Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Ierakstīti 2019. gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis) Valodas redakcija: Anita Freiberga. Materiālus pēc digitalizēšanas plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

(Meļķis D. “Dieva audums” // “Latvijas luterānis” 2000. gada15. jūlijs. Nr. 14 (111). 8-10.lpp.)

Dieva audums

“Latvijas Luterānis” viesos pie ilggadējā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesora mācītāja Roberta Feldmaņa.

Šis ir neliels ieskats baznīcas vēsturnieka Roberta Feldmaņa garā un svētīgā mūža pirmajos apmēram 30 gados paveiktajā. Tieši šis ir interesants un nozīmīgs laiks profesora dzīvē, jo tas ir licis pamatus tai personībai, ko daudzi Latvijā pazīst kā pašaizliedzīgu mācītāju, skolotāju, ticības ceļa gājēju un aprūpes darba veicēju. Tie, kuri vēlas gūt pamatīgāku ieskatu par Roberta Feldmaņa darbu pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, dzīvi Otrā pasaules kara gados un pēckara laikā, to var darīt, lasot Edgara Ķiploka grāmatu “Taisnības dēļ vajātie”, Ievas Kļaviņas 1996. gada bakalaura darbu Teoloģijas fakultātē, kā arī somu vēsturnieka Jouko Talonena grāmatu angļu valodā “Baznīca staļinisma žņaugos”, kurā var gūt arī plašāku baznīcas situācijas un mācītāju kalpošanas raksturojumu.

Ne cilvēka domas, bet Dieva ceļi

Iepriekšējās sarunās ar tevi, profesor, bija interesanti dzirdēt, ka pēdējā laikā tu īpaši atceries un pārdomā savu bērnību. Kādēļ tas tā?

Kādus trīs mēnešus es biju ļoti slims, un tad, kad sāku atlabt, piedzīvoju tādu īpatnu lietu: es redzēju savu dzīvi kā filmu acu priekšā līdz beidzamajiem sīkumiem, par kuriem sen nebiju domājis. Tas redzējums man aizvien vēl ir acu priekšā. Un katrā no dzīves posmiem ir kas īpašs un iezīmīgs. Arī bērnībā, par to skaitot laiku līdz skolai un arī pirmos skolas gadus, jau tur ir dažas lietas, kas liek par sevi domāt un tās vērtēt.

Mūsu ģimenes dzīve ir ritējusi citādi, nekā tā sauktajiem normālajiem cilvēkiem, kas dzīvo kaut kur stabili, uz vietas. Mūsu ģimenes dzīve bija ļoti saraustīta, un šīs atmiņas man veido atsevišķi posmi: pirmie bērnības gadi, Pirmais pasaules karš, emigrācija Krievijā sakarā ar tēva darba vietas pārcelšanu, tad atkal atpakaļceļš uz Latviju caur dažādām grūtībām. Un šajā tukšajā, izpostītajā Latvijā ne tikai mums, bet visiem cilvēkiem dzīve bija sākama no jauna, no drupu kaudzēm. Tam sekoja skolas laiks un dzīves ceļa izšķiršanās gadi. Un es sapratu, ka tam visam pāri un cauri, it sevišķi tajā izšķiršanās laikmetā, ne cilvēka rokas, domas vai griba, bet Dieva ceļi bija tie, kas visu sakārtoja tā, kā tas gāja. Ja būtu ļauts, es gribētu pie katra no šiem posmiem pieskarties, lai tie paši dod savu raksturojumu.

Pa pasauli mētātie

Mēs nedzīvojām parasto latviešu dzīvi, kas piedzima savās mājās, uzauga dzimtenē un darbojās savā vidē. Mēs lielā mērā bijām pa pasauli mētātie. Es to nesaku negatīvā nozīmē, tādi vienkārši bija apstākļi, ko noteica vecāku dzīves izkārtojums.

Mans tēvs Jānis Feldmanis, Jura un Grietas dēls, ir dzimis 1872. gada 2. jūnijā Vecsvirlaukā, Jelgavas tuvumā. Viņš tika kristīts Jelgavas latviešu draudzē Annas baznīcā. Viņu kristīja toreiz ievērojamais mācītājs Konrādijs – drusku tāds kā oriģināls ar saviem neatkārtojamiem jokiem un paradumiem apveltīts mācītājs, bet visu mīlēts un labsirdīgs cilvēks.

Tēvs agri bija kļuvis bārenis, un viņa bārenības gadi ir palikuši nezināmi. To, vai viņš auga kopā ar lielajiem brāļiem, vai pie citiem cilvēkiem, es nezinu. Tuvākās ziņas par tēvu ir tādas, ka viņam kopš senām dienām bija ļoti skaists kaligrāfisks rokraksts, kas daudz ko arī noteica viņa dzīvē. Es vēroju, ka viņš bija no tiem Cimzes skolniekiem, kas visi rakstīja ļoti skaisti un glīti, un šis tēva rokraksts bija tas, kas vērsa uz viņu citu cilvēku uzmanību un iesaistīja viņu darbos sakarā ar rakstīšanu. Tēva rokraksts un viss, kas ar to saistījās – ir tas stabilais moments, kas palicis tā laika grūti saprotamajos un atšifrējamajos viņa dzīves apstākļos.

