Feldmanis R. Viens ievērojams gaišums // Sava ceļa gājējs. Profesora Dr.R.Akmentiņa piemiņai. Sastādījis N.Kamergrauzis. izd.”Svētdienas Rīts”. 2000.- 111.-118.lpp.

Profesors Dr. Roberts Feldmanis,
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas virsmācītājs

Viens ievērojams gaišums

Roberts Akmentiņš Teoloģijas fakultātē mācījās dažus kursus augstāk par mani. Beidzot augstskolu, bijām kā no ligzdas izlidojuši. Lai nu tad vēl arī tiktos... Es jau studiju laikā biju ļoti ierobežots satiksmē ar pārējiem — biju strādājošs students. Strādāju iestādē, kancelejas darbā, turklāt — Jelgavā. Līdz ar to satiksme ar kamiltoņiem un kolēģiem bija apgrūtināta.

Kad jau atradāmies pastāvīgā darbā, mūsu savrupība kļuva vēl lielāka. Es nezinu, ko R. Akmentiņš darīja tūlīt pēc augstskolas beigšanas. Vēlāk, lielo pārmaiņu laikā, viņš, kā pats atzinās, apmeklēdams karavīrus, daļēji bija kļuvis par ierakumu mācītāju. Šo laiku viņš vienmēr atcerējās kā kaut ko īpašu — to lielo grūtumu — palikt zem klajas debess, arī tverties zem klajas debess un tajā pašā laikā būt par stiprinājumu tiem, kas nākuši kā cīnītāji. Kad tie kari norima, R. Akmentiņš apmetās uz dzīvi Saldū.

Ko R. Akmentiņš darīja tālāk, es nezinu. Man liekas, nevienā no Rīgas draudzēm viņš nekalpoja. Kad tika organizēti Akadēmiskie teoloģijas kursi, tā bija viena varena būšana. Fakultāte bija slēgta. Visi mācībspēki — gandrīz bez izņēmuma — bija vai nu apcietināti, vai izklīduši, vai aizbraukuši. Gustavs Turss, kas kļuva par pirmo arhibīskapu lielinieku laika visādā ziņā atradās visu to žņaugu un ierobežojumu valgos, kādi toreiz bija — nekādas aktivitātes uz āru, nekādi dievkalpojumi ārpus baznīcas. Par arhibīskapu G. Tursu cilvēki bija dažādās domās — viņš ir dēvēts par sarkano bīskapu, apgalvots, ka viņš ar tiem lieliniekiem ir uz vienu roku. Visādas nejēdzības tika stāstītas. Jā, viņš jau bija ar viņu piekrišanu ievēlēts. Bet kādam jau vajadzēja būt. Un tas, ka viņš bijis viņu līdzstrādnieks, nav taisnība, Jā. G. Turss braukāja ārpus valsts uz dažādām konferencēm. Bet viņš sacīja es jau uz tām pabraucu gan, jo tad varu tiem vietējiem, tiem varasvīriem, kad viņi izdomājuši atkal kaut kādus jaunus ierobežojumus, atbildēt, ka man tagad tur, ārzemēs, prasa, kā tad mums klājas, kā mēs dzīvojam? Un piebilda — vai lai es saku, vai viņiem tagad stāstu, ka jūs mums aizliedzat kapu svētkus vai neļaujat iespiest to vai šito... Redziet, tajā vecajā vīrā, kuru daudzi pēla un pēla nesaprazdami, patiesībā snauda kaut kas ļoti, ļoti labs. Katrā ziņā — godīgi labs. Un nekad, nevienā gadījumā nav ne mazākā maņa bijusi, ka G. Turss pie kāda cilvēka likteņa kaut kādā ziņā būtu vainīgs. Tas nu nebija. Bija tādi kolaboranti, kas ļāvās salīgties par ziņotājiem. G. Turss tāds nebija. Viņa galvenā rūpe bija garīgā izglītošana.

