Feldmanis R. Ķēniņš Kaups // Ceļš. – 2002. – Nr.54. – 19-30.lpp

Spēku trijstūris - bīskaps Alberts, ķēniņš Kaups, pāvests Innocents III

Ķēniņa Kaupa  ceļojums uz Romu un audience pie pāvesta Innocenta III

Bīskaps Alberts bij plašu mērķu, stipras gribas un nerimstošas enerģijas cilvēks. Jau pašā darbošanās sākumā viņa mērķi bij viņam skaidri, un tikko pēc iesvētīšanas par Ikšķiles bīskapu Bremenes dombaznīcā, ko izdarīja viņa mātes pusbrālis, Bremenes archibīskaps Hartvigs II 1199. g. pavasarī, viņš devās uz Visbiju un ar pāvesta piešķirto privilēģiju "apzīmēja ar krustu" pulku karavīru ticības karam Livonijā. Tad viņš devās uz Dāniju, apmeklēja ķēniņu Knutu un Lundas archibīskapu Absalonu. Šī draudzības vizīte bija jau vesela politiska programma. Lunda un Bremene bij krasas pretinieces. Lunda izjauca Bremenes archibīskapu loloto ieceri izveidot "Ziemeļu Patriarchātu" - visu esošo un vēl topošo ziemeļu zemju bīskapiju sakopošanu Bremenes virsvadībā, izveidojot kaut ko līdzīgu ziemeļu Romai. Alberts, tagad Bremenes suffragāns, ar to parādīja nepārprotamo vēlēšanos Rīgu padarīt līdzīgu pašai Bremenei — par neatkarīgu archibīskapiju - metropoli. Šī bij pirmā zīme par atraisīšanos no Bremenes. Albertam bij sveša tiklab Meinarda lēnprātība, kā Bertolda pārsteidzība. Viņš centās pārliecināt pāvestu par to, ka Rīga jau pilnīgi atbilst metropoles stāvoklim: ar savu nodibināto un jau plaukstošo metropoli, ar krusta karotāju brālības izveidošanu misijas un pakļaušanas veicināšanai, ar jau prāvo kristīto pulku - to starpā arī ar ievērojamākā vietējā valdnieka pāriešanu katoļticībā.

Kaupa ceļojums uz Romu bij patiesībā organizēts, lai iespaidīgi pastiprinātu Alberta lūgumu pēc Rīgas metropoles, ko darīt bij pilnvarots Alberta tuvākais un uzticīgais līdzstrādnieks - cisterciešu mūks un Daugavgrīvas jaundibinātā klostera abats Teodoriks, Kaupa kristītājs. Uzturēšanās Romā ilga vairākas dienas, kurās Teodoriks varēja plaši un labvēlīgi raksturot Alberta darbošanos un panākumus, tomēr Chronika nepauž nekādu pāvesta atbildi. Innocenta III ideja par Livonijas nākotni bij cita. No jau tapušajām un vēl topošajām jaunajām kristīgajām zemēm Baltijas piekrastē pāvests vēlējās izveidot "Terra Mariana" - pāvestam tieši pakļautu valsti, līdzīgu "Patrimonium Petri" ap Romu, kur pāvests pats ir arī laicīgais valdnieks. Savu atzinību Alberta sekmīgajam darbam pāvests izteica ar pāvesta Gregora (pašrocīgi pārrakstīto) Bībeli, kas skaitījās ļoti liela relikvija, bet Alberta vēlēšanās pacelt Rīgu par metropoli un būt pašam paaugstinātam par archibīskapu nepiepildījās, jo tā neatbilda Innocenta III idejām.