Pēc obligātā karadienesta, kas bija Viļņā, viņš tur tika paturēts dienestā Krievijas Rietumu dzelzceļa Poļesjas dzelzceļā rakstveža amatā, kas bija apmēram mūsdienu grāmatvedim līdzīgs darbs.

1903. gadā mans tēvs apprecējās ar Henrieti (Jeti) Mariju Matuti, dzimušu Rucavā 1876. gada 6. aprīlī, kristītu Būtiņu baznīcā, kas toreiz bija Rucavas draudzes filiālbaznīca. Vēlāk līdz ar Palangu latvieši Būtiņus (tagadējo Būtiņģi) atdāvināja Lietuvai.

Pēc apprecēšanās mamma pārgāja uz dzīvi Viļņā, kur tēvs strādāja savā ierēdņa darbā. Viļņā latviešu bija ļoti maz, bet citādi tā bija interesanta pilsēta, dažā ziņā pat pasaules mēroga pilsēta. Proti, ebreju starpā Viļņa bija viens no svarīgākajiem ebrejisma izglītības un kultūras centriem pasaulē, un ebreju iedzīvotāju Viļņā bija ļoti daudz. Nākamā lielākā pilsētnieku grupa bija poļi, kas tam visam piedeva tādu kā Eiropas toni. Šie poļi gan lielākajā vairumā bija pārpoļojošies lietuvieši, jo tur notika tas pats, kas mūsu Latgalē, kad poļu garīdznieki un muižnieki savus ļaudis pievērsa ne tikai katoļu ticībai, bet arī poliskumam. Tādējādi Viļņa bija ieguvusi arī svarīgas poļu pilsētas nozīmi. Protams, tur bija arī daudz krievu militāristu, jo Viļņa bija viens no svarīgākajiem militārajiem centriem Krievijas stratēģisko apsvērumu dēļ.

Manu vecāku dzīves apstākļi ne ar ko īpašu neizcēlās. Viļņas sabiedrībā viņi satikās tikai ar tēva kolēģiem, un saite ar Latviju nepārtrūka nekad. Mamma vasaras lielā mērā pavadīja Latvijā, sevišķi Aizputē pie vecākiem. Arī tēvs savā brīvajā laikā tur aizbrauca. Tā viss ritēja līdz 1915. gadam, kad vācieši spējā uzbrukumā ieņēma Kurzemi, tā saukto Krievijas rietumu pamali, un strauji tuvojās Viļņai. Tajā laikā notika visas lielās Poļesjas dzelzceļa pārvaldes evakuācija uz Maskavu. Līdz ar iestādi tika evakuēti visi darbinieki, kā arī viņu ģimenes. Tā iznāca tāda kā vesela karavāna.

Maskavā palikt nebija nekādas iespējas, jo pilsēta bija bēgļu pārpilna. Tēva iestāde gan bija pilsētā, tāpēc viņam vajadzēja uz to braukāt, jo mēs visi apmetāmies ārpus Maskavas vienā no daudzajiem ciematiņiem, jeb vasarnīcu rajoniem, kur vēl bija brīva vieta. Tā bija atsevišķa divistabu mājiņa, kurā pagāja mani pirmie apzinātās bērnības gadi.

Brālim jau bija desmit gadu, un viņš sāka iet skolā. Turpat netālu it kā no Rīgas bija pārcelta ģimnāzija, kuru viņš apmeklēja. Man bija kādi pieci vai seši gadi, tādēļ es dzīvoju mājās. Arī māte tajā laikā dzīvoja mājās, un arī brālis no skolas brīvajā laikā, bet viņš turējās pats par sevi – ko tur ar to mazo pīsies, ja ir draugi viņa vecumā! Ar brāli mums nebija nekādas lielās sadraudzības. Nebija jau arī nekāda naida, bet viņš bija lielāks par mani, un viņam bija savi – lielie skolas draugi.

Tā nu es tur biju savrupenis. Tajā laikā es savā savrupībā apguvu lasīšanu un rakstīšanu uzreiz i latviešu, i krievu valodā, bet man nav ne mazākās atmiņas par to, ka man kāds būtu mācījis pazīt burtus. Kā es pie šīm svarīgajām mākām tiku, es neatceros, bet visdrīzāk, ka tas bija kāds īpatns patstāvīgs darbs. Par to es spriežu pēc tā, ka es rakstīju nevis ierādītos rokraksta burtus, bet drukātos iespiedburtus, lasīdams un mēģinādams atdarināt. Protams, ka tas bija no krievu grāmatām un laikrakstiem, jo atbilstīgu latviešu grāmatu nebija. Bija kāds latviešu kalendārs un vēl šis tas, bet no tā nebija liela labuma.

Toties man bija ļoti skaistas krievu bērnības grāmatas ar ļoti skaistām ilustrācijām, ļoti labu krievu dzeju un apcerējumiem. Kad es tās atceros, tad domāju, kādēļ mums tādas neizdeva? Tajā laikā man sāka šo to dāvināt. Nesa arī pasaku grāmatas, bet tās kaut kā negribēju. Man, kā mazam bērnam, jau bija savs kritiskais viedoklis, un tas bija tāds: tas viss taču nav taisnība, tas viss ir sadomāts! Un šis viedoklis man ir palicis uz visu mūžu. Es nezinu, cik citiem tās lietas ir likušās saistošas, bet mani tās nesaistīja. Toties mani saistīja kas cits – pašas grāmatas.

