Tagad, kad Mūsu Baznīca ir cieši iesaistīta
pasaulplašajā kristīgo Baznīcu kopumā un nepārtraukti un intensīvi kopj
šīs saites ar savu piederību Vispasaules Baznīcu Padomei, Vispasaules
Luterisko Baznīcu apvienībai, Eiropas Baznīcu Apvienībai ar mūsu
Baznīcas vadības līdzdaļu dažādajās sanāksmēs un citu Baznīcu pārstāvju
apmeklējumiem mūsu Baznīcā, neliekas nesvarīgi ielūkoties šo
oikumenisko kontaktu pirmajos sākumos, apstākļos, kas uz tiem rosināja
un rezultātiem ko tie devuši. To darot mums vispirms vēl ir jāatskatās mūsu Baznīcas pagātnē.
Reformācijas nostiprināšanās Baltijā XVI. gadsimtā
notika vienlaicīgi ar Livonijas valstiņu sistēmas sabrukumu. Zviedrija,
Polija, Dānija un Krievija savā starpā sacentās un cīnījās par
“Livonijas mantojumu”. Gala iznākumā latviešu tautas apdzīvotā
teritorija tika sadalīta. Kurzeme kļuva par hercogisti Polijas -
Lietuvas atkarībā, Vidzemi uz laiku ieguva Polija, kurai lielāko tās
daļu - atskaitot Latgali - XVII g.s. sākumā atņēma Zviedrija. Tā
latviešu tautas apdzīvotie apvidi nāca trīs dažādos valsts veidojumos,
kas arī noteica īpatu veidošanos un attīstību katrā no tiem. Šo
pāršķirtību galīgā veidā pārvarēt radās iespēja tik pēc I Pasaules
kara, jo arī nākot XVIII g.s. Kurzemei un Vidzemei zem Krievijas
ķeizarvalsts, latviešu tautas apdzīvotā teritorija gan bij atkal
iekļauta vienas valsts veidojumā, tomēr Baznīcas organizācijas ziņā
pārdalījums joprojām palika spēkā (Dziesmu grāmata!)
1832.g. likums par Ev.Lut. Baznīcu Krievijas valstī
gan aptvēra visas Ev.lut. draudzes Krievijas ķeizarvalsts teritorijā un
atcēla vēl spēkā esošo agrāko laiku likumus un regulējumus, bet
paturēja atsevišķo konsistorijas iecirkņu iekārtu un to tiešo atkarību
no centra - no Krievijas valsts galvas - ķeizara un tā valsts iestādēm.
IUS EPISCOPALS, kas līdz tam bij atsevišķo zemes kungu un valdošās
virskārtas - muižniecības - ziņā,
tagad bij pārgājis uz Krievijas
ķeizaru, valsts iestādēm un vietējo muižniecību. Pēterburgas
virskonsistorija administratīvās lietās bij pakļauta Iekšlietu
ministrim, juridiskās lietās - Valdošajam Senātam un tā bij tikai
pārraudzības iestāde par visiem - arī Baltijas konsistoriju iecirkņiem.
Baltijas muižniecībai bij tikai tiesības likt priekšā kandidātus
kosistorijas prezidenta (laicīgā) un viceprezidenta (garīgā,
superintendenta) amatam, bet izšķīra un iecēla tiklab vienu kā otru
ķeizars. Baznīcas vietējā un draudžu dzīvē visa noteikšana palika
joprojām muižniecības ziņā. Patronāta tiesības deva noteikšanu visā
lielākajā draudžu skaitā. (Mācītāju iecelšana!) Ev.lut. Baznīcas dzīve
un līdz ar to arī latviešu tautas garīgā dzīve bija nokļuvusi
vienlaicīgi divu spēcīgu varu pakļautībā, kas visai smagi atsaucās uz
tās veidošanos un izpausmi. No vienas puses tā
bij Krievijas
ķeizarvalsts, kas blakus priviliģētai valsts ticībai - pareizticībai -
visas citas konfesijas tikai piecieta. Likumi, kas noteica Ev.lut.
