Feldmanis R. Jaunās Derības personas. Rīga, G.A. 1978/1979. - 33.lpp.

Jaunās Derības personas

Rīga,  G.A.  1978/1979

_______________________________________________________________________

Saturs:

Vēsturiskais Jēzus Kristus                                         Apustuļi:

Lūkass                     

Caharija un Elizabete                                                 Pēteris  ( 11 lekcijas,2 trūkst)

Simeans un Anna                                                        Pāvils

Barnaba                                                                       Damaskas brīnums

Jēkabs                                                                         Vēl par Pāvilu

Toms

Apolls. Akvila un Priskilla

Vēstule Filemonam

Sieviete ar pēdējo svaidījumu

Nikodems

Hērods

R.F.                                                                                                                 22.11.1978

1.Pētera vēst. 1. nod.

     Vai ir tāds vēsturiskais Jēzus Kristus? Vai Viņš ir dzīvojis? Kristīgai draudzei šis jautājums ir nevietā, ir aplams, tur arī tas nepaceļas.

Kristīgai draudzei to uzspiež no ārpuses – neticīgie, šaubīgie, bezdievīgie. Beidzamos pāris simts gados to paceļ arvien no jauna, jo vienmēr rodas kāds it kā zinātnisks noliedzējs.

     Mēs spēkoties negribam ar šiem ļaudīm, jo viņu nespēcība redzama jau tāpat. Arī  mūsu zemē ilgu laiku valdīja tāds uzskats, bet nu tas ir pāri, atmests. Arī pēdējos ateistu

izdevumos šādu apgalvojumu vairs neredz.

     Bet arī mums tomēr ir jāzina, kur ir tās liecības, kas apstiprina to, ka Viņš patiesi ir dzīvojis.

     Liedzēji mēdza teikt, ka .tā laika vēsturnieki un rakstnieki nekur neesot Jēzu Kristu pieminējuši. Tas nav gluži taisnība, bet daudz šo liecību nava. Kāpēc?

     Tad jāiedomājas lielā Romas valsts visapkārt Vidusjūrai, kurā iekļautas daudzas tautas, pat valstis ( Ēģipte ). Viņas ir dažādā atkarībā no Romas – pakļautās zemes (kā mūsu kolonijas) un

protektorāti, kur atstāta vietējā pārvalde zem virspārziņas. Vistālāk no Romas atradās zeme, ko tagad sauc par Palestīnu. Toreiz tā bija vēl apgabalos sadalīta.

Jūdejai tāds protektors bija Poncijs Pilāts. Šo zemi apdzīvo jūdi – tauta, ko romieši nicināja. Nicināja viņu savādības, atšķirības dēļ. Un šīs nomaļās zemītes savukārt nomalē – Galilejā,

 kuras iedzīvotājus savukārt nicina jūdi,  norisinās īpatnēji notikumi. Tur kādu  laiciņu darbojies kāds pravietis- brīnumdaris. Arī jūdu vidū Viņš palika maz pazīstams.

Nu kāda liela daļa tur Romai?  Šai miljonu pilsētai? Tas viņus vienkārši sevišķi neinteresēja.

     Tomēr īsas ziņas ir. Suetons (70.-140.g.) bija ievērojams rakstnieks. Viņš sarakstījis  arī  „Divpadsmit Cēzaru dzīvi  -annales”. Viņš apraksta 12 pirmos Romas ķeizarus, veltot katram vairākas nodaļas. Nodaļā par ķeizaru Klaudiju ( Tiberijs Nerons Klaudijs – tā viņu

sauc) 41 – 54 g. Stāstīts par viņa izlaidīgo dzīvi – 4 reizes precējies, trešā sieva Agripina viņu noindē. Tā ir 25.nodaļa. Te minēts, ka jūdi.Romā cēluši nemierus kaut kāda Kristus dēļ. Ķeizars to nevar paciest un liek viņiem vākties ārā.

Par apustuli Pāvilu arī teikts, ka viņš atrod Akvilu no Pontus ar viņa sievu Priskvilu no Itālijas, kurus padzinis ķeizars Klaudijs no Romas.

Kas tas Kristus tāds, tas neinteresē ne ķeizaru, ne Suetonu.

Mēs zinām, kas tie par nemieriem. Kristieši griezās vispirms pie jūdiem un viņus uzņēma dažādi, arī ar naidu. Naids un nemiers radās agri. Tas notiek ap 50. gadu..

Tas ir viens piemērs.

Vēl vairāk atrodam pie Tacita (55.- 120.g.). Viņa annaļi ir pilnīga Romas vēsture. 15. grāmatā

 viņš sīki un smalki apraksta lielo ugunsgrēku Romā Nerona (54.- 68.g.) laikā.

Kas te notika? Izdega milzīgi pilsētas apgabali. Aizdomas krita uz Neronu pašu, kas bija izteicies, ka jāceļ pilsēta no jauna. Aizdomas ir nepatīkamas, mēģināja viņš tās apklusināt,

bet tas neizdodas. Tad Nerons sameklēja „ vainīgos” un nodeva nāves sodam. Pūlis tos sauc par kristīgajiem un viņus neieredz. Jēzu Kristu kādreiz notiesāja Poncijs Pilāts. Tad šī

mācība mazliet apstājas, vēlāk uzplūst atkal. Šī sērga nāk no Jūdejas – tā raksta Tacits.

Tomēr nežēlīgais izturēšanās veids pret kristiešiem modināja līdzcietību, jo nu likās, ka

 viņus iznīcina nevis sabiedrības labā, bet paša Nerona dēļ.

Kristīgie atšķīrās no citiem, nepiedalījās izlaidībās un citās līdzīgās izdarībās, tāpēc viņus

neieredzēja.

Šīs vajāšanas notika 64.gadā.

     Arī  Jozefs Flāvijs izdara savus pieminējumus.

     Vislielākā liecība  par Kristu ir Viņa pretinieku liecības jūdu Talmudā, viņu rokasgrāmatā.

Tur ir ļaunas, melīgas un nekrietnas liecības. Bet tur nav saskaņas – tas mūs priecina.

Nevienā vietā  Talmuds nerunā par to, ka Jēzus Kristus nebūtu dzīvojis, par ko gan viņi visi būtu ļoti priecīgi.

     Talmuds mēģina Kristu iznīcināt garīgi. Ar naidu un zākājumiem. Un tā negribot Talmuds ir palīdzējis Viņu apliecināt.

     Un tad  evaņģēlijs.

Kāpēc mēs gājām apkārt? Arī tas ir vajadzīgs, lai redzētu, ka nepamanīts tā laika pasaulei Kristus nepalika.

     No evaņģēlija jāatceras dažas vietas. Arī par tiem saka – tie ir cilvēku sarakstīti stāstiņi.

Un cilvēkiem kādreiz tas rada samulsumu.

Evaņģēliju valoda ir ļoti vienkārša, tajos ir jāieklausās..

     Marka ev. 9.nodaļa – notikums ar apsēsto cilvēku. Jēzus nav tur klāt. Ir tikai mācekļi.

Atstāstīts ir ļoti sīki. Nevienam rakstniekam tā neienāktu prātā runāt par tādiem sīkumiem

kā pieskriešanu apsveicināties u.t.t. Evaņģēlijs stāsta it kā filmētu visu.

Tā evaņģēlijs pats dod liecību par to, ka tas nav izdomāts.

     Tādas ir liecības par Jēzu Kristu kā par vēsturisku personu.

R.F.

29.11.78.

Lūk.1

Ap.d. 1

 Šīm vietām, lasot evaņģēlijus, parasti paejam garām. Un tomēr šie vārdi ir bezgala svarīgi,

lai saprastu, kas tas ir – evaņģēlijs. Mēs tos lietojam vairākās nozīmēs: gan pēc Lūkasa, Mateja. Markus, Jāņa, gan arī kā Kristus mācības pasludināšanu.

     Evaņģēlijs  - labā vēsts.

     Bet šeit, Lūkasa evaņģēlija sākumā atklāta uzglabātā evaņģēlija jēga. Tās ir vēstis par

Jēzus mācību, vārdiem, ciešanām. Viens no to sakopotājiem ir Lūkass, kas mūs arī ievada

šinī evaņģēlija izpratnē. Viņa evaņģēlijs vispirms ir tādu ziņu sakopojums, kas veltīts vienam cilvēkam – Teofilam. Kas viņš bijis, to mēs nezinām. Bijis kristīgs cilvēks, jo mācībai jau pieķēries un tic.

Jā, bet kā tas tā ir, ka šāds vērtīgs sacerējums ir veltīts it kā vienam cilvēkam?

Šis evaņģēlijs nav domāts tātad mūsu dienām. Evaņģēlists nemaz nav domājis uz priekšu par nākotni. Tas tāpat kā Pāvils rakstīja atsevišķām draudzēm.

Šādu vēstījumu, uzrakstījumu ir bijis daudz. Lūkass tos izsijājis, atstājis tikai to, kas runā par Jēzus darbošanos un mācību.

     Kad radās evaņģēlijs?

Jēzus laikā un apustuļu laikā tas nebija vajadzīgs. Bija dzīvās atmiņas. Ne jau tikai mums zināmie apustuļi tās stāstīja. Tikai pēc viņu nāves radās vajadzība saglabāt šīs atmiņas.

Mēģinājumu tātad ir bijis daudz. Tas apliecina Kristu vislabāk. Nekādas dienasgrāmatas Viņam nebija, arī vēsturnieki, kā jau minējām, rakstīja maz.

Maķedonijas Aleksandrs savos karagājienos vienmēr ņēma līdz speciālus vēsturniekus un pētniekus. Bet nekas liels no tā tomēr nav saglabājies, lai gan viņš briesmīgi centās.

     Ar Kristus mācību notiek otrādi. Ne jau viss tika uzrakstīts pilnīgi patiesi, bija arī subjektīvas domas, protams.

Šajos četros evaņģēlijos ir savākts kopā viss tas, kas vien šajās atmiņās bijis patiess un

nopietns. Mums jābūt par to pateicīgiem. Arī Lūkasam.

Par autoriem mēs tik pārāk droši neesam. Mateja sakopoti ir tikai daži Pestītāja vārdi, pārējais ir no citiem avotiem.                                                                       

Svarīga ir patiesības mīlestība un vēlēšanās to dot tālāk.                                                                 .

     Mēs nu tomēr meklējam saprast, kas ir šī evaņģēlija autors, un kāpēc tam dots Lūkasa vārds. Pats viņš savu vārdu nekur nepiemin.

          Kas bija Lūkass Jaunajā Derībā?

Mēs viņu sastopam apustuļa Pāvila tuvumā. Un tās nedaudzās vietas, kas it kā  garāmejot iekļautas Apustuļu darbos, paver skaistu ainu. Vēstulē Filemonam 24.nod. lasām Lūkasu

pieminētu kā Pāvila darba biedru (pašās vēstules beigās). 2.vēst. Tim. 4.nodaļā arī viņš pieminēts.. Kolosiešiem rakstot, uzzinām vēl, ka Lūkass ir bijis ārsts. Jūds viņš nav bijis, jo Lūkass, viņu pieminot, vienmēr ir it kā izdalīts.

     Lasot Apustuļu darbus, sastopamies ar īpatiem „ mēs” vārdiem .16. nodaļā redzam, ka ar Pāvilu ir vēl kāds, jo visur viņš saka „mēs”. Tā ir 20.,21, 27. nodaļās. Acīm redzot tas ir ārsts Lūkass, kas beidzamais ir pie viņa palicis.

Redzam jau, ka evaņģēlijs nav rakstnieka darbs. Tas ir ļoti tiešs atstāsts, bez literāro likumu ievērošanas.

Rakstīts ir „lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus. Tieši šī pelēkā vienkāršība ir evaņģēlija spožums un skaistums. Cauri spīd neviltotais un patiesais Kristus un Viņa darbošanās.

     Tas ir tas, kas mūs saista pie šī ievada. Garām tam nedrīkst paiet. No šīm it kā nesvarīgajām drumstaliņām iegūstam patiesi lielu vērtību.

     Ir bijuši vēl citi evaņģēliji – sakopojumi. Savādā veidā tie nav saglabājušies, ir pagaisuši.Tur ir kādas drumstalas iekšā, kādu izteicienu tuvāk jau viņi apliecina, vairāk arī neko.

     Tajā pašā laikā, kad centās saglabāt atmiņas par Jēzu, cēlās arī cilvēku fantāzijas plūdi. Paviršais cilvēks, ko nesaista patiesība, bet gan sensācija (tā ir viena no cilvēku raksturīgākajām īpašībām visos laikos), nespēj atrast īsto .Tāpēc atlasei bija tik liela nozīme.

Ir tā saucamās leģendas par Kristu. Vienu krājumiņu Selma Lāgerlēva apstrādājusi skaistā literārā formā. Tas ir jāatšķir no īstenības. Jāprot atšķirt.

Mūsu dienās mēs arī šos pasakotājus atrodam. Ir tā saucamais Lielais Jāņa evaņģēlijs – liela bieza grāmata. Sensāciju un pasaku grāmata. To rakstījis kāds vīrs pagājušajā gadsimtā, salasot leģendas un pieliekot savu gudrību klāt, ielicis tos Pestītāja mutē. Pamats – Svētais Gars esot to nodiktējis. Tas ir maldu un māņu un pasaku gars. Viņš pats sacerējis arī trūkstošo Pāvila vēstuli Laodiķejai (kas mums nav saglabāta).

     Lūkass ir visu rūpīgi pārbaudījis un tikai tad uzrakstījis.

     Sākumā evaņģēliju vārdi nemaz nav bijuši pieminēti. Virsraksti nav bijuši. Mums tas arī nav tik svarīgi, kas tieši to ir sarakstījis – Jānis vai Matejs. Būtiski ir tas, ka tās ziņas ir pārbaudītas.

     Tas, ka atmiņu bija daudz, tas ir labi, jo tas apliecina Jēzus godību. Katrs ir gribējis teikt to, ko zina un ko ir redzējis, dzirdējis. Tas arī liecina pret to, ka Viņš nebūtu nemaz dzīvojis.

     Tā evaņģēlijus mēs lasām uzreiz it kā divos virzienos: 1) pēc satura un 2)kāpēc un kā mums tas tiek vēstīts. Te mēs arī atrodam spēcinājumu mūsu ticībai.

     Evaņģēlijs ieiet mūsu dzīvē. Tā vēstule Teofilam ir saglabājusies laikiem un paaudzēm cauri. Un stiprina mūs arī šodien. Tas paliek un tas ir tas brīnišķīgākais.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------

                                                            .

R.F.

06.12.1978.

Lūk.1.

Šīs nodaļas personas stāv it kā uz sliekšņa starp Veco Derību un Jauno Derību.

Tur ir Caharija un Elizabete.

Kas ir viņi un kāda viņu nozīme?

Viņš ir priesteris Jeruzalemes templī. Viņš pats tur nedzīvo, bet dodas turp pildīt savu pienākumu. Vecāks pāris, kam liegta bērnu svētība, ko jūdi uzskatīja par negodu un Dieva sodu. Abi ir dievbijīgi, taisni Dieva priekšā, jo izturās visos priekšrakstos skaidri un tieši.

