Feldmanis R., profesors, Dr. theol. Teoloģijas fakultātes 75 gadi. // Svētdienas rīts. – 1995. – 12. februāris. – Nr.4/5 (1195/1196). – 9.,16.lpp.

Teoloģijas fakultātes 75 gadi.

Teoloģijas fakultāte uzsaka savu darbību 1920. gada 4. februārī Latvijas Universitātes 16. klausītavā ar pagaidu dekāna Voldemāra Maldoņa ievadlekciju Reliģijas sociālā vajadzība, attaisnojums no psiholoģijas viedokļa un attīstības gaita. 4. februāris uzskatāms par fakultātes darbības atklāšanas dienu, un šajā datumā mācībspēki kopā ar studentiem svin fakultātes gada svētkus. Tā paša gada 28. janvāri izglītības ministrs bija apstiprinājis četrus jaunizvēlētos mācībspēkus un līdzšinējo subkomisijas priekšsēdi V. Maldoni par fakultātes pagaidu dekānu. Augstskolas organizācijas komisija bija izveidojusi subkomisiju Teoloģijas fakultātes dibināšanai, un jau otrajā dienā pēc Latvijas augstskolas darba sākšanas — 1919. gada 29. septembrī — šī subkomisija ieskicēja Teoloģijas fakultātes mācību plānu. Pēc nopietnas pretestības pārvarēšanas, kas nāca no iekšlietu ministra puses, ko pārliecināja Izglītības ministrijas pilnvarotā augstskolas lietās un organizācijas komisijas priekšsēža biedra, vēlāk organizācijas padomes priekšsēža Dr. phil. Paula Dāles enerģiskās un pārliecinošās uzstāšanās par Teoloģijas fakultāti, 1920. gada 29. janvārī izglītības ministrs apstiprināja četrus jaunizvēlētos mācībspēkus — Cand. theol. Ludvigu Adamoviču, Cand. theol. Maksimiliānu Stefāniju, Cand. theol. Kārli Kundziņu un Mag. theol. Erihu Šrenku un līdzšinējo subkomisijas priekšsēdi Voldemāru Maldoni par fakultātes dekānu. Tās pašas dienas (29. janvāra) vakarā pagaidu dekāns V. Maldonis ziņo LU organizācijas padomei, ka uz lekcijām Teoloģijas fakultātē jau pieteikušās 14 personas un ka padome var lemt, ka Teoloģijas fakultāte uzsāk mācības februāra sākumā. Tas bija Teoloģijas fakultātes darba sākums un noslēgums ilgajam darbam un cīņām par fakultātes tapšanu un reizē līdz šim vēl nebijušās augstākās teoloģiskās izglītības izveidošanu Latvijā. Piepildījās kāda ilgi lolota iecere, kāda būtiska latviešu tautas garīgā nepieciešamība.

Jau gadsimta sākumā līdztekus latviešu tautas straujajai kultūras augšupejai nobrieda doma par augstākās teoloģiskās izglītības iestādes nepieciešamību latviešu tautā. 1802. gadā atjaunotā Tērbatas universitāte, kalpodama kā vienīgā teologu sagatavošanas iestāde visas Krievijas lielvalsts apmēros, atradās pilnīgā vācu vadībā. Ceļa uz teoloģisko izglītību pašu valodā latviešiem un igauņiem nebija. Sākumā bija tikai doma par t.s. „nacionālo profesūru” praktiskajā teoloģijā latviešu un igauņu valodā blakus vācu valodai. Šī iespēja pašķīrās tikai I pasaules kara laikā 1915. gadā. Krievu valdības ierobežojumi vācu valodas lietošanā skāra arī Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti. 1915. gada 22. augustā nāca ierosinājums pāriet lekciju lasīšanā uz krievu valodu. Visi vācu tautības mācībspēki atteicās. Radās pilnīgi jauna situācija — palika tikai divi mācībspēki: profesors J. Kvačala (slovaks), lasīdams krieviski, un Traugots Hans kā vācu nacionālās profesūras pārstāvis, lasīdams vāciski. Fakultāte 1915. gada rudenī par docentiem praktiskajā teoloģijā ievēlēja: latviešu valodai — Cand. theol. K. Kundziņu un Cand. theol. Jāni Rezevski, igauņiem — J. Kopu, vēlāk arī vēl Jāni Sanderu. Turpmākie kara un revolūciju notikumi šo saiti ar Tērbatu pārtrauca. Teoloģijas fakultātes nepieciešamību pie iecerētās latviešu augstskolas atzina jau augstskolas sekcija latviešu skolotāju kongresā Tērbatā 1917. gada jūnijā. Kā jau pieminēts, Teoloģijas fakultātes izveidošana un dibināšana gāja paralēli Latvijas augstskolas organizācijas komisijas darbam 1919./20. gadā. Bet vēl arvien Teoloģijas fakultātei bija jācīnās par savu pastāvēšanu. Debatēs par Latvijas Universitātes satversmi Saeimas izglītības komisijā 1923. gada pavasarī sākās atkal runas par Teoloģijas fakultātes pastāvēšanas tiesībām un par tās konfesionālo raksturu. Priekšlikumu pievienot Teoloģijas fakultāti Filoloģijas un filozofijas fakultātei un pārveidot to par Reliģijas zinātņu nodaļu noraidīja ar lielu balsu vairākumu. Saeimas pieņemtajā Latvijas Universitātes likumā Teoloģijas fakultāte minēta fakultāšu saraksta beigās, vienpadsmitajā vietā, bez jebkādiem ierobežojumiem. Ateistiskais materiālisms, neraugoties uz baigo pieredzi Krievijā un 1919. gadā Latvijā, bija dziļi iegulies kādā latviešu tautas daļā kā visuatpestošā ideoloģija, kas lika šķēršļus kristīgās ticības izpausmei, kur un kā vien bija iespējams. Dzīve bija tomēr pati nospraudusi fakultātes darbībai zināmas, konkrētas robežas. Mācību personāla piederība pie evaņģēliski luteriskās konfesijas vadīja tās darbību evaņģēliskā orientācijā (katoļu Baznīca gāja pati savus ceļus augstākajā teoloģiskajā izglītībā). 1921. gada rudenī studentiem ieviesa lekcijas un semināru praktiskajā evaņģēliskajā teoloģijā. Tādējādi fakultāte strādāja tieši evaņģēliski luteriskās Baznīcas labā un interesēs, un tās nepieciešamību pierādīja pastāvīgi pieaugošais studentu skaits un fakultātes absolventu iesaistīšanās Baznīcas darbā. 1939./40. gadu mijā jau apmēram divās trešdaļās draudžu mācītāji bija fakultātes absolventi.

