbericht der Evangelischen Missionsgesellschaft zu Basel auf I.Juli 1919., Basel 1919. 56.lpp.)
Lai arī ar šo jaunās baznīcas pievienošanos jau eksistējošai SIUC tās locekļu skaits palielinājās niecīgos apmēros – tikai par dažiem tūkstošiem, un lai arī šo apvienību nosacīja vairāk ārīgi apsvērumi sakarā ar kara laikā radušamies grūtībām, morāliskā nozīme šim notikumam iet tālu pāri tā reālajiem rezultātiem. Tā nozīmēja:
1.SIUC apvienības vispārējo atzīšanu Indijas dienvidos par patstāvīgu baznīcas organismu, kuras pamati un līdz ar to arī viņas tālākās apvienības ideāli bauda uzticību.
2.Tā kā Malabaras baznīca bija Bāzeles misijas un tās konfesionālo tradīciju mantiniece, kas, savukārt, ietvēra sevī labu daļu luteriskās baznīcas uztveres un mācības (Bāzeles misijā bez Šveices reformētajiem cieši līdzi darbojās arī Vācijas luteriskā zemes baznīca Virtenbergā, Bavārijā un Bādenē), šī apvienība nozīmēja ļoti ievērojamu paplašinājumu SIUC konfesionālajiem pamatiem, radot pirmos priekšnoteikumus viņas presbiteriski – kongregacionālistiskā rakstura pārveidošanai plašākā evaņģēliskā bāzē.
3.Šis notikums deva pēc vairāk kā 10 gadu ilga pārtraukuma jaunus impulsus Indijas dienvidos uzsāktā baznīcu apvienības darba turpināšanai. To īpaši var izmanīt jau tai pašā 1919.g. tikai dažas nedēļas vēlāk notikušajā Trankebāras sanāksmē.
4.Līdz ar to šī apvienošanās iezīmēja trešā un visaugstākā evaņģēliskās kristietības apvienības ideāla – independentisma un tradīcijām saistītās evaņģēliskās kristietības sakausēšanas – pirmo apjautu. Bet tik pat lielā mērā tas nozīmēja arī independentisma pārveidošanas briesmas, kas vēlāk spilgti izpaudās kopīgo ceļu meklēšanā ar anglikāņu baznīcu un izvērtās par pastāvīgu pretešķību avotu abu īpato grupējumu starpā.
Ar šo notikumu arī noslēdzās SIUC apvienības centienu pirmais posms, ko varētu apzīmēt arī ar oikumenisko centienu nobriešanu Indijas dienvidos līdz skaidrai oikumeniskai apziņai un mērķiem. Šī posma laikā apvienības centieni ir izgājuši cauri trim nepieciešamajām priekšpakāpēm, lai tie kļūtu par pilnīgi visevaņģeliskiem: vienādas konfesijas dažādo grupu apvienībai (1901. un 1905.g.g.) radniecīgo independentisma grupu apvienībai (1908.g.) līdz evaņgeliskās īpato virzienu apvienības centieniem (1919.g. un vēlāk).
3. 1919.gada apspriedes Trankebārā un apvienības paplašināšanas centieni.
Dienvidindijas baznīcu apvienības centienos, kuru pirmie redzamie panākumi ir 1908.g. tapušā Dienvidu Indijas Apvienotā baznīca (SIUC) un 1919.g. notikusē Malabaras baznīcas pievienošanās, jauns attīstības posms iestājas ar 1919.g. 1919.gada 1.un 2.maijā senajā Dāņu - Halles misijas, un līdz ar to visas D.I. evaņģēliskās misijas šūpulī, Trankebārā, sanāca uz apspriedi baznīcu apvienības jautājumā 31 mācītājs indietis un 2 misionāri – viens anglis un viens amerikānis. 7 sanāksmes dalībnieki bija anglikāņi, bet pārējie 26 SIUC locekļi.
Apstākļi baznīcu apvienošanās centienos, salīdzinot tos ar pirmskara laiku, bija krasi mainījušies. Jau pats karš lika baznīcām nopietni pārbaudīt savstarpējās attiecības un vērtēt kristietības sadrumstalotību kā ļaunumu, kam uzliekama zināma atbildība par notikumu attīstību pasaulē. Dažādās zemēs kara postījumu labošanas un atjaunošanas darbs tuvināja visdažādāko konfesiju pārstāvjus. Bez tam, 1910.g. oikumeniskie ierosinājumi, kas bija nākuši no Skotijas un Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm, kur pirmo reizi pacēla domu par konferences sasaukšanu visas pasaules mērogā, lai dažādo konfesiju pārstāvji varētu pārspriest un noskaidrot ticības un satversmes jautājumus (vēlākās „On Faith and Order” kustības sākums), nebija miruši. Pasaules karš bija pārtraucis tiešās sadarbības iespēju, bet nebija spējis iznīcināt pašu nodomu. Pār visām lietām, anglikāņu baznīca jau bija skaidri izšķīrusies par savu uzdevumu – meklēt apvienību un sadarbību ar visām kristīgajām konfesijām un grupām, kas vien uz to ielaistos un vēlētos. Šie centieni atrada izpausmi D.I. baznīcu apvienības idejas tālāk veidošanā, un pamatojumu šiem centieniem ir skaidri izteikusi savā uzsaukumā arī 33 vīru sanāksme Trankebārā.
Vienā ziņā Trankebāras sanāksme iezīmēja arī virziena maiņu un sašaurināšanos pret ievadīto attīstību. 1908.g. notikušā apvienošanās kongregacionālistu un presbiteriešu starpā Indijas dienvidos būtu dabīgi ar laiku rezultējusi tālākā apvienībā ar 1900.g. izveidoto visas Indijas prezbiteriešu apvienību. Trankebāras sarunas visus pārredzamos apvienības centienus ierobežoja tikai uz Indijas dienvidiem. Toties konfesionālā ziņā šī virziena maiņa iezīmēja vērtīgāku ieguvumu – tā nozīmēja abu īpato evaņģeliskās kristietības tipu pirmo noteiktāko savstarpējās apvienības meklējumu.
Sanāksmes dalībnieki devuši sanāksmei arī visai zīmīgu nosaukumu: „Pirmā garīdznieku konference baznīcas vienības jautājumos” – „The first Ministers Conference on church union”. Vispirms, sanāksme definē sevi par individuālu anglikāņu baznīcas un SIUC locekļu grupu (18), ((18) „We, as individual members of Anglican Communion and the South India United Church, ...”, DCU I/278.lpp.) kas pēc lūgšanas, pārdomām un pārrunām esot vienojusies par šādu ziņojumu (statement), zīmējoties uz jautājumu par anglikāņu baznīcas vienību ar SIUC. Palikdama privāta sanāksme, dalībnieku grupa arī turpmāk, runājot par vienības pamatojumu un praktisko izpausmi, atzīst, ka viņas atzinumiem nav lēmuma rakstura ar kuriem būtu jārēķinās sanāksmē pārstāvētajām baznīcām (19). ((19) ...”Fully recognizing that we do not commit our respective bodies to any action, we individually and unofficially agree upon the following plan of union...”, DCU I/280.lpp.)
Lai gan kopīgajā ziņojumā tāpēc visur subjektīvā izteiksmes forma: „mēs esam pārliecināti” („We believe”), tas tomēr reizē arī labi atspulgo uzskatus, kādi par vienības jautājumiem nobrieduši D.I. kristīgajā, īpaši indiešu, sabiedrībā. Tie ietverti šādos galvenos vilcienos, kam liela vērtība visas tā laika baznīcas vienības domas raksturošanai:
1.Pamatojoties uz Jāņa evaņģēlija 17.nod., baznīcu vienība ir Dieva griba, par kuru ir aizlūdzis pats Jēzus. Pēc Efeziešu 4.,4.-6. tā ir arī Svēto Rakstu mācība.
2.Patreizējais laikmets, kas iezīmē atjaunošanos pēc kara un tautu sapulcēšanos šim uzdevumam, kā arī patreizējā kritiskā situācija pašā Indijā liek nožēlot agrāko laiku sadrumstalotību, un, griežoties pie Jēzus Kristus, meklēt Viņā vienību vienā organismā (body), kas izpaužas vienā redzamā baznīcā.
3.Uz to skubina arī misijas baznīcas milzīgais uzdevums – iegūt Kristum Indiju, kas ir piektdaļa visas cilvēces (20). ((20.DCU, I/278, 279.lpp.))
Pēc šāda vienības centienu pamatojuma sanāksme ir paredzējusi šādus pamatus nākošai topošai baznīcu apvienībai:
Tai jāuztur sevī trīs Svētos Rakstos paredzētie elementi:
1.Kongregacionālistiskais elements, ar kuru „visa baznīca izpaužas tās katrā loceklī”, pie kam šiem locekļiem ir tieša pieeja Dievam, un katrs izkopj savu dāvanu visas kopības attīstībai.
2.Baznīcai jāietver sevī arī pārstāvības, organizācijas jeb presbiteriskais elements, kas dod iespēju baznīcas vienībai parādīties tās kopsapulcēs, sinodēs un koncilos.
3.Baznīcai jāietver sevī arī reprezentācijas, izpildu jeb episkopālais elements. Šiem trim elementiem jābūt visiem trim ietvertiem nākošajā baznīcas veidojumā un neviens no viņiem, atsevišķi ņemot, nav absolūts nedz pietiekams bez pārējiem. Uz anglikāņu delegātu ierosinājumu pieņemt vēsturiskā episkopāta principu, gan bez prasības pieņemt jebkādas teorijas par tā būtību, sanāksmes dalībnieki izteica pārliecību, ka episkopātam jātop atjaunotam tā „pirmatnējā, vienkāršajā un apustuliskajā paraugā”. Uz šo prasību SIUC pārstāvji savukārt nāca ar pretprasību atzīt garīgo līdzvērtību („Spiritual equality”) vispārējai ticīgo priesterībai un tiesības lajiem pilnā mērā darboties līdzi baznīcā (21). ((21) DCU, I/279.lpp.)
Nostājoties uz vēsturiskā episkopāta un abu baznīcu visu locekļu garīgās vienlīdzības kopīgā pamata, sanāksme liek priekšā vienībai šādus pamatus:
1.Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus, ka tādus, kas satur visas lietas, kas nepieciešamas pestīšanai,
2.Apustuļu un Niķejas ticības apliecības,
3.Abus Sakramentus, kurus iestādījis pats Kristus – Kristību un Svēto Vakarēdienu.
Zīmējoties uz episkopāta jautājumu, sapulce paredz šādus paskaidrojumus pie bīskapu amata:
SIUC, ja tas ir vienības labā, pati no sava vidus izvēl tos, kuriem jātop iesvētītiem par bīskapiem un pie šo pirmo iesvētīšanas ir paredzēts, ka vismaz trīs anglikāņu baznīcas bīskapi uzliktu rokas šiem kandidātiem kopā ar līdzīgu skaitu SIUC garīdznieku, kas būtu tās izraudzītie pārstāvji. Tiklīdz pirmie bīskapi ir iesvētīti, abas baznīcas atrodas interkomūnjā. Līdzšinējā kārtība, zīmējoties uz katras baznīcas mācītājiem un sv. Vakarēdiena iestādīšanu un izdalīšanu, paliek tāda, ka katras baznīcas mācītāji to dara savā baznīcā pēc savas kārtības, lai gan sapulce atzīst, ka jāpanāk tālāka vienošanās, kas paredzētu iespēju, ka abu baznīcu garīdznieki varētu izdarīt iestādīšanu katrā baznīcā (22). ((22)DCU, I/280.lpp.)
Sanāksmes ziņojumu nosūtīja uzsaukuma veidā visām baznīcām Indijas dienvidos. Tomēr atsaukšanās nebija visai plaša. Dānijas luteriskā misijas baznīca gan apliecināja savu interesi par pasākumu, tomēr sarunās nepiedalījās.
Jau noteiktāku līdzdaļu izrādīja vienīgi trīs grupas: jau eksistējošā Dienvidindijas apvienotā baznīca (SIUC), anglikāņu baznīca Indijā un Mar Toma (reformētā) sīriešu baznīca.
Mar Toma sīriešu baznīcas viedoklis apvienības jautājumā. Savu atbildi uz ierosinājumu Mar Toma baznīca deva jau 1919.g. jūnijā. Tomēr tā nebija arī oficiāla baznīcas deklarācija, bet gan „Malabaras sufragānbīskapa un citu Mar Toma sīriešu baznīcas locekļu ziņojums”, kā atbildes iesniegums nosaukts.
Mar Toma sīriešu reformētās baznīcas viedokli baznīcu apvienības jautājumā visumā nosaka tās un viņai radniecīgo kristīgo baznīcu īpatais stāvoklis Indijas dienvidos, Travankoras un Kočinas valstīs. D.I. kristīgie sadalās trīs īpatās grupās: Romas katoļos un ar Romu uniēto baznīcu piederīgos visdažādāko Eiropas un Amerikas denomināciju misiju evaņģēliskos kristīgos, un, beidzot, sīriešu kristīgajos un citos seno orienta baznīcu piederīgos. Trešā grupa, būdama mazākā ar pāri ½ miljona kristīgo uzrāda stipri lielu kristīgo sadrumstalotību. Blakus nelielai nestoriāņu grupai, lielākā ir t.s. „sīriešu kristīgo”, jeb „Jakobītu” grupa. Šī grupa savukārt sadalījusies 3 daļās: lielākajā, jeb „ortokosajā” daļā, kas uztur savas senās baznīcas parašas neskartas, un mazākajā, kas 1843.g. anglikāņu misijas iespaidā izdarīdama dažas reformas, atšķēlās no iepriekšējās, dēvējot sevi par „reformēto” jeb Mar Toma sīriešu baznīcu. Bez tam, piemināma vēl kāda pavisam neliela grupa, tā sauktā „patstāvīgā Tozhiyuras bīskapija”, kas atšķēlusies jau 18.gds. un vairs pati nav skaidrībā par savas atdalīšanās iemesliem. Tā uztur zināmu kopību ar Mar Toma baznīcas novirzienu. Bez šīs sadalīšanās sīriešu ortodoksā baznīca jau kopš ilgāka laika pārdzīvo smagu iekšējo krīzi divu partiju dēļ, kas viņā cīnās par iespaidu – t.s. „patriarha partija”, kas vēlas baznīcu nostādīt pilnīgā atkarībā no Antiohijas patriarha un t.s. „katolikosa partija”, kas par vietējās baznīcas augstāko autoritāti grib redzēt vietējo Kotojamas (Kottayam) katolikosu. Abu partiju cīņa sīriešu ortodoksālajā baznīcā radījusi stāvokli, kas faktiski pielīdzināms atklātai baznīcas sadalīšanai.
Šī sadrumstalotība iekšējās cīņas ir saistījušas visu vietējo austrumu baznīcu interesi un spēkus, neizslēdzot arī Mar Toma baznīcu, kas citādi, būdama īpatā pārejas stāvoklī starp anglikāņu un senajām austrumu baznīcām, no austrumu baznīcu grupas būtu vispieejamākā protestantisma ierosinātajiem apvienošanās centieniem. Tomēr augstāk par šiem centieniem tā stāda šķelšanās izbeigšanu pašā sīriešu baznīcu grupā (23). ((23) 1919.g.jūnija ziņojums. DCU, I/281.lpp.) Tas arī nosaka Mar Toma baznīcas viedokli baznīcu vienības jautājumā Indijas dienvidos. Privātajā ziņojumā, atbildot uz Trankebāras uzsaukumu, Mar Toma baznīcas locekļi izteic savu gandarījumu vienības centieniem un ir vienprātīgi ar uzsaukuma sastādītājiem, ka vienības doma atbilst Dieva prātam un ir konkrētajā laikmetīgajā situācijā nepieciešama. Mar Toma baznīcas locekļi uzsver, ka vienības centienos viņus sevišķi iepriecinot tas, ka tie nav domāti kā kompromisa atrašana un senu mīļu parašu un pārliecības atstāšana, bet drīzāk kā dažādo baznīcu pieredzes un paraduma mantas sakopošana (comprehension). Tālāk seko paskaidrojums, ka Mar Toma baznīca ir vienmēr uzturējusi savā praksē tās četras prasības, kādas tagad liktas kā minimālās vienības pamatam, ar aizrādījumu vienīgi, ka, turoties pie Niķejas un Apustuļu ticības apliecībās izteiktās mācības, pēdējās apliecības lietošana dievkalpojumos nav bijusi baznīcas praksē. Zīmējoties uz episkopāta jautājumu, uzsverot vēsturiskā episkopāta uzturēšanu, Mar Toma baznīcas locekļi ir pārliecināti, ka tas neesot arī viņu uzdevums uzsākt diskusiju par dažādo vienības meklētāju baznīcu sakramentu derīgumu. Pēc tam, atskatoties uz sīriešu baznīcas vēsturi Indijā un pakavējoties pie kristīgo baznīcu sadalīšanās 1054.g. un Romas baznīcas rīcības, kas ar „Filioque” iestarpināšanu ticības apliecībā plaisu austrumu un rietumu starpā vēl ir paplašinājusi, Mar Toma baznīcas locekļi saredz tagadējos centienos Dieva Gara vadību rietumu un austrumu katolisko un brīvbaznīcu atkalapvienībā. Pilnā mērā apliecinot savas simpātijas vienības centieniem, Mar Toma baznīcas grupa vēlreiz uzsver savu neoficiālo stāvokli attiecībā pret Mar Toma baznīcas oficiālo viedokli (24). ((24)”While writing unofficially without commiting our Metropolitan and the Synod of the Church, ... we as individual members of the Mar Thoma Syrian Church, ...” DCU, I/285.lpp.) Baznīcas oficiālā atbilde tomēr ir izpalikusi, lai gan neoficiālais vēstījums tādu paredzēja. Tāpat izpalika arī tālākā līdzdaļa vienības centienos. Varbūt, ka iemeslu tam devusi SIUC baznīcas nostāja Travankorā, t.i. apvidū, kur visspēcīgāk reprezentētas sīriešu kristīgo baznīcas. SIUC Travankoras provinces sinode ir pati izrādījusi spēcīgu pretestību apvienības centieniem, prasot lielāku ievērību indenpendentistu principiem. Šāda rīcība rituāli un institucionāli ievirzītai austrumu baznīcai ir likusi izturēties rezervētāk. To netieši apstiprina kāds paralēls baznīcu vienības meklējums Indijas dienvidos, Travankorā un Kočinā, apvidos, kas atrodas vienības centienu tiešā interešu sfairā. Tas izpaudies 1936.g. noturētajā Keralas koncilā baznīcu vienībai, kur piedalījušies Mar Toma, sīriešu ortodoksās un anglikāņu baznīcu delegācijas. Priekšdarbi šai vienības meklēšanai ir vēl agrāki, un pirmais redzamais sasniegums, kas nav jānovērtē pārāk zemu, ir Alvejas kristīgais koledžs Travankorā (Alwaye Union Christian College), ko jau pieminētās trīs baznīcas kopīgi nodibinājušas jau 1921.g. jūnijā (25). ((25.F.E. Keay, A. History of the Syrian Church in India, 1938.g., 108.lpp.) Šie centieni, kas jau ar 1921.gadu sāk iet paralēli, nevilšus ļauj saskatīt iemeslu Mar Toma baznīcas atturībai pret Trankebāras vienības centienu līniju.
Nākošā atsauksme uz Travankoras uzsaukumu nāca no Dienvidindijas apvienotās baznīcas (SIUC).
Viņas atbildi lielā mērā noteic divi faktori. SIUC baznīca, pati būdama jau 1908.g. notikušās apvienības rezultāts, bija īpatā kārtā dzirdīga pret tālākās apvienības centieniem. Bez tam, Trankebāras sanāksmes dalībnieki, tā tad tālākās apvienības domas rosinātāji, bija lielā vairumā SIUC locekļi. Savu viedokli tā izteikusi 1919.g. 29.septembrī Kalikutā (Calicut) sanākušajā baznīcas kopsapulcē.
Apsveicot apvienības domu, SIUC uzaicina savas apgabalu sinodes, kopskaitā astoņas, dot atsauksmi bīskapu jautājumā, kas tai šķiet tāds, kas varētu radīt pārpratumus, izteicoties par vai pret konstitucionālā episkopāta pieņemšanu paredzot, ka:
1.bīskapus ievēlētu baznīcas kopsapulce un viņi būtu atbildīgi tās priekšā,
2.vienoto baznīcu starpā pastāvētu pilnīga tiklab baznīcas locekļu kā garīdznieku vienlīdzība, un
3.ka jaunveidotā baznīca būtu autonoma un neatkarīga vienība.
Galvenā sapulce lūdz sinodes paziņot savu viedokli līdz 1920.g. 1.februārim SIUC sekretāram un liek priekšā, kad visas atbildes būs saņemtas, sastādīt ziņojumu sinožu informēšanai. Bez tam tā nolemj uzdot savai izpildu komitejai ievadīt sarunas ar Mar Toma un anglikāņu baznīcām un citām kopībām, ar kurām tas liktos labi, paturot vērā apvienības iespēju (26). ((26.DCU, I/285, 286.lpp.) Anglikāņu baznīca savu atsauksmi uz ierosinājumu deva Indijas un Ceilonas (anglikāņu baznīcas ref.) provinces bīskapu sinodē 1920.g. februārī.
Bīskapu sinode, ar interesi sekojusi SIUC baznīcas rīcībai, izrauga komisiju sarunām ar anglikāņu baznīcu par vienības iespējamību uz Lambetas četru pamatprasību, sauktā „Lambetas četrstūra”, („the Lambeth Quadrilateral”) pamata, un
a)apsveic SIUC vēlēšanos veicināt kristietības atkalapvienošanos un no savas puses sirsnīgi apliecina to pašu,
b)izrauga komisiju, kas pastāv no metropolīta un vairākiem citiem locekļiem, sarunām ar SIUC pārstāvjiem un pārrunāt vienošanās apmērus un atšķirīgos jautājumus abu kopību (bodies) starpā,
c)uzaicina Indijas metropolītu (Kalkatas bīskapu) nozīmēt komisiju, kā tā proponēta (27). ((27) DCU, I/286./287.lpp.)
Anglikāņu rezolūcija vairs nepiemin Mar Toma baznīcu. Acīm redzot, laikā no 1919.g. septembra līdz 1920.g. februārim tās stāvoklis un attiecības pret ierosinājumu jau bija galīgi noskaidrojušās.
4. Baznīcu apvienības idejas veidošanās laikā no 1920.g. līdz 1929.gadam.
Ar 1920.g. D.I. baznīcu apvienības centieni ieiet jaunā attīstības posmā. 18. un 19. martā Bangalorā pirmo reizi uz apspriedi baznīcas vienības jautājumos sanāk anglikāņu un SIUC baznīcu izraudzītās komisijas. Pirmā sanāksme nodarbojas visumā tikai ar jautājumiem, kas jau skarti Trankebāras uzsaukumā, atkārtojot un pieņemot tos. Svarīga ir pašas vienības definīcija, pēc kuras visiem kristīgajiem, resp. vienības domas rosinātājiem, jādzenas. Tā ir visu to vienība, kas atzīst Kristus vārdu universālajā baznīcā, kas ir Viņa miesa. Visas lokālās vienības shēmas pārbaudāmas pie tā, vai tās vietējos apstākļos izpauž lielās katoliskās Kristus miesas principus (28). ((28) ...”the only union which Christians should aim at is the union of all ho acknowledge the name of Christ in the Universal Church which is His Body; and that the test of all local schemes of union is that the test of all local schemes of union is that they should Express locally the principles of the great Catholic unity of the Body of Christ...” DCU, I/288.lpp.) Vienības centienu nolūks esot tā organizēt baznīcu Indijā, ka tā sevī sniegtu universālās baznīcas gara domas un dzīves indisko izpausmi, paredzot visu kristiešu apvienību vienā baznīcā. Apvienības tālākais mērķis tātad ir vienotā D.I. kristīgā baznīca. Tālākie lēmumi attiecas uz Svēto Rakstu, ticības apliecību un sakramentu jautājumiem, kas formulēti kā Trankebāras uzsaukumā. Bīskapu jautājumam kopīgā ziņojumā veltīts vairāk telpas. Te jau no paša sākuma skaidri iezīmējas visu tālāko sarunu galvenais diskusiju un pretešķību objekts. Neskatoties uz formulēto apgalvojumu, ka ar „vēsturiskā bīskapa amata” pārņemšanu jaunajā baznīcā nav domāts ieteikt kādu speciālu interpretāciju par to, jau šais sarunās anglikāņi noteikti iestarpina dažus savus prakses paņēmienus, zīmējoties uz bīskapu konsekrāciju. Tam pretēji SIUC pārstāvji uzstāda prasību bīskapu amata kandidātiem vispirms piešķirt viņu pilnvaras un sinodes piekrišanu izteikt pēc kongregacionālistiski presbiteriskās kārtības. Bez tam, atsaucoties uz savu draudzes locekļu iesvētīšanas kārtību, SIUC pārstāvji izteic nevēlēšanos pārņemt kādu jaunu konfirmācijas kārtību (resp. anglikāņu parašu, kur iesvētīšanu izdara bīskaps), un pieprasa visu savu iesvētīto draudzes locekļu atzīšanu par pilntiesīgiem komunikantiem visā apvienotajā baznīcā. Tāpat SIUC baznīca nejūtas sagatavota uzteikt interkomūniju ar citām baznīcām, ar kurām tā viņai jau pastāv.