Kaupam plaši izvērstais ceļojums un pamatīga iepazīšanās ar Vāciju noslēdzās ar apmeklējumu Romā (CL/VI-5, 6). Teodoriks stādīja pāvestam Innocentam III priekšā Kaupu kā lībiešu cilts valdnieku - "it kā ķēniņu" (quasi Rex). Pāvests saņēma Kaupu ļoti laipni, sveicinādams ar skūpstu, un izrādīja dzīvu interesi par viņa zemi un tautu, daudz par to vaicādams. Audience bij ilga. Pāvests Innocents III, kura priekšā ceļos stāvēja kronēti valdnieki, izrādīja īpašu laipnību un interesi pret kādas svešas, mežonīgas cilts valdnieku, arī atvadīdamies no tā sirsnībā ar skūpstu, kā tiekoties. Pēc dažām dienām, Kaupam aizceļojot, nododams tam visai prāvu dāvanu - simt zelta guldeņu. Kas bija runāts ilgajā, ļoti draudzīgajā audiencē? Nezinām. Chronika par to klusē. Teodoriks bij tulks. Kā viņš pārtulkoja Kaupa vārdus pāvestam? Kā viņš pārtulkoja Kaupam pāvesta vaicājumus un atbildes? Nezinām. Teodoriks bija Alberta pilnvarotais un uzticības vīrs. Viņš pārstāvēja Alberta prasību par Rīgas pacelšanu par metropoli un līdz ar to par tās garīgo neatkarību no Bremenes. Tas nenotika, jo pāvesta intereses bij citas - Rīgas bīskapijas tieša pakļaušana Romas "archibīskapam" jaunizveidojamā "Jaunavas Marijas zemē". Bet vai tiešām Kaups nemaz un neko nevarēja saprast no pāvesta tieši un arī atbildēt?

Innocenta  III dāvanas apmeklētājiem  no Livonijas

Enerģiskajam Rīgas bīskapam darbs un panākumi algoti ar ļoti vērtīgo relikviju.

Lībiešu ķēniņam - simt zelta guldeņu. Grandiozs dāvinājums tā laika vērtējumā. Kaut kas nesamērīgs pret pieklājības apmeklējuma delegācijas pavadoni. Arī toreiz bij spēkā formula: "Gabe ist auch eine Aufgabe" - dāvana ir arī uzdevums, tā jau - arī šodien - ir investīcija. Kāds uzdevums dots lībiešu ķēniņam un viņa valstij? Alberta aizdomas un neuzticība bij pamodinātas.

Kas varēja būt pāvesta sarunas ar Kaupu? Vēlēšanās iekļaut jau christianizētās un vēl christianizējamās ciltis pāvesta valstī un padarīt Kaupu un citus vietējos valdniekus par pāvesta vasaļiem? Par šādu domu izmaiņu Chronika klusē. Katoļu vēsturnieki (Vaivods) te apgalvo klaji un skaidri, ka šai audiencē Kaups esot nodevis pāvestam virsvaru "par savu valsti Vidzemi" un saņēmis to atpakaļ kā lēni, paturot savas valdnieka tiesības. Mums nav zināmi dokumenti, kas apstiprinātu šo apgalvojumu, bet gluži klaji apšaubīt šo uzskatu nevaram. Netieši apstākļi šo apgalvojumu zināmā mērā apstiprina. Jau pieminētā doma, ka Kaups zināmā mērā varējis saprast sarunu un arī atbildēt, nav neiespējama. Bīskapa Alberta attieksme pret Kaupu pēc Romas apmeklējuma liecina par Alberta īpašu neuzticību un uzmanību no Kaupa, internējot to pēc atgriešanās Rīgas pilī. Kontrolē - vai nepastāv kāda komunikācija Kaupam ar pāvestu Innocentu III. No vienas puses, Romas audiences iespaidus un atceres jau drīz pēc atgriešanās Rīgā (1204. g. pavasarī) pārsedza patiesi globāli notikumi. Ceturtā krusta kara karapulki iekaroja Konstantinopoli, apvērsdami ar to visas kristīgās Eiropas garīgo un politisko dzīvi. Vai Innocentam nu bij laiks veltīties Livonijas problēmām!