Brālim dāvināja labas, skaistas grāmatas – jau mazliet zinātniskas vai populārzinātniskas grāmatas. Es atceros vienu no tām – Ņečajeva sastādīto grāmatu. Un no tās jo īpaši man ir palikuši tādi iespaidi, kas vēl šodien ir dzīvi. Piemēram, tajā grāmatā ietilpa smalki aprakstīts Stabijas bojāejas notikums, ko bija sastādījis romiešu zinātnieks Plīnijs Jaunākais, būdams lielā romiešu zinātnieka Plīnija pavadonis un atbalstītājs vecajam vīram. Vecais zinātnieks Vezuva izvirduma laikā, kas notika 79. gadā pēc Kristus, mēģināja tam, cik iespējams, tuvoties, lai to pētītu, kādas nu tās pētniecības metodes toreiz bija, un mēģinātu saprast šo grandiozo dabas parādību. Katastrofa bija tik liela, ka pelnu lietū, kas bija uznācis, vecais zinātnieks aizgāja bojā.

Un šis žēlums par veco Plīniju man kļuva ļoti mīļš (smejas), jo viņš nebija pasakotājs, bet gan stāstīja to, ko bija redzējis. Man palika atmiņā šie notikumi, jo tie bija īsti notikumi. Lai gan dāvāto pasaku grāmatu vidū dažas bija ļoti glītas, spriedums palika nemainīgs – tas viss taču ir sadomāts. Kā jau teicu, šis viedoklis palika uz visu mūžu, tādēļ dažāda veida pasakojumi mani ir ļoti maz saistījuši, toties ļoti ir saistījuši apcerējumi, īpaši svešu zemju apceļojumu apraksti.

Man uzdāvināja kāda krievu bērnu žurnāla 1912. gada sējumu. Tas bija 100. jubilejas gads pēc Krievijas uzvaras pār Napoleonu, protams, ka tajā bija sīks apraksts par Napoleona karagājienu, cīņām un viņa bēgšanu. Un cik ļoti savādi – manī bija pamodusies kāda īpaša simpātija tieši pret Napoleonu (smejas). Viņš bija liels varonis, varens ķeizars, un es nevarēju samierināties, ka viņš ir devies angļu gūstā, un angļi viņu ir aiztriekuši trimdā. Tas, savukārt, toreiz manī iesēja ilgu antipātiju pret angļiem, bet interese par Napoleonu palika. Kad jau kā pieaudzis cilvēks ceļā uz Indiju braucu cauri Francijai un apstājos Parīzē, pēc visa tur redzētā es tomēr vēl aizgāju arī uz Panteonu apskatīt Napoleona dusas vietu. Tā pēc daudziem gadiem bija it kā izskaņa šai bērnu dienu aizrautībai.

Es iemīlēju grāmatas un vēsturi. Un rakstīju aizvien ar drukātiem burtiem- kā grāmatā. Tēvs smējās, ka es pārrakstot avīzi. Tā bija mana īpatnējā pašdarbība rakstīšanas apgūšanā. Protams, tā bija tikai bērnības epizode, bet viss notika citādi, kad nāca vēlākā izglītība.

Laiki izmainījās. Mēs Maskavas piepilsētā piedzīvojām 1917. gadu un redzējām pilsētā pirmās demonstrācijas, sarkanos karogus un visu ko citu. Nu bija laiks taisīties atpakaļ. Tēva iestāde gan pastāvēja, bet neatkarīgi no tā palikšanu Krievijā mēs uzskatītājām par nevēlamu. To gan nevarētu teikt par vairumu turienes latviešu. Pēc 1917. gada latviešos bija radusies jauna ticība: ko tur uz tām divām guberņām? Krievijā, kā viņi teica, pavisam drīz sākšoties brīnišķīgi zelta laiki un brīnišķīga dzīve, kuru nu mīļie latvieši baudīs. Tā sprieda tie latvieši, kas bija glābušies no kara briesmām. (Pasmaida.) Mēs tādu dzīvi ne gaidījām, ne baudījām, bet taisījāmies atpakaļ uz Latviju.

Ceļš bija ļoti sarežģīts, ilgs, briesmu un visādu grūtumu pārpilns. Bija jāšķērso daudzas robežas, kas bija tapušas starp dažādajām naidīgajām varām, līdz beidzot 1919. gada sākumā nokļuvām līdz Viļņai. Uz Latviju tālāk tikt nevarēja, jo tā dega ugunīs. Viļņā tad arī sākās manas pirmās skolas gaitas. Protams, tā bija poļu skola, un es visu vasaru drebēju, kā nu man ies, jo zināju, ka tur ir visādas grūtības, pārbaudes un arī sodi, kuriem nu būs jānāk arī pār mani. Es biju ļoti nobažījies. Patiesība iznāca pilnīgi citāda – savā klasē visu to mazo polīšu, leitīšu, baltkrieviņu pulkā es biju tas pirmais un priekšzīmīgākais. Krievu valodu es jau zināju, un poļu valoda nāca pati par sevi. Poļu valoda man nesagādāja nekādas grūtības.