Dieva apsolījuma turētāji un iekšēji gaidītāji.

Ir starp abiem arī atšķirība. Caharija ir kļuvis jau šaubīgs par Dieva žēlastību, jo Dievs neuzklausa viņa lūgšanas. Cilvēks apsver apstākļus un vērtēdams aizmist domu, ka Dievs nav savā rīcībā ierobežots un Dievam visas lietas iespējamas.

    Un tā nu notiek brīnums: viņiem tiek pareģots bērns ar lielu nākotni. Bet Caharija vēl arvien ir šaubu pilns un taujā pēc pierādījuma, jo viņa cilvēcīgais prāts saka ko citu. Mums liekas – kādi jautājumi gan var celties Dieva sūtņa priekšā? Bet tomēr. Un eņģelis dod zīmi, zīmi, no kuras šaubīgajam ir jācieš – viņš kļūst mēms.

Tikai tad, kad bērns ir piedzimis un paceļas jautājums par vārdu, Caharija mēle atraisās Bērna vārdam jābūt – Jānis.

Arī tad, kad Dievs mūs pārbauda it kā ar kādu sodu, Viņš liek mūsos kaut kam tapt un veidoties.

     Tā Caharija tagad pēc ilgās klusēšanas ir pravietiska gara pilns. Nu viņš saprot, ka galvenais Dieva vēstī ir pateikt, kas būs šis bērns, kāds būs viņa vienreizējais uzdevums.

     „ Viņš būs Elija garā .”

Ļaudis gaidīja, ka Elija nāks pa priekšu un tikai tad Mesija. Un to tad Jēzus norāda uz Jāni Kristītāju. Tas nozīmē – pēc gara tāds kā Elija, ne jau tieši Elija.

Tagad Caharija to saprot.

     Elizabetei ir cits raksturs – pazemības un ticības pilna viņa līdzinās Marijai, nav viņā šaubu. Brīdī, kad viņa ar Mariju sastopas, Elizabete saņem zīmi no Dieva, to īpašo goddevību. Elizabete ir pravietiska gara pilna un viņa saprot to, ko neviens cilvēks nav zinājis, viņa zina to, ko Marija dziļi sirdī paglabājusi no pasludināšanas un ko viņa nevienam nav sacījusi. Elizabete to zina, cilvēcīgi to saprast nevar. Viņa atkārto gandrīz eņģeļa vārdus Marijai

     Te ir sakarība starp pacietības, gaidīšanas, ticības garu un Dieva īpašo dāvanu. Ne tikai tas, ka viņa būs pravieša māte, bet, ka viņai tiek dots gars pirmajai redzēt Jēzus godību pirms Viņš vēl ir piedzimis. Viņa uzrunā Mariju par sava Kunga  māti.

     Caharija un Elizabete ir Adventa laika iezīmētāji. Šis ir gaidīšanas un uzticības stāvoklis!

Dievs liek kādreiz ilgi, ilgi gaidīt un rodas jau briesmas sākt apsvēŗt visu ar cilvēcīgo prātu un nospriest, ka nekas nav vairs iespējams un paredzams.

Šīs briesmas uzglūn arī dievbijīgam un taisnam cilvēkam.

     Svētīgs ir tas, kas ir nešaubīgi ticējis. Tas redz, ka Dievs piepilda savus apsolījumus. Un vēl bez tā saņem Dieva dāvanu – izprast lietu dziļāko būtību.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------

R.F.                                                                                                                            

13.12.78.

                                                                                                                                     Lūk.2

Simeans un Anna.

Arī viņi nes vēsti par Pestītāja nākšanu. Brīdī, kad neviens to negaidīja, arī Jāzeps un Marija brīnījās.

Jēzus bērns ne ar ko neatšķīrās no citiem bērniem. Un pēkšņi sirmais Simeans runā šos neparastos vārdus. Viņš nu jūtas piepildījis sava mūža lielo uzdevumu – sagaidīt Pestītāju. Šajā lūgšanā un ilgās viņš ir dzīvojis visu  mūžu, tā bijusi viņa cerība, viņa elpa.

Ja kāds ir sevi visu tik ļoti vērsis uz dievišķām lietām, tad mēs varam par viņu teikt kā par taisnu un dievbijīgu. Bet tas vēl nav viss.

     Ko Dievs piešķir tiem, kas ir taisni viņa priekšā? – Svētais Gars bija viņā, tā ir teikts. Tātad Dieva Gars tur iemājo. Viņš nāk dievnamā Svētā gara skubināts, un nu viņš saredz to, ko cilvēka acs nesaredz. Viņš redz Jēzus bērnu citādi kā pārējie, jo viņa gara acis ir atvērtas. Viņš saredz Dieva pestīšanu – tā viņš saka.

 Mēs redzam šeit Svētā Gara brīnumu un žēlastību. Vēl vairāk. Te viņa lūpas atveras, un viņš runā par gaismu, kas apgaismos pagānus, būs par augšāmcelšanos u.t.t. Cilvēkam vienkārši tas ienākt prātā nevar. Te runā Svētais Gars. Viņš saka Jēzus mātei īpašus vārdus par to, kāds upuris viņai būs jānes. Sākumā viņa to nemaz nesaprot. Pēc 12 gadiem viņa

 jau piedzīvos to, ka šis Dēls būs viņai svešinieks. Vēlāk Viņš pavisam aiziet no mājām.

Kādam šķēpam ir jāiet tad cauri mātes sirdij! Un tad stāvēšana zem krusta, redzot, kā dzīvība izlāso no Viņa.

Un „siržu domas” – jā, mums tādas ir, mēs domājam, bet tām jātiek kādreiz pāršķeltām.

To visu Simeans redz.

Mēs uzlūkojam Simeanu ar godbijību. Viņš ir pravietis savā vienkāršībā, taisnīgumā un neatlaidībā savās ilgās redzēt Dieva apsolījumus.

Simeans redz to tā, ka te tiešām vajadzīgs dievišķs apgaismojums. Jo nekas cilvēcīgs to nerāda.

Cilvēki sprauž sev mērķus, viņiem ir savi centieni. Kādreiz viņi nesasniedz to, ko gribējuši. Simeans ir vēlējies redzēt Dieva žēlastību un tas viņam tiek piešķirts.

     Tas ir padoms mums, kad mēs dzenamies un ilgojamies pēc Dieva valstības, tikai pēc Dieva paša vien, Viņam tuvumā būt – tad uz to Dievs vislabprātāk dod savu piepildījumu.

Un tad Viņš mūs arī piepilda tā, ka neko citu vairs nevajaga.

     Un līdzās ir atraitne Anna. Viņa ir ļoti veca ( 84 mūža vai atraitnības gadi). Arī viņa ir elpojusi no Dieva lūgšanām un kalpošanas Dievam. Tos, kas tā kalpo Viņa namā un svētumā, Dievs atalgo kādā pavisam īpašā veidā.                                                                            

                                                            .

Pasaules cilvēki mēdz zaimot, ka ticīgie meklē izlūgt sev kādu īpašu labumu. Tas tā nava, tas labums tiek piešķirts tajā neizsakamajā priekā un bagātībā, kam nav īsta vārda. Citi neredz nemaz šim priekam iemeslu, nesaredz to.

     Mēs redzam sirmo Annu viņas atalgojumā. Arī viņa teic to Kungu, runā uz ļaudīm  prieks pilna. Šis prieks ir vairāk nekā jaunība, nekā barība, nekā zelta kalni. Viņa ir liecinieks Dieva brīnišķīgajiem pestīšanas darbiem.

     Tā šie divi sirmgalvji ievada Pestītāja darbu. Viņi ir sagaidījuši, pašķīruši mums ceļu.

Dievs piepilda trauku, ko mēs šķīstu un tīru uzticībā Viņam pretīm sniedzam..

R.F.

10.01,1979.

Ap.d. 4, 11, 15.

     Barnaba.

     Šis vārds pavīd Jaunajā Derībā šur un tur. Vēlāk viņu aizēno Pāvils ar savu spilgto personību. Tomēr, rūpīgi ieskatoties šajās ziņās par Barnabu, redzam liela Dieva vīra garīgo stāju, ticību, darbošanos.

     Barnaba – tulkojumā: iepriecas dēls.

     Jau no pirmajām dienām pēc Vasarsvētkiem, varbūt jau Vasarsvētku dienā viņš ir to pulkā, kas nodod visu savu mantu kopējā lietošanā. Levits, dzimis kiprietis.

Cilvēki drīzāk atceras Ananiju un Safiru – viltus darbiniekus, nekā Barnabu. Tomēr Barnabas vārds ir ļoti netaisni piemirsts un atstāts.

     Levits – tātad no jūdu priesteru kārtas. Viņš ir jūdu teologs, kas uz šī pamata apliecina, ka Jēzus ir Kristus. Tajā ziņā viņš ir gājis pa priekšu apustulim Pāvilam.

     „ Liels vīrs, Svētā Gara un ticības pilns .” Vai vēl labāku liecību par kādu var dot?

     Stefans – pirmais diakons pie atraitņu aprūpēšanas. Viņš kļūst par ļoti spēcīgu evaņģēlija vēstnesi, pārrunās, diskusijās ar filozofiem uzvar tos. Tas izraisa jūdu niknumu, kam seko vajāšanas. Šo vajāšanu dēļ kristieši izklīst. Te vēlreiz parādās tas, ka kristīgo asinis ir sēkla. Stefans nonāk līdz Antiohijai un Kiprai, sludina tur, bet pagaidām tikai jūdiem.

     Bet tad nāca daži kirēnieši un kiprieši, kas sludināja nejūdiem. Vēsts, ka Antiohijā ir kristīgie, kas nākuši no pagāniem, nonāk Jeruzalemē. Rodas apjukums. Jeruzalemes draudze sūta Barnabu uz Antiohiju noskaidrot šo lietu. Viņš redz, ka tā ir un priecājas. Tātad sūtīts tika jūdu priesteris. Barnaba priecājas, jo viņš bija Svētā Gara un ticības pilns. Viņš zina, ka Kristus vēsts nav jūdu ticības turpinājums. Tātad Barnaba to saprata jau pirms Pāvila. Viņš tur saskata Dieva žēlastību, ka arī pagāni kļūst kristīgi. Viņš tos stiprina un pamudina..

     Barnaba tālāk izgāja uz Tarsu  Saulu meklēt u atved viņu uz Antiohiju. Viņš bija dzirdējis par šo jūdu farizeju Saulu un viņa atgriešanos. Sauls bija klusi pie malas nogājis, nu sameklēts, lai veselu gadu darbotos kopā. Barnaba viņu ierosina un iedrošina.

     Sauls Jeruzalemē bija raudzījis apustuļiem pievienoties, bet tie no viņa bijās un rāvās nost. Barnaba Saulu viņiem pieved, paskaidro, iepazīstina. Saulu pēc notikuma uz   Damaskas ceļa it kā atgrūda abas puses, neticēja viņam.                                                                

     Tad nāk Barnaba. Viņš redz Saulā Kristus mācekli, redz ar savu dziļo, gudro skatu. Un viņš iesaista Saulu kristīgajā darbā. Tam ir nepārredzamas sekas. Apustuļa Pāvila darbošanās izaug ārkārtīgi liela , spilgta un nozīmīga. Bet tas nav iesākums un Pāvils nav iesācējs, viņš ir Barnabas darba turpinātājs.

     Barnaba un Sauls ir Antiohijas lielie darbinieki. Viņi ņem līdzi arī Jāni ar pavārdu Markus (evaņģgelists). Viņš ir Barnabas radinieks – brāļadēls (Kolos.10) Ap.d.13, kur uzskaitīti darbinieki, Barnaba ir minēts pirmajā vietā.

     Viņi dodas vispirms uz Kipru un te sākas t.s. apustuļa Pāvila 1. misijas ceļojums, kaut gan Pāvils te tikai piedalās, nevis vada to.

     Tā šie divi nodalās  un izceļas savā darbā – nekristīgo atgriešanā.

Barnaba un Pāvils saka, ka vispirms Dieva vārds bija jūdiem sludināms, bet, ja nu tie nepieņem, tad jāsludina pagāniem, atklāti un uzsvērti, ne tā, kā līdz šim tas ir noticis – gadījuma pēc.

     Viņi nonāk Listrā, dziedina tur kādu slimo. Un nu ļaudis domā, ka dievi nonākuši zemē pie cilvēkiem, taisās viņiem pat upurēt. Tāda bija pagānu reakcija. Pagānu starpā ir izplatīta uzskats, ka varoņi un ķeizari ir zināmā mērā dievi.

     Barnaba un Pāvils saplēš savas drēbes – tas nozīmē, ka viņi ir par to izmisuši (mēs sakām: sirds sāpēs pušu plīst).

     Ap.d.15.nod.stāsta, ka Barnabam un Pāvilam vēlreiz ir jāaizstāv šis darbs. vēl viņiem ir jāstāv apustuļu sapulces priekšā. Šī nodaļa ir t.s. apustuļu konvents.

     Kā tad nu būtu īsti jādara ar tiem pagāniem? Jūdiem ir ļoti grūti atkāpties no saviem ieradumiem. Vai tos visus uzskatīt par obligātiem visiem? Apustuļi vispār priecājas, bet daži, kas no farizejiem nākuši, tomēr domā, ka pagāni arī būtu jāapgraiza. Arī Sauls ir nācis no viņiem, bet ir cita Gara vīrs.

     Pēteris ceļas un stāsta par Kornēlija namu, kur viņš redzējis, ka nav starpības attiecībā par apgraizīšanu. Sirds ir šķīsta caur ticību. „ Kāpēc jūs Dievu kārdināt? ” viņš saka.

Jēkabs arī aizstāv pagānus. Tas visiem patika un nu tiek rakstīts sveiciens visiem brāļiem, kas pagāni bijuši. Nolemj, ka nav vajadzīgs nekādu citu nastu uzlikt kā vien „ sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības!”

     Zināmā mērā ar to noslēdzas lielais svētīgais darbs, ko Barnaba bija sācis un ko turpinās tagad Pāvils.. Pāvils vēl īsi piemin Barnabas vārdu, kad tas gribēja ņemt līdzi Marku. Pāvils to negribēja, jo Marks bija no viņiem atstājies iepriekšējā reizē.

     1.Kor. 9,6  vēl dzirdam disputu par ārējām dzīves lietām, iztiku, darbu tās dēļ.

Pāvils bija audējs un nodarbojās ar to arī vēl vēlāk Efezā, sev iztiku pelnīdams Arī Barnaba kā redzams, strādā. Pārējos acīmredzot uztur draudze, jo te skan tāds kā rūgtums mazliet.

     Tāds, lūk, cilvēks bija Barnaba, kas visu sevi un savu mantu atdevis draudzei, pats palika tomēr bez jebkādām prasībām un pretenzijām, ticības un Svētā Gara pilns.

R.F.                                                                                                                 24.01.1979.

