Latviešu tautā bieži, runājot par mūsu dzimtenes
kristianizāciju, jāsastopas ar plaši izplatītu spriedumu, ka kristīgo
ticību ir mums atnesuši krusta karotāji - "ar uguni un zobenu".
Ieskatoties rūpīgāk chronikas vēstītos notikumos, kas saistīti ar mūsu
tautas pievēršanu kristīgai ticībai, mēs redzam šāda apgalvojuma
nepareizību. Misionāra, mūka, bīskapa Meinarda miermīlīgā darbošanās šo
apgalvojumu atraida. Tikai pēc viņa nāves enerģiskie un nepacietīgie
viņa darba turpinātāji tvēra zobenu un meta uguni. Un taisni šī
miermīlīgā bīskapa Meinarda darbošanās ir tā, kas,- īpaši pēdējā
laikā,- ir atmodinājusi dzīvu interesi par šo- savam laikmetam tik
neparasto kristīgā pasaulē- kristīgās vēsts sludinātāju.
Bīskapa Meinarda dzīve un viņa darbošanās iekrīt
bargajā krusta karu laikmetā (no 11. līdz 14. gadsimtam) viņam pašam
nekļūstot par sekotāju laikmeta idejām un metodēm. Lai saprastu šo
īpatnību, mums visā īsumā ir jāmet skats uz krusta kariem, to idejām un
norisēm šai laikmetā.
Krusta karu sākums ir 1085. gadā. Klermonas
(Claremont) sinodē pāvests Urbāns II (1042-1099) dedzīgā runā liela
ļaužu pulka priekšā aicināja uz cīņu, lai atbrīvotu Kristus kapu un
citas kristīgo svētvietas no "neticīgajiem" muhamedāņiem, izsaukdams
lielu saviļņojumu un sajūsmu. Tā laika sauklis bija - Deus le volt -
Dievs tā grib. Krusta kara dalībniekiem pāvests apsolīja viņu grēku
piedošanu, kritušajiem - mocekļa nopelnu un dāvināja iekarotās zemes,
iekaroto tautu mantu, īpašumu un dzīvību, iedzīvotājus ar spaidu
pievēršot "īstajai" ticībai.
Šis pāvesta nesvētīgais "dāvinājums" bija tas, kas
krusta karotāju pulkos iepludināja līdz ar godkārīgiem dižciltīgajiem,
lielu pulku dažādu iedzīvošanās kāro dīkdieņu un piedzīvojumu
meklētāju.
1096. gadā krusta karotāji dodas ceļā un pēc daudzām
cīņām un zaudējumiem 1099. gada 15. jūlijā sasniedz un ieņem
Jeruzalemi. Baismīgā slepkavošanā un varmācībā iznīcina visus
muhamedāņus un arī visu jūdu kopienu, kas mēģināja paglābties lielajā
sinagogā. Jeruzaleme praktiski pludo
asinīs. Iekarotājiem rokās
krīt milzīgas bagātības, un Kristus kapa baznīcā tie aizgrābtībā
pateicas Dievam par dāvāto uzvaru... Mūs neinteresē šajā vietā krusta
karu vēsture tās pilnībā, bet ir jāapstājas vēl pie otra krusta kara,
kura gaitai bija lemts kļūt par nozīmes pilno notikumu mūsu dzimtenes,
īpaši tās kristianizācijas vēsturē. 1145. gada 1. decembrī pāvests
Eugens III izsludina otro krusta karu - Edesas atkal atgūšanai. Viss
pasākums izjuka, bet tas ierosināja notikumus, kas ļoti tuvu pieskaras
mūsu vēsturei. Vācijas sakšu feodāļiem nerūpēja Edesas liktenis. Jau
ilgstoši tie spiedās pāri Elbas lejtecei uz slāvu cilšu apdzīvotajiem
apgabaliem tagadējā Holšteinā. Uz obodritu apdzīvotajiem apvidiem
vērsās hercoga Indriķa Lauvas, Meisenes Konrāda un Albrechta Lāča
skati. Savu "krusta ticības kara" solījumu tie vēlējās piepildīt tepat
kaimiņos - pāri Elbai pie saviem kaimiņiem slāviem - obodritiem.