Beidzot, sanāksme vienojas, ka D.I. apvienotai baznīcai jābūt neatkarīgai no valsts un no jebkādas tiesiskas vai cita veida kontroles no valstīm vai sabiedrībām ārpus Indijas, un savā neatkarībā tā uzturēs kopību ar citiem katoliskās baznīcas nozarojumiem, ar kuriem tā tagad ir kopībā.
1920.g. iezīmē vispār lielu rosību ap D.I. baznīcu apvienības ideju. Šai gadā sanākušā anglikāņu baznīcu Lambetas bīskapu konference izlaiž īpašu encikliku ar „uzsaukumu visiem kristīgiem” vienības jautājumos un izsakās par D.I. baznīcu apvienības centieniem visumā labvēlīgi. Anglikāņu baznīca Indijā iegūst plašas pilnvaras vienības darba sekmēšanai, jo konference, runājot par baznīcas vienību, savā rezolūciju 11.§ paskaidro, ka pienākums nodibināt vienību ar citām kristīgām kopībām jāuzņemas dažādajām nacionālajām, reģionālajām vai provinciālajām autoritātēm anglikāņu kopībā (29). ((29) „The Conference recognises that the task of effecting union with other Christian Communions must be undertaken by various national, regional or provincial authorities of the Churches within the Anglican Communion”. Citēts pēc „Lambeth Conference 1930. Encyclical Letters from the Bishops with the Resolutions and Reports”, piez.123.lpp.) Šī rezolūcija piešķīra anglikāņu baznīcai Indijā plašāku rīcības brīvību, un, no ieinteresētās viņa drīz vienības domas rosināšanā izvirzās par vadītāju grupu, un sarunās vienmēr cenšas vienmēr izvirzīt prasības, kas sevišķi interesē anglikāņu baznīcu. Anglikāņu pozīciju lielā mērā stiprināja apstākļi, ka jau pašā sarunu sākumā viņas locekļu skaita attiecība Indijas dienvidos pret SIUC baznīcas piederīgo skaitu attiecās kā 2:1 un, viņai bij skaidri formulēta bāze sarunām „Lambethas četrstūra” izskatā.
Šādā anglikāņu baznīcai izdevīgā situācijā vēl 1920.g. decembrī Bangalorā sanāk otrā izraudzīto komisiju apspriede. Novirzīšanās anglikāņu baznīcas interešu virzienā kļūst visai manāma. Sanāksmes sēdēs pārrunāti jautājumi par garīdzniecības vienlīdzību, kopību ar citām evaņģēliskajām baznīcām („Other Evangelical Churches”), neatkarību no valsts pārraudzības apgabaliem, kas ietilptu apvienotajā baznīcā, par Apustuļu un Niķejas ticības apliecību paturēšanu, un baznīcas pārvaldes orgāniem.
Diskusijās noskaidrojās, ka anglikāņu baznīca nejūtas sagatavota attiecināt vienības centienus uz visām savām diecēzēm Indijā. Tas nozīmētu anglikāņu baznīcas atraisīšanos no valsts aizbildniecības, kas, lai gan anglikāņu baznīca Indijā jau nodarbināta ar šo problēmu, vēl būtu pāragrs atrisinājums. Bez tam, ziemeļu diecēzēs anglikāņu baznīcai ir liels procents eiropiešu kristīgo, kuri nav tieši ieinteresēti vienības domā tādā veidā. Arī rasas atšķirības, kas pastāv starp Indijas ziemeļiem un dienvidiem, nošķir dienvidu apgabalus par īpatu apvidu, kuram ir daudz īpašu priekšrocību vienas reģionālas baznīcas izveidošanai.
Šis atzinums oficiāli un galīgi ierobežoja Dienvidindijā radušos baznīcu vienības domu tikai uz D.I. baznīcām.
Zīmējoties uz garīdzniekiem, stāvoklī pēc notikušās baznīcu apvienības, nomanāma jau skaidra anglikāņu tendence būtiski šķirot bīskapu ordinētos garīdzniekus no tiem, kas ordinēti citādi. Tā, rezolūcija, lai gan paredz visu garīdznieku vienlīdzību aktīvās un pasīvās vēlēšanās koncilos un baznīcas sapulcēs, nosaka, ka garīdzniekiem „ir tiesības pēc notikušās apvienības prasīt attiecīgā apgabala bīskapam jaunus uzdevumus, kas viņam dotu tiesības izpildīt garīdznieka pienākumus baznīcā, kurai viņš nav līdz apvienībai piederējis”(30). ((30) DCU, I/294.lpp.) Ar šo formulu apslēptā veidā panākts tas, ko uzsver anglikānisma radikālais augstās baznīcas virziens, ka tiesības iestādīt un izdalīt sv. Vakarēdienu anglikāņu draudzēm kādas citas konfesijas garīdzniekam ir tikai tad, ja tas ordinēts pēc anglikāņu vai pēc anglikāņu atzītām citu baznīcu parašām, vai arī, ja tas tiek reordinēts. Reordinācija neizteiktā veidā slēpjas aiz formulas par „jaunu uzdevumu saņemšanu no apgabala bīskapa”, kurš savukārt būtu konsekrēts pēc anglikāņu bīskapu iesvētīšanas kārtības. (Sal. Trankebāras uzsaukumu.)
Anglikāņu baznīcas cenšanās iestarpināt apvienotajā baznīcā savas prakses elementus atdūrās uz spēcīgu opozīciju no SIUC puses un D.I. kristīgajiem vispār, kas kristīgās baznīcas un ticības izpratnē vairāk tuvojas independentiem bez dziļākām baznīcas mācībām un satversmes problēmām. Jau pēc pirmās komisiju kopsēdes un pirms Lambetas konferences sanākšanas šī opozīcija izpaudās t.s. „Bangaloras sanāksmes turpinājumā”, kur piedalījās dažādu denomināciju indieši (anglikāņi, luterāņi, veslejāņi, baptisti, prezbiterieši, SIUC locekļi). Sapulce nosūtīja savus atzinumus Lambetas konferencei. Tie saturēja prasības atzīt visu kristīgo denomināciju garīdznieku pilnīgu vienlīdzību un līdzvērtību, ar visplašākajām intercelebrācijas tiesībām. Tāpat dažādām denominācijām jāatzīst, citu denomināciju locekļu pilnīgā līdzvērtība un jāieved interkomūnija. Par pamatu turpmākām organiskās vienības sarunām būtu liekama šo prasību praktiskā izpildīšana jau pašā sākumā un Indijas baznīcu finansiālās un administratīvās neatkarības sasniegšana. Šis krasais iesniegums nenāca gluži negaidīts, ja ņem vērā, ka SIUC baznīcas apvienības meklēšanas ideāls bija gluži citāds, kā tas, kādu sarunās centās uzstādīt anglikāņi. Jautājumā par garīdzniekiem sarunas vairākkārt bija tuvu galīgai iziršanai. Tādēļ 1920.g. decembra kopsēde pat atrada par nepieciešamu protokolēt, ka konferenču darbam ir jāturpinās un tuvākais baznīcas uzdevums būtu apvienotās baznīcas vadošo principu definēšana, ņemot vērā sevišķi tos jautājumus, kas svarīgi abām vienības meklētājām baznīcām” (31). ((31)DCU, I/295.lpp.)
Trešā kopsēde, kas sanāca 1921.gada jūnijā, Madrasā, tad nu arī stājās pie šo jautājumu apspriešanas. Tie aptvēra jautājumus sakarā ar apvienotās baznīcas pārvaldi, diecēžu robežām un pārvaldes orgāniem un to uzdevumiem, bīskapu pilnvarām, balsošanas kārtību, tāpat arī ticības apliecību jautājumu, jautājumus ap konfirmāciju praksi, dievkalpojumu brīvību, laulību, interkomūniju un garīdzniekiem.
Lēmumos manāma ievērojami lielāka mērenība un vispārīgums kā otrajā sanāksmē. Kopsapulce nolemj diecēžu izveidošanā izveidot pēc iespējas teritoriālo principu. Bīskapu ziņā paliek garīgā vara, bet ne saimnieciskās pilnvaras. Bīskapam, kas ir diecēzes padomes (Diecesan Council) priekšsēdētājs, ir zināmos jautājumos dotas veto tiesības, tāpat tiesības celt iebildumus pret ordinācijai izraudzītajiem kandidātiem. Ticības apliecību jautājumā ir vēlama turēšanās pie Niķejas un Apustuļu ticības apliecībām. Ļoti svarīgs moments, kas norāda uz dīvainu dogmatisku vaļīgumu, ir slēdziens, ka, ja kādreiz baznīca atgrieztos pie „Konstantinopoles ticības apliecības pirmatnējās formas, izlaižot ”un no Dēla” – FILIOQUE – vienošanās aktam par baznīcu ūniju nebūtu jākļūst tādēļ nederīgām” (32). ((32) DCU, I/301.lpp.) Šis iestarpinājums radies, paturot vērā iespēju par sīriešu baznīcu līdzdaļu baznīcu apvienībā un to ierosināja notikumi Travankorā, kur anglikāņu baznīcai šajā laikā radās zināmi panākumi, tuvinoties šīm baznīcām.
Lai gan pat Mar Toma sīriešu baznīca, kas ir vistuvākā Indijas evaņģēlisko misiju baznīcām, jau drīz pēc Trankebāras sanāksmes lika saprast savu viedokli un līdz ar to palika ārpus tiešajām apvienības sarunām, anglikāņu baznīca bija vienmēr ieinteresēta atrast vienību ar šīm „senajām katoliskajām austrumu baznīcām”. 1921.g. šajos vienības centienos bija svarīgu panākumu gads. Jūnijā Alvejā (Alwaye), Travankorā, sīriešu baznīcu galvenajā apvidū, uzsāka darbību apvienotais anglikāņu Mar Toma un ortdokso sīriešu baznīcu kopīgi uzturētais un vadītais koledžs, kurā draudzīgi sadarbojās šo denomināciju mācības spēki un kopā studēja dažādo baznīcu studenti. Tas bija mēģinājums tuvināt abus lielos sīriešu baznīcu novirzienus savā starpā, un ne mazākā mērā arī anglikāņu baznīcai, kur šādu tuvināšanos sevišķi silti apsveica ekstrēmais augstās baznīcas spārns, kas uz sarunām ar brīvbaznīcām Indijas dienvidos raudzījās ar zināmu neuzticību (33). ((33)Reunion of Anglicans and Presbyterians, C.T. 1939. 659.lpp.) Tā D.I. baznīcu apvienības sarunās 1921.g. jūnijā (vienā laikā ar Alvejas koledža darbības sākumu) atrod vietu iestarpinājums par Filoque, lai atstātu iespēju sīriešu kristīgo grupām vieglāk saistīties jaunveidotajā Dienvidu Indijas baznīcā, kad viņu saites ar anglikāņiem būs kļuvušas pietiekami stipras, un kurām par vienu no lielākiem šķēršļiem sadarbībai ar rietumu kristīgajām grupām ir bijis lielā mērā taisni Filoque jautājums (34). ((34) Sal. DCU, I/26) 283.lpp.; arī F.E. Keay, A History of the Syrian Church in India, 67.lpp.) Konfirmācijā pielaižama tiklab anglikāņu paraša, kā arī citi veidi, atzīstot apvienotajā baznīcā dažādi konfirmētos par līdztiesīgiem draudzes locekļiem visā baznīcā. Tāpat paredzēta interkomūnija. Baznīcas, kas izveido apvienoto baznīcu, paliek ikviena interkomūnijā ar tām baznīcām, ar kurām tām jau katrai tāda ir pastāvējusi. Viens no apvienības pamata noteikumiem ir draudžu brīvība dievkalpojumu kārtības ziņā. Bīskapiem nav tiesības uzspiest draudzēm tām nevēlamu dievkalpojuma kārtību. Vienīgais uniformitātes minims būtu sakramentu izpildīšanas gadījumā, lietojot kristībai un sv. Vakarēdienam visās draudzēs vienādas formulas un iestādījuma vārdus. Bez tam ,tālākai apspriešanai un novērtēšanai anglikāņu pārstāvji nodeva arī diakonāta jautājumu.
Visumā trešā apspriede tikai sakārtoja jautājumus, kas būtu pārspriežami SIUC un anglikāņu baznīcas sapulcēs. Ar to noslēdzās pirmais sarunu posms divu īpato evaņģēlisko novirzienu starpā. Iestājās vairāk kā gadu ilgs pārtraukums, kura laikā notiek intensīvas apspriedes pašās apvienotajās baznīcās.
Apvienības jautājumā ko SIUC dažādās apgabalu sinodes bij uzņēmušas ļoti dažādi, SIUC deklarē savu viedokli 1921.g. septembrī Nagerkoilā (Nagercoil), Travankorā, sanākušajā astotajā baznīcas kopsapulcē, vēlreiz atkārtojot savu vēlēšanos palikt pie vienkāršā apvienības plāna, pieņemot Trankebāras sanāksmē minēto konstitucionālo bīskapu amatu un neatskatoties (red: varbūt neatsakoties) no kopības ar baznīcām, ar kādām tai tā jau ir, neatrazdama par iespējamu iekļauties apvienībā, kas jau eksistējošo kopību ar citām baznīcām izjauktu. Sarunu turpināšanai SIUC izrauga 15 vīrus un apņemas no savas puses apvienības domu popularizēt savā baznīcā.
Anglikāņu baznīcas IBC provinces sinode 1922.g. janvārī pauž anglikāņu viedokli patreizējā apvienības idejas attīstības posmā. Arī anglikāņi nozīmē jaunu komisiju apvienības domas tālākai rosināšanai, tā uzsvērdami, līdzīgi SIUC, jaunu ierosmu nepieciešamību. Tālākām sarunām jāizvirza abām baznīcām svarīgie principi baznīcas vienības pamatiem, kurus tad Indijas mērtopolīts celtu priekšā Lambetas konferences galvenajai padomdevējai instancei (the Central Consultative Body of the Lambeth Conference) izšķiršanai, vai, pieņemot šos principus baznīca, kas veidota pēc tiem, paliktu vēl vienībā ar anglikāņu baznīcu. Ar to D.I. anglikāņi gan pieļauj apvienības domai brīvāku gaitu no savas puses, tomēr samazina savu atbildību par rezultātiem. Dabīgi, ka gadījumā, ja Lambetas konference neatzītu jaunos priekšlikumus par tādiem, kas atļautu visas pasaules anglikāņiem uzturēt vienību ar jaunveidoto baznīcu, D.I. anglikāņu līdzdaļa tanī nenotiktu.
Ceturtā sanāksme sanāk 1923.g. no 4.-7.aprīlim Pasumalai, Māduras tuvumā kongregacionālistu misijas citadelē. Ar šo sanāksmi abu baznīcu komisijas ir izveidojušas vienu „Apvienoto komisiju vienības jautājumā anglikāņu un SIUC baznīcu starpā” („Joint Committee on Union of the Anglican and SIUC Churches”).
Šī sanāksme bija nostādīta ļoti lielu grūtību priekšā. Iepriekš notikušās SIUC baznīcas apgabalu sinodes bija ļoti asi nostājušās pret visu iepriekšējo sarunu garu un rezultātiem, tā kā sarunas atradās kritiskā stāvoklī, kas bija gandrīz pielīdzināms izjukšanai. Līdzīgu viedokli ieņēma arī SIUC kopsapulce, kas nevarēja neredzēt anglikāņu centienus nostādīt to par mazāk vērtīgu daļu apvienībā, kurai būtu jāiegūst pilnvērtība, atsakoties no savām īpatnībām un pārņemot anglikāņu paradumus. Krīze bija tik spēcīga, ka apvienotās komisijas lēmumi asi vēršas pret iepriekšējo, īpaši otrās sanāksmes lēmumiem kā tādiem, kuros patiesībā izteikta divējādas (vērtības, ref.) garīdzniecības izveidošana apvienotajā baznīcā, uzliekot ierobežojumus garīdzniekiem, kas nebūtu no bīskapiem ordinēti. Šāds stāvoklis patiesībā ārdot to, pēc kā esot jācenšas un kādēļ būtu vērts nest un būtu attaisnojami upuri, kas jānes vienības sasniegšanai. Tomēr komisijas neatgriežas arī pie brīvas intercelebrācijas ieteikuma, bet mēģina radīt kompromisu, ieteicot garīdznieku jautājumu formulēt tā, ka ordinētie garīdznieki varētu savstarpēji pilnvarot viens otru kalpošanai dažādo vienotājos baznīcu draudzēs, ko sevišķi stipri atbalstījis arī Oksfordas profesors V.Bartlets (V.Bartlet) savā rakstā SIUC baznīcas sekretāram mācītājam J.J.Baningam (J.J.Banninga). Komisija izsaka cerību, ka tāds atrisinājums būtu pieņemams arī anglikāņu bīskapiem Lambetā (35). ((35) DCU,I/311.,312.lpp.) Zaudētās uzticības atgūšanai sanāksme izdod svinīgu deklarāciju, kurā tā paskaidro, ka neuzdrošinās nonievāt nevienu garīdzniecības veidu, kāds ir dots, lai tādā kārtā nenonicinātu (dishonour) svēto Garu, kas ir bijis aicinātājs šai kalpošanā.
Jauni priekšlikumi ienāk arī bīskapu konsekrācijas jautājumā. Komisija lūdz apspriest abās baznīcās jautājumu, vai bīskapu konsekrācijā nebūtu ar roku uzlikšanu jāpiedalās arī presbiteriem.
Interkomūnijas jautājumā izteic priekšlikumu, ka to baznīcu locekļi, kas līdz apvienībai ir kādā no vienotājamies baznīcām saņēmuši sv. Vakarēdienu, var palikt joprojām interkomūnijā arī ar apvienoto baznīcu. Ir tikai jāparedz, kuras ir šīs baznīcas. Bez tam, intercelebrācijas jautājumā komisija lūdz anglikāņu baznīcu atļaut joprojām uzturēt spēkā praksi, kāda bijusi vienotājās baznīcās līdz apvienībai, kad citu baznīcu garīdznieki zināmos gadījumos un apstākļos noturēja dievkalpojumus un izpildīja sakramentus šais baznīcās.
Komisijas lūdz revidēt pirmās sanāksmes lēmumus, zīmējoties uz Apustuļu un Nīķejas ticības apliecību pieņemšanu, kā arī lietošanu ordinācijā, ņemot vērā sirdsapziņas brīvības jautājumu.
Bīskapu pilnvaru jautājumā ir lūgta revīzija, paredzot, ka, ja sinodes locekļu ¾ ir par kāda kandidāta ordināciju, tad bīskapam tas ordinējams, arī, ja viņš būtu citādās domās.
Šīs sanāksmes lēmumi nozīmē ļoti lielu anglikāņu piekāpšanos brīvbaznīcu viedokļa priekšā. Tā bija saprotama kā nepieciešamība glābt sarunas no galīgas izjukšanas un atjaunot brīvbaznīcu uzticību apvienības lietai. Ka anglikāņi paši ar šiem lēmumiem nebija apmierināti, rādīja jau tas apstāklis, ka tos nepieņēma visi anglikāņu grupas dalībnieki. Šis apstāklis patiesībā rādīja, ka abas puses ar šādu atrisinājumu nebūt nav mierā.
Neoficiāli, jo nebija notikusi sazināšanās ar apgabalu sinodēm, SIUC baznīcas devītā galvenā kopsapulce Vadukodai, (Vaddukoddai), Ceilonā, 1923.g. augustā izteic savu gandarījumu par pieņemtajiem priekšlikumiem par garīdznieku savstarpējo pilnvarošanu kalpošanai un interkomūnijas jautājumu. Šī sapulce ievērojama ar to, ka te atkal par jaunu parādās SIUC agrākie centieni, kas bija beidzamajos gados apēnoti no sarunām ar anglikāņu baznīcu – centieni pēc vienības ar citām baznīcām. Tā atkal izlaiž uzsaukumu ieinteresētām baznīcām pievienoties apvienības sarunām. Aiz šī uzsaukuma, šķiet, slēpjas brīvbaznīcas garā veidotās SIUC centieni stiprināt savas pozīcijas pret anglikāņu spiedienu, piesaistot savā pusē jaunus spēkus. Šim uzsaukumam bija labi panākumi. Piektajā apvienotās komisijas sanāksmē jau piedalījās Veslejāņu (metodistu) baznīcas delegācija, lai vērotu sarunu gaitu, bet ar sesto sanāksmi 1926.g. šī baznīca pilnā mērā iekļāvās kopējā sarunu gaitā. Līdz ar to brīvbaznīcu grupai bija dots gandarījums un nodibināts līdzsvars abu virzienu starpā, kas izjuka pirmajās sarunās anglikāņu un SIUC starpā. Arī citādā ziņā abu novirzienu starpā tagad radās līdzsvars. Pretī 396 000 anglikāņu baznīcas locekļiem tagad bija nostādīti 112 000 veslejāņi un 232 000 SIUC locekļi (36), ((36) pēc 1929.g. izdotās SCH(1) uzrādītajiem datiem.) kas nozīmēja abu grupējumu gandrīz pilnīgu līdzsvaru. Anglikāņiem bija radies jauns pretspēks – SIUC tagad bija iespēja D.I. baznīcu apvienību paplašināt arī bez anglikāņu līdzdaļas, jo nav šaubu, ka metodistu un kongregacionālistu starpā būtu daudz vairāk saskares un mazāk šķīrēju punktu, kā starp SIUC un anglikāņiem. Katrā ziņā pilnīgi atkrita sarežģītais interkomūnijas jautājums un daudz vairāk lokanības bija arī bīskapu jautājumā, kas bija visvairāk kavējuši un noveduši smagā krīzē sarunas. Tāpat metodistu un SIUC starpā praktiski jau pastāvēja ne vien lokālā interkomūnija, bet arī intercelebrācija, un Bangaloras sarunu turpināšanās sanāksmē izteiktās krasās prasības abu grupu starpā būtu iespējams pieņemt bez kādām sevišķām grūtībām, atrisinot tikai pārvaldes un īpašumu pārziņas jautājumus, kas bija vienīgie svarīgākie. Šāds atrisinājums tomēr būtu nozīmējis lielu prestiža zaudējumu anglikāņu baznīcai, kas Indijā bija izvirzījusies par evaņģēlisko baznīcu apvienības rosinātāju.
Tāpēc sarunas nepārtrūka. Anglikāņu baznīca ar atzīstamu piekāpību centās panākt to turpināšanos. Bet tam, jaunas ierosmas sniedza 1927.g. notikusē oikumeniskā „On Faith and Order” baznīcu konference Lozanā (Lausanne), Šveicē, kurā ņēma dalību arī trīs SIUC pārstāvji un trīs anglikāņu delegāti, kas nāca no D.I. diecēzēm.
Līdztekus metodistu piesliešanās centieniem, Lozanas konference deva spēcīgu stimulu sarunu turpināšanai, kas jau vairākkārt šķita izsīkstam pārāk sīkos satversmes un prestiža jautājumos. Lielā mērā Lozanas konferences garīgai ietekmei var piedēvēt sarunu turpināšanos un tālākās sarunu bāzes izveidošanu 1929.g. „Shēmā”. Lozanas konferences rezolūciju apspriešanai SIUC izveidoja īpašu „Apvienības komiteju” (Union Committee), kas izstrādāja sīkas atbildes uz uzstādītajiem jautājumiem. Liekas, ka taisni šo rezolūciju apstrādāšana dažādajās baznīcās deva iespēju visām trim baznīcām atrast kopīgu pamatu tālākajām sarunām. Pirmās Apvienotās komitejas („Joinnt Commitee”) sēdes pēc Lozanas konferences Bangalorā 1928.g. jūlijā un Rojapetā (Royapettah) 1929.g. no 26.februāra līdz 28.martam uzrādīja lielu rosību un izjuta nepieciešamību visus līdzšinējos apvienības centienus summēt vienkopus kādā apvienībās plānā. Sevišķi 1929.g. notikušā komitejas sēde bija rosīga šai ziņā (37). ((37) Šai sēdē ir tapusi arī pati shēma, Ref.) Ikviena komitejas konfesionālā sekcija, turēdamās stingri savas baznīcas dotajās pilnvarās, uzstādīja īsumā galvenās prasības, zīmējoties uz savas baznīcas principiem satversmes, baznīcas izpratnes un tml. jautājumos.