1.Kor.15

Jēkabs.

Jaunajā Derībā ir divi vīri ar šādu vārdu:

1. – Jēkabs, Jāņa brālis, māceklis (Lūk.5 u.c.), Cebadeja dēls.
2. – ir tas, ko vēsture piemin kā Jēkabu Taisno, tā Kunga brālis.

Kas tā ir par radniecību?

Vēstī par Pestītāja dzimšanu mēs zinām, ka Jēzus ir Marijas pirmdzimtais dēls. Tālāk nekas nav minēts. No senseniem laikiem kā Jēzus brāļus un māsas attiecina uz to ģimeni, kas pienāca klāt – tie ir Jāzepa bērni no pirmās laulības. Austrumu ģimenēs tos vienmēr uzņem kā bērnus. Marka 3.,Mat.12.,Lūk.8 apstiprina, ka šī ģimene nesaprata vienīgo Marijas dēlu-Jēzu, tura viņu par neprātīgu, mēģina savaldīt. Un Jēzus saka rūgtos vārdus:”Kas gan ir mani brāļi un mana māte?” Pāri par asins radniecību ir Dieva gara radniecība. Ticības saites ir spēcīgākas.

Jēkabs arī ir to pašu noraidītāju pulkā.

Pēc Jēzus augšāmcelšanās stāvoklis ir pavisam izmainīts. Mēs nezinām neko par Jēkaba pārvēršanos, kā tas noticis. Apustuļu darbi tikai min, ka viņš ir to pulkā. Apustulis Pāvils 1.Kor.15.piemin viņu. Jēkaba vārds nu tiek vienmēr pieminēts.

Jēzus Kristus ar savu parādīšanos ir pārliecinājis daudzus, arī Jēkabu. Viņš ir autors vēstulei, kurā raksta: Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps.

Augšāmcelšanās un parādīšanās! Kad un kā, to mēs nezinām. Tikai atgriešanās ir zināma, to visi redzēja.

Jēkabs bija ļoti stiprs jūdu ticības turētājs un ļoti liels Dieva lūdzējs. Dedzīgs, neliekuļots savā ticībā Dievam. Varbūt kādā brīdī viņš saprata, ka Jēzus ir vairāk nekā cilvēks.

Jēkabs vēlāk ir Jeruzalemes draudzes vadītājs. Pēteris arī tur ir, viņš ir kustīgāks, ir misionārs. Jēkabs nekad nav atstājis Jeruzalemi. Viņa vārds ir jau simbols, viņu apņem piekritēju pulks – stingrie judaisti. Mēs to noprotam no apustuļa Pāvila Galat. 2, kad izvirzās problēma par pagāniem. Jūdi paši taču atšķīrās tikai ar to, ka daļa atzina Jēzu kā mesiju un otra daļa nē.

Pēteris nonāca zināmā mērā kļūmīgā stāvoklī.Uz Kornēlija namu viņš nāca sākumā it kā šaubīdamies. Tikai vēlāk viņš saprata zīmi. Bet kad atnāca „ kāds no Jēkaba”, tas ir, no stingrajiem judaistiem, tad Pēteris atrāvās, neēda vairs ar pagāniem, vairījās no konflikta.

Jēkabs ir Jeruzalemes draudzes vadonis. Ap.d.12, lasot par Pētera atbrīvošanu no cietuma, mēs atrodam tur rakstītu, lai pasaka Jēkabam un citiem brāļiem par viņa brīnumaino atbrīvošanos. Jēkabs acīmredzot ne vienmēr bija tādās domās, ka jūdu ticība būtu jāuzspiež pagāniem. Jeruzalemē sapulcējas apustuļi un stāsta par pagānu atmošanos. Jēkabs atbild, ka pagānus, laikam gan, nebūs jāapgrūtina ar ar jūdu paradumiem un ticības likumiem. Te izšķiras kāds ārkārtīgi liels un svarīgs jautājums, kad kristīgā draudze iegūst savu brīvību. Un Jēkabs ir to starpā, kas to ierosina. Viņa vēstulē tāpat ir norādījums par darbiem, kas ir nepieciešami. Bet lielajās lietās viņš ir ar Pāvilu, Barnabu un Pēteri.

Kristīgās baznīcas sensenajos rakstos ir saglabājušās ziņas par Jēkabu arī tālāk. To atrodam pie Euselija?, kas vācis kopā ziņas par pirmlaikiem.’

Jēkabs pārņēmis baznīcas vadību Jeruzalemē. Saukts „taisnais” jau tā Kunga dienās. Nedzēra, neēda gaļu, neskuvās, neieziedās, nemazgājās (tāpat kā Jānis Kristītājs), nevalkā vilnas drānas, tikai linu. Gāja viens templī, aizlūdza par tautu, kamēr viņa ceļgali tapa cieti.

Redzams liels, spēcīgs taisnīgums.Bet stingrā ieradumu ievērošana viņu nepasargāja no mocekļa nāves. Par to vēstī Hegezils: Jēkaba priekšzīmei un sludināšanai bija spēcīga misijas ietekme, radās vesela kustība. Farizeji bija iztrūkušies par tautas pievēršanos Jēkabam. Šie jūdu augstie pārstāvji griežas pie Jēkaba, lai kaut ko darītu un novērstu jūdu pievēršanos Kristum. Viņi bija Jēkabu pilnīgi pārpratuši. Viņi lūdz Jēkabu Lieldienu svētkos runāt no paaugstinājuma un brīdināt tautu no Jēzus. Jēkabs turpretim apliecina Jēzu kā Mesiju. Farizeji nogrūž viņu zemē, met ar akmeņiem, sit pa galvu un nosit viņu (ar vāli). Tas notiek 62. vai 63. gadā.

Tikai Jēkaba nāve, ko pārdzīvo ļoti dziļi un sāpīgi, ir liela atklāsme un liek Jeruzalemes draudzei izšķirties neparasti – atstāt Jeruzalemi un doties uz Pellu aiz Jordānas. Šo pilsētu jūdi vienmēr nicinājušu kā pagānu pilsētu.

Drīz izceļas jūdu nemieri pret Romas varu. 70.gada vasarā Tits ieņem Jeruzalemi, noposta templi un izkaisa jūdus. Kristīgie to uzskatīja par Dieva soda zīmi.

Agrāk visi rēķinājās ar Jeruzalemes viedokli, arī Pāvils  un Barnaba bija diezgan iztrūkušies. Tagad stāvoklis mainās. Jūdu kristieši izklīda, palika kā mazas saliņas, tad ieslīga savās īpatnībās un beigās pazuda bez pēdām.

      Atvērās vārti pagānu tautām uz evaņģēlija vēsti, kam pieslējās arī daļa jūdu.

Tā šī jūdu  ticības līdzdaļa evaņģēlijos ir atkritusi nost, tā kā no zieda atkrīt kauslapiņas, kad zieds ir izplaucis.

     Šī saskatīšanās ar Veco Derību un īpaši ar jūdu ticības ieradumiem laiku pa laikam uzspīd arī vēlāk, arī tagad kādu cilvēku apziņā un viņi uzliek sev šo jūgu un nastas.

     Tas neder!

 Ja jau nu to nesaprotam no Pestītāja paša, lai mums ir liecība no apustuļu darbošanās laikiem. Pestītājs atstāja mācekļus bez kādiem norādījumiem, apsolot vienīgi Svēto Garu. Un nu apustuļi tieši Svētā Gara apziņā un spēkā nāk pie atzinuma, ka Kristus evaņģēlijs ir nesaistīts.

R.F.

31.05.79.

Jāņa 20

     Toms.

     Māceklis ar īpatu stāju. Viņš tiek saukts  „dvīnis”. Ko tas nozīmē? Viņš pieminēts Mat.10, Mar.3, Lūk.6 un vienmēr kopā ar Mateju – muitnieku. Vai kāda radniecība?.Mēs varam tikai minēt, nezinām. Varbūt tā ir tikai atmiņa no bērnības ģimenē. Pats vārds „Toms” no ebreju valodas tulkojumā nozīmē – dvīnis. Kādā citā vietā minēts Toms Jūda. Sīmanis, saukts Pēteris, Jēkabs un Jānis, pērkona dēli u.t.t. Tādi šie īpatnie vārdi ir.

     Par apustuļu izcelsmi mēs zinām gauži maz. Par  Toma aicināšanu mēs arī neko nezinām. Mēs redzam viņu jau šo divpadsmit pulkā. Pirmie trīs evaņģēliji maz ko saka, piemin tikai. Ap.d. 13.,14 mēs lasām, ka Toms ir kopā ar pārējiem.

Jāņa evaņģēlijs parāda Tomu ar ļoti raksturīgiem, iezīmīgiem vilcieniem. Viņš ir ātras izšķiršanās, noteiktības vīrs. Arī pārbaudes cilvēks viņš ir, ar kritisku, pat pesimistisku skatu. Jāņa 11:16 piemin viņu pirmo reizi: ” Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: Iesim arī mēs, lai kopā ar viņu mirtu!” Tas ir gadījums, kad Pestītājs saņēmis ziņu par Lācara nāvi. Pestītājs runā uz mācekļiem vispār par nāves lietām. Savādu noteiktību mēs Viņā redzam, Toms saskata kādu traģisku noslēgtību, bet ir gatavs iet līdz galam. Viņš nezināja, neaptvēra, ka sekos Lācara uzmodināšana.

     Jāņa 14:4 un tālāk Pestītājs runā par to, kurp Viņš ies: ”Un kur es noeimu, - to ceļu jūs zināt.”. Toms saka, ka nezin ceļu. Tomam pievienojas Fīlips.

Mēs te sastopamies  ar to, cik dažādas ir šīs pasaules, šī atšķirība starp Jēzu un mācekļiem. 14. nodaļā Viņš runā par beidzamajām lietām. Toms nāk pēkšņi ar savu jautājumu: mēs nezinām.

     Mums jābūt piesardzīgiem ar savu tiesāšanu un spriešanu. Tomu te gribas nosodīt. Bet ko mēs būtu teikuši toreiz, mēs taču nezinām. Tagad mēs visu zinām, un tad vēl ir grūti dažubrīd.. „Šī valoda ir grūta ,” tā daudzi teikuši par Pestītāju..Varbūt vajadzēja būt sapratušiem, bet tomēr droši viņi nebija. Ko citi mācekļi domāja? Vai viņiem tas skaidrāks bija? Nezin vai. Toms bija atklātāks un vaļsirdīgāks, viņam ir drosme atklāt savu nezināšanu. Vai tas būtu peļami?

     Varbūt, ka viņš ar to ir palīdzējis visiem, jo Pestītājs tagad dod tādu paskaidrojumu, kas paliek uz visiem laikiem kā viena no vairākām Viņa pašatklāsmēm:”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”

     Un nu nāk t.s. Toma vieta Evaņģēlijā – Jņ. 20.nodaļa. Pestītājs ienācis pa slēgtām durvīm pie saviem mācekļiem. Toma te nav. Pārējie vēlāk viņam atstāsta, bet Toms grib pats pārliecināties. Pārāk ātri mēs pieliekam viņam vārdu: neticīgais Toms. Viņa vaļsirdība ir viņa tiesātāja. Kā ir ar pārējiem mācekļiem? Pēc Pestītāja augšāmcelšanās sievas vēstīja mācekļiem par to, bet tie viņam neticēja.

R.F.

06.02.79.

Ap.d. 18. un 19 nod.

                                                                                                            Rom. 16.nod.

     Pirmajā brīdī var likties nesaprotami, ka mēs kavējamies pie apustuļu darbiem un vēstulēm, kur atrodam ko personīgu no apustuļu dzīves, bet šādi mēs ielūkojamies pirmo kristiešu dzīves gaitās. Šais stāstos atplaiksnī daži vārdi un aiz tiem atveras vesela pasaule – kristīgās draudzes sākums un gājums pasaulē.

     Kāds vīrs Apolls, varens vārdos, labs rakstu zinātājs, devies runāt sinagogā.

     Kamēr apustulis Pāvils darbojas Efezā un citur, ir pieminēts Apolls.Viņš darbojās Efezā jau pirms Pāvila, dedzīgs darbinieks, mācīts vīrd, spējīgs pārliecināt daudzus Evaņģēlijs bija atradis savus ceļus arī Aleksandrijā – ne Pēteris, ne Pāvils viņu tur neaizveda. Arī ap Stefanu ir bijuši tādi dedzīgie, kas nesa evaņģēliju. Mēs nezinām, kas bija pārliecinājis Apollu, viņš sākumā pazina tikai Jāņa kristību un par Jēzu bija tikai kaut ko dzirdējis. Kāds zars bija īpatnēji veidots evaņģēlija izplatīšanas ceļā līdz saplūda ar apustuļu ceļu. Pāvils pārliecina Apollu, ka Jāņa kristība ir tikai priekšpakāpe, un, ka tikai saņemot kristību uz Jēzu Kristu, viņš saņems Svēto Garu.

     Kamēr Apolls Efezā spēcīgi apliecina Jēzu par Kristu, sinagogā viņu dzirdējuši Akvila un viņa sieva Priskilla. Viņi ņem Apollu pie sevis un vēl vairāk un skaidrāk pastāsta viņam par Kristu, padarot Apollu vēl spēcīgāku.

     1.Kor.3:3-7 Pāvils runā par kādu strīdu korintiešu starpā:”jo jūs vēl esat miesīgi... tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē”. Te Pāvils norāda, kas ir bijis Apolls Un tālāk 1.Kor.4 : 5-6 „Tad nu netiesājiet priekšlaikā, tiekams tas Kungs atnāks...lai jūs viena cilvēka dēļ neuzpūšaties cits pret citu”. Te Pāvils atkal runā par Apollu un sevi.

     Apolls ir bijis spēcīgs darbinieks, Pāvila darbabiedrs gan Efezā, gan Korintā. Šo aleksandrieti savā aprūpē ņem Akvila un Priskilla. Ap.d. 18:2-3 Pāvils stāsta, kā viņš atrod Akvilu un Priskillu, kas bija telšu taisītāji. Arī Pāvils bija šī amata pratējs. Ar to viņš sagādāja sev uzturu, lai nebūtu draudzēm par nastu.

     Akvila un Priskilla ir dzimuši Pontā (tagad Turcijas ziemeļu daļā pie Melnās jūras), bet no turienes pārcēlušies uz Romu. No Romas izraidīti.Kā raksta galma vēsturnieks Suetons, jūdi, kāda Chresta sakūdīti, 49 – 50 gados cēla nemierus. Ķeizars Klaudijs (41-54) izraidīja no Romas. Izraidīti tika visi jūdi, kristīti un nekristīti Akvila un Priskilla ir viņu vidū. Viņi apmetas Korintā, ir dedzīgi draudzē, dziļi pārliecības cilvēki. Viņi aicina Apollu , kura zināšanas vēl ir ļoti vispāŗīgas, pie sevis un pastāsta viņam to, ko viņš vēl nezin.