Pāvests Eugens III ar īpašu bullu 1147. gadā piešķīra sakšu krustnešiem
tās pašas tiesības un priekšrocības kā Palestīnas iekarotājiem, tādā
veidā neatceļot krusta karu sākotnējo ideju, bet to "paplašinot"-
attiecinot to uz visiem "neticīgajiem" arī Eiropas ziemeļu un austrumu
novados - ar visam tiesībām iekarotājiem uz pakļauto un iznīcināmo
neticīgo dzīvību un mantu, īpašu uzsvaru vēl pielika Klervo (Clairvaux)
Bernards - ar saukli "piegriezt ticībai vai nokaut".
Mēs redzēsim kā šis pāvesta Eugena III slāvu zemju
un iedzīvotāju "dāvinājums" to iekarotājiem savu nesvēto turpinājumu un
atkārtojumu atrada tālākos krusta karos, - arī Livonijā.
Obodrītu pakļaušana, iznīcināšana.
Misijas
darbs ziemeļslāvu vidū bija sācies jau 10. gs. To veica misionāri, kas
nāca no Magdeburgas archibīskapijas (dibināta 968. gadā), ar visai
mainīgiem panākumiem. 983. gadā obodriti iznīcina šos sākumus. Arī
turpmākie gadi bija krasu pārmaiņu pilni. 1129. gadā Hamburgas -
Brēmenes archibīskaps Adalberts vizītē Ziemeļalbingiju (Holšteinu).
Viņu pavada mūks Vicelīns, kuram archibīskaps par darbošanās vietu
ierāda Vipendorfu. Jaunais misionārs atrod stāvokli ļoti bēdīgu -
retajos kristīgajos viņu ticība ir pagurusi. Kad
1134. gadā ķeizars Lotārs apmeklē obodritu novadus,
misionārs Vicelīns ieteic tur celt pili, ko nosauc par Zīgeburgu
(Siegeburg), un jau 1135. gadā pie tās uzceļ baznīcu un klosteri, kur
Vicelīns aicina Augustīnu kora kungu ordeņa mūkus. Lielā pacilātībā,
daudz ciezdami grūtības un dzīvības apdraudējumus, Vicelīns, klostera
priekšnieks, līdz ar saviem palīgiem mūkiem pacietīgi un miermīlīgi
darbojas, nesdami kristīgās ticības patiesības obodrītiem. Viņa mūku
pulkā ir kāds Meinards - Livonijas chronikā raksturots kā kanoniķis.
Secinot atpakaļ Meinarda gadus, viņš miris 1196. gadā (Ikšķilē), viņš
varēja būt mūks Zēgebergā apmēram 20 gadu vecumā, tātad dzimis ap 1120.
gadu, varbūt jau pat agrāk. Kā klostera audzēknis, liekas, jau bijis
zēna gados. Paradums audzināt nākamos priesterus jau no agras jaunības
bija izplatīts katoļu Baznīcas praksē. Droši var pieņemt, ka viņš ir
nācis no obodritu cilts. Kā vēlāk, Meinarda darbošanās laikā redzam,
viņš prata slāvu valodu, kas viņam daudz palīdzēja darbā Livonijā. Kad
1200. gadā bīskaps Alberts no lībiešu vecajiem pieprasa un saņem par
ķīlniekiem mierlīguma nodrošināšanai 30 zēnus, viņš tos nosūta uz
Vāciju - ne kā gūstekņus, bet kā klosteros kristāmus un sagatavojamus
par nākošajiem priesteriem - misionāriem. Vēl kāds nozīmes pilns
apstāklis - agrākās, slāvu izpostītās (1138.g.) Lubices vietā
Holsteinas grāfs Ādolfs II nodibina 1143. gadā jauno Libeku, kas
strauji attīstās par svarīgu tirdzniecības pilsētu. Lībeka ir pirmās
vācu durvis uz Baltijas jūru, kas ļoti atviegloja un rosināja
tirdzniecību. Agrākais tirgoņu ceļš no Brēmenes apkārt Jitlandes
pussalai un cauri dāņu salu archipelāgam - uz Visbiju saīsinājās uz
pusi un bija drošāks.