Anglikāņu sekcija, uzsverot par sev ļoti svarīgu bīskapu jautājumu, lūdza ievērot viņas prasības a) neatņemt anglikāņiem izdevību (opportunitties), kāda tiem pirms apvienības bijusi, saņemt sv. Vakarēdienu no bīskapu ordinētiem garīdzniekiem, un b), ka tiktu ievērota sirdsapziņas brīvība tādā ziņā, ka pie bīskapu ordinētiem garīdzniekiem pieradušās draudzēs nebūtu liekami ne uz laiku, ne pastāvīgi garīgie darbinieki, kas nebūtu bīskapu ordinēti, atstājot tiesības arī SIUC un veslejāņu baznīcām izteikt savus vēlējumus līdzīgā kārtā, ja tas tām liktos svarīgi. Tāpat anglikāņi lūdz paturēt vērā turpmākā sarunu plānā un gaitā diakonāta, minimālo liturģijas elementu, bīskapu konsekrācijas un priesteru ordinācijas, diecēžu skaita un uzbūves jautājumus, kā arī attiecības ar anglikāņu baznīcas Indijas provinci un citām anglikāņu kopības provincēm; līdzekļus un metodes iekšējās vienības pieaugšanas veicināšanai, attiecības ar citām baznīcām, kā arī ierosinājumu par 50 gadu interima periodu līdz ūnijas pilnīgai stāšanās spēkā. Bez tam, anglikāņu baznīca izteic vēlējumu izstrādāto apvienības shēmu nodot Kenterberijas arhibīskapam, atsauksmes iegūšanai no Lambetas konferences.
Veslejāņi savas prasības izteica šādās rezolūcijās:
a)nodrošināt laju līdzdaļu baznīcas dzīvē un darbā un vadītāju sanāksmes baznīcas disciplīnas jautājumos,
b)atzīstot garīgās vienības prioritāti, no kuras jābūt atkarīgai visai kopējai apvienības domai, jāatzīst, ka nekāda organiska vienība nav iespējama bez bīskapa amata pamata (38), ((38) „... no organic union is possible save on a asis of Episcopacy ...” DCU, II/197,198.lpp.)
c)jāpanāk stāvoklis, ka ne indivīda sirdsapziņa neciestu no majoritātes apspiešanas, nedz ka būtu iespējama viena indivīda tirānija pār vairākumu,
d)interkomūnijas iespējām nebūtu jātop sašaurinātām pret patreizējo stāvokli,
e)būtu jārod jau priekš apvienības stāšanās spēkā interkomūnijas un kopīgu dievkalpojumu iespējas.
SIUC īpašās komitejas (Special Committee on Church Union) pārstāvji, savas pilnvaras saņēmuši no XI Kopsapulces, izcēla trīs savus pamata principus par nepieciešamajiem tālākā vienības plāna izveidošanā:
1.Ikviena indivīda sirdsapziņas brīvības respektēšana apvienotajā baznīcā.
2.Apvienība nedrīkstētu pārtraukt kopību ar kristīgajām grupām, ar kurām tāda jau pastāv.
3.Dievkalpojumos jāatzīst brīvības princips.
Par visai nozīmīgu ieguvumu sarunu turpinājumā jāuzskata šī vēlreizējā apvienības pamata noskaidrošana (pirmo reizi Trankebārā) un īpašās apvienības shēmas („Proposed Scheme of Union”) izveidošanu, kas notika 1929.gadā, un ar ko noslēdzās pirmais plašāko baznīcu apvienības centienu posms Indijas dienvidos.
5.Apvienības centienu sistematizēšana 1929.gada „Shēmā” un to tālākā attīstība.
1929.gads vienības domā ievada jaunu attīstības posmu. Ir izstrādāta „shēma” baznīcu vienībai („Prpoposed Scheme of Union”), kas kļūst par galveno apspriežu objektu, vispārējo minējumu un priekšlikumu vietā. SCH līdz ar to nozīmē zināmas attīstības noslēgumu, kur desmit gadu ilgās sarunas un to sasniegumi ir summēti vienkopus, nospraužot tālāko sarunu līnijas. Līdz ar to tas nozīmē, ka doma par apvienoto baznīcu Indijas dienvidos ir tiktāl nostiprinājusies, ka ar to sāk rēķināties kā ar reālu mērķi, uz kuru jāiet zināmo baznīcu dzīves attīstībai. Neskatoties uz kritiskajiem brīžiem, kur sarunas bija tuvu pārtrūkšanai, tagad ir radusies vismaz drošība, ka visas sarunu dalībnieces baznīcas tiešām grib panākt baznīcu apvienību. SCH sastādītāji arī neslēpj, ka tā vēl ir nepilnīga un tika uzskatāma par bāzi turpmākām sarunām (39), ((39) SCH(1),VIII.lpp.) ko apstiprina vairākkārtīgā SCH pārstrādāšana un papildināšana. 1936.g. tā iznāk jau sestā izdevumā. Sasniegums katrā ziņā ir tas, ka pati apvienības ideja nav problēma. Sastādītā shēma ietver sevī un apskata šādas daļas, kas seko sākumā atkārtotajam Trankebāras uzsaukumam:
1)vienotājās baznīcas, 2)vienības nolūks un raksturs, 3)vienības pamati, 4)apvienotās baznīcas attiecības ar citām baznīcām, 5)apvienotās baznīcas satversme, 6)baznīcas locekļu piederības jautājums, 7)baznīcas garīdzniecība, 8)baznīcas pārvaldes orgāni, 9)baznīcas disciplīna, 10)baznīcas laulības likumi, 11)apvienotās baznīcas apvienības attiecības pret Indijas (anglikāņu) baznīcas statutārajiem noteikumiem un Indijas baznīcas kopsapulci, 12)satversmes grozīšana, 13)finansiālie jautājumi sakarā ar apvienošanos, 14)apvienības stāšanās spēkā, 15)diecēžu iekārtošana un pārejas laika satversmes kārtojumi.
Šajos jautājumos visumā summēts iepriekšējo sarunu mērenais un izlīdzinošais virziens, dažas lietas formulējot tikai vispārīgā veidā. Vienotājās baznīcas (§1.) IBC baznīca (40) ((40) Sarunu laikā pārkārtots anglikāņu baznīcas tiesiskais stāvoklis un tā kļuvusi par patstāvīgu anglikāņu baznīcu kopības locekli baznīcas provinces vietā, sakarā ar „India Church Act” 1927.g., Ref.) SIUC un veslejāņu metodistu baznīcas vienojušās par to pašu vienības ideālu, kādu formulējusi 1920.g. pirmā anglikāņu un SIUC apvienības darba komitejas kopsēde: „organizēt D.I. baznīcu par universālās baznīcas īstu Indijas gara izpausmi, kas izteiktu Kristus miesas lielās, katoliskās vienības principus” (41). ((41) SCH(1), 2.lpp.)
Vienotājās baznīcas atzīst par nepieciešamu uzturēt kopību ar visām tām baznīcām un kristīgām kopībām, ar kurām atsevišķās vienotājas baznīcas jau tādā atrodas, un cer, ka apvienība nāks par labu Indijas evaņģelizēšanas uzdevumam. Vienotājās baznīcas ir pārliecinātas, ka apvienības bāze ir vienība Jēzū Kristū, kurš par to ir aizlūdzis, un Tēvā caur Svēto Garu. Tās meklē Gara vienību miera saitei, kurai jāizpaužas baznīcas mācībā un iekārtā, viņas kultā, organizācijā un visā viņas dzīvē (42).
((42) „...The uniting Churches are assured that the unity of His Church for which Christ prayed is a unity in Him and in the Father through the Holy Spirit, and is therefore fundamentally a reality of the spiritual realm. They seek the unity of the Spirit in the bond of peace. But this unity of the Spirit must find expression in the faith and order of the Church, in its worship, in its organization and in its whole life...” SCH (1), 3.lpp.)
Tālāk uzskaitīti vienības reālie pamati zīmējoties uz mācību. Bez kānona, ticības apliecības tekstu un sakramentu jautājumu, kas formulēts tāpat kā jau Trankebāras sanāksmē un pirmajā vienības komiteju kopsēdē, pirmā vietā dota īsa dogmatiskā baznīcas mācības pamata formula: „Vienotājās baznīcas tura ticību, kāda baznīcai vienmēr ir bijusi uz Jēzu Kristu, cilvēces Pestītāju, un, saskaņā ar Dieva atklāsmi, kuru Viņš (Kristus) ir izdarījis, būdams pats iemiesotais Dievs tās (baznīcas) pielūdz vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā” (43). ((43) „...the uniting Churches hold the faith which the Church has ever held in Jesus Christ, the Redeemer of mankind; and in accordance with the revelation of God which He made, being Himself God incarnate, they worship one God in Trinity and Trinity in Unity”... SCH(1), 3.lpp.)
Šī formula, līdztekus piezīmei par garīgo amatu, spilgti izpauž anglikāņu redakciju. Zīmējoties uz garīgo amatu, tas formulēts kā harizmātisks iestādījums „Dieva ļaužu vadīšanai kultā lūgšanā un Dieva slavā, un pastorālajā kalpošanā būt cilvēkiem palīdzīgiem ar evaņģēlija pasludināšanu un pareizu sakramentu izpildīšanu saņemt pestīšanas un svētošas dāvanas”. Pie sakramentiem izdarīta sevišķa piezīme iekavās, ka „tie visi kļūst iedarbīgi caur ticību” (44), ((44) „... Sacraments (all these made effective by faith) ...” SCH, 4.lpp.) kas domāta independentistu nomierināšanai, kas ar lielu neuzticību uzņēma anglikāņu centienus uzstādīt sakarību starp episkopālo ordināciju un sv. Vakarēdiena iestādīšanas vērtību.
Tāpat „baznīcas tic, ka ordinācija ir Dieva atbilde uz baznīcas lūgšanu, kurā Viņš apstiprina un piešķir tiem, kurus Viņš aicinājis un kurus Viņa baznīca pieņēmusi kādam no īpašajiem (particular) garīgā amata veidiem, uzdevumu uz to un tam nepieciešamo žēlastību, kas, pazemīgi to (žēlastību) lietojot garīgā amata nesējus darīs spējīgus šo uzdevumu izpildīt” (45). ((45) SCH(1), 4.lpp.) Bīskapa amats apskatīts atsevišķi visumā atkārtojot jau agrākās sarunās izteiktās domas par „vēsturisko un konstitucionālo bīskapu amatu”, viņu izvēlēšanas un konsekrācijas kārtību un pienākumiem, kā arī paņemšanos uzturēt bīskapa amatu baznīcā vienmēr. Indijas (anglikāņu, ref.) baznīcas apvienībā ietilpstošo diecēžu bīskapi, ja viņi to vēlas, kļūst par pirmajiem bīskapiem apvienotajā baznīcā. Visi citi garīdznieki, kas piederīgi dažādām vienotājamies baznīcām ir līdztiesīgi Dieva vārda sludinātāji un sakramentu izpildītāji jaunajā baznīcā. Līdzīgi ir ar visu triju baznīcu locekļiem, kas jau konfirmēti – tie ir komunikanti visas apvienotās baznīcas apmērā un drīkst saņemt sv. Vakarēdienu ikvienā apvienotās baznīcas daļā. Apvienotā baznīca patur visu dažādo dievkalpojumu formu bagātību, neapspiežot un neieteicot nevienu atsevišķu veidu. Ir nodoms ar laiku stāties pie īpašu dievkalpojumu kārtības grāmatu izdošanas, kuras ietvertu ikvienu no tagadējām formām, kas būtu derīgas Indijas kristīgo dievkalpojumiem.
Garīgās lietās baznīcai jābūt brīvai no ikvienas pārvaldes ietekmes. Tāpat viņa ir autonoma no katras kontroles, kas varētu nākt no citām baznīcām vai sabiedrībām, bet vēlas palikt kā patstāvīgs loceklis arī oikumēniskajā baznīcu saimē.
Attiecībās ar citām baznīcām (4.nod) atkārtojas jau agrāk izteiktais par vēlēšanos saglabāt kopību ar visām baznīcām, ar kādām atsevišķām apvienības loceklēm baznīcām jau tagad tā ir un cer, ka Lambetas bīskapu sapulce savus uzaicinājumus turpmāk piesūtīs arī apvienotās baznīcas bīskapiem, ka arī citas baznīcas Indijā un ārpus tās neatteiksies no sadarbības ar to. Zīmējoties uz attiecībām ar IBC baznīcu, ir bijis priekšlikums, ka tā sadalīsies 2 provincēs: ziemeļu un dienvidu, un pēdējā slēgtu apvienību ar SIUC un metodistu baznīcas dienvidu daļu, uzsverot, ka šāds stāvoklis būtu uzskatāms tādā ziņā par pārejošu, ka patreizējās apvienības situācijas labā nav iespējams vienības domu vēl attiecināt arī uz ziemeļu daļu, kam ar laiku būs jānotiek. Acīmredzot IBC baznīca ir vienības jautājumos kļuvusi lokanāka par savu priekšteci - anglikāņu baznīcas Indijas provinci.
Baznīcas satversmes jautājumā (5.nod) SCH(1) tikai uzskaita jautājumus, kuriem jābūt paredzētiem un apskatītiem satversmē, un kuru risināšana ir jau notikusi atsevišķās SCH(1) nodaļās. Ar to SCH(1) vēlreiz uzsver savu ierosinātājas raksturu, paredzot tālāku jautājumu diskusiju. Satversmei būtu jāvienojas par šādiem jautājumiem, kuru priekšlikumi pa daļai jau doti: baznīcas nosaukums, vadošie principi, piederība baznīcā, baznīcas garīgais amats, pārvaldes orgāni, kults, mācība, laulību likums, īpašumi un līdzekļi, baznīcas izdevumi, attiecības ar citām baznīcām un satversmes grozījumu kārtība.
Jautājumā par piederību baznīcai (6.nod.) apvienotā baznīca atzīst sevi par Kristus miesu un savus locekļus par locekļiem tanī. Baznīcas locekļu tiesības ir visiem tiem, kas viņā atrodas un ir kristītas pēc trinitārās formulas, un nav tādas kopības locekļi, kas nebūtu sakarā ar baznīcu vai nebūtu likumīgā kārtā ekskomunicēti, vai atklāti atkrituši kādā nekristīgā reliģijā. Tuvākie baznīcas locekļa pienākumi un tiesības nosakāmi atsevišķā paragrāfā.
8.nodaļa, apskatot baznīcas dažādos garīdzniecības veidus, kā jau var domāt, veltī lielāku vērību bīskapa amatam, par kuru teikts, ka tas ir diecēzes galvenais garīgais pārraudzītājs, īpaši zīmējoties uz garīdzniekiem, un darbojas saskaņā ar satversmes noteikumiem. Viņam plašas pilnvaras savas diecēzes dievkalpojumu lietās, saskaņojot dažādās kulta formas un izšķirot pārpratumus. Bīskaps pārbauda arī ordinējamos kandidātus un tos ordinē. Nav minēts, vai viņa pilnvarās ietilptu ordinācijas liegšana pēc viņa personīgā ieskata. Toties tikai bīskapam piekrīt tiesības uzlikt baznīcas sodu, liedzot līdzdalību pie sv. Vakarēdiena. Tāpat arī visām sūdzībām par garīdzniekiem ir pirmā kārtā jāiet caur bīskapu. Bīskaps, būdams diecēzes padomes prezidents un loceklis ex officio, drīkst piedalīties ikvienā citā diecēzes apakškomitejā vai sapulcē. Viņam tiesības apturēt lēmumu izpildīšanu jautājumos, kas tieši skar baznīcas mācību vai ticības jautājumus, baznīcas locekļu lietas, ordinēto darbinieku darbošanos un kulta lietas. Bīskapam nav tiesību iejaukties diecēzes finansiālajās lietās. Bīskapi paliek savā amatā visu mūžu. Ja bīskapa izturēšanās nav savienojama ar viņa uzdevumu, baznīcas kopsapulces priekšsēdētājs, kuram jābūt kādam no diecēžu bīskapiem, apspriežas par šo jautājumu ar pārējiem bīskapiem un, ja viņu viedokļi saskan, tas to paziņo attiecīgajam bīskapam. Nav minēts, ka notiktu bīskapa atkāpšanās vai atcelšana. Bīskapu ievēlēšanai, izraudzīšanai un konsekrēšanai paredzēta vesela nodaļa. Tiklab diecēzei kā kopsapulcei ir vienāda izšķīrēja loma bīskapu ievēlēšanā. Tām abām ir tiesības izraudzīties kandidātus. Lai pasargātu episkopālās līnijas drošību, ikviena notikusi bīskapa izraudzīšana vēl apstiprināma sinodes izpildu komitejai, kurai šim uzdevumam jāietver sevī visi pārējie bīskapi. Sinode nosaka bīskapa konsekrēšanas kārtību, bet tanī jāietilpst vismaz konsekrācijas lūgšanai un roku uzlikšanai, ko izdara vismaz trīs bīskapi. Nevienu nevar iesvētīt par bīskapu, kas nav bijis ordinēts par presbiteru un nav sasniedzis 30 gadu vecumu. Garīdznieku pakāpei, kas atbilst mācītāja, resp. priestera amatam, apvienotā baznīca paredz „baznīcas senseno presbiteru vārdu”. Tas, šķiet, darīts ar nolūku, lai izvairītos no independentistiem svešā un nepieņemamā „priestera” nosaukuma un lai parādītu zināmu uzmanību prezbiteriešu grupām, kas jau ietvertas vai vēl būtu vēlamas apvienotajā baznīcā. Presbiteru uzdevumi ir vadīt draudžu dievkalpojumus, izdalīt sv. Vakarēdienu, mācīt un kristīt, izpildīt citas baznīcas svētdarbības, nodarboties ar dvēseļu kopšanu, sagatavot jaunatni iesvētīšanai vai pieļaušanai par komunikantiem (šai ziņā atstāta brīva izvēle anglikāņu prakses, kur iesvētīšanu izdara bīskaps, un citu evaņģēlisko kopību prakses starpā), vadīt savus ļaudis, pasludinot tiem evaņģēliju, un veicināt centienus taisnības stiprināšanā un sabiedrības ļaunumu apkarošanā. Šī beidzamā piezīme satur sevi centienus nodrošināt brīvbaznīcu labvēlību SCH(1), jo taisni anglo-amarikāņu brīvbaznīcu veidojumi arī Indijā par baznīcas svarīgu uzdevu uzskata sociālo darbu.
Presbiteru ordināciju izdara bīskaps (ordinācijas kārtība ar roku uzlikšanu un ordinācijas lūgšanu). Pirms tam ordinējamam jāapliecina sava ticība, kurai jāsaskan ar Nīķejas ticības apliecībā izteikto ticības patiesību. Zināma koncesija anglikāņiem, kas ir pārliecināti par „trīsveidīgo garīgo amatu kristīgajā baznīcā no tās senākajiem laikiem” ir diakonu kārta, kuriem jāpalīdz presbiteriem pie sv. Vakarēdiena izdalīšanas, bet tie var izdarīt arī kristīšanu, kalpo baznīcas laicīgajās lietās, dvēseles kopšanas un iekšmisijas darbā, apmāca bērnus un katehūmenus un, vispār, palīdz pastorālā un evaņģēlista darbā. Arī viņus „nošķir kapošanai” bīskaps ar roku uzlikšanu (46). ((46.) „... set apart for the ministry of a deacon by the laying on of hands by the bishop”. SCH(1), 26.lpp.) Lai nāktu pretī prezbiteriešu, kongregacionālistu un metodistu prasībām pēc laju līdzdaļas baznīcas aktīvajā darbā, ir paredzēta arī laju kalpošana, kas ietverta vecaju, draudzes kopēju, sludinātāju („lay preachers”), mantas zinātāju, diakonisu un sieviešu darbinieču, un baznīcas kopību (resp. draudžu) delegātu uzdevumos un kalpošanas veidos.
Baznīcas pārvaldes orgāni (3.nod.) ir draudzes padome (Pastorate Committee) draudzes iekšējo lietu kārtošanai. Viņas priekšsēdētājs ex officio ir draudzes presbiters. Diecēzes padome sastāv no diecēzes bīskapa un visiem presbiteriem un laju pārstāvjiem. Viņas priekšsēdētājs ex officio ir bīskaps un tā nodarbojas ar baznīcas mācības un kulta jautājumiem, draudžu locekļu un ordinēto darbinieku lietām. Bez tam, tā sniedz ierosinājumus galvenajai sinodei. Finansu un iekšējās pārvaldes lietās diecēzes padomes ir augstākās instances diecēzes robežās.
Sinode ir augstākais pārvaldes un likumdevējs orgāns baznīcā un izšķir galīgā veidā jautājumus, ar kuriem nodarbojas arī jau diecēžu padomes. Viņas locekļos ex officio ietilpst visi bīskapi un sinodes ierēdņi: priekšsēdētājs, viņa vietnieks, galvenais sekretārs un mantzinis. Ar šo stāvokli ir atkal mēģināts nākt pretī brīvbaznīcu pārstāvjiem, radot iespaidu, ka visa augstākā baznīcas pārvalde nav koncentrēta bīskapu rokās vien. Tomēr, garīgā bīskapu vara ar to nav apstrīdēta nedz samazināta.
Principā baznīca atzīst kulta brīvību (9.nod.), pieļaujot ikvienu kulta formu paturēt arī pēc baznīcas apvienošanās. Vienības gara veicināšanai un pielaikojoties anglikāņu izpratnei, sv. Vakarēdiena dievkalpojumā ir paredzētas daļas, kas saistošas visām draudzēm apvienotajā baznīcā. Tā saturā ir ievada lūgšanas, svēto Rakstu lasījumi un sprediķis, ofertorijs, bikts, pateicība ar norādījumu uz sakramentu. Tad seko īstā sv. Vakarēdiena liturģija, kas „ņemot vērā tās senumu, kā arī vērtīgo ievadījumu mūsu Kunga darba piemiņai” (47), ((47) SCH(1), 37.lpp.) paturēta šādā veidā: Sursum Corda, Gratiam agamus, Vere dignum, Sanctus (bez Benedictus un Hosanna), aizlūgšanas par visu baznīcu, Mūsu Tēvs, distribūcija ar piemērotiem sv. Rakstu vārdiem, Benedicamus.
Tāpat lietojama vienveidīgā trinitārā kristības formula. Ticības apliecību lietošanā dievkalpojumos atstāta brīvība, atstājot sinodei brīvību noteikt kādos gadījumos lietojama Nīķejas un kad Apustuļu apliecība. Independentistu pretestības dēļ pret tām, bet anglikāņu nevēlēšanās dēļ tās atmest, apliecību jautājumā teikts, ka „nekāda apvienotās baznīcas autoritāte nevar aizliegt šo apliecību lietošanu dievkalpojumos” (48). ((48) SCH(1), 38.lpp.)
Baznīcas disciplīna (10.nod.) ir domāta maldīgo labumam un baznīcas skaidrības uzglabāšanai. Pirmā instance ir „pančajats”, jeb „piecu padome”, kā tas „jau tagad daudz vietās pastāv”, acīmredzot, independentistu baznīcās kā draudžu vai apgabalu disciplinārās padomes. Nākošās instances ir diecēzes un sinodes garīgā tiesa.
Apvienotā baznīca uztur spēkā laulību likumus un noteikumus, kādi jau tagad pastāv vienotājās baznīcās (11.nod.).
Īpaša nodaļa veltīta (12.) apvienotās baznīcas attiecībām ar Indijas (anglikāņu) baznīcas statutārajiem noteikumiem un šīs baznīcas kopsapulci, kur apvienotā baznīca pilnā mērā uzņemas saistības kādas uzliek Indijas pārvalde Indijas anglikāņu baznīcai, kamēr paliks spēkā 1927.g. Indijas baznīcas likums. Šī piezīme uzliek smagas saistības apvienotajai baznīcai un tās neatkarībai, jo vienā viņas daļā tai ir jāiejūtas sarežģītajās anglikāņu baznīcas un valsts attiecībās. Noteikumi attiecas uz Common Prayer Book lietošanu un anglikāņu dievkalpojumu turēšanu angļiem, bīskapu pārraudzību valsts nozīmētajiem kapelāniem un vietējās valdības informēšanu viņu disciplināro pārkāpumu gadījumos, un, sakarā ar Indijas baznīcas likumiem, baznīcu, to draudžu un kapelānu neiespaidošanu un rīcību, kas būtu pretēja izdotajiem statutārajiem noteikumiem (49). ((49) SCH(1), 43.,43.lpp.) Tai pašā laikā „uzturētās” baznīcas („the maintained churches”) un kapelāni ir arī apvienotās baznīcas locekļi un piedalās vai ir pārstāvēti tās sapulcēs. Šo baznīcu, draudžu un kapelānu lietās apvienotā baznīca sūta savus pārstāvjus uz kopējām sanāksmēm ar Indijas ziemeļu (anglikāņu) diecēžu pārstāvjiem. Norobežojoties no visa iespējamā brīvbaznīcu iespaida, anglikāņu baznīca, gan no viņas neatkarīgu iemeslu dēļ (Anglijas anglikāņu un angļu garnizona apkalpošanas dēļ), tā panāk pilnīgi neaizskaramu anglikānisku enklāvu visā apvienotās baznīcas ķermenī.
