Materiāli no iedotā mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Jāņa Šmita pārrakstīts no audio ieraksta. Ierakstīti mājas lapā 2019.g. (O.Skrodelis, M.Ziemelis). Materiālus pēc digitalizēšanas ir plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

AD 1996. 16.februārī Reiterna namā konference “Mārtiņš Luters par laicīgo un pārlaicīgo.”

Profesora Roberta Feldmaņa runa

Augsti godājamo archibīskap, cienījamās dāmas un kungi!

Runāt par Luteru, par Lutera nozīmi, par Lutera devumu. Par Luteru, ko tas mums ir devis un ko viņš mums nozīmē. Tas būtu pielīdzināms tādam darbam, ko mēs varētu saukt par zvaigžņu skaitīšanu. Tas ir kaut kas īstenībā neaptverams. Tas bija jau dzirdams šeit mūsu sarunās, pie visas ļoti labi, vērtīgi, daudzpusīgi, izsmeļoši sniegtajiem skatījumiem, atzinumiem, apcerējumiem. Kad aiz visa tā vēl paliek tas daudz nepateiktais un neizsmeļamais, kas saistās ar šo vienreizīgo personību, ar šo Dieva vīru, ar šo cilvēku, par kuru viņam līdzīgs savā garā kādreiz cilvēks mūsu gadsimta sākumā, Zviedrijas archibīskaps Dr.Nātans Sõderblūms ir izteicies, ka pēc apustuļa Pāvila kristīgajā pasaulē nav otras personības, kas būtu salīdzināma ar Mārtiņu Luteru. Mēs stāvam joprojām viņa priekšā kā jautātāji un saņēmēji. Un šī piemiņas diena tikai rāda, ka vēl vienmēr un joprojām viņš ir mūsu vidū un viņš ir vēl vienmēr atklāts.

Kas mums būtu, īpaši mums latviešu tautai, pieminams un atzīmējams sakarā ar Mārtiņu Luteru?

Šķietami dažas ļoti maz ievērotas lietas. Nav tālu atpakaļ tas laiks, kad katrā latviešu mājā, tiklab lauku sētā, kā pilsētas istabā bija šīs trīs grāmatas: Bībele, jeb Dieva Svētie Vārdi, kā paskaidrojošā virsrakstā teikts, Dziesmu grāmata un Mazais Kaķisms. Bībele, kurā bija atklāta Dieva patiesība, Dieva prāts un griba, Dieva ceļš pie mums un mūsu ceļš pie Viņa. Dziesmu grāmata – šī dvēseles dialoga grāmata ar Dievu, kas arī ir tapusi paša Lutera līdzi rosināta un visur tur, kur Reformācija ir nākusi, kur viņa ir gājusi Reformācijai līdzi un papriekšu ar šo dziesmu. Un Mazais Kaķisms, kurš nokāpa no Sīnaja augstuma un Mozus bardzības. Un, kur Mārtiņš Luters konģeniāli pārtulkoja par jaunu un iedeva mums savos paskaidrojumos, kā mīlestības un sirdsapziņas vadoni. Tas ir tas, ko mēs varam pateikt, jā, lūk tas bija mūsu latviešu tautas ieguvums. Bet tas ir tikai tas, varētu sacīt, tas kopsavilkums no visa cita pārējā. Un mēs prasām, jā bet, ko tad un kā tad? Mārtiņš Luters latviešu tautu nepazina, viņš rakstīja un viņam rakstīja šeit no Rīgas, no Tērbatas. Rakstīja vācu ļaudis, kuriem viņš rakstīja viņu pašu saprotamā valodā – vācu valodā. Mēs jau dzirdējām par šo rakstu saturu, tie visi attiecās uz jautājumiem, kas ir sakarā ar ticības atjaunošanas lietām. Viņš rakstīja Livonijai un livoniešiem, nešķirodams un nesaprazdams, kas šie livonieši tādi ir. Un 300-ti gadus līdz Luteram neviens jau skaidri arī nezināja kas tie tādi livonieši, vai nevāci, vai baueri, kā nu kuru reizi nosauktie, šis konglomerāts no dažādām ciltīm un dažādām nesaprotamām mēlēm, kas gan pa lielo Rīgu, gan arī pa laukiem dzīvoja.