Vicelīna un viņa līdzstrādnieku miermīlīgo darbu
pārtrauca un izpostīja pāvesta Eugēna III bulla. Straujā uzbrukumā vācu
bruņinieku pulki iebruka Holšteinā. Līdztekus bullas piešķirtajām
tiesībām nāca Klervo (Clairvaux) Bernharda (1090-1153) parole -
iznīcināšana vai piegriešana kristīgajai ticībai, kurš saskatīja slāvu
cilšu pagānismā "velna cietoksni", kas iznīcināms. Krusta karš bija īss
- 1147. gadā tikai no jūlija līdz oktobrim. Velna cietoksnis bija
iznīcināts. Holšteinā bija "pabeigta misija". Slāvu vairs nebija. Kas
nebija nokauts, paglābās bēgot vai arī iejuka vācu kolonistu lavīnā,
kas pārpludināja
visu zemi. Holšteina bija kļuvusi "kristīga",
Vicelīns un viņa darbs bija iznīcināts. Vicelīnu gan iecēla 1149. gadā
par Oldenburgas bīskapu, kur viņš mira jau 1154, gadā, pēdējos gados
smagas slimības salauzts. Par Zēgebergas mūku likteni nav tiešu zinu.
Kur palika mūsu mūks Meinards pēc 1147. gada?
Livonijas chronika vēsti, ka viņš kā kuģa kapelāns
pavadījis tirgoņus viņu sezonas braucienos uz Livoniju no Lībekas. Vai
viņš bija kādos amatos vai klosteri Lībekā?
Lībeka bija garīga, rosīga pilsēta. Cik ilgi pirms 1180. gada viņš bija kuģa kapelāns?
Zēgeborgas
klosterim bija izcila loma "slāvu obodrītu misijā". Tās vadītājs jau
pieminētais priesteris, vēlākais bīskaps Vicelīns, bija klostera
dibinātājs un vadītājs, mūku, priesteru, misionāru sagatavotājs un
priekšnieks. Viņš izcēlās ar savu misionāra aicinājuma patiesīgumu un
dziļu dievbijību, ko nespēja sagraut pat lielas grūtības un briesmas,
kas bija jāpārdzīvo karu un nemieru laikā. Nelietodams ieročus un varas
līdzekļus, daudz izciezdams, pat dzīvības briesmas, viņš ir neparasta,
izcila personība šajā laikmetā, un ierindojams viduslaiku izcilajos
vientuļajos mūkos - misionāros. Līdzīgi Bonifācijam un Ansgaram, kas
neapbruņoti un arējās varas neaizsargāti, devās vēstīt Evaņģēliju
svešumā mežonīgām tautām. Katoļu Baznīca Vicelīnu ir ierindojusi svēto
kārtā.
Šajā klosterī Zēgebergas obodrītu misijas centrā, ir
pieminētais kanoniķis Meinards, kāds no Vicelīna līdzstrādniekiem, kurš
paver mūsu Latvijas cilšu kristianizācijā pirmo vēsturiski apliecināto
lappusi.
Bīskaps Meinards - mūks, misionārs, bīskaps.
Chronika
vēstī: "Bija kāds cienījama dzīves gājuma un godājama vecuma sirms vīrs
Meinards svētītā Augustīna ordeņa priesteris Zēgebergas (Sigeberg)
klosterī. Viņš vienkārši tikai Kristus un tikai pasludināšanas dēļ kopā
ar tirgoņiem ieradās Livonijā. Teitoņu tirgoņi jau kopš kāda laika
sadraudzējušies ar līviem, ieradās bieži Livonijā, pa Daugavu
kuģodami... ".
Šīs rindiņas Livonijas chronikas sākumā ir mums
pirmās ziņas par mūku Meinardu, kas ieradies ar vācu tirgoņu kuģi no
Vācijas (Lībekas? Brēmenes?).
