Jau gadsimta sākumā, līdztekus latviešu tautas
straujajai kultūras augšupejai, nobrieda doma par Augstākās teoloģiskās
izglītības iestādes nepieciešamību latviešu tautā. 1802.g. atjaunotā
Tērbatas universitāte, kalpodama kā vienīgā teologu sagatavošanas
iestāde visas Krievijas lielvalsts apmēros, atradās pilnīgā vācu
vadībā. Ceļa uz teoloģisko izglītību pašu valodā latviešiem un igauņiem
nebij. Sākumā bij tikai doma par t.s. “nacionālo profesuru” praktiskajā
teoloģijā latviešu un igauņu valodā, blakus vācu valodai. Šī iespēja
pašķīrās tikai Pirmā pasaules kara laikā. 1915.g. Krievu valdības
ierobežojumi vācu valodas lietošanā skāra arī Tērbatas Universitātes
Teoloģijas fakultāti. 1915.g. 22.augustā nāca ierosinājums pāriet
lekciju lasīšanā uz krievu valodu. Visi vācu tautības mācības spēki
atteicās. Radās pilnīgi jauna situācija – tikai divi mācības spēki
palika: profesors J. Kvačala (slovaks), lasīdams krieviski un Traugots
Hāns, kā vācu nacionālās profesuras pārstāvis, lasīdams vāciski.
Faluktāte 1915.g. rudenī par docentiem praktiskajā teoloģijā ievēlēja
latviešu valodai cand.theol. K. Kundziņu un cand. theol. Jāni Rezevski,
igauņiem – J. Köpu, vēlāk arī vēl Jāni Sanderu. Turpmākie kara un
revolūciju notikumi šo saiti ar Tērbatu pārtrauca. Teoloģijas
fakultātes nepieciešamību pie iecerētās latviešu Augstskolas atzina jau
Augstskolas sekcija latviešu skolotāju kongresā Tērbatā 1917.g. jūnijā.
Kā jau pieminēts, Teoloģijas Fakultātes izveidošana un dibināšana gāja
paralēli Latvijas augstskolas komisijas darbam 1919/20.g. Bet arī vēl
vienmēr Teoloģijas Fakultātei bij jācīnās par savu pastāvēšanu. Debatēs
par Latvijas Universitātes satversmi Saeimas izglītības komisijā
1923.g. pavasarī sākās atkal debates par Teoloģijas Fakultātes
pastāvēšanas tiesībām un par tās konfesionālo raksturu. Priekšlikumu
pievienot Teoloģijas Fakultāti Filoloģijas un filosofijas Fakultātei un
pārveidot to par “reliģijas zinātņu nodaļu” noraidīja ar lielu balsu
vairākumu. Saeimas pieņemtajā “Latvijas Universitātes likumā”
Teoloģijas Fakultāte minēta fakultāšu saraksta beigās, vienpadsmitajā
vietā bez jebkāda ierobežojuma. Ateistiskais materiālisms, neraugoties
uz baigo pieredzi Krievijā un 1919.g. Latvijā, bij dziļi iegūlies kādā
latviešu tautas daļā kā visuatpestošā ideoloģija, kas lika šķēršļus kur
un kā vien iespējams kristīgās ticības izpausmei. Dzīve bij tomēr pati
nospraudusi fakultātes darbībai zināmas, konkrētas robežas. Mācības
personāla piederība pie evaņģēliski luteriskās konfesijas, vadīja tās
darbību evaņģēliskā orientācijā. (Katoļu Baznīca gāja pati savus ceļus
augstākā teoloģiskā izglītībā.) 1921.g. rudenī studentiem ieveda
lekcijas un semināru praktiskajā evaņģēliskajā teoloģijā. Tādā kārtā
Fakultāte strādāja tieši Evaņģēliski luteriskās Baznīcas labā un
interesēs un tās nepieciešamību pierādīja pastāvīgi pieaugošais
studentu skaits un Fakultātes absolventu novietošanās baznīcas darbā.
1939/40 gadu mijā jau apmēram 2/3 draudzēs mācītāji bij Fakultātes
absolventi.