Jauns ierosinājums fakultātes pārveidošanā nāca ar Romas katoļu Teoloģijas fakultātes izveidošanu. Noskaidrojās, ka valdība izrāda gatavību atbalstīt arī noteikti konfesionālu augstāko akadēmisko izglītību. Teoloģijas fakultāte jutās pamudināta sagatavot praktiskās teoloģijas katedras nodibināšanu, pie tam evaņģēliski luteriskās Baznīcas tradīciju garā. Sarunas ar toreizējo evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskapa vietas izpildītāju Dr. theol. T. Grīnbergu attīstījās labvēlīgi, un 1931. gada 26. februārī fakultāte viņu ievēlēja par privātdocentu praktiskajā teoloģijā, uzticot viņam jau tajā pašā semestrī dažas lekcijas. Ar Universitātes padomes 1938. gada 28. maija lēmumu, ko ministru kabinets apstiprināja 29. septembrī, fakultātes nosaukums bija Evaņģēliskās teoloģijas fakultāte. Kad Dr. theol. T. Grīnbergu sinode ievēlēja par arhibīskapu, fakultāte 1931. gada 1. oktobrī ievēlēja viņu par ārštata profesoru praktiskajā teoloģijā. Pārskats par fakultātes divdesmit gadiem (1920—1940) uzrāda šādus skaitļus: 1920. gadā — pirmā mācību gada beigās bija divi štata docenti, viens ārštata un divi stundu docenti. Studentu skaits 1920. gada pavasarī — septiņi, brīvklausītāji — septiņi un divi hospitanti. Studentu skaits 1929./30. mācību gadā — 184, 1939./40. gadā —211. Iestājušies pavisam 650, studijas beiguši 211 (203 vīrieši, 31 sieviete). Baznīcas darbā stājušies 165. Studentes — sievietes apmēram 14 — 20% no kopskaita. Teoloģijas doktora grādu iegu­vušas 11 personas (2 ārzemnieki). Goda doktora grāds piešķirts 12 personām (5 ārzemniekiem). Profesors Zicāns 1944. gadā min skaitļus: no Latvijas 233 mācītājiem 189 (81%) ir Teoloģijas fakultātes absolventi.

Ar 1940. gada pavasari noslēdzas LU Teoloģijas fakultātes tapšanas, izveidošanās un darbošanās pirmais posms. Latvijas okupācija to pārtrauca. Padomju vara 1940. gada vasarā Teoloģijas fakultāti slēdza. Visus mācībspēkus atlaida, visus studentus izslēdza no universitātes. Sākās un arvien pieauga vairāk vai mazāk izteiktas represijas. Jebkāda cita darba liegums. Dažiem studentiem izdevās, neatklājot savas teoloģijas studijas, iestāties kādā citā fakultātē. Mācībspēki, būdami reizē arī ordinēti garīdznieki, palika Baznīcas darbā, draudzēs. Emigrācija praktiski bija neiespējama, izceļot bija paguvuši nedaudzi. Vissāpīgākie zaudējumi nāca 14. jūnija deportācijā. Profesors Ludvigs Adamovičs un pro­fesors Edgars Rumba, deportēti kopā ar ģimenēm, mira Krievijas nometnēs.