     Pāvils vēl labu laiku palika Korintā, tad līdz ar Akvilu un Priskillu pārcēlās uz Sīriju un pēc tam nonāca Efezā..Pāvils sarunājas ar jūdiem un sludina sinagogā. Tad Pāvils aizgāja no Efezas, bet Akvila un Priskilla tur palika. Ko viņi tur darīja – nezinām Apustuļu darbi nestāsta biogrāfijas, tikai par tiem Kristus gaismas pieskārieniem, ko šie cilvēki atstaro. Pestītājs ir saule un kad kāds tās stars apspīd vienkāršu stikliņu, tas iemirdzas un atstaro šo gaismu.

     Vēstulē romiešiem lasām, ka Akvila un Priskilla ir atgriezušies Romā..Pāvils liek sveicināt viņus un arī draudzi viņu namā.Tātad viņš nav aizmirsis šos cilvēkus, viņus nevar aizmirst arī kristīgā draudze – „mani darba biedri Kristū Jēzū .” Viņu namā ir sapulcēta draudze, kuru Akvila un Priskilla kopj, tai pasludina, pamāca.Apustulis Pāvils bieži ir bijis dzīvības briesmās, šaustīts, akmeņiem nomētāts , vairākkārt bijis cietumā, arī jūdu apdraudēts. Šie divi cilvēki ir likuši savu galvu viņa vietā, uzņēmušies kādas nāves briesmas, lai glābtu apustuli. Darba biedri Kristū Jēzū, darba biedri, kas savu dzīvību netaupa – tas nepieder pie evaņģēlija pasludināšanas. Bet te mēs redzam atklājamies veselu pasauli. Tie ir patiesie Kristus mācekļi, gatavi upurēt dzīvību savu brāļu dēļ, to dēļ, kas cīnās par Kristus evaņģēliju. Vai var atrast kaut ko skaistāku pie cilvēkiem? Šeit kaut kas uzdzirkstī no vārdiem:” Nav stiprākas mīlestības par to... ”

     Vēl vienu neprastu lietu redzam 2.Tim.4, 19, kad apustulis lūdz sveicināt Prisku un Akvilu. Pirmā ir pieminēta Priskilla un Akvila otrā. Tagad tas nav nekas neparasts, ja sveicina vispirms sievieti – namamāti, bet senajā pasaulē vīra un vīrieša priekšrocība vienmēr bija uzsvērta, sieva un sieviete nāca aiz viņa. Apustulis sveicina pēc sveiciena saņēmēja nozīmīguma. Priskilla acīm redzot ir bijusi tā spēcīgākā daļa, bijusi visu lietu priekšgalā un vadībā. Pirmajā kristīgajā draudzē sieviete-darbiniece draudzes dzīvē ieņem cienījamu vietu.

     Romiešu vēstules 16.nodaļu parasti nelasa : tur ir vieni vienīgi sveicieni – sveicini šo, sveicini to. Bet šīs „malas piezīmes” pie evaņģēlija notikumiem ir tikpat dārgas kā evaņģēlijs.

     Mēs redzam šos cilvēkus kā evaņģēlija saules atstarojumā.

_________________________________________________________________________

R.F.

06.02.1979.

Vēstule Filemonam.

     Šī īsā vēstule ir īsta vēstule, rakstīta no Romas cietuma kādam cilvēkam Filemonam. Kas viņš ir, to mēs skaidri nezinām, bet tas nav arī svarīgi. Svarīgs ir tas, ko Pāvils viņam saka, raksturo. Filemons ir ievērojams kristīgās draudzes loceklis, viņa mājās draudze arī sapulcējas, viņš nebīstas.

      Pāvils vēlas, lai ticība būtu Kristus labuma atziņa, tā labuma, kas mums ir Kristū Jēzū. Pāvils tālāk vēl saka, ka Filemons arī pats sevi ir viņam, t.i. Pāvilam parādā. Acīm redzot viņš caur apustuli ir nācis pie Kristus. Pāvils ir atvēris viņam šo bagātību.

     Pāvils raksta šo vēstuli īpaša gadījuma dēļ. Tas ir Onesims. Viņš ir viens no Filemona mājas vergiem, kā tas toreiz bija dabīgi. Viņš bija aizbēdzis no sava kunga, meklējot labākus apstākļus. Savā prombūtnē viņš sastapies Romā ar apustuli Pāvilu un tapis viņa dēls, t.i. sastapies ar Kristu, tāpat kā Filemons. Un līdz ar to viss ir izmainījies Onesima dzīvē un attiecībās ar kungu. Apustulis viņu raida atpakaļ, ne ar spaidu. Tas ir paša Onesima ceļš. Apustulis atdod viņu Filemona rokās un saka, ka būtu varējis viņu paturēt kā derīgu līdzstrādnieku, bet bez Filemona ziņas negrib to darīt un piespiest viņu uz labdarību. Apustulis cer, ka Onesims kļūs Filemonam kā mīļš brālis, ne vairs kā vergs.

     -„ Pieņem viņu it kā mani!” – tas ir vienīgais apustuļa nosacījums, t.i. kā to, kam Filemons ir parādā. „un ja Onesims tev palicis ko parādā, pieskaiti to man.’’

     Te ir tā sauktais verdzības jautājums Jsunajā Derībā. Patiesībā jau tāds nemaz nepastāv, bet to dažukārt jautā no malas.

-        Vai JD ir tā sauktais nabago evaņģēlijs, kas vēršas pret visiem bagātajiem, aizstāvot vienīgi nabagos? Tā mēs dažreiz dzirdam. Bet šī jautājuma nava.

Kādēļ apustulis nepieprasa Onesima brīvlaišanu? Vai kristīgai draudzei nebūtu jāiestājas pret verdzināšanu?  Toreiz sociālo iekārtu tā neuzlūkoja kā pašreiz. Lielākais vairums kristiešu bija nebrīvie. Kam tad prasīt? Visiem ir viena un tā pati nostāja: visi ir viens Kristū Jēzū. Vienalga, kādu stāvokli viņi ieņemtu pasaulē. Kristīgajās draudzēs ir arī augstas kārtas cilvēki – Tesalonikā u.c., Ap.d.13 par prokonsulu Sergiju. Atgādinājums ir – lai nenotiek šķirošana savā starpā! Lai nenicina zemāko viņa zemības dēļ. Kristīgā draudze nepazīst šķiru un šķirošanu ne pēc stāvokļa, ne pēc nācijas.

Mums nav iemesla domāt, ka Filemons būtu rīkojies citādi nekā apustulis viņam raksta. Apustulis vienmēr uzsver, ka tieši dažādību aptver vienība – viena miesa Kristū. Atšķirība ir tikai dzīves uzdevumos un stāvoklī, bet nevis vērtībā. Kad farizeji jautāja pēc augstākā baušļa, viņš atbild pavisam citādi. Cilvēkiem būtu jānoregulē pārestības un jādzīvo, kalpojot viens otram. Tas ietverts teikumā:”savu tuvāko kā sevi pašu”

     Mūsdienu pasaule stāv tā paša jautājuma priekšā: kas ir augstākais uzdevums cilvēkam?

Gribēts atbildēt ir bezgala dažādi, ar uzskatiem un veselām saimnieciskām sistēmām. Atbilde ir pie Pestītāja: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu !

     Pāvils atdod Onesimu kā jaunu cilvēku, ieliekot viņu otra cilvēka rokās un sirdī. Un tas arī ir viss, ar to arī viss ir panākts.

     Aizkustina apustuļa lielā sirsnība. Viņš vienādi runā par vienu un par otru. Viņš grib abus atkal salikt kopā jaunajā, kristīgajā sabiedrībā, kur nav atšķirību, kur ir tikai tēvi un dēli Kristū Jēzū.

________________________________________________________________________

R.F.

28.02.1979.

Mat.26

     Divos evaņģēlijos ir divi notikumi, kas ir it kā atsevišķi un tomēr tas pats gadījums, tikai nedaudz citādi redzēts. Tas ir notikums, kad Jēzus Sīmaņa namā tiek svaidīts dārgām zālēm

To izdara kāda sieva. Viņa parāda izcilu pateicību un pagodinājumu.

Tur ir arī namatēvs un mācekļi. Sākumā nozīmīgi šķiet ārējie apstākļi – Jēzus ielūgts farizeja Sīmaņa namā augstā sabiedrībā. Tā it kā Jēzum būtu gods parādīts. Te negaidot ierodas arī kāda sieviete, pazīstama savas grēcīgās dzīves dēļ. Jēzus, it kā to nemaz nezinātu, ļauj viņai darīt visu, ko viņa grib. Namatēvs atrod iemeslu savai nicināšanai pret šo sievieti – tad taču Viņš zinātu, kas viņa ir.

     Karstajās austrumu zemēs viesiem vispirms pasniedz ūdeni, ar ko nomazgāt kājas. Tālāk viesis tiek apsveicināts, arī skūpsts tiek dots. Sīmanis to nav darījis., tik tālu viņš nav gribējis pazemināties. Un nu viņš šaubās, vai tas vispār ir kāds pravietis.

     Mācekļus nodarbina citi jautājumi. Viņi apzinās, cik liela vērtība ir šīm zālēm un uztraucās par lielo izšķērdību.

     Šie cilvēki stāv ārpus visām lielajām un svarīgajām lietām. Jēzus atbild uz Sīmaņa sirds domām. Viņš atgādina aizmirstos viesmīlības pierādījumus. Sīmanis nezin, ko nozīmē pazemotam cilvēkam saņemt Dieva žēlastības pilnību. Sīmanis arī domāja sevi taisnu esam.

     Šī sieva izplūst pateicībā. Mēs nezinām, kā viņa ir saņēmusi vēsti par Jēzu, bet uguns viņas sirdī ir kritusi. Jēzus viņai ir dzīvi atdevis – spēju raudāt, just sāpes savu grēku dēļ un priecāties par to, ka dzīve var sākties no jauna, stājoties Dieva žēlastībā.

     Jēzus, parasti aizliedzis sevi slavināt, tagad to atļauj. Viņš zina kaut ko lielāku  - šī svaidīšana ir dziļākas nozīmes pilna. Tā ir ķēnišķības zīme, beidzamā goda parādīšana beidzamajā ceļā tam, kas aiziet no dzīvo pulka un aiziet Dieva priekšā.Tā šī svaidīšana iezīmē jau Jēzus ciešanu ceļu. To Viņš atgādina saviem mācekļiem: nabagi būs pie jums ik dienas, bet te notiek kaut kas vienreizīgs – ir iezīmēts Jēzus upuris. Tas vairs nekad neatkārtosies.

     Šī sieva nezināja, ko viņa dara, juta tikai, ka viņai jāizpauž tas, ka viss, kas viņai tagad ir, pieder Jēzum. Viņas dzīve sākas no jauna, viņa to grib parādīt. Un negribot viņa ir darījusi kādu pravietojumu, izpildījusi Dieva sūtību, apliecinot, ka šis ir Dieva izraudzīts upuris par pasaules grēkiem. Un Viņš ir arī jaunais Debesu Ķēniņš.

     Tāpēc Jēzus neatraujas, bet ļauj tam notikt. Viņš ļauj pateicīgai sirdij izplūst, to nevajag aizkavēt. Šīs sievietes prieks ir neizsakāmi liels. Grēks un ļaunums ir nolikts.

     Tā ir ārēja zīme kaut kam ārkārtīgi lielam !

_________________________________________________________________________

R.F.

14.03.1979.

Jņ.3;7;19

Nikodems.

     Arī viņš ir stāvējis Jēzus Kristus tuvumā un gaismā. Līdz ar to viņš ir it kā apspīdēts un parādīts. Evaņģēliju vēstījumi ir ļoti īsi un mazvārdīgi, bet ar to pietiek.

     Kas viņš ir? Viena no interesantākajām personām Jēzus tuvumā, gājis pa savu īpatu ceļu līdzi Jēzus gājumam. Nikodems ir augstas kārtas cilvēks, amata nesējs, mācīts vīrs, rakstu pratējs. Viens no farizejiem, jūdu virsnieks. Jēzus saka: „tu esi mācītājs Izraelī”. Un kad Nikodems iestājas par Jēzu Augstajā padomē („ vai mūsu bauslība notiesā kādu pirms nav to pārbaudījusi?”), redzam, ka viņš nenāk ne no muitniekiem, ne no zvejnieku kārtas, bet no augstas kārtas garīdznieku aprindām.

     Nikodems uzrunā jēzu Jāņa 3.nod. ļoti īpatā veidā, līdzīgi kā māceklis Sīmanis (Pēteris):”Tu esi mācītājs, no Dieva nācis. Pie tam viņš saka:”mēs zinām”. Tātad jēzus nav palicis apslēpts. Jāzeps no Arimatijas – arī Augstās tiesas loceklis. Tie, kas Jēzu bija redzējuši, dzirdējuši gan izklīda, bet vai viņi visi to aizmirsa? Nē. Tāpēc Nikodemam Jeruzalemē bija daudz iespēju par Viņu dzirdēt.

     Un tad Nikodems stāv Jēzus Kristus priekšā. Tā ir tiesa un pārbaude uz dzīvību vai uz nāvi. Kas nāca arļaunu viltu, tie jau bija notiesāti savas neticības dēļ. Kas nāk Kristus priekšā, tas nav vairs tas pats, kas bijis.

     Nikodema sirds bija daudzu jautājumu pilna. Kādi tie bija, to mēs nezinām. Šaubas mēs nejūtam (kā Jānī Kristītājā), bet, būdams izglītots, viņš daudz ko nevar savienot. Pestītājs atbild nevis Nikodema lūpām, bet sirdij. Viņš vēl nav paduvis pajautāt, tikai izteic savu pieklājības, sagatavojošo frāzi. Pestītājs atbild visbūtiskāko: nolikt veco cilvēku, piedzimt par jaunu, tas ir vissvarīgāk.

     Ir tā saucamie reliģiski ieinteresētie cilvēki: kāpēc mēs darām tā un ne šitā, kāpēc Dievs ir tāds, kāpēc Viņš tā parādās kādā dzīvē u.t.t. Nieks tas viss ir. Svarīgi ir, kas mēs esam Dieva priekšā. Vai tikai miesa vien, vai arī daļa no Dieva, piedzimuši no jauna, veco cilvēku nolikdami.

     Jēzus met tieši to Nikodemam pretī. Nikodems ir apmulsis: kā tas var notikt? Te mēs redzam to traģisko: cik daudz var cilvēks būt zinošs, būt ieinteresēts pat garīgās lietās, tomēr pamatlietas viņam ir it kā apslēptas. Viņš gandrīz bērnišķīgi jautā, parāda to skumjo tukšību savā gudrībā .

     Jūdi domāja, ka pietiek ārēji pildīt bauslības noteikumus un tad Dievs ir cilvēkam gandrīz parādā žēlastību pasniegt. Nikodems stāv tuvu šiem cilvēkiem, kas meklē jau Jēzu gūstīt, tāpēc ka Viņš jauc ticību, novirza no iemītā ceļa. Tas liecina, ka nodarboties ar reliģiskiem jautājumiem vēl neko nenozīmē.

