“Es esmu zemnieka dēls. Mana vectēva tēvs, mans
vectēvs un mans tēvs bija īsti zemnieki. Kā Filips Melanhtons reiz
izteicies, man būtu bijis jākļūst par ciema vecāko vai par kādu
priekšstrādnieku …, bet ka esmu kļuvis bakalaurs un maģistrs un tad
atkal nolicis brūno bareti, to atstādams citiem un kļuvis par mūku …
savu tēvu ar to ļoti sarūgtinādams … un, neraugoties uz to, sanācis
naidā ar pāvestu un viņš ar mani par to, ka esmu apprecējis no klostera
izstājušos mūķeni - kas gan to būtu varējis zvaigznēs izlasīt? Kas to
man būtu varējis iepriekš pareģot?” - tā saka par sevi Mārtiņš Luters
pats.
Vācijas “zaļajā sirdī” dabas skaistumiem
apveltītajā, kalnainajā un mežainajā Tīringā - atrodas Moras ciems. Šai
ciemā paaudzēm ilgi dzīvojusi Luteru zemnieku dzimta. Tā kā pēc sena
paraduma mājas vienmēr mantoja jaunākais dēls, un vecākajiem brāļiem
bija jāmeklē sava dzīves iztika citur, arī Hanss Luters ar savu sievu
Margaretu un mazo dēliņu 1483. gadā pārceļas uz Eislebeni, meklējot
darbu Mansfeldas grāfistes jauniekārtotajās vara raktuvēs. Eislebenē
1483. gada 10. novembrī Luteru ģimenē piedzimst otrs dēls, kuru
kristīja jau nākamajā dienā sv. Pētera baznīcā, dodot tam tās dienas
svētā – Mārtiņa - vārdu.
Enerģiskais Hanss Luters pēc kāda laika kopā ar kādu
darba biedru nonomā nelielu raktuvi, ar laiku to paplašinot. Ja viņš
arī nekļuva pie lielas bagātības, viņam bija iespēja uzturēt savu lielo
ģimeni, kurā 1505. gadā bija četri dēli un četras meitas, un rūpēties
par savu bērnu izglītību. Dziļa, nopietna dievbijība tā laika parastajā
katoļu ticības izpausmē un ļoti stingra bērnu audzināšana valdīja
Luteru ģimenē.
Jau ļoti agrā bērnībā sākas Mārtiņa skolas gaitas un
izglītības ceļš. 1488. Gadā viņu nodod Mansfeldas pilsētas skolā, lai
tas mācītos lasīt, rakstīt, dziedāt un arī pašu galveno - latīņu
valodu, kas bija nepieciešama visai tālākai izglītībai. Tā bija arī
Baznīcas un dievkalpojuma valoda. Dziedāšana mācīta tāpēc, ka zēnu
balsis bija nepieciešamas dziedājumiem dievkalpojumos. Disciplīna skolā
- tikpat stingra kā mājās, kur pēriens varēja nākt par vismazāko
pārkāpumu. Aiz savu vecāku ārkārtīgās stingrības Mārtiņš Luters tomēr
saskatīja viņu lielo sirds mīlestību būdams viņiem par to visu mūžu
pateicīgs. Vēlākos gados, runājot par audzināšanu, viņš ir izteicies,
ka “ābolam jāstāvot blakus rīkstei” stingrībai un mīlestībai jābūt
audzināšanā apvienotām.
Uz īsu laiku 1497. gada pavasarī Mārtiņu nodod
klostera skolā Magdeburgā, bet jau 1498. gada Lieldienās viņš ir atkal
atpakaļ pie vecākiem Mansfeldā, kuri viņu tagad sūta pie saviem
radiniekiem uz Eizenahu viņa “mīļo pilsētu”, kā Luters to vēlāk mēdza
dēvēt. Sākumā ir grūti pat ar tērpa apmetni, ko tuvinieki viņam nespēj
sagādāt, līdz beidzot viņš nonāk dievbijīgā Šalbes ģimenē, kur viņš
saņem uzturu par palīdzību mācībās mazajam dēlēnam. Viņa labā balss,
piedaloties skolēnu dziedāšanā baznīcā un ārpus tās, bija pievērsusi šo
dziļi dievbijīgo cilvēku uzmanību. Mācības svētā Georga draudzes skolā
arī vainagojās labām sekmēm. Te Mārtiņš pilnīgi apgūst latīņu valodu,
spēdams tajā sacīt runas un pat sacerēt dzejas pantus. Viņš patur labā
piemiņā savu skolotāju Treboniju, kurš, ienākdams klasē, mēdza noņemt
savu cepurīti – “jo šeit, šo jauno skolnieku starpā sēd kāds, kuru
Dievs darīs par krietnu birģermeistaru, kancleru, augsti mācītu doktoru
vai valdnieku” - tā viņš mēdza sacīt.
1501. gadā, pēc pabeigtiem skolas gadiem Eizenahā,
septiņpadsmit gadu vecumā Mārtiņš Luters dodas uz Erfurti un iestājas
universitātē. Viņu atbalsta tēvs, kura līdzekļi tagad to atļauj. Tēvs
cer, ka dēls kļūs par mācītu juristu un pēc studiju beigām, ar
Mansfeldas grāfa gādību varēs ieņemt labu vietu.
