Feldmanis R. Par praviešiem. – Rīga: G.A., 1978. – 17 lpp.

Pierakstījušas Maija Anda Meldrāja un Elga Vanaga

---

---

Saturs
Kas ir pravietis?
Pravietis Amoss
Pravietis Jeremija
Pravietis Jesaija
Pravietis Ecehiels
Pravietis Daniels
Pravietis Miha
Pravietis Jānis Kristītājs

---

Dziesmas (vecā dz.gr.)
738, 1-2. Dieva bērniem meklēt klājas sava dvēs`les drauga mājas
110,1-2. Lej sirdī savu miera eļļu, mans uzticamais dvēs`les draugs
494,3-4. Jel mosties, ,Gars, no vecām dienām
562,1-3. Jau diena nost, Kungs Jēzu, paliec klātu

Lasījumi
5.Moz.18,9-22. “Kad tu nāc tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos,  /../  pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tevīm cels no tava vidus, no taviem brāļiem, tam jums būs klausīt.  /../  Un ja kāds neklausīs maniem vārdiem, ko viņš runās manā vārdā, no tā es prasīšu. Bet tas pravietis, kas iedrošinājās runāt manā vārdā, ko es tam neesmu pavēlējis runāt, vai ja tas citu dievu vārdā runās, šim pravietim būs mirt.”
Jer.20,7-18. “Kungs, Tu mani esi pārrunājis, un es esmu licies pārrunāties, Tu esi stiprāks bijis nekā es un pārvarējis. Bet es esmu cauru dienu par apsmieklu, visi tie mani apmēda.  /../  Tad es domāju: es viņu vairs nepieminēšu un nerunāšu vairs viņa vārdā. Bet tas manā sirdī bija kā degots uguns, ieslēgts manos kaulos, un es piekusu to visu ciest, un nevarēju.  /../  Bet tas Kungs ir pie manis stiprs un varens, tāpēc mani vajātāji klups un neiespēs ne nieka.  /../  Kāpēc es esmu izgājis no mātes miesām, redzēt grūtumu un sirdēstus, un pavadīt savas dienas ar kaunu?”

Kas ir pravietis?

Neviena tauta pasaulē nav bijusi tik izcilā stāvoklī, kā jūdu tauta, saņemdama vēstis un brīdinājumus no Dieva puses. Nevienai tautai nav bijis tik daudz Dieva sūtņu, kas nākuši tautu iepriecināt, mācīt, rosināt, skubināt, brīdināt.

Indijai ir viņas askēti, kas nošķiras, meklē savās domās atbildi uz dažādiem jautājumiem, meklē šķīstīties paši sevī; domātāji, me-ditētāji.

Grieķijai ir slaveni filosofi, bezgalīgas filosofijas, vārdu cīņas ar sev līdzīgiem pretiniekiem.

Roma - lielā likumu pamatu pratēja, pazinēja, rakstītāja.

Ķīnai - viņas tikumu mācītāji, gudrie vīri.

Jūdu tautai – pravieši.

Pravietis – dažreiz šo vārdu attiecina uz visiem, kas pareģo nākotni. Tas nav pareizi. Pravietis nav nākotnes pareģis. Viņš gan runā par nākotni, bet arī par tagadni un pagātni. Pravietis ir kā balss, kas skaļi sauc, kliedz, to dzird gan būdās, gan uz ķēniņu nama sliekšņa, gan tirgus laukumos. Šī balss draud, sauc, brīdina, lūdz, sola, pārmet. Pravietis ir kā roka, kas raksta. Pravietis cieš savas tautas dēļ, jo viņš to mīl. Pravietis atgriež elku kalpotājus pie īstā Dieva, māca krāpējiem kļūt godīgiem, nežēlīgiem atgūt žēlsirdību, samaitātiem šķīstību, nesavaldīgajiem savaldīties, dumpīgiem kļūt paklausīgiem, grēciniekus sauc uz grēku nožēlu, ķēni-ņiem liek būt taisniem, lepnajiem - kļūt pazemīgiem. Pravietis apsola iepriecu tiem, kas bēdās, grūtumā, pazemojumā. Pravietis nav ne ķēniņš, ne priesteris, ne rakstu mācītājs, viņam nav nekādas aizstāvības, ne atbalsta, ne sekotāju, ne pagodinājuma. Viņš ir saucēja balss tuksnesī un liek kaunā nosarkt tiem, kas to dzird. Viņš nav filozofs, ne dzej-nieks, bet tas, ko Dievs viņam liek garā skatīt, piepilda viņa muti ar paliekošu skaistumu. Pravietis ir balss, kas runā Dieva vārdā: "Tā saka tas Kungs." Klausiet Dieva vārdu. Viņš ir Dieva sūtnis, vēstnesis - un tas ir lielāks par ķēniņu, kas nepaklausa Dievam, lielāks par priesteri, kas sagroza Dieva likumus, lielāks par filozofu, kas noliedz Dievu, lielāks par pūli, kas kalpo elkiem.

Pravietis bieži lūkojas skumji. Pravietis ir to balss, kas paši nespēj un nedrīkst runāt, viņš vienmēr nostājas apspiesto, vajāto, upuru un bēdīgo pusē. Viņš ir pārmetoša balss, no viņa novēršas paš-labuma meklētāji. Pravieti pavada lāsti un vajāšanas, jo viņš traucē valdnieka dusu.

Cakariju nonāvēja starp tempļa daļu un altāri. Jonu iemeta jūrā. Jāni Kristītāju nonāvēja cietumā. Krusts - praviešu pravietim ...

Pravietis ir apsūdzētājs, aizlūdzējs, bet garā aklie negrib viņu satvert. Viņš ir glābējs, bet ir cilvēki, kas mirst savos grēkos.

Pravieša vārdi nezūd, ja arī tie ir atmesti; tie dīgst atkal tautā, pie kuras pravietis ir sūtīts.
 

Pravietis Amoss - avju gans no Tekoas.
"... es neesmu pravietis, nedz pravieša dēls, bet es esmu lopu gans un lasu meža vīģes; Bet tas Kungs mani ņēmis no ganāmā pulka un tas Kungs uz mani sacījis: ej, sludini maniem Israeļa ļaudīm." (Amos.7,14-15). - Te kāda roka ir viņu ņēmusi un cēlusi un likusi: sludini pret šo vietu. - To nav gans izdomājis savā galvā vientulībā būdams. Ir neiedomājami - ņemties tik daudz cilvēcīgas drosmes, cilvēki tā nemēdz darīt. Te ir kāda Roka, kas viņu ņēmusi un cēlusi.

Tāpēc vienmēr, lasot praviešu vārdus, lai dzirdam Dieva balsi. Tas padara mums Veco Derību mīļu, vērtīgu, skaistu, dārgu.
 

Pravietis Jeremija - lielais sāpju pravietis.

Viņš sauc pēc atgriešanās tautā. 20. nodaļā redzam pravieša sirds izmisumu bezcerības priekšā, kad viņš runā uz tiem, pie kuriem viņš ir sūtīts. Viņš nolād pat savu dzimšanas dienu. Šai 20-tajā nodaļā Jeremija strīdas ar Dievu. Pravietis nav pats par sevi, tas nav fa-nātiķis, taisnībā iededzies cilvēks, kas uzņēmies kādu domu. Pravie-tis nav viņš pats - tas ir tas brīnišķīgākais. Dievs viņu ir pie-spiedis (pārrunājis, pārvarējis). Dievs viņu ir satvēris kā savu darba rīku. Tās ir Dieva lietas, ko Dievs liek pravieša mutei izru-nāt. Kad viņš gribētu no Dieva vārda atrauties, viņš to nevar. Dieva gara uguni nevar noslāpēt, nevar ieslēgt, tā laužas uz āru. Pats viņš var sadegt, bet nevar nesludināt. Dievs tas Kungs ir atradis sev muti, kas var runāt cilvēku valodā, un liek savu vārdu vēstīt. (es ticu uz Svēto Garu, ... kas caur praviešiem runājis).

Jūdu tautas vienreizējais uzdevums - nepārtrauktā Dieva sūtņu rinda, kas dod tai brīdinājumus, atgādinājumus, iepriecinājumus. Dievs šeit ir atklājis savu godību - caur praviešiem.