     Tālāk Pestītājs runā par čūskas paaugstināšanu  Vecajā Derībā un salīdzina to ar savu nāvi. Piedzimšanai no jauna ir jāsaistās ar Pestītāju pie krusta, tad cilvēkam notiks žēlastība. Mēs nezinām, vai Nikodems to saprata. Ko viņš tālāk darīja, vai meklēja? Viņš nāca naktī, baidījās sava stāvokļa dēļ. Cik grūti ir bagātajiem ieiet debesu valstībā! Cik grūti ir tam, kam ir tik daudz saistību ar dzīvi, tās iekārtojumu, ka viņi vienmēr stāv kāda zaudējuma draudu priekšā. Arī tagad mēs bieži dzirdam šo baidīšanos, šo nākšanu naktī.

     Bet Jēzus aizliedzējs Nikodems nava. Ko Pestītājs ir teicis,tas tomēr, acīm redzot, ir stipri iegūlies viņā. Augstajā tiesā Nikodems cenšas aizstāvēt Jēzu. Bet kā? Ne jau tieši, ne jau klaji. Viņš iet aplinkus ceļus, aizrāda uz bauslību, vai tā var kādu notiesāt. Arī tas ir ļoti laikmetīgi. Iet Jēzum līdzi, bet pa paēnu, slapstīdamies. Un tikai vienā gadījumā, kad Jēzus ir iznīcināts un notiek Viņa noņemšana no krusta, arī Nikodems aiziet tur. Viņš nāk ar milzīgu ziedojumu – dārgām svaidāmām zālēm. Jēzum tas vairs nav vajadzīgs, neko neizteic, nāk par vēlu.

     Vairāk mēs neko par Nikodemu nezinām. Viņš rāda mums šo it kā uz pusēm pārdalīto cilvēku, kuru prāts un sirds skubina Jēzu atzīt, un tajā pašā laikā vienmēr ir it kā kavēts, baidās zaudēt. Viņš nekļūst ticības apliecinātājs, liek mums daudz domāt. Kaut kas mūs saista pie viņa, pie skaistās Jēzus atziņas. Un no otras puses – ir it kā tā žēl, ka tādi kā viņš laikmetiem cauri paliek malā, neapliecina Jēzu, baidīdamies no apstākļiem un cilvēkiem.

Kā tas ir mūsu dienās tik bieži!

_________________________________________________________________________

R.F

14.03.79.

 Mrk.6

      Hērods

     Ir divi valdnieki Hērodi divos dažādos laikos. Pestītāja dzimšanas gadījumā ir runa par t.s. Hērodu Lielo. (40 g pirms Kristus – 4 g .pēc Kristus).

     Šis Hērods pieder Herodianu dinastijai, Pēdējai jīdu dinastijai (īstenībā idumieši, ne īsti jūdi) gan jau atkarībā no Romas. Jūdi viņus ne visai cieta. Hērods nomaina t.s. makabiešus.

Vēsture liecina par gudru, enerģisku, darbīgu valdnieku. 30 gadu valstij bija miers no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem. Jūdu viņu ienīda jau tādēļ, ka viņš nostūma malā makabiešus (Hēroda sieva gan vēl bija no makabiešiem). Viņš veic lielus darbus – Jeruzalemes templis,t.s. Hēroda templis, ko Hērods cēlis, atdarinot Salamana gudrību. Viņš bija helenists, grieķu kultūras piekritējs. Jeruzalemē uzceļ teātri, hipodromu, arēnu, viņš ir zinātnes kopējs. Tas viss ticīgiem jūdiem ir kā dadzis acīs. Tempļiem pie ieejas zelta ērglis – tā ir piedauzība jūdu acīs. Nežēlīgs un aizdomu pilns viņš ir pret visiem. Nepārtraukta asins izliešana. Nogalina vispirms savu svaini, tad makabiešu ķēniņu, tad sievu Mariannu,  viņas māti, tad savus dēlus, pusbrāļa apmelotus. Arī visus 45 Augstākās tiesas locekļus. Savāc īpašus ķīlniekus, kas būtu nonāvējami līdzko viņš mirs, tad viņa apraudāšana būtu jo pilnīgāka.

     Evaņģēlijs pieskaras šim cilvēkam, jo viņa valdīšanas laikā pasaulē nāk Pestītājs. Hērods nav nezinātājs jūdu ticībā. Kad ierodas trīs cilvēki no tālienes un meklē ķēniņu Jeruzalemē-ķēniņa pilsētā, Hērodu pārņem bailes. Savu troni viņš ir ieguvis ar varmācību. Viņš ir viltīgs un cenšas izzināt, kur tas  ir.. Kad tas neizdodas, viņš liek iznīcināt visus bēŗnus Betlēmē. Evaņģēlijs stāsta to pašu, ko vēsturnieks.

     Ar vārdu „Hērods mēs satopamies arī vēl tālāk – pie Jāņa Kristītāja nonāvēšanas un Jēzus Kristus tiesas un apsūdzības priekšā.

    Otrs ir Hēroda Lielā dēls – Herods Antipa ( no 4.-37.g. pēc Kristus). Viņa brālis Herods Arhelajs ir tik nežēlīgs un tik ātri sanīstas ar jūdiem, ka Roma atņem viņam varu par savu daļu (tetrarhs).

     Hērods Antipa ir otrs Hēroda Lielā dēls. Gudrs. T.s. jēzus zemes kungs, jo pārvalda Galileju un Pireju. Helenists. Dibina Tiberiades pilsētu, kur jūdu neiet nemaz iekšā. Arī evaņģēlijos šī pilsēta tikpat kā nav pieminēta, tur nekas nenotiek. Apprec Herodiādi (Erodeju). Atmet savu sievu – arābu princesi. Herodeja ir Hēroda Lielā mazmeita, viņa pusbrāļa sieva. Viņa ņem līdzi savu meitu Salomi.

     Hērods Antipa no vienas puses bīstas un ieklausās Jānī Kristītājā. Bet tajā pašā laikā viņš bīstas kā no nemiernieka. Savijas intriga. Erodeja vēl vairāk ienīst Jāni, šo drūmo pravieti, kas nesaudzīgi pārmet un draud ar Dieva dusmām. Jānis tiek nogalināts tik ārkārtīgi necienīgā veidā.

     Kas ir Hērods attiecībā pret Jēzu Kristu? Dzirdēdams par Kristus darbošanos, Hērods iztrūkstās gandrīz vai māņticīgi. Viņš domā, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušiem. Pestītājs pats saka par viņu Lūk.13:32 –„ejiet un sakait šai lapsai...” (gudra, viltīga, ļauna persona). Hērods meklē slepenus izrēķināšanās ceļus. Marka 8:15 –„sargieties no farizeju un no Hēroda rauga”. Savādi Jēzus apvieno tos divus tik pretējos, pat naidīgos spēkus- farizejus un Hērodu. Farizeji ienīda Hērodu. Hērods srī nerēķinās ar viņiem. Pestītājs ņem viņus kopā – liekuļi viņi ir visi vienādi. Liekulība, viltus un netaisnības raugs ir tas, no kā jābaidās.

     Vēl mēs satopamies reiz ar Hērodu, kad Jēzus ir pazemots sava moku ceļa sākumā. Pilāts nosūta Jēzu Herodam. Hērods  kļuva līksms, daudz vārdiem Viņu iztaujāja, gribēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Bet Jēzus viņam nekā neatbildēja. Tad Hērods nosūta Jēzu atpakaļ Pilātam.

Tajā dienā Pilāts un Hērods kļuva draugi. Cik drausmīgi!

     Kāpēc Jēzus neatbild?

Šiem ļaudīm nekāda zīme netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Brīnumus darot, Jēzus lūdz par to nerunāt, jo Viņš nav nācis brīnumus un zīmes darīt, bet gan glābt to, kas ir pazudis, palīdzēt atrast ceļu tiem, kas meklē kļūt par Dieva bērniem. Jēzus nav brīnumdaris, kas Hērodam rādīs savus numurus. Arī šis Hērods baidās par savu varu, tāpēc daudz ko jautā Jēzum, laikam par šo tematu. Jēzus neatbild neko.

 Nekas neizdodas, pār Jēzu tiek gāzti zaimi un naids, izsmiekls par to, ka nevar panākt savas iedomas un iegribas. Jēzus atbilde samarietei ir cita. Arī Hērodam Viņš būtu palīdzējis, ja tas būtu jautājis pēc dzīvā ūdens.

     Hēroda – Pilāta draudzība, kas izaug no kopīga grēka un zemiskuma, tā ir t.s. bandītu draudzība.

     Jaunā Derība mums vēstī vēl par Hērodu Agripu I un Hērodu Agripu II.

Pirmais ir Hēroda Antipas dēls – Ap.d.12. Gals ir bēdīgs. Hellenisti valdnieku uzskata par dievu. Jūdi to nespēj panest. Dieva eņģelis sit Hērodu I, kas mirst lielā vainā.

Hērods Agripa II ir Hēroda I dēls. Viņš nevalda visā Palestīnā, bet Sīrijā. Viņš mums ir pazīstams vienā notikumā – viesojas pie pavaldnieka Festa, kam nodots apustulis Pāvils tieši šobrīd. Agripa arī grib dzirdēt Pāvilu. Ap. darbos viņu sauc tikai par Agripu. Pāvils gandrīz viņu pārrunā kļūt par Kristus mācekli.

     Tā mēs redzam šos četrus Hērodus kopējā notikumu virknē.

R.F.

25.04.1979.

Lūk.15

Apustuļi.

              Pēteris.

Viņu vārdi paliek neizdzēsti.

Šeit lasām par t.s. Pētera aicināšanu: Mat.4. Jēzus saka: ”Nāciet Man pakaļ, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Arī Lūkass to uzsver, sevišķi attiecībā par Sīmani. Jēzus sauc sev līdz ļoti vienkāršus cilvēkus, neejot pie gudrajiem rakstu zinātājiem un mācītājiem. Jēzus aicinājumā ir arī atbilde: Viņš neaicina līdzstrādniekus, kas darbotos līdzās Viņam. Jēzus uzsver: Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem. Viņi tātad neiet Jēzum pakaļ, bet Jēzus ir tas, kas viņus patiesībā darina par Viņa mācekļiem, apustuļiem. Pēteris nav vēl nekāda klints, bet ir tikai smilšu sauja. Visā Evaņģēlijā mēs redzam šo veidošanu gandrīz no nekā.

     Jāņa 1:41 piemin, ka ziņu Pēterim jau nesis brālis Andrejs, bet, liekas, Pēteris nav uz to reaģējis. Tagad Genaceretes ezera krastā aina risinās ļoti uzskatāmi. Ļaudis spiež Jēzu vai ūdenī, Viņam nav vietas, kur runāt. Jēzus runā no laivas. Ko?- to mēs nezinām. Kuri to uzņēma, mēs arī nezinām. Zvejnieki turpina savu darbu. Viņi ir noguruši no veltīgā nakts darba. Sīmanis skalo ne tikai tīklus, viņa auss ir atvērta arī uz sacīto. Viņš nav no tiem, kuriem darbs nu ir viss. Sīmanis dzird Jēzus vārdus. Beigās Jēzus uzrunā Sīmani, kaut arī viņš tobrīd atradās Jēzum aizmugurē. Jēzus saredz cilvēku sirdis citādi. Viņš liek Sīmanim atkal izmest tīklus. Šķietami veltīgi. Bet Sīmanis paklausa un tas jau ir ļoti zīmīgi. „Uz Tavu vārdu es to gribu darīt”. Kāpēc „uz Tavu vārdu”? Sīmanis ir kaut ko nopratis – šeit ir kāds ar īpašām pilnvarām, tiesībām un spējām. Šis vecais vīrs, kas jau darbā nosirmojis, būdams visu laiku tuvu dzīvības un nāves robežai. Viņš ir daudz pieredzējis, saprot arī, kas ir tukšs un veltīgs. Viņu pierunāt vairs nebūtu tik vienkārši, īpaši uz kaut ko nepārbaudītu. Viņš tomēr sajūt. Ka Jēzus un Viņa vārds ir kaut kas nozīmīgs.

     Un piedzīvo brīnumu! Tādu, kas viņa iekšējo izjūtu tā pastiprina, ka viņu pārņem bailes, tik liels tas ir. Viņš sajūt, ka stāv paša Dieva priekšā.

„ Kungs, es esmu grēcīgs cilvēks!’ – to saka tikai Dieva priekšā, cilvēkam kaut ko tādu nesaka.

     „ Nāc Man pakaļ!” – saka Jēzus. Un notiek vēl lielāks brīnums. Pēteris atstāj visu, savu laivu, tīklus, darbu un iet. Tas nav bērns, kas varētu tā rīkoties. Bērniem nav ne jautājumu, ne saistību, ne pierādījumu. Bet te ir pieaudzis, jau sirms cilvēks, te ir viņa māja un darbs, kur viņam būtu jāiet? Un vēl bez apdoma? Uz kurieni? Un kas būs jādara?

     Te ir kaut kas no tā, kāpēc Pestītājs Pēteri nosauc par klinti. Svārstību vēl nabaga Pēterim bija ļoti daudz. Un tomēr – klints. Tā ir ;si uzticība bez vārda runas, bez pierādījumu prasīšanas. Tas patiesībā ir visas ticības ceļš. Liela drošība un liela paļāvība.

     Tā Jēzus satopas ar cilvēku, kuru Viņš darīs par kaut ko.’

Un noslēgumā mocekļa nāve. Loks saslēdzas. Nu jau Pēteris bija kaut kas, un Jēzus viņu bija darinājis no nekā. Jēzum nekrīt svarā cilvēka vecums, pat mūža noslēgumā, viņš var būt derīgs. Arī Pēterim tas nav no svara šinī brīdī.

     Iet Jēzum pakaļ nenozīmē, ka mēs esam Viņam vajadzīgi un jau gatavi līdzstrādnieki. „Kas es esmu, tas es esmu caur Kristu” – saka viens otrs no mācekļiem.

     Jēzus pie šī darba nepazīst robežu. Tikai viena lieta gan ir vajadzīga kā klints – tā ir šī paļāvības dzirksts. Kad jautājumi ir lieki. Kur Jēzus to atrod cilvēkā, to Viņš veido par tādu, kāds viņš Jēzum ir vajadzīgs.

R.F.

02.05.1979.

Mat.8

      Raugāmies tālāk, kā norisinās Pētera veidošana. Notikums ar Pētera sievasmātes dziedināšanu. Jēzus ir iegriezies Pētera mājā. Līdzīga dziedināšana ir notikusi tik daudzreiz, bet šoreiz Pētera namā. Ko viņš domāja? Kādu iespaidu tas atstāja? Mēs varam tikai minēt. Tomēr tā bija viena no „ zīmēm”.

     Lk.8.nod. ir cits gadījums. Jēzus dodas pie baznīcas priekšnieka Jairas, lai palīdzētu viņa meitiņai. Jēzus namā ņem sev līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu, gribēdams, lai arī viņi redz šo brīnumu. Vecāki iztrūkās. Vai Pēteris neiztrūkās līdzi? Kā lai neiztrūkstas no tādas lietas? Pēteris palika Jēzus tuvumā. Viņš redz kaut ko ārkārtīgi lielu. Un viņš ir darīts par liecinieku.