Septiņas dienas, septiņus gadus pēc Vitenbergas tēzēm Rīga dabūja zināt, ka ir tāda tauta, ko sauc par latviešiem. Un tas bija arī zināmā mērā un tieši Vitenbergas balss, kas to bija arī ierosinājusi. 1524.gadā pie Jēkaba baznīcas tapa jauna draudze – latviešu draudze. Ne vairs livoniešu, ne vairs nevācu, bet latviešu draudze, no šīs anonimitātes iznira kāda tauta, kurai vajag pasludināt Dieva vārdu viņas valodā un tāpēc radās šī draudze. Pirmais garīgais veidojums latviešu tautā, pirmā latviešu kopība kā tautai, kas ir sanākusi kopā kādā kopdarbā, kādā kopdzīvē, kādā kopuzdevumā. Un pie šī Dieva nama vajadzēja šo jauno valodu, šo līdz šim nepazīto valodu, kuru kādreiz katoļu mūki šā vai tā samācījušies no apkārtējiem, lauzītā valodā ieskaidroja vienu otru rituāla jautājumu un izdarīja uz saviem ļaudīm. Tagad šīnī valodā vajadzēja tikt pasludinātam Dieva Vārdam. Un ne tikai pasludināt. Rams – pirmais mācītājs. Mēs nezinām daudz par viņu, mēs zinām viņa vārdu. Eks bija nākošais, tas mēģināja šinī valodā likt kopā dzeju, kuru vajadzētu draudzei dziedāt. Un lika kopā viņu un mēģināja uzrakstīt viņu kādiem burtiem, kuri nemaz nebija šai tautai. Šai tautai burtu nebija. Viņa neprata ne rakstīt, ne lasīt. Viņa dzīvoja un žūžoja savās skaistajā tautas dziesmās un savos pagāniskajos māņos. Neviena nepazīta un pati savā nodabā un savās iekšējās darīšanās un nedarīšanās. Bija vajadzīgs alfabēts un viņš tapa. Lai varētu uzrakstīt vārdus, lai vārdus varētu dot tālāk, lai ne tikai balss varētu to sacīt, lai varētu tālāk kaut kas tikt teikts. Un šis alfabēts un šie burti atgrūda vaļā durvis latviešu tautai uz kultūras pasauli, uz lielo pasauli, kur viņu nepazina. Jo tā nebija nekāda pazīšana, ka viņa tirgojās ar gārāmbraucējiem vai karoja savā starpā. Tā nebija vēl ne kultūra, ne īsta dzīve, kas tika dzīvota. Mārtiņa Lutera balss bija sasniegusi viņus. Tautai jādod Dieva Vārds viņas pašas valodā. Ne tikai Dieva Vārdā dziļais, nopietnais saturs pats par sevi, izceļot latviešus ārā no māņticības tumsas un ievadot kristīgās ticības dziļumā, nopietnībā, skaistumā un svētumā. Un vadot viņu dievbijībā, vēl arī tajā pašā laikā paverot ceļu šai tautai. Jo visa gudrība nāk no dievbijības. Dievbijība ir visas gudrības vārti. Un arī tā gudrība, kura vēlāk ietērpās burtos un vārdos, un teikumos, un dzejās, un ar kuru tagad mēs esam savos jau lielajos kalngalos kopā ar daudzām citām kultūras tautām. Tā ir Mārtiņa Lutera dāvana latviešu tautai. Rakstītais vārds, pēkšņi saskaloja kopā, salika kopā sēļus un zemgaļus, kuršus, vidzemniekus un pat augšzemniekus. Ne vairs bija livonieši, ne vairs bija nevāci. Bija viena tauta tapusi. Viņai bija valoda un šī valoda bija noenkurota vārdos, teikumos, grāmatās. Un tas brīnišķīgākais bija tas, ka šīs grāmatas apvienoja, ne tikai šīs dažas ciltis, bet arī visas pārējās latviešu ciltis. Arī to latviešu cilti viņpus Aiviekstai, abās pusēs Aiviekstai runāja to pašu latviešu dialektu. Un tas ieplūda iekšā latviešu valodā un līdz 17.gadsimta gandrīz vidum arī Latgale jau katolizēta vēl rakstīja un iespieda grāmatas šinī valodā, tā sauktajā Vidus izloksnē. Un tikai katoļu jezuītu, mūku īpašā politika nosargāt šo viņu lolojumu, šo kopējai latviešu tautai atrautai vienu gabalu sev un savam iespaidam sāka mēģināt dialektu pārveidot par rakstu valodu, ar visām viņas īpatībām saņemtām no svešām tautām un svešām valodām, un pāršķeļot šinī ziņā latviešu tautu viņas valodā divās daļās.