Baznīcas stāvokli un attiecības ar valsts varu un –“valdošo ticību” -
pareizticību, ierobežoja Ev.lut. baznīcas eksistenci un daudzejādā ziņā
kavēja viņas dzīvi un brīvu izpausmi. Vienpusīgās privilēģijas valsts
baznīcai uzrādīja nepārprotamu tendenci ierobežot, jā, pat izskaust
t.s. “citticības” (Konversiju, rekonversiju, jaukto laulību u.c.
gadījumi) Lozungs “Viens ķeizars, viena tauta, viena ticība” nebij
tukši vārdi vien, - Valsts varas ierobežota un vietējās vācu
muižniecības un garīdzniecības aizbildniecībā nospiesta, kā Vidzemes tā
Kurzemes Baznīca, kurām katrai palika sava pārvalde, bij kļuvusi par
sevī noslēgtu, garīgi provinciālu veidojumu, izolētu iekšzemē un uz
āru, garīgajā nomaļniecības stāvoklī, bez saskarsmes ar plašāko
kristīgo pasauli, ja neskaita vācu tautības atsevišķu garīdznieku
personīgos sakarus ar tikai Vācijas garīgās dzīves izpausmēm.
Latviešu tautiskai apziņai mostoties un pieaugot
viņas kulturālajai un saimnieciskai nozīmei, līdztekus dabīgajam
protestam pret netaisnībām un ierobežojumiem sociālajā un nacionālajā
dzīvē, izpaudās arī spēcīga neapmierinātība ar latviešu tautas
beztiesisko stāvokli viņas Baznīcā un draudzes dzīvē. Nav nejaušība, ka
1905.g. revolūcijas notikumi dažkārt ar asumu vērsās arī pret (vācu)
baznīcas darbiniekiem.
***
Pasaules pirmais karš visai smagi skāra visu
latviešu tautas dzīvi un Ev.lut. Baznīcu vēl īpaši. Frontes un kaujas
līnijas, kas ilgstoši pāršķīra Latvijas teritoriju, un okupācijas vara,
nesa sev līdzi izpostīšanu un neizsakāmu postu. Tautas liela daļa bij
izklīdināta bēgļu gaitās, karš bij izpostījis zemi un saimniecību, bij
sagrautas un izpostītas baznīcas (49), bij radies liels darbinieku
trūkums. (Bij palikusi tikko puse no agrākā skaita) – Šīs ir tikai
vispārējā veidā pieminētās nelaimes un trūkumi. - Agrārās reformas
sekās baznīcas zaudēja savus plašos zemes īpašumus, kas bij bijuši
agrāk draudžu saimniecības bāze.
Bet nenoliedzami, ka līdztekus lielajam postam, karš
bij devis arī kaut ko pozitīvu, kas atklājās jau pašā sākumā, kad bij
atsākts Baznīcas dzīves jaunuzbūves darbs.
1. Sagruvuši bij svešas ticības valdnieka -
Krievijas ķeizara – un viņa varas iestāžu vara un aizbildniecība pār
"svešticīgo" Baznīcu,
2. Ticības brīvībā bij atkritušas tās īpašās
privilēģijas kas bij savā laikā “Ķeizara ticībai” un kas sāpīgi un
aizvainojoši skāra pārējas ticības un radīja neuzticību un rūgtumu pret
šo uzkundzējušos baznīcu un viņas paņēmieniem.
3. Ārkārtīgi svarīgs ieguvums bij patronāta sistēmas
sabrukums. Līdz ar muižniecības varas un privilēģiju likvidēšanu,
atkrita slogs, kas bij gadsimtiem ilgi gūlies pār Baznīcu un
ierobežojis latviešu tautas garīgo dzīvi (Kurzemē tik 1/3 mācītāju –
latvieši)
4. Atbrīvošanās no vācu aizbildniecības Baznīcas
organizācijā un garīgajā darbā. Latviešu draudzēs bij palikuši vairs
tikai nedaudzi vācu tautības mācītāji.
5. Zemes reforma, sekularizējot draudžu plašos zemes
īpašumus vārēja sākumā likties kā liels materiāls zaudējums, nesa sev
līdzi divkāršu svētību: izbeidzās norobežojums, kas gadusimtiem ilgi
bij mācītāju un draudzes locekļu starpā. Būdams "mācītāja muižas”
pārvaldītājs, mācītājs pats bija līdz ar to kaut kas līdzīgs
“muižkungam”, sabiedriski (īpaši vācu tautības mācītāji) būdams tuvāks
muižniekam (patronam!) nekā zemniekam. Bez tam, draudzes atbrīvotas no
māc. muižas ienākumiem, bet arī pārvaldīšanas grūtuma, ņēma savās rokās
visu savas saimniecības iniciatīvi un rosmi.
6. Un galvenais, baudot autonomiju savās iekšējās
lietās, Baznīca bij guvusi iespēju pati noteikt, izlemt un kārtot savas
satversmes, iekārtas un garīgā darba lietas.