     Mat.19. Jēzus sarunājas ar jaunekli, kas nāk sirds nopietnībā gribēdams pievienoties Jēzum, bet top atraidīts, jo viņš nevar atstāt savu bagātību. Jēzus mācekļi to visu redz. Mācekļi ļoti pārbijās un prasīja, kas tad var iekļūt debesu valstībā? Pēteris prasa, kas viņiem būs, kas visu atstājuši un gājuši Jēzum pakaļ. Laikam jau Pētera sirdī šis jautājums bija šad tad ieskanējies. Jo tie, kas Jēzum seko, bieži nezina, kur viņi nakšņos, ko ēdīs, kā būs. Katram upurim taču jātiek kaut kādā veidā atalgotam. Pēteris gaida kaut kādu noslēgumu, kādu piepildījumu šai sekošanai. Šīs domas ir ļoti cilvēciskas. Ko nozīmē: iemantot debesu valstību? Cilvēks taču to nepazīst. Pestītājs saka: simtkārtīgi. Kā tas ir?

     Mat.18 redzam vēl Pētera domas, kas pieder šīs pasaules lietām un kārtībai. Tas ir jautājums par piedošanu. Pēteris prasa, vai it diezgan septiņas reizes piedot. Jēzus atbild:” Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit septiņas.”

     Kādas ir mūsu attiecības pret cilvēkiem? Ko darīt, ja tie ir ļauni? Vai tad var bezgalīgi piedot? Kur ir tas mērs, tā robeža? Tās ir mūsu, cilvēku domas.

Arī Pēteris kaut kā nav brīvs no šīm domām. Un atbilde sajauc visus viņa rēķinus: 70 x 7 tas ir bezgalīgi daudz, jo to pat neviens neies skaitīt.

     Un Pestītājs stāsta līdzību par nelietīgo kalpu.

Mēs stāvam Dieva likumu priekšā, kur mēs neviens neesam taisns. Ja Dievs ciešas ar mums, ko lai darām ar savu līdzcilvēku, kas mūs kaitinājis septiņas reizes? Ko lai darām astotajā reizē? Tā Jēzus veido savus mācekļus.

     Mat.14. ir notikums par vētru uz jūras. Jēzus nāk, pa jūras virsu staigādams. Pēteris arī grib nonākt pie Jēzus pa ūdens virsu. Izbijās un sāka grimt. „ Tu mazticīgais!” – Pēteris saņem savu apzīmējumu. Pēteris ir dedzības un drosmes pilns, viņā uzdzirkstī ticība varēt, ja Jēzus gribēs. Viņā mostas vēlēšanās pārbaudīt Jēzu un sevi. Tomēr kaut kā pietrūka. Šai sajūsmai pietrūka tālākās noturīgās degsmes. Un Pēteris atkal ir šaubīgais cilvēks, kas atraujas un... iet bojā.Tāda ir mūsu paļāvība un uzticība Jēzum. Mazticības apzīmējums runā uz visiem. Pēteris ķeras pie liela uzdevuma un nespēj to izturēt. Gandrīz viņš bija spējīgs brīnumu darīt. Mēs redzam Pētera raksturu: dedzīgo aizrautību, gatavību un arī to, cik daudz vēl negatava tajā visā.

     Šķiet, ka Jēzus izvēlējies sev neatbilstīgu mācekli. Tas jau nav nekāds līdzstrādnieks. Un tādi mēs esam visi. Sastopoties ar Kristu, mēs visi esam kaut kas ārkārtīgi negatavs, nespējīgs, neizturīgs. Bet Jēzus pats, vienīgi Viņš ir tas veidotājs.

     Pētera tapšanā ir ieslēgta katra kristīga cilvēka veidošanās un tapšana. Mēs neesam vienā brīdī tapuši. Par Pāvilu runājot, cilvēki domā, ka viņš uz Damaskas ceļa spilgtajā Jēzus gaismā jau uzreiz tā gatavs tapa. Bet Pāvils, būdams jau uz nāves sliekšņa, saka, ka viņš vēl tikai top. Cilvēki, kas paļaujas uz šo viena mācekļa pārveidošanos, aizmirst, ka tas ir tikai sākotnējais: nāc Man pakaļ!. Pēc tam vēl daudzreiz ies augšup un lejup, ļoti dažādi un grūti.

     Mēs neesam mācekļu tiesātāji. Tas noticis tāpēc, lai arī mēs būtu stiprināti. Viņš rāda mums ceļu, par ko mēs Viņu godinām un Viņa vārdu pieminam.

R.F.

30.05.1979.

Jņ.6

     Daudz ļaužu ir ap Pestītāju, tie, kas gribēja redzēt brīnumus, dziedināšanu. Viņš uzrunā ļaudis, parādīdams, ka Viņš ir šis mūžības maizes, šīs dzīvības devējs. Kad Viņš to pasaka, ļaudis teic, ka šī valoda ir grūta, kas gan var to saprast. Un daudzi no šī brīža atkāpās.

     Lai saprastu, cilvēka garam ir jābūt līdziuztvērējam. Viņš jautā 12 apustuļiem: vai jūs arī gribat aiziet?

Pēteris atbild: kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi. Mēs esam ticējuši un mēs esam atzinuši, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!

     Ticējuši un atzinuši – tātad sapratuši. Ko tad? Ka Tu esi kaut kas cits nekā tikai cilvēks. Pēteris ir klausījies, skatījies un arī vērtējis. Kas var tā darīt un tā runāt? Viņa iekšējam skatam noskaidrojas, ka Kristus nav nekāds sludinātājs, bet gan Dieva Svētais.

     Tas arī ir tas ceļš, pa kuru mēs tuvojamies Kristum. Pēteris ir devis visai kristīgai draudzei šo Kristus vērtēšanas un pazīšanas mērauklu. Kur tad vēl var aiziet pēc Kristus, no Kristus? Tā ir neiespējamība. Var aiziet pie, nevar

no Kristus. Ļoti vienkāršus vārdus saka Pēteris. Pestītāja vārdus viņš nosauc par Dzīvības vārdiem. Cilvēkus, kas mokās un nespēj tikt pāri kādiem jautājumiem, nespēj saraut valgus u.t.t., atbrīvo šie Dzīvības vārdi.

     No Kristus nav ceļa atpakaļ uz kādu filozofu, domātāju, dzejnieku. NAV !

Ceļš atpakaļ ved tikai uz leju, uz bezdibeni.

     Pēteris to pasaka, un mēs izbrīnā dzirdam šos vecā zvejnieka vārdus. Miesa un asinis to nav Pēterim teikušas, tas ir Dieva Gars, kas caur viņu gājis. Mums Pēteris ir dārgs ar to, ka devis formulu mūsu dzīvei līdzi.

R.F.

06.06.1979.

Mat.16.

 Šeit blakus doti divi dažādi vērtējumi Pēterim: augsta atzinība un ārkārtīgi smags pārmetums. Cilvēki mērī ar tām mērauklām, kas ir viņiem pazīstamas. Neko nezināmu viņi nosaukt nevar. Tā viņi arī Pestītāju sauc par kādu pravieti – vai nu Jānis Kristītājs vai Elija u.t.t. Kad Jēzus jautā mācekļiem, ko viņi domā, kas Viņš ir, tad Pēteris atbild: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!”

     Kā tādus vārdus var pateikt?  Kristu taču neviens nav redzējis, Viņš ir tikai sludināts un gaidīts. Tātad Pēteris ir ļoti dziļi ieskatījies. „Miesa un asinis tev to nav teikušas”, saka Pestītājs. Cilvēks ar savu gudrību to izdomāt nevar.

Tad mēs saprotam, kādēļ cilvēki paiet garām Jēzum Kristum, viņu nepazīdami un nepamanīdami. Tikai Svētais Gars var cilvēka skatu atvērt uz Kristu, tikai viņš to var.

     Tad Pestītājs sola uz Pēteri celt savu Baznīcu, kuras pamatā nebūs cilvēku vērtējumi, paņēmieni, cilvēku organizācijas. Svētais Gars iet tam visam pāri.

„Tu būsi klints un es tev došu debesu valstības atslēgas”. Un pēc neilga brīža tam pašam Pēterim tiek teikts: „Atkāpies no manis, Sātan! Tu man esi par apgrēcību.”

Ko tad Pēteris tādu nodarījis? Viņš bija ļoti norūpējies Jēzus dēļ. Cilvēcīgi norūpējies, jo viņš Jēzu cilvēcīgi mīlēja, labu vēlēja tā, kā viņš saprata. Un te viņš ir noslīdējis atpakaļ tur, kur miesa un asinis dod padomu, bet ne Svētais Gars.

-        Kaut nebūtu sāpju un ciešanu!

Kādēļ Jēzus saka tik asi? Tu mani kārdini, nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkiem patīk.

Pestītājs stāv ļoti liela uzdevuma priekšā – ciest un mirt. Arī Viņš baidās un tomēr šo biķeri ņem. Tas ir drausmīgi smagi. Pestītājs bija arī patiess cilvēks, kam tāpat sāpēja kā mums. Un nu Viņa uzdevuma ceļā stājas cilvēka mīlestība, līdzcietība: kaut tev tā nenotiktu. Atlaidies no tā, padodies – to tas nozīmē. Ir lietas, kas ir vairāk nekā dzīvība, ko nedrīkst apmainīt, pat par dzīvības maksu nē.

     Pestītājs šeit iezīmē kādu ceļu, jaunu stāju, lielu spēku, kas satriec pašu Sātanu. Tas ir tas, ka mēs esam Dieva rokās Viņa uzdevuma pildītāji.

Nabaga Pēterim tas ir trieciens. Tomēr Pestītājs jau neatsauc savus pirmos vārdus, ka Pēteris ir klints. Viņš tikai atsit kārdinājumu samaitāt garu. Viņš neatsauc Pēterim nevienu apsolījumu. Kādēļ? Cilvēks jau gan tā darītu savos romānos. Dzīvē un evaņģēlijā tas tā nava. Pestītājs pazīst Pēteri labāk.

     Ir notikusi pārkausēšana. Pēteris nāk vēl citos pārbaudījumos. Un tomēr Jēzus roka viņu tura. No otras puses, viņš jau vēl ir arī tas pats vājais Sīmanis.

Kur ir tas cilvēks, kas vienā mirklī ir tapis kaut kas cits? Arī apustulis Pāvils, kas to pārdzīvoja vienā mirklī, atzīst, ka viņš mirst vēl ikdienas un piedzimst ikdienas no jauna.

     Mēs stāvam tuvāk šim Pēterim, kas stāv apdraudējumā vēl joprojām, ka pats Ļaunais var mums kaut ko iedvest. Mēs esam jauns radījums Kristū, bet ne galīgs, Kristus mūs arvien vēl veido.

Šeit iztrūkst vienas lekcijas

R.F.

27.06.1979.

Ap.d.2

     Te tēlota debesbraukšana un Svētā Gara izliešana. Bet šoreiz mēs šajos notikumos mēģinām saskatīt Pēteri. Cik ārkārtīgi mezglains ir bijis viņa ceļš!

Cilvēka labprātība kā liesma izšaujas, bet ātri plok.

     Tagad mēs redzam Pēteri kopā ar pārējiem Eļļas kalnā, Pestītājam atvadoties. Pēteris ir klusu to visu vērojis, vismaz mēs nezinām, ka viņš ko būtu prasījis. Bet jauns te ir tas, ka Pēteris kaut kā jūtas atbildīgs par to visu, kas te notiek. Liekas, viņa sirdī iekrituši vārdi:” Vai tu mani vairāk mīli nekā šie?” Mēs viņā redzam lielu rakstu pazīšanu, arī Dāvida dziesmas un apsolījumus. Viņš ir tas, kas pamato Jūdasa nelaimi un likstas. Viņš stāsta rakstus priekšā, saka, ka viņiem tas viss ir uzticēts, mantojums, kas nedrīkst aiziet bojā, to jānes tālāk, lai augļi veidotos un briestu. Viņš ir tas, kas izrauga Jūdasa aizvietotāju – Mateju, kas būs ar viņiem kopā, saņems mācekļa tiesu. Tas ir pirmā evaņģēlija autors. Piepildījies Pētera vēlējums par šo daļas tālākdošanu. Tas ir nācis pareizās rokās. Pēteris te vairs neko nesaka neapdomīgi. Tas jau ir cits cilvēks. Jēzus aicinājums ir dziļi iespiedies viņa dvēselē.

     Pēteris ceļas un nostājas visu priekšā Vasarsvētku dienā. Kur ir palicis tas bailīgais māceklis, kam bija bail ļaužu priekšā stāties, kas slapstījās ap Kaifa pagalmiem, trūkās no trokšņa u.t.t. Tagad viņš stāv tūkstošu priekšā. Ne jau visi uzņems viņu ar sajūsmu. Ir arī izsmiekls, no kā nav tālu līdz naidam. Viņš tagad runā par Jēzus Kristus dievišķību, Viņa nāvi, augšāmcelšanos un godību. Liekas, tas nav cilvēks, bet uguns, kas sprakst. No viņa runas jau mums ir tikai kāda daļa. Bet mēs redzam iznākumu – šie tūkstoši ir saviļņoti.

     Tā jau ir vesela teoloģija – skaidrs ceļš, kas te tiek iezīmēts visai kristīgai draudzei tās nākotnē. Šeit vairs nav māceklis Pēteris, bet apustulis, kas to redz un zin, ka neviena cita uzdevuma viņam nav kā vien sludināt, mācīt, pievest ļaudis Kristum.

     Pestītājs jau bija teicis, ka Pēteris būs klints, uz kuras tiks uzcelts Viņa nams. Arī Pēteris to neuzdrošinājās atcerēties, ka viņš būs spēks, kam pretī elles spēki neko neiespēs. Pestītājs arī toreiz taču zināja, ka Pēteris Viņu aizliegs. Tomēr Viņš savu apsolījumu neaizliedza. Kādēļ? „Es tevi darīšu par šo klinti” – varētu teikt. Visupirms Viņš darīja šo klinti pašu.

     Tas ir Pestītāja lielais brīnums pie Pētera un pie cilvēka vispār. Bez Jēzus mīlestības spēka no mums nekas nevar iznākt. Mēs redzam, kā šī klints veidojas līdz pat Pētera nāvei.

----------------------------------------------------------------------------------------------

R.F.

04.07.1979.

Ap.d. 3;4

     Šie ir notikumi, kas risinās pašā kristīgās draudzes veidošanās sākumā. Šeit jau darbojas apustulis Pēteris, pavisam cits cilvēks nekā māceklis Sīmanis, gan dedzīgais, bet vēl nedrošais un nespēcīgais. Šis ir atjaunots cilvēks, kas saņēmis Svēto Garu. Te mēs redzam, ko nozīmē Svētā Gara dāvana pār kādu cilvēku, kas tas ir par spēku. Te redzams Jēzus darba rezultāts pie cilvēka.