1203./04. gada ziemā, Alberta un Teodorika prombūtnes laikā drauds Rīgas pastāvēšanai nāca no leišiem. Ļoti liels leišu karapulks Svelgaita vadībā devās gar Rīgu uz Igauniju. Svelgaitis "pieteica" Rīgas izpostīšanu atceļā no Igaunijas. Zemgales virsaitis Viesturs steidzās uz Rīgu, kurā bij palicis tik neliels garnizons, brīdināt par draudošajām briesmām, piedāvājot kopīgu aizsardzību un noslēdzot ar Rīgu militāras savienības un savstarpējas palīdzības līgumu. Izsekojot leišu atpakaļceļu no Igaunijas, apvienotais Rīgas un Viestura vadītais zemgaļu karaspēks sakāva leišu spēkus. No 2000 lielā pulka bij palikuši pāri ap 600. Šī noslēgtā militārā savienība Viestura un Rīgas starpā palika vēl vairākus gadus spēkā.

Situācija Livonijā, bīskapam Albertam un Romas braucējiem atgriežoties, bija joprojām nopietna. Lībieši, nebūdami paši karotāji, rosīgi centās organizēt cīņu pret Rīgu. Polockā tie atrada dzirdīgas ausis, un situācija veidojās draudīga.

(CL/X-1) 1206. gadā bīskaps Alberts norīkoja delegāciju abata Teodorika vadībā, līdzi dodot vērtīgas dāvanas ķēniņam Valdemāram, - lai "atjaunotu labās attiecības ar Polocku, kādas bij bīskapa Meinarda laikā". Šī stipri novēlotā miermīlība un draudzības meklēšana panāca tikai pretējo. Delegāciju saņēma ar atklātu naidu. Tā gan drīkstēja atgriezties Rīgā, bet pa pēdām tai nāca karš. Chronika šai neveiksmei un naidam meklē izskaidrojumu lībiešu intrigās pie Polockas valdnieka. Bez šaubām, lībiešu ierosme bij ļoti spēcīga, bet Polockas interese par Rīgu bij daudz dziļāka.

Situācija kļuva draudoši nopietna. Polockā organizēja karaspēku Rīgas ieņemšanai. Lībieši neorganizētā karapulkā, bet atsevišķos baros aktīvi uzbruka, postīdami un laupīdami, īpaši gar Daugavu un Gauju. Rīgas situācija nu bija tuvu kritiskai, jo Polockas pulki jau aplenca Salaspili. Te atcerējās Rīgas pilī internēto Kaupu, pazīstamu kā drosmīgu un veiksmīgu karavadoni, kuram uzticēja Rīgas aizstāvēšanu. Zemgaļu virsaitis Viesturs brīvprātīgi ieradās palīgā ar savu zemgaļu karaspēku, to sadalīdams divi daļās. Pusi nodeva Kaupa rīcībā, kurš bij virspavēlnieks, ar otru pusi izvietodamies krievu atvairīšanai. Jau pirmās sadursmes pārliecināja krievus par izredžu trūkumu šai cīņā par Rīgas ieņemšanu. Izbeigdami Salaspils aplenkumu, krievi izbeidza karadarbību un atgriezās Polockā. Palika cīņas ar sabangoto lībiešu bariem. Kaupam naidīgie lībieši bij ieņēmuši Turaidu un Kaupa pili. Kaupam tuvojoties ar karaspēku, tie metās bēgt, nodedzinot un pametot Kaupa pili. Rīgas īsajā pastāvēšanas laikā šī bij jau otrā izglābšana no iznīcināšanas - to veica rīdzinieku un zemgaļu apvienotie spēki virspavēlnieka (chronikas apzīmējums) Kaupa vadībā. Zemgaļu virsaitim Viesturam Rīga izteica sirsnīgu pateicību.

1207. gads. Bīskaps Alberts dodas uz Vāciju pie vācu ķēniņa Filipa

(CL/X). 1206./07. g. ziemā bīskaps Alberts atkal bija Vācijā. Apceļojis Saksiju, Vestfāli un Frīziju un salīdzis krusta karotāju pulku, viņš devās pie ķēniņa Filipa, nodeva tam iekaroto Livoniju un saņēma to atpakaļ kā lēni līdz ar vēl pakļaujamajām teritorijām. Chronika vēstī, ka, nesaņēmis nekādu reālu palīdzību, Alberts griezies pie ķeizara Otto IV, saņemdams no ķeizara un visām valsts kārtām vasalitātes apstiprinājumu (CL/X-17). Ar šo ķeizara aktu bīskaps Alberts bij kļuvis par Vācu nācijas Svētās Romas valsts vasali un par iekarotās Livonijas un vēl pakļaujamo zemju suverenu valdnieku. Ko Innocents III bij liedzis ar archibīskapa uzdevumu un suverenitāti pār archibīskapiju, Alberts bij panācis no laicīgās varas.