Biogrāfisko ziņu par mūka, bīskapa Meinarda dzīves
gājumu un darbošanos ir ļoti maz. Tās visas mums sniedz Indriķa
chronika. Par viņa dzimšanu, par viņa darbošanos pirms ierašanās
Livonijā līdz šim nav atrastas nekādas tiešas ziņas. Zināms tikai, ka
viņš bijis mūks Zēgebergas klosterī un kā kuģa kapelāns (?) vai tulks
(?) ieradies no Vācijas (Lībekas?) Livonijā jau cienījamā vecumā,
sirms. Rēķinot atpakaļ no Meinarda miršanas gada -(1196)-, viņš varētu
būt dzimis ap 1120. gadu. Notikumi Holšteinā 12. gs. un īpaši obodrītu
misionāra Vicelīna darbošanās laikā, var pieļaut kādus secinājumus arī
par sava laika Zēgebergas klostera mūku kanoniķi Meinardu. Vicelīna
darbošanās Zēgebergā, īpaši pēc klostera dibināšanas 1135. gadā, bija
veltīta intensīvai misijai obodrītu starpā. Jaundibinātā klostera mūki
bija rosīgi darbinieki šajā misijā. Katoļu baznīcā intensīvajos misijas
laikos pie klosteriem bija īpašas klostera skolas (arī vēl misijas
zemēs), kurās izglītoja un sagatavoja jaunos nākamos misionārus -
mūkus. Šajās skolās uzņēma zēnus, sevišķi no vietējām tautām un pilnīgi
iespējams, Meinards bija viens no šādiem obodrītu-slāvu - zēniem. Viņa
slāvu valodu zināšanas viņam vēlāk jau Livonijā nodrošināja pilnīgi
neparasto draudzību ar Polockas kņazu, kas izskaidrojama ar īpašo
kontaktu viņu starpā bez tulka starpniecības, ņemot vērā dažādo slāvu
valodu un dialektu savstarpējo tuvību. Meinarda klostera laiks varētu
būt sācies kaut kad jau 1130. gados, no klostera audzēkņa vēlāk kļūstot
par mūku un kanoniķi Augustīna kora kungu ordeņa locekli un Vicelīna
līdzstrādnieku.
1147. gada notikumi, slāvu krusta kara šausmas,
zvērības un izpostīšanas, kas sagrāva Zēgebergas misiju obodrītu starpā
un garīgi un fiziski iedragāja Vicelīnu, nevarēja neatbalsoties jaunā
kanoniķa dvēselē, Mūsu jau tā nedrošais pavediens te, šķiet pārtrūkst.
Holšteinas dzīve dabū citu plūsmu. Nesen dibinātā Libeka (1143. g.)
spēji izveidojusies par rosīgu tirdzniecības centru. Tā ir pirmā vācu
pieeja Baltijas jūrai un durvis uz austrumiem. Ceļš uz Visbiju un
tālāk.
Meinardu mēs sastopam, dodoties līdzi sezonu tirgoņiem uz
Livoniju. No kura laika? Zināms, ka tas notiek "bieži "- jau pirms
1180. gada.
"Šis priesteris, tā saņēmis (atļauju un dāvanas),
droši ķērās pie dievišķā darba, sludinādams livoņiem un uzceldams.
Dieva baznīcu Ikšķiles ciemā (Ykeskola)."
Šī atļauja, ko katoļu
mūkam dod pravoslavu valdnieks, - sludināt viņa pavalstniekiem - ir
būtībā kaut kas neparasts, ņemot vērā pretešķību un kraso neiecietību,
kas pastāvēja pēc Baznīcas sašķelšanās (1054. g.) katoļu un pravoslavu
starpā. Šādu atļauju, protams, varēja saņemt, tikai tieši tiekoties ar
ķēniņu Voldemāru, kas varēja notikt, viņu apmeklējot Polockā. Liekas,
ka viņi abi - Meinards un Voldemārs - jau bija tikušies un bija labi
pazīstami. Droši vien Meinards bijis kādas reizes līdzi tirgoņiem
Polockā un, pārvaldīdams "slāvu valodas", pildījis tulka pienākumus, tā
iemantodams īpašu uzticību un labvēlību no ķēniņa, ar kuru varējis
sarunāties tieši. Tas viņu tuvināja ķēniņam un tagad, - ierodoties
paliekošā misionāra darbā, saņemt ne vien atļauju ne vien sludināt
Polockas pavalstniekiem lībiešiem, bet turklāt arī vēl dāvanas. (Šo
labestību pret katoļu mūku Voldemāram pārmet pravoslavi).