Vācu armijai ienākot Rīgā 1941. gada jūlijā, modās cerība atsākt pārtraukto fakultātes darbu. Zaudējumi baigajā gadā bija lieli. Divi profesori bija deportēti, Teoloģijas fakultātes pirmais dekāns dibināšanas laikā — profesors V. Maldonis — ziemā miris. Profesors J. Rezevskis mira kara dienās. Uz pieprasījumu atjaunot slēgto Teoloģijas fakultāti no vācu varas iestādēm bija saņemta noraidoša atbilde. Baznīcas virsvalde 1942. gada 23. jūnijā noturēja proministerio eksāmenus studentiem, kuri bija noklausījušies visus priekšmetus fakultātē. Neveiksmes karā spieda vācu okupācijas varu kļūt piekāpīgākai. 1943. gada sākumā ģenerālkomisārs atļāva Universitātes rektoram pielaist pie gala pārbaudījumiem līdz 15. septembrim teoloģijas studentus, kuru studijas pavirzījušās tik tālu, kā arī nokārtot nenokārtotos eksāmenus. Pirmajā gala pārbaudījumā studijas pabeidza 12 studenti. Bija paredzētas arī turpmākās sesijas. Ģenerālkomisārs ar 1943. gada 5. novembra rīkojumu izveido Teoloģijas augstskolu Universitātē Rīgā (īpatnējs formulējums). Šai iestādei, pēc Universitātes satversmes, tāpat kā citām fakultātēm, ir jāpārvēl amatpersonas. Par jauno dekānu ievēlēja profesoru Zicānu, par sekretāru — profesoru Dr. A. Freiju. Rudens sesijas izlaidumā jau bija deviņi absolventi. Deportēto un mirušo mācībspēku vietā aicināti Edmunds Šmits, Jānis Rozentāls un Arturs Siļķe, īpatni nosauktā, atjaunota fakultāte atkal pulcēja studentus uz lekcijām un studiju turpināšanu. Šajā laikā notika arī divas promocijas. Vācu karaspēkam atkāpjoties 1944. gada rudenī, visi mācībspēki, izņemot A. Siļķi un A. Freiju (Kurzemē), emigrē līdz ar apmēram pusi no visiem mācītājiem un daudziem studentiem.

Ar padomju okupācijas armijas atkalienākšanu 1944. gada oktobrī sākās gandrīz pusgadsimtu ilgs ateistiski materiālistiskā paverdzinājuma un terora laikmets. Vācu izveidotā teoloģiskā mācībiestāde tika slēgta. Studenti bija izklīdināti, no mācībspēkiem palikuši divi. Baznīcas virsvalde konstituējās no dažiem palikušajiem mācītājiem ar prāvestu Kārli Irbi kā arhibīskapa vietnieku priekšgalā, vispārējā garīgās dzīves situācija Baznīcā, draudzēs, teoloģiskajā izglītībā bija nepārskatāma un smaga. Draudzes bija palikušas bez ganiem, puse no visiem mācītājiem bija emigrējusi. Draudžu garīgā aprūpe bija ļoti smaga problēma. Arhibīskapa vietnieks prāvests K. Irbe ar savu plašo darba pieredzi un enerģiju meklēja iespējas kaut ko darīt. Uzdeva individuāli sagatavot un eksaminēt vēl atlikušos studentus, rast diakonijas darbam piemērotus cilvēkus. Privātas lekcijas. Gatavošanās pēc grāmatām. Pēc Baznīcas virsvaldes garīgo locekļu apcietināšanas 1946. gadā ar padomju varas izkārtojumu tika noturēta 1948. gadā sinode, kura stabili noregulēja Baznīcas dzīvi ar jaunizveidoto virsvaldi un sinodes ievēlētu arhibīskapu Gustavu Tursu. Radās zināms nostabilizēšanās stāvoklis, protams, pilnīgā atkarībā no valsts varas izkārtojumiem. Sāpīgo teoloģiskās izglītības stāvokli G. Turss nevarēja nekādā veidā izkārtot. Labo gribu kaut kā sakārtot un normalizēt dezorganizēto Baznīcas dzīvi G. Tursam nevar liegt. Viņš veltīja lielas pūles dabūt atļauju teoloģiskā semināra ierīkošanai. Visā viņa amata laikā tas viņam bija liegts. Ar lielām pūlēm tika atļauti teoloģiskie kursi garīgā darba darbinieku sagatavošanai. Tikai trīs dienas mēnesī notika priekšlasījumi. Pārējā laikā kursu dalībniekiem bija jāgatavojas patstāvīgi, mācībspēku vadībā. Lai cik nevienāds bija kursantu līmenis, zināma palīdzība lielajā vajadzībā bija rasta. Mācībspēki bija fakultātes kandidāti un licenciāti.