Atgriežoties Rīgā (CL/XI-1), nu jau skaitā un iespaidā stipri pieaugušais ordenis uzstādīja Albertam prasību pēc noteiktā, apsolītā atalgojuma - trešdaļu no iekarotajām un vēl pakļaujamajām zemēm. Bīskapam palika divas trešdaļas. Alberts nekavējoties pasteidzās sev nodrošināt Idumu un Metsepoli - ķēniņa Kaupa īpašumu (ar Turaidu) ... Šim faktam bija ļoti dziļa, tālejoša, iekarotājiem fatāla konsekvence.

1206. gads kļuva liktenīgs krievu valdniekam Koknesē Vjačko (Vetseke). Intensīvie sakari ar Krieviju un naids pret Rīgu izraisīja cīņu pret Koknesi. Pat nesagaidot krustnešus, Vjačko pats nodedzināja Kokneses pili un aizbēga uz Krieviju.
Tam sekoja Jersikas pakļaušana. Iemesli karam ar Jersiku, pēc paša bīskapa Alberta izteiciena, bija vēlēšanās atbrīvoties no pastāvīgajām leišu un krievu briesmām, kā arī atmaksa par Rīgai, lībiešiem un latviešiem nodarīto ļaunumu. Jersikas ķēniņš Visvaldis bij apprecējis kāda leišu augstmaņa meitu, un leiši devās laupīšanas iebrukumos uz Vidzemi (arī Igauniju) cauri Jersikai. Pats ķēniņš Visvaldis bij nikns "latīņu" (katoļu) pretinieks un vajātājs. Kara darbība pret Jersiku bij īsa, 1209. g. rudenī (CL/XIII-4) Jersiku ieņēma ātri, izlaupīja, pēc iespējas saudzējot iedzīvotājus, jo tie - kristīgie (austrumu Baznīcas). Saņēma daudz gūstekņu, to starpā ķēniņieni. Ķēniņš paglābās, pārceļoties pāri Daugavai, kur, skatīdamies uz degošo pilsētu, sauca savas žēlabas par savu tēvu mantojuma bojā eju. Mieru slēdza Rīgā, kur bij ieradies ķēniņš Visvaldis. Bīskaps Alberts viņu saņēma laipni. Saskaņā ar miera līguma noteikumiem Jersikas ķēniņš izbeidz visus sakarus ar pagāniem (leišiem) un krieviem un, godinādams bīskapu par savu tēvu, nodod tam savu valsti.

Bīskaps Alberts, saņemdams no ķēniņa Visvalža viņa valsti kā dāvinājumu Svētajai (Jaunavai) Marijai svinīgā veidā pasniedza ķēniņam trīs karogus. Šis svinīgais akts tomēr nebij lēņa piešķiršana. Ar Visvaldi atkārtojās tas, kas jau bij noticis ar Kaupu, - iedzimto tautu dižciltīgos Alberts neuzņēma jaunās kolonijas aristokrātijā, kas mēdza bieži notikt citur, lai nostiprinātu iekarotāju saites pakļautajā tautā. Alberta ideja bij konsekventais apartheids, saglabājot iekaroto jauno, topošo valsts teritoriju ekskluzīvi tikai iekarotāju rasei un izlietojot pakļauto tautu masu vienīgi kā darba spēku. Eiropietis Kaups nevarēja nesaredzēt šāda higroponiska veidojuma tālāko likteni, tāpat arī pakļautās, bet nepārveidotās tautu "masas" tālāko spēcīgo augsmi. Kur palika Jersikas ķēniņš Visvaldis, nezinām. Viņa vārds vairs nekur nav pieminēts.