1505. gadā, pabeidzis pamatstudijas un
ieguvis maģistra grādu, Mārtiņš Luters uzsāka tieslietu studijas. Šis
ir arī lielais lūzuma gads viņa dzīvē. Studiju semestra vidū, dodoties
uz Mansfeldu apmeklēt savus vecākus, ceļā viņu pārsteidz
spēcīgs negaiss, un zibens viņam blakus iesper zemē. Sirds baiļu
pārņemts, viņš dod svētajai Annai - kalnraču patronesei - solījumu kļūt
par mūku, jo kāda gan Dieva tiesa būtu viņu gaidījusi, ja zibens būtu
skāris viņu? Kā gan viņš būtu varējis nesagatavots un bez Baznīcas
žēlastības līdzekļu dotā izlīdzinājuma stāties Pasaules Tiesneša
priekšā? Bailes no Dieva tiesas viņu dzina klosterī. 16. jūlijā viņš
vēl saaicina pie sevis savus draugus un atvadās no tiem: “Jūs mani
šodien vēl redziet savā vidū, bet pēc tam vairs nekad”. Pārsteigtie
draugi nespēj viņu ne atrunāt, ne atturēt no dotā solījuma pildīšanas,
17. jūlijā viņš dodas uz Erfurtes Augustīņu Eremitu klosteri. Ar lielu
nopietnību un apzinību viņš nododas šī klostera ļoti stingrajai
disciplīnai un visām mūku dzīves prasībām. Līdztekus savā mūka istabiņā
viņš nododas nopietnām studijām, lai sagatavotos iesvētīšanai priestera
kārtā, kā to bija vēlējies klostera priekšnieks - priors. 1507. gada
aprīlī Erfurtes Dombaznīca Mārtiņu Luteru iesvēta priestera kārtā, un
2. maijā viņš pirmo reizi drīkst lasīt mesu - noturēt dievkalpojumu pēc
katoļu Baznīcas kārtības. Viņš to dara dziļā saviļņojumā. Šai dienā
ierodas arī viņa tēvs un pasniedz klosterim lielu dāvanu - divdesmit
zelta guldeņus. Uz vaicājumu, kādēļ tēvs tik ļoti bija pretojies tam,
ka dēls iestājies klosterī, tēvs atbildējis: “Vai jūs, mācītie vīri,
svētos Rakstos neesiet lasījuši, ka ir jāgodā tēvs un māte?” - Šie
vārdi Mārtiņam Luteram palikuši neaizmirstami visu mūžu.
Lai arī dziļā nopietnībā viņš rūpīgi un apzinīgi
pildīja visas klostera dzīves prasības - lūgšanas, apceres, klusuma
brīžu ieturēšanas, gavēni un iknedēļas grēknožēlas bikti, ilgotais
dvēseles miers tomēr nenāca. Vēl vairāk, šaubas, vai Dieva žēlastība
novēlēta arī viņam, nomāc viņu un pilda sirdi neizsakāmām mokām.
Atbilde un miers atnāca pa citu ceļu.
1508. gadā Luteru aicina par mācības spēku pie
jaundibinātās Vitenbergas universitātes turēt priekšlasījumus
filozofijā. Viņš pārceļas uz Augustīnu klosteri Vitenbergā un nāk
personīgā saskarē ar Augustīnu ordeņa ģenerālvikāru Dr. Johannu von
Staupicu, un izvēlas viņu par savu biktstēvu. Šim notikumam Mārtiņa
Lutera dzīvē bija ļoti liela nozīme. Uz viņu mokošajiem jautājumiem par
Dieva žēlastību Staupics viņam vienmēr norāda uz Kristus brūcēm - uz
Pestītāju, kurš miris par mums. 1509. gadā Luters atkal ir kādu laiku
Erfurtē, pārraudzīdams mūku teoloģisko izglītību un arī pats vēl
Erfurtes universitātē papildinādamies teoloģijas studijās. Nākamajā,
1510. gadā, sava ordeņa uzdevumā viņš dodas uz Romu. Viņš izlieto šo
iespēju, lai iepazītos ar Romas baznīcām, bet ir vīlies cerībā, ka
“ģenerālbikts”, pie kuras viņš Romā gāja, tam dos dvēseles mieru. Gan
pateicīgs par doto iespēju iepazīties ar “svēto pilsētu”, tomēr arī
lielu šaubu pārņemts, viņš atgriežas mājās.
1512. gadā Augustīnu klosteru pārstāvju sapulce
Ķelnē ievēl Mārtiņu Luteru par ordeņa subprioru un Vitenbergas klostera
priekšnieka vietnieku, uzdodot pārraudzīt arī ordeņa brāļu studijas.
Tai pašā gadā, Staupica paskubināts, viņš noslēdz savas teoloģijas
studijas un tiek svinīgi promovēts par teoloģijas doktoru, līdz ar to
iegūstot tiesības Vitenbergas universitātē turēt priekšlasījumus
Bībeles priekšmetos. Viņa priekšlasījumi par Psalmiem, Romiešu un
Galatiešu vēstulēm saista studentus un viņā pašā noskaidro atziņu, ka
Dievs pieņem grēciniekus savā žēlastībā Kristus nopelna un nevis
cilvēku darbu dēļ. Dieva taisnība nav tiesātāja un atriebēja taisnība,
bet Dievs piešķir to tam, kas ticībā pieķēries Kristum. Kādā vēstulē
(Georgam Spenleinam) viņš raksta: “Tāpēc, mans mīļais brāli, mācies
(pazīt) Kristu, un proti, Krustā Sisto. Man kļuva tā, it kā es būtu
gluži no jauna piedzimis un pa atvērtām durvīm iegājis paradīzē. Visa
Bībele man pēkšņi ieguva citu izskatu. Ja es agrāk biju nīdis vārdus
“Dieva taisnība”, jo mīļāki un saldāki man tie kļuva tagad. Tā šie
apustuļa vārdi man kļuvuši īstenībā par paradīzes vārtiem”.