Mūka Meinarda ierašanos uz palikšanu Livonijā nekur
neatrodam datētu tieši. To aptuveni varam secināt no chronikas teksta,
kas runā par bīskapa Alberta izšķirošo uzvaru un par Tērbatas cietokšņa
ieņemšanu bīskapa Alberta 27. Gadā - (1224-1225, g.), kad ar Tērbatas
pakļaušanu, izbeidzot bezgalīgas cīņas ar Livonijas ciltīm, "nu
izbeidzas latviešiem apmēram 40 gadus nepārtrauktais karu posta laiks,
kurš ildzis jau pirms un turpinājies arī pēc nokristīšanas". Tas varētu
būt apmēram 1180. gads vai pat agrāk.
Kad sākušies mūka Meinarda
sakari ar Livoniju - dodoties līdzi Brēmenes (Lībekas?) tirgoņiem viņu
sezonas braucienos uz Livoniju - nezinām. Meinards, beidzot palikdams
stabili Livonijā, par turienes apstākļiem jau bija labi informēts un
jau bija uzņēmis kontaktus ne vien ar Polockas ķēniņu, bet arī ar
vietējiem iedzīvotajiem lībiešiem. Arī lībieši viņu - kā vienu no
tirgoņu pulka, šķiet uzņēmuši
draudzīgi. Kontroverse radās, kad
atklājās, ka šis mūks ir nācis uz palikšanu, pie tam ar citādiem
nolūkiem - mēģinādams lībiešus pievērst kristīgai ticībai. Par savu
apmetni (1184?) Meinards izvēlas lībiešu ciemu Ikšķili, apmēram 30 km
no Daugavas grīvas, augšpus Doles salai un Rumbulas krācēm. Ikšķiles
ciems, liekas bija lībiešiem viņu ievērojamākais ciems, kaut kas
līdzīgs "galvaspilsētai ". No šī ciema Meinards nokristīja Ilo,
Kulevena tēvu un Vīžo (Viezo) Alona tēvu, kuriem drīz sekoja citi.
Nākamajā ziemā (1184./85.?) lietuvieši (Lettones), iebrukdami Livonijā,
noposta Ikšķiles ciemu un aizved daudzus gūstā. Meinards līdz ar
ikšķiliešiem paglābjas mežos un pārmet pēc tam ikšķiliešiem viņu
nesaprātību (stultitia..?), kāpēc tie nav uzcēluši un nav gribējuši sev
celt pili. Meinards apsola tiem tādu uzcelt, ja tie ar zvērestu
apņemsies (tapt) par Dieva bērniem, ko tie arī apsola. Meinarda
aicināti, nākamajā vasarā ieradās dažādi meistari no Gotlandes un
uzcēla pili. Līdzekļus celšanai deva Meinards. No Zīgebergas klostera?
No tirdzniecības sakariem? No Polockas valdnieka-?
Pirms Ikšķiles pils uzcelšanas daļa ikšķiliešu likās
kristīties, pārējie apsolīja to darīt pēc pils uzcelšanas, bet, kad tā
bija uzcelta, nekristītie atteicās "pieņemt ticību".
Zemgaļi, nekristītie kaimiņi, dzirdējuši tai laikā
par mūra celtni, savā vientiesībā mēģināja ar kuģa tauvām to ievilkt
Daugavā, bet, šāviņu ievainoti, lādēdamies aizgāja.
Kaimiņi salaspilieši, ar līdzīgu (kristīšanās)
apsolījumu (1195. g.), krāpdami Meinardu, panāca pils uzcelšanu arī
Salaspilī. Nokristīja sākumā sešus - Viliendu, Uldenagu, Vadi, Valdeki,
Gervederi un Vīžo. Abu piļu - Ikšķiles un Salas - uzcelšanas starplaikā
(1186. g.) Brēmenes archibīskaps Hartviks II (1184-1207) Brēmenē
iesvēta Meinardu par bīskapu (episkopus excolanensis). 1188. gada 1.
oktobrī pāvests Klements III to apstiprina. Ikšķiles baznīca kļūst par
Livonijas (Ikšķiles) bīskapijas katedrāli, kura pakļauta Brēmenes
archibīskapijai.