1210. g. Ķēniņš Kaups un Rīgas likteņstunda

1210. g. pavasars. Bīskaps Alberts devās atkal uz Vāciju vervēt jaunu krusta karotāju pulku uzdevumu pabeigušo aizbraucēju vietā. Zundā (Daugavas attekā) tie sastapās ar 12 kuģu lielu kuršu laupītāju flotili. Cīņu uzsāka zobenbrāļi, bet nespēja kuršus pārspēt. Abām pusēm bija ievērojami zaudējumi, katra puse devās savā ceļā. Bīskaps Alberts turpināja savu ceļu uz Vāciju. Salīgstot jaunus karotājus, viņam nu bija spēcīgs pierādījums, cik smags un bīstams ir "krusta nešanas" darbs Livonijā un cik nepieciešami tam palīdzēt. Livonija cīņu uzbangota. Lībieši izmantoja situāciju, organizējot visu tautu cīņu pret Rīgu. Īpaši aģitatori devās uz Kurzemi pie kuršiem. Lielai cīņai pret Rīgu aicināja zemgaļus, leišus, latviešus, igauņus, pat krievus. Rīgas krustnešu garnizons ļoti mazs. No visiem uzaicinātajiem ieradās gan vienīgi kurši. Viņi ieradās lielā pulkā, viņu laivas (kuģi) pārklāja Daugavu "kā melns mākonis". Sauszemes karotāju pulks, izkāpis krastā, aplenca Rīgu. Pēc pirmajiem uzbrukumiem Rīgas mūriem, ko Rīgas garnizons atvairīja, tie apmetās ap Rīgu un zīlēdami gaidīja orakulu par izdevīgo uzbrukuma dienu. Ieradās arī naidīgo lībiešu pulks. Uzbrukumam vajadzēja sākties nākošajā rītā. Pa nakti pienāca Turaidas uzticīgo lībiešu karaspēks Kaupa vadībā. Mazais Rīgas krustnešu garnizons iznāca no aplenktās Rīgas un noturēja "spēles". Kaupa ierašanās un viņa karaspēka klātbūtne atstāja tādu iespaidu, ka kurši izbeidza aplenkumu, savāca savus cīņās kritušos, lai tos sadedzinātu, un devās uz saviem kuģiem. Atkritušie lībieši nu steidzās pie bīskapa aizvietotāja ar nožēlu, piedošanu lūgdami. Rīgas brīnišķīgā izglābšana no nopostīšanas notika svētās Margaritas dienā - 12. jūlijā, un šī diena palika par Rīgā svētītu brīnišķās izglābšanas piemiņas dienu.

Kaupa ierašanās ar karaspēku izšķīra cīņu. Kurši izbeidza Rīgas aplenkumu, prom devās arī viņu lielā flote. Kas būtu noticis, ja kurši būtu ieņēmuši un nopostījuši Rīgu? Kam tiktu Rīgas pelni? Ne jau kuršiem, ne lībiešiem, ne zemgaļiem, ne leišiem, ne igauņiem! Pēdējais, gala vārds būtu Polockai, kura sen jau tīkoja pēc šīs savas ienīstās konkurentes. Te, jūras vārtos, paceltos Polockas osta ar skatu uz pasaules jūrām, te taptu Krievzemes "logs uz Eiropu" pieci simti gadus pirms Pētera Pirmā... Un vietējās ciltis? Tās būtu miermīlīgi izkusušas krievu jūrā, ne atmiņas par sevi neatstājot. Pēc pāris gadsimtiem Baltijas jūras austrumu krastā no Libekas līdz Somijai skanētu krievu mēle...

