Šodien par jaunkristāmajiem un konfirmandiem ir kļuvuši daudzi simti un tūkstoši cilvēku, kas agrāk par kristietību nedomāja. Tāpēc - saruna ar Teoloģijas semināra profesoru Robertu Feldmani.

R.F. Esam paraduši par konfirmandiem uzskatīt jauniešus, kam drīz būs 18 gadi. Bet tas nav pareizi. Astoņpadsmit gadus vecs jaunietis jau ir pieaudzis cilvēks ar savām īpašām - pieauguša cilvēka problēmām. Katoļu baznīca konfirmē pusaudžus - divpadsmit, trīspadsmit gadu vecumā. Un tas arī ir pareizāk. Tā tas ir ticis darīts arī mūsu baznīcās. Mana māte, piemēram, ir konfirmēta 13 gadu vecumā. It īpaši svarīgi tas šķiet šodien, kad bērni ir attīstītāki nekā agrāk.

Un, lūk, šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri ir ceļā uz savu pieauguša cilvēka dzīvi, jau ir jāzina, jāsaprot un jāizjūt, ko nozīmē bikts, grēku nožēlošana un grēku piedošana. Ar Svēto Sakramentu palīdzību šiem jauniešiem ir garīgi jāuzpildās, lai augot un kļūstot fiziski pieaugušiem, nāktu arī garīgā pieaugšana. Jāsāk, protams, ar Kristību.

- Kas ir Kristība? Dažs mēdz sacīt «krustīšana», «jānokrustās»...

R.F. Vārds kristība vēl neizsaka šī Sakramenta būtību. Ir Svētās Kristības Sakraments. Tam pamatā Jēzus Kristus pavēle: «Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.» (Mt.28,19-20) Tā ir pavēle, kas sevī ietver uzdevumu un kas attiecas uz pilnīgi visiem - bez izņēmuma - visiem cilvēkiem. Te nav runa par tradīciju vai svinīgu aktu, ko var darīt un var nedarīt, bet Svētajā Kristības Sakramentā ir kaut kas būtisks, kas nepieciešams katram cilvēkam un viņa dzīvībai. Mūžīgajai dzīvībai.

- No kurienes nāk vajadzība pēc kristības?

R.F. Lai to saprastu, jāielūkojas tālu cilvēces senlaikos, par kuriem vēsta Svēto Rakstu pirmās nodaļas. Pašā cilvēces pirmsākumā pirmajiem cilvēkiem bija īpašs tuvības stāvoklis ar Dievu. Tā ir bijusi pat tieša saskarsme ar Dievu, kā to lasām stāstā par Paradīzes dārzu. Bet cilvēks, padodamies Sātana kārdinājumiem, šo tuvību zaudēja.

- Kas tie bija par kārdinājumiem?

R.F. Jau pašā cilvēces sākumā bija šis tik pievilcīgais kārdinājums - tapt Dievam līdzīgam. Egoisms un pašpaaugstināšanās. Te nu bija tā grēkā krišana, par ko vēlāk cieta visas nākamās paaudzes. Cilvēks tika atraidīts no Dieva tuvības. Viņam vajadzēja iet pasaulē, nesot sev līdzi grēka iedīgli.

- Saka - iedzimtais grēks...

R.F. Jā, tas parādās pat pavisam mazu bērnu egoismā. «Es un man.» Kāpēc mazs bērns, kas taču vēl neko ļaunu nav redzējis, sniedzas pēc otra bērna mantiņas, lai to otram atņemtu un paturētu sev? Kas viņam to ir mācījis? Lūk, te ir egoisms, dziņa, kas cilvēci kopš bērnu dienām vada un kas ir novedusi pie baismām katastrofām. Cilvēki, kas sevi dievina, ir kļuvuši par postu tautām un cilvēcei. Un šīs nelaimes turpinās.

Un tajā pašā laikā cilvēkā ir kāda nojausma par zaudēto Paradīzi, par zaudēto tuvību ar Dievu. Visās tautās un visās reliģijās ir pazīstama šī neizteicamā un neatminamā nojausma par zaudēto.

- Un nav nekāda atpakaļceļa?

R.F. Atbilde ir pie Dieva. Viņš iežēlojās par cilvēku, kas nonācis grēka varā un kuru moka ilgas, kurām nevar rast piepildījumu. Jā, - tas ir Kristus. Dieva patiesais Dēls, kurš tāpat gāja šo ceļu - no Paradīzes, t.i., Debesīm - uz zemi. Bet ne kā izraidītais, bet gan kā Dievs, kurš, cilvēks tapdams, var palīdzēt zemes cilvēkam viņa grēka nāvējošajā postā. Jēzus Kristus nokāpa no Debesīm līdz pašiem elles vārtiem, līdz pašai nāves paēnai, lai glābtu.