Dzīvojām Viļņas tuvumā Lentvarī pilsētiņā, un mana tēva darbavieta atkal bija dzelzceļa iestāde Viļņā, tomēr meklējām ceļu atpakaļ uz Latviju. Tēvs Latvijā iekļuva pirmais, mēs ar māti vēl palikām. Kad pienāca mūsu laiks, gāju atvadīties no savas skolotājas, kas mani sagatavoja arī vasaras mēnešos, jo bija doma, ka būs jāiet augstākā skolā – ģimnāzijā. Es viņai aiznesu pašdarinātu mazu grāmatiņu, ko Jozefa Poļakova – poļu skolotāja – saņēma ar lielu pateicību, un man pretī uzdāvināja manu pirmo teoloģisko grāmatu! Tā bija poļu valodā, un tas bija apcerējums par cilvēka ticības ceļu. Viņa tur ierakstīja arī savu veltījumu.

Pa ceļam mēs piestājām Kauņā, lai varētu nokārtot iebraukšanai Latvijā nepieciešamās formalitātes. Kauņa bija ļoti nožēlojama. Poļi bija paņēmuši Viļņu savā varā, bet Kauņa bija Lietuvas pagaidu galvaspilsēta. Pilsēta bija pārpildīta, jo tā, kā sena cietokšņa tipa pilsēta, nebija domāta tik daudziem cilvēkiem. Beidzot 1921. gada rudenī mēs ar māti varējām pārcelties uz Latviju (brālis jau iepriekš bija aizbraucis kopā ar tēvu). Izkāpām Jelgavā, un man bija pārsteigums, cik Latvija ir citādāka, salīdzinājumā ar pārējo man zināmo pasauli. Lai gan Jelgava nupat vēl bija pārcietusi šausmīgos un mežonīgos Bermonta armijas postījumus, lai gan sagrauta bija pils, ģimnāzija, citas ēkas, tas bija kaut kas pavisam cits. Jelgavā sākās manas sakarīgās skolas gaitas, sākot uzreiz ar trešo klasi.

Tas, kurš kārto mūsu dienu

Ko es varu sacīt par pamatskolu? Dažā ziņā tas bija kaut kas pavisam cits, nekā mēs to saprotam tagad. Pamatskolas vadītāja Elizabete Kleinberga, kas kādreiz bija arī ģimnāzijas skolotāja un, ja nemaldos, arī pārzine, mācīja tikai ticības mācību. Visās sešās pamatskolas klasēs tas bija viņas priekšmets katru dienu. Kā viņa mācīja? Mums bija Freidenfelda sarakstītā grāmata “Gaismas avots” un “Bībeles stāsti” – tie bija jālasa un jāzina. Bet bija arī citi uzdevumi. Piemēram, bija jāapmeklē kāda baznīca un mājās jāapraksta, kas tur ir redzēts, kā tas ir izskatījies, un pēc tam nākamajā reizē bija pārspriedumi, kas saprasts, un ko tas viss nozīmē.

Bībeles stāstu viela kā absolūti nepieciešama bija pašsaprotama – tā bija jāzina, bet skolotāja pati mums lasīja īstas lekcijas ticības būtiskajos jautājumos. Es vairs nespēju sakarīgi atcerēties visus smalkumus, bet no viena klases darba man nejauši bija saglabājusies kāda burtnīcas lapa. Tas bija klases darbs ticības mācībā piektajā vai sestajā klasē par tēmu “Apustulis Pāvils kā pagānu misionārs”. Lūdzu jums – šāds temats pamatskolai! Mani jau tik daudz neiepriecina tas piecinieks, kas tur bija apakšā, bet es domāju par savu skolotāju Elizabeti Kleinbergu, par viņas ārkārtīgi dziļo tvērumu visos ticības dzīves jautājumos un dziļumos balstīto mācību.

Blakus viņai bija latviešu valodas skolotāja Avotiņa. Viņa mums iemācīja mīlēt latviešu valodu. Kādā piektajā klasē uz katru nākamo stundu vajadzēja mācīties vienu dzejoli, kuru uzdeva no labas latviešu literatūras. Tādā veidā mēs izlasījām visu labo latviešu literatūru, kurai toreiz vēl nepiemita nekādas blakus padarīšanas – ultranacionālisms, modernisms un visi tie sadrumstalotie virzieni. Beigu stundā pirms brīvlaika skolotāja teica, lai mēs sagatavojam to, ko paši gribam. Un to jums vajadzētu redzēt! Viens puisis ņem un noskalda visu garo Friča Bārda “Skaidu spilvenu”. Citi jau tāpat, bet man tieši tas ir palicis atmiņā. Es biju samācījies Viļa Plūdoņa dzejoli “Salgales Mada loms”. Ko tas deva? Tas atvēra skatu uz latviešu valodu, uz labu un koptu latviešu valodu.

Bet mani kaut kas pārsteidza latviešu grāmatās. Proti, tās bija pavisam citādas, nekā tās skaistās krievu stāstu grāmatas un literatūras grāmatas bērniem. Kāds latviešu literatūras krājums, ko mēs mācījāmies skolā, bija pilns ar bēdīgiem, nožēlojamiem notikumiem. Tur bija slimnieki, mirstošie, un ap to viss grozījās. Ilustrācijas tādas pašas. Vēl tagad prātā ir Jaņa Rozentāla ilustrācija “Nāve” - balta sieva pārliekusies pār zīdainīti mātes skavās. Tā bija bērnu literatūra ... Viens bezgalīgs bēdu apkopojums. Vēl atceros dzejoli par divām stirniņām, kas ziemas rītā mežā stāv pie nošautās mātes un gaida mātes piecelšanos. Kas tā bija par tādu tendenci?