Mūsu dzimtenes vēsture, kā vēsture vispār, skubina ielūkoties dziļāk notikumu sakarībās un personās, to rīcībā un stājā. Kādi dzejnieki un rakstnieki savā patriotiskajā romantismā no vēsturiskām personām ir izveidojuši un ieviesuši "literāros un skatuves tēlus" (sal. "Beverīnas dziedonis") - tā radies arī negatīvais vērtējums par ķēniņu Kaupu, kurš "cīnījies vācu pusē pret latviešu tautu". Aizstāvēdams un izglābdams Rīgu 1210. gadā, Kaups necīnījās ne par sanākušajiem vācu birģeļiem un tirgoņiem, ne arī par valdonīgo bīskapu. Rīga jau bij Eiropa, tās garīgās dzirksts - kristīgās ticības un tās kultūras nesēja un turētāja. Kaups pats - pirmais eiropietis un pārliecinātais kristīgais cilvēks - cīnījās par šo Rīgu - austošo gaismu šejienes ciltīm. Nenojaušot viņš tapis par jaunas tautas pamatu licēju, jo jau pašā sākumā Rīgā saplūda visu šejienes cilšu ļaudis, sakusdami par vienu tautu - latviešiem. Ķēniņš Kaups - kas viņš -nodevējs? patriots?

Smaga un gandrīz nepārtraukta bija cīņa ar igauņiem, kas nepārtraukti spiedās lībiešu (Turaidas) un latviešu novados lejup gar Gauju. Vēl tai pašā 1210. gadā bija smagas cīņas ar igauņiem pie Imeras upes (Seda? Abuls?). Šī cīņa, neraugoties uz uzvaru, nesa Kaupam sāpīgu zaudējumu: cīņā krita viņa dēls Bertolds un svainis Vāne. Kaups palika bez vīriešu kārtas pēcteča. Viņa meita Magdalēna (atraitne?) pieminēta sakarā ar Madlienas (baznīcas?) celšanu, pie kuras tā apbedīta.

1212. g. izcēlās ass konflikts atņemto lauku un dravu dēļ starp Antines latviešiem un lībiešiem un Cēsu ordeņa brāļiem, kas bijuši varmācīgi un kādus latviešus nonāvējuši. Draudīgajā situācijā bīskaps Alberts sasauca un vadīja sapulci. Kaups ieradās sanāksmē un pašā tās sākumā deklarēja, ka viņš nācis, lai šai lietā aizstāvētu cietušos latviešus un lībiešus. Tas nevarēja būt tikai kāds atsevišķs notikums. Kaupa "ķēniņa" autoritāte tautā joprojām bij ievērojama.

Kaups - homo religiosus

Kaups kļuva dziļi pārliecināts kristietis. Viņš bij solījis savam ārstētājam - mūkam Teodorikam izārstēšanas gadījumā pāriet kristīgajā ticībā un šo solījumu arī izpildīja. Teodoriks, dziļi ticīgs un izglītots cisterciešu ordeņa mūks, vēlāk klostera abats un visupēc Igaunijas bīskaps, varēja savam pacientam katechumenam veltīt daudz vairāk laika, nekā tas notika parastajos masu kristību gadījumos, un dot dziļu un skaidru ieskatu kristīgās ticības būtībā. To spēcīgi un izšķiroši pastiprināja Eiropas ceļojumā un Romas apmeklējumā gūtie iespaidi. Tas bija katoļu Baznīcas hierarchijas pilnveidojuma, klosteru dievbijības, garīgās kultūras un zinātnes plaukuma, universitāšu tapšanas laikmets. Tas bija laikmets, kad Eiropas ziemeļos un austrumos tautas un ciltis vēla nost vēl pēdējos pagāniskā primitīvisma un mežonības atlikumus, atplaukdamas gaišākai dzīvei kristīgas ticības patiesībā. Ar neofita degsmi Kaups iekļāvās kristīgajā ticībā tapušajā "apvienotajā Eiropā"...
    Mūsu historiogrāfija Kaupa pāriešanu kristīgajā ticībā, kā arī pašu kristīgās ticības nozīmi mūsu vēsturē bieži ignorē vai arī traktē negatīvi - pēc tradicionālām materiālistiskām mērauklām. Rīgas izglābšanā no izpostīšanas līdzi izpaudās arī cīņa par šo ļoti svarīgo kristīgās ticības un tās misijas centru, kura izpostīšana varētu kļūt liktenīga visai jauntapušajai kristīgajai kopībai Livonijā. Un vēl kas. Rīga bij pirmais jau iespaidīgais Eiropas un tās kultūras centrs. Rīga bij Eiropa Baltijā. Kā viņas tapšanai, tā eventuālai izpostīšanai būtu liela, tālejoša nozīme. Ne par vācisko Rīgu, ne par vācu setlementu, bet par Rīgu, kur plūda iekšā ciltis un no ciltīm garīgi veidojās tauta, kuras nebūtu, ja karavadoņa kristieša acs nebūtu to novērtējusi izšķirošajā situācijā.

