Feldmanis R. Būt dialogā. Pierakstījusi V. Ģeģere // Kalendārs vecākiem 1990. – Rīga, „Zvaigzne”. - 161. – 163.lpp.

BŪT DIALOGĀ

— Gājumā pie Dieva Viņš pats mūs uzmeklē. Tā arī es sajutu modinājumu, aicinājumu. Tas ir neatliekamais un īstais darbs — nepārtraukt kontaktu ar Dievu, būt dialogā.

Reizē ar pārbūves procesu ir pavērušās kādas cieši noslēgtas durvis, kas šķīra sabiedrību no Baznīcas. Mēs cenšamies ieskatīties ticīgo cilvēku pasaulē, kas lielākajai daļai no mums ir sveša, sākam apjaust, kādas tikumiskās vērtības ietver kristīgā ticība, cik stipri mūsu neziņa par Bībeles mācību traucē uztvert pasaules kultūras vēsturi. Lai izprastu cilvēkus, kas paļāvīgi kalpo kristīgajai ticībai, aicinām ieklausīties Mežaparka evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājā Robertā Feldmanī, kas Dievam nokalpojis 55 gadus un cita ceļa nav vēlējies.

— Dieva esamības apziņa cilvēka dvēselē ir normāla parādība. Vairāk vai mazāk apzināta. Tā kļuvusi par sakni visam, ko cilvēki apzīmē ar vārdu «reliģija». Visas pasaules reliģijas ir mēģinājušas tuvāk izprast Dieva esamību. Viņa īpašības, cilvēku attiecības ar Viņu.

Cilvēka pievēršanās ticībai, Dievam — tā ir atmošanās. Kā tā rodas cilvēkā? Šī ir dziļi noslēpumaina, ļoti intīma dvēseles norise. Cilvēka dvēseles un Dieva sastapšanās. Dieva Gars mūs modina un rāda ceļu, cilvēkam kādreiz nemaz neapzinoties, kādā veidā tas ir noticis.

Ja pieaudzis cilvēks samērā pēkšņi pievēršas ticības lietām, tas nav nekas īpašs, jo viņa priekšrocība ir dzīves un sevis paša dziļāka pazīšana. Jaunatnes situācija šai ziņā ir īpatna, bet raksturīga. Jaunībā cilvēks ir meklētājs, kas meklē dzīvei jēgu, kas meklē pamatus, kas meklē augstākus mērķus. Viņš pats sev ir mīkla un jautājums. Ir dzirdēti atzinumi, ka jaunatne padevusies visāda veida negatīvām parādībām. Tas nav nekas cits kā meklējumi, kur cilvēks iet primitīvāko ceļu — instinktu un dziņu ceļu.

Bet par jaunatni man jāsaka arī ļoti atzinīgs vārds, jo tās dvēsele ir dzīva un jūtīga. Viņa tikai ilgi ir turēta apmulsumā, primitivitātē, vienveidīgos garīgos rāmjos. Kad jaunieši paņem savās rokās Evaņģēliju, kad tie dzird par Jēzu Kristu, par to, ka Viņš ir teicis: «Es esmu patiesība, es esmu ceļš, es esmu dzīvība,» — tad viņos var redzēt atplaukumu un iespēju rast atbildi jautājumiem: «Kas ir beidzamā patiesība, kas esam mēs, cilvēki, kas ir Dievs, kādas ir mūsu attiecības ar Viņu?»

Mums liekas, ka tie esam mēs, kas meklē, mums liekas, ka tie esam mēs, kas kaut ko atrod, mums liekas, ka mēs nonākam pie šim atziņām. Patiesība tā ir Dieva Gara dvesma, kas nāk pār cilvēku. Tādi skaidrojumi, ka ārējie apstākļi cilvēku padara ticīgu, ir ārkārtīgi vienkāršoti un neatbilstoši tam dziļajam procesam, norisei, kad atplaukst dvēsele. Ārējie impulsi var tikai šo atmošanos rosināt.

Daļā cilvēku mājo uzskats, ka ticība Dievam ir garantija pret nelaimēm, nodrošinājums dzīvei. Šis uzskats ir gaužām primitīvs. Tajā jaušama nosliece uz maģiju, kad it kā ar Dieva vārdu, ar ticības spēku izdara manipulācijas ar cilvēka fizisko būtni. Maģija darbojas tur, kur ir sastapšanās ar tumsas spēkiem. Mēs to neatzīstam. Mūsu ticība ir mūsu dvēseles dialogs ar Dievu, mūsu dvēseles nepārtraukta stāvēšana Dieva priekšā.

Cik lielā mērā mūsu ticība spēj iedarboties uz mūsu ārējiem apstākļiem? Mums ir viens apsolījums, kas sacīts ar Pestītāja muti: «Visu, ko jūs lūgsiet ticēdami, jūs saņemsiet.» Tas kādreiz cilvēkus ierosina iet pāri visām iedomātām robežām. Vai mēs varam iedrošināties visu lūgt?

Mēs domājam, ka mūsu eksistence ir galīgais un izšķirošais, ka mēs esam šajā pasaulē, lai mums klātos labi un patīkami. Cilvēks lielā mērā ir centrēts uz sevi, uzskatīdams savas pārbaudes par nelaimēm un nevēlamām lietām. Taču pāri tam, kas mums liktos tīkams un vēlams sev, stāv Dieva prāts un Dieva griba. Mēs paši lūdzam, lai Viņa prāts piepildās. Arī Jēzus Kristus, dodamies moku pilnā nāve, saka: «Lai notiek Tavs prāts!» Viņš uzņemas šo Dieva prātu. Pēc augšāmcelšanās Viņš saka saviem mācekļiem: «Jums neklājas laikus zināt, kas stāv Dieva ziņā, bet jūs dabūsiet spēku un būsiet mani liecinieki.» Tādai ir jābūt mūsu nostājai dzīves ciešanās, satumsumā un smagās pārbaudēs. Arī aiz tā, ko mēs neizprotam, ir kas tāds, kas dod mums labumu. Tāpēc mūsu ikdienā ietilpināta šī lūgšana: «Lai notiek Tavs prāts.»

Mēs nedzīvojam tikai šai dzīvei vien. Mēs šajā dzīves posmā esam ielikti kādam uzdevumam. Un šis uzdevums ir Dieva ziņā. Mēs esam gan Viņa darbarīki, gan Viņa līdzstrādnieki, nevis neatkarīgas būtnes, kas ceļ savu dzīvi, veido laimi. Tas ir egoistisks primitīvisms, kuru Dievs var kādreiz sadragāt sāpīgā veidā. Vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam tam Kungam. Mūsu piederība tai tālākajā dzīves piepildījumā, kas nav vairs mūsu skatījumā.

Pestītājs ir teicis: „Svētīti ir izsalkušie un izslāpušie pēc patiesības”. Patiesība - šis vārds ir ļoti aktuāls mūsu jaunatnei. Tā meklē patiesību, beidzamos pamatus. Cilvēks, kam viss vienalga, ir nožēlojams. Tas, kuram dvēsele slāpst pēc patiesības, ir svētīts. Patiesība darīs brīvu. Tā dara brīvus pat nāves priekšā. Slāpes pēc brīvības, pēc brīvības, ko dod patiesība, ir tās, pēc kā tiecas jaunatne. Šīs slāpes ved to baznīcā.

Pierakstījusi VALDA ĢĒĢERE