Tas viss iegūla līdzi Latvijas Ev.lut. Baznīcas jaunuzbūves darbā.
Nepakavējoties pie šī mūsu Baznīcas jaunuzbūves
darba atsevišķiem posmiem un norisām, par izšķīrēju notikumu jāuzskata
agrāko konsistoriju likvidēšanu (Kurzemes - 1920., Vidzemes -
1922.5.janvārī) un Baznīcas pārvaldes nodošanu draudžu delegātu sinodes
ievēlētajai Baznīcas Virsvaldei (6 latviešu loc. ar prezidentu, 3 vācu
– ar viceprezid.) Kopīgā sinode, kura notika 1922.gada 22.februārī,
ievēl izraudzīto Baznīcas Virsvaldes prezidentu Kārli Irbi sen. par Latvijas Ev. Lut. Baznīcas bīskapu,
bet viceprezidentu Haraldu Pölchavu par vācu draudžu bīskapu. Šis
sinodes lēmums, dot Latvijas Ev. Lut. Baznīcai sinodāli - episkopālo
iekārtu un atjaunojot viņā bīskapa amatu kā Baznīcas virsgana un
augstākās garīgās autoritātes amatu, iezīmēja mūsu Baznīcas dzīvē visai
svarīgu un jaunu virzienu. Atjaunojot Reformācijas laikā daudz vietās
kā pēc nosaukuma tā arī pēc saturu atmesto bīskapa amatu, mūsu Baznīca
simboliski atkal pieslējās kristīgās Baznīcas vissenākajām tradīcijām
un iekārtai, kur bīskaps, stāvēdams Baznīcas priekšgalā, reprezentēja
viņas vienību un kopību ar citām Baznīcām, reizē būdams disciplīnas un
mācības skaidrības uzturētājs. Nevis kaut kāda gadījuma cilvēku grupa
vai komiteja, bet gan Baznīcas kopsapulces vēlētā un tās priekšā
atbildīgā, savam īpašajam uzdevumam iesvētītā personība bij tā, kas
Baznīcas senlaikos uzskatu cīņās un vajāšanu briesmās bij nomodā par
garīgo ganāmo pulku. Atjaunojot šo saiti ar senbaznīcu, kas Baltijā bij
pārtrūkusi Reformācijas laikā, pacēlās arī nākošais jautājums par
bīskapa ievešanu viņa amatā. Bīskapa titulis nebij mūsu Baznīcā
svešs arī agrāk. Krievijas ķeizars to kādreiz piešķīra šejienes
mācītājiem kā atzinību par nopelniem garīgajā darbā. Tādi bīskapi piem.
bija Chr. Ullmanns un Fr. Valters pag. gadsimta vidū. Aiz šī titula
nestāvēja nekādi amata vai administratīvi uzdevumi Baznīcas darbā. Mūsu
baznīcas tēviem 1922. gadā tas viss bij zināms. Varbūt varēja palikt
pie šāda goda titula mūsu Baznīcas jaunveidotās pārvaldes prezidentam?
Šur tur evaņģēliskajās Baznīcās tas tā arī bija un arī tagad, kad
Vācijas atsevišķās zemes baznīcas izrauga savus prezidentus, tiem mēdz
šo tituli dot.
Latvijas Ev.Lut. Baznīca gāja citu ceļu. Tukšais
titulis vien neapmierināja. Rūpīgāka un objektīvāka iedziļināšanās
pašas Reformācijas būtībā un
kristīgās Baznīcas dzīves un
darbošanās vērtējums kā vēsturē, tā modernā pasaulē, lika pievērsties
bīskapa amata būtībai. Tāpēc mūsu Baznīca
griezās ar lūgumu pie
Zviedrijas Baznīcas, ar kuru mūsu Baznīcai bij ciešas garīgas saites
pagātnē un kura sevī pārstāvēja nevien skaidru, nešaubīgu luterismu,
bet arī nesarautu saiti ar senbaznīcu viņas bīskapu iekārtas veidā un
tradīcijā, ievest viņa amatā mūsu Baznīcas pirmo bīskapu. Līdz ar to
1922.gada 16.jūlijs, kad Zviedrijas Baznīcas virsgans, Upsalas
Archibīskaps Dr. Natans Söderbloms Jēkaba baznīcā iesvētīja un ieveda amatā bīskapu Kārli Irbi, ir kļuvis par izcilas nozīmes pilnu dienu mūsu Baznīcas vēsturē.
