LŪDZAMO DIENU VAI PELNU DIENU?

Divas dienas Baznīcas gadā iezīmējas ar savu nopietno raksturu. Lielā Piektdiena, mūsu Pestītāja krusta ciešanu un nāves diena, likdama sirds aizkustinājumā dziļi noliekties Viņa sāpju un nāves upura piemiņā. Otra — Lielā Lūdzamā diena — bikts, grēku nožēlas, sirds dziļāko sāpju — lūgšanu diena. No vissenākajiem laikiem Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā svinēja Lielo Lūdzamo dienu Kristus ciešanu laika sākumā — trešdienā starp 6. un 5. svētdienu pirms Lieldienām. Bet Baznīcas Gadagrāmatā '95 tā sajaukta ar Pelnu dienu, kur rakstīts: "1. marts — Pelnu diena — Lielā Lūdzamā diena." Šāda izmaiņa nekad nav apspriesta un pieņemta mūsu Baznīcā, tas ir Gadagrāmatas sastādītāju darbs. Gadagrāmatas izdošanu aprūpējuši mūsu aizjūras brāļi, rīkodamies pēc saviem paradumiem un ieskatiem. Latvijas Baznīcas tradīcijas un garīgā dzīve tiem sveša. Dzīvošana jau otrā trešā paaudzē aizjūras tautu vidū un to ietekmē un arī neizpratnē, kāds ir šo divu dienu īpatnais, ļoti atšķirīgais raksturs, rada šo sajaukumu.

Lielā Lūdzamā diena ir lielā bikts un grēku nožēlas diena, kurā visa Baznīca tās kopumā dziļā nopietnībā aicina un vada savus locekļus uz bikti: ..iz sirds dziļumiem es Tevi piesaucu, Kungs.. apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā. Dvēseles sāpes, nožēlas dziļums, Dieva žēlastības lūgums pāri pār dievkalpojumu piepildīja visu šo dienu. Klusa, klusa, dziļi nopietna diena. Tā šogad iekrīt trešdienā, 8. martā.

Pelnu dienai, ko evaņģēliski luteriskā Baznīca nesvin, ir gluži citāds raksturs. Katoļu Baznīcā šī diena ievada lielo, 40 dienu ilgo gavēņa laiku pirms Lieldienām. Pelni, kurus dievlūdzējiem uzkaisa uz galvas šajā dienā, ir cilvēka nīcības atgādinājums: Pīšļi un pelni ir ikviens cilvēks savā dzīvībā. Te akcentēta iztrūkšanās par savas cilvēka dzīvības nīcību, nevis bikts. Bet ļoti svarīgs ir kāds īpašs paradums, kas saistīts ar Pelnu dienas sagaidīšanu. Dienu pirms Pelnu dienas, pirms gavēņa sākuma, sauc par carnevale— atvadas no gaļas, kad vēl var dūšīgi paēst gaļas ēdienu, lai tad ar nākamo rītu ēstu lieso gavēņa maltīti. Daudzās vietās katoļu zemēs šajā dienā notiek karnevāls — brāzmaini, līksmi, izlaidīgi tautas svētki ar maskām, tērpiem, gājieniem, ar dejām, īpaši sacerētām blēņu dziesmām. Slaveni karnevāli — Riodežaneiro, Nicā, Romā u.c. sapulcina daudzus tūkstošus dalībnieku un tūristu. Latvijā Pelnu dienu agrāk atzīmēja kā īpašu blēņu dienu: mazos maisiņos iešuva pelnus (no krāsns pagrābtus) un ar āķīti mēģināja piekārt otram uz muguras. Skolā tie bija īsti prieki, sevišķi, ja vēl izdevās pelnu maisiņu piekārt skolotājam!

Tagad viena daļa mūsu tautas, iegrimusi garīgā vienaldzībā, savā garlaicībā kāri tvarsta pēc visvisādiem māņiem un blēņām. Arī karnevāla "svinēšana" sāk ieviesties. Te vietā mūsu ievērojamās rakstnieces Annas Brigaderes vārdi:

Kāds parasts likums šķiet / starp augstiem, kā ar zemiem slāņiem: / kas Dievam ticīgs nav, / ir allaž ticīgs māņiem.

Tad nu var iznākt, ka vieni dosies uz Baznīcu, uz Lūdzamo dienu, un citi — atkal uz masku balli ar visām tās ēverģēlībām un troksni...

Suum cuique!

ROBERTS FELDMANIS, mācītājs