Satversmes vadošo principu grozīšanai ir nepieciešama sinodes piekrišana, pie kam jautājums jāpaceļ vairākām diecēžu padomēm un tos izšķir ar ¾ balsu vairākumu. Citos jautājumos nepieciešamas 2/3 balsu (13.nod). Nav tomēr nekur nekas tuvāks pieminēts, kas būtu šie jautājumi.
Līdzekļu jautājumā apvienotā komisija neredz iemesla, ka jaunais stāvoklis ar baznīcu apvienību uzliktu vienotājāmies baznīcām jaunas materiālas nastas, bet izteic iespēju šāda rakstura jautājumus izspriest atsevišķā memorandā.
Svarīgi ir 15.nodaļa par apvienības stāšanos spēkā. Tanī paredzētas divas apakšnodaļas: 1)Bīskapu izraudzīšana jau esošo bīskapu skaita papildināšanai. Jaunās diecēzes nav dibināmas agrāk kā 5 gadus pēc notikušās apvienošanās, bet nekādā ziņā ne pirms apvienības stāšanās spēkā. Bez tam, bīskapu izraudzīšanai ir paredzēta kārtība, ka to izdara centrālā koporgaziācija, kas sastāv no IBC baznīcas galvenās sapulces, SIUC galvenās sapulces un Veslejāņu metodistu baznīcas D.I. provinces sinodes pārstāvjiem, pēc izraudzīto sarakstiem, ko katras baznīcas augstākā lēmējinstance ir pārbaudījusi. Pati apvienošanās notiktu ar kopīgu sv. Vakarēdiena dievkalpojuma noturēšanu, izvēlēto jauno bīskapu iesvētīšanu un katras baznīcas pārstāvju parakstītās jaunās baznīcas satversmes svinīgu novietošanu uz sv. Vakarēdiena galda. Beidzamā, 16.nodaļa zīmējas uz jauno diecēžu iekārtošanas kārtību.
Šo shēmu pieņēmusi 8.apvienotās komisijas sēde, kas sanākusi Rojapetā (Royapettah), Madrasā, 1929.g. no 26.februāra līdz 8.martam, piedaloties 13 anglikāņu, 12 SIUC un 15 veslejāņu metodistu delegātiem.
Turpmākie notikumi rādīja, ka SCH ir tika vispārējos vilcienos ietverts priekšlikums, kā to jau arī sastādītāji priekšvārdā bija minējuši (50). ((50.) „... The scheme is merely an outline ...” SCH(1), VIII.lpp.) Jau drīz radās iebildumi un labojumi pie tās. Un ka 1936.gadā tā iznāk jau sestā pārlabotā izdevumā, ir pierādījums viņā ietverto jautājumu cītīgai tālākapspriešanai.
Pirmā savu viedokli par SCH(1) izteica SIUC jau 1929.g. 8.oktobrī noturētajā baznīcas galvenajā sapulcē. Jau tūdaļ tā izteica kritiku, pieprasot dažu neskaidrību skaidrāku formulēšanu. To starpā pirmā vietā ir prasījums pārveidot teksta redakciju episkopāta jautājumā, pievienojot papildinājumu, ka ar bīskapa amata pieņemšanu jaunā baznīca nepieņem nekādas teorijas par to nestāda atkarībā no bīskapu izdarītās ordinācijas garīdznieku kārtas vērtējumu. Tālākie labojumu un papildinājumu priekšlikumi arī iet jau pazīstamajā SIUC uzskatu virzienā par presbiteru piedalīšanos bīskapu konsekrācijā, iterkomūniju ar citām baznīcām, bīskapu tiesību ierobežošanu, presbitera amata kandidātu novērtēšanā par event. pielaišanu pie ordinācijas.
Veslejāņu metodistu baznīca savus atzinumus izteica 1930.g. janvārī. Dienvidindijas provinciālsinodē. Vispirms ar lielu balsu vairākumu (32 pret 5; 4 atturoties) sinode pieņēma rezolūciju, ka tā atzīst organiskās ūnijas nepieciešamību vispārējā veidā. Tikai tad ir apspriesta pati SCH(1).
Sinode nolemj lūgt dažādus labojumus SCH(1). Zīmējoties uz bīskapu jautājumu, tā atzīst, ka varbūt dažādi uzskati jautājumā par apustulisko sukcesiju un tādēļ lūdz uzņemt SCH nepārprotamu paskaidrojumu, ka nepastāv nodoms padarīt apustuliskās sukcesijas mācību par baznīcas mācību. Jānosaka skaidri arī bīskapu tiesības (piem., veto tiesību robežas) un jādod iespēja diecēžu padomēm laiku pa laikam informēt sinodes, vai viņu bīskapa palikšana amatā ir vēlama. Presbiteru reordinācija nedrīkstētu notikt nevienā gadījumā, izņemot konsekrāciju par bīskapu, atzīstot Dieva žēlastību ordinācijā un dažādo baznīcu garīdznieku pilnīgo vienlīdzību.
Anglikāņu baznīca apsprieda SCH(1) 1930.g. februārī noturētajā baznīcas kopsapulcē bez tam, SCH(1) nodeva atsauksmei arī Lambetas bīskapu konferencei, kas sanāca tai pašā gadā. Šai konferencei ir gan tikai netiešs iespaids uz SCH(1) izteiktajiem uzskatiem un priekšlikumiem apvienības jautājumos, jo jau pēc 1920.g. Lambetas konferences atzinumiem tiešā rīcība vienības lietās piekrīt vietējai anglikāņu kopības baznīcai, šai gadījumā IBC baznīcai.
Jau pašā sākumā manāms, ka anglikāņu baznīcas aprindās jūtama zināmā nedrošība jautājumā ap baznīcas vienību. Desmit ilgajos sarunu gados SCH(1) patiesībā neienes nekā sevišķi jauna vai ierosinoša, tā tikai summē jau agrāk izteiktos vēlējumus un viedokļus. Pie tam ir radusies visai skaidra situācija: Anglikāņu baznīca, lai arī viņa vēlas šo vienību spēcīgāk kā pārējās grupas, skaidri redz, ka galvenās grūtības ceļā uz panākumiem vienības jautājumā ir viņas pašas prasības zīmējoties uz ordināciju, bīskapa amatu un arī ticības apliecībām.
Kopsapulce tāpēc jau pašā sākumā deklarē, ka tā „atturas no galīga sprieduma SCH(1), ņemot vērā apstākli, ka drīz sanāks Lambetas konference” (51), ((51) DCU, II/211.lpp.) bet Lambetas sanāksme, savukārt, jau pašā sākumā deklarē, ka tai nav konstitucionālu tiesību SCH(1) pieņemšanai vai noraidīšanai (52). ((52) LC 1930. 123.lpp.) Pēc tam, līdzīgi veslejāņiem un SIUC, ir izteikti priekšlikumi SCH(1) labošanai anglikāņiem pieņemamā viedā, paredzot lielāku vērību sakramentiem kā tādiem, kas vispār nepieciešami pestīšanai (53) ((53) DCU, II/215.lpp.) un kas nav atkarīgi no viņu iestādītāja un izdalītāja (morāliskas, ref.) necienības (54). ((54) DCU, II/215.lpp.) Interkomūnijas jautājumā, ņemot vērā anglikāņu kopības īpato stāvokli pasaulē, sapulce vēl gribētu uzklausīt Lambetas konferences atzinumus, pirms tā dod izšķīrēju spriedumu par SCH(1) priekšlikumu. Līdz ar to sapulce izteic savu pievienošanos vispārējā veidā izteiktajiem uzskatiem par apvienības vispārējiem principiem un pamatiem.
Tai pašā gadā notikušā Lambetas konference tomēr ienesa apvienības jautājumā un SCH(1) apspriešanā jaunu rosību. Pats fakts, ka SCH(1) nodota lambetas konferencei apspriešanai, ko bija ierosinājuši anglikāņi, nozīmēja lielāku ievērību anglikāņu grupai ,kas stipri sarūgtināja brīvbaznīcu garā noskaņotos īpaši indiešu kristīgo starpā. Šai notikumā saskatīja anglikāņu un viņu sistēmu garīgā primāta atzīšanu, kādēļ tālākos notikumos netrūka arī skarbu piezīmju par „anglikāņu bīskapu iejaukšanos” tīri vietējā rakstura D.I. garīgās dzīves jautājumos. Pati Lambetas bīskapu konference ir devusi tikai SCH(1) novērtējumu no anglikāņu baznīcas viedokļa, atzīstoties jau pašā sākumā, ka tā nav pilnvarota SCH(1) pieņemt vai noraidīt. Interesanti tāpēc tie atzinumu, kas nosaka paredzamās apvienotās baznīcas stāvokli pret anglikāņu baznīcu. Lambetas konference noteikti uzsver, ka šī baznīca nekādā ziņā nebūtu kāda anglikāņu kopības jauna locekle, jo tas gluži dibināti varētu radīt domu par absorbēšanas tieksmēm no anglikāņu puses, bet tā būtu pilnā mērā „universālās baznīcas noteikta province”. Anglikāņu baznīca, pēc apvienības stāšanās spēkā, atteiktos no jaunu draudžu un savas baznīcas organizācijas dibināšanas attiecīgajos apgabalos. Bez tam konference piekrīt un atzīst,
1.ka vienojoties ar bīskapu jautājumu nekādā ziņā nav jāpieņem kāda īpaša interpretācija episkopāta jautājumos (55), (55) LC. 1930., 127.lpp.)
2.tāpat atzīst par neiespējamu atteikties no savas baznīcas tradīcijas, ka sv. Vakarēdiena iestādīšanai ir nepieciešama bīskapu ordinēta priesterība,
3.izsaka savu gandarījumu par SCH(1) ietverto domu, ka garīdzniecības unifikācija ies p.2.pieminētā virzienā un
4.ka konfirmācijas prakses dažādības jautājums nevar būt par šķērsli vienības izveidošanai.
Bez tam konference ļoti uzsver jau sākumā domu, ka SCH(1) ir tikai formulētā sarunu bāze, kas vēl padota pārmaiņām.
Neskatoties uz SCH(1) ieguldītajām pūlēm no apvienotās komisijas („Joint Committee”) puses, šis atzinums ļoti drīz izrādījās visai pamatots. Stāvoklis būtībā maz atšķīrās no agrākā, tikai tagad apspriešanai un kritikai un pastāvīgai pārlabošanai bija padoti nevis komisijas sēžu protokoli, bet gan SCH(1), kas laikā no 1929. līdz 1936.gadam piedzīvoja sešus pārlabotus izdevumus. Sevišķi daudz kritikas un uzbrukumu nācās piedzīvot SCH no SIUC un independentistu puses. Tie izpaudās 1931.g. maijā dienvidu Travankoras jaunu vīriešu retrīta (Saouth Travanvcore Youg Men’s Retreat) izdotajā uzsaukumā, apskatot SCH trūkumus. Nebija arī bez iebildumiem no anglikāņu puses, kur „katoliskā” līnija, sevišķi pašā Anglijā, nesaudzīgi uzbruka SCH kā „nodevībai pret anglikāņu baznīcas katoliskajiem ideāliem”. Vismērenāk izturējās metodisti, kurus neskāra ne independentisma ne arī tradīcijām saistītā protestantisma galējības.
1933.gadā no 16.līdz 18.augustam Madrasā notikušā Kristīgo pārstāvju sanāksme izteicās arī independentisma garā, prasīdama D.I. baznīcu apvienībai „ļoti vienkāršu organizāciju, iecietību ticības un prakses jautājumos un interkomūniju” (56). (56) Pēc D.M.Devasahayam, The south India Church Union Movement, RCI, 135.lpp.)
1930.gadā notiek atkal jauni mēģinājumi apvienības paplašināšanai. Madrasas misijas konference, kas noturēta šai gadā izdarīja aptauju vienības jautājumā pie Skotijas baznīcas sapulces. Uz šo aptauju īpaši ieceltā komisija sniedza atbildi, kas visumā nodarbojās ar SCH apskatītajiem vienības iespējamiem pamatiem un principiem. Bija izteikta nožēla, ka „vēsturiska episkopāta” formula ietilpināta SCH. Tāpat bija izteiktas domas, ka „daudzās priekšrocības, kas paredzētas bīskapiem, var kļūt par vēlāko grūtību iemesliem”. Visspēcīgākā pretestība bija izteikta ordinācijas jautājumā, izceļot prezbiteriešu ordinācijas veidu kā pilnīgi atbilstošu Jaunās Derības uztverei.
Vispār, presbiteriski kongregacionālistiskās līnijas aktivitāte šai laikā ir stipri manāma un gūst arī zināmu atbalstu, sevišķi Indijas kristīgo aprindās. Nav noliedzama arī notikumu norises labvēlība šim virzienam.
1933.g. notikušās domu izmaiņas „Home - Reunion” jautājumā Anglijā anglikāņu un skotu prezbiteriešu starpā, šķiet, atstāj zināmu iespaidu arī uz sarunām Dienvidindijā, ietekmējot tās independentistu uzskatu virzienā. Šai gadā notika Kenterberijas arhibīskapa ierosinātā konference, kas pieņēma pēc ilgām un asām debatēm, starp citu, arī lēmumu, ka ikviena saprašanās sarunu vedēju baznīcu starpā iekārtas un sakramentu jautājumā var pamatoties vienīgi uz abu baznīcu iekārtas un sakramentu pilnīgas līdzvērtības atzīšanu, tāpat arī uz šo baznīcu komunikantu un garīdznieku vienlīdzīgo stāvokli.
Tai pašā 1933.g. no 16.līdz 18.augustam Madrasā notikušā Madrasas kristīgās padomes sēde vienības jautājumā izteicās līdzīgā virzienā, prasīdama DI baznīcu apvienībai ļoti vienkāršu organizāciju, iecietību ticības un baznīcas prakses atšķirīgajos jautājumos un interkomūniju. Vēl tā paša gada septembrī nāca jauna atbilde no Skotijas baznīcas sapulces izvēlētās komisijas, kas ar atzinību izteicās par grozījumiem, kas notikuši SCH, tikai konstatēja, ka vēl joprojām SCH uzsverot episkopālās iekārtas priekšrocību pār cita veida iekārtu, un izteica uzskatu, ka presbiteru līdzdaļa bīskapu ordinācijā ir nepieciešama konsekventi katrā atsevišķā gadījumā, lai vismaz tādā veidā mazinātu bīskapa amata atšķirību no presbitera.
Metodistu ģenerālkonferences Anglijā ir nodarbojušās ar SCH katru gadu kopš 1930.gada. Iecēla īpašu komisiju, pastāvošu no Aizjūras misijas komisijas („Oversea Mission Committe”) un Baznīcas ticības un iekārtas jautājumu komisijas locekļiem, SCH apspriešanai. Pieņemot 1930.g. SCH, konference pilnvaroja D.I. provinciālsinodi turpināt sarunas ar vienību meklētājām baznīcām. 1931.g. konference izteicās bīskapu ordinācijas jautājumā līdzīgi kā prezbiterieši. 1933.g. un ieteica, ka vienības noslēgšanai jātop ievadītai ar tai papriekšu ejošu interkomūniju, tādā kārtā liekot apvienības pamatos garīgo momentu pāri institucionālajam. Vispār, ap šo laiku D.I. baznīcu apvienības jautājums jau ir izvirzījies uzmanības centrā plašākās aprindās ārpus Indijas robežām. Šī jaunā fāze sakrīt apmēram ar laiku, kad galīgi izstrādāta SCH savā pirmajā veidā. Lambetas konference Metodistu ģenerālkonferences un Kongregacionālistu pasaules konference (1930.g. Bournemouth’ā) nopietni nodarbojas ar to.
Atzīmējams, ka metodistu baznīca savu piekrišanu uzstādītajai SCH ir apliecinājusi visskaidrāk. 1934.g. Anglijas metodistu ģenerālsinode, kurai padoti arī Indijas dienvidu metodistu misijas baznīcas iecirkņi, sūtīja savu delegātu Dr.Lofthausu (Lofthouse) apstākļu noskaidrošanai un, pamatojoties uz viņa ziņojumu, izteica savu piekrišanu nospraustajām apvienības pamatlīnijām.
Ap šo pašu laiku sāk rasties arī pirmie mēģinājumi ņemt SCH ietvertos principus par pamatu jaunu baznīcu apvienību mēģinājumos (Irānā, Filipīnās). No otras puses šo laiku var raksturot arī kā galīgo viedokļu un iespējamo kompromisu robežu noskaidrošanu dažādo grupu starpā, kas noveda vienības ideju zināmā strupceļā. SIUC kopsapulces šajā laikā (XV no 26.sept.līdz1.okt. 1935.gadā Madrasā, un XVI Trivandrumā 1937.g. no 13.līdz16. oktobrim) neienes vispār arī nekā jauna vai ierosinoša. Notiek vēlreizēja pieskaršanās sv. Vakarēdiena un interkomūnijas jautājumiem, bet jau 1935.g. kopsapulce lūdz vēl dažus gadus laiku, „visu to jautājumu vēl rūpīgākai pārspriešanai SIUC provinciālsinodēs, kuros ir lielas domstarpības.” Izrādās, ka pati SIUC vēl iekšēji ir ļoti nenobriedusi jautājuma galīgai izšķiršanai, jo, kamēr no viņas 8 sinodēm Māduras kongregacionālistu sinode un dažas citas ir ļoti dedzīgas apvienības aizstāves SCH proponētā veidā, Malabaras, Telugu un Travankoras sinodes izrāda vissīvāko pretestību šādai apvienības formai.
1936.g. no 18.līdz 20.febr. Rojapetā (Royapettah) Madrasā sanāca XIV. Apvienotās komisijas sēde, kas pieņēma jaunā redakcijā SCH 6 izdevumu. Bez tam, pēc ilgāka starplaika bija manāma atkal lielāka anglikāņu aktivitāte. Anglikāņu pārstāvji nodeva IBC baznīcas jaunus ierosinājumus, kas pievienoti SCH(6) pielikuma veidā.
1935.g. SIUC lēmums nozīmē lielu traucēkli sarunām, atbīdot apvienošanās mērķi atkal uz nenoteiktu laiku (57), ((57) C.E.Y.B. 1937., 713.lpp.) ko sevišķi nepatīkami izjuta anglikāņi, kas bija vēlējušies sarunas galīgi noslēgt vēl pirms 1940.g. Lambetas konferences. Šo traucēkli nevarēja nekonstatēt arī Tambaramas misijas konference, kura baznīcu apvienībai misijas laukā, bet īpaši D.I. bija veltījusi daudz īpašas uzmanības. Salīdzinot SCH(1) 1929.g. ar SCH(6) 1936.g. ar kuru ir noslēdzies īpatais sarunu posms, konstatējamas šādas pārmaiņas: Vispirms jau ārēji SCH(6) atšķiras no SCH(1) ar to, ka visi apskatītie jautājumi ir labi sakārtoti. Kamēr SCH(1) bija tikai atsevišķu jautājumu sarindojums attiecīgās nodaļās, SCH(6) jau paredz noteiktu sistēmu, atšķirot bez vēsturiskā ievada vēl 4 galvenās daļas: Apvienības pamati, Apvienotās baznīcas satversmes plāns, kas ir arī visplašākā nodaļa, ietvrot sevī 14 apakšnodaļas (SCH(1)) tikai 16 nodaļās pavisam kopā, Priekšlikumi apvienības inaugurācijas kārtībai, un Diecēžu un diecēžu padomju izveidošanas kārtība un citi priekšdarbi. Tāpat kā (SCH(1)) pievienota arī karte un statiskās ziņas par apvienotās baznīcas turpmākām robežām un lielumu. Bez tam pievienots pārskats par turpmākajām diecēzēm, viņu apmēriem, robežām un kristīgo skaitu tanīs. (SCH(1)) tādu diecēžu pārskatu vēl nepazīst.
No pārskata redzams, ka apvienotās baznīcas kristīgo skaits (ieskaitot katehūmenus) sastādīsies šādi:
1.Dornakalas, Madrasas, Tinevelijas un Travankoras anglikāņu diecēzes ar 449.400 krist.
2.Haiderabadas, Maisuras, Tričinapoli un Madrasas metodistu baznīcas iecirkņi ar 145.100 krist.
3.SIUC baznīca ar tās 8 apgabaliem (Madrasas, Tamilu ziemeļu, Travankoras, Māduras, Kanaresu, Džafanas, Telugu un Malabaras) ar 263.900 krist.
Kopā 858.400 kristīgo.
Šo kristīgo kopību ir paredzēts organizēt 10 jaunās diecēzēs ar 30 līdz 15 tūkstošiem kristīgo katrā. Diecēžu robežas un apmēri pie tam būtu visai nevienādi. Tās veidotas, vadoties no kristīgo iedzīvotāju daudzuma atsevišķos apgabalos, nevis no teritorijas lieluma. Vairākas diecēzes nemaz nesakrīt ar tautu etnogrāfiskajām un valodu robežām. Tā, paredzētā Madrasas diecēze ietver sevī tiklab kā tamilu tā telugu apvidus, bez tam pilnīgi atsevišķu apgabalu Zilajos kalnos t.s. Nilgiri apgabalu, kas gan piesaistīts Madrasai aiz aprēķina, iespējami pakļaut viena bīskapa pārziņai visus anglikāņus angļus, kas īstenībā paliks ārpus tiešās apvienības. Tomēr Nilgiri apgabalā arī pašai anglikāņu baznīcai ir misijas darbs un draudzes pie vietējām kalnu tautiņām toda, badaga u.c. Diecēze, kas ietver sevī metodistu misiju Maisuras valstī, papildināta ar kurgu apdzīvoto Kurgas provinci un telugu apdzīvotajiem apvidiem Bellārī un Anantapuras iecirkņos. Ziemeļtravankoras diecēze, kur rosīgs SIUC un anglikāņu misijas darbs, apvienota ar platībā daudz lielāku apvidu uz ziemeļiem (Malabaras un Dienvidkanāras apgabali), ko vēl tik pa daļai apdzīvo malaijāļi, bet jau arī tulu un undravidiskie mārati. Tāpat, neatbilstot tautu robežām, sadalīta diecēzēs arī Haiderbadas valsts. Turpretim Tinevelijas diecēze, kas jau pirms apvienības sarunām bijis pilnīgi anglikānisks misijas apgabals, paliek arī uz priekšu kā diecēze ar pilnīgi anglikāniskām tradīcijām bez citu baznīcu kristīgo piejaukuma apgabala pievienošanas kārtībā.
Pirmajā daļā, apskatot apvienības pamatus, pirmā vietā likta vienotājos grupu pārliecība, ka apvienības darbs ir paša Kristus prasība konkrētajai baznīcai zemes virsū. Tikai tad seko citi pamatojumi, kas SCH (1) (izņemot ievadā pieminēto Trankebāras deklarācijas tekstu) bija vienīgie: vēlējums rādīt labu priekšzīmi sadrumstalotās kristietības atkalsakausēšanā, sekmīgāk veikt Indijas evaņģelizācijas darbu, vispār, praktiska rakstura mērķi. Nemaz nav grozījušies izteicieni, kas skar baznīcas ticības bāzi (Sv.Raksti, abi Kristus iestādītie sakramenti) un arī vispārējos vilcienos uzskati par garīdzniecību, tās uzdevumu un vietu baznīcā. No ievada jautājumiem, apvienības pamata jautājumos pārnesta jaunveidotā teorija par „trīs kristīgo elementu – kongregacionālistiskā, presbiteriālā un episkopālā - kombināciju” jaunās baznīcas dzīvē. Tāpat, augstāk pieminētā uzskaitījuma kārtībā īpaši apskatīta draudzes un presbiteriāta vieta baznīcas dzīvē. Tā ir lielāka vērība pret abu īpatnību nesējām grupām, jo SCH(1) pazīst tikai bīskapu jautājuma problēmu, kas vienīgā likās svarīga tās rūpīgākai apskatei. Samazināta anglikanizējošā tendence tūdaļ pēc episkopāta jautājuma pievērsties janveidotās baznīcas garīdznieku stāvoklim. Šis jautājums tagad apmainīts SCH(1) otrā vietā paredzēto baznīcas locekļu stāvokli jaunajā baznīcā. Tas darīts antiklerikāli noskaņoto prezbiteriešu un kongregacionālistu grupu dēļ. Apakšnodalījumam, kas paliek nemainīts saturā, virsraksta „Apvienotās baznīcas neatkarība” vietā likts virsraksts „Apvienotās baznīcas autonomija”, tā precīzāk izsakot jaunveidojamās baznīcas garīgo un tiesisko neatkarību no ikvienas citas grupas ārpus viņas pašas, bet atzīstot saites, kas to vēsturiski un tradicionāli saista ar zināmām rietumu kristīgajām baznīcām.