Nav daudz zināms par Meinarda līdzstrādniekiem. Pie
baznīcas tapa klosteris. Mūki un citi līdzstrādnieki nāca no Vācijas
(no Zēgebergas?). Chronika
piemin "bīskapa palīgu pie Evaņģēlija
pasludināšanas" - brāli Teodoriku no cisteriešu ordeņa, vēlāko
Igaunijas bīskapu, kura darba lauks bija Gaujas lībiešu novadā,
Turaidā, kur tas pārdzīvoja dzīvības briesmas no lībiešiem, bet arī
kristīja Turaidas lībiešu augsto priekšnieku (valdnieku?)- pēc visām
pazīmēm Kaupo - pēc tā izārstēšanas no ievainojuma brūces - "pirmo no
pirmajiem Turaidā" "primus ex primoribus in Thoreida”
Sev piederīgajā Ikšķiles pils piektajā daļā Meinards
izveido Sv. Augustīna kora kungu (kanoniķu) ordeni, uzaicinot pa daļai
no Zēgebergas tā locekļus.
Meinarda darbošanās misijas darbā izpelnījās
atzinību Romā. Pāvesta Celestīna III (1191-1198) laikā - 1193. gada 27.
aprīlī konsistorija (25 kardināli, to starpā arī Lotario, vēlākais
pāvests Inocents III) izteic atzinību Meinarda misionāra dzīvei un
sekmīgam darbam. Jo vairāk viņš piedzīvoja grūtumu, pārestību un draudu
no lībiešiem. Redzēdams lībiešu stūrgalvību un apdraudējumu darbā,
sasaucis kopā klēru un brāļus, devās uz tirgoņu kuģiem, kas sataisījās
Lieldienās doties uz Gotlandi ar nodomu doties prom.
Lībieši par
to bij ļoti satraukti, baidīdamies, ka var ierasties no Gotlandes
krusta karotāji, kā tas bija dzirdēts "no kādiem vāciem, dāņiem un
normāņiem". Lībiešiem bija pastāvīgs kontakts ar Gotlandi un saviem
draugiem, kas tos vienmēr informēja par notikumiem un rosmēm Visbijā
tirdzniecības, politikas un militāro pasākumu laukā. Visbija bija arī
krusta karotāju sapulcēšanās vieta. - Solīdamies turēt ticību, lībieši
liekuļotās žēlabās lūdz Meinardu: " Tēvs vai tu mūs pamet? Vai tad gans
pamet savas avis vilku saplosīšanai?" Bet kad Meinards pierunāts
paliek, viņu ielenc naida pilni lībieši un uzrunā ar sarkastisku
izsmieklu: "Sveiks, Rabi, cik maksā Gotlandē sāls un vadmala?" Tie ir
tirgonim adresēti vārdi un Jūdasa vārdos ietverts naids un zaimi pret
kristīgo ticību. Kādas cilts drūmā, pirmā vēsturiskā vizītkarte.
Līdz ar to pieaug arī Meinarda apdraudējums.
Apspriedies ar savējiem, viņš gribēja doties uz Igauniju, kur
pārziemoja tirgoņi, lai viņiem dotos līdzi uz Gotlandi, bet turaidietis
Arno brīdināja, ka lībieši ir ceļā nolēmuši viņu nonāvēt.
Tad
Meinards nolēma lūgt no pāvesta padomu, sūtīdams pie pāvesta Teodoriku.
Teodoriks, lai nemodinātu lībiešu aizdomas un nekristu viņu rokās,
ietērpies priestera tērpā un paņēmis līdzi svētīto ūdeni, un rokā
turēdams grāmatu, it kā dodamies slimnieka apmeklējumā, varēja laimīgi
izkļūt no lībiešu zemes un nonākt Romā ar ziņojumu par apstākļiem
Livonijā. Pāvests, uzzinājis par kristīgo skaitu, skubināja uz
pastāvēšanu un apsolīja visiem grēku piedošanu, kas vēlētos uzņemt
krustu, lai dotos modināt šo (pirmajo) baznīcu.
Meinards palicis turpat Ikšķilē vēl divus gadus.
Chronikas daļas noslēgumā, kas attiecas uz Meinardu, ir piecas rindas,
kas vēstī par to, ka "jau toreiz tas pats bīskaps" ar Zviedrijas
hercogu, ar teitoņiem un gotiem, pat ar kuršiem karoja, bet vēlāk tos
aizdzina uz Viru - Igaunijas provinci, kur piestājuši tie trīs dienas
postīja zemi.