1515. gada maijā ordeņa ģenerālsapulce ieceļ Mārtiņu
Luteru par iecirkņa vikāru, kuram padoti vairāki klosteri. Izdarot
vizitācijas un sarakstoties ar klosteriem, Luterā, pašam neapzinoties,
veidojas un nobriest viņa reformatora uzskati, kuri nenovēršami kādu
dienu arī atrod savu izpausmi Tas notika vispirms tā sauktajā “atlaižu
strīdū”.
Atlaižas, kuras ar uzbāzīgu ieteikumu izplatīja
dominikāņu mūks Tecels, sagādādams prāvus līdzekļus Romai un Maincas
arhibīskapam, solīja to ieguvējiem grēku piedošanu un izpestīšanu no
šķīstīšanas uguns. Bet līdz ar to tās ārkārtīgi negatīvi ietekmēja
dvēseļu kopšanu draudzēs, ko Luters, ar lielu nopietnību pieiedams
bikts un grēku piedošanas jautājumam, sajuta kā ļoti smagu traucējumu
un sajukuma radīšanu savā garīgajā darbā. Nemierā ar to bija daudzi
garīdznieki un pat bīskapi. Nemierā bija arī tie laicīgie valdnieki, no
kuru zemēm aizplūda lieli līdzekļi. Lai rastu skaidrību šai sarežģītajā
stāvoklī, Luters Visu Svēto dienas priekšvakarā, 1517. gada 31.
oktobrī, pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm piestiprināja rakstu
latīņu valodā, kas saturēja 95 tēzes, uzaicinot - pēc tai laikā vispār
pieņemta paraduma - zinību vīrus uz disputu šai jautājumā. Šis pats par
sevi šaurākā lokā domātais pārrunu ierosinājums vienā mirklī kļuva par
sviru, kas izcēla katoļu Baznīcu no tās gadsimtiem ilgā, ierastā dzīves
plūduma un tradīcijām. Ārkārtīgā ātrumā “itkā paši eņģeļi būtu bijuši
to izplatītāji” - 95 tēzes izplatījās pa visu Vāciju un Viduseiropu.
Kas bija tā pasaule, kurā šīs “eņģeļu nestās” tēzes
iešķēlās kā zibens un nodārdēja kā pērkona grāviens? Roma! “Esi
sveicināta, tu svētā Roma!” - tā, ceļos kritis un rokas augšup
pacē-lis, izsaucās Mārtiņš Luters, reiz ieraudzīdams šo pilsētu. “Es
neatdotu ne par simt tūkstošiem guldeņu to, ka esmu Romu redzējis, lai
arī tās lielās negantības nemaz visas nezinu. Jā, taisna un svēta tā ir
svēto mocekļu un viņu asiņu dēļ, kas tur izlietas! Bet tās Romas vairs
nav. Neviens nespēj ticēt, kādu grēku un kauna lietu pilna tā tagad …
Ja ir kāda elle, tad Romai jābūt uz tās uzceltai, jo visi grēki tur
savā spēcīgākajā izpausmē … negantākā alkatība, Dieva nicināšana,
atbaidoša elkdievība …” Kad vēlāk, Reformācijas notikumu karstumā,
Luters atļāvās pāvestu nosaukt par “Romas vilku”, tas nebija tik viņa
sarūgtinājuma vai sašutuma dēļ vien. Veselu pusgadsimtu Pētera krēslā
nomainās necienīgi Baznīcas vadītāji: pasaulīgi, greznuma mīlētāji,
izšķērdīgi cilvēki, kuriem nebija sveši nekādi grēki. Greznība un
izšķērdība meklēja ceļus līdzekļu iegūšanai. Pāvests Inocenls VIII
(1482—92) ikgadus saņēma 40 tūkstošus dukātu no kristīgās pasaules
visniknākā ienaidnieka turku sultāna Bajazeta II par “pakalpojumu”
sultānam, turot gūstā tā brāli, troņa tīkotāju. Visi augstākie Baznīcas
amati bija pērkami par lielu naudu. Pāvests Jūlijs II izsludina
atlaižas, kas “derīgas” pat mirušo dvēseļu glābšanai no šķīstīšanas
uguns - lai varētu Romā celt vecās sv. Pētera baznīcas vietā jaunu,
greznāku. Šīs atlaižas, atjauno arī viņa pēctecis Leons X (1513—21), un
šī pāvesta laikā tad. arī Luters pieteic savu disputu par atlaižām. No
pāvestiem un viņu dzīves veida daudzkārt neatpaliek arī augstākā
garīdzniecība, samaitāšana sniedzas uz leju bieži līdz pat klosteriem.