Jauns ierosinājums Fakultātes pārveidošanā nāca ar
Romas Katoļu Teoloģijas fakultātes izveidošanu. Noskaidrojās, ka
Valdība izrāda gatavību atbalstīt arī noteikti konfesionālu augstāko
akadēmisko izglītību. Teoloģijas Fakultāte jutās pamudināta sagatavot
praktiskās teoloģijas katedras nodibināšanu, pie tam, Evaņģēliski
luteriskās Baznīcas tradīciju garā. Sarunas ar toreizējo Evaņģēliski
luteriskās Baznīcas bīskapa vietas izpildītāju Dr.theol. T. Grinbergu
attīstījās labvēlīgi un 1931.g. 26.februārī Fakultāte viņu ievēlēja par
privātdocentu praktiskajā teoloģijā, uzticot viņam jau tai pašā
semestrī dažas lekcijas šai priekšmetā. Ar Universitātes Padomes
1938.g. 28.maija lēmumu, ko Ministru kabinets apstiprināja
29.septembrī, Fakultātes nosaukums bija “Evaņģēliskās Teoloģijas
Fakultāte”. Kad Dr. theol. T. Grinbergu sinode ievēlēja par
archibīskpu, Fakultāte viņu 1931.g. 1.oktobrī ievēl par ārštata
profesoru praktiskajā teoloģijā. Pārskats par Fakultātes divdesmit
gadiem – 1920 – 1940 uzrāda šādus skaitļus: 1920.g. – pirmā mācību gada
beigās bij divi štata docenti, viens ārštata un divi stundu docenti.
Studentu skaits 1920.g. pavasarī – 7, brīvklausītāju 7, un divi
hospitanti. Studentu skaits 1929/30 m.g. 184, 1939/40 – 211.
Iestājušies pavisam 650, studijas beiguši 211 (203 v.un 31 s.) Baznīcas
darbā stājušies 165. Studentes – siev. apm. 14 – 20 % no kopskaita.
Teoloģijas doktora grādu ieguvušas 11 personas (divi ārzem.) Goda
doktora grāds piešķirts 12 pers. (5 ārzemniekiem). Profesors Zicāns
1944.g. min skaitļus: no Latvijas 233 mācītājiem 189 (81%) ir T.F.
absolventi.
Ar 1940.g. pavasari noslēdzas L.U. Teoloģijas
Fakultātes tapšanas, izveidošanās un darbošanās pirmais posms, Latvijas
okupācija to pārtrauca. Padomju vara 1940.g. vasarā Teoloģijas
Fakultāti slēdza. Visus mācību spēkus atlaida, visus studentus izslēdza
no universitātes. Sākās un arvien pieauga vairāk vai mazāk izteiktas
represijas. Jebkāda cita darba liegums. Dažiem studentiem izdevās,
neatklājot savas teoloģijas studijas iestāties kādā ctā fakultātē.
Mācības spēki, būdami reizē arī ordinēti garīdznieki, palika Baznīcas
darbā, draudzēs. Emigrācija praktiski bij neiespējama, izceļot bija
paguvuši nedaudzi. Vissāpīgākie zaudējumi nāca ar 14.jūnija
deportāciju. Profesors Ludvigs Adamovičs un profesors Edgars Rumba
deportēti ar ģimenēm, mira Krievijas nometnēs.
Vācu armijai ienākot Rīgā, 1941.g. jūlijā modās
cerība atsākt pārtraukto Fakultātes darbu. Zaudējumi drūmajā gadā bij
lieli. Divi profesori bij deportēti, T.Fak. pirmais dekāns dibināšanas
laikā – profesors .. bij ziemā miris. Profesors J. Rezevskis mira kara
dienās. Uz pieprasījumu atjaunot slēgto T. Fakultāti, no Vācu varas
iestādēm bij saņemta atraidoša atbilde. Baznīcas Virsvalde 1942.g.
23.jūnijā noturēja pro ministerio eksāmenus studentiem, kas bija
noklausījušies visus priekšmetus Fakultātē. Neveiksmes karā spieda vācu
okupācijas varu kļūt piekāpīgākai. 1943.g. sākumā “ģenerālkomisārs
atļaus” Universitātes Rektoram pielaist pie gala pārbaudījumiem līdz
(?) 15.septembrim teoloģijas studentus, kuru studijas pavirzījušās tik
tālu, kā arī nokārtot nenokārtotos eksāmenus. Pirmajā gala pārbaudījumā
studijas nobeidza 12 studentu. Bija paredzētas arī turpmākās sesijas.