Noteikta novirzīšanās brīvbaznīcu prasību virzienā no anglikāņu garā rediģētās SCH(1) ir baznīcas attiecības pret citām baznīcām. Iestarpināta vispirms jau piezīme, ka ikviens apvienotās baznīcas loceklis ir neierobežots savā izvēlē saņemt sv.Vakarēdienu ikvienā citā apvienotās baznīcas daļā un kā, „paklausot uzaicinājumam ikvienam vienotājās baznīcas garīdzniekam ir tiesības iestādīt un izdalīt sv.Vakarēdienu ikvienā citā apvienotās baznīcas draudzē, saskaņā ar šais baznīcās abpusīgi dotām garantijām.” Šis iestarpinājums (58) ((58) SCH(6), 12.lpp.) nozīmē svarīgu piekāpšanos brīvbaznīcu virzienam. Ir notikusi arī ievērojama uzskatu maiņa par labu radikālākai apvienotās baznīcas garīgai patstāvībai. Kamēr attiecības ar citam baznīcām SCH(1) ievada teikums „Tās (apvienotājās baznīcas, ref.) cer, ka ielūgumi uz Lambetas konferenci varēs tikt attiecināti arī uz apvienotās baznīcas bīskapiem, un tie tos ikvienā iespējamā gadījumā pieņems, tāpat uzturot saites un piedaloties Presbiteriešu pasaules apvienībā, Kongrigacionālistu baznīcu sapulces apvienībā un Oikumeniskajā metodistu konferencē” (59), ((59)SCH(1), 8.lpp.) SCH(6) šādu uzskaitījumu vairs nepazīst, īsumā un tikai vispārējā veidā pieminot, ka apvienotā baznīca cer un vēlas uzturēt visas pastāvošās saites ar citām baznīcām un piedalīties oikumeniskajās konferencēs, aliansēs un ūnijās. Tam varētu būt arī sava nozīme, ja patur vērā apvienotās baznīcas domas par ideālo apvienību, kur ietilpinātu arī vēl citas D.I. baznīcas, kā arī plašākas apvienības ārpus Indijas dienvidiem. Neskatoties uz notikušo ierobežošanos vienīgi ar Dienvidu Indiju kā apvienības teritoriju, kas notika 1920.g. JC sēdēs, SCH(6) piezīme šī paša nodalījuma beigās skaidri paredz stāvokli, ka, uzturot brālīgās saites ar citām baznīcām, apvienotā baznīca saredz savu uzdevumu arī darbošanās plašākas baznīcu apvienības virzienā Indijā, Barmā un Ceilonā.
III. Dienvidindijas Baznīcu apvienības idejas novērtējums.
1.Apvienības dalībnieku un citu Indijas kristiešu spriedums par apvienības idejā ietvertajiem priekšlikumiem un līdzšinējiem panākumiem.
Novērtējumā, ko apvienībā ietilpstošās un ieinteresētās baznīcas un citas Indijas kristiešu grupas par apvienības ideju un centieniem izteikuši, skaidri vērojama atšķirība vērtējumā par apvienības ideju un tās praktisko izpausmi. Par pašu apvienības nepieciešamību valda gandrīz pilnīga vienprātība, ja atskaita dažus pavisam ekstrēmus uzskatus anglikāņu augstās baznīcas aprindās, kas savā nepiekāpībā un prasībā pakļauties viņu ieturētajai līnijai atgādina Romu, un tikpat ekstrēmus brīvbaznīcu pārstāvjus, kas arī vismazāko viņu subjektīvo uzskatu kritiku un citas prakses nostādīšanu līdzvērtīgā stāvoklī iztulko par draudu evaņģēlija patiesībām un sirdsapziņas brīvībai. Šai ziņā valda gandrīz pilnīga vienprātība, ka apvienība ir Dieva griba (59) ((59)SCH(6), 1.lpp., sal.arī Trankebāras uzsaukumu, DCU, I/278.lpp.u.c.) Kristus lūgšanas saturs (60) ((60)SCH(6), DCU, I/278.lpp., E.H.M.Waller, Church Union in South India, 11.lpp., W.J.Noble, Christian Union in South India, 35.lpp.u.c.) laikmetā izaicinājums (61) ((61) Sal.Trankebāras uzsaukumu, DCU, I/278.lpp.; Noble: 13.-17.lpp.) uz ko baznīcas nedrīkst nereaģēt.
Toties apvienības centienu rezultātu un izvirzīto priekšlikumu novērtējumā domas ļoti stipri dalās. Visspilgtāk izceļas anglikāņu un SIUC radikālāko grupu pretešķības, bet tāpat savas īpatnības uzrāda arī metodistu Bāzeles misijas un Indijas kristīgo grupu viedoklis.
Lai gan SIUC novērtējumā trūkst viengabalainības, ir iespējams saskatīt dažas svarīgākās galvenās līnijas, ap kurām centrējas gan iebildumi, gan sevišķie vēlējumi. Tās ir šādas:
a)bīskapu jautājums,
b)ordinēto darbinieku vienlīdzība,
c)draudžu locekļu garīgā vienlīdzība,
d)interkomūnijas un kopības jautājums ar citām protestantiskajām grupām,
e)jaunveidotās baznīcas pilnīgā autonomija,
f)ticības apliecību jautājums,
g)dievkalpojumu formu brīvība un dažādība.
Sprieduma viengabalainība SIUC aprindās jau minētajos jautājumos tomēr nepastāv. Tā, piemēram, bīskapu jautājumā domas ļoti krasi šķiras Māduras kongregacionālistu un Travankoras un Malabaras sinožu starpā. Kamēr pirmie ir gatavi ļoti tālu iet pretī anglikāņu priekšlikumiem, otrie izturas visai noraidoši arī pret mērenākajām un minimālākajām prasībām šai jautājumā. Visumā, astoņas īpašās sinodes, kas ir pilnvarotas apspriest visus svarīgos apvienības jautājumus uz vietas, pirms tie nonāk kopsapulces priekšā, iespaido viedokļa skaidrību un viengabalību negatīvi. To skaidri pierāda 1935.g. apvienotā komisijā (J.C) izteiktais SIUC pārstāvju vēlējums pēc pārtraukuma sarunās uz kādu laiku draudžu jautājumu noskaidrošanai pašā SIUC.
Ik pa diviem gadiem sanākušās kopsapulces, cenzdamās summēt atsevišķo apgabalu sinožu viedokļus, ir periodiski izteikušas SIUC uzskatus par apvienības centienu priekšlikumiem, panākumiem un sarunām.
Jau Trankebāras sanāksmē un tūdaļ pēc tās sākās kopīgi ar anglikāņiem izstrādāto apvienības pamatlīniju kritika. Visumā, SIUC līnija definējama kā vispārēja rakstura sadarbības meklētāja independentistu līnija, kas grūtības apvienībai saskata daudzajos anglikāņu institucionālisma elementos, ko anglikāņi meklē likt šīs apvienības plāna centrā. Tāpēc arī SIUC kritika un atturība pret apvienības inaugurāciju ir tik spēcīga.
Bīskapa jautājums, liekas, ir sagādājis lielākas grūtības. No šī jautājuma pēc SIUC domām ir lielā mērā atkarājusies apvienības domas virzīšanās uz priekšu. Pieņemot Trankebāras sanāksmē rezolūciju par vēsturiskā bīskapa amata ietilpināšanu baznīcu apvienības principos, SIUC pārstāvji uzsvēra, ka „nepieciešamais noteikums ir satversmes formas pārņemšana tā senajā, vienkāršajā un apustuliskajā veidā” (62). ((62) DCU, I/279.lpp.) Ļoti noteikti SIUC pārstāvji vienmēr ir norobežojušies no anglikāniskās bīskapa amata interpretācijas, kur saskatāma tendence piedēvēt šim amatam kādu doktrināru pamatu un stādīt atkarībā no bīskapu izdarītās ordinācijas būtisku garantiju sakramentu vērtībai (63). ((63) SCH(6), 7.lpp.) Šāda nostāja ir vairākos gadījumos novedusi sarunas līdz nopietnām krīzēm, visspēcīgāk 1921.g. Bet no otras puses arī anglikāņu piekāpšanās bīskapu konsekrācijas un apustuliskās sukcesijas mācības jautājumos vēl nemainīja SIUC vispārējo noskaņojumu, kas neliecina par skaidru un viengabalainu viedokli šais jautājumos pašā SIUC.
Ciešā atkarībā no bīskapa jautājuma stāv ordinācijas jautājums un ordinēto darbinieku stāvoklis un līdzvērtība, un interkomūnijas jautājums apvienotajā baznīcā. Anglikāņu domas lielā mērā sveras uz īpatu duālismu – šķirot garīdzniekus pirmajā laikā, līdz kamēr apvienotā baznīca būs nonākusi pie stāvokļa, kur visi viņas presbiteri būs bīskapu ordinēti (kam ar laiku būs jānotiek), jo ordinācijas izdarīs vienīgi bīskapi. Tikmēr pastāvētu „dual ministry” – divējāda garīdznieku kārta par cik nebūtu notikusi brīvprātīga reordinācija. Šo grupu atšķirība parādītos visspilgtāk sv. Vakarēdiena iestādīšanas un izdalīšanas tiesībās, kas nebūtu attiecībā uz apvienotās baznīcas draudzēm vispārējas. Praktiski, ierobežojumi tiktu celti anglikānisko tradīciju draudzēs pret sv. Vakarēdiena iestādīšanu no to darbinieku puses, kas nav bīskapu ordinēti. Šis uzskats, izpauzdamies sevišķi spilgti otrajā apvienotajā komisijas sēdē 1920.g. decembrī (64) ((64) DCU, I/294.,295.lpp.) radīja ļoti asu reakciju SIUC galvenā kopsapulcē 1921.g. septembrī (65). ((65) DCU, I/311.lpp.) SIUC piekāpība divējādi ordinēto presbiteru jautājumā var sniegties tikai līdz paša fakta atzīšanai un stāvokļa radīšanai, ka ikvienam presbiterim ir tiesības pilnvarot ikvienu citu prebiteri izpildīt viņa uzdevumus arī sv. Vakarēdiena dievkalpojumā (66), ((66) DCU, I/311.lpp.) un uzskata interkomūniju par priekšnoteikumu apvienībai nevis par tās rezultātu, kas tiktu ar laiku panākts, izbeidzoties zināmai tradīciju dažādībai apvienotajā baznīcā. Tāpat, lai mazinātu bīskapu amata speciālo nozīmi (SIUC nav nopietnu iebildumu pret to kā baznīcas satversmē paredzētu pārvaldes formu), visu sarunu laiku ir notikusi arī cīņa ap bīskapu tiesībām pār ordinējamiem presbiteru amata kandidātiem. SIUC viedoklis (1920.g. sarunās, pirmajā kopsēdē) ir, ka, pretēji anglikāņu viedoklim, kur bīskapam piederētu tiesības noteikt kāda kandidāta piemērotību ordinācijai, to nosaka diacēzes padome, atstājot bīskapam tikai tiesības ordinēt pārbaudītos kandidātus. Pie tam, SIUC ir sīvi pretojusies anglikāņu domai, ka ordinandu ticības pārbaudes mērauklai būtu jābūt Niķejas un Apustuļu ticības apliecībām. Kompromiss panākts tādā kārtā, ka SCH(6) paredz, ka ordinandu piemērotību pārbauda tiklab diecēzes padome kā bīskaps, par ticības mērauklu paturot Nīķejas ticības apliecību (67). ((67) SCH(6), 49.lpp.)
SIUC viedoklis bīskapu un interkomūnijas jautājumā attiecīgi iespaido arī draudžu locekļu līdzvērtības un garīgās vienlīdzības jautājumu, ko SIUC stāda par vienu no pamatnoteikumiem jau atbildot uz Trankebāras uzsaukumu. Draudzes locekļiem piešķiramas pilnīgi vienādas tiesības, neatkarīgi no tā, kurā baznīcā un pēc kādām parašām tie atzīti par komunikantiem. Arī izvēles tiesības saņemt sv. Vakarēdienu vienā vai otrā baznīcā atstājamas pilnā mērā draudzes locekļiem. Jautājumā par kopību un interkomūniju ar citām brīvbaznīcu grupām SIUC ir turējusies pie uzskata, ka saistīšanās apvienībā ar anglikāņu baznīcu nedrīkstētu pārtraukt jau eksistējošās saites. Un kad tai pašā otrajā apvienotās komisijas sēdē anglikāņu nostāja radīja iespaidu, ka šādas kopības būtu revidējamas un eventuēli pārtraucamas, SIUC savā atbildē, 1921.g. septembra kopsapulcē izteica nepārprotamu draudu, ka tā „vērtē pārāk augstu savu tagadējo katolicitāti, lai spertu soli, kas pazeminātu vai izārdītu kopību, kāda tai pastāv ar evaņģēlisko kristietību” un ka tā „nevar saistīties ūnijā, ka to atrautu no baznīcām ar kurām tā ir tagad pilnā komūnijā” (68). ((68) DCU, I/285.lpp.). Arī 1923.g., instruējot sarunām pilnvaroto komisiju, SIUC kopsapulce vēlreiz atkārto vārdu pa vārdam šo pašu viedokli (69). ((69)DCU, I/329.lpp.)
Nākot pretī SIUC ietilpstošo kongregacionālistu uzskatiem par baznīcu un reizē vairoties no iespējas kļūt par provinci anglikāņu baznīcas kopībā SIUC ir jau savā atbildē uz Trankebāras uzsaukumu pieprasījusi jaunveidotās baznīcas pilnīgo juridisko un garīgo autonomiju, uzturot šo prasību nemainītu arī turpmāk (70). ((70) DCU,I/285.lpp.) līdzīgā kārtā ir prasīta tiesība paturēt arī brīvu dievkalpojumu kārtību neuzturot un neuzspiežot kādas īpatas kulta formas. Te izlīdzinājums ar anglikāņu viedokli panākts, liekas, noteikumā, ka katram dievkalpojumam ir jāietver sevī daži katrā ziņā nepieciešami elementi, īpaši zīmējoties uz sv. Vakarēdiena dievkalpojumiem. Bet dievkalpojumu formu izvēle piekrīt draudzes presbiterim, un uzraudzību šais lietās patur diecēzes bīskaps.
Jau daudz vairāk pretešķību rada ticības apliecību jautājums, un laiku pa laikam no SIUC puses nāk iebildumi pret īpašas vērības piegriešanu tām kā dievkalpojuma sastāvdaļai vai ordinandu ticības normai. Kamēr anglikāņi labprāt redzētu šo formu paturēšanu viņu dogmatiskās un tradīcijas vērtību dēļ, SIUC viedoklis Nīķejas un Apustuļu apliecības novērtējumā sveras vairāk tika uz „senu liecību” („Ancient witnesses”) pusi, kas būtu pat atvietojamas ar laikmetīgākiem apliecību tekstiem (71). ((71) 1937.g. no 13.-16.okt. Trivandrumā noturētās XVI kopsapulces lēmumi. Pēc D.M.Devashayam, The South India Church Union Movement, RCI, 132.lpp.)
Visumā, SIUC viedoklī manāma stipra vēlēšanās nākošo baznīcas apvienību dibināt uz pilnīgas spirituālas vienlīdzības un „vienkāršiem” pamatiem, saprotot šo vienkāršību tādējādi, ka nenotiktu jaunu, independentismam svešu baznīcas tradīciju pieņemšana un vispārināšana (bīskapa amats, tā funkcijas un tiesības, ordinācijas, konfirmācijas un sv. Vakarēdiena kārtības komplicēšana, dievkalpojumu formu paplašināšana un sistematizēšana, vērības parādīšana baznīcas tradīcijai vispār, kā tā parādās, piem., ticības apliecības formulās un to paturēšanā). Tāpēc laiku pa laikam SIUC aprindās paceļas balsis, kas aicina apvienības centienus atkal pakļaut Trankebāras uzsaukuma vienkāršajām vispārējā veidā ietvertajām pamatlīnijām.
Visai raksturīga SIUC nostāja ir 1935.g. septembrī, kad SCH paredzētie jautājumi bija jau visumā pārrunāti un dažādos kompromisos izšķirti. SIUC vēl pieprasīja dažu gadu ilgu laiku „vairāku SCH ietvertu jautājumu apspriešanai (lai panāktu tādu viedokļu vienību (unanimity), kas padarītu vienību iespējamu)” (72). ((72) J.S.M. Hooper, Church Union in South India, CEN, 1937.-14./V,Nr.2256,8.lpp.). Tas notika, acīm redzot, aiz bažām par galīgā lēmuma pieņemšanu, kas, neskatoties uz panāktajiem kompromisiem vēl vienmēr radīja nedrošības sajūtu SIUC aprindās. – Interesanti, ka 1937.g. Trivandrumā noturētā SIUC kopsapulce atkal uzsākusi diskusiju par jautājumiem, kas likās jau esam izšķirti, un kuru formulēšana nenovēršami sarežģīs atkal tālākās sarunas, ja tos tādā veidā pacels apvienotajā komisijā, kur ietilpst arī anglikāņi. Šie jautājumi skar atkal ticības apliecības un cenšas tās kā „senās liecības” izspiest no ordinācijas kārtības, kur tās bija jau uzņemtas, aizvietojot tās ar „citu, piemērotāku kandidātu ticības pārbaudes veidu” (73). ((73) Pēc D.M. Devasahayam, The South India Church Union Movement, RCI, 132.lpp.). Tāpat atkal uzpeld prasība pēc tūlītējas interkomūnijas un intercelebrācijas. Interkomūnijas pamatus SIUC visai asprātīgi grib saskatīt SCH paredzētajā konfirmācijas dažādo prakses veidu atzīšanā, kas būtībā jau izšķirot arī jautājumu par pašu interkomūniju. Bez tam, SIUC uzstāda gluži jaunu prasību par laju pielaišanu pie sv. Vakarēdiena izdalīšanas, ko piekristu izšķirt diecēzes padomei un kas būtu domāta zināmos gadījumos un atsevišķās vietās (74). ((74) Pēc D.M. Devasahayam, The South India Church Union Movement, RCI, 132,133.lpp.). Te notiek vēlreizējs mēģinājums iespraust visai krasos brīvbaznīcu elementus nākošās baznīcas veidojumā. Nav šaubu, ka tas novilcinās ar pūlēm uz priekšu virzīto sarunu nonākšanu pie mērķa, jo nav iemesla domāt, ka anglikāņu delegāti atkāpsies taisni šajos jautājumos no savas līnijas, kur tie visu laiku ir centušies sv. Vakarēdiena, ordinācijas un apliecību jautājumos ieturēt stingri tradicionālo līniju. Varbūt, ka tas ir tikai SIUC taktisks paņēmiens, lai izvairītos no apvienības spēkā stāšanās jau vistuvākajā laikā (bija paredzēts noslēgt galīgās sarunas jau līdz Lambetas anglikāņu bīskapu sanāksmei 1940.g.) sajūtot, ka tā ir jau aizgājusi par tālu kompromisos anglikāņu prasībām pretī.
Anglikāņu viedoklis D.I. baznīcu apvienības jautājumā.
Ja atskaita 1910.gadā anglikāņu baznīcas Madrasas bīskapa Uaitheda (Whitehead) ierosinājumu, sasaucot uz privātu apspriedi vienības jautājumos SIUC un anglikāņu baznīcu pārstāvjus, anglikāņu tiešā līdzdaļa D.I. baznīcu apvienības lietai datējama tikai ar 1919.g. maijā notikušo Trankebāras sanāksmi. No tā brīža anglikāņu baznīca ir ne vien saistījusies ar apvienības centieniem, bet lielā mērā uzņēmusies arī vadošo lomu sarunu tālākajā izveidojumā. Tas saprotams aiz šādiem iemesliem: a) anglikāņu grupa Indijas dienvidos skaitliski ir gandrīz divreiz lielāka par SIUC (450 pret 264 tūkstošiem 1936.g.), b)anglikāņu baznīca ir uzņēmusies visā pasaulē evaņģēliskās kristietības apvienotājas uzdevumu, kas ir raksturīgs izpaudums viņas organizatoriskajam dinamismam, c)anglikāņu baznīcas pārstāvji jau pašā sākumā (jau Trankebāras sanāksmē) spēja uzrādīt konkrētu bāzi apvienības centieniem – t.s. „Lambetas četrstūri” („The Lambeth Quadrilateral”), četras īpatas minimālprasības apvienības realizēšanā.
Taisni Lambetas četras minimālprasības un visu jautājumu apsvēršana izejot no tām arī raksturo anglikāņu viedokli apvienības jautājumos izvirzītos konkrētajos priekšlikumos. Un, lai gan arī pašā anglikāņu baznīcā nav pilnīgas uzskatu viengabalainības atsevišķos diskutējamos jautājumos, visumā tās attiecības pret ikvienu citu evaņģēliskās kristietības veidu raksturo viedoklis, ko izteicis kādā citā sakarībā kāds viņas darbinieks, runādams par apvienības iespējām un nepieciešamību ar Skandināvijas un Baltijas zemju luteriskajām baznīcām: „... whatever defects in faith and order may exist in the Scandinavian and Baltic Churches are most likely to be removed by closer relations with Anglican Catholicism. ... Without being false to our own principles, or to that entente with the Orthodox Eastern Churches in which the best hope of reunion lies, we can help the Scandinavian and Baltic Churches to maintain what they have preserved and to restore what they have lost ...” (74). ((74) C.B.Moss, C.T. 1939., 273.lpp. (Nr.3973 līdz 17.III.39.)(pasvītrojumi – ref.)).
Neskatoties uz pastāvīgiem apgalvojumiem sarunu laikā, ka sarunu dalībnieki uzskata cits citu par vienlīdzīgi vērtīgu daļu, nav noliedzams, ka independentisma pārstāvju aizdomām nebūtu sava pamata domāt, ka anglikāņi īstenībā šādu vienlīdzību neatzīst un cenšas izcelt savas prakses elementus par normatīvajiem. Tai pašā laikā anglikāņu aprindās, sevišķi no t.s. „anglokatoļu” puses, dzirdami diezgan skarbi uzbrukumi D.I. apvienības idejai un anglikāņu nostājai tai pretī. Ir autori, kas arī šo stāvokli, kur anglikāņi, gan ar lietpratīgu kompromisu palīdzību, tomēr ir visumā nelokāmi noturējuši anglikānisko pamatu apvienības idejai, nosauc par „anglikānisko pozīciju atstāšanu” (75). ((75) „surrender of the Anglican position” ... CT, 1939., 659.lpp. – 10.VI.39.Nr.3986.).
Nav noliedzams, D.I. baznīcu apvienības sarunās no anglikāņu puses ir gandrīz vienmēr pārstāvēts mērenākais, evaņģelikālais anglikāņu virziens, kas atradis par iespējamu sarunas turpināt arī saspīlētos apstākļos un spējis atrast zināmus kompromisus, kas tam neļāva pārtrūkt. Tomēr arī tad vēl anglikāņiem galvenie vienmēr ir tie jautājumi, kas saistās ar Lambetas minimālprasību beidzamo punktu – bīskapu amatu un jautājumiem, kas ar to sakarā. Tā bīskapu amats, tiesības, konsekrācijas kārtība un izpratne, presbiteru ordinācija un pilnvarošana to uzdevumiem, sakramentu īstums, interkomūnija un intercelebrācija aizņem anglikāņiem apvienības idejā problēmas galveno daļu. Jau daudz lielāka piekāpība ir kādā citā Lambetas minimālprasībā – ticības apliecību jautājumā. Tur anglikāņi ir gatavi pat pa daļai upurēt apliecības tekstus (Sal. Viedokli „Filioque” jautājumā, kad vēl bija zināmas izredzes apvienībai piesaistīt arī Mar Toma baznīcu) un to lietošanas kārtību baznīcā (Sal., piem., formulējumus par ticības apliecību recitēšanu dievkalpojumos un pie ordinācijas, kā tie izteikti beidzamajā posmā, - lai nāktu pretī independentistu prasībai baznīcas dzīvi nepiesaistīt tradicionālām formām un priekšrakstiem), ja vien ar to būtu panākams kompromiss. Tāpat atkarībā no bīskapu jautājuma anglikāņi ir sevišķi ieinteresēti tā sauktajos „pārejas laika jautājumos”, kas skar komūnijas un intercelebrācijas jautājumus draudzēs, kur varētu rasties iespēja, ka darbinieki, kas nav bīskapu ordinēti, noturētu sv. Vakarēdiena dievkalpojumus anglikāņu tradīciju draudzēs.
