Feldmanis R., profesors. Saruna koridorā. // Svētdienas rīts. – 1994. – 26. jūnijs. – Nr.17/18 (1174/1175). – 6.lpp.

Saruna koridorā

Teoloģiskās izglītības atsākums otrā padomju okupācijas perioda sākumā bija grūts un ilgstošs. Iepriekšējās mācītāju paaudzes rinda diltin dila, aizvietotāju nepieciešamība kļuva arvien asāka. Atļauju atvērt Teoloģijas semināru Baznīcas Virsvaldei liedza, bija jāizlīdzas ar atļautajiem Teoloģiskajiem kursiem. Tikai arhibīskapam Matulim — tas pelnīti atzīstams viņa lielais nopelns — septiņdesmitajos gados izdevās panākt tik ļoti nepieciešamā Teoloģijas semināra atvēršanu, — gan padotu dažādiem ierobežojumiem, bet jau kā oficiāli atļautu mācības iestādi pie Baznīcas Virsvaldes. Lekcijas varēja notikt tikai trīs dienas mēnesī, pārējā laikā studentiem bija jāgatavojas patstāvīgi. Uzdevums bija sarežģīts gan pasniedzējiem, gan studentiem un prasīja daudz īpašas piepūles un labas gribas. Arī mācību spēkiem bija grūti — gan ļoti ierobežotā lekciju laika dēļ, gan instruējot studentus patstāvīgajam studiju darbam, lai, darot iespējamo, Teoloģijas seminārs godam varētu uzturēt slēgtās Teoloģijas fakultātes akadēmisko tradīciju un mācību līmeni. Studentu darbs bija īpaši grūts un sarežģīts tādēļ, ka gandrīz visi aktīvi kalpoja draudzēs, lai uzturētu draudzēs kristīgās ticības mācību skaidrajā līmenī un draudžu rosmi. Bija arī citas grūtības. Jaušamas un dažbrīd arī tiešas. Visu laiku pār semināru karājās Damokla zobens. Padomju iekārtā visa Baznīcas dzīve un garīga rosme bija tikai pieļauta, un šī pieļaušana varēja jebkuru brīdi beigties, jo padomju sistēmas pamatu pamatā bija cīņa pret kristīgo ticību un Baznīcu, īpaši pret luterismu. Baznīcai bija "tiesības" mirt, bet ne dzīvot.

Teoloģijas semināru vadīja rektors, Dr. theol. Roberts Akmentiņš. Jau pirmajā vārdā ir sakāms, ka Teoloģijas semināra darba labā iekšējā saskaņotība smagi iežņaugtajos apstākļos bija viņa personības miera, gudrības un skaidras līnijas ieturēšana kā semināra darbā, tā arī ārpus tā. Cieņa pret viņu bija vispārīga un nedalīta kā kolēģu, tā studentu vidū. Pie viņa varēja atrast padomu. Viņa lekcijas saistīja pie atziņām un bagātināja tās. Kas viņam bija jāiztur, juta retais. Viņa vaigs vienmēr bija miera pilns.

Astoņdesmito gadu vidū uznāca "jaunu vēsmu", laiki. Padomju vara sāka izrādīt zināmu atslābumu spiedienā uz kristīgo Baznīcu. No Maskavas Kulta lietu pārziņa nāca vārdi, kas mulsināja un varēja likties kā jauns pavērsiens bezdievības sistēmas attiecībās pret apspiesto un vajāto kristīgo ticību. Tika vēstīts, ka asā cīņa pret reliģiju esot patiesībā bijusi kļūda, kas novēršama. Kristīgās Baznīcas ieguldījums kultūras vērtībās un morālē esot nenoliedzams. Komunistiskajai ideoloģijai, savukārt, esot daudz kopīga arī kultūras, izglītības, sociālajā darbā ar kristīgo ticību, un tur nu atveroties labu attiecību un sadarbības plašas iespējas! Tas skanēja neparasti un varēja pat likties kā jauna ticības atplaukuma laika sākums. Mazāk pamanāma bija kāda ideja, kas bija ietverta šajā "jaunajā līnijā". Bija izcelta nepieciešamība pēc jauna tipa garīdzniekiem, īpaši no jaunākās paaudzes, kuri aktīvi ieslēgtos jaunajā sadarbībā. Katrs jau varētu paturēt savu "ideoloģiju" — komunisti savu antireliģiozo, kristīgie savu kristīgo, tas sadarbību netraucētu! Mācītājiem sadarboties "kultūras un morāles laukā" ar ticības sagrāvēju spēkiem? Nolūks bija skaidri redzams. Ja nebija izdevies sagraut kristīgo ticību varmācīgiem paņēmieniem, vajāšanām un ar ārējo izpostīšanu, tas bija jāpanāk ar sagraušanu no iekšpuses ar komunisma idejām, ko liktu paust pašiem garīgajiem darbiniekiem! Kulta lietu pārzinis uzstādīja prasību, lai katrs, kas pieteicas iestāties seminārā, vispirms ierastos pie viņa uz "pārrunām" un novērtējumu, vai tas pielaižams studēt Teoloģijas seminārā. Te mēs piedzīvojām mūsu Rektora stāju. Viņš neņēma vērā šo prasību. Studentus uzņēma bez iepriekšējās "bikts" pie Kulta lietu pārziņa. Viņš nepakļāvās arī pēc atkārtotiem, draudīgiem atgādinājumiem. Ar to viņš pats nokļuva zem drauda un ik brīdi varēja būt atstādināts no amata. Neredzamā Roka pasargāja.

Tad nāca kāds tiešs uzbrukums. Tas bija vērsts pret kādu studentu, apdāvinātu, korektu cilvēku, sekmīgu studijās un arī draudzes darbā. Rektoru izsauca Kulta lietu pārzinis: "Jums šis students jāizslēdz!" "Man nav nekāda iemesla to darīt. Šis students priekšzīmīgi studē un ir nevainojams savā stājā," atteica rektors. "Bet viņš jums ir jāizslēdz!" Rektors: "Dodiet man jūsu rīkojumu, tad es to darīšu." "To es jums nedošu. Jums pašam viņš ir jāizslēdz!" Rektors uz šo pavēli nereaģēja. Studentu neizslēdza. Nu abi bija zem smaga drauda — kā students, tā Rektors pats.

Lekcijas bija beigušās, visi jau bija aizgājuši. Bijām palikuši divatā ar Rektoru. Izgājām koridorā, klusākā stūrī. Skatījāmies viens otrā, nerunājām ne vārda. Tad Roberts Akmentiņš teica: "Kamēr es šeit būšu, es turēšu un izturēšu." Mēs spiedām viens otram abas rokas. Apkampāmies. Un viņš vēl palika, un palika arī students. Tas, Kurš bija ar viņu, bija spēcīgāks par postītāju.

ROBERTS FELDMANIS,

profesors