 

---

Lasījumi
Psalms 13. “Cik ilgi, ak Kungs, tu mani it visai aizmirsti? Cik ilgi tu apslēp savu vaigu priekš manis? Cik ilgi man būs padomu meklēt savā dvēselē un savā sirdī ik die-nas baiļoties? Cik ilgi mans ienaidnieks pār mani pa-augstināsies?  /../  Bet es cerēju uz tavu žēlastību, mana sirds līksmojas iekš tavas pestīšanas. Es dziedāšu tam Kungam, ka viņš man labu dara.”
Jeremija 22,l-5. “Tā saka tas Kungs: noej Jūda ķēniņa namā un runā tur šo vārdu un saki: klausi tā Kunga, vārdu, Jūda ķēniņ, kas sēdi Dāvida goda krēslā, tu un tavi kal-pi un tavi ļaudis, visi, kas ieeita pa šiem vārtiem.  /../  Bet ja jūs šos vārdus neklausīsiet, tad es pie sevis esmu zvērējis, saka tas Kungs, ka šim namam būs palikt par posta vietu.

Jeremija - kas ir šis vīrs, kas runā tik spēcīgus, drošus, draudošus vārdus? - Viens no lielākajiem praviešiem jūdu tau-tā. Viņu sauc par sāpju, draudu pravieti. Viņš nāk ar lielu sirds žēlumu, runā savai tautai.

Dievs ir augsts, Dievs ir cēls - tā tulkojams Jeremijas vārds. Dzīvo-jis no 626. līdz 580. gadam pirms Kristus. Viņš pasludina Jeruzalemes izpostīšanu; tauta to nav sapratusi, turēja viņu par tēvijas nodevē-ju. Viņš redzēja, ka ceļi, ko tauta iet, ir aplami, un nevarēja par to klusēt. - Patiesībā pravieša Jeremijas dvēsele ir maiga, trausla, mīlestības pilna. Viņš cieš savas tautas grēku, aplamības, stulbuma dēļ.

Asīrija noriet, Bābele kļūst par pasaules valsti un grib pārvarēt Ēģipti. Jūda tauta ir kā grauds starp šiem akmeņiem. Tauta novēršas no Dieva, pievēršas elkiem. Jer.7,17-19 to asi raksturo: Vai tu nere-dzi, ko tie dara Jūda pilsētās un Jeruzalemes ielās? Bērni salasa malku, un tēvi kurina uguni, un sievas mīca mīklu un taisa raušus debess ķēniņienei un upurē dzeramus upurus citiem dieviem, mani kaitinot.  /../  vai tie to nedara sev pašiem par kaunu, - Pravietis pauda sodu, ka Jeruzalemi izpostīs un iedzīvotājus aizdzīs trimdā. – Ēģiptē Jeremiju nomētā akmeņiem, kad viņš pravietoja, ka Nebukadnecars ieņems Ēģipti un izpostīs Jeruzalemi.

Jer.1,1-19 - par Jeremijas aicināšanu par pravieti: Jeremijas vār-di, kas bija Ilķijas dēls, no priesteriem Anatotā, Benjamina zemē.  /../  Pirms es tevi radīju mātes miesās, es tevi esmu pazinis, un pirms tu iznāci no mātes miesām, es tevi esmu svētījis; tautām par pravie-ti es tevi esmu licis. Tad es sacīju: ak, Kungs, Kungs, es neprotu runāt, jo es esmu jauns. Bet tas Kungs uz mani sacīja: nesaki, es esmu jauns; jo visur, kurp es tevi sūtīšu, tev būs iet, un visu, ko es tev pavēlēšu, tev būs runāt.  /../  Un tas Kungs izstiepa savu roku un aizskāra manu muti, un tas Kungs sacīja uz mani: redzi, es lieku savus vārdus tavā mutē.  /../  Un es spriedīšu savu sodību pret viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un klanījušies priekš savu roku darba.  /../  Un tie karos pret tevi, bet nekā neiespēs pret tevi; jo es esmu ar tevi, saka tas Kungs, tevi izglābt.

Jer.5,14. Tādēļ saka tas Kungs, tas Dievs Cebaot: tāpēc, ka jūs šo vārdu sakāt, redzi, es savu vārdu tavā mutē darīšu par uguni un šos ļaudis par malku, un tā tos aprīs.

Jer.15,19-20. Tāpēc tas Kungs tā saka:  /../  Un tu izšķirsi to, kas cienīgs, no tā, kas necienīgs, tad tu būsi it kā mana mute.  /../  Jo es tevi ceļu šiem ļaudīm par stipru vara mūri; tie gan pret tevi karos, bet tevi nepārspēs; jo es esmu ar tevi , tevi atpestīt un tevi izglābt, saka tas Kungs.

… Stājies tā Kunga pagalmā un runā; neatrauj ne vārda …

Kas ir šī runāšana, ar ko vēršas pravietis? – Viņš ir likts par mūri, pret kuru celsies viļņi un spēki - viņš ir viens, aiz viņa ir tikai Dievs pats ar savu spēku un pilnvaru.

Jer.23,23-33. Vai es esmu Dievs, kas tikai ir tuvu, saka tas Kungs, un neesmu arī Dievs, kas ir tālu?  /../  Vai es nepiepildu debesis un zemi, saka tas Kungs.  /../  Redzi, es celšos, saka tas Kungs, pret tiem praviešiem, kas runā savus pašu vārdus un saka: viņš to ir ru-nājis.  /../  Kad nu šie ļaudis, vai kāds pravietis, vai priesteris tev vaicās un sacīs: kas ir tā Kunga nasta? Tad tev tiem būs sacīt: jūs esat tā nasta, un es jūs gribu atmest, saka tas Kungs.

Viņš vēršas pret iedomāto drošību, pret to, ka patveras pie Dieva nama ārienes.  /../  mēs negribam klausīties … manu bauslība tie atmet … nepaļaujaties uz melu vārdiem, kas saka: še ir tā Kunga nams.

Mūsu Kungs un Pestītājs ir ņēmis savā mutē vārdus: vai šis nams, kas nosaukts pēc mana vārda, ir slepkavu bedre? – Jer.7,11: Vai tad šis nams, kas nosaukts pēc mana vārda, ir slepkavu bedre jūsu acīs? Redzi, es to gan esmu redzējis, saka tas Kungs.

Bargi ir šie vārdi, ko runā pravietis pret savu tautu, pret vis-varenajiem, pret viņu priesteriem - tas ir licis iedegt pret viņu rūgtu pretniecību, izsmieklu, atmešanu.

Nonākam pie vietas, kur pravietis ir it kā strīdū ar Dievu: Kungs, tu mani esi pārrunājis … es piekusu to ciest un nevarēju. - Tas, ko Dievs liek pravietim sacīt, atlēc atpakaļ no tiem, kam tas ir teikts: naids, vajāšanas, pretestība. Pravietis risina sevī cilvēcīgu domu: es vairs nerunāšu. - Bet viņš nevar to neru-nāt, ja viņš to aiztura, tad vārdi viņu sadedzina no iekšpuses.

Pravietis ir ne tikai bardzības sludinātājs, viņš ir arī ieprie-cinātājs, sūtīts ne tikai salauzt un nopostīt, bet arī celt un iedēstīt. Jer.31,3-35. Tas Kungs man parādījies no tālienes: es tevi esmu mīļojis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ es tevi žēlīgi esmu vilcis pie sevis.  /../  Tu atkal dēstīsi vīna dārzus Samarijas kalnos.  /../  Jo es dzirdināšu iztvīkušo dvēseli un atspirdzināšu ikkatru noskumušu dvēseli.  /../  Un kā es pret tiem esmu bijis nomodā, tos izraudams un nolauzdams un postīdams un samaitādams, tā es par tiem gribu nomodā būt, tos uztaisīdams un dēstīdams, saka tas Kungs.  /../  Un tad draugs draugu vairs nemācīs, nedz brālis brāli, sacī-dams: atzīstiet to Kungu! Jo tie visi mani atzīs, ir viņu mazie, ir viņu lielie, saka tas Kungs. Jo es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus. - Un tālākā nodaļā: Jer.33:6: Redzi, es tos sasiešu un dziedināšu un tos darīšu veselus, un tiem parādīšu pilnīgu un pastāvīgu laimi. 33:14-15. Redzi, nāks diena, sa-ka tas Kungs, kad es piepildīšu labo vārdu, ko esmu runājis uz Israēla namu un Jūda namu. Tanīs dienās un tanī laikā es Dāvidam likšu izplaukt taisnības Zaram, un tas darīs tiesu un taisnību virs zemes. - tā atvasa un zars, kas izauga par dzīvības koku šai pasau-lē, ir piepildījis to, kas cerībā ir gaidīts.

Pravieša gals ir bijis sāpju pilns un traģisks: viņš aizgāja bojā no savas tautas pārstāvjiem tāpēc, ka viņš nerunāja tā, kā tas viņiem likās patīkami esam.