Anglikāņu viedokli spilgti pauž 1930.gadā notikušā Lambetas konference, kurai bija nodota apspriešanai tikko 1929.g. izstrādātā SCH(1). Raksturīgi, ka, konstatējot faktu, ka apvienībai stājoties spēkā, četras anglikāņu baznīcas diecēzes Indijā – Darnakalas, Madrasas (tekstā-Mardasas), Tinevelijas un Travankoras (un event. arī vēl piektā: Ceilonas) atraisīsies no anglikāņu baznīcas kopības („Anglican Communion”), Lambetas konference neuzskata to par negatīvu parādību vai shizmu un ir ar mieru tādu stāvokli pieciest (76). ((76) L.C.1930.-125.lpp.). Lambetas konference, izteikdama cerību, ka reiz jaunveidotā baznīca arī būs interkomūnijā ar pārējo anglikāņu kopību visā pasaulē, līdz tam laikam vēlās saglabāt interkomūniju ar apvienotās baznīcas anglikānisko daļu. Piekrizdama episkopālās iekārtas pieņemšanai apvienotajā baznīcā, anglikāņu bīskapu sapulce cer uz seno tradīciju saglabāšanu ordinācijā, kā arī, saskaņā ar anglikāņu baznīcas parašām, cer, ka draudzēm, kas saistītas ar anglikāņu iekārtu, kur sv. Vakarēdiena pilnvērtīga iestādīšana iespējama tikai atbilstoši ordinētiem garīdzniekiem, šāda garīdznieku kārta būtu nodrošināta (77). ((77) L.C.1930.-126.lpp ). Bet tāpat anglikāņu baznīcas bīskapu sapulce uzskata par nenormālu tādu stāvokli, ka apvienotā baznīca paliek interkomūnijā ar visām tām kopībām, ar kurām atsevišķās vienotājās baznīcas līdz apvienības spēkā stāšanas dienai ir atradušās, ņemot vērā apstākli, ka daudzas no tām nav interkomūnijā ar anglikāņu baznīcu. Tas tomēr arī nevarētu būt par šķērsli Indijas (anglikāņu, ref.) baznīcai stāties ūnijā, apklājot šo nelikumību ar t.s. „ekonomijas” principu, t.i. tādu stāvokli, kur administratīvā iekārta kādu pārejas stāvokli uzņem bez iebildumiem no baznīcas iekārtas puses (78). ((78) L.C.1930.-128.lpp ).
Zīmējoties uz principu par presbiteru piedalīšanos bīskapu ordinācijā (anglikāņu kompromiss SIUC pārstāvju priekšā ordinācijas un bīskapu jautājumā, sevišķi pret SIUC prezbiteriešiem, kuri presbiteru ordinācijas līdzvērtību ļoti uzsvēra), Lambetas bīskapu sapulce dod šim aktam jaunu izskaidrojumu, proti, ka tas nozīmē arī presbiteru funkciju simbolisku nodošanu bīskapam, un tā nekādā ziņā nebūtu iztulkojama kā konsekrācijas vērtības „iespaidošana” un nebūtu identificējama ar pašu konsekrāciju, paturot tai papriekš notiekošo konsekrāciju no vismaz trīs bīskapu puses. Tāpat Lambetas bīskapu sapulce izsaka cerību, ka īstā konsolidēšanās vienībā notiks ar laiku, kad visi garīdznieki būs bīskapu ordinēti (jo ir paturēta bīskapu ordinācija visos gadījumos) (79). ((79) L.C.1930.-123.-130.lpp ).
Laiks no 1930tā līdz SCH(6) nav būtībā neko mainījis ne anglikāņu viedoklī, ne viņa izpausmē. Ir formulēts vēl viens otrs kompromiss, atstājot independentistu novirzienam ārējā veida priekšrocību, bet paturot anglikāniskā principa saturu nemainītu. Tā tas ir noticis visos jau augstāk pieminētajos jautājumos, kas saistās ar bīskapiem, viņu funkcijām, ordinācijas veidu un saturu un interkomūniju.
Vienīgajā reizē, ceturtajā JC sēdē, kur izpaudās ļoti spēcīga neapmierinātība ar II. Sēdes ļoti ekstrēmajiem anglikāniskajiem uzskatiem, zīmējoties uz reordināciju un divējādu garīdzniecību pārejas laiku, anglikāņu delegāti bija gājuši savos kompromisos pārāk tālu, lai glābtu visu apvienības sarunu lietu. Šīs sēde bija pat atzinusi vispārēju garīdzniecības vienlīdzību, atsaucot reordinācijas nepieciešamību un ļaujot garīdzniekiem pašiem dot atļauju intercelebrācijai. Šiem lēmumiem tomēr pretojies kāds anglikāņu pārstāvis, un vēlākajā SCH(1) vairs atkal neredzam nekā no šīs ļoti plašās piekāpības brīvbaznīcu uzskatu un prakses priekšā.
Anglikāņu viedokli D.I. baznīcu, kā arī vispār kristīgo baznīcu apvienības jautājumā visumā nosaka pavisam citi uzskati par baznīcas būtību un baznīcu apvienošanos kā independentisma pārstāvjiem. Tie skata problēmu vēsturiskā un doktrinālā plāksnē, uzskatot baznīcas tapšanu un eksistenci par kristīgās atklāsmes būtisku un svarīgu daļu, nevis par sekundāru, gadījuma rakstura veidojumu (80). ((80) Sal.Charles Gore, The Church and the Ministry, 8., 32., 37., 38.lpp., A.J. Mason, Conceptions of the Church in Early Times, ECM, 4., 5.lpp., A.C. Headlam, The Doctrine of the Church and Christian Reunion, 209.lpp.).
Līdz ar to arī baznīcu apvienošanās problēma gūst pavisam citu izskatu. Tā nav dažādu kristīgu kopību savienošanās, lai veidotu pilnīgāku, lielāku vai efektīvāku jaunu kopību, bet gan vēstures gaitā zaudētās pirmatnējās baznīcas vienības atjaunošanu, atšķīrušos daļu savākšana kopā, atkalapvienošanās – „Re-union” (81). ((81) A.C. Headlam, The Doctrine of the Church and Christian Reunion, 287.,288.lpp.).
Šāds viedoklis, savukārt, īpanēji ietekmē apvienībā skarto iekārtas, mācības un tradīciju jautājumu apspriešanu, nepieļaujot tos vērtēt izejot vienīgi no laikmetīgas situācijas un subjektīvas pārliecības, bet prasot šo jautājumu pakārtošanu objektīvajām kopbaznīcas mērauklām. Anglikāņu nepiekāpība un uzkavēšanās pie zināmajiem baznīcas satversmes jautājumiem kļūst saprotama, paturot vērā anglikāņu pārliecību, ka šīs mērauklas ir ietvertas un noskaidrotas anglikāņu baznīcas uztverē.
Metodistu baznīcas viedoklis.
Metodistu grupa, skaitliski mazākā (145 tūkstoši 1936.g.), ir pieslēgusies sarunu gaitai kā beidzamā 1925.gadā. Jau 1916.gadā Dienvidindijas metodistu baznīca saņem SIUC uzaicinājumu pievienoties baznīcu apvienībai, bet tā šo priekšlikumu uzņem ar ļoti dalītu viedokli. Īpaši indiešu garīdznieku pusē pretestība apvienībai ir bijusi liela. Metodistu baznīca vēl nejūtas sagatavota saraut savas saites ar Angliju, kur atradās tās mātes baznīca.
Metodistu viedokli D.I. baznīcu apvienības jautājumā var apzīmēt par vismērenāko. Tiem ir svešs SIUC ekstrēmais radikālisms tāpat kā anglikāņu nelokāmais tradicionālisms. XXXII. Metodistu episkopālās baznīcas ģenerālkonference, kas notika 1936.g. no 1.-19.maijam Kolumbusā, ZASV, un kurai piekrīt rīcības un lēmējas tiesības visās lietās, kas skar metodistu episkopālo baznīcu visā pasaulē, D.I. baznīcu apvienības jautājumā ietur mērenu, labvēlības pilnu viedokli, nolemjot, ka, „ja metodistu episkopālās baznīcas gada konference Indijā un Dienvidāzijas (novada) centrālā konference nolemtu stāties organiskā ūnijā ar citām evaņģēliskām kopībām Indijā, mēs, redzēdami šādā notikumā soli uz vienību pasaulē, vēlam tiem dievpalīgu un solam sniegt palīdzību ar misijas darbiniekiem un līdzekļiem vienošanās apmēros” (82). ((82) Arters, John M., Journal of the Thirty-Second Delegated General Conference of the Methodist Episcopal Church Held in Columbus, Ohio May 1-May 19., 1936., 419., 420.lpp.)
Līdzīgā garā izteikušās arī Anlijas veslejāņu metodistu (83). ((83) Vēlāk: metodistu, pēc notikušās Anglijas metodistu apvienības.) konferences, kuras ir pārrunājušas apvienības jautājumu katrā konferencē, sākot ar 1930.gadu. Pārbaudot un izlūdzoties tuvākus paskaidrojumus jautājumā par bīskapu ordināciju, un, saņemot atbildi, ka presbiteru piedalīšanās ir obligāta, 1934.gada konference paziņoja, ka SCH apskatīties jautājumi nerunā pretī metodisma pamata principiem (84). ((84) W.J.Noble, Christian Union in South India 78.-80.lpp.).
Veslejāņu mtodistu baznīcas D.I. apgabala sinode, apspriezdama 1930.gadā janvārī apvienotās komisijas lēmumus un SCH(1), vispirms konstatē, ka organiskā vienība baznīcu starpā ir Dieva valstības interesēs Dienvidindijā.
Pirms galīgas priekšlikumu pieņemšanas sinode lūdz grozījumus un papildinājumus bīskapu jautājumā, paredzot bīskapu varai skaidrākas robežas un ievedot īpašu bīskapa uzticības pārbaudi no diecēzes padomes puses. Tāpat metodisti no sava viedokļa nekādā ziņā nevar atzīt par pareizu to garīdznieku zemāku novērtēšanu, kuri nebūtu bīskapu ordinēti. Inetrkomūnijai būtu jābūt par izejas punktu, nevis apvienības rezultātu (85). ((85) SCH, II/206.-210.lpp.).
Kongregacionālistu viedoklis.
D.I. baznīcu apvienības jautājums atbalsojies diezgan spēcīgi arī kongregacionālistu aprindās. Tas viegli saprotams, ja ņem vērā, ka SIUC ietilpinātas spēcīgas kongregacionālistu grupas – Londonas misijas un T.S. „Māduras misijas” kristīgie Indijas dienvidu apgabalos.
Kongregacionālisti, pārstāvēdami ļoti radikālu independentisma virzienu, savos uzskatos daudzkārt nostājas asā opozīcijā pret SCH ietvertajiem formulējumiem. Kongrgacionālistu pasaules konference Bornemautā (Bournemouth) 1930.gadā skarbi kritizē bīskapu iekārtas ietilpināšanu apvienības centienu pamatos, izteikdamās, ka nav iespējama vienība, liekot pamatā teoriju par bīskapu amata nepieciešamību baznīcas eksistencei.
1931.g. interdenominacionālā Londonas misijas biedrība, kas savu galveno pabalstu saņem no kongregacionālistu aprindām, kopā ar kongregacionālistu baznīcu pārstāvjiem izveidoja īpašu apvienotu komisiju, kas paskaidroja, ka ikvienai kristīgo kopīgai piekrītot pilnīga brīvība izvēlēties sev baznīcas organizācijas veidu. Zīmējoties uz D.I. baznīcu apvienību, komisija izteica šādus uzskatus:
a)Kongregacionālistiskais elements ir SCH uzņemts nepietiekošā mērā.
b)Termins „vēsturiskais episkopāts” ir neveikls, tas modina bažas, vai ar to neizpaužas neuzticība pret Dieva žēlastību.
c)Bīskapa tiesības ir pārāk lielas. Sevišķi veto tiesības ordinācijas gadījumos piešķiramas nevis bīskapiem, bet gan presbiteriem.
d)Bīskapu konsekrācijai jānotiek vienlīdzīgi no presbiteru kā no bīskapu puses.
e)Jādod iespēja lajiem izpildīt sakramentus, kas notiktu sevišķos gadījumos un pēc stingri noteiktiem priekšrakstiem (86). ((86) Pēc W.J.Noblel, Christian Union in South India, 80.-82.lpp.).
Neskatoties tomēr uz kritikas šķietamo asumu, arī kongregacionālisti nekur neizsakās pret pašu apvienības nepieciešamību. Vispār, apvienības iespējas diskutēšana jau pati par sevi ir zīmīga, kas rāda, ka arī kongregacionālisti ir visumā atteikušies no sava pirmatnējā radikālā independentisma un individualizēšanās.
Indijas kristīgo viedoklis.
Visasāko kritiku un spēcīgākos uzbrukumus D.I. baznīcu apvienības idejai, šķiet, ir bijis jāpiedzīvo no dažādo konfesiju Indijas kristīgo puses. Savā radikālismā šie iebildumi bieži vien iet tālāk par ekstrēmāko independentistu iebildumiem, un, liekas, izskaidrojami ar to, ka Indijas kristīgie savas kritikas pamatos ir likuši vairāk vairāk mazāk dažus īpatus apstākļus.
Vispirms, te būtu atzīmējams nacionālā prestiža motīvs. Ņemot vērā mostošos Indijas nacionālo dzīvi un kultūras mantojumu, Indijas kristīgie nevar samierināties ar stāvokli, kur par Indijas lietām kristīgās baznīcas plāksnē spriež un noteic vēl lielā mērā Eiropas un Amerikas misionāri un garīgie darbinieki. Bez tam, Indijas kristīgajiem, šķiet, ka Indijas reliģiskās kultūras mantas netiekot pietiekošā mērā ievērotas un pareizi novērtētas kristīgās baznīcas dzīvē.
Otrkārt, misijas darbs savā sadrumstalotībā ir modinājis Indijas kristīgajos sāpīgu atziņu par reliģiskās kopības saišu vājumu. Kastu iekārta savukārt ir izolējusi Indijas kristīgos no viņu agrākās vides, tā mehāniski nošķirot tos par īpašu jaunu reliģiski sabiedrisku kopību. Šī kopība jūtas savā starpā taisni beidzamā iemesla dēļ spēcīgāk vienota, kā to paredz konfesionālās atšķirības.
Treškārt, Indijas kristīgie, būdami vēl visai jauni savā kristīgajā pieredzē un tradīcijās, būdami labākajā gadījumā ceturtās paaudzes kristīgie, neapzinīgi sveras uz primitīvākās, elementārākās kristīgās baznīcas formas pusi, nespēdami lāgā saprast arī seno baznīcu pārbaudītās un pamatotās tradīcijas un izkopto teoloģisko domāšanu. Tai pašā laikā atdzīvojas arī pirmbaznīcā pazīstamās kristietības „bērnu slimības”, sevišķi kristoloģijas jautājumu, gnosticisma, sinkrētisma, teosofijas un radikālā spirituālisma virzienā.
Tāpat arī daudzi iebildumi un kritika par mācības, satversmes un tradīcijas jautājumiem no Indijas kristīgo puses neiztur nopietnas kritikas un neuzrāda nepieaugtības pazīmes.
Šos iebildumus uzskatāmi summē D.M.Devasahajams (87) ((87) D.M. Devasahayam, The South India Church Union Movement, RCI, Chapter IV.) šādos galvenos punktos:
1.SCE nesasniedz savu mērķi – cenšoties apvienot organiskā ūnijā anglikāņu un evaņģelikālās (88) ((88) M.D. Devasahajama terminaloģija, ref.) baznīcas.
2.Apvienībai misijas laukā jāpamatojas vienkāršībā (citējot Bombejas anglikāņu bīskapu Palmeru), bet taisni šīs vienkāršības apvienības centienos trūkst. Nākotnes baznīca Indijā nevar un nedrīkst tikt celta uz „katolikās ticības un iekārtas” pamata, kas ir šaura un mehāniska kristietības uztvere, līdzīgi Snatatana Dharmai hinduismā, kas arī izceļ lielās reliģijas vēsturisko izpausmi par pārlaicīgu normu. Protestantiskās un evaņģēliskās kustības ir uzvarējušas šo seno ienaidnieku un izglābušas kristietības dvēseli no institucionālisma, formālisma un māņticības verdzības, un tas nedrīkstētu sevi atkal parādīt apvienībā.
3.Ir pretēji Indijas reliģisikajam ģēnijam uzcelt kādu noslēgtu, ekskluzīvu baznīcas veidojumu. Hindusima dažādās sektas, uzrādīdamas nekur nepieredzētu iecietības garu ir vienmēr garīgi ietekmējušas cita citu. Kristietība darītu pareizi, kultivējot šo brālības garu savā vidē un arī attiecībās pret citām reliģijām, tā pati augot pielaikodamās un asimilēdama visus iespējamos reliģijas avotus, un bez tam, tādā kārtā tā spētu izplatīt savas vērtības, neizsaucot nevajadzīgu antagonismu. Šis slēdziens taisīts pilnā pārliecībā, ka vienreizīgā Kristus personība spēs sakopot vislabāko no visām reliģijām un pati palikt pāri visam.
4.Pārspīlēta organizācija un autoritātes centralizācija ir sveša Indijas reliģiskajam garam. Autors cenšas to apstiprināt ar veselu virkni piemēru no hinduisma reliģiskām parašām un iekārtas.
5.Baznīcas apvienības problēma būtu risināma līdztekus Indijas baznīcās, vai Indijas kristietības attīstībai, kas ir Indijas kristīgo domātāju galvenā problēma. Indijas baznīca nav uzskatāma par veidojamo materiālu rietumu kristietības denominacionālo problēmu eksperimentiem.
6.Ja aizrādot uz kādu citu Indijas reliģijas īpatnību, proti, ka tā atzīst, ka sakaramentiem gara kultūrā piekrīt tikai sekundāra loma. Hinduisms atzīst sakramentu nepieciešamību tikai garīgi un intelektuāli nenobriedušiem reliģiskās kopības locekļiem, lai tie varētu pacelties augstākā garīgo realitāšu atziņas pakāpē (89). ((89) M.D.Devasahayam, The South India Cchurch Union Movement, RCI 153-158.lpp.)
Tam seko šī paša autora konkrētie priekšlikumi D.I. baznīcu apvienībai, kas definēta kā „Indijas liberālā evaņģēliskā kristietība” (90). ((90) Turpat, RCI 163.lpp.). „Evaņģēlsikās kristietības pamta principos, kas pieņemami visiem liberāliem evaņģelikālajiem kristiešiem”, izteikti šādi uzskati:
1.Ticība. Ikviena ticības apliecības forma ir atmesta. Tās vietu aizvieto propozīcijas veidā ietverta vispārējā ticība uz Dievu, „visaugstāko varu un augstāko būtni”, kā arī Jēzu Kristu, kas atklājis šo Dievu, būdams arī Pestītājs, un Svēto Garu, vadītāju uz grēku nožēlu un pamācītāju patiesībā. Ticība uz Trīsvienīgo Dievu ir oficiāli paturēta. Proponētā formula domāta kā kopsavilkums būtiskajam no citām apliecībām atļaujot ikvienam brīvību pieturēties savā ortodoksijā arī pie tām (resp. arī Niķejas un Apustuļu). Dzīves vadībai ir svarīgs Kristus „jaunais bauslis” (Mk.12,30.31; Mt.7.12) un kristīgo kopībai vēl: „Mīlējiet cits citu”. Bez tam, seko piezīme, zīmējoties uz kanonu: „Es pieņemu Sv.Rakstus, bet īpaši Jauno Derību kā tādus, kas satur visas lietas, kas nepieciešamas pestīšanai”. Sakramenti ir reliģiskās patiesības simboliski iemiesojumi, domāti kā žēlastības dāvanas tiem, kas tuvojas ticībā Dievam ar to palīdzību, kurai ir izšķīrējnozīme pestīšanā. Baznīca kā Kristus miesa sastāv no visiem tiem, kas dzīvo dzīvā sakarā ar Viņu. Ikviena tādu ticīgo grupa vienota savā starpā Viņā var izveidot savu individuālo baznīcu, kas tomēr būs ar radniecību Kristū savienota ar ikvienu citu un reizē arī ar universālo baznīcu, būdama attiecībā pret beidzamo tiklab neatkarīga no tās, kā arī tās nepilnīga daļa. Lai gan ikviena baznīcas locekļa neatņemamās tiesības un pienākums ir dot liecību par saņemtajām garīgajām svētībām un izpildīt garīgo celsmes darbu pie ikviena brāļa ... indivīdi, kuriem sevišķas dāvanas vadībai un garīgajai kalpošanai ... var tikt nošķirti šiem uzdevumiem ar publisku iesvētīšanas (consecration) aktu, pie kam uzskatot to tā, ka nepieciešamās dāvanas jau tiem ir, un nevis tiek piešķirtas ar šo aktu.
Pārvaldē nedrīkst nekādā ziņā izpausties majoritātes uzkundzēšanās tieksmes sirdsapziņas jautājumos par minoritāti. Kur nav iespējama organizācijas vienveidība, vienībai jāatrod izpausme savstarpējā izpratnē un palīdzībā un solidaritātes garā.
Visi draudzes dievkalpojumi pamatojas uz dzīvā Kunga klātbūtni un Gara vadību. No tā izriet garīgā brīvība un spontanitāte, kurām jābūt būtiskām un viss, kas kalpo celsmei, gūst likumīgas tiesības dievkalpojumā, ja vien tas notiek „pieklājīgi un pēc kārtas”.
Satversmes jautājumā īpatu vietu ieņem baznīcas locekļu šķirojums 3 grupās. Aktīvie locekļi ir tie, „kas apliecina savu ticību uz Jēzu Kristu un pieņem to kā savu Kungu un Pestītāju, un ir zināmi, ka tie dzīvo dzīvā sakarā ar Viņu un neliekuļotā kopībā ar saviem (ticības) brāļiem. Viņu pienākums un priekšrocība būtu pārraudzīt baznīcas un tās locekļu lietas un labklājību”. Parastie (ordinary) locekļi ir visi tie, kas apliecinājuši savu ticību uz Jēzu kā pieauguši ar kristību vai svinīgu paziņojumu (solemn declaration), vai, kas tikuši pielaisti uz šādas apliecības pamata kā pieauguši pie dievgalda. Piebiedrojušies locekļi aptver visus tos, kas apliecina vai sauc sevi par kristīgiem, kristītie vai nekristītie, kas atrodas baznīcas apkopšanā, sagatavošanā vai mācīšanā. Bērnus, tiklīdz viņu vecāki izteiktu vēlēšanos uz to, varētu pielaist pēc formāla veltījuma dievkalpojuma (formal dedication service) šai grupā, ar noteiktu apstiprinājumu no vecāku puses, ka tie tiks uzaudzināti kristīgā mācībā un priekšzīmē. Bez algotiem garīgajiem darbiniekiem un vispārējās priesterības kalpošanā saistītajiem baznīcas locekļiem sevišķa vērība būtu piegriežama garīdzniekiem (ministers), kas atbilstu indiešu guru un sadhu tipam. Baznīcām būtu vienmēr jāizrāda labprātība pret cilvēkiem ar izcilu un nobriedušu dievbijību, izlietojot tos baznīcas garīgās dzīves padziļināšanai un evaņģelizācijas darbā.
Kristības sakraments ir atdzimšanas simbols, ko izpilda pie tiem, kas apliecina ticību uz Kungu, un ir pazīstami kā tādi, kas Viņam ticējuši līdz pestīšanas iegūšanai. Tā Kunga Mielasta sakraments, izpildāms pie visiem parastajiem un aktīvajiem locekļiem un pie visiem tiem, kas sirsnīgi mīļo to Kungu. Tas uzskatāms par vienības simbolu ar to Kungu un ticīgajiem savā starpā. Kamēr ir nepieciešami brīdināt necienīgus dalībniekus, neviens nevar tikt aizturēts no piedalīšanās pie tā. Sv. Vakarēdiena elementi var tikt piemēroti Indijas apstākļiem un indiešu izjūtai, vismaz viņu atvietojot ar ūdeni vai citu piemērotu dzērienu.
Garīdzniecības sagatavošanai jānotiek neatkarīgās iestādēs, kas nav atkarīgas no baznīcas institūtiem. Būtu jāparedz laiks, kad šo sagatavošanas darbu varētu uzņemties ašrami un brālības, ar augstiem pašaizliecības, dievbijības un kalpošanas ideāliem (91). ((91) M.D.Devasahayam, The South India Cchurch Union Movement, RCI 163.-169..lpp.).
Devasahajams, līdzīgi Čenčajam (Chenchiah) pārstāv ļoti radikālu indiešu kristīgo uzskatu. Nav noliedzams, ka arī pārējās indiešu grupās, pat anglikāņos ir atrodama zināma novirzīšanās independentisma vai vismaz krasa evaņģelikālisma virzienā. Tā S.G.Madurams, viens no izcilākajiem anglikāņu garīdzniekiem Tinevelijas diecēzē, būdams pats apvienotās komisijas loceklis, izteicies par SCH, ka „vienības noslēgšana uz tās pamatiem nozīmētu evaņģelikālisma iznīcināšanu Indijas dienvidos, no kā lai Dievs pats pasargā!” (92). ((92) Pēc M.D.Devasahayam, The South India Cchurch Union Movement, RCI 138.lpp. Sal. arī G.V.Job., The Christian Movement in Indija RCI 35.lpp.).