Lutera lielais mantojums šai ziņā saņēma vienu robu un vienu cirtienu, kas joprojām ir palicis mums vēl neaizdziedēts. Ko Luters ir devis latviešu tautai? Viss, kas latviešu tautā izauga tikumā un ticībā, tas izauga no šim trim grāmatām, kuras netrūka nevienā latviešu mājā. Iesvētīšanas dienā, tā bija nenoliedzamā, nenovēršamā, īstā un vienīgā dāvana – jauneklim un jaunavai. Lai viņš pats var dziedāt no savas dziesmu grāmatas. Bībele bija visas ģimenes grāmata, no kuras lasīja svētrītos un kurā lasīja arī katrā citā dienas brīdī un laikā. Dziesmu grāmata bija tā, kurā dziedāja ne tikai sanākot kopā, bet arī vienatnībā un vientulībā, sirdi augšup paceļot. Mazai Kaķisms jau tad, kad mazais bērns stāvēja blakus savai vecmāmuļai pie viņas ratiņa un, kad viņa mācīja viņam vārdus un burtus. Viņa mācīja viņam Kaķismu un Kaķisma vārdus. Un nevajadzēja prasīt, kad tu to visu iemācījies? Un nevajadzēja prasīt, vai tas ir labi, vai tas ir slikti? Ko tas nozīmē: “Tev nebūs zagt, tev nebūs melot, tev nebūs nokaut. Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā?” Tās visas lietas mēs esam ņēmuši no Mārtiņa Lutera.

Mārtiņa Lutera devums ir zvaigžņu pulks. Savai vācu tautai viņš nozīmē bezgalīgi daudz. Vācu tauta ne par velti saka - mūsu Luters. Un viņai ir daudz iemeslu to teikt. Bet mēs latvieši ar nemazāk lielu uzsvaru varam teikt to pašu – mūsu Luters. Un mēs uzdrošināmies teikt vēl kaut ko, ka kvalitatīvi latviešu tautai Luters ir devis kaut ko vēl lielāku nekā vācu tautai. Vācu tauta bija jau tauta. Vācu tauta jau lasīja un rakstīja. Vācu tauta jau dzejoja un dziedāja. Latviešu tautai Luters atslēdza viņas aizslēgtos avotus. Luters atslēdza latviešu tautai viņas nosaukumu un to, ka viņa ir tauta. Un iedeva viņai ceļu, atvēra viņai ceļu cauri garīgajam gājumam uz pasaules lielo, visu tautu kopumu, šo tautu garīgajā pasaulē, garīgajās domu izmaiņās, vienā vārdā sakot, kas kādreiz ir lietots visādā viedā, lietojot viņu labā veidā, lielajā, plašajā kultūrā šinī pasaulē. Mēs esam pienākuši pasaules kultūru tautās ar alfabētu un rakstību, kas ir nākusi mums ar Mārtiņa Lutera prasību, ko viņš uzstādīja visai pasaulei – tautai Dieva vārdu tautas valodā. Tik būtiski un tik dziļi reti kur tas ir atbalsojies kā tas ir atbalsojies un savu nozīmi atstājis, kā tas ir latviešu tautā. Paldies par jūsu uzmanību.