19. gadsimta beigās un vēlāk mākslā bija aktuālais tā sauktais reālisms. Varbūt tie tavi novērojumi ir tādēļ, ka krieviem vēl šur un tur dzīve bija skaista - ar sārtiem vaigiem, bet latviešu lielam vairumam tā tajā laikā bija ļoti grūta.

Lielā mērā tā tas ir, un apmēram tā es to arī diagnozēju. Mēs visu laiku gremojam tās savas sāpes un nemaz netiekam uz priekšu.

Pamatskolu beidzot, bija jautājums, ko darīt tālāk? Jelgava bija skolu pilsēta – klasiskā ģimnāzija, kur mācīja latīņu un pat grieķu valodu, reālģimnāzija, kas vairāk nodarbojās ar šīs dzīves reālajām jeb praktiskajām lietām, arī skolotāju institūts. Mūsu ģimenes līdzekļi tolaik bija ļoti šauri, un tas tiešām ir mātes un tēva nopelns, ka viņi tos spēja sabalansēt, jo trūkumā un badā mēs nebijām, nekad neko netīru un maitātu neesam ēduši. Lai cik arī vienkārši, bet vienmēr tikai kaut kādu pamata ēdienu mēs sagādājām.

Ģimnāzija prasīja lielus līdzekļus, tāpēc vecāku padoms bija iet uz skolotāju institūtu, kas jo sevišķi meklēja jaunus puišus. Skolotāju trūkums bija ļoti liels, un ļoti lieli bija arī solījumi, sevišķi zēniem. Teica: tikko jūs pabeigsit skolotāju institūtu, tā tūlīt jums būs darbs un iespēja virzīties tālāk. Man jau toreiz bija tāda doma, ka pie vidusskolas pabeigšanas vien es nepalikšu. Par to ļoti liela pateicība pienākas manam tēvam. Domāju, ka pabeigšu semināru, strādāšu un arī studēšu. Vēlāk gan es uzmanīgāk ieskatījos un secināju: tā ir fantastika, jo neviens lauku, un pat ne pilsētas skolotājs, kuram katru dienu bez mācīšanas skolā ir jāizskata arī kādas piecdesmit burtnīcas, nav spējīgs atrast laiku nopietnām blakus lietām. Bet es tomēr aizgāju uz skolotāju institūtu, lai gan ar lielu pretestību. Tur bija sanācis zēnu bars, patiesi bars, kas pārsvarā šādā vai tādā veidā bija nepiemērots kā mācībām, tā iecerētajam darbam. Tur nebija nekādas draudzības, nekādas biedrības, jo vairākums bija nācis no ļoti primitīvas lauku apkārtnes, cerēdams uz to labo skolotāja darbu. Bet ne jau tik daudz viņu vienkāršums mani no viņiem atgrūda.

Tie bija jau trīsdesmitie gadi, kad ļoti rosījās sarkano propaganda. Bija nodibināts īpašs tā sauktais “Raiņa klubs”.

Vai tas bija literāra rakstura?

Tā bija politiska organizācija.

Atklātā veidā?

Atklātā gan, jo Rainis taču bija politiķis un rakstnieks, un nu viņi visi tur darbošoties ap viņa darbiem un idejām. Rainis, ziniet, taču esot ģēnijs! Ja nu Dieva debesīs nav, tad Rainis tai vietā ir! Tāda bija toreizējā ticība. Tur ievilka daudzus. Mūsu klasē no divpadsmit puikām mēs divi bijām tādi, kas nebija saistīti ne nu ar gluži atklāto, bet tomēr jau zināmo pagrīdniecisko sarkano būšanu.

Es atceros diskusiju kādā ziemas vakarā, kad, nākot mājās no bibliotēkas kopā ar vienu no viņu dižvadoņiem, viņš ņēmās man stāstīt, kā Krievija plaukst, kā tur tik viss jauki notiek – liels gaišums un tā joprojām. Es augstprātīgi savā prātā domāju: “Ko tu man stāsti par Krieviju!? Tu neko no tās neesi redzējis!” Es jau to visu Krievijas jaukumu dabūju ieraudzīt, kā tas sākās un turpinājās, un ar to nu mani Krievijai pievilināt bija bezcerīgi. Pret to man bija liela pretestība.

Tajā laikā es arī sāku šaubīties par savu izvēlēto ceļu, jo redzēju, ka būt skolotājam un reizē arī studēt tolaik bija pilnīgi neiespējami. Ja es beigšu institūtu un sākšu strādāt, tad es vairs nespēšu neko citu, es būšu pavisam iesaistīts. Un visās tādās lietās TAS, kurš kārto mūsu dienu no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, vada SAVUS ceļus tik spilgti, ka nevar neredzēt, kā VIŅŠ iejaucas.