Jeremijas vārdu atrodam pieminētu arī Jaunajā Derībā: ko ļaudis saka Cilvēka Dēlu esam? … citi saka: Jeremija, vai kāds no tie praviešiem. … Tu esi tas, uz ko viņš ceļu ir sataisījis un to piepildījis.

Lasot pravieti Jeremiju, mūs aizgrābj tā varenība, drosme, spēks, ar kādu Dieva patiesība ir apliecināta. Viņš ir tikai mute, kas izrunā vārdus no augšienes. Viņš mūs aizgrābj ar savu mīlestības pilno sirdi uz savu tautu, redz viņas nelaimi – bezdievību, un nevar palīdzēt. Viņš ir it kā pušu plēsts starp to, ko viņš vēlētos kā cilvēks, un Dieva spēku, kas viņu sūta. Pravietim būt ir drausmīgi. – Viņš paliek kā viens no iespaidīgākajiem Dieva gara nesējiem, kas arī mūsu ticībā ir iegūluši.

 

---

Lasījumi
Psalms 119. Svētīgi ir tie, kas nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā tā Kunga bauslībā  /../  Kā jauneklis savu ceļu turēs šķīstu? Kad viņš turās pēc taviem vārdiem.  /../  Tavas liecības ir mans prieks un padoms.  /../  Ja tava baus-lība nebūtu bijusi mans prieks, tad es jau sen būtu bojā gājis savās bēdās.  /../  Tavs vārds ir manas kājas spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.  /../  Ak Kungs, lai mana saukšana nāk priekš tava vaiga! Dari mani gudru pēc tava vārda!  /../  Es maldos kā pazudusi avs - meklē savu kalpu, jo es neaizmirstu tavas pavēles.
Jesaija 2,1-5. Šis ir tas vārds, ko Jesaija, Amoca dēls, redzējis pār Jūdu un Jeruzalemi.  /../  Jēkaba nams, nāc, staigāsim tā Kunga gaismā.
 

Pravietis Jesaija - skaistie, brīnišķie teikumi, vārdi, kas lūkojas pāri sešiem gadu simtiem un saka: viens Bērns jums ir dots … tā Kunga godība uzlēc pār tevi. – To cilvēks nevar izdomāt, Dievs, atvērdams savas gudrības noslēpumus, ir licis to redzēt un pasludināt. Dieva gara uguns ir viņu aizskārusi.

Lūkojoties no Pestītāja godības atpakaļ uz praviešiem, mēs viņus saprotam - cik liela ir bijusi viņu varenība, kas viņos ir apliecinājusies.

Jesaija stāv izcilā vietā Vecās Derības praviešu rindā. Redzējumi, apsolījumi, spēks, varenība, iztieksme, kādā viņš uz mums runā. Pra-viešu ķēniņš, Vecās Derības evaņģēlists.

Jesaija dzīvoja un darbojās 8. gadsimtā pirms Kristus, t.s. Jūdas valstī ar Jeruzalemi kā galvas pilsētu. 2 gadsimtus pirms Jesaijas notika lielā Salamana valsts sadalīšanās. Israēļa, t.i. ziemeļu valsts ķēniņš 738.gadā maksāja Asīrijas ķēniņam milzīgu nodevu. Jūdas valsts nepiedalījās cīņā pret Asīriju. Jūdas valsts meklē atbalstu pie Asīri-jas ķēniņa. - Laikā, kad cilvēku prāti ir sabangoti ar polītiskajiem jautājumiem, pravietis arī te dod dziļus un nopietnus padomus. (Jes.3. un 8. nodaļa). - Jesaijam bija divi dēli ar nozīmīgiem vārdiem: “Atlikums atgriezīsies” un “Laupītājs steidzas” - abi draudīgi atgā-dinājumi. Sieva, šķiet, arī bijusi praviete  /../  Pats pravieša grāmatas sākums runā lielo, skaidro valodu: klausaities, debesis, un ņem vērā, zeme, - tas Kungs runā. Jesaija nav tas, kas viņš ir, viņš ir balss, kas runā.

6. nodaļā atrodam vēstījumu par pravieša aicinājumu. - Viena no viskrāšņākajām, aizgrābjošākajām nodaļām Svētajos Rakstos. Viņš ir Dieva godības skatītājs un apzinās savu necienību, bet kad viņa lūpas ir aizskārtas, viņš ir gatavs uzņemties Dieva prāta pildīšanu. Tad arī saprotam uzrunu: klausaities, debesis, un ņem vērā, zeme, jo tas Kungs runā.

Caur pravieša Jesaijas muti runāti apsolījumi, brīdinājumi, draudi, Dieva žēlastības apsolījumi, dievišķie padomi, bet pāri pār visu to stāv vietas, kur ir runāts par cilvēka dvēseli un viņa attiecībām ar Dievu. - Jau l. nodaļa: viss posts, kas nāk pār Israēla tautu, Jeruzalemi ir sakņojies šo ļaužu pašu sirdī un stājā pret Dievu. Arējā dievkalpošanā, sirds nocietinātībā - par to piedraudējums ar Dieva sodu; bet nāk arī Dieva žēlastības piedāvājums (l,16): Mazgājieties, šķīstaities, atmetat savus ļaunos darbus no manām acīm, nedarat vairs ļauna. - Pravietis vēršas pret to postu, kas slēpjas cilvēka sirds ļaunumā.

Tālākajās nodaļās – 5. nodaļā - pravietis runā par līdzību ar vīna dārzu – kā Evaņģēlijā. Pravietis runā par Dieva rūpēm un mīlestību, ko viņš ir parādījis vienai tautai, viņš dara visu, lai nāktu labi un vērtīgi augļi. Kad šo augļu nav, vīna dārza saimnieks grib šo dārzu nopostīt, atstāt. - Mūsu Pestītājs ir gājis tālāk. Viņa dārz-nieks saka: žēlo vēl, es gribu viņu apkopt, un Redzēsim, vai viņš nenesīs augļus. - Tas ir turpinājums no Vecās Derības uz Jauno. Kad atnāk šis Viens, kas ir vīna dārza dārznieks, tas nostājas starp dārza īpašnieku un vīna dārzu - Es vēl mēģināšu ko labot. Pravietis ir pateicis vienu pusi, otru ir pateicis Evaņģēlijs. Jēzus Kristus ir turpinājis un pabeidzis to, ko pravietis ir iesācis. Šis pravietis šo vārdu attaisno: Vecās Derības evaņģēlists.

 

---

Lasījumi
Jesaija 40,1-31. Ieprieciniet, ieprieciniet manus ļaudis, saka jūsu Dievs.  /../  Redzi, tas Kungs nāk varens, un viņa elkons valdīs  /../  Bet, kas uz to Kungu paļaujas, dabūs jaunu spēku; tie skries uz augšu ar spārniem kā ērgļi, tie tecēs un nepiekusīs, tie staigās un nenogurs.
Jesaija 60,1-3. Celies, topi apgaismota, jo tava gaisma nāk, un tā Kunga godība uzlēc pār tevi. Jo redzi, tumsība ap-klāj zemi un krēslība ļaudis, bet pār tevi uzlēks tas Kungs, un viņa godība pār tevi rādīsies. Un pagāni staigās tavā gaisina un Ķēniņi tai spožumā, kas pār tevi uzlēcis.

Pravietis Jesaija kristīgai draudzei ir sevišķi mīļš, tuvs un cie-nīts - mūs it kā kāds rautin rauj un celtin ceļ uz augšu. Skatījumi, ko viņš atver mūsu priekšā, pienāk tuvu klāt tam, ko vēlāk Jēzū Kristū esam redzējuši. “Vecās Derības evaņģēlists”

Kristīgā draudze šos pravieša rakstu vārdus atgādina divos laikos, Pirmā ir vieta, kur pravietis par Pestītāja dzimšanu, nākšanu pasau-lē. Jesaijas 9.nodaļa top lasīta Ziemas svētkos (6): Jo viens bērns mums dzimis, viens dēls mums dots, un valdība ir uz viņa kamieša; un viņa vārds top saukts: brīnums, padoma devējs, varenais Dievs, mūžī-gais tēvs, miera lielskungs. - Mēs stāvam šo vārdu priekšā godbijības pilnā izbrīnā. 700 gadu stāv priekšā ... Jes.11,1-10. Un atvasa nāks no Jsajus celma, un zars iz viņa saknēm nesīs augļus. /../  Un notiks tai dienā: pagāni vaicās pēc Isajus saknes, kas tautām stāv par karo-gu, un viņa dusas vieta būs godība. No tāluma lūkodamies, viņš ir redzējis zaļo atvasu, kas nāk no Dāvida ķēniņa celma, un ļaunums ir uzvarams tikai ar šo vienu, kas būs nācis, nesis šo jauno tiesu - ka ļaunuma vairs nebūs. – Piepildījums ir pie tā viena, kuru viņš ir redzējis pāri gadu simtiem.