- Un kas bija vajadzīgs, lai cilvēku glābtu?

R.F. Viņš nāca ar vēsti: atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Ieejiet tur! - Viņš aicināja. Bet vispirms - topiet tās cienīgi, atgriežoties no grēkiem.

Viss Jēzus Kristus darbs te, uz zemes, bija vērsts uz grēku iznīdēšanu: dzēst seno cilvēka parādu, dzēst šī grēka sekas...

- Bet varbūt var vienkārši vairs negrēkot, un tad kristība nav vajadzīga?

R.F. Kur ir Kristus, tur ir Viņa valstība, tur ir izlīdzinājums ar Dievu, tur ir atgūtā Paradīze. Tātad - būt vienmēr ar Kristu, Kristus tuvumā, tas ir cilvēka dzīvībai svarīgi. Bez Kristus nav izlīdzinājuma ar Dievu.

Aiziedams no mācekļiem. Viņš ir atstājis šo savu īpašo iestādījumu, kas garantē Viņa tuvumu jeb valstību tiem, kas to satver. «Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.» Viņš ir pie mums Svētajā Kristības sakramentā.

- Kā tas var būt? Mēs taču labi redzam, kas notiek, kad bērnu krista?

R.F. Mēs redzam tikai ārējo formu. Jā, bērnam vai pieaugušajam tiek ar ūdeni apslacīta galva. Vienkārši un necili. Tomēr Dieva ceļi ir brīnišķīgi un tūdaļ neatklājas. Viņš nāk savā laipnībā un tuvojas cilvēkam ārēji neredzamā - pārdabiska veidā. Svētā Kristība ir sakraments. Cilvēks top iezīmēts ar krusta zīmi.

Tas ir ciešā sakarā ar svētumu. Mārtiņš Luters saka: sakraments ir ārējā, redzamā zīmē pasniegta neredzama Dieva žēlastība. Ārēja zīme šajā gadījumā ir ūdens. Ar to tiek aizskalots grēks. Bet runa nav tikai par ūdeni. Dieva vārdi ir apsolījums un garantija: kad jūs šos vārdus pildiet, Dieva klātbūtne ir garantēta un šajā Visvarenā klātesamībā piedzimst jauns radījums.

- Ko kristība dod?

R.F. Vispirms - tā ir grēka piedošana un izlīdzināšanās ar Dievu. Senās saites atjaunošana. Tas ir svētums, kam ir īpaša kategorija, tam ir īpaša izpausme, ko nevar racionāli izskaidrot. Ja to mēģināsim skaidrot, nonāksim pie maldiem un sekliem secinājumiem, īsi sakot, tas ir pielūgsmes novads.

- Kāda ir atšķirība starp Jāņa Kristītāja un Kristus kristību?

R.F. Te jārunā par Mārtiņa Lutera reliģisko ģenialitāti un pārējiem reformācijas darbiniekiem, kas, būdami morālisti un racionālisti, Sakramentā redzēja tikai ārēju, tiesa - simbolisku izdarību, kuras vērtība ir tikai mūsu pašu izjūtā, piekrišanā vai nepiekrišanā. Te nu ir Jāņa Kristītāja kristība - ārējs veidojums. Starp viņu un Kristus kristību ir būtiska atšķirība. Jānis Kristītājs norāda uz Kristu, viņš gaida Mesiju, Dieva Dēlu, kam kurpju auklas nav cienīgs atraisīt. Tā ir sagatavošanās un gaidīšana uz īsto Kristību. Tas jādara, atsakoties no grēkiem. Bet Jēzus Kristus kristī ar Garu un ūdeni, pašā beidzamajā savas zemes dzīves brīdī iestādīdams šo Sakramentu. Kristību Sakramentu nedrīkst atkārtot.

- Bet ja nu kāds cilvēks ir bērnībā kristīts un, to nezinādams, tiek kristīts otrreiz?

R.F. Dievs nezināšanas laiku neuzskata par grēku. Ja mēs to nezinām, netiksim arī tiesāti.

- Jā, bet, piemēram, Kalvins raksta, ka viņš nevarot saprast, kā Kristus, būdams paaugstināts pie Tēva labās rokas, vienlaikus ir klāt Sakramentā. Līdzīgas domas ir daudziem.