Tas bija 1929. gada maijs. Es biju institūta ceturtajā kursā, tūlīt bija jābūt eksāmeniem no ceturtā kursa uz piekto. Tad vēl būtu palicis tikai piektais. Un pēkšņi notika, ka tēvu pensionēja, lai gan viņam vēl bija divi gadi līdz pensijas vecumam. Tolaik Latviju ķēra taupīšanas politika visās iespējamās vietās. Ar tēva pensiju mēs varētu tikai vilkt dzīvību, bet arī ļoti problemātiski. Tā tēvs aizgāja no dzelzceļa materiālās apgādes dienesta, kura centrs bija Jelgavā ar kanceleju stacijā. Tēvs sava saticīgā rakstura un lielās dzīves gudrības dēļ bija iecienīts visur, kur vien viņš bija cilvēkos. Tēva kolēģi vēlāk sameklēja mani kā viņa dēlu, bet tas nenotika uzreiz.

Tolaik sākās pilsoņu karš Spānijā. Uz Spāniju slepeni (jo oficiāli valdība turp nelaida), pa aplinkus ceļiem lielie patrioti devās iestāties brīvprātīgajos, lai cīnītos par sarkano Spāniju. Un tajā dzelzceļa materiālās apgādes kantorī kopā ar mana tēva nu jau bijušajiem kolēģiem par rakstvedi strādāja kāds puisis, kas bez vainas darīja savu darbu. Un pēkšņi viņš no tā darba aizgāja. Tolaik viņam bija kādi 28 gadi. Varēja dzirdēt, ka cilvēki paklusām runā: tas taisās uz Spāniju. Vēlāk tā izrādījās taisnība.

Kancelejā viņa vieta nu bija brīva, un jūs varat iedomāties situāciju, ka tajā laikā, kad nebija ne rakstāmmašīnu, ne kādas citas aparatūras, bet visi daudzie dokumentu blāķi bija jāraksta un jāpārraksta ar roku, tajā iestādē līdz ar to radās lielas problēmas. Tad viņi arī atcerējās mani, kā mana tēva dēlu, un piedāvāja vietu kancelejā – būt par pārrakstītāju. Es to pats nemeklēju, tas vienkārši notika. Un tajā atkal ir redzams tas cilvēka prātam uzreiz netveramais Dieva prāts un ceļš. Tā es izstājos no skolotāju institūta un aizgāju darbā. Institūtā bija izbrīnīti: kā tad tā? Pats direktors nāca runāt: vēl taču tikai viens gadiņš, un tu kļūsi par skolotāju. Bet es paliku pie sava, jo jutu, ka šeit nu man veras kāds ceļš. Un tā arī bija.

Garīgais spēks

Sešas stundas, no deviņiem līdz trijiem, es biju kancelejas darbinieks, bet visa pēcpusdiena man bija brīva. Es atradu labu latīņu valodas skolotāju, kas mani vasarā sagatavoja latīņu valodas pilnā kursā, un rudenī es iestājos Jelgavas pieaugušo vakara ģimnāzijā. Tā pastāvēja dažus gadus, un tur mācījās cilvēki, kas kara laika dēļ bija palikuši bez pabeigtas izglītības. Vēl tur mācījās skolotāji, kas arī kara dēļ nebija dabūjuši nekādu cenzu, mēs šodien teiktu: sertifikātu jeb diplomu. Viņi bija sekmīgi nostrādājuši daudzus gadus, bet nu viņiem līdz ar citu lietu sakārtošanos prasīja arī šādu cenzu. Vakara ģimnāzija nu bija viņu glābšanās vieta. Tā gan arī bija glābšanās vieta tiem daudzajiem kūtrajiem puišiem, kas bija izgājuši visas daudzās skolas, katrā klasē izsēdējušies trīs gadus, un tomēr nekur nebija tikuši. Un tā bija arī glābšanās vieta jauniešiem, kas strādāja un tajā pašā laikā meklēja ceļu uz izglītību.

Vakara ģimnāzijā stundas bija no sešiem līdz desmitiem vakarā. Es iestājos ar latīņu valodas zināšanām, tādēļ jau pavasarī beidzu pilnu ģimnāzijas kursu, un tas nozīmēja, ka man ir tiesības stāties Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tolaik latīņu valodas zināšanas ietilpa priekšnoteikumos tur studēt gribētājiem. Arī tas nebija manis sākotnēji izdomāts un paredzēts.

Kādēļ tieši Teoloģijas fakultātē?

Tas bija augstākais, ko es tobrīd varēju vēlēties. Tā es vasarā aiznesu savus dokumentus uz universitāti. Kāda savāda sajūta… Toreiz mēs bijām tādi kā maigāki nekā tagadējie jaunieši. Atvērt universitātes durvis – mīļie, tas bija kaut kas līdzīgs kā ieiet baznīcā (Smejas.) Tu jūti, ka notiek kaut kas ārkārtīgs un izšķirīgs. Protams, mani pieņēma. Nezinu, vai tur bija kāds konkurss, ja arī bija, tad mani pieņēma, pamatojoties uz ģimnāzijas atzīmēm. Tā ar 1930. gada septembri es kļuvu par Teoloģijas fakultātes studentu.