     Pēteris ar Jāni pēc sava ieraduma dodas uz Jeruzalemes templi. Viņi iet garām kādam kroplam, nelaimīgam cilvēkam, kas gaida no viņiem kādu dāvanu .Kas deva Pēterim pārliecību, ka viņš kaut ko var darīt, palīdzēt? Senāk taču viņi neko nevarēja (gadījums ar slimo Jēzus prombūtnes laikā). Kas tad liek Pēterim vārdus mutē? Kas dod drošību tos izrunāt? „Jēzus Kristus vārdā celies un staigā!” – un tas notiek!

     „Šīs zīmes viņiem ies līdzi Manā vārdā...” – tas ir apsolījums, ko Jēzus saka pirms debesbraukšanas. Un tas ir nopietns apsolījums nevis kaut kāds cilvēcīgs sveicinājums. Jēzus Kristus savus apsolījumus piepilda. Svētā Gara spēkā notiek viss tas, ko cilvēka spēks nevar, kas iet tam pāri, ir nesaprotami prātam.

     Kad ļaudis ir sapulcējušies, Pēteris atkal sāk runāt. Viņš noliedz to, ka apustuļi paši to būtu paveikuši. Dziļā godbijībā viņš atgādina, ka viņi ir tikai Jēzus Kristus trauki. Pēteris zina, ka pats neko nespēj, ka viņa apņēmība slīd un bieži jāapraud paša nespēks. Ja kaut kas ir noticis – tas ir Kristus spēks. Te Pēteris noliek savas personīgās un vispār cilvēcīgās robežas. Kristus apustuļi ir tie, caur kuru nespēku Dievs parādās varens. Tā tas apliecināts pie Pāvila. Šeit Pēteris saviem vārdiem nes to priekšā pasaulei.

     Arī tālākais ir Jēzus Kristus spēkā. Ne tikai drosme ļaužu priekšā to apliecināt ir vajadzīga. Pēteri un Jāni apcietina un ved pie Augstās tiesas. Pēteris Kajafa priekšā, tā paša, kura pagalmā Pēteris aizliedza Kristu, bet tas vairs nav tas pats Pēteris. Viņš vairs neiztrūkstas pat jūdu Augstās tiesas priekšā. Vēl vairāk, mēs redzam Pēteri kā apsūdzētāju. Pēteris runā visu to, ar ko var tikai sakaitināt šīs pasaules varenos. Viņš runā vislielākās patiesības, kādas ir kristīgai draudzei un līdz ar to visai pasaulei. – (Pestīšana nevar nākt ne caur vienu citu, kā vien caur Jēzu Kristu!).

     Lūk, kas noticis ar Pēteri Svētā Gara spēkā. Jēzus Kristus satvertie – tādi ir tagad Viņa apustuļi. Nevienas lietas priekšā vairs nav jāizbīstas.

     Mēs esam par daudz pieraduši pie šiem aprakstītiem notikumiem un vairs tā īsti neiejūtamies un necenšamies to darīt, lai saprastu viņu spilgtumu un lielumu Nostāties visas pasaules priekšā un apliecināt Jēzus Kristus spēku – tas ir visas kristīgās draudzes uzdevums un stāja.

     Tiesa nespēj neko padarīt, bīstas arī no ļaudīm un atlaiž Pēteri un Jāni, neskatoties pat uz drosmīgo „kam būtu vairāk jāklausa, Dievam vai jums?”

Pēteris un Jānis atgriežas draudzē un tā ir aizkustināta, ka Dievs savu roku ir izstiepis. Tas vairo viņos drosmi, sakustina viņus tā, ka Svētā Gara izplūsme notiek pār viņiem visiem.

     Un tā šīs nodaļas nav ne pabeigtas, ne noslēgtas. Arī mūsu dienās tās turpinās un vēl brīnišķīgāk nekā tēvu tēvu dienās, kad kristīgā draudze nestāvēja tādā pretstatā pasaulei.

----------------------------------------------------------------------------------------------

R.F.

11.07.1979.

Apd. 5

     Šī nodaļa ir pilna ar brīnumiem, kas notiek caur apustuli Pēteri. Tomēr mēs nepaliekam apbrīnas attālumā vien no šiem notikumiem. Kā veidojās Pēteris, tam mēs jau sekojām un sākām saprast un apjaust īpašos Dieva ceļus un padomus pie kristīgās draudzes, arī to apsolījumu, ka kristīgā draudze tiks uz Pēteri – klinti uzcelta, un nekas to nespēs novērst. Tie ir pirmie asni, kas patreiz veidojas.

     Notikums ar Ananiju un Sapfiru, bēdīgs notikums. Jau kristīgās draudzes sākumā viņas vidū jau ir ēnas, ļaunums un grēks savā nepatiesīgumā. Tomēr šis notikums, šis ļaunuma asns ir izrisinājis savukārt kādus ārkārtīgi iedarbīgus lielus spēkus, kas to pārvar un nomāc. Līdz šim nekur Svētajos Rakstos nav minēts, ka Pēteris būtu izcēlies ar kādām gaišredzības spējām. Mēs tikai viņa dedzību esam redzējuši. Šeit mēs redzam to, ka Svētā Gara dāvana, kas Pēteri dota Jēzus aicinājumā, sevī slēpj plašas un vispusīgas, nepārvērtējamas spējas un īpašības. Arī to – garus pazīt un izšķirt.

     Ananija atnesis maksu par pārdoto tīrumu kā to daudzi ir darījuši. Kas te būtu tik uzkrītošs? Pētera skatam ir atvērta šī cilvēka sirds – viņš redz neīstumu un nepatiesību. Kāpēc netiek teikts, ka tā ir daļa no maksas, tad tas būtu pieņemts ar pateicību. Ananija grib sevi parādīt labāku nekā viņš ir. Pēteris to redz.

     Pazīt garus, redzēt to, kas apslēpts, dzirdēt to, kas nav izteikts – tas ir piešķirts apustulim un kristīgai draudzei tālāk. Pētera ēna, viņa pieskāriens vien jau dziedina slimniekus. Vai tā ir šo ļaužu iedoma vai spēks, kas iziet no Pētera?

     Šeit ir ārkārtīgi ass prāts un gars, kas runā ar šī vecā vīra muti. Kas viņu mācījis tā runāt, kā viņš saka Ananijam? Tas ir gadsimtiem uz priekšu pateikts:” Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā?”

     Tas ir kaut kas tāds, kā Pēteris un kristīgā draudze līdz ar to atrisina jautājumu, kā iekārtot cilvēku dzīvi, lai nevienam nekā netrūktu. Kristīgā draudzē mēs atrodam šo lielo labprātības garu. Viņi pārdod un sanes visu kopā, atdod visu. Mīlestība, kura labprāt upurē un ziedo. Un no otras puses – nekāda cita spaida vai noteikuma kā šī mīlestība vien. Visu lietu mēraukla ir tikai mīlestība un patiesīgums, bet nevis spaids un liekulība. „Redzi, tā dara visi (jeb daudzi), tas izskatās labi ļaužu acīs, var saņemt uzslavu”. Tā domājot, rodas neīstums un meli. Uz neīstuma neko nevar uzcelt.

Katrs ir brīvs savā rīcībā un vienīgais spaids ir mīlestība. Tas neļauj palikt mierā, kad otram nav labi un tas kļūst par pamatu īstai, labai un patiesai cilvēku dzīvei un iekārtai. Apustuļa mute to ir vēstījusi.

     Vislielākais brīnums ir tas – kā tas var notikt ar vienkāršo, nemācīto veco Pēteri. Kā viņš sevī var nest tik daudz jauna spēka, gudrības un patiesības?

     Lai cik kristīgā draudze pasaules priekšā izskatās nespēcīga vai nemācīta, tā nes sevī spēkus, kas ir pāri cilvēka spēkam, nes sevī būtiskāko un vērtīgāko cilvēka dzīvē,

----------------------------------------------------------------------------------------------

R.F.

25.07.1979.

Gal. ; Apd.15

     Pāvils raksta par kādu pārmetumu, ko viņš izteicis apustulim Pēterim – ka viņš esot bijis nenoteikts attiecībā pret nejūdiem. Pēteris bija aicināts pie nejūda Kornēlija pirmo reizi, un tur notika, ka Svētais Gars nāca pār pagāniem. Tas ārkārtīgi satrauca pašu Pēteri. Bet Antiohijā viņš bija izturējies līdzīgi – kopā ēdis ar pagāniem. Bet kad no Jeruzalemes atnākuši Jēkaba ļaudis, viņš pēkšņi atrāvies. Jēkabs bija visjūdiskākais, palika tāds arī piņemot Kristu kā Mesiju. Ap viņu tuvākie bija tādi paši. Šī jūdiskā kristietība kādu laiku turējās cieši Jeruzalemē un ap to. Līdz tā izklīda līdz ar Jeruzalemes izpostīšanu. Daži aizgāja pa Pētera, Pāvila un Barnabas ceļu.

     Bet šobrīd Pēteris tā kā atraujas, bīdamies no Jēkaba ļaužu, kā mēs tagad teiktu, sektantiskā gara (asā ārējās ticības gara). Pāvils stājas Pēterim pretī un met pārmetumus sejā. Pēteris bija it kā sagrīļojies savā stājā, bet tas ir tikai mirklis. Ar jūdaisma garu toreiz bija bieži jāsaduras. Apd. 15. nodaļā mēs redzam jau kaut ko citu: jautājumu, vai kristīgai draudzei jābūt vispirms jūdu draudzei, vai nē? To paceļ tieši Jēkaba ļaudis, kas mulsināja jaunos kristīgos. Pāvils un Barnaba nolemj iet uz Jeruzalemi to noskaidrot. Notiek pirmais lielais baznīcas kongress, sapulce, kur pārrunā pirmos lielos baznīcas jautājumus. Vai kristīgā ticība ir patstāvīga, vai jūdu draudzes piedēklis? Vai Kristus ir tikai jūdu Mesija, vai visas pasaules Pestītājs?

     Pēteris ir pirmais, kas ņem vārdu šajā jautājumā. Mēs atkal redzam šo dedzīgo vīru. Viņš runā par savu piedzīvojumu Kornēlija namā. Jūdu cilvēku tas varēja satricināt līdz pašiem pamatu pamatiem. Pievienojas Pāvils un Barnaba ar saviem stāstiem.

     Un nu Jēkabs ceļas, šis jūdu ticības stiprais balsts, un, rezolūciju dodams, saka, ka nekāds jūgs jaunajiem brāļiem nav uzliekams.

Ar to pirmais koncils ir noslēdzies. Un Pētera pārliecībai te liela nozīme. Sašaubīšanās ir pārvarēta.

     Tāda ir kristīgās draudzes veidošanās, kur piedalās Pēteris. Sākumā viņš stāv Vasarsvētku dienā ļaužu vidū, tad pārrauga draudzi garīgi un arī saimnieciski. Mēs redzam viņu tur, kur viņš Kristus vārdā palīdz cietējiem. Nu viņš veido kristīgās draudzes tālāko likteni. Tā pie ši viena apustuļa mēs redzam Kristus lielo darbu pie cilvēkiem.

Šeit iztrūkst lekcija no 01.08.1979.

Temats: Pēteris apcietinājumā. Glābšana ar eņģeļa palīdzību.

R.F.

08.08. 1979.

     Mēs satopam Pēteri Jeruzalemē, Jafā, Antiohijā. Liekas, viņš pārstaigājis arī citas vietas Pontu u.c., jo lūdz sveicināt šos „ svešiniekus”, t.i .kristīgos jūdu vidū. Liekas, ka Pēteri pavadījusi arī viņa dzīvesbiedre (ir tāda maza piezīmīte). Ko viņa darījusi, nezinām, arī to ne, kādi uzdevumi bijuši jaunavai Marijai.

Cik tālu devies apustulis Pēteris?  Domā, ka viņš bijis pirmais Romas bīskaps, tur miris mocekļa nāvē. Tagad tur uzcelta baznīca.  BET !  - pierādījumu šīm lietām nava. Nekādi raksti neliecina par Pētera uzturēšanos Romā. Vai viņš bijis apustuļu priekšnieks, kā to apustuļu baznīcai gribētos apgalvot? Pestītājs gan saka Pēterim, ka cels uz viņu savu Baznīcu. Viņš tādēļ tā runāja, ka redzēja dziļāk. Pēteris tiek it kā vairāk līdzās Pestītājam, arī pie dziedināšanas brīnumiem. Bet vairāk gan arī neko mēs nezinām. No Romas bīskapa Klemensa (2.gs.) dzirdam Korintas draudzei rakstām, ka visi apustuļi ir cietuši martīriju. Bet vai Romā? Iespējams, bet ne vairāk. Tik briesmīgi gan neviens toreiz to necentās iegaumēt un izzināt.

Svarīgi ir tas, ka apustulis ir gājis un pasludinājis evaņģēliju. Pestītājs gan, parādoties pēc augšāmcelšanās, ir pasludinājis Pēterim nāvi kā moceklim. Visi Viņa apsolījumi ir piepildījušies, tikai mēs nezinām, kur un kā.

 Vai Pēteris ir bijis Romas bīskaps? Nekādu ziņu par to nav. Katoļu baznīca gan labprāt uzskata sevi par tiešo Pētera pēcteci. Bet tā ir tāda jauka dzeja vien. Pamatoti fakti tie nav. Drīzāk viņi varētu turēt sevi par apustuļa Pāvila draudzi, jo viņa nāve Romā ir skaidra.

     „Mēs neesam dzinušies pakaļ izgudrotām pasakām” – saka Pēteris 2.vēstulē Tolaik visa pasaule bija pasaku pilna par dažādiem dieviem, gan citiem raibumiem. Pēteris ir Jēzus aculiecinieks un tā arī runā. Viņš piedzīvojis Jēzus godību apskaidrības kalnā.. Šeit ir kas ārkārtējs, bet tā nav pasaka. Jēzus liecinieki to tad arī sludina, atminēdamies to, ko viņi paši ir dzirdējuši.

     Tas viss vainago Pētera piemiņu.

R.F.

22.08.1979.

Pāvils.

Galat.1.

     Viņam jāpiedalās nāves soda izpildīšanā Stefanam un jāpiedalās tālākās kristīgo vajāšanās. Tā mēs viņu ieraugam pirmo reizi, uz šāda fona. Kaut kas ļoti īpats, vēl nebijis. Savā izcelsmē saucas Sauls. Rakstu liecībā Fil.3 mēs diezgan skaidri jau ieraugam viņa veidolu. Arī Rom.11 – izraēlietis no Benamiņa cilts. Skaidrāk un augstāk viens jūds jau nevar sevi parādīt. Benjamiņa cilts ir garīga cilts. Viņš nāk no farizejiem, kas mācīti rakstos, noteikti līdz sīkumiem pakļaujas bauslībai.