Lutera tiešais garīgais priekšnieks bija Magdeburgas
un Maincas arhibīskaps, kardināls Albrehts, cilvēks bez jebkādas
teoloģiskas izglītības un bez izpratnes un intereses garīgās dzīves
lietās. Viņa brālis, Brandenburgas kūrfirsts, panāk viņa iecelšanu par
Magdeburgas arhibīskapu vēl pirms tas iesvētīts priestera kārtā, kad
viņam tikko 23 gadi. Gadu vēlāk, 1514. gadā, pret lielu samaksu pāvests
viņam piešķir klāt arī Maincas arhibīskapiju; un tā, 24 gadu vecumā,
iemantodams Vācijas viscienījamāko garīgo amatu ar svētā Bonifācija
sēdekli, viņš kļūst par milzīgas teritorijas - kas sniedzas no
Ziemeļjūras līdz Alpiem garīgo un pa daļai arī par laicīgo valdnieku,
nododamies mākslām, pasaulīgai dzīvei un - relikviju krāšanai. Savā
Dombaznīcā Hallē Albrehts savācis 8933 relikvijas, kas garantēja viņu
aplūkotājiem un godinātājiem atlaižas uz gandrīz 40 miljoniem gadu …
Izšķērdīga, pasaulīgā dzīve un parāds pāvestam prasīja lielus
līdzekļus, un tāpēc ar lielu enerģiju viņš veicināja atlaižu pārdošanu,
bet ienākumi dalīti nāca kā viņa, tā pāvesta rīcībā. Savā amatā nolikts
vadīt gandrīz visas Vācijas garīgo dzīvi, arhibīskaps Albrehts varēja
kļūt par lielu svētību savam laikmetam, ja kaut cik būtu papūlējies
izprast “mūku ķildas”, kā viņš nicīgi sauca Mārtiņa Lutera disputus ar
viņa pretiniekiem. Apkaitināts par zudušajiem atlaižu ienākumiem, viņš
kļuva par pretinieku lietām, kuru būtība viņam palika sveša un
nesaprasta.
Notikumi pēc 31. oktobra risinājās strauji un
neatturami, apņemdami arvien tālākus apvidus un plašākas aprindas. No
vienas puses, spēji un spēcīgi sakustējās vecās kārtības aizstāvētāji,
pūlēdamies apturēt jauno kustību; no otras puses, strauji un neatturami
cēlās jaunie, atjaunošanu prasītāji spēki un cīnītāji. Mārtiņš Luters
pēkšņi bija ierauts spēcīgā pasaules notikumu straumē, arvien vairāk un
plašāk ierosināts doties kristīgās Baznīcas dzīves un mācības jautājumu
noskaidrošanā un pārvērtēšanā, arvien vairāk ieiedams reformu dziļumā,
arvien asāk un konsekventāk izceldams viņu nepieciešamību. Arvien
spēcīgāki un asāki kļuva cīņas vārdi un paņēmieni. Sākotnējām
diskusijām ar atlaižu aizstāvjiem bija vairāk polemisks raksturs,
neskopojoties no abām pusēm ar spēcīgiem, pat rupjiem izteicieniem. Kad
šiem pirmajiem mēģinājumiem atspēkot Mārtiņa Lutera uzskatus nebija
panākumu, pret viņu vērsās visa Romas garīgā vara un arī tās ietekmētā
laicīgā vara.
Jau 1517. gadā kardināls Albrehts iesniedz Romas
kūrijai sūdzību pret Luteru par “jaunu mācību” izplatīšanu. Lutera
uzstāšanās pret atlaižu izplatītāju, dominikāņu mūku Tecelu, ierosināja
Dominikāņu ordeni iesniegt 1518. gadā pret viņu apsūdzību ķecerībā.
Mēģinājums uzaicināt Mārtiņu Luteru uz Romu, kur viņu būtu sagaidījis
Husa liktenis, atdūrās uz viņa zemes, valdnieka, Saksijas kūrfirsta
Fridriha Gudrā pretestību, kurš negribēja pazaudēt savas jaundibinātās
Vitenbergas universitātes izcilo profesoru. Nebija sekmju arī augstu
amatu piedāvājumiem.
Galīgais lūzums nāca 1520. gadā, kad Dr. Johana Ecka
ierosmē Roma vērsās pret Luteru lielā asumā. 1520. gada jūnijā izdotā
pāvesta bulla “Exsurge, Domine” nosoda Mārtiņa Lutera mācības, liek
sadedzināt viņa rakstus un piedraud viņam ar izslēgšanu no Baznīcas, ja
tas noteiktā laikā neatsauks savas mācības. Lutera atbilde nāca ar trim
nelieliem, bet visai nozīmīgiem rakstiem tai pašā gadā:
1.”Vācu tautības kristīgajai dižciltībai - kristīgās dzīves, labošanai” - augustā,
2.”Par Baznīcas Bābeles gūstu” - oktobrī un
3.”Par kristīgā cilvēka brīvību” - novembrī,
kuros ietverti uzskati kā kristīga cilvēka, tā arī
visas tautas tikumiskās, ticības un ārējās dzīves labošanai. Simboliski
šo lūzumu vēl apstiprināja pāvesta draudu bullas sadedzināšana 10.
decembrī Vitenbergā pie pilsētas vārtiem, universitātes mācības spēku
un studentu klātbūtnē. Uz to sekoja 1521. gada 3. janvārī pāvesta lāstu
bulla un uzaicinājums Luteram ierasties Vormsā, Valsts sapulcē, viņa
lietas izspriešanai. Saksijas kūrfirsts Fridrihs bija licis Luteru
brīdināt no šī ceļojuma, kas nozīmēja viņam tiešas dzīvības briesmas,
uz ko Luters kūrfirsta sūtnim esot atbildējis, ka “… ja ari Vormsā būtu
tik daudz velnu, cik dakstiņu uz jum-tiem, es tomēr gribu turp doties
…”; 16. aprīlī viņš ierodas. Vormsā, kur nākošajās dienās viņu
pārklaušina.