Bet pa to starpu bija notikušas lietas ar vēl lielāku nozīmi. Vēl mana semināra mācību laikā pie Jelgavas prāvesta Jāņa Reinarda Nikolaja baznīcā par adjunktu bija toreizējais students, vēlākais ordinētais mācītājs Edgars Rumba. Visa Jelgava viņu apjūsmoja kā labu sprediķotāju un tamlīdzīgi. Tas viss ir taisnība – viņš bija Dieva Gara pilns, un viss, ko viņš runāja, bija uguns un kvēle. Un tajā pašā laikā – Dieva patiesība. Bet ne tas vien bija svarīgi. Viņa gādībā tapa Jelgavas jaunatnes pulciņš. Viņš ap sevi pulcināja pāris desmitus Jelgavas jauniešu, sanāksmēs mācīja Svēto Rakstu nopietnību, patiesīgumu un lūgšanas nozīmību. Viņš mums iemācīja vientiesīgu, sirsnīgu lūgšanu un pieķeršanos Jēzum Kristum, kas bija ne pārgudra vai samākslota, bet vienkārša un tajā pašā laikā – nopietna un dziļa.

Tādas sapulces notika divas reizes nedēļā, un tā bija īsta lūgšanas un Svēto rakstu pazīšanas, rokā turēšanas un lasīšanas skola. Es nevaru to izteikt nekādā lielā kāpinājumā un augstos vārdos, cik liela nozīme tam manā dzīvē ir bijusi. Tajā jaunatnes pulciņā bija gan skolu jaunatne, gan jau strādājošie. Divi no šīs ticības kopības vēlāk kļuva teologi – Arnolds Grosbahs un es. Viņš jau tajā laikā bija teoloģijas students, es vēl ne. Katrā ziņā mēs tad un arī vēlāk dzīvojām no jaunatnes pulciņa garīgā spēka.

Vēlāk mācītājs Rumba kļuva nevaļīgs, vairs nevarēja palikt arī Jelgavā, bet jaunatnes pulciņš turpināja savu darbu, nepievēršoties nekādām sektām, ne kliedzējiem, ne bļāvējiem. Šis jaunatnes pulciņš manā dzīvē vēlāk sasaucās jau ar Kristīgo studentu biedrību, kurai esmu ļoti daudz pateicības parādā. Tur man arī pavērās durvis uz plašo kristīgo pasauli, proti, tie bija sakari ar studējošajiem un universitāšu mācību spēkiem Zviedrijā, Vācijā, Francijā un citur, kas paši viesojās un arī mūsu studentus aicināja pie sevis. Es gan to nevarēju, jo biju saistīts ar saviem rakstveža pienākumiem.

Tajā laikā es dzirdēju arī vairākus ārzemju referentus, patiesību sakot, Bībeles stundu turētājus. Piemēram, šeit viesojās Helsinku bīskaps Ē. Gulīns, kas sniedza ļoti iespaidīgu priekšlasījumu. Tas viss bija mūsu ticības celšanai. Kristīgā studentu biedrība nebija liela. Tā savu popularitāti nemeklēja ar kādiem citādiem veidiem, kā vien ar to, ka mēs savās sanāksmēs, priekšlasījumos un Bībeles stundās ar atvērtu sirdi stājāmies Kristus priekšā.

Tā nebija vienkārši ticība “mīļajam Dieviņam”, kas nu visu tā jauki kārto. Nebūt ne! Tā bija iedziļināšanās Jēzū, Viņa ciešanās. Un tur man atklājās arī tas, ka mūsu populārās dievbijības lielais trūkums ir noslīdēšana reliģijā, reliģiozitātē, ar kaut kādu dieviņu, ar kuru tiek lāpīti dzīves caurumi. Nekā tamlīdzīga! Mēs esam Kristus ļaudis, un tikai caur Kristu mēs esam saistīti ar Tēvu. Caur ticību Kristum, caur Viņam piederēšanu. Tas ir tas izšķirīgais. Un tas ir pilnīgā pretrunā ar tā saukto regulāro reliģiozitāti un tās izpausmēm.

Studentu biedrības sanāksmes un konferences, kurās tika aicinātas arī draudzes, notika apmēram trīs dienas, parasti kādas draudzes pastorātā. Un atkal tie bija priekšlasījumi, jeb apceres, lūgšanas, dziesmas un priecīga tikšanās ar kristīgajiem draugiem, kuri izklīduši pa Latviju savos darbos.

Tā laika valdošā teoloģija un Teoloģijas fakultātēs gaisotne bija ļoti liberāla, tādēļ esmu brīnījies, kur tu toreiz ņēmi tik konservatīvus ieskatus par Bībeli kā patiesu Dieva vārdu? Acīmredzot tā ir bijusi iepriekš minētā tavas bērnības pieredze un arī laimīgā sagadīšanās studiju gados.

