Feldmanis R. 1915. - 1995. (Pārdomas) // Svētdienas rīts. – 1995. – 11. jūnijs. – Nr.16/17 (1207/1208). – 11.lpp.

1915. – 1995.

Bijām dažas dienas Armēnijā. Senie, vēl saglabātie dievnami— šie kristīgās ticības cietokšņi — akmenī kalta liecība tepat divi gadu tūkstošus ilgajai martiru tautas klints ticībai. Armēņu tautas rakstu krātuve ar drumstalām, kas izglābtas un saglabātas no neganto postītāju niknuma, — arī vēl tā ir tagad viena no visizcilākām cilvēces gara mantu krātuvēm pasaules mērogā.

Armēņu apustuliskās Baznīcas katolikosa katedrāle Ečmiadzinā, celta 303. gadā

Bijām jau atceļā. Mani ceļa biedri vēl pakavējās pastā. Paliku gaidot ielas malā un iegāju turpat būvlaukumā, kur lika pamatus kādai jaunceltnei. Laukums pilns skaistā, sārtā armēņu akmeņa, no kura celtas senās un no kura ceļ arī mūsdienu ēkas. Gribēju paņemt kādu no sārtajām šķembām. Kad vaicāju strādniekiem, kur iegūstams un kā apstrādājams šis skaistais akmens, man laipni atteica, lai vaicājot priesteriem — tie visu zinot! Priesteri, kas zin visu! Tauta, kuras priesteri dzīvo tautai līdzi visās tās dienās un rosmēs. Tauta, kas dzīvo Ceturtā baušļa apsolījuma patvērumā! Te tūdaļ vecākais vīru pulkā saka nākamajā vārdā: "Mēs jūs pacienāsim!" Negaidīti un aizkustinoši. Biju taču tikai garāmgājējs! Sirsnīgi pateicos, bet bij jāatsaka, jo esmu jau ceļā. Bet šis aicinājums pie kopējā azaida ir dziļi iegūlis sirdī, un vēl vienmēr garā to baudu. Viesmīlība. Kādas īpašas, augstas pakāpes viesmīlība, kas izaugusi šīs tautas neizsakāmi lielajās ciešanās un pastāvīgajā nāves paēnā... Kad postītāju vajātais bēglis, dzīvību glābdams, pa nestaigātām kalnu tekām piestājās pie dziļi apslēptās cilvēku mītnes, bez lūguma tam atvērās patvēruma durvis un vieta pie vienkāršā, kopīgā azaida...

*   *   *

1915. gads. Pirmais pasaules karš. Eiropa liesmo kara ugunīs. Sagrūst pilsētas, bojā aiziet neskaitāmas cilvēku dzīvības. Karā piedalās arī Turcija. Viņa ir Vācijas sabiedrotā, cerēdama tā nostiprināt savu irstošo varu pār verdzinātām tautām. Un tai pašā laikā Turcijas valdībā dzimst milzīgs, velnišķīgs plāns — iznīcināt visu armēņu tautu, kura jau tāpat laiku pa laikam cieš smagas, asiņainas vajāšanas. Šoreiz ir nolemts iznīcināt visu šo tautu, lai pasargātos no "iekšējā ienaidnieka". Lielvezīrs Talaat-paša — ministru prezidents kopā ar kara ministri Enver-pašu izstrādā un ķeras pie šī velnišķīgā plāna īstenošanas. Armijā iesauktos karavīrus — armēņus frontē izsauc no ierindas, noved savrup un bez jebkādiem paskaidrojumiem apšauj. Pilsētās un ciemos ar pavēli liek sapulcēties vēl atlikušiem vīriešiem un tos nonāvē. Sievas, bērnus, vecākus cilvēkus un slimos sadzen baros, izveido gājienus, kurus bruņotais konvojs "nogādāšot drošībā" — Sirijas tuksnesī. Konvojiem dots rīkojums pēc iespējas šos cilvēkus iznīcināt jau ceļā. Tāpēc tos īpaši ved caur kurdu apdzīvotiem ciemiem, kuri izceļas ar savu fanātisko naidu pret kristīgajiem. Gājienus aptur šajos ciemos un atstāj kurdu mežonīgai patvaļai. Ja gadījās, ka kādam kurdam iepatikās kāda sieviete — tā bija "glābta", ierauta viņa harēmā un islama ticībā. Pārējos gluži vienkārši visus nogalināja un aplaupīja. Konvoji atgriezās atpakaļ, savu uzdevumu izpildījuši...