Ilgās nopratināšanas un pārrunas noslēdzas 18. aprīlī ar Mār-tiņa Lutera beigu runu:
“Ja
Ķeizariskā Majestāte, kūrfirsti un firsti prasa no manis vienkāršu,
vientiesīgu, īstu atbildi, tad gribu to dot bez ragiem un zobiem. Es
atsaukšu tikai, ja es tiktu pārliecināts un pārspēts ar svēto Rakstu
liecībām vai atklātiem, skaidriem un gaišiem pamatojumiem - jo es
neticu ne pāvestam, ne konciliem, jo kā gaišā dienā ir skaidri redzams,
ka tie bieži ir maldījušies un nonākuši pretrunā paši ar sevi. Un tā kā
mani ir pārliecinājuši Svēto Rakstu vārdi, kurus esmu pieminējis, mana
sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā - es nevaru un negribu neko atsaukt,
jo nav ne droši, ne ieteicami darīt kaut ko pret sirds-apziņu. Šeit es
stāvu, es nevaru citādi. Dievs, palīdzi man! Āmen.”
Šīs nelokāmās nostājas dēļ ķeizars Kārlis V 26.
maijā, tā sauktajā “Vormsas ediktā”, pasludināja Mārtiņu Luteru ārpus
likuma. Baznīcas lāstam klāt nu pievienojās arī laicīgā likuma
bardzība, kas jau nozīmēja tiešus nāves draudus. Par glābēju briesmās
kļuva Saksijas kūrfirsts hercogs Fridrihs Gudrais. Nevarēdams atklāti
nostāties pret ķeizaru un Valsts sapulces lēmumu, viņš arī nevarēja
ļaut savam iecienītajam profesoram atgriezties atpakaļ Vitenbergā. Kad
Luters ar saviem ceļa biedriem bija atceļā no Vormsas, kādā vietā tam
“uzbruka” bruņoti vīri, kas to sagūstīja un aizveda uz Vartburgu, uz
kādu no kūrfirsta pilīm. Desmit mēnešus - no 1521.g. 4. maija līdz
1522.gada 6. martam Luters pavadīja Vartburgā, neviena nepazīts un
nemeklēts kā vienkāršs “karavīrs Georgs” (Junker Jörg), pasargāts no
ķeizara un garīgās varas bardzības. Bija pat radusies pārliecība, ka
viņš aizgājis bojā.
Šis Vartburgas trimdas laiks kā Lutera dzīvē, tā
visā Reformācijas vēsturē ir visai nozīmīgs. Jau daudzos polemiskos
rakstos viņš atgādina pasaulei, ka ir dzīvs, bet, pāri visam, šo kluso
laiku iezīmē kāds ļoti svarīgs darbs - Jaunās Derības tulkojums vācu
valodā. Ne tik savai tautai vien Mārtiņš Luters deva šo dārgo dāvanu.
Svētie Raksti tautas valodā, Svētie Raksti katrā kristīgā mājā kļuva
par ticības mērauklu un dzīves pamatu visur tur, kur iesniedzās
Reformācijas viļņi. Notikumi, kas izraisījās ticības un uzskatu
pretešķībā, spieda Luteru pret viņa hercoga gribu atstāt drošo
Vartburgas patvērumu un atgriezties Vitenbergā, kur to gaidīja
nopietnas cīņas ar sektu novirzieniem, dievnamu iekārtu postītājiem, ar
pārmērību un patvaļas gariem. Šai laikā notiek arī Lutera nošķiršanās
no humānisma pārstāvjiem, un iezīmējas plaisa, kas nošķīra Luteru no
Cvinglija un Šveices reformācijas virziena. Galīgā nošķiršanās
piepildījās 1529. gadā Mārburgas disputā, svētā Vakarēdiena izpratnes
jautājumā. Līdztekus garīgajām strāvām bija izraisījušies arī lieli
notikumi saimnieciskā, sociālā un politiskā dzīvē. 1524.—25. gados visu
Vāciju spēcīgi saviļņoja plašie zemnieku nemieri, kuru pamatā bija
zemnieku protests pret viņu beztiesisko stāvokli. Luteram uzstājoties
pret varmācībām, stipri cieta viņa popularitāte zemnieku vidū.
1525. gads ir arī pagrieziena gads Mārtiņa Lutera
personīgajā dzīvē. 13. jūnijā viņš salaulājās ar Katrīnu fon Boru, kura
kopā ar astoņām citām mūķenēm 1523. gadā izstājusies no Nimbšenas
klostera. Šim tīri personīgās dzīves notikumam tomēr bija liela ietekme
uz Reformācijas gaitā topošo evaņģēlisko Baznīcu. Bija sarautas pēdējās
saites ar mūku kārtu. Priekšzīmīgā un uzticīgā Luteru laulības un
ģimenes dzīve kļuva par priekšzīmi kristīgai mājas dzīvei un īpaši
garīdznieka ģimenes dzīvei evaņģēliskā garā. Luteru māja kļūst par
centru, kurā nepārtraukti nāk un iet, un uzturas draugi, Reformācijas
darbinieki, ticības dēļ vajātie, studenti. Katrīna ar savu saprātību un
čaklumu prata pat ierobežotajos apstākļos, šauriem līdzekļiem vadīt
lielo saimniecību un iekārtot mājīgi plašās klostera telpas, kas Luteru
ģimenei bija piešķirtas par mājokli. “Mums neklājas samantot bagātību”,
mēdza sacīt Luters, visu savu mūžu atraidīdams piedāvātos, bagātīgos
honorārus par viņa daudzajiem rakstiem. Skarbajās un nepārtrauktajās
cīņās ierautajam reformatoram viņa māja un ģimene bija miera un
atspirguma vieta. Bērni Lutera uzskatā - visaugstākās Dieva svētības
dāvanas. Luteru ģimene bija dzimuši trīs dēli un trīs meitas.