Ģenerālkomisārs ar 1943.g. 5.novembra rīkojumu izveido “Teoloģijas
Augstskolu – universitātē Rīgā” (īpats formulējums) šai iestādei – pēc
Universitātes satversmes tāpat kā citām fakultātēm (!) ir jāpārvēl
amata personas. Par jauno dekānu ievēlēja profesoru Zicānu, par
sekretāru Dr. A. Freju. Rudens sesijas izlaidumā jau bij 9 absolventi.
Deportēto un mirušo mācības spēku vietā aicināti Edmunds Šmits, Jānis
Rozentāls un Arturs Siļķe. Īpati nosauktā, atjaunotā Fakultāte atkal
pulcināja studentus uz lekcijām un studiju turpināšanu. Šai laikā
notika arī divas promocijas. Vācu karaspēkam atkāpjoties 1944.g. rudenī
visi mācības spēki izņemot A. Siļķi un A. Freju (Kurzemē) emigrē līdz
ar apm. pusi no visiem mācītājiem un daudziem studentiem.
Ar Padomju okupācijas armijas atkal ienākšanu
1944.g. oktobrī sākās gandrīz pusgadsimtu ilgs ateistiski –
materiālistiskā paverdzinājuma un terora laikmets. Vācu izveidotā
teoloģiskā mācības iestāde tika slēgta. Studenti bij izklīdināti, no
mācības spēkiem palikuši divi. Baznīcas Virsvalde konstituējās no
dažiem palikušajiem mācītājiem ar prāvestu Kārli Irbi kā Archibīskapa
vietnieku priekšgalā. Vispārējā garīgās dzīves situācija – baznīcā,
draudzēs, teoloģiskajā izglītībā bij nepārskatāma un smaga. Draudzes
bij palikušas bez ganiem, puse no visiem mācītājiem bij emigrējuši.
Draudžu garīgā aprūpe bij ļoti smaga problēma. Archibīskapa vietnieks,
prāvests K. Irbe, ar savu plašo darba pieredzi un enerģiju meklēja
darīt iespējamo. Uzdeva individuāli sagatavot un eksaminēt vēl
atlikušos studentus, meklēja rast diakonijas darbam piemērotus
cilvēkus. Privātas lekcijas. Gatavošanās pēc grāmatām. Pēc baznīcas
Virsvaldes garīgo locekļu apcietināšanas 1946.g., ar padomju varas
izkārtojumu tika noturēta 1948.g. sinode, kura tad nu stabīli
noregulēja Baznīcas dzīvi ar jaunizveidoto Virsvaldi un sinodes
ievēlētu Archibīskapu Gustavu Tursu. Radās zināms nostabilizējošs
stāvoklis, protams, pilnā atkarībā no valsts varas izkārtojumiem.
Sāpīgo teoloģiskās izglītības stāvokli Turss nevarēja nekādā veidā
izkārtot. Labo gribu kaut kā sakārtot un normalizēt dezorganizēto
baznīcas dzīvi Tursam nevar liegt. Viņš veltīja lielas pūles dabūt
atļauju Teoloģiskā Semināra ierīkošanai. Visā viņa amata laikā tās
viņam bija liegts. Ar lielām pūlēm tika atļauti t.s. Teoloģiskie kursi
garīgā darba darbinieku sagatavošanai. Tikai 3 dienas mēnesī notika
priekšlasījumi. Pārējā laikā kursu dalībniekiem bij jāgatavojas
patstāvīgi mācības spēku vadībā. Lai cik nevienāds bija kursantu
līmenis, zināma palīdzība lielajā vajadzībā bija rasta, mācības spēki
bij Fakultātes kandidāti un licenciāti.
Pēc Tursa emerituras un ļoti īsā P. Klepera darba
perioda, 1969.g. februārī par Archibīskapu ievēlēts Jānis Matulis, kuru
kosekrē amatā Zviedru Baznīcas bīskaps. Matulim izdevās panākt, ka pēc
20 gadiem beidzot Baznīcai bij dota atļauja atvērt Teoloģijas Semināru,
stabīlu mācības iestādi ar visumā Teoloģijas Fakultātei atbilstošu
mācību programmu un mācību plānu. Savā pastāvēšanas laikā tas
sagatavojis ap 20 darbiniekus. Īstais skaits nav nosakāms, jo daļa
studentu ieplūda atjaunotajā Fakultātē.