R.F. Te jāatbild tā: cilvēks to nevar, bet Dievs to var. Tie ir fakti, kuri ir ārpus mūsu racionālās sapratnes. Taču ticīgs cilvēks to piedzīvo. Un tas ir vairāk nekā saprast. Jēzus Kristus sniedz Maizi un saka: tā ir Mana Miesa, Viņš dod biķeri un saka: tās ir Manas asinis. Mārtiņam Luteram bija disputs arī ar simbolistu Cvingliju. Viņš rakstīja, ka viņš netiek pāri kā Cvinglijs šiem Kristus vārdiem: «Tā ir Mana Miesa...». Kristus tur nerunā līdzībā kā citkārt. Viņš saka - ir. Tāpat tas ir arī Kristībā. Var jau būt, ka cilvēks vēl pēc kristības grēkos, taču lielais un iedzimtais grēks ir dzēsts. Jeb kā to Mazajā katehismā raksta Mārtiņš Luters: «Kristībā grēki top piedoti, tā pestī no nāves un velna, un dod mūžīgu dzīvošanu visiem, kas tai tic, kā Dieva apsolījuma vārdi māca.»

- Svētie Raksti vēl saka vārdus: «... redzi, viss tapis jauns». Ārēji cilvēkā it kā nekas nemainās...

R.F. Ir cilvēki, kuri mainās arī ārēji. Manā dzīvoklī pie sienas ir fotoattēls no tiem laikiem, kad darbojos Indijā - ārmisijā. Tur šie ļaudis, kas ir zemāki par zemiem un augstās Indijas kultūras un filozofijas, ar ko šī zeme tā lepojas, aizmirsti, tapa kristīti un pārvērsti pat ārēji. Ticīgam cilvēkam ir īpašs mirdzums. Un šo mirdzumu nevar dot neviens svinīgs akts vai greznas svinības. Tur Dieva Gars, sastopoties ar dvēseli, dara brīnumus. Visa Eiropa ir izkāpusi no Kristību ūdens. Un, neraugoties uz tās lielajiem grēkiem, tā ir ziedoša un bagāta, kamēr ateistiskās zemes grimst nabadzībā. Mēs tiešām redzam jaunu radījumu, kas iznāk no Kristības. Kur Kristību pārtrauc - sākas nakts. Jo Sakraments nevis tikai saka kaut ko, bet - dod, sniedz, piešķir.

- Ir tāds teiciens - laicīgās kristības...

R.F. Tas ir nejauks jēdzienu sajaukums. Kristības nemaz nevar būt laicīgas. Kā gan var kaut kādu cilvēku izgudrotu izdarību apzīmēt ar šo vārdu? Tā ir Dieva zaimošana. Tāpat kā ir Dieva zaimošana «laicīgo kristību» laikā ļaut bērnu «kristīt» kādiem onkuļiem izpildu komitejā, kas taču šo pašu bērnu vectēvus aizsūtīja uz Sibīriju.

- Daudzi, kas vēlas kristīties un tikt konfirmēti - iesvētīti, nesaprot, kāpēc mācītājs liek kaut ko arī mācīties un gatavoties...

R.F. Jāatceras Kristus pavēles otra puse - viņš pavēl ne tikai kristīt, bet arī mācīt. Mēs taču nedrīkstam pārvērst kristību par maģisku rīcību. Jā, tas ir Dieva Gars, kurš strādā, taču tas nav tā, it kā lietus nolīst uz akmens. Cilvēkam Sakraments ir jāsaņem, cilvēkam ir jābūt sagatavotam to saņemt.

Maza bērna kristībā kūmas jeb krustvecāki altāra priekšā dod Dievam solījumu mazo bērnu audzināt kristīgi. Kā gan viņi var pildīt solījumu, ja paši nav kristīti?

- Agrāk kristības bija savienotas ar eksorcismu, velna izdzīšanu...

R.F. Atteikt velna varai, tas vien ir par maz. Šodien taču vispār par velnu skaitās nekulturāli runāt, kaut apsēstu cilvēku ir daudz, it īpaši dažādu buršanu un ekstrasensu darbības dēļ. Esmu piedzīvojis, kā mazu bērnu kristot, no ļaunā varas jāšķiras pavisam konkrēti un sāpīgi, jo ļaunais kristību izjūt kā savu galu.

Patiesībā divas paaudzes ir izaugušas nekristītas, un to mūsu tautā un tās liktenī var redzēt. Mēs esam nonākuši pagānu tautas stāvoklī, kad atkal vajadzīgi misionāri, lai tauta saņemtu Dieva svētību un atjaunotos Dievcilvēka pilnībā.

Intervēja Aija Zūre