Aizkustinošas savā sirsnībā ir viņa vēstules bērniem, dziļas ir sāpes
šķiroties no divām meitenītēm, kas mira bērnībā. Ģimenes un bērnu
pulciņā ir arī tapušas skaistās, Lutera paša sacerētās dziesmas
Ziemassvētkiem – “No debesīm es atnesu”, “Raug` kā tur Dieva eņģeļi”.
Ap galdu sapulcētā, kādreiz it prāvā pulka vidū pie vienkāršās
maltītes, ir tapušas Lutera “galda runas”, kur cauri satura nopietnībai
uzdzirkst viņa asprātība un humors. Skaudrās cīņas ar uzskatu
pretiniekiem dažbrīd izraisīja lielus asumus un pat skarbas rupjības,
bet tā bija laikmeta īpatnība, kas raksturoja vienlīdz abas pretējās
puses.
Lielie pasaules notikumi nepalika bez ietekmes uz
Reformācijas norises gaitu. Cīņās par varu Itālijā pāvesta Klēmenta VII
nostāšanās ķeizara pretinieku pusē 1526. gadā pasargā evaņģēliskos no
ķeizara centieniem ar varu tos piespiest atgriezties vecajā ticībā.
Ķeizars, savukārt, cenšas iebaidīt pāvestu ar prasību sasaukt vispārēju
koncilu ticības lietu izšķiršanai. 1527. gadā ķeizara karapulki ieņem
un briesmīgi izlaupa Romu. Tam visam pāri vēl nāk lielās turku
briesmas. 1526. gadā kaujā pie Mohačas turki sakauj ungāru karaspēku un
pārpludina visu Ungāriju. Jau 1529. gadā turku sultāns Solimāns ar savu
karaspēku aplenc Vīni. Turki ir pašā Eiropas sirdī. Kristīgā pasaule
nodreb draudošo briesmu priekšā. Visā šai notikumu jūklī nebija
iespējas nodoties “ķeceru” lietām un pildīt Vormsas edikta lēmumu par
Lutera apcietināšanu un “jaunās ticības” apspiešanu.
Luters šai laikā daudz darbojas evaņģēliskās
Baznīcas izveidošanas un iekšējās nostiprināšanas darbā Saksijā un
citos Vācijas novados. Viņa korespondence aptver turpat vai pusi
Eiropas. Arī Rīgas rāte, kas jau pašos Reformācijas kustības sākumos
raksta atzinības pilnas vēstules “lielajam pravietim”, saņem tikpat
sirsnīgas vēstis atpakaļ, skubinot palikt īstajā ticībā. Rīgai viņš arī
veltī savu 127. Dāvida dziesmas izskaidrojumu. 1526. gadā Luters izdod
dievkalpojuma kārtību tautas valodā. Tas ir vizitāciju laiks - viņš
pārrauga skolu un Baznīcas dzīvi Saksijā. Šo vizitāciju iznākumā top
Mārtiņa Lutera Mazais katķisms (1529), lai novērstu lielos trūkumus un
neizpratni garīgajās lietās. Tam drīz seko arī plašākais Lielais
katķisms un 1534. gadā - visas Bībeles tulkojums tautas valodā. Šis ir
arī tas laiks, kad tapusi viņa celsmīgā, ticības spēka pilnā dziesma
“Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Šai cīņu un darbošanās laikā
noskaidrojās un tapa evaņģēliskās Baznīcas pamati un ticības veidotāji
un kopēji spēki: dievkalpojums tautas valodā, Svētie Raksti, dziesmu
grāmata un Mazais katķisms katrā kristīgā ģimenē un mājā. Katrā tautā
un zemē, kur vien cēlās ticības atjaunošanās un skaidrošanās kustība
arī ārpus Reformācijas zemes, šīs mantas dabīgi un nepieciešami kļuva
par atjaunotās ticības dzīves pamatu.
1530. gadā, pēc ilgas prombūtnes, ķeizars Kārlis V
ir atkal Vācijā, lai vadītu vasarā noturamo Valsts sapulci Augsburgā.
Tai vajadzēja izšķirt ticības lietas galīgā veidā. Pasaules notikumi un
stāvokļa nopietnība vairs neļāva ķerties pie rupjiem varas līdzekļiem.
Bija jādomā par strīdus jautājumu izšķiršanu sarunu ceļā. Tam piekrita
arī Saksijas kūrfirsts. Luters, vēl atrazdamies zem garīgā un laicīgā
soda drauda, Augsburgā personīgi ierasties nevarēja. Uzturēdamies
Koburgas pilī, viņš sekoja sarunu norisei, dodams padomus saviem
līdzstrādniekiem un tos drošinādams.