Bij strādāts arī nopietni zinātniski maģistru darbi un daži studiju darbi ir akadēmiskā līmenī. Notikušas pat divas promocijas.
Seminārs izbeidza savu darbošanos 1990.g., līdz ar
Teoloģijas Fakultātes atjaunošanu pie Latvijas Universitātes. Semināra
mācību līmenis un kvalifikācijas atzītas un pielīdzinātas attiecīgajiem
Fakultātes priekšmetiem un pārbaudes kvalifikācijām, kas radīja iespēju
Semināra studentiem pilnā mērā pieslēgties studiju sākumam vai
turpinājumam Fakultātē. Semināra Rektors Dr. theol. R. Akmentiņš kļuva
par Fakultātes dekānu, citi Semināra mācības spēki tāpat pārņēma
lekciju lasīšanu Fakultātē savos priekšmetos.
Teoloģijas Fakultātes atjaunošana notika ar 1990.g.
28.maija L.V. Universitātes Padomes lēmumu, kad uz Universitātes
Padomes sēdi, kurā piedalījās visu fakultāšu pārstāvji un bij
uzaicināti Teoloģijas Semināra Rektors un Semināra pārstāvji.
Universitātes Padome vienprātīgi nolēma atjaunot Latvijas Universitātes
Teoloģijas Fakultātes darbību ar 1990.g. 1.jūniju ar juridiskas
personas statusu un atsākt studijas ar 1990.g. 1.septembri uz
līdzšinējā Teoloģijas Semināra bāzes, paredzot 30 jaunu studentu
uzņemšanu 1990/91 mācību gadā, un apstiprinot Teoloģijas Semināra
Rektoru profesoru Dr. theol. R. Akmentiņu par Teoloģijas Fakultātes
dekānu.
Šis nozīmes pilnais lēmums nebija tikai vienkāršs
Teoloģijas Fakultātes atjaunošanas akts, kas dzēsa okupācijas laikā
notikušo netaisnību. Sēdi ievadīja Universitātes Rektors Dr. Zaķis ar
dziļu ieskatu reizē uzsverot šī notikuma nozīmi kā Teoloģijas
Fakultātei, tā arī visai Universitātei tās kopumā. Rektors norādīja uz
Eiropas gara kultūras tūkstošgadīgajām saknēm, kad sākušas veidoties
pirmās universitātes, izaugdams uz teoloģisko studiju pamata un no
kurām tālākā izaugsmē ir veidojusies visa plašā savā zinātnes un
izglītības daudzpusībā Eiropas kultūra. Šis vērtējums bij kā
saslēgšanās brīdis ar visas Eiropas garīgās kultūras dziļajiem
pirmpamatiem. Sēdē izskanēja doma, ka ieguvēji nav tikai Teoloģijas
Fakultāte vien, ieņemot atkal savu vietu Universitātes kopumā, bet arī
Universitāte pati ar šo aktu atgūst savu būtisko pilnveidojumu.
Nedaudzajos gados pēc atjaunošanas, Teoloģijas
Fakultāte, neraugoties uz vēl daudzām pārvaramām grūtībām, ir jau
sapulcējusi ap 100 studentu un kuru skaits ar katru mācības gadu aug.
Pirmajā izlaidumā jau bija 13 absolventu un daži gatavojas tālākām
akadēmiskām studijām un akadēmiskam darbam, pēc ļoti sekmīgi
pabeigtajām studijām. Fakultāte 1994.g. pavasarī piedzīvoja sāpīgu
zaudējumu ar sava iecienītā dekāna, profesora Dr. theol R. Akmentiņa
nāvi 84 gadu vecumā. Viņa pašaizliedzība, drosme un ticības spēks,
vadot Teoloģijas Semināru drūmajos okupācijas laika apstākļos, paliek
dārgā piemiņā viņa līdzstrādniekos un bijušajos Semināra studentos.
Paraksts
Dr. theol. Roberts Feldmanis, profesors