Viņš nav dzimis jūdu zemē, bet nācis no diasporas, kur jūdu izklīdināti, dibinājuši savas kopības, Tarsū, Mazāzijas dienvidu piekrastē, tirdzniecības un ostas pilsētā. Apd. 21 – esmu jūdu cilvēks no Tarsus, Kilikijas zemē.

Karsts Dieva bauslības aizstāvis. Ievērojama ģimene savas izcelsmes dēļ, droši vien turīga. Audzināšana un izglītošanās notiek Jeruzalemē.

     Romas valstī tā ir kultūras pilsēta. Tur daudz interesanta, daudz kas Saulam nav svešs, tāpēc viņš tā spēj runāt un būt grieķiem grieķis. Viņš saka, ka esot pie  Gemaliela kājām audzināts Kas tas ir? Apustuļu darbi mums šo cilvēku rāda – viens no jūdu Augstās tiesas locekļiem. Farizejs, godā turēts no visiem, kas ceļas un aizstāv apustuļus, aicina likt viņus mierā un pavērot, vai viņu darbs nav no Dieva (un ka jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu!). Simpātisks cilvēks, dziļi gudrs, patiesas dievišķas gudrības pilns. „ Ja šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks” – viņš saka, „bet pielūkojiet, ka tas nav no Dieva un jūs neesat pret to.” Un pie ši vīra ir mācījies Sauls. Un tēvu bauslībā krietni izmācīts. Pārlieku dedzīgs aizstāvētājs, kā viņš pats saka. Stefana nonāvēšanas laikā viņš ir jauneklis, kas grib aizstāvēt tēvu ticību. Raksturā mēs nojaušam to īpašību, ka viņš nekādā gadījumā nebūs remdens. Tas tomēr it kā attaisno mūsu rūgtumu pret viņu šajā gadījumā. Viņš grib meklēt vainīgos, saukt viņus pie tiesas. Viņš sevī nes arī citas priekšrocības. Brīdī, kad viņš apcietinājumā piedzīvo pazemojumu (Apd.21), viņš asi jautā: vai jums brīv romieti, un vēl bez tiesas, šaust?

     Ko nozīmē būt romietim, t.i,.ieguvušam Romas tiesības? Ne visi iedzīvotāji tās iemanto. Tie ir vai nu nopelni, vai aplinkus celi, jo Roma jau sāka palikt veca un nedroša, sāka jau varēt šīs tiesības pirkt. Starp apustuli un virsnieku tagad notiek saruna. Virsnieks šīs tiesības ir par lielu maksu nopircis, bet Pāvils atbild, ka ir tāds jau piedzimis. Tāpēc viņu jātiesā ar ķeizara tiesu pašā Romā.

     Par viņa bērnību mēs neko nezinām, arī dzimšanas laiku nē. Zinām, ka viņam māsa ir bijusi (Apd.23) un māsas dēls.

     Romas pilsonis, jūds un farizejs, izglītojies pie visaugstākām autoritātēm, līdzi uzņēmis arī antīkās pasaules kultūru. Dzīvības pilns vīrs, kas atdod visus spēkus un spējas. „ Labi ir iedegties laba dēļ ”- tā ir teikts Rakstos. Viņš arī jaunībā domāja, ka deg laba dēļ. Ko viņš jūt par taisnību, par to viņš cīnās.

     Pie remdenā visi ceļi ir vairāk slēgti nekā pie dedzīgā.

Tālāk mēs to redzēsim.

R.F.

29.08.1979.

                                                                                                              Apd.9.

Damaskas Brīnums.

     Šis notikums – Saula atgriešanās ieņem izcilu vietu Jaunajā Derībā ar savu skaidrību, ārkārtējo, ar to, ka cilvēks, kas bijis garīgs pretinieks, pēkšņi top salauzts un pārkausēts. Sauls bija audzis un veidots, lai kā karsta uguns un ass ierocis vērstos pret visiem, kas ir pret šo ticību. To viņš ar sāpēm atceras, kā vērsies pret kristīgiem savā ticības dedzībā.

     „ Kaut tu būtu karsts vai auksts!...

Šis dedzīgais jūds ir Kristus izredzēts. Pie Saula mēs redzam vienu no tik retajām parādībām, kad Kristus pats ir parādījies. Stefans, akmeņiem nomētāts, saka: „ Es redzu Dieva Dēlu”. Māceklis Jānis ir dzirdējis Jēzus atklāsmes vārdus. Arī mācekļu pulkam Pestītājs ir parādījies.

     Ir cilvēki, kas šad un tad mēdz apgalvot, ka ir redzējuši Pestītāju. Mums ir iemesls to tomēr apšaubīt, jo šie notikumi ir ārkārtīgi reti, bet, kad nāk, tad nāk negaidīti un ārkārtīgi iespaidīgi.

     Sauls arī neko tādu nav gaidījis. Savu dusmu un dedzības pārņemts, viņš jautā Jēzum: „ Kas tu esi?” Sauls ir satraukts un apžilbināts, nespēj vairs patstāvīgi kustēties. Viņa iekšējā dzīve ir absolūti satriekta. Viņa uzdevums pēkšņi ir kā izliets ūdens. Šim cilvēkam it kā dzīvība ir izbeigta un sākas cita.

„ Ej, Damaskā tev sacīs, kas tev ir jādara!” Viņš vairs neuzņem pat barību.

     Savās vēstulēs apustulis Pāvils vairākkārt ir atgādinājis, ka vecajam cilvēkam ir jānomirst un jārodas jaunam cilvēkam. Dievs it kā pēkšņi ir atņēmis viņa dedzību un viņa uzdevumu.

     Damaskā dzīvo kāds vīrs Ananija, ko Dievs uzrunā. Mēs nevaram izdibināt, kā tieši notika saruna ar Dievu, tur mēs varam maldīties. Šim māceklim tiek dots uzdevums aiziet pie Saula, uzlikt viņam rokas, lai viņš kļūtu redzīgs. Tas bija uzdevums, kas robežojās ar došanos nāvē, jo toreiz no Saula visi baidījās. Visi Dieva uzdevumi ir augsti un šī gatavība paklausīt noliek šo mācekli īpašā vietā un gaišumā. Lai arī kā šaubās viņa cilvēcīgais prāts, viņš tomēr paklausa Dievam. Mūsdienās cilvēka prāts parasti ņem virsroku. Bet Dievs zina, kādēļ Viņš sūta čūsku midzenī vai lauvu bedrē.

     Ananija tātad pirmais dzird to, ka Sauls ir ierocis Dieva rokās un ka viņam būs bezgala daudz jācieš „ Mana vārda dēļ”. Kāda liela sūtība un uzdevums nepazīstamam cilvēkam, vienkāršam draudzes loceklim. Viņš ir šī lielā uzdevuma nesējs, lai Sauls kļūtu redzīgs un Svētā Gara pilns.

     Cilvēks nekad nedrīkst likt savus salīdzinājumus Dieva uzdevuma priekšā. Kristīgās draudzes vidū ikviens loceklis ir uz tiem tiesīgs un spējīgs. Neviens lai sevi neiedomājas par mazu. Dievs pats zina, kādēļ Viņš izvēlas tieši vienu vai otru cilvēku. Kādreiz mēs tikai atpakaļ lūkodamies redzam, kādam Dieva darbam ir kalpojis kāds mūsu vārds vai rīcība.

     Kristīgās draudzes vidū neviens arī nedrīkst būt pārgalvīgs un dzirdēt parādības, kuru nav, tāpat arī neviens nedrīkst teikt, ka viņš nav nekas. Lai dotu augšāmcelšanos Saulam no šī nomāktības stāvokļa un pildītu viņu ravēto Garu.

     Daudziem cilvēkiem, redzot jauno Saulu, radās aizdomas, vai šeit neslēpjas kāda viltība. Tagad Pāvils ir aizdedzies vēl vairāk, lai degtu Kristum.

     Ir cilvēki, kas Damaskas notikumā saskata tādu kā programmu, kārtību, kādā ikvienam cilvēkam būtu jānonāk pie Kristus. Bet Dievs ir bezgala bagāts, nevienas divas lapas, ne divus cilvēkus Viņš nav radījis vienādus. Tāpat arī nevienā notikumā, ne aicinājumā Dievs neatkārtojas.

     „ Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem” – teica Pestītājs, un Viņš arī dara un veido katru savādāk. Tas, kas ir noticis pie Damaskas, ir noticis tikai pie Saula. Bet cilvēki tik ļoti mīl paraugus, grib tos atdarināt, grib Dievam it kā pateikt priekšā, kā Viņam ir jādara.

     Lūkojoties Apustuļu darbu nodalās, mēs skaidri redzam šo Dieva daudzveidību. Tas dod cerības drošību arī mums. Paldies Dievam par žēlastības pilnību. Damaskas notikums kristīgās draudze dzīvē un vēsturē ir viens no lielākajiem. Tas parāda, kā Kristus savu pretniecību  pārkausē sev. Ir tikai viens priekšnoteikums tam, bet tas pastāv, proti, šai pretniecībai ir jābūt godīgai, bez viltus, patiesai dedzībai, kāda bija Saulam, it kā labu darbu darot.

     Ja kas runā pretī Cilvēka Dēlam, tam tas tiks piedots, bet kas zaimos Svēto Garu, tam tas netiks piedots. Tam nav un nebūs šī Damaskas ceļa.

R.F.

06.09.1979.

Apd. 9

     Tagad nikni kļūst jūdi. Te taču jābūt kādai viltībai, provokācijai. Viņi meklē Saulu nonāvēt. Un tā arī notiktu, ja viņu neizglābtu kristīgā draudze.

Jeruzalemē ir tas pats – viņam neuzticas. Tad viņš dodas uz Arābiju – tuksnešainiem apvidiem austrumos no Sīrijas un Palestīnas. Kādēļ? Vai lai glābtu savu dzīvību? Maz Pāvils ir savas dzīvības dēļ drebējis. Paliek Arābijā trīs gadus. Mēs ļoti maz no paša apustuļa dzirdam par viņu pašu, viņa dvēseles pārdzīvojumiem. Bet ir vietas, kur viņš runā.

     Pāvils dodas vientulībā, tā kā kādreiz Jānis Kristītājs, kas parādījās tautai pēkšņi no tuksneša. Arī Pestītājs devās tuksnesī un gavēja, izturēja kārdinātāju, kas meklēja Viņu novilkt zemē. Kas tas bija, to mēs varam tikai nojaust. Lielu jautājumu priekšā arī mēs neskrienam uz ielas, nemeklējam ļaužu baru. Skaidrībā tikšana notiek vientulībā un Dieva lūgšanā. Visi tie, kam Dievs devis lielus uzdevumus, pazīst šo došanos tuksnesī, šo nesteigšanos.

Šis vīrs nāca no ārkārtēja satricinājuma. Neaizmirsīsim, ko tas nozīmēja. Tā nevar atraisīties uzreiz, ir vajadzīgs daudz dvēseles darba. Un to var noskaidrot tikai sarunā ar pašu Dievu.

Laikam tāpēc bija vajadzīga šī Arābija, kad visas lietas vēl tiek pārsvērtas par jaunu līdz beidzamam. No turienes arī Pāvils vēl nedodas mācekļu pulkā, bet gan uz Tarsu, uz savu dzimto pusi. Vēl joprojām jūtamas aizdomas, vēl arvien viņam pilnīgi netic. Arī to vajadzēja pārspēt. Pie Pētera viņš paliek 15 dienas, tur saticis Jēkabu, bet tā īsti uzņemts nav ticis.

Viņš dodas uz Tarsu. Te viņu atrod Barnaba. Apd.11. Tāpat kā Dievs sūtīja Ananiju pie satriektā Saula, tā šis Barnaba, ticīgais vīrs, noiet Saulu meklēt, jo ir pārliecinājies par viņa ticību, un aicina viņu uz Antiohiju.

     Ar to arī sākas Pāvila darbs. Aicinājums! – Kā tas notiek?. Par to domā dažādi. Sektu ļaudis spiež liekuļot, izgudrot pat Kristus parādīšanos. Un visiem šiem stāstiem mēs ticēt nevaram, viņiem ir izlicies, ka Kristus viņiem ir parādījies.

     Dieva ceļi neatkārtojas! Tas ir likums: pie katra cilvēka pa savu ceļu. Bet kurā brīdī ir šis aicinājums? Saula aicināšana ir ļoti vienkārša, bez spožuma. Barnaba iet viņu meklēt un, atradis, aicina sev līdz. Antiohijā viņi darbojas abi divi, kļūst par kristiešu draudzes vadītājiem. Aicinājums nāca caur šo nopietno un pazemīgo Dieva kalpu Barnabu. „Nāc, piedalies un darbojies!” – tas ir brīnišķi.

     Mēs to redzam arī ap mums. Cilvēki gaida brīnumus – lai debesis atvērtos un Dieva balss atskanētu. Kamēr tā nav, viņi nejūt, ka aicinājums ir viņiem domāts. Te jādomā par mūsu misionāri Annu Irbi. Kā viņa saņēma savu aicinājumu?. Pie sava tēva viņa dzird kādu svešinieku runājam par nepieciešamību, lai kāda sieviete kalpotu indiešu sievietēm. „Ņemiet mani!” – „Nāciet!” Vienkārši un ne tik vienkārši!. Dieva sūtņi tie ir. Kādreiz gan it kā neatšķirami no ikdienas ļaudīm. Tā ļaudis kādreiz  nezinot uzņem savā namā eņģeļus. Un tie nes Dieva uzdevumus.

Un Saulam Barnaba ir šī Dieva roka un balss.

     Apustulis Pāvils kā cilvēks daudzkārt it kā vājš nostājas mūsu priekšā. Tā viņš pats raksta. Vai tās bijušas slimības, šīs viņa vājības, vai acis viņam apgrūtinātas, ka citi labprāt savas būtu devuši. 2.Kor.12 viņš runā par savu nespēcību, dzeloni miesās, lai viņš augstu nevarētu turēties. „Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs”. Cilvēki ir mēģinājuši to izdibināt, kas tas ir bijis, no kā Pāvils cietis. Un kur nu vēl tas, ko nācies izciest no cilvēkiem. Tāpēc vēl vairāk apbrīnojams ir tas spēks, ar ādu mēs viņu redzam darbojamies. Ar to Pāvils devis tādu kā virzienu arī mūsu darbībai. Ne mūsu spēka dēļ mēs deram kā Dieva darbinieki. Tā ir Viņa žēlastība. „Tev pietiek ar Manu žēlastību”. Ir iedots tik, cik vajag, lai varētu un spētu. Apustulis ir tas gaišums, kas mums šo paraugu rāda.

„Es neturos augsti parādību dēļ”. Viņš ir bijis aizrauts Dieva debesīs, dzirdējis tur nesaprotamo, bet negrib ar to lepoties. Kāda pazemība! Tad mēs arī saprotam, kādēļ šī Arābija.

     Mēs redzam lielu Dieva vīru, kas Kristu ir satvēris. Bet tas nav viegli. Šīs cīņas mēs tikai jaušam. Tur liels, liels darbs dvēselei ir vajadzīgs!

                                                                                                              Āmen.