Kaups latviešu un lībiešu etnisko robežu nosargātājs, stabilizētājs

Igauņu spēcīgā un neatlaidīgā spiešanās uz dienvidiem XIII g.s. sākumā un gandrīz nepārtrauktās, smagas cīņas gar Gauju uz leju. 1206. un 1207. g. - cīņas par Turaidu, kauja pie Imeras 1210. g., 1217. g. - cīņas un Kaupa nāve Igaunijā pie Palas. Igauņu "interese" par Rīgu... Cīņas par apkrievotās Tālavas atgūšanu un nosargāšanu pret Novgorodu un Pleskavu. Cīņa par Vidzemi un latviešu tautas etniskajām robežām, kuras nespēja sagraut pat ilgstošā vācu pakļautība. Nodevība vai patriotisms?

Ķēniņa Kaupa nāve

(CL/XXI-3,4) 1217. gads. Igauņi sava vadoņa Lembita vadībā, sapulcinājuši lielu karaspēku no visām igauņu ciltīm, gaidīja ierodamies savus sabiedrotos Novgorodas krievus, lai kopīgiem spēkiem "dotos iznīcināt kristīgos Vidzemē". Uzzinājuši par šo nodomu, organizētais krustnešu un Kaupa vadītais latviešu un lībiešu karaspēks uzņēma cīņu ar Sakalas igauņu organizēto karaspēku, ko vadīja Lembits, igauņu vadonis. Sīvajā cīņā pārspēti, igauņi bēga. Veko, pazinis viņu pulkā Lembitu, to vajāja un nokāva un nogrieza viņam galvu. Bēgošos igauņus vajāja mežiem un purvājiem pāri Sakalā. Vajājot bēgošos igauņus, šķēpa caurdurts (Lanze, lancea perforatus), krīt Kaups.

(CL/XXI-3) Chronika vēstī: "Kaups  pilnīgi, ar šķēpu plati caurdurts, ticīgi pieminēdams Kunga ciešanas un saņēmis tā Kunga Miesu (Sakramentu), pilnīgi  apliecinādams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam (vēl) sadalīdams visu savu  mantu visām Livonijā uzceltajām baznīcām. Grāfs Alberts, abats un visi, kas bija ar viņu, noturēja sēru piemiņu. Viņa ķermeni sadedzināja un viņa kaulus pārveda uz Livoniju   un apbedīja Kubezelē."

Kas   noslepkavoja Kaupu? Bīskaps Bertolds krita no lībieša  Imanta  šķēpa. Kaujā ar Kaupu krita  igauņu varonis Lembits. To nokāva  Veko, Roboama brālis. Mēs vienīgi zinām, ka Kaupa brūce bija sevišķi dziļa. Kā roka cirta to un kāpēc - tas noklusēts. Šķiet, sākums ir jāmeklē jau audiencē pie Innocenta III, kas apvērsa otrādi Alberta ieceres, un 100 zelta guldeņos, kas bij nesamērīga "ceļa nauda", bet ar ko tai laikā varēja ekipēt veselu karaspēku. Un bailes no Kaupa. Internēšana Rīgas pilī, "pasargājot no lībiešiem", un visupēc - spiestā nepieciešamība uzticēt spējīgajam karavadonim karaspēku izšķirošās cīņās: 1206., 1207., 1210., 1211., 1217. gadā... Vēl nebij dzimis Brigādes ģenerālis Bonaparts, kurš tapa no karavīra par ķeizaru, bet tādas jausmas varēja pazīt arī Livonijā... Alberta politiskais prāts bij ass.