Pēc G. Tursa emeritūras un ļoti īsā P. Klepera darba perioda 1969. gada februārī par arhibīskapu ievēlēja Jāni Matuli, kuru konsekrēja amatā zviedru Baznīcas bīskaps. Matulim izdevās panākt, ka pēc divdesmit gadiem beidzot Baznīcai bija dota atļauja atvērt Teoloģijas semināru — stabilu mācību iestādi ar Teoloģijas fakultātei visumā atbilstošu mācību programmu un mācību plānu. Savā pastāvēšanas laikā tas sagatavojis ap 20 darbinieku, īstais skaits nav nosakāms, jo daļa studentu ieplūda atjaunotajā fakultātē.

Bija strādāti arī nopietni, zinātniski maģistru darbi, un daži studiju darbi ir akadē­miskā līmenī. Notikušas pat divas promocijas.

Seminārs izbeidza savu darbošanos 1990. gadā līdz ar Teoloģijas fakultātes atjaunošanu pie Latvijas Universitātes. Semināra mācību līmenis un kvalifikācija atzīti un pielīdzināti attiecīgiem fakultātes priekšmetiem un pārbaudes kvalifikācijām, kas radīja iespēju semināra studentiem pilnā mērā pieslēgties studiju sākumam vai turpinājumam fakultātē. Semināra rektors Dr. Roberts Akmentiņš kļuva par fakultātes dekānu, citi semināra mācībspēki tāpat pārņēma lekciju lasīšanu fakultātē savos priekšmetos.

Teoloģijas fakultātes atjaunošana notika ar 1990. gada 28. maija Latvijas Valsts universitātes padomes lēmumu, kad uz universitātes padomes sēdi, kurā piedalījās visu fakultāšu pārstāvji, bija uzaicināti Teoloģijas semināra rektors un semināra pārstāvji. Universitātes padome vienprātīgi nolēma atjaunot Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes darbību no 1990. gada 1. jūnija ar juridiskas personas statusu un atsākt studijas no 1990. gada 1. septembra uz līdzšinējā Teoloģijas semināra bāzes, paredzot 30 jaunu studentu uzņemšanu 1990./91. mācību gadā, un apstiprināt Teoloģijas semināra rektoru, profesoru Dr. theol. Robertu Akmentiņu par Teoloģijas fakultātes dekānu.

Šis nozīmīgais lēmums nebija tikai vienkāršs Teoloģijas fakultātes atjaunošanas akts, kas dzēsa okupācijas laikā notikušo netaisnību. Sēdi ievadīja Universitātes rektors Dr. J. Zaķis ar dziļu ieskatu, reizē uzsverot šī notikuma nozīmi kā Teoloģijas fakultātei, tā arī visai Universitātei kopumā. Rektors norādīja uz Eiropas gara kultūras tūkstošgadīgajām saknēm, kad sākušas veidoties pirmās universitātes, izaugdamas uz teoloģisko studiju pamata, un no kurām tālākajā izaugsmē ir veidojusies visa savā zinātnes un izglītības daudzpusībā plašā Eiropas kultūra. Šis vērtējums bija kā saslēgšanās brīdis ar visas Eiropas garīgās kultūras dziļajiem pirmpamatiem. Sēdē iz­skanēja doma, ka ieguvēja nav tikai Teoloģijas fakultāte vien, ieņemot atkal savu vietu Universitātes kopumā, bet arī Universitāte pati ar šo aktu atgūst savu būtisko pilnveidojumu.

Nedaudzajos gados pēc atjaunošanas Teoloģijas fakultāte, neraugoties uz vēl daudzām pārvaramām grūtībām, ir jau sapulcējusi ap 100 studentu, kuru skaits ar katru mācību gadu aug. Pirmajā izlaidumā jau bija 13 absolventi, un daži gatavojas tālākām akadēmiskām studijām un akadēmiskam darbam pēc ļoti sekmīgi pabeigtām studijām. Fakultāte 1994. gada pavasarī piedzīvoja sāpīgu zaudējumu ar sava iecienītā dekāna, profesora Dr. theol. R. Akmentiņa nāvi 84 gadu vecumā. Viņa pašaizliedzība, drosme un ticības spēks, vadot Teoloģijas semināru drūmajos okupācijas laika apstākļos, paliek dārgā piemiņā viņa līdzstrādniekos un bijušajos semināra studentos.

ROBERTS FELDMANIS,

profesors, Dr. theol.