Pārejā pasaule klusēja, kara notikumu pārņemta. Balsis, kas cēlās, modinot sirdsapziņu un saucot pēc palīdzības, palika neuzklausītas. Bija lūgums Vācijas ķeizaram teikt kādu vārdu savam sabiedrotajam — gļēvajam turku sultānam, bet šāds vārds palika nepateikts. Kad tomēr tika vaicāts turku valdības pārstāvjiem "armēņu jautājumā", Talaat-paša ciniski atteicis, ka tāda armēņu jautājuma nav, jo armēņu vairs nav. Šis masu slepkava, kurš bij atstājis paraugu un priekšzīmi briesmu darbiem, ko nākošajos gados un gadu desmitos piedzīvoja Eiropa un pārējā pasaule, glābdamies no revolūcijas Turcijā, bij aizbēdzis uz ārzemēm. Berlīnē viņu beidzot atrada kāds armēņu students un nošāva. Tiesas prāvā tika atsegtas šausmas un briesmu darbi, kas lika asinīm sastingt. Studentu attaisnoja un godināja. Tikai mazai daļiņai bij izdevies izglābties, kuri bēgdami atrada patvērumu Krievijā, Ēģiptē, Sirijā. Bojā gājušo skaitu ir grūti noteikt. Armēnijas Baznīca šo skaitu min ap 2 miljoniem. Tautai zuduši arī varmācīgi islamam pievērstie. Un tas no tautas, kurai bij toreiz apmēram 2,5 līdz 3 miljoni locekļu. Bet mēs redzam šo atlikušo tautas daļu spēcīgi zaļojam un augam. Viņas garīgās saknes ir dziļas un dzīvas, gandrīz līdz celmam nolauzta, tā atvaso zaļokšņi un spēcīgi. Tās sniedzas atpakaļ līdz Apustuļu laikiem. Gandrīz līdz celmam nopostītais tautas koks ir modies jaunai dzīvībai, spēcīgi zaļodams un gara augļus briedinādams, un visā pasaules plašumā izklīdinātās tautas garīgo saiti uzturēdams caur savu seno Baznīcu.

*   *   *

Nav laimes izpostītajā armēņu zemē, nav laimes. Turki un kurdi ieņēmuši pamestos, tukšos armēņu mājokļus. Skaistie dārzi ir iznīkuši, druvas pārvērtušās par atmatām. Trūkums, nabadzība, bads. Turki klīst pa pasauli, meklēdami darbu un iztiku Eiropas zemēs, kur to tagad saradies vairāki miljoni par nastu vietējām tautām. Tagadējā vispārējā un plašā tūrisma laikmetā Turcija neielaiž šai dabas skaistumiem bagātajā zemē nevienu. Arī slaveno Araratu var skatīt tikai no aizrobežas, no patreizējās Armēnijas.

Nav miera izpostītajā armēņu zemē, nav miera. Jau daudzus gadus tur plosās nežēlīgs karš un atkal tur līst asinis. Izlietās asinis sauc pēc asinīm. Šoreiz cīnās savā starpā "ticības brāļi" muhamedāņi — turki ar kurdiem, kādreizējie draugi un sabiedrotie armēņu iznīcināšanā. Kurdi grib šajā zemē uztaisīt sev valsti, turki to liedz un nežēlīgi cīnās tiem pretī. Plūst asiņu straumes. Kurdi tūkstošiem iet bojā, tūkstoši bēg, savu dzīvību glābdami un patvērumu meklēdami Eiropā pie kristīgajām tautām, kuru ticību tie ienīst savā aklajā fanātismā, būdami droši, ka kristīgie cilvēki viņus nevajās un tiem neatmaksās par viņu asins darbiem pie kristīgajiem armēņiem. Dieva tiesa, patiesa un barga pie slepkavu bērniem un bērnu bērniem. Līdz trešam un ceturtam augumam... Bijājams ir Dievs.

ROBERTS FELDMANIS

Red.piez.: rakstā saglabāts autora stils un ortogrāfija.