Universitātē tad Teoloģijas fakultātes vairs nebija. Par mācību iestādes atvēršanu — nemaz runas nevarēja būt. Vēl bija palikuši daži eksāmenus nenokārtojuši studenti. G. Turss uzdeva man tos noeksaminēt, jo es laikam biju retais ar licenciāta grādu.

Ilgu laiku G. Turss cīnījās, cīnījās par atļauju atvērt semināru. Neatļāva. Vienīgais, ko viņš panāca, bija teoloģijas kursi, kuros drīkstēja sapulcināt cilvēkus trīs dienas mēnesī. Sanāca visādi ļaudis — fakultāti nebeiguši studenti, arī skolotāji un draudžu darbinieki. Pēc kāda laika kursi pārtapa Teoloģijas seminārā. Tā rektors vēl bija Roberts Priede. Pēc R. Priedes nāves par rektoru tika apstiprināts R. Akmentiņš. Tad kursi jau pārtapa par semināru ar mācību programmu kas bija sastādīta atbilstoši fakultātes lekciju plānam. Protams, tās trīs dienas kursu lasīšana notika ļoti intensīvi un iespējami konspektīvi. Lai gan semināram nebija pilns ik dienas nodarbību cikls visu mēnesī, tomēr bija jau iedibinājusies ļoti strikti izturēta kārtība. Un tajā, jāsaka, R. Akmentiņam bija ļoti liels nopelns. Tās zināšanu neatbilstības vietā, ar kādām viens otrs bez attiecīgā pamata tīkoja pēc rezultāta, R. Akmentiņš bija tas, kurš uzturēja semināru ļoti labā līmenī — cik vien reālā situācija to pieļāva.

R. Akmentiņš baudīja vispārēju cieņu un atbalstu. Viņš bija kluss cilvēks un nebija ambiciozs.

Tolaik reliģijas sfērā notika tīrīšanas — kas der un kas neder. Man prātā palikusi viena ļoti spilgta situācija — rektors R. Akmentiņš tiek izsaukts pie Reliģijas lietu pilnvarotā, un tas uzstāda prasību: izslēgt no semināra saraksta vienu ļoti izcilu studentu. Tas jau darbojās draudzēs — ar dzīvu, dziļi kristīgu un absolūti apolitisku stāju. "Jums tas students jāizslēdz,” sacīja pilnvarotais. R. Akmentiņš atbildēja, ka tas ir viens no vispriekšzīmīgākajiem studentiem, kurš studē ļoti kārtīgi, tā uzvedība ir nevainojama. "Bet jums viņš ir jāizslēdz!" atkārtojis pilnvarotais. R. Akmentiņš sacījis, ka izslēgs studentu tādā gadījumā, ja tiks dots tāds rīkojums. "Nē, jums pašam tas jādara. Es jums nekādu rīkojumu nedodu, bet jums viņš ir jāizslēdz,” sekojusi atbilde.

Rektors R. Akmentiņš, ar kuru mēs tolaik seminārā, klusu ciešot, bijām tādā īpatā sadraudzība nonākuši (ne ar visiem, bet ar Akmentiņu —jā), man teica — es neizslēgšu, neizslēgšu. Viņam tas laikam vēl atkārtoti bija prasīts. Mēs stāvējām pēc lekcijām kādā tumšā nostūrī, kad viņš man to visu — cīņu par studentu — izstāstīja, uzticēja savu grūtumu, zinādams, ka man var uzticēties. Jaunieti neizslēdza. Nelaime jau bija tā, ka šis students ap sevi pulcināja cilvēkus. Tāpēc ka viņš ar tādu dziļu pārliecību darbojās, es uzsveru — tikai Dieva Vardu robežās un tematikā, viņš saistīja cilvēkus. Bet toreiz nedrīkstēja tāds būt.

Tad bija tādas jukas! Uzstājās Cēsu prāvests