1.Jau simboliski tas nozīmēja mūsu Baznīcai iziešanu
no gadsimtiem ilgās provinciālisma pakrēslas un norobežotības, ko
nespēja pārvarēt arī tie sporadiskie, gluži personīgie kontakti, kas
vietējiem vācu tautības mācītājiem bija ar (vienīgi) Vācijas garīgajām
aprindām. Izcila nozīme piekrita arī tam apstāklim, ka Archibīskaps
Natans Söderbloms bij sava laikmeta izcila personība, kuras iespaids un
garīgā autoritāte sniedzas tālu pāri viņa zemei un viņa tiešajam
darbam. Ar savu rosmi tautu miera darbā pirmā pasaules kara laikā un
pēc tam, pāri visam ar savu nenogurstošo un svētīgo darbošanos Baznīcu
vienības darbā (On Life and Work, Stokholmā 1925) viņš kā paraugs un
rosinātājs ir bijis arī mūsu Baznīcai.
Tā šis pirmais - visai iespaidīgais un nozīmīgais mūsu Baznīcas oikumeniskais kontakts
deva spēcīgu stimulu mūsu Baznīcas iekšējai dzīvei un viņas ieiešanai
pasaulplašajā kristīgo Baznīcu kopumā (1923.gada Eizenachas konference;
1925. Stokholmas konference u.c.)
2.Mazāk saprasts un novērtēts, bet dažā ziņā ne
mazāk nozīmes pilns un svarīgs kļuva vēl kāds cits oikumeniskais
kontakts, kas neredzami nāca līdz 16. jūlijā un iekļāvās mūsu Baznīcas
garīgo vērtību krājumā. Zviedrijas Baznīca, uzturot nemainītu savu
episkopālo iekārtu cauri Reformācijas laika notikumiem, bij saglabājusi
t.s. “apustulisko sukcesiju” – t.i. bīskapu un garīdznieku iesvētīšanas
kārtību, nepārtrauktu, kā to mēdz uzskatīt kristīgā Baznīcā – jau kopš
apustuļu dienām. Nepievienojoties šeit dažiem īpatiem Romas un Austrumu
Baznīcas uzskatiem, jāatzīst, ka vairākas ev. Baznīcas (Zviedrijas
luteriskā, Anglijas un c. anglikāņu), uzturēdamas garīgās kārtas un
īpaši bīskapu nepārtrauktās secības kārtību, ar to ir radījušas vēl
īpašu ciešu oikumenisku saiti (Interkomūnija Zv. un Ang. Baznīcu
starpā, svarīgs vienības elements virzienā
uz vienību ar Romu un
Austrumu B-cām). Šī skaistā tradīcija un svarīga saite, diemžēl,
Latvijas Baznīcā tika uz ilgu laiku pārtraukta. Pirmajam bīskapam, Dr.
Kārlim Irbem aizejot no amata, viņa sinodes ievēlētajam pēctecim Dr.
theol. Teodoram Grīnbergam gan piešķīra Archibīskapa
tituli, bet
tas palika tikai titulis vien Baznīcas Virsvaldes prezidentam, jo
iesvētīšana bīskapa amatā nenotika. (Par tādu nevar uzskatīt 12
prāvestu svētīšanas ceremoniju).
Intensīvi oikumeniski kontakti palika, bet sāpīgi
bij jāizjūt 1938.g. ievadīto Interkomūnijas sarunu nesekmību ar
Anglikāņu Baznīcu, kas atdūrās uz pārtraukto bīskapu iesvētīšanas
kārtību.
Arī T. Grīnberga pēctecis Archibīskapa amatā -
Gustavs Turss palika tikai Baznīcas Virsvaldes prezidents ar
Archibīskapa tituli.
Šīs sarautās saites atjaunošana notika ar mūsu patreizējā Virsgana Dr. teol. Jāņa Matuļa
stāšanos amatā. 1969. gada 14.septembrī Jāņa baznīcā notika
Archibīskapa J. Matuļa iesvētīšana un ievešana amatā, ko izdarīja
Zviedrijas Baznīcas Skaras diecēzes bīskaps Dr. Svens Danells. Vai bij
daudz to svētku dalībnieku, kas būdami klāt šai svinīgajā
dievkalpojumā, aiz visas skaistās un celsmīgās norisas saskatīja un
novērtēja arī šī akta dziļāko, būtisko nozīmi?