2.Apvienības principu un konkrēto priekšlikumu novērtējums.
D.I. baznīcu apvienības principi un konkrētie priekšlikumi sakopoti apvienotās komisijas (JC) izstrādātāja SCH, kas palikusi par visu tālāko apspriežu un diskusiju izejas punktu kā oficiāls dokuments gan D.I. baznīcām, apspriežot apvienības jautājumu, gan arī citām kristīgām kopībām. Tai pašā laikā SCH savā beidzamajā izdevumā (SCH(6) 1936.g.) reprezentē D.I. baznīcu apvienības centienu beidzamo panākumu summējumu. SCH(6) gan vēl, protams, nenozīmē nākotnes D.I. apvienotās baznīcas nemaldīgu atspulgotāju, kas vēl var izveidoties dažādi, bet tā tomēr ir tiešākā eksistējošā D.I. baznīcu vienības centienu izpaudēja. SCH ietvertie priekšlikumi aptver plašu apjomu, skardami, gan jāpiezīmē, nevienlīdzīgi, baznīcas dzīves dažādos izpausmes veidus: satversmi, iekārtu, kultu, mācību, dažādās aktivitātes, tās locekļu stāvokli, pienākums un uzdevumus. Pašā sākumā SCH(6) cenšas paskaidrot vadošos principus, kas pēc ilgajām sarunām izkristalizējušies par pamata principiem apvienības idejai.
Principi, uz kuriem uzceļama apvienotā baznīca:
1.Pakārtošānās svēto Rakstu prasībai. D.I. baznīcu apvienības domas pamatā likta pārliecība, ka baznīcu vienība ir saskaņā ar Kristus prātu, pamatojoties uz Viņa Augstā Priestera lūgšanu Jāņa ev.17,21. – Kristus lūgšanas un vēlējuma nopietna uzklausīšana un cenšanās to piepildīt, ir apvienotājos baznīcu dziļākā reliģiskā prasība un uzdevums. D.I. (apvienotā, ref) baznīca ir arī pārliecināta, ka, sekojot šim principam, tā kļūs efektīvāks ierocis Dieva darbam pasaulē (93). ((93) SCH(6), 21.lpp)
2.Garīgās vienības princips. D.I. baznīca tic, ka šāda vienība, par kuru Kristus ir aizlūdzis, ir vienība Viņā un Tēvā caur Svēto Garu un tādēļ savos pamatos ir garīgs lielums. Tā meklē vienību Garā caur miera saiti (94). ((94.) SCH(6), 21.lpp).
3.Kristīgā mantojuma apvienošanas princips. Visa (baznīcas, ref.) organisma dzīves celšanai pilnības virzienā D.I. baznīcai ir nepieciešams katras apvienotājās baznīca mantojums (95). ((95) SCH(6), 21.lpp).
4.Kombinācijas princips. D.I. baznīca tādā kārtā ir dažādu elementu kombinācijas rezultāts, kas viens otru papildina, nevis absorbē. Tādēļ tā ir aptveroša (comprehensive) baznīca (96). (SCH(6), 21.lpp.).
5.Uzskatu brīvības princips. Baznīcas locekļiem, cieši turoties pie universālās baznīcas ticības un iekārtas pamatiem, ir atļauta plaša uzskatu brīvība visos citos jautājumos un plaša darbošanās brīvība dažādajās aktivitātēs, kas ietilpst baznīcas, kā organizētas kopības vispārējos rāmjos (97). (97) (SCH(6), 21., 22.lpp). Tāpat apvienība, kas ir sākuma process saaugšanai vienā dzīvē un pilnīgā garīgā kopībā ... ir iespējama tikai uz uzskatu brīvības pamata visos strīdīgajos jautājumos (98). ((98) SCH(6), 29.lpp.).
6.Tālākās apvienības veidošanas princips. D.I. baznīca atzīst, ka apvienības centienos jāpatur vērā gala mērķis – visu to apvienošana universālajā baznīcā, kas apliecina Kristus vārdu. Šķiet, šis apstāklis noteicis arī jaunveidojamās baznīcas vārdu, kas satversmē sev izvēlējusies „Dienvidindijas baznīcas” vārdu, bez tuvākiem vēsturiskiem vai konfesionāliem predikātiem.
7.Kopība ar citām baznīcām. D.I. baznīca vēlas kārtot savu darbošanos tādā virzienā, ka tā joprojām uztur kopību ar visiem tiem Kristus baznīcas zariem, no kuriem tā pati veidojusies.
8.Tālākās garīgās veidošanās princips. Apvienība ir tikai garīgās vienības procesa sākuma akts. Bez tam D.I. baznīca vēlas, lai satversme, ar kuru tā uzsāk savu patstāvīgo dzīvi, nekļūtu par ierobežojumu pilnīgākai patiesībai un bagātākai dzīvei, ko varētu sasniegt vēl plašākā kopībā.
Šie ir īsumā galvenie principi, ar kuriem pamatota pati apvienības ideja un uz kuriem uzcelta proponētā jaunveidojamās baznīcas satversme. Kamēr pret centienu pamatot apvienības ideju ar svēto Rakstu normām nevar būt iebildumu, drīzāk būtu ar gandarījumu jāizceļ kā pozitīvs faktors, ka svēto Rakstu pamatojums un garīgās vienības principi izvirzīti redzamākajās vietās, daži apvienības principi nevar baudīt uzticību tikpat pilnīgā mērā.
Grūti saprast, ka principu formulētāji izpratuši vienības meklēšanu Garā. „Caur miera saiti”. Pazīstot apvienības centienu veidošanos un ilgās debates ap atsevišķajiem jautājumiem, liekas maz ticami, ka tas ir iespējams bez pamatīgas un vispusīgas strīdīgo jautājumu noskaidrošanas. Dažādo baznīcu viedokļu sastapšanās sarunu gaitā ir ne tikai atklājusi atsevišķās konfesijas īpatnības, bet arī skaidrāk precizējusi galējās piekāpības un kompromisa robežas savā starpā. Vai ar šo Svēto Rakstu citātu (99). (99) Efesiešu 4.,3.) nav mēģināts radīt vispārēju formulu, lai apsegtu pretešķību nopietnību, un mēģinātu radīt konfesionālu mieru, atsakoties no viņu pretešķību noskaidrošanas un objektīvās kritikas? Ja vēl ņem vērā deklarēto visplašāko uzskatu brīvību, kas deklarēta „visos strīdīgos jautājumos” , tad rodas iespaids, ka apvienības principu formulētāji ir vispār izvairījušies pieskarties jebkādiem dziļākiem teoloģiskiem un mācības jautājumiem. Jājautā, kas tad galu galā nebūtu „strīdīgie jautājumi”, pēc ilgajām un sīvajām debatēm ceļā uz šo principu formulēšanu? Tā kā SCH jautājumos galvenā vieta ierādīta taisni iekārtas un satversmes jautājumiem, kas visu ilgo sarunu laikā mēģināti rūpīgi līdzsvarot, tad nevilšus rodas iespaids, ka apvienība būtu domāta tikai baznīcu iekārtas un organizācijas vienveidošanai, atstājot „strīdīgos jautājumos” dažādos uzskatus baznīcas mācībā un garīgajā dzīvē. Jau sarunu laikā izrādījās, ka, piem., ticības apliecību jautājumā pastāv brīvība ticības apliecības pieņemt vai atraidīt vai arī aizvietot ar „kādām citām, kas atrodas lietošanā”, ja iespējami arī teksta labojumi (zīmējoties uz Filioque). Bet tanī pašā laikā liela vērība piegriezta bīskapu un presbiteru ordinācijas kārtībai un veidam. Šo baznīcas dzīves parādību apsvēršanā trūkst īstu samēru (100). (100) Sal.arī: A.Streckeisen, Zur Frage der Kirchenvereinigung in Sϋd-Indien, EMM, 1936.X., 303.lpp.). Kamēr institucionālajā virzienā ir mēģināts panākt jau galīgu skaidrību, mācības un teoloģiskie jautājumi atbīdīti „strīdīgo jautājumu” kategorijā, vai arī formulēti ļoti vispārīgos jēdzienos. Ja „miera saite” būtu domāta šādā nozīmē, tad tas katrā ziņā ir pašai jaunveidojamai baznīcai visai bīstams stāvoklis. Uzskatu pretešķības sakramentu izpratnes, apliecību nozīmes, sv.Rakstu teoloģiskas interpretācijas jautājumos var izraisīt smagas un kļūmīgas iekšējās cīņas nenostiprinājušās baznīcas veidojumā un novest pie nopietniem sarežģījumiem, pat katastrofām. Ir jāvaicā, vai nebūtu bijis lietderīgi „miera gara” vietā dzīties jaunajā baznīcā pēc „patiesības gara”. Bez tam jāņem vērā, ka vienotājās baznīcas gandrīz bez izņēmuma cēlušās īpatās anglo-amerikāniskās gara pasaules ietekmē, kas raksturīga ar individuālā visplašāko atzīšanu. Arī konfesionālie ekstrēmi šo apstākli nemazina viņa svarīgumā. D.I. baznīcas apvienību centieni savā ziņā ir šīs anglo-amerikāniskās kristietības mēģinājums misijas laukā izkļūt pašām no sava individuālisma loka. Neparedzot šādā stāvoklī pievēršanos jauniem principiem (piem., nopietnai pārmērīgā individuālisma kritikai), jaunā baznīca var itin drīz rezultēt atkal veselā rindā krasu garīgu virzienu, ja ne atsevišķi organizētu baznīcu. Pavisam vispārīgi un plūstoši definēti normatīvie, visiem kopīgie ticības pamati – „turēšanās pie universālās baznīcas ticības un iekārtas pamatiem”, kas aprakstīta īsā teikumā (101) ((101) SCH(6), 23.lpp.) un, kas noteikti ir par maz salīdzinot tos ar virtuozi izstrādātajām satversmes detaļām. Tā ir vai nu nevēlēšanās, vai arī nespēja pieiet attiecīgajām problēmām pietiekoši dziļi. Ir grūti pieņemt, ka, vadoties no šāda principa, jaunizveidotā panāk savu sprausto mērķi – garīgo vienību. Taisni ilgstošās sarunas dažādo konfesionālo novirzienu starpā ir rādījušas, cik daudz un cik svarīgi šie „strīdīgie jautājumi” ir. Sakramentu, ticības apliecību, bīskapa amata jautājumi ir vienmēr uzrādījuši, cik liela atšķirība uzskatos ap tiem pastāv. Vai šos jautājumus pēkšņi vienā mirklī iespējams nostādīt par vienkāršiem „strīdīgiem jautājumiem”, atstājot tajos uzskatu pretešķības un strīdēšanos brīvību? Un kas tad būs tie elementi, kas kā jaunveidotās baznīcas kopmācība koptradīcijas un kopīgā iekārta vienos?
Kamēr nav skaidri nospraustas normatīvās līnijas visos svarīgajos jautājumos un panākta vienība tajos, ir bīstami deklarēt vispilnīgāko uzskatu brīvību „strīdīgajos jautājumos”. Panāktā ar tādu soli var viegli noslīdēt līdz vienkāršai baznīcu administrācijas apvienošanai un tīri birokrātiskai unificēšanai.
Kombinācijas un kristīgā mantojuma apvienošanas principi balstās, acīm redzot, uz uzskatu, ka visas kristīgās konfesijas ir kristīgās koppatiesības un koppbazīcas daļu parādības. Bet arī šim uzskatam ir iespējamas divas izpratnes. Nevarētu būt nekas iebilstams, ja D.I. apvienotājās baznīcas vadītos pie šī principa noteikšanas un domas saaudzēt kopā vienā pilnīgākā veidojumā tādus kristīgās tradīcijas mācības un baznīcas dzīves elementus, kas jau piederīgi šīs objektīvās kopkristietības pilnībai. Ja tas, turpretim, nozīmētu, tikai paviršu unionismu (102) ((102) Sal. Adolf Keller, Hoitige Fragen der Oekumenischen Bewegung, 6. un 7.lpp., Utrecht, 1936.), kas kristīgās baznīcas mantojuma apvienošanu uzskatītu vienkāršā mehāniskā lietu un parādību summā, tad šāds princips būtu noteikti noraidāms. No SCH minētajiem priekšlikumiem diemžēl nav iespējams pilnīgi droši spriest, kura izpratne ir likta pamatā. Varētu domāt, ka vispārējā veidā ir domāta pirmā izpratne, bet konkrētie priekšlikumi, kas daudzos gadījumos ietverti kompromisos, ļauj secināt pievēršanos praksē materiālākajam un seklākajam izpratnes veidam. Arī pārliecīgā uzticība organizācijai, kā tas SCH izpaudies, liecina to pašu. Bez tam, šādai uztverei noteikti tuvāk stāv independentistu aprindas. Arī pats „kombinācijas” vārds norāda, ka te drīzāk domāta elementu sakopošana nekā jaunveidojums. Bez tam, te slēpjas kāds visai īpatns moments. Ja „kristīgā mantojuma” princips jāsaprot „kombinācijas” plāksnē, tad nevar būt nekādas runa par to, ka konfesionālās atšķirības un sadrumstalotība būtu novērtējamas kā negatīvas attīstības sekas, kā cilvēku grēks, kā to daži autori izceļ, kas uz to vadījis (103). ((103) Sal.Dr.Frisc Melzer, Thelogische Fragen zur Krichenvereinigung in Sϋd-Indien, EMM 1938., II.,56-.61.) Tas nozīmētu visu dažādo konfesionālo īpatnību un pat pretešķību atzīšanu par normālām un legālām parādībām. Tas nozīmētu, krasi runājot, arī haretisku uzskatu legalizēšanu un nostādīšanu blakus pārbaudītai kristietības mantai. Līdz ar to jāsecina šo dažādo īpatnību neaizskaramība, jo tie ir elementi, kas jaunā sagrupējumā dos īpato jaunveidojumu. Ar to ir izslēgta jebkāda kritika un korektūra visā nešķirotajā tradīciju un uzskatu kaudzē un rodas paradoksālais stāvoklis, ka protestantisms, kas ir bijis Romas baznīcas institucionālisma un tradicionālisma principiāls pretinieks, savu īpato uzskatu un parašu saglabāšanā kļūst vēl daudz konservatīvāks par Romu. Nevien evaņģēliskais princips par kristietības ārējo izpausmes veidu relativitāti, bet arī patiesības meklēšanas un noskaidrošanas princips ar to smagi cieš. Lielāka apdomība „visas kristietības mantas” pieņemšanā par nepieciešamu un „kombinējamu” būtu bijusi ļoti noderīga, radot vērtīgākus un stabilākus pamatus jaunajai baznīcai, jo būs grūti „kombinēt” neizšķirotus, pretrunīgus un vienpusīgus elementus, nenodarot pāri elementārai patiesības meklēšanai un centieniem izlobīt objektīvu patiesību.
Ir apsveicama D.I. baznīcas ievirze paturēt vienmēr vaļā iespēju apvienības paplašināšanai, uzskatot savu šaurāko apvienību tikai vienu fāzi uz tālāko, plašāko visas kristietības apvienošanos un nevis par pabeigtu veidojumu. Tas pats zīmējas arī par centieniem saglabāt kopību ar visām tām konfesionālajām grupām, ar kurām tā jau tagad atsevišķajā vienotājās baznīcām pastāv. Ir tikai jānogaida, cik lielā mērā tas būs iespējams, jo tiklab krasākie anglikāņi kā kongregacionālisti šādas vispusīgas kopības iespējamību neuzskata par praktiski iespējamu. Ja šai ziņā jaunā baznīca savu vēlējumu varēs piepildīt, tā neapšaubāmi ievadīs jaunu attīstību konfesiju savstarpējās attiecībās vispār.
Tālākās garīgās veidošanās princips ir ļoti svarīgs. Diemžēl, šī veidošanās ir formulēta kā iespējamība tikai tālāko apvienību gadījumos, kur, runājot SCH principu garā, jau pastāvošai patiesību un kristīgo aktivitāšu kopai rastos iespēja no ārpuses pieskaitīt jaunas. Tā kā ir grūti iedomāties, ka tik dažādu elementu kombinējums, kāda būtu jaunveidotā baznīca, drīkstētu jau apgalvot savu garīgo nobriedumu, būtu bijis svarīgi šo principu skaidrāk attiecināt arī uz jau topošās kopības iekšējo tālāk, veidošanos un konsolidēšanos.
Apvienības konkrētie priekšlikumi.
1.Kānona jautājums. Apvienības pamatos noteikts, ka apvienotājās baznīcas pieņem Vecās un Jaunās Derības svētos Rakstus kā tādus, kas satur sevī visas lietas, kas nepieciešamas pestīšanai un kā visaugstāko ticības mērauklu. Taisni tāpat šis teikums uzņemts arī jaunās – „Dienvidindijas baznīcas” satversmē. Izņemot dažus ekstrēmus uzskatus, kas mēģinājuši iespaidot apvienības veidošanās gaitu no ārpuses (104), ((104) Sal.D.M.Devasahayam, The South India Church Union Movement, RCI, 164.lpp.) kānona jautājums pieder pie retajiem, ap kuriem nav bijis nekādu domstarpību.
2.Baznīcas ticība un mācība, ietverta dažos vispārēja rakstura teikumos un atsaucas vispārējā veidā uz dažādām apliecības formulām un rakstiem. Satversmē teikts, ka D.I. baznīca apliecina to ticību, kāda baznīcai (universālai, ref.) ir vienmēr bijusi uz Jēzu Kristu, pasaules Pestītāju, kurā cilvēki ir glābti caur žēlastību ticībā, un, saskaņā ar atklāsmi, ko Viņš nesis, būdams pats iemiesotais Dievs, tā godina vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā ... Tā pieņem Apustuļu un tā saukto Niķejas ticības apliecību kā ticības izteicējas un šīs ticības sargātājas ... (105). ((105) SCH(6), 23.-24.lpp.). Bet turpat seko piezīme, ka D.I. baznīcai ir kompetences izdot ticības jautājumos papildu formulējumus tās skolotāju vadībai un ticīgo celsmei ar noteikumu, ka šie formulējumi nav pretrunā ar mūsu reliģijas patiesību, kas atklāta svētajos Rakstos (106) ((106) SCH(6), 24.lpp.), un jautājumā par kristāmo sagatavošanu, kas nāktu no nekristīgo aprindām, Apustuļu, resp. Niķejas ticības apliecībai jātop lietātai par mācības pamatu, bet nav nepieciešami, ka Kristāmie jautājumus, kas sakarā ar viņu ticību, izteiktu taisni šo formulu veidā (107) ((107) SCH(6), 38.lpp.). Bet jau nedaudz tālāk ir pateikts, ka nevienam ticības mācītājam apvienības akts neatņem tiesības lietot ticīgo mācīšanai ikvienu ticības apliecību, kas bijusi spēkā pirms apvienības, un kas nav nesavienojama ar mācības mērauklām, kas oficiāli noteiktas (108) ((108) SCH(6), 50.lpp.).
Te ir mēģināts panākt kompromisu starp anglikānisko līniju un independentisma tendencēm, kas ikvienu apliecības formulu uzlūko par tikai laikmetīgu dokumentu un pretēju dzīvajam garam. Ir tikai jautājums, vai patreizējais stāvoklis, bez skaidri noteiktām mācības un apliecības līnijām, sevišķi ar iespējām šos jautājumus nostādīt atkarībā no pasludinātās uzskatu brīvības, nenovedīs pie ievērojamām grūtībām jau pašos sākumos. Baznīca savos ticības pamatos nekur skaidri nenorobežojas no tendencēm, kas Indijas garīgai dzīvei viņas nenobriedumā tik raksturīgas – no hairesijām un no sinkrētisma. Arī uzskats par ticības apliecību interpretāciju, ka to vērtīgums ir „pārbaudīts Kristus baznīcas pastāvīgā garīgā pieredzē” (109) ((109) SCH(6), 24.lpp.), ir visai plūstošs jēdziens. Mācības formulas derīgums ir pamatots nevis tai apstāklī, ka tā ir mācības augstākās mērauklas – svēto Rakstu ekstrakts, bet gan vēsturiskās baznīcas pieredze. Tas nozīmētu, citiem vārdiem izsakoties, ka šī baznīca ir kompetenta mācības jautājumus stādīt atkarībā no savas garīgās pieredzes, resp. tos arī koriģēt. Ja šai apstāklī arī nesaskata romantizējošu tendenci (110) ((110) Sal. F.Melzer, Theologische Fragen zur Kirchenvereinigung in Sϋdindien, EMM 1938., 59.lpp.), kas īsti nesaietos ne ar vienas no vienotājos baznīcu garu, tad tomēr šī piezīme, ja vien viņa nav tapusi nejauši, nozīmē pilnīgi īpatu ievirzi evaņģēliskajā kristietībā, zīmējoties uz mācības jautājumu normām, un nostāda jauno baznīcas veidojumu pavisam oriģinālā vietā pārējo evaņģēlisko baznīcu saimē. No otras puses, šī piezīme slēpj sevī briesmas baznīcas mācības pamatu relativizēšanā. Ja patur vērā, ka baznīca joprojām neuzskata sevi par noslēgtu „pret pilnīgāku patiesību”, tad var viegli rasties stāvoklis, ka tās „garīgā pieredze” sāk darboties to tendenču virzienā, kas sarunu laikā ir mēģinājušas gan no krasi independentisma garā noskaņotajiem dalībniekiem, gan no sinkretizējošiem interesentiem ārpusē iespiesties baznīcas jaunveidojumā. Šī pieredze var kādā reizē izpausties Indijas krasā nacionālisma un sinkrētisma garā, atzīstot, ka baznīcai un tās darbiniekiem ir „vairāk jāmācās no Indijas filozofijas un reliģijas kā no rietumu teoloģijas” (111). ((111) Sal.G.V.Job., The Christian Movement in India, RCI, 39.lpp.). Šī tendence jaunajai baznīcai ir vēl daudz bīstamāka par Romas briesmām un būtu bijis vietā, ka mācības pamatu stabilizēšana ap svēto Rakstu normatīvo atklāsmi būtu izteikti nepārprotamāk.
Nav nekas minēts par to, kas ir tās apliecības un teksti, kuru lietāšana vēl joprojām būtu iespējama un vēlama. Neskaidrība šai ziņā var jauno baznīcas veidojumu novest lielās grūtībās, kur krustojas tik daudz un pretrunīgas tradīcijas un uzskati.
3.Baznīcas sakramenti. D.I. baznīca tic, ka Kristības un sv. Vakarēdiena sakramenti ir žēlastības līdzekļi, ar kuru starpniecību Dievs darbojas cilvēkos. Atbildot ekstrēmajiem independentistu uzskatiem par sakramentu nesvarīgumu, pie sakramentu jautājuma pievienota piezīme, ka Dieva žēlastības darbošanās pasaulē gan nav ierobežojama, bet, ka Kristus mācībā atrodamā skaidrā pavēle paredz, ka cilvēkiem ir jāseko Viņa norādītajam pestīšanas ceļam. Šī mācība Viņa dotos divi sakramentos ir darīta skaidra (made exlicit) (112). ((112) SCH(6), 24.lpp.). Sakramenti ir jāizpilda vienmēr tikai ar Kristus iestādījuma vārdiem un Viņa norādītajiem elementiem. Ļoti evaņģēliski skan piezīme, kas gan ietilpināta presbiteru funkcijās ar nolūku pasargāt no pārpratumiem, kas varētu rasties ap garīgo amatu un pilnvarām, ka sakramentu vērtību noteic ticība (113). ((113) ... Sacraments (all these being made effective by faith ... SCH(6), 25.lpp.)) Jautājums par sakramentu vērtību, īpaši zīmējoties uz sv. Vakarēdienu, tomēr ir maz skaidrs. Lai gan oficiāli SCH(6) ir patiesi atradusi pieņemamu formulējumu, taču pretešķības ap sv. Vakarēdiena jautājumu vēl ir visai lielas. Paredzētais 30 gadu interima periods, kura laikā draudzes vēl var palikt ikviena pie savas sakramentu prakses, īpaši zīmējoties uz sv.Vakarēdiena iestādīšanas tiesību sakarību ar ordinācijas pilnvērtību, atstāj vismaz pārejas laikam lielas un neatrisinātas problēmas. Te jau noteikti sagatavota zeme anglikāņu uzskatu uzvarai, jo pēc 30 gadu perioda būs iestājies laiks, kad visi, vai gandrīz visi presbiteri būs bīskapu ordinēti vai reordinēti un atkritīs briesmas, ka anglikāņu tradīciju draudzēm būtu tūdaļ jāuzņem sevī presbiteri ar independentistu uzskatiem un ordināciju sv.Vakarēdiena izpildīšanai.