1530. gada 25. jūnijā Saksijas kanclers Valsts
sapulces priekšā vācu valodā nolasīja Augsburgas ticības apliecību,
kurai bija ietverti “jaunās” - evaņģēliskās ticības pamati, un kuru
pieņēma topošās evaņģēliskās Baznīcas kā Vācijā, tā ārpus tās. Bija
noslēdzies Reformācijas pirmais, sākuma posms. Tālākie notikumi
izpaudās ilgstošās un asās politiskās un teoloģiskās cīņās Vācijā un
visā Eiropā. Mārtiņš Luters vairs nebija notikumu centrā. Viņa vietā
bija stājušies teologi, valdnieki, karavadoņi. Tika retumis viņš
izbrauc no Vitenbergas, kur viņš ir joprojām iecienīts sprediķotājs un
profesors. Viņa mājai nepārtraukti plūst cauri viņa draugu, cienītāju,
padoma meklētāju straume. Viņa atvērtā sirds un māja ir kļuvušas par
sakāmvārdu. Viņš patver savā mājā un uzaudzina līdz ar saviem bērniem
vēl vienpadsmit bāriņus - savu mirušo māsu bērnus. Ļoti rosīgs ir viņa
garīgās rakstniecības darbs šai laikā, bet arī miesīgais vārgums liek
sevi arvien biežāk un spēcīgāk manīt. Arvien biežāk sāk atkārtoties
smagas saslimšanas un lielas sāpes. Bet tās nespēj mazināt un ietekmēt
gara spēku un rosmi. Kādā no smagas sa-slimšanas brīžiem 1537. gadā top
viņa dziesma “Kungs, savu Vārdu mums uzturi”. Ļoti liels un bagāts ir
Mārtiņa Lutera atstātais garīgo dziesmu mantojums; tās tagad tulkotas
un dziedātas visdažādākajās pasaules tautu valodās, ir kļuvušas par
celsmes avotu un dziesmu grāmatu pamatu visām evaņģēliskajām Baznīcām.
Savā 1539. gadā izdotajā rakstā “Par konciliem un Baznīcām” Mārtiņš
Luters, raksturodams patieso Baznīcu, uzrāda šādas viņas pazīmes: «.
.. (Viņai ir:)
Svētais Dieva Vārds,
Kristības sakraments,
Altāra sakraments (Sv. Vakarēdiens),
Atslēgu turēšana (Grēku nožēlas sakraments, piedošana, atrai-sīšana),
Baznīcas amati,
Dievkalpojums - lūgšana, Dieva slavēšana un pateicība,
Svētais Krusts ciešanas, pārbaudes, vajāšanas”.
Beidzamajos mūža gados vēl top viņa asie raksti pret
pāvestu un pret jūdiem. Uzaicinājumu uz koncilu, ko beidz 1545. gadā
pāvests ir nolēmis sasaukt Tridentā, Mārtiņš Luters noraida un raksta
(Amsdorfam): “Man nerūp ne Valsts sapulces, ne koncili, priekš tiem man
nav ne ticības, ne cerības, ne arī līdzdaļas. Niecību niecība vien”.
1545. gada 17. novembrī viņš pabeidz universitātē priekšlasījumus par
1. Mozus grāmatu (Genesis). “Te nu ir mīļā Genesis. Lai mūsu Kungs un
Dievs dod, ka pēc manis to kāds labāk izdarītu. Esmu vājš, nespēju
vairāk”.
1546. gada 17. janvārī Luters Vitenbergā sprediķo
pēdējo reizi un 23, janvārī dodas uz Eislebeni, savu dzimto pilsētu,
lai izšķirtu Mansfeldas grāfu mantojuma strīdu, un jau ceļā nopietni
saslimst. 14. februārī strīds ir izšķirts, un izlīgums panākts. Luters
šai laikā vēl četras reizes sprediķo Eislebenē, bet jau 16. februārī
slimība atkal atkārtojas, 18. februārī slimības lēkmes vēl pastiprinās.
Ārsts un sapulcētie draugi, neraugoties uz visu iespējamo palīdzību un
aprūpi, nojauš, ka tuvojas nāve. Mārtiņš Luters, kurš jau pirms daudz
gadiem bija bieži ilgojies pēc atraisīšanas, to tagad skaidri jūt. “Es
pateicos Tev, Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, ka Tu man esi
atklājis Tavu mīļo Dēlu, kuram esmu ticējis, kuru esmu mīlējis,
apliecinājis un kuru esmu pasludinājis. Mans Kungs, Jēzu Kristu, novēlu
savu dvēselīti Tev. Ak, Debesu Tēvs, es zinu, ka, no šīs miesas
atraisīts, es būšu pie Tevis mūžīgi. Tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis,
ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai tie, kas Viņam tic,
nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību”, un viņš vēl turpināja:
“Mums ir Dievs, kas mums palīdz, un Dievs tas Kungs, kas izved no
nāves” (Ps. 68, 21). Juzdams savu atraisīšanās brīdi, viņš vēl trīskārt
saka: “Tavās rokās es nododu savu garu, kas Tu mani esi atpestījis, Tu
uzticīgais Dievs”.
Kad Luters apklusa, Dr. J. Jonass vēl viņam stiprā
balsī vaicāja: “Cienījamo tēv, vai jūs gribat mirt Kristū Jēzū, un vai
jūs apliecināt to mācību, ko Viņa vārdā esat turējis?» - Skaidri un
noteikti nāca viņa atbilde: «Jā». - Lielā mierā un klusumā Mārtiņš
Luters slēdza savas acis.
Lutera miesas goda sardzes pavadībā no Eislebenes
pārved uz Vitenbergu. 22. februārī, visai Universitātei ar tās mācību
spēkiem un studentiem, tuviniekiem un daudziem dižciltīgiem, un vai
visai Vitenbergāi klātesot, dziļā aizkustinājumā Luteru apbedī pils
baznīcā, pie kuras durvīm viņš savā laikā bija piestiprinājis
aicinājumu nopietnām pārrunām garīgās dzīves jautājumos, tā iemezdams
to gara dzirksti, kas, uzliesmodama, ar savu uguni apņēma puspasauli.
***
Kāds Lutera draugs — Erasms Alberuss - saka: “… Viņš
bija vīrs, kas spēja Dieva dusmas savaldīt. Neviens nespēja uzticīgāk
un nopietnāk Dievu lūgt un piesaukt, neviens neprata labāk mierināt,
neviens labāk sprediķot. Viņš bija vīrs bez viltus. Meļiem un
divkosīgajiem viņš bija nelaime. Godīgos viņš mīlēja, skopumu viņš
nīda, augstprātībai viņš bija ienaidnieks. Dzēruma skurbumu un
netiklību viņš nepazina. Dusmas pie viņa nemanījām, izņemot, kad viņš
bija iededzies cīņā ar pavesta un sektu ļaudīm, bet tur redzējām Svētā
Gara, ne cilvēka dedzību. Viņam bija atklāta seja un vanaga skats,
savā augumā viņš bija glīts cilvēks. Viņš bija labs mūziķis; viņam bija
laba, skaista, skaidra balss dziedot un runājot. Kliedzējs viņš nebija.
Glezniecības un ērģeļu spēles daiļās mākslas viņš mīlēja. Visu kopā
saņemot, kad nu mūsu Kungs un Dievs bija gribējis šai pasaulei atklāt
sava Evaņģēlija brīnišķo gaismu, Viņš izvēlējās vīru pēc Savas sirds
un, uzticot viņam tik lielu darbu, kāds kopš apustuļu dienām virs zemes
nekad nav redzēts, ir piešķīris viņam visas šīs skaistās dāvanas”.
Vērtējot Mārtiņa Lutera dzīvi un darbu, sarakstīts
neskaitāms daudzums grāmatu un rakstu gan no viņa piekritēju un
cienītāju, gan no viņa pretinieku un kritiķu puses. Ir grūti tiem
pievienot kaut ko, kas nebūtu jau daudzkārt un rūpīgi apcerēts. Bet,
tuvojoties Lutera mūža gadu iezīmīgai atcerei, varam gan vaicāt, ko
mums un visai kristīgai pasaulei nozīmē Mārtiņš Luters šodien? Laika
atstatums ļauj kādreiz lietas skatīt plašākā kopsakarā, laika plūdums
aizskalo acumirklīgo un nesvarīgo, atstādams būtisko. Tā arī Mārtiņa
Lutera izvērtēšanā ir nākuši dziļāki, nopietnāki ieskati. Izbāl kādreiz
skaļi paustais uzskats par “varoni, kas nebijās izaicināt pašu pāvestu
un ķeizaru un drosmīgi sagraut vecos ieradumus”, tāpat izgaist arī viņa
sakaitināto pretinieku zākājumi par “dumpīgo mūku, kas savas
stūrgalvības dēļ nepakļāvās disciplīnai un izstājās no klostera, lai
apprecētu mūķeni”. - Šīs un tamlīdzīgas valodas gaist laika un
patiesības priekšā. Mēs ieraugām dziļas, neliekuļotas dievbijības un
morālas stājas cilvēku, kura sirdsapziņa neļauj tam klusēt acīmredzamu
vainu un trūkumu priekšā.
Savai tautai Mārtiņš Luters neapšaubāmi ir viena no
viņas vēstures un kultūras visizcilākajām personībām, kuras ietekme un
ierosmes veidojušas un joprojām vēl līdzi veido tautas garīgo dzīvi.
Svēto Rakstu tulkojums tautas valodā, atraisīdams vācu valodu no
izlokšņu ietvariem un paceldams to izteiksmes bagātībā, skaistuma
pilnībā, ir kļuvis par nesagraujamu pieminekli viņa tautā. Izraisītās
uzskatu cīņas, kas pusotra gadsimta pēc Mārtiņa Lutera vēl saviļņoja
Eiropu, atraisīja tautās jaunus gara spēkus, deva virzienu jauniem
meklējumiem pēc dziļākas patiesības izpratnes, labākas ārējās dzīves
kārtības tautu dzīvē. Tautas un zemes, pārņemdamas Lutera ierosināto
Reformāciju, pacēlās atjaunotā spēkā, veidojot un kopjot ticības un
tikumisko dzīvi.
Mēs piederam Kristīgās Baznīcas atzaram, kas savā
apzīmējumā ir ietvēris Mārtiņa Lutera vārdu. Līdz ar to tanī ietverts
arī mūsu vērtējums par viņu, uzsverot mūsu Baznīcas noteikto nostāšanos
Lutera un viņa Reformācijas pusē. Tas nozīme mūsu pievienošanos Mārtiņa
Lutera prasībai pēc skaidrotajiem, svētajos Rakstos pamatotajiem
ticības pamatiem un pēc nepārtrauktas “personīgās reformācijas” -
atjaunošanās garā un dzīvē, nekādā ziņā nepaceļot pašu Mārtiņu Luteru
svētā vai pravieša kārtā, kam būtu piešķirta kāda uzsvērta godināšana.
Vārdi, kurus Mārtiņš Luters ir licis savu tēžu
pirmajā teikuma, paliek ne tikai kā vēsturiska atmiņa vai mantojums
vien, bet kā tiešs aicinājums visai Kristīgai Baznīcai arī mūsu laikos:
«Kad mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus saka:
“Atgriezties no grēkiem, jo Debesu Valstība ir tuvu klāt nākusi” (Mat.
4, 2), tad ar to Viņš ir gribējis, lai visa ticīgo dzīve būtu
(pastāvīga) grēku nožēla.»
Rakstam pievienotās fotogrāfijas
Lutera vecāki 
Luters sprediķo
Vitenbergas baznīca
Vartburgas pils
Luters un citi reformatori
Lutera kaps Vitenbergas pilsbaznīcā