Jes.42,1-9. Redzi, tas ir mans kalps, kam es palīdzu, manis izre-dzēts, pie kā manai dvēselei labs prāts. Es savu Garu esmu licis uz viņu, tautām iznest tiesu.  /../  Ielūzušu niedri viņš nesalauzīs un kvēlošu dakti viņš, neizdzēsīs, viņš tiesu nesīs ar patiesību.  /../  Es esmu tas Kungs, tas ir mans vārds, un savu godu es citam nedošu, nedz savu slavu elkiem. Redzi, kas papriekšu sludināts, tas ir no-ticis, un jaunu es stāstu; pirms tas izplaukst, es jums to dodu dzirdēt. - Mēs sadzirdam šajos pravieša vārdos mūsu Pestītāja darbošanos, uzdevumu, nākšanu mūsu vidū.

Jes.61,1-3. Tā Kunga gars ir uz manis, jo tas Kungs mani svaidī-jis, nabagiem sludināt prieka vēsti, mani sūtījis, sagrauztās sir-dis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu atraisīšanu ... - Kad lasām Evaņģēlija notikumu Kapernaumas sinagogā: viņš piecēlās lasīt, un viņš lasīja pravieti Jesaiju. Un grāmatu aizvēris un atdevis, viņš piecēlās un sacīja: šis vārds ir piepildījies.

Jes.53. runā par Kristus ciešanu un augšāmcelšanos. Kas tic mūsu sludināšanai? Un kam tā Kunga elkons ir parādīts?  /../  Viņam nebija nekāda jaukuma nedz skaistuma, un mēs viņu uzlūkojām, un tur nebija nekāda krāšņuma, kas mums būtu paticis.  /../  Sodība guļ uz viņa, caur ko mums miers nāk, un caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti.  /../  viņš daudzu grēkus nesis un par pārkāpējiem lūdzis.

Par Pestītāja augsto pestīšanas darbu. Neviena ciešanu laika svētdiena nepaiet bez atgādinājuma: sodība guļ uz viņa ... Pravietis to redzēja.

Kas ir pravietis Jesaija? Kā tas var būt? Kā tas ir iespējams - pāri gadsimtu attālumam redzēt šīs lietas. Nevis kāda gaišredzība, pateikt kādus notikumus pasaules notikumu gājumā; šeit ir skatījums, kur ir redzēts Dieva godības piepildījums. Kā tas ir iespējams? Kā to var redzēt, paredzēt, izteikt? - Tad mēs saprotam III ticības lo-cekli; mēs ticam uz Dievu un Svēto Garu, kas dzīvu dara, kas caur praviešiem runājis. Te mēs saprotam vārdu: tā saka tas Kungs. Tā nav ārēja izteiksme, bet bijājamais notikums un noslēpums, kad Dievs caur cilvēka lūpām atklāj savus noslēpumus. – Ja mums nav Jaunās Derības, mēs paliekam apmulsumā: ko nozīmē šie vārdi? Paliekot pie Vecās Derības vien, nevar pateikt, vai pravietis runā par sevi, vai par kādu citu. Atbilde ir dota Kapernaumas sinagogā: šie vārdi ir piepildīti. Lūkojoties no Jaunās Derības uz Veco Derību, pēdējā iegūst citu skaistumu. Tā ir sagatavotāja, vēstnese, sagaidītāja, drēbju noklājēja tā ceļā, kam bija nākt.

Kokneses baznīcā bija skaista altārglezna: Kristus apskaidrošana, kur pestītājs savā spožumā ir starp Mozu un Eliju. Mākslinieks to tvēra ar izbrīnu, kā kaut ko jaunu. Mozus un Elija nebija sapratuši, ka Dievs viņiem bija kā pavēli devis bauslību un pravietojumus. Īstā patiesība viņiem atklājās tad, kad viņi stāvēja Kristus priekšā, Kristus apskaidrotībā.

Tā arī mēs, lasot Vecās Derības praviešus - tikai tāpēc, ka zi-nām Evaņģēliju, Vecā Derība iegūst īpašu skaistumu, cēlumu, sirds stiprinājumu. Mēs stāvam ne vien Evaņģēlijā, bet arī tai paredzētībā, kas gadsimtiem cauri šo lielo vēsti ir gatavojusi un nesusi.

Ar prieku un mīļumu mēs kavējamies šais skaistajās lappusēs.

 

---

Lasījumi
Psalms 137. Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.  /../  Kungs, piemini Jeruzalemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostait, nopostait to līdz pat viņas pamatiem.  /../
Eceh.2,2-7. Un kad viņš uz mani runāja, tad nāca gars iekš ma-nis un cēla mani kājās, un es dzirdēju to, kas uz mani runāja. Un viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, es tevi sūtu pie Israeļa bērniem, pie tiem stūrgal-vīgiem ļaudīm, kas sacēlušies pret mani; viņi un viņu tēvi no manis atkāpušies līdz šai pašai die-nai.  /../  es tevi sūtu pie tiem, un tev būs uz tiem sacīt: tā saka tas Kungs Kungs. Un vai tie klausa, vai neklausa - jo tie ir pārgalvju suga - taču tiem būs zināt, ka pravietis ir viņu vidū. Bet tu, cilvē-ka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem  /../  Un tev būs manus vārdus uz tiem runāt, vai tie klausa, vai neklausa; jo tie ir stūrgalvji.

Ecehiēls - viens no lielajiem Vecās Derības praviešiem  /../  Vārds nozīmē: Dievs ir spēcīgs, vai: Dievs dara spēcīgu.

Ecehiēls cēlies no Sadoka cilts, priestera ģimenes 527. gadā pirms Kristus. Nebukadnecars aizveda trimdā jūdu tautas ziedu. To starpā bija arī Ecehiēls, būdams uzticīgs savam ķēniņam un to pa-vadīdams. Nometināti viņi bija Mesopotāmijā, Tel-Abibā (pavasara pakalnā). Tur viņiem ir zināma patstāvība, sava draudze. Kādas ir jūdu jūtas - to atspoguļo 137. psalms. Ecehiels tajā laikā varbūt bija 30 gadu vecs, viņu var uzskatīt par Jeremijas jaunāko laika biedru - praviešu rinda nepārtrūkst. Ecehiēla darbošanās sākās Bābeles gūstā Tel-Abibā. Viņš ir trimdinieku pravietis, dots trimdā aizvestajiem. Viņš runā, garā skatīdams Jeruzalemi.

Pravieša Ecehiēla aicinājumā ir kaut kas līdzīgs un kopīgs ka pie Jesaijas un Jeremijas: Dievs atklājas, stājas viņa priekšā sa-vā godībā un dod viņam uzdevumu. Ecehiēla 1.grāmatā tas ir apraks-tīts (26,27. p.): Un es redzēju it kā gaiša zelta spožumu, kā uguns liesmas visapkārt  /../  It kā varavīksne, kas stāv padebešos lietus laikā, tāds bija tas spožums visapkārt. Tā izskatījās tā Kunga godības līdzība. Un kad es to redzēju, tad es kritu uz savu vaigu un dzirdēju viena runātāja balsi. - Visa šī nodaļa ir pilna ar Dieva varenības attēlojumu, kas viņu piepilda un atrauj zemes lietām.

Cilvēka bērns, stājies kājās, es uz tevi runāšu; tiem būs zināt, ka pravietis ir viņu vidū.
Ec.3,14-18: Tad tas Gars mani pacēla un mani aizņēma, un es gāju rūgts sava gara karstuma, bet tā Kunga roka bija pār mani stipra.  /../  Cilvēka bērns, es tevi esmu licis par sargu Israela namam, ka tev no manas mutes būs klausīties to vārdu un viņiem no manas puses piekodināt. Kad es saku uz bez-dievīgo: tu mirdams mirsi, - un tu viņu nepārmāci un nerunā, ka tu bezdievīgo atgriezi no viņa bezdievīgā ceļa un viņu paturi dzīvu, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis es prasīšu no tavas rokas. Bet kad tu bezdievīgo pamāci un viņš neatgriežas no savas bezdievības un no sava bezdievīgā ceļa, tad viņš nomirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis.

Pravietis ir likts par sargu ikvienam, ar ko viņam ir jāsasto-pas. 33.nodaļā viņš atgādina viņiem bezdievību, bet atbildību prasa no viņa. 33,11: Atgriežaties, atgriežaties no saviem ļauniem ceļiem. Jo kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Israela nama?

Ecehiels ir aizvesto vidū, cietušo pulkā, kas piedzīvojuši lielu nelaimi. Bet pravietis nerunā uz viņiem mīkstus vārdus, bet bargu valodu. Kādēļ? – Tādēļ? – Tādēļ, ka viņš redz, ka visa šī nelaime, kas ir nākusi, ir Dieva rīkste un sods, kas nācis par viņu grēkiem. Un lai kā viņi ir nolocīti, viņu sirds ir nost no Dieva. 33,29: Tad tie samanīs, ka es esmu tas Kungs, kad es to zemi būšu darījis par pos-ta vietu un par tuksnesi visas viņu negantības dēļ, ko tie darījuši, jūs samanīsiet, ka es esmu tas Kungs, kas sit. - To nevar runāt cilvēks - cilvēks būtu gribējis citu kaut ko sacīt. Šeit runā tas, kura mutē ir ielikti vārdi no augšienes.

Viņš vēršas pret viltus praviešiem, kas pēc sava paša prāta staigā un nekā neredz; viņu pamats taps atsegts.

Viņš stājas pret tautām, kas novēršas no Dieva: 14,13: Cilvēka bērns, kad kāda zeme pret mani apgrēkojas un no manis atkāpjas, tad es izstiepšu savu roku pret viņu un viņai atņemšu maizes padomu un tai sūtīšu badu un izdeldēšu no tās cilvēkus un lopus. 14,6: Tāpēc saki uz Israēla namu: tā saka tas Kungs: atgriežaties un nogriežaties no saviem elku dieviem un nogriežat savu vaigu no visām savām negantībām.

Viņš griežas ne vien pret tiem, kas ir trimdā, bet arī pret Jeruzalemi pašu. 8., 9., 10., 11. nodaļās viņš vēršas pret Jeruzalemi - pamesto, postīto. Pret bāriņiem, kas tur palikuši kā jūdu tautas atlikums - kā aplauzts koks bez zariem. 8,12-14: Tad viņš sacīja uz mani: vai tu redzi, cilvēka bērns, ko Israela nama vecaji dara tumsībā, ikviens savā elku kambarī? Jo tie saka: tas Kungs mūs ne-redz, tas Kungs zemi atstājis. Un viņš sacīja uz mani: tu vēl redzē-si lielas negantības, ko tie dara. Un viņš mani veda pie tā Kunga nama vārtu durvīm, kas pret ziemeli, un redzi, tur sēdēja sievas, tās apraudāja Tamusu. - Tas ir viens no Babiloniešu dieviem un viņu apraud jūdu sievas! 8,16:  /../  pie tā Kunga nama durvīm starp priekšnamu un altāri bija kādi 25 vīri, ar muguru pret tā Kunga na-mu un ar vaigu uz rītiem, un tie klanījās pret rīta pusi saules priekšā. 10,2.  /../  pildi savas rokas ar degošām oglēm  /../  un kaisi tās pār to pilsētu.

Viņš vēršas pret šiem vientuļiem un bāriņiem, kas ļāvušies no saviem kakla kungiem uzspiest pagāniskās negantības. Ecehiels kā bargs soģis vēršas tām pretī. Bet viņš runā arī par Dieva žēlastī-bu: neizpostīt ir Dieva padoma pēdējais nolūks. 11,19-20: Un es tiem došu vienādu sirdi un es jums došu jaunu garu, un atņemšu to akmens sirdi no viņu miesām un tiem došu miesīgu sirdi. Lai tie staigā manos likumos un sargā manas tiesas un tās dara, un tie man būs par ļaudīm, un es tiem būšu par Dievu. – Šos apsolījumus atro-dam atkārtotus atkal un atkal par jaunu.

34,2: Cilvēka bērns, sludini pret Israela ganiem, sludini un saki uz tiem ganiem: tā saka tas Kungs Kungs: vai Israela ganiem, kas sev pašus gana! vai ganiem nebūs avis ganīt? 34,12-14: Jo kā gans meklē savu ganāmo pulku tai dienā, kad viņš ir savu izklīdušo avju vidū, tā es meklēšu savas avis un tās izpestīšu no visām tām vietām, kurp tās noklīdušas tumšā un vētrainā dienā.  /../  Es tās ganīšu labā ganībā, un viņu mitekļi būs uz Israēla augstiem kalniem; tur tie apgulsies labos mitekļos un ganīsies taukā ganībā uz Israēla kalniem. 34,23-24: Un es pār tiem iecelšu vienu vienīgu ganu, kas lai tās gana, proti, savu kalpu Dāvidu  /../  Un es, tas Kungs, tiem būšu par Dievu, un mans kalps Dāvids būs tas valdnieks viņu vidū. Es, tas Kungs, to esmu runājis.

36,21: Bet man ir žēl sava svētā vārda, ko Israēla bērni sagānī-juši starp tām tautām, kur tie bija nākuši. - Es parādīšu savu go-dību pagānu starpā.

Šais pravieša vārdos atrodam atkārtojamies visas šīs nopietnās lietas: Dieva taisnību, kas neremdina grēcinieka bēdas, ja šīs bēdas viņu nav tuvinājušas Dievam. Ar tādu pašu asumu viņš vēršas pret trimdiniekiem un tiem, kas atlikuši dzimtenē un piegriezušies elkiem. Nekas Dieva priekšā nav svarīgi, kā vien šī akmens sirds, kurai jā-kļūst pārvērstai par miesas sirdi.

Tas, kā pravietis ir redzējis Dieva godību ar neiztulkojamiem attē-liem (1,10), ar cilvēka (Lūkas), lauvas (Marks), vērša (Mateuss), ērgļa (Jānis) vaigu - atradis vēlāku laiku skaistu tulkojumu pravieša redzējumiem - kā četrus evaņģelistus - Bet mēs neuzdrošināmies sa-cīt, ka tieši tā šie skatījumi būtu jāsaprot.

Pravietis lūkojas uz to vienu, kas nāks no Dāvida nama un ganīs Dieva ganāmo pulku. Tas atgādina to Vienu, kas ir teicis: es esmu labais gans.

Tā mēs ieraugām ne vien to, kas ir bijis Dieva sūtnis tautai pie-meklējuma laikā, bet viņš kā pravietis ir lūkojies laikiem pāri un ievedis Jaunās Derības piepildījumā.

 

---

Lasījumi
Psalms 46. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens pa-līgs bēdu laikā. Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd, un kalni pašā jūras vidū nogrimst.  /../  Pagāni kauc, valstis krīt, zeme izkūst, kad viņš paceļ savu balsi. Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums.  /../  Nostājaties un atzīstiet, ka es esmu Dievs. - Es būšu paaugstināts starp pagā-niem. Es būšu paaugstināts zemes virsū.
Daniela 1,1-21. Joahima, jūdu Ķēniņa trešā valdīšanas gadā Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nāca uz Jeruzalemi un apmetās pret to.  /../  Jaunekļus, kas bez vainas, skaistus vaigā un samanīgus visādā gudrībā  /../  ka tie trīs gadus tā taptu audzināti, un ka pēc stāvētu ķēniņa priekšā. Starp tiem nu bija no Jūda bērniem Daniels  /../  Un Daniels tur palika līdz Ķēniņa Korus pirmam gadam.

Viena no vissarežģītākajām nodaļām Vecajā Derībā ir grāmata, kas nosaukta Daniela vārdā.

Bābeles Ķēniņš vērsās pret Jūdu, aizveda gūstā jūdu Ķēniņu, izlaupīja Ķēniņa pili un templi un vienu daļu mantu pārveda uz Bābeli.

Daniels - apdāvināts jūdu jauneklis, kas iegūst ķēniņa labvēlību ar savu gudrību un izskatu, līdz ar daudziem citiem viņu vēl skolo.

Bet kas patiesībā ir bijis vīrs, kura vārdā grāmata nosaukta? - Svēto Rakstu pētniekiem bija jānāk pie atziņas, ka šī grāmata tālu pārsniedz viena cilvēka mūžu. Tā aptver arī lietas un notikumus ār-pus Dāvida dzīves laika.

Dāvids atradās trimdā augstā stāvoklī: trimdas Ķēniņa namā. Tālāk ir arī redzējumi un pareģojumi par notikumiem, kas notikuši vairākus gadsimtus pēc Nebukadnecara un Daniela.

Mūs tas nevar mulsināt, ne traucēt. Piemēram, l., 2., 3., 4., 5. Mozus grāmatas nav rakstītas ar Mozus roku. Tāpat Daniela grāmata aptver vairākus laikmetus. Arī Jaunajā Derībā Mat.24,15, Mark.13,14 atsaucas uz Daniela grāmatu - par Jeruzalemes tempļa izpostīšanu. Tas norāda uz to, kas draud Jeruzalemei dienās pēc Pestītāja. Daniela grāmata noslēgumā arī runā par Jeruzalemes izpostīšanu un negantību. Šīs lie-tas attiecas uz laiku, kas notikušas sen pēc Daniela nākšanas pasaulē 173 - 156. gados pirms Kristus notiek drausmīga jūdu svētumu sagānīšana. Šis Sīrijas ķēniņš Antiochs IV - liels mākslas, greznības, ārišķības mīlētājs, iejaucās jūdu iekšējos strīdos par Augstā Pries-tera amatu. Ielika Augsto Priesteri, arī helēnisma piekritēju, kas atļāva Jeruzalemē arī zirgu spēles, kas jūdiem bija piedauzība. Izcēlās lieli nemieri Antiocha aplenktajā Jeruzalemē un smagi izrēķinājās ar jūdiem: aizliedza jūdu dievkalpojumus, sabata svētīšanu, apgraizīšanu, svētās grāmatas. Jeruzalemes templī ierīkoja nelielu altāri Zevam. - Šī rīcība izsauc ārkārtīgu jūdu sarūgtinājumu un dumpi. Templis ir apgānīts visnejēdzīgākajā veidā: tur, kur jūdu tauta balstās uz Dievu, kas pielūdzams garā, novieto attēlu, kur jāziedo pagānu dieviem. Šie notikumi izraisīja makabiešu sacelšanos. Apmē-ram pēc 3 gadiem no dienām, kas ir Daniela grāmatā pieminētas, jūdi atgūst templi un iesvēta no jauna. Tie ir 170-tie gadi pirms Kris-tus - liela gadu atstarpe no Nebukadnecara gadiem. - Tas rāda, ka šeit nav ietverts cilvēka mūžs, bet sakopojums, kas attiecas uz da-žādiem laikiem un pareģojumiem. - Antiochs, nesekmīgi cīnīdamies pret makabiešu dumpi, dodas uz austrumiem un tur arī mirst. Viņš ir ārprātīgas augstprātības paraugs, liek sevi saukt “Theos” - Dievs. Lūkojoties no pagānisma viedokļa, tur nebija nekas neparasts: tur valdnieki uzkāpj līdz dieviem un kļūst tiem līdzīgi - tās ir teiksmas. Bet ja no tās ticības viedokļa, kas atrada piepildījumu Jēzū Kristū, mēs lūkojamies uz Dieva visvarenību un vissvētumu - tad tāda paaugstināšanās ir Dieva zaimošana.

Ir grūti atrast Daniela pēdas - ap viņu ir neziņa un neskaidrība. Vecajā Derībā runā vairākās vietās par Danieliem, bet nav zināms, kas tie ir bijuši. (Jau Laiku grāmatā.) Esra arī runā par kādu Danielu no Ihtamara bērniem - bet 433.gads nesakrīt ar Nebukadnecaru. Bet pie pravieša Ecechiela ir īpats pieminējums: Ecech.14,13-14 (arī tālāk): “Cilvēka bērns, kad kāda zeme pret mani apgrēkojas un no manis atkāpjas, tad es izstiepšu savu roku pret viņu un viņai at-ņemšu maizes padomu un tai sūtīšu badu un izdeldēšu no tās cilvēkus un lopus. Jebšu šie trīs vīri, Noa, Daniels un Ijabs būtu viņas vidū, tad tie caur savu taisnību tikai izglābtu savas dvēseles, saka tas Kungs Kungs”. - Te piemēra pēc ir nosaukti taisnie un to vidū Dani-els blakus Noasam un Ijabam . Citā vietā: … redzi, tu esot gudrāks nekā Daniels ... soda piedraudējums Tīras Ķēniņam, ka viņš iedomājies, ka ir gudrāks par Danielu. - Šie gadi apmēram saskan.

Ir citi pārstāstījumi, piemēram, dramatiskais vēstījums par kara-vadoni Belzacaru un viņa dzīrēm. - Tu esi svērts un atrasts par vieglu - to varēja izlasīt tikai Daniels. Bet te atkal nesaskan laiki. Šis notikums ir pievienots Daniela dzīves notikumiem. Tā redzam, ka šai grāmatā ir sakopotas arī citas lietas, kas gan satur lielu Dieva varenības atklāsmi cilvēku likteņos. Šai ziņā šī grāmata satur daudz celsmīgu, aizkustinoši skaistu lietu, piemēram, par sodu, ar kādu savās dusmās un ātrumā ir gribējis sodīt notiesājamos degošā ceplī. Te atrodam varenu ticību cilvēka apliecinājumam: … mūsu Dievs ir varens mūs izglābt no degošā cepļa, un no lauvas rīkles. Te ir ticības beidzamais kāpinājums: Dievs ir varens izglābt. Dievs var arī to nedarīt, var atļaut taisnīgajam aiziet bojā - bet tas nedod tiesības šaubīties par Dieva visspēcību. Visi Dieva ceļi ir žēlastības ceļi - arī ja Viņš liek aiziet bojā.

 

---

Lasījumi
Jēkaba v. 5,15-20. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels.  /../  Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza …  /../  Ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. 1.Ķēn.17,1-24. Un Elija no Tizbes, no Ģileādas iedzīvotājiem, sacīja uz Akabu...  /../ es zinu, ka tu esi Dieva vīrs, un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība.
 

Esam pienākuši pie izcila vīra - pravieša Elijas, ko daudzina Vecā un Jaunā derība» Par izcelšanos un dzimtu nezinām - tikai ka bijis no nelielas pilsētas Tizbes no Gileādas. Elija ir tik varens, ka vēl pēc gadu simtiem viņš ir dzīvs jūdu tautā un ir tāds kā mēraukla. Un mēs atrodam Eliju Jaunajā Derībā. Pēdējā Vecās Derības lappusē un pantā sastopamies ar Eliju pie pravieša Malahija: Redzi, es jums sūtu pra-vieti Eliju, pirms nāks tā Kunga lielā un bijājamā diena. Un viņš atgriezīs tēvu sirdis pie bērniem un bērnu sirdis pie tēviem, lai es nenāku, zemi izdeldēt.

Kad Jānis Kristītājs stāvēja Jardanes krastā, saukdams pie atgriešanās no grēkiem, ļaudis jautāja: vai tu esi pravietis Elija, vai Kristus. Tik ļoti Jānis atgādināja šo pravieti, kas 900 gadu pirms viņa bija darbojies. Un Pestītājs mācekļiem saka: bet Elijam bija jānāk papriekšu ... , un cita vietā: un ja nu jūs gribiet tā pieņemt, viņš ir Elija, kam bija jānāk (par Jāni runājot). - Tas nav taisnī-ba, ka Jānis Kristītājs ir otrreiz piedzimis Elija, arī pats Jānis saka: es neesmu. Jānis ir vīrs Elijas garā, spēkā, uzdevumā. - Kad Pestītājs jautā mācekļiem, ko ļaudis saka, kas viņš ir, tie atbild: Jānis Kristītājs, Elija, Jeremija, vai kāds cits no praviešiem. Viņi saskatīja Pestītāja darbībā kaut ko lielu, ko varētu salīdzināt ar Mozu vai ar Eliju.

Doma par Elijas varenību pavada jūdu tautu gadu simtiem ilgi. Pat apskaidrošanā zināmā mērā skatām: Mozus un Elija ir Viņam pa labai un pa kreisai, un tie Viņa priekšā noliecas. Bauslība (Mozus) un pravietojumi (Elija) ir piepildīti - tas ir Jēzus Kristus, kas ir pārāks par visu.

Kad redzam mācekļus ejam kopā ar Pestītāju uz Jeruzalemi un sa-marieši Viņu neuzņem, mācekļi iekaist dusmās: Kungs, vai Tu gribi, lai tos sadedzina, kā Elija ir darījis. Viņi bija cilvēcīgi savās domās, Pestītājs viņus norāja. Elija parādās mūsu priekšā pēkšņi, savā varenība un lielumā. 1. Ķēniņu grāmatas 17 pirmie panti: ... Elija stāv Israeļa ķēniņa priekšā - viens pats pret visu pārējo pasauli, ar lielu drosmi, nelokāmību un skaidrību. Lai to varētu iepriekš ir jābūt noliekušamies Dieva priekšā - kā tas arī bija pie Mārtiņa Lutera.

Apstākļi un situācija: l. Kēniņu grāmatas beidzamā nodaļā un 2. Kēniņu grāmatas sākuma nodaļā laikmets ir attēlots. Tas laiks sakrita ar Ahaba valdīšanu 918 - 897 gados pirms Kristus. Ahabs ir varens ķēniņš, veiksmīgs politiķis un karavadonis, viens no spēcīgākajiem Israela valdniekiem. Uztur draudzību ar Foiniķiju. Apprec Jesabeli, jūdu ķēniņš kļūst viņa znots ... Ahabs veicina tirdzniecību, dibina pilsētas, sev uzceļ pili - ziloņkaula namu. Ahaba stāja Dieva priekšā saceļ naidu Elijas priekšā: viņš uzceļ templi Astartei un Bāalam. Zeme lielā mērā tiek pārņemta ar elku dievu pielūgšanu. Viņš vajā priesterus, kas kalpo īstajam Dievam. Tikai kad uznācis lielais sau-sums, rodas nemieri, Ahabs ļauj Elijam atgriezties. - Cīņā pret Damasku Ahabs krīt, tas ļoti dramatiski aprakstīts Vecajā Derībā.

Ahaba novēršanās no patiesā Dieva, vajāšanas pret praviešiem un priesteriem, kas saistīti ar kalpošanu patiesajam Dievam ... Pravietis Elija parāda, ka nevar būt nekādi politiski vai citi pamatojumi, kāpēc lai atkāptos no Dieva; - šīs Ķēniņu grāmatas nodaļas ir varenas.

1.Ķēniņu 18. Un pēc ilga laika tā Kunga vārds notika uz Eliju (sausuma) trešajā gadā: ej, rādies Ahabam, un es došu lietu zemes virsū ...

Elijā sakopots ārkārtīgs lūgšanas gars, nelokāma ticība Dievam, drosme stāties pretī gandrīz nepārvaramam ienaidniekam. Kur kaut kas ar varenu ticības spēku parādījās, ļaužu domas vērsās pie Elijas. Kad Jānis Kristītājs stāvēja Jardānes krastā: vai tu neesi Elija? Kad Pestītājs stāvēja savā spēkā un varenības vai tu neesi Elija?

l. Ķēniņu grāmatas 19,20, un tālāk 2. Ķēniņu grāmatas sākuma no-daļās taisni uz atkritušās tautas pamata parādās šis vientuļais cīnītājs - pret šo lielo pārspēku. “Es un Dievs ir vairāk nekā visa pasaule kopā”.

 

---

Lasījumi
Efez.3,13-21. Tāpēc es lūdzu nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ: manas ciešanas ir Jūsu gods.  /../  Bet Viņam, kas darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, kas spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lū-dzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos, Āmen.
l.Kēn,19,l-21. Un Ahabs teica Izebelei visu, ko Elija bija darī-jis, un visu, kā viņš tos praviešus ar zobinu bija nokāvis.  /../  Pēc viņā cēlās un gāja Elijam pakaļ un tam kalpoja.

Arī pravietis var kādreiz paklupt, nonākt izmisumā un šaubās, baiļoties un bēguļot savas dzīvības dēļ. Elija, kas ar spēku, pār-liecību un drosmi Dieva vārdā nostājās daudzo Bāala un Astartes praviešu un piekritēju priekšā, ar lielu garīgu spēku vērsās pie Dieva, lūdzot lietu. Izebele, iedegusies niknumā, zvēr, ka arī Elija dzīvība tiks atņemta - un Elija aizbēga savas dzīvības dēļ. Aizgāja arī no sava pravieša darba un uzdevuma: Kungs, nu ir gana. Es neesmu labāks kā visi mani tēvi. Viņš aiziet dienas gājumā un ap-guļas. Es esmu vienīgais palicis, Kungs, ko gan es varu, pieņem manu dvēseli. - Celies un ej, tev ir garš ceļš priekšā. Dieva domas ir citas kā mūsu domas. Šī izdziestošā dakts Dievam ir vajadzīga, lai iedegtu vēl lielu liesmu: divu Ķēniņu svaidīšana un viena pravieša izredzēšana ir tie uzdevumi. - Dieva jautājums: ko tu še dari? Tu esi it kā visu no savas puses izbeidzis - bet tev ir vēl ceļš un uzdevums priekšā. - Reti kāda vieta tik spilgti rāda, ka Dievs nāk pie noguruša cilvēka un dod viņam uzdevumus. Elija runā ar Dievu it kā strīdēdamies. Viņš būtu gribējis atstāties no sava uzdevuma, bet viņš nevar atkāpties - te Dievam ir jaunais sākums ar mums un par mums. Vēl nav viss galā, vēl stāv priekšā lielas lietas. - Ar ko tad šis nogurušais pravietis lai rīkojas? Dieva varenība ir liela. Vētrā, ze-mestrīcē, ugunī Dieva nav, bet lēnajā vēsmā, kas nāk pēc šīm milzī-gajām katastrofām. Tad Elija aizklāja savu seju Dieva priekšā.

Ej, griezies atpakaļ pa savu ceļu un stājies taisni tiem pretī, kas meklē tavu dzīvību. Sāc no tas vietas, kur tu biji apstājies, un turpini - Tas ir pavisam citādi, kā mēs, cilvēki, iedomājamies. Šo uzdevumu nevar nolikt, pārtraukt, izvēlēties pats savu ceļu. Ir jāuzņem tas pats pavediens, kas ir pārtrūcis, un ir jāturpina.

Šai pravieša gājumā saskatām Dieva draudzes gaitu un uzdevumu. Viņa saņem šīs pasaules pretniecību, naidu, briesmas. Ja mēs no šī ceļa atkāpjamies, mums ir jāgriežas atpakaļ, jo cita ceļa nav.

Tu šaubies? Tu esi palicis viens pats? - Es atstāšu septiņus tūkstošus, kas nav zemojušies Baāla priekšā un nav skūpstījuši to. Tu esi pārskatījies - tu neesi viens pats šķietamā tuksnesī, šķieta-mā bezcerībā. Dievs neļaus savai laivai grimt!

Viņa beidzamais uzdevums, kad viņš ir svaidījis ķēniņus, viņam ir jāizredz jauns pravietis. Viņu noņems no sardzes posteņa un liks vietā citu - tad, kad Dievs to būs nolicis, ne tad, kad viņš pats to gribēs.

Viņš atrod Elīzu - spēcīgu vīru, kas kopj savus laukus. Kāda viņam daļa gar Dieva valstību, gar pravietojumiem? - Elija viņam uz-met savu mēteli - un it kā uguns viņam būtu uzmesta: ļauj noskūpstīt tevi un svētī mani, es iešu tev līdz. Aicinājums notiek bez vārdiem, to aicinātais saprata vienā brīdī, ka Dieva gars ir darbojies tieši caur Eliju. Ir radies cits dzīves saturs, kas iet pāri visām ārējām lietām, un kas tiek dots tad, kad to negaidām. - Arī mūsu dienās tas nav citādi. Vai tam cilvēkam, kas, saņēmis Elijas mēteli, uz tā apgulstas un iet atpakaļ pie saviem darbiem un dieviem. Īpaši - kaut mūsu jaunatne, aizņemta savu darbu tīrumā, uzņemtu šo Elijas aicinājumu kā savas dzīves uzdevumu: pie Dieva varenā tīruma, kas ir visa pasaule un visa cilvēce.

Praviešu notikumi nav pagātnes notikumi. Liecinot par Svēto Garu kas caur praviešiem runājis un kas joprojām deg kā uguns draudzes vidū, mēs šādi stāvam tā pat šo uzdevumu priekšā, kā ir stāvējuši pravieši, apustuļi un daudzie pasludinātāji un apliecinātāji.

 

---

Lasījumi
Psalms 116. Man mīl, ka tas Kungs klausa manu balsi un manu pielūgšanu.  /../  Es maksāšu tam Kungam savus solīju-mus visu viņa ļaužu priekšā, tā Kunga nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzaleme. Alleluja! (1965.g. izdevumā: Es mīlu To Kungu, jo Viņš klausīja manas lūgšanas balsi)
2.Ķēniņu 1,3-8. Bet tā Kunga eņģelis runāja uz Eliju no Tizbes: celies, ej pretī Samarijas ķēniņa vēstnešiem un runā uz tiem: vai tad Dieva nav iekš Israeļa, ka jūs eita vaicāt Bāal-Sebubu, Ekronas dievu? /../  tas bija vīrs spalvas drēbēs un ar ādas jostu apjozies ap saviem gurniem. Tad viņš sacīja: tas ir Elija no Tizbes.

Šis notikums attiecas jau uz Ahaba dēlu Ahasiju. Pravietī Elijā ir savienotas vairākas īpatas spējas: viņš ir Dieva prāta pasludinātājs, uzliek sodu bezdievības dēļ, modina sirdsapziņu, redz lietas, kas vēl nav notikušas. Bet pāri visam ir pastāvīga stāvēšana un drebēšana Dieva priekšā, Dieva taisnības un soda sludinājums tur, kur cilvēki ir atrāvu-šies no Dieva.

Dieva sods un Dieva ceļi paliek nemainīgi, ja arī laiks un notikumi ir aizgājuši uz priekšu.

l.Ķēniņu gr. 21,22 centrā ir notikums, kas norisinājās Samarijā - par vīna dārzu. Šeit apskatīts gadījums, kur Ahabs sadarbībā ar jūdu ķēniņu Jozefatu (?) dodas cīņā pret Sīriju, lai atkarotu “savu te-ritoriju” …

Israeļa Ķēniņš sapulcēja praviešus. 400 vīru, lai izzinātu Dieva gribu, vai viņam iet šai cīņā pret Nabatu. Šie 400 vīri tika turēti kā tādi zīlnieki. Tie sacīja: celies, jo tas Kungs dos Nabatu tavās rokās. Tad vēl sūtīja pēc Mihas, tā Kunga pravieša, viņš runā vienā laikā ar tiem 400. Bet ķēniņš jūt, ka Miha nerunā patiesību tā Kunga vārdā. Tad Miha sacīja: es redzēju Israeli izklīdinātu …, redz, kā karaspēks ir sakauts un izklīdināts.

Miha sacīja: klausies tā Kunga vārdu ... tas Kungs melu garu devis tavu praviešu mutē … suņi laizīja viņa asinis, kā tas Kungs bija runājis.

Dieva sods nāk pār tādu apzinātu grēku. Pravietis ir tas, kas pa-sludina šo tiesu, un šī tiesa piepildās. Noteikti.

Arī Miha ir tā Kunga pravietis, caur ko Dieva gars runā, un Dieva gars atklāj patiesību – runā vienmēr Ķēniņam par ļaunu - jo viņš ir atkāpies no vienīgā patiesā Dieva.

Tanīs 400 “praviešos” sastopamies ar cilvēku vājību: zināt dzīves laimīgo stundu, ko darīt, ko nedarīt. Kādreiz un kaut kas no nākot-nes lietām tiek arī pateikts, bet svarīgā lieta - ka šeit - viņi tiek ievilināti cilpā.

Pēc Jāņa Kristītāja vairs praviešu nav un nevar būt: pravietojumi ir piepildīti. Bet arī mūsu dienās staigā apkārt “pravieši”, uz ku-riem ir runājuši gari, saka pat, ka Jēzus Kristus vārdi.

“Es būšu melu gars viņu praviešu mutē” - to vajadzētu iegaumēt, sastopoties ar mūsu laiku “praviešiem”

Par Svēdeborgu - tas ir bijis gaišs, mācīts vīrs, kas ir bijis apveltīts ar gaišredzību līdz zināmai robežai. Viņā ir iegājis kāds gars, kas mūs visus ir gribējis drusku piekrāpt. Nav vēlēts nevienam ieskatīties debesīs un ellē. Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva! Beigās mūs aizved uz kādu purvu, notiek kaut kas tāds, kas nav vairs no Dieva.

Tā šī nodaļa mums atstāj brīdinājumu: ne katrs, kas pravieto, ir pravietis, ne katrs gars ir no Dieva. Ir arī melu gars. Katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu, ir no Dieva, ir Dieva gars. Pārējie nav. Kas ir pateikts Miham, ir pateikts arī mums.

- Trūkst viena lekcija! -

 

---

Lasījumi
Maleach.4,1-6. Jo redzi, tā diena nāk kā kvēlošs ceplis, tad visi lepnie un visi bezdievības darītāji būs rugāji, un nākamā diena tos iededzinās, saka tas Kungs Cebaot, kas tiem nepametīs nedz sakni, nedz zaru. Bet jums, kas manu vārdu bīstaties, taisnības saule uzlēks, un dziedināšana būs apakš viņas spārniem …  /../  Redzi, es jums sūtu pravieti Eliju, pirms nāks tā Kunga lielā un bijājamā diena.
Lūk.1,5-80. Erodus, Jūdajas ķēniņa laikā bija viens priesteris vārdā Cakarija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Āarona meitām, un viņai vārds bija Elizabete …
 

Lūkas evaņģēlija gandrīz visa pirmā nodaļa ir vēstījums par mazo bērniņu Jāni. Tas ir pēdējais no Vecās Derības praviešiem, Vecās derības noslēgums. Tas runā par to pravieti, kas nācis ceļu sataisīt. Es sūtu Eliju, kas ies pa priekšu, Elija palika uz visiem laikiem jūdu tautas piemiņā kā kaut kas liels un varens, kad Jānis Kristītājs iziet ļaužu priekšā, viņam jautā: vai tu  esi Elija? Jānī Kristītājā jūdu tauta it kā vēlreiz saskatīja Eliju - to lielo, vareno cīnītāju, un tas viņš arī bija. Cakarijam Gabriēls pasludināja: viņš ies pa priekšu Elijas garā un spēkā.

Jānis Kristītājs ir priestera un viņa dievbijīgās sievas dēls, kas nāk ar iepriekšēju pasludināšanu. Vecajiem cilvēkiem ir dots pieredzēt, ka Vecās Derības laiks ir piepildīts un sākas Jēzus Kris-tus laiks (Sīmeāns un Anna pie Jēzus bērna templī).

Jānis Kristītājs ir divējādā nozīmē dots: priestera dēls un apsolījuma dēls. Tas ir noticis kādā jūdu zemes pilsētā, kur Cakarija kalpoja. Elizabete, apmeklēdama Mariju, dodas pāri kalniem. Šīs divas augsti teicamās sievas ir radinieces, tuvinieces, un tos, kas no viņām dzimuši, arī saista radniecības saites.

Īpašas Dieva zīmes iezīmē un pavada šī bērniņa (Jāņa) nākošās gaitas: kad priesteris ir aizņemts svētdarbībā un draudze lūgšanā, viņam piestājas eņģelis un sludina par bērna nākšanu pasaulē, kas nāks un kalpos Elijas garā. Kad Cakarijas mēle atraisās, viņš saka: un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi tā Kunga priekšā sataisīt viņam ceļu, dot viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu. - Svētais Gars runā ar atraisītā tēva – priestera muti.

Tas bija lielu pretestību, liela spraiguma laiks. Jūdu tauta bija zaudējusi savu patstāvību, viņā kvēloja ilgas pēc savas brīvības atgriešanas, bet tās nomāca romiešu pretspars. Jūdu ticība bija no-nākusi līdz savai galējībai. Dieva vārds, kas bija nācis pie viņiem, bija pārvērties sīkos likumos un noteikumos, ļaudis pildīja priekšrakstus, bet stāvēja tālu no Dieva, centās piekrāpt Dievu ar savu rīcību, izlikties taisniem. – Jāņa vārdi par čūsku dzimumu, Jēzus “vai” vārdi par balsinātajiem kapiem. Tie, kas valdīja garīgi un laicīgi, bija izlaidības pilni. Bet bija arī tādi, kas gaidīja pestīšanu: Cakarija, Simeāns, Anna …

Jūdu zemē valda Herods Antipa (4 – 39 g. pēc Kristus). Tiberija 15 valdīšanas gadā nāk Kristus atklātībā.

Herods Antipa iemieso sevī viltu un valdību, nāk Herodejas - izlaidīgas sievietes iespaidā, kas apsmej elementārus kārtības un tikumības noteikumus. Herodam ir bijušas arī iespējas uz labu, viņš šad tad klausīja Jāni un bijās viņu, bet arī bīdamies meklēja tikt no viņa vaļā.

Herods ir arī Jēzus līdzi tiesātājs, viņš bija iztrūcies Jēzus priekšā, domādams, ka Jānis ir augšām cēlies.

Tādi bija apstākļi, kad nāk pravietis, kas noslēdz Veco Derību. Pēdējais, kas stāv uz Vecās Derības sliekšņa, stāv tādā pat vare-nībā, spožumā un spēkā, kā Elija, kas ir atnācis, lai apstiprinātu to, kas ir sludināts, un lai apstiprinātu to, kas nāk. Viņš tiek saukts par priekšā tecētāju, papriekšu gājēju, lai sataisītu ceļu tam, kas nāks - Jēzum Kristum.

Āmen.