D.I. baznīca, paliekot pie šīs ievirzes sv.Vakarēdiena jautājumā, apliecina, ka tā ar apvienību ieiet tikai īpatā jaunveidošanās stadijā, kas noslēgusies tikai pēc apm. Vienas cilvēku paaudzes. Tā nav vēl pilnīga apvienība, tā ir tikai mehāniska kopa, kas iet pretī pilnīgai saaugšanai, pie tam jau paredzētā, pa daļai pat programmatiski noteiktā kārtībā. Cik ļoti arī būtu bijusi vēlama interkomūnijas ievešana jau pašā sākumā (tā ir pieļauta), taču jaunveidojamā baznīca ir labi izpratusi arī ilgās atsvešinātības smago mantojumu. Tai pašā laikā te redzams, ka sakramentālos jautājumos nopietnāk fundētā kopbaznīcas daļa cenšas pārraudzīt visu jaunveidoto kopību šīs dziļākās izpratnes virzienā. To varētu, neskatoties uz viedokļu atšķirībām, kas pastāv taisni ap pārorientēšanos sv.Vakarēdiena jautājumā, kvalificēt kā patiesi vērtīgu un pozitīvu momentu „savstarpējās papildināšanās un kristīgo baznīcu mantojuma pārņemšanas” principā.
Pavienotās baznīcas kults.
„D.I. baznīca centīsies uzglabāt vispārības labā visu, kas atsevišķo baznīcu savrupējā vēsturē tapis, un ikvienai draudzei piekrīt brīvība turēties pie vēsturiskām tradīcijām vai arī vadīt dievkalpojumus un celsmes sanāksmes citādi, kā tas varētu likties garā un patiesībā. Neviena no dievkalpojumu formām, kas sastopamas vienotājās baznīcās, nav aizliedzama nedz apmaināma ar citādu pret draudzes vēlēšanos. Izņemot vispārējos noteikumus un vispārējos priekšrakstus, kas jau paredzēti satversmē vai kādus sinode vēl varētu dot, kas attiecas uz būtiskajām dievkalpojumu sastāvdaļām, īpaši kristību, sv.Vakarēdiena un laulību gadījumos, ikvienai draudzei ir brīvība izvēlēties draudzes dievkalpojuma formas” (114). ((114) SCH(6), 28.,29.lpp.). Pamatojoties uz šiem vispārējiem principiem dievkalpojumu dzīvē, jaunās baznīcas satversme paredz, ka sv.Vakarēdiena dievkalpojumā būtu vēlama šādu deviņu elementu ievērošana: 1.ievada lūgšana, 2.Dieva Vārda pasludināšana, kas var būt savienota ar sprediķi, 3.komunikantu sagatavošana ar bikti un absolūciju vai kā savādāk, un kādu lūgšanu, kā, piem., „Prayer of Humble Access”, 4.ofertorijs, 5.pateicība par Dieva žēlastību, ar norādījumu par sv.Vakarēdienu, un lūgšana par sakramenta cienīgu baudīšanu un žēlastības dāvanu saņemšanu, 6.aizlūgšanas par visu baznīcu, 7.lūgšana Mūsu Tēvs kā lūgšanu centrālais akts, 8.sakramenta izdalīšana, lietojot piemērotus sv.Rakstu vārdus, kas norāda uz norises raksturu, 9.benedicamus. – Nav nepieciešami, ka jāturas pie pieminētās kārtības un nav liegts vienu vai vairākas no trīs sākumā minētajām daļām ietvert īpašā citā dievkalpojumā, kur sagaidāma visu nākošo komunikantu piedalīšanās.
Kristībā lietojama trinitāra formula. Ticības apliecību recitēšana dievkalpojumā uzskatāma par pielūgšanas un pateicības akta sastāvdaļu. Apustuļu un Niķejas ticības apliecību recitācija būtu ieteicama, bet nav obligāta.
Dievkalpojumu formu maiņu izdara presbiters, informējot draudzi un ziņojot iecirkņa bīskapam. Maiņa iespējama tikai ar draudzes pilntiesīgo locekļu sapulces piekrišanu.
Ar šiem principiem apvienotā baznīca ir atradusi izlīdzinātāju ceļu dažādo tradīciju starpā, panākot stāvokli, ka vienā baznīcā ir iespējama dažādu dievkalpojumu formu lietošana. Tas gan padara draudzes dzīvi bagātāku, bet arī rada daudz grūtību kopīgas agendas jautājumā, kādu baznīcas satversme paredz izdot. Sakramentu svinēšanas gadījumos ir zināma vēlēšanās radīt tādu stāvokli, lai arī pēc notikušās pilnās baznīcu saplūšanas, anglikāniskās tradīcijas kristīgie nejustos atsvešināti svinīgajai sakramenta iestādīšanas pakāpenībai. Dīvainā kārtā, satversme neparedz, kā piem., tas ir kristību gadījumā, paša sakramenta iestādīšanas formulu. Ir tikai atsaukšanās uz sv. Rakstu iestādījuma vārdiem, bet tie nav tuvāk norādīti, pat arī ne attiecīgās vietas sv. Rakstos. Tāpat pārpratumus var radīt tas apstāklis, ka nav minēti un tuvāk apzīmēti vienotājos baznīcu dievkalpojumi un viņu legālās formas.
Apvienotās baznīcas iekārtas galvenie elementi.
Tie SCH(6) definēti kā „D.I. baznīcas dzīvē nepieciešamie elementi”, un izteikti kā episkopālā, presbiteriālā un kongregacionālā elementu sintēze (115). ((115) SCH(6) 26.lpp.) Ievadā (116) ((116) SCH(6) 6.lpp) izteikts, ka šiem elementiem jādod katram sava vieta baznīcas dzīvē un iekārtā un, ka tiem katram ir savs atbildības un autoritātes novads tanī, domājot par baznīcas pārvaldi, garīgo darbu, mācību un kultu. Šim satversmes un iekārtas principam, neskatoties uz to, ka to ir diktējusi kompromisa nepieciešamība trīs īpatu evaņģēlisko konfesiju starpā, kas apzīmētas šiem vārdiem, vai, kas savos apzīmējumos uzņēmuši kādas daļas no tiem, ir uzskatāms visumā par konstitucionāli pareizi uztvertu un laimīgi formulētu. Sarunu gaitā, apspriežot iekārtas jautājumus, vairākkārt pavīdēja izteicieni, ka D.I. baznīcas satversmē esot jāietver „trīs sv.Rakstu (satversmes, ref.) elementi” (Three Scriptural elements) – episkopālais, presbiteriālais un kongregacionālais. SCH(6) paredzētais satversmes projekts šādu izteicienu vairs nepazīst, acīmredzot pareizi saprotot, ka te ir darīšana ar satversmes formām, kas veidojušās vēstures gaitās uz sv.Rakstu pamata. Līdz ar šo principu deklarēšanu, D.I. baznīca ir novilkusi noteiktas robežas pret ekstrēmiem baznīcas praktiskajā dzīvē tiklab independentisma, kā kūriālisma virzienā.
Draudzes jeb kongregacionālais princips. Lokālā draudze ir vienas svētās katoloskās baznīcas vietējā reprezentētāja. Tai, saskaņā ar satversmi, ir uzdevums būt nomodā par saviem locekļiem, mācības un dzīves skaidrības uzturēšanu, dievkalpojumu dzīvi un evaņģēlija pasludināšanu ārpus baznīcas. Presbiteriālais princips izteikts uzskatā, ka D.I. baznīca tic, ka presbiteri ir sevišķi Dieva aicināti un tiem ir dots uzdevums (called and commissioned) būt par Viņa Vārda un sakramenta izdalītājiem, ticības modinātājiem draudzes locekļos, un līdz ar bīskapiem un laju locekļiem piedalīties baznīcas pārvaldē un disciplīnas kopšanā. D.I. baznīcas noteikumi nosaka, ka tikai presbiteriem un bīskapiem ir tiesības izdarīt sv.Vakarēdiena izdalīšanu.
Episkopālais princips. D.I. baznīca pieņem un vēlas turpināt vēsturisko bīskapa amatu konstitucionālā formā, bet tas nenozīmē kādu īpatu bīskapa amata izpratnes veida pieņemšanu, nedz īpatu viedokli vai ticību, zīmējoties uz sakramentiem un presbiteru kvalifikāciju. Izpratne, kādu D.I. baznīca atrod vēsturiskā episkopātā pastāv bīskapu īpašās administratīvās funkcijās un garīgo darbinieku disciplīnas jautājumos. Lai gan ordinācija izdarāma bīskapiem, īstais ordinators ir Dievs pats, kas, atbildēdams uz savas baznīcas lūgšanām caur savu darbinieku lūgšanām, un darbošanos pilnvaro sevis aicināto un izraudzīto darbinieku.
Bīskapu konsekrācija izdarāma kopīgi trim bīskapiem ar diviem presbiteriem, pie kam gadījumā, ja diecēzes padome to īpaši nolemj, ordinācijas aktu var izdarīt tikai trīs bīskapi vien.
Satversmes trīs principu izveidošanā D.I. baznīca ir veikusi ļoti ievērojamu darbu, kas savā gatavībā liekas laimīgākais no visiem pārējiem veidojumiem. Te panākts ne tikai izlīdzinātājs kompromiss, bet arī izveidots veselīgs evaņģēliskās baznīcas iekārtas veids, kas vienmērīgi uzsver tiklab draudzes iekšējās garīgās autonomijas, kā draudzes ordinēto darbinieku un to kultiski poimēnisko uzdevumu, tā arī kopbaznīcas administratoru un garīgo reprezentantu institūta nepieciešamību un savstarpējās sadarbības iespējamību.
Apvienības principu un konkrēto priekšlikumu nozīme modernā protestantisma oikumēniskajā kustībā.
Šeit ir jāpatur vērā, ka D.I. baznīcas veidojums ir tikai projekts, tā kā principu un priekšlikumu novērtējums skar vēl tikai problēmas, kas gan iekustinātas, bet nav vēl galīgi atrisinātas.
Paredzētās apvienības apjoms ir plašākais iespējamais evaņģēliskajā kristietībā. Apvienības ideja skar nevis vienas konfesijas vai vienas radniecīgās konfesionālās grupas baznīcas, bet gan evaņģēliskās kristietības heterogēnos, lielā mērā ekskluzīvos grupējumus. Lai arī tas vairs nav vienīgais tamlīdzīgais mēģinājums (sal.”Home - Reunion” kustību Anglijā), taču tas ir līdz šim konkrētākais un visvairāk apspriestais punkts. Ja D.I. baznīcu apvienība realizētos, tas būtu izcils notikums evaņģēlisko baznīcu dzīvē, atklājot arī tālākās apvienošanās iespējas vēl plašākā mērogā. Šai ziņā SCH ir jau noderējusi par līdzīgu kustību izejas punktu, piem., Irānā un Nigērijā. Irānā, kur apvienībā ieinteresētas anglikāņu un prezbiteriešu misijas baznīcas, jautājums ir virzījies sekmīgi uz priekšu, kā to apstiprināja Tambaramas misijas sanāksmē Irānas anglikāņu bīskaps Tompsons (Thompson). Tomēr apvienības centieni, neraugoties uz konfesionālo novirzienu dažādību, vienā ziņā vēl ir vienpusīgi. Baznīcas, kas meklē apvienību vai jau ir apvienojušās savās starpā (SIUC), pieder, Bāzeles, Malabaras misijas baznīcu izņemot, kopīgajam anglo-amerikāņu evaņģēliskās kristietības tipam. Tā ir nopietna vienpusība, jo pieminētā Bāzeles misijas baznīca sava niecīguma ziņā nespēj stāvokli ietekmēt. Lielākās luteriešu misijas apvienības centienu iezīmētajā apvidū – amerikāņu, zviedru, Leipcigas un dāņu – izņemot pēdējo, kas apliecinājusi savu interesi par apvienības centieniem, līdz šim ir atturējušās no tiešas līdzdaļas. Ņemot vērā stipri izmanāmo anglo-amerikānisko garu apvienības sarunu gaitā, rodas bažas, vai apvienībai būs iespējams sekmīgi paplašināties arī luterisko baznīcu virzienā. Zināmas bažas luteriešu aprindās ir radījusi pārāk mazā vērība mācības jautājumu noskaidrošanai.
Konfesionālā kristalizēšanās apvienības centienos. Apvienības centieni un sarunas, bet lielā mērā arī to rezultāti, kas ietverti priekšlikumos, apstiprina kādu no modernās oikumeniskās kustības tēzēm, ka apstiprinātās vienības meklēšana dažādo konfesiju starpā noved pie lielākas noskaidrošanās katrā atsevišķajā konfesijā (117) ((117) Adolf Keller, Heutige Fragen den Oekumenischen Bewegung, 7.lpp. un sek.), skaidrāk izceļot konfesiju būtisko saturu un galīgās iespējamās kompromisu robežas. Šajās sarunās sakrātā pieredze, piem., anglikāņu baznīcai ir devusi daudz vērtīgas skaidrības par savām kompromisu robežām sarunās ar „Home - Reunion” ieinteresētajām baznīcām, un, liekas, arī citos līdzīgos gadījumos.
Tai pašā laikā konfesionālā noskaidrošanās ir pierādījusi, ka kristīgajā pasaulē eksistē pavisam četri galvenie kristīgo baznīcu grupējumi. Bez Romas un austrumu ortodoksā novirzieniem ir arī divi īpati evaņģēliskās kristietības tipi: senajām tradīcijām, gan revidētā izskatā, uzticīgais evaņģēliskās kristietības novirziens, kas aptver anglikāņu, lielā mērā luteriešu un pa daļai arī episkopālā metodisma un reformēto baznīcu kopas, un independentisma gara apdvestais radikālprotestantisms. Ilgās sarunās abu spilgto novirzienu grupu starpā ir tikai parādījušās šo grupējumu fundamentālās atšķirības, kas daudzos gadījumos, piem., sakramentu mācības, priesteru un bīskapu kārtas, kulta un satversmes jautājumos nav mazāk tāli viens otram, kā, piem., Romas un evaņģēliskā kristietība savā starpā. Nav iespējams ar šo faktu nerēķināties turpmākajos eukumeniskajos centienos evaņģēliskā kristietībā.
Oikumenisko principu ziņā apvienības priekšlikumi neuzrāda vēl vērtīgu nobriedumu. Par pozitīvu iezīmi jāuzskata cenšanos atraisīties no „federālisma” domas, kas bieži cilāta modernajā oikumeniskajā kustībā. SCH uzrāda šai ziņā vērtīgu soli un priekšu, jo, izņemot tikai atsevišķas reizes un atsevišķus radikālā independentisma garā noskaņotus pārtstāvjus, federācijas doma nekad nav D.I. baznīcu apvienības centienos bijusi aktuāla. Tas liecina par atraisīšanos no zināmā seklā uzskata, panākt konfesionālu mieru ar īpašu denomināciju pārstāvju kopiestādi, atstājot pilnīgi neskartas sāpīgās atšķirības un arī savstarpējo norobežošanos. Tomēr SCH nav spējusi vēl pilnam atrast labāko oikumenisko principu, kas varētu īsti sakausēt vienotājās baznīcas ar to mantām kopā. D.I. baznīca nav īsti nekādas agrākās baznīcas atveidojums, nedz arī oriģināls jaunveidojums, tā tomēr vēl ir elementu kombinācija. Oikumeniskajā kustībā tā iezīmējas kā mēģinājums panākt vienību, kas palicis bez dziļāka piepildījuma.
Apvienības spēkā stāšanās nozīmētu spēcīgas indiskas baznīcas izveidošanos dažādo sīko misijas baznīcu vietā. Liekas, ka, neraugoties uz dažādo konfesiju mantojumu, jauntapušā baznīca, kas būs kļuvusi neatkarīga no svešajām bāzēm, varēs pieiet vēl tuvāk pašas Indijas garīgās dzīves jautājumiem, ko ne ikreizes var pilnā mērā sacīt par misijas baznīcām. Līdz ar to būtu atradis apstiprinājumu evaņģēliskais baznīcu veidošanās princips, kas neuzsver visu dažādo pasaules kristīgo grupu uniformitāti, bet gan atsevišķu nacionālu zemes vai tautas baznīcu izveidošanos, kas kā autonomas un īpatas vienības iekļautos cerējamā kopbaznīcā.
3. Slēdzieni
1)Dienvidindijas baznīcu apvienības centienos noteikti jāatšķir nopietnā un labā vienības griba no konkrētajiem priekšlikumiem. Nav iemesla šaubīties, ka apvienības pamatos ir garīgi centieni, kas stiprināti sv.Rakstu apcerē, lūgšanās un sadrumstalotās evaņģēliskās kristietības, bet īpaši Indijas misijas baznīcu trūkumu neliekuļotā atzīšanā. Bet jau tas apstāklis, ka par SCH–ā ietvertajiem konkrētajiem priekšlikumiem un sarunu gaitā tos formulējot izteikti spriedumi, kas ir krasā pretrunā savā starpā, liek domāt, ka šie priekšlikumi vēl nav sasnieguši pilnīgu garīgu nobriedumu.
2)Apvienības domas attīstība visu laiku uzrāda īpatu polaritāti starp diviem īpatnējiem evaņģēliskās kristietības grupējumiem, kas lielā mērā bijis par sarunu samezglojuma iemeslu un panākto vienojošo punktu kompromisa raksturu.
3)Šī polaritāte savos pamatos izteicas divējādā pieejā pašai apvienības idejai un baznīcas jēdzienam vispār. Anglikāņu pusē dominē uzskats par baznīcu „atkalapvienoošanos” – „Re-union”, izejot no domas par senās katoliskās baznīcas vienības atjaunošanu, kas gājusi bojā gadu simtu gaitā uzskatu pretešķībā, iekārtas dažādības un prakses īpatnībās. Lai šo atkalapvienošanos varētu realizēt, būtu jāatgriežas pie senās baznīcas visiem kopīgajām pamatnormām. Otrā, individuāli un radikāli ievirzītā grupa apvienībā saredz tikai līdzekli laikmetīgu un praktisku mērķu sasniegšanai, sakopojot dažādās kristīgās grupas vienkopus saskaņotai aktivitātei. Pati baznīca pēc šī uzskata nav pašvērtība, bet tikai sekundāra parādība. Gūti pieņemt, ka D.I. formulētajiem principiem, kas cenšas pretējos viedokļos ieturēt izlīdzinātāju līniju, būs iespējas šo fundamentālo ievirzes atšķirību pārvarēt.
4)Apvienības priekšlikumu shēma, līdzīgi sarunu gaitai, uzrāda anglikānisku bāzi, un SCH ietverto priekšlikumu kļūšana par apvienotās baznīcas pamatu nozīmētu anglikāņu viedokļa uzvaru visos anglikāņu baznīcai svarīgākajos jautājumos, arī ja tie nenozīmētu vēl anglo-katoliskās līnijas pieņemšanu tās radikālajā veidā.
5)Salīdzinot jaunveidojamās baznīcas satversmes jautājumus ar tās teoloģiskajiem un mācības pamatiem, jāatzīst, ka pēdējie pret satversmes un iekārtas jautājumu precizēšanu ir palikuši stipri vispārīgi formulēti. Nav laba samēra starp baznīcas garīgo bāzi un iekārtas pamatiem par ļaunu pirmajai. Būtu katrā ziņā jāvēlas, lai tik īpats veidojums, kāda ir oikumeniskajā un vispār kristīgās baznīcas dzīvē D.I. baznīca, būtu celts uz teoloģiski un dogmatiski skaidrākiem un noteiktākiem pamatiem.
6)D.I. topošās baznīcas neapšaubāmais vājums ir viņas kombinācijas princips. Tā negrib būt jaunveidojums, bet gan esošo elementu un līdz ar to visu viņu kļūdu konglomerāts. Tai trūkst jaunradošās oriģinalitātes, kas spētu sev pakārtot dažādos kontrahentus, piešķirot tiem savu īpato nokrāsu. D.I. baznīcas vājums ir tas, ka tā nav ne garīga kustība pati par sevi, ne arī kādas tamlīdzīgas kustības veidojums, kā tas bija, piem., reformācijas laikā un ar reformācijas baznīcām. Tā ir drīzāk labu apsvērumu rezultāts, bet līdz ar to tai trūkst jaunrosinātāja un jaunveidotāja spēka un gara.
Literatūra
Annual Report of the Board of Foreign Mission of the Methodist Episcopal Church for the Year 1927. New York 1928.
Arters, John M., Journal of the Thirty-Second Delegated General Conference of the Methodist Episcopal Church Held in Columbus, Ohio May 1 – May 19,1936. New York 1936. Bell, G.K.A., Documents on Christian Unity 1920-30(2), I. un II daļa, London, 1930.
Chenchiah, P., Church Union, A Study of Underlying Ideas, Rethinking Christianity in India, 171.-190.lpp.
Devasahayam, D.M., The outh India Church Union Movement, Rethinking Christianity in India, 129.- 170.lpp.
Dipper, Hundertundvierter Jahresbericht der Evangelischen Missionsgesellschaft zu Basel auf 1. Juli 1919. Basel, 1919. Directory of Christian Missions and Churches in India, Burma and Ceylon 1937.- 1938.
Ecumenical Missionary Conference New York, 1900, Report of the Ecumenical Conference on Foreign Missions, held in Carnegie Hall and neighbouring Churches, April 21 to May 1. I. un II. Sējums. New York, 1900.
Gore, Charles, The Church and the Ministry. New Edition revised by C.H.Turner. London, 1936. Headlam, Arthur C., The Doctrine of the Church and Christian Reunion being the Bampton lectures for the year 1920 (3). London, 1929.
Hooper, J.S.M., Church Union in South India. The Church of England Newspaper, 1937. 14.V., 8.lpp.
Job, G.V., The Christian Movement in India, Rethinking Christianity in India 1. – 46. lpp.
Keay, F.E., A History of the Syrian Church of India, Madras, 1938.
Keller, Adolf, Heutige Fragen der Oekumenischen Bewegung, Utrecht, 1936.
The Lambeth Conference 1930. Encyclical letter from the bishops with resolutions and reports, London (1930.)
Mason, Arthur James, Conceptions of the Church in Early Times. ECM 1. – 56. lpp.
Melzer, Friso, Theologishe Fragen zur Kirchenvereinigung in Sϋd-Indien, Evangelishes Missions-Magazin, Heft 2, Februar 1936. Stuttgart.
Noble, W.J., Christian Union in South India, London, 1936.
The Official Year-Book of the National Assembly of the Church of England 1937. London (1936.)
Proposed Scheme of Union. Prepared by the Joint Committee of the Church of India, Burma and Ceylon, The South India United Church and the South India Provincial Synod of the Wesleyan Methodist Church for the presentation to the governing bodies of those Churches in India and elsewhere. Madras, 1929.
Proposed Scheme of Union including Draft Basis of Union for adoption by uniting Churches, Draft Constitution of the united Church, and other documents. Prepared by the Joint Committee of the Church of India, Burma and Ceylon, the South India United Church and the South India Provincial Synod of the Methodist Church for presentation to the governing bodies of those Churches in India and elsewhere, with amendments accepted by the Joint Committee in February 1936. Sixth Edition (revised). Madras, 1936.
Reunion of Anglicans and Presbyterians, anonīms raksts, The Church Times 1936. June 16, 659. lpp.
Richter, Julius, Indische Missionsgeschichte, Gϋtersloh, 1906.
Richter, Julius, Indische Missionskunde (2), Gϋtersloh, 1924.
Sasse, Hermann, Die Weltkonferenz für Glauben und Kirchenverfassung. Deutscher amtlicher Bericht über die Weltkirchenknferenz zu Lausanne 3. – 21. August 1927. Berlin, 1929.
Streckeisen, A., Zur Frage der Kirchenvereinigung in Süd-Indien, Evangelisches Missions-Mgazin, Heft 10., Oktober 1936. Stuttgart.
Sudarisanam, A.N., Rethinking Christianity in India, by G.V. Job., P.Chenchiah, V.Chakkarai, D.M.Devasahayam, .Jesudasen, Eddy Asirvatham, A.N.Sudarisanam, Madras, 1938.
Die südinische Missionskonferenz 2. – 5. Januar 1900. Madras, anonīms ievadraksts Evangelisch-Luterisches Missionsbatt 1900. Leipzig, 1900.
Swete, H.B., Essays on the Early History of the Church and the Ministry by various writers (2). London, 1921.
Tambaram Series, Following the Meeting of the International Missionary Council at Tambaram, Madras, Christmas 1938., īpaši: Vol. IV.: The Life of the Church., London, 1939.
Wallau, René Heinrich, Die Einigung der Kirche vom evangelischen Glauben aus, Berlin, 1925.
Waller, E.H.M., Church Union in South India. The story of the negotiations. London, 1929.
Piezīmes diskusiju grupā, kas veltīta Dienvidindijas baznīcu apvienības jautājumiem Tambaramas vispasaules evaņģēlisko misiju konferencē 1936.g. decembrī (rokrakstā). |