Es teikšu tā, ka ne jau mēs Viņu atrodam, bet Viņš mūs atrod. Un tā kontraverse ar Teoloģijas fakultāti bija gan šī, gan citādu iemeslu dēļ. Man darba dēļ bija tas skumjais gadījums, ka es varēju tikt tikai uz pēcpusdienas lekcijām. Darbs kancelejā beidzās trijos dienā, vilciens uz Rīgu gāja trijos un septiņās minūtēs. Ap četriem es biju Rīgā, skriešus devos uz universitāti un parasti iegāju auditorijā kopā ar profesoru Voldemāru Maldoni. Maldoņa lekcijās, kas bija pēcpusdienās, es varēju tikt visās, bet tās mani nemaz nesaistīja. Es nevarēju tajos džungļos orientēties, ko katrs no tiem gudrajiem ir teicis, ar ko viņš to ir pamatojis, un ko tas viss tagad nozīmē? Tas viss aizgāja “gar ausīm”, bet par laimi pie profesora Maldoņa eksaminēšanās nebija nekāda sarežģītā, jo visi tie viņa priekšmeti bija kaut kā saplūduši vienā – visas reliģijas psiholoģijas, reliģijas filozofijas un dogmatika. Nevarēja īsti saprast, kur beidzas viena un sākas otra. Jāatzīstas, ka no tā man nepielipa nekas. Gluži otrādi – radās pretestība. Kādēļ tas ir vajadzīgs un kam tas der – zināt, kā viens ir domājis, un kā otrs ir domājis gluži pretēji? Kam der šie tā sauktie viedokļi? Man pat nebija tendence ar Maldoni diskutēt, es viņu “laidu gar ausīm”.

Mana teoloģija bija citur – kristīgajā studentu biedrībā, kur nāca dziļi un nopietni teologi no dažādām tautām ar dziļu, nopietnu ticības pārliecību. Mana teoloģija bija Bībeles stundas, kur mēs pulcējāmies nedaudzi, bet tas nebija tik būtiski. Būtisks bija dzīvais Dieva vārds, Evaņģēlijs ar savu svarīgumu, ar to, kā tas atvērās, kļuva tuvs un savs. Tur nebija nekādas “reliģiskās idejas” vai “reliģiskie impulsi”, to mēs nemeklējām, bet mēs mēģinājām saprast, kas mums ir pateikts Evaņģēlijā. Tas ir dzīvs un spēcīgs, mēs to piedzīvojām savā ticībā un tās stiprinājumā, nevis kaut kādā abstraktā reliģijas psiholoģijā un komentāros. Tas nebija kaut kāds superreliģiozs teksts, bet vienkāršais un skaidrais Dieva vārds, kas sirdi šķeļ pušu un rada, uztur ticību un vienību ar Kristu. Tas bija lielais garīgais pamats, kam diemžēl nācās man atsvērt gandrīz visu fakultāti. Saku gandrīz, jo es gan ļoti gribēju tikt uz profesora Ludviga Adamoviča lekcijām, kas bija agri no rīta, bet es gan to nekādi nevarēju. Taču mums ar viņu gan bija viena īpatnēja saskaņotība. Mēs bijām pilnīgi sveši, bet es gāju uz profesora kanceleju un teicu, ka esmu bezizejas stāvoklī. “Nu,” viņš teica, “būs jāstrādā kompensācijas darbs. Izlasiet tādu un tādu grāmatu.” Un viņš iedod baznīcas vēstures grāmatu ar kādām 300 lappusēm. Kad es šo grāmatu izlasīju un atstāstīju, es dabūju ierakstu, ka esmu noklausījies lekcijas un drīkstu kārtot eksāmenu. Otrajā kursā es atkal lasīju grāmatu, atreferēju un kārtoju pārbaudījumu. Tālāk viņš man kompensācijas darbus neprasīja. Kā viņš man uzticējās, tā arī es viņam paklausīju: ja jau viņš man tā ļauj, tad man tas ir jādara pašam – jālasa un jāgatavojas. Un es varēju pie viņa nolikt visus pārbaudījumus teicami. Kārtīgi nepaspēju nokārtot tikai beidzamo pārbaudījumu Latvijas baznīcas vēsturē, jo viņš bija lielā nevaļā un laika trūkumā. Viņš ierakstīja: “labi” un norūca: “Vajadzēja vairāk!” Tas bija vienīgais pārmetums, ko man no viņa tajos gados nācās dzirdēt.

Vai no tā ir cēlusies arī tava interese par baznīcas vēsturi? Tu jau esi pazīstams tieši kā baznīcas vēstures pasniedzējs.

Lielā mērā. Man tāda interese bija jau pati par sevi. Bet, redzi, lasot baznīcas vēsturi ... Kā lai tev pasaka? Es viņai cauri lasu Dieva valstības vēsturi. Gribot negribot, visa tā vēsturiskā pieeja nav fakti, lai gan tie fakti ir iegaumējami, bet tie tomēr ir kopsakari, kas tos faktus tur kopā, un tur kļūst redzama īstā vēsture – Dieva audums. Kāpēc savā dzīvē sairst, kāpēc sabrūk vai paceļas tautas? Pamatos tieši baznīcas vēsture to parāda. Ir bijusi ļenganība, nevērība ņemt vērā Dieva ceļus, kurus, ja arī cilvēks nelasa Svētos Rakstus, vēsture atklāj pat viņam negribot – uzdodot kā ar ilksi pa muguru.

Man baznīcas vēsture kaut kā dabīgi neatdalījās no Dieva valstības vēstures, kā to kādreiz arī sauca. Nevarēja neredzēt tās gājienos Dieva ceļus. Kas ir cilvēka dzīve un vēsture? Tā ir cīņa. Bet par ko? Par godu, prestižu, varu. Tam cauri taču runā Evaņģēlijs: “Ko tas palīdz, ka tu iemanto visu pasauli, bet tev zūd tava dvēsele?” Tas neievērotais faktors atklāj sevi kā tas iekšējais darbīgais spēks – vai nu veicinot, vai aizliedzot mūsu un veselu tautu ietos ceļus.