Teksts ļoti neiederīgs - gan Meinarda vecuma dēļ,
gan arī tādēļ, ka nekad agrāk nekādi Meinarda sakari ne ar kuršiem, ne
ar igauņiem nav pieminēti.
Pēc daudziem darbiem un ciešanām Meinards iegūla
slimības gultā, un, juzdams savu miršanu, saaicināja Livonijas un
Turaidas vecajos, vaicāja, vai pēc viņa nāves tie vēlētos palikt
turpmāk bez bīskapa. "Bet tie ar lielu prieku vienprātīgi apstiprināja,
ka viņi grib bīskapu". Pēc īsa brīža bīskaps 1196. gada 14. augustā
mira. Viņu apbedīja Ikšķiles baznīcā un, liekas, 1226. gadā viņa pīšļus
pārveda uz Rīgu un iemūrēja kapā - altāra telpas kreisajā sienā.
Meinarda vieta kristīgās misijas vēsturē.
Meinards
bija vēl pēdējā lēnprātības misijas atblāzma jaunajā šķēpu un krusta
misijas laikmetā, kas strauji un baismīgi iezīmēja asiņaino varmācības
ceļu.
Nesamierināmais naids, kas uzliesmoja muhamedāņu
pasaulē pret kristīgajiem un pēc ceturtā krusta kara Austrumu māsas
baznīcā pret Romu, bija atbilde uz cinisko paradoksu - ticības
patiesības izplatīšanu ar asiņainiem krusta kariem, kas nu liesmoja
visās malās, ar mūžam neizdzēšamām sekām.
Krusta kari bija
Rietumu Baznīcas kaunpilni noziegumi, kāda gudra 19 gs. politiķa
vārdiem runājot - "tas bija vairāk nekā noziegums - tā bija kļūda".
Nobeidzot atkal ar krusta kariem, kā bijām sākuši, mūsu domas, un sirds
siltums ir pie pazemīgā mūka, pirmā mūsu zemes misionāra - bīskapa Meinarda.
Šķēpa misija nāca pēc viņa.
Meinarda misija.
Meinardam
mirstot, varēja likties, ka viņa apmēram divu gadu desmitu ilgā,
uzticīgā darbošanās lībiešu un latvju starpā, nesot tiem patiesību, ir
kā dziestošs ugunskurs. Lielā uzticībā, pacietībā un pastāvēšanā, tiešo
nāves draudu priekšā, sīksti gūtie redzamie panākumi šķita izgaistam.
Palika tikai viņa personīgās uzticības neapēnotais paraugs, svētīgā
pasludinātaja un apliecinātāja, moceklim līdzīga, Kristus kalpa
vaiņags.
Dievs tomēr vēlēja, ka šeit it kā dziestošajai dzirkstij bija apsolījums savā laikā uzliesmot.
Meinarda misija šajā pasaulē ir vēstījums kristīgai
baznīcai. Laikmetā, kad cilvēces likteņi un darbi kā svaru kausi
svārstījās spēcīgos un krasos vēzienos, kad nāca jauna dvesma -
brāzmaina nepacietība aizsteigties priekšā Dievam Viņa valstības
uzcelšanā, laužot pretestību ar šķēpu un uguni - atgriezt vai iznīcināt
tautas un cilvēkus, Meinards - jau šo plūdu apņemts, no Zēgebergas
atrauts Livonijas neviesmīlīgajos krastos līdz ar sv. apustuli Pāvilu,
Benediktu, Bonifāciju, Ansgaru, Adalbertu – Vicelīnu - apliecina savam
laikmetam un visiem nākamajiem laikiem paša Kristus ceļu - Viņa
apliecinātāju un mocekļu ceļu šajā pasaulē un cilvēcē - svētīgo un
lēnprātīgo ceļu, kam novēlēts zemi iemantot...
Piezīme:
Rakstā paturēta Livonijas Chronikas tekstā lietotais vārds - latīņu valodā -
Meinardus - vācu tulkojumā Meinard -
Rakstā ieturēta latviešu valodas pareizrakstība (1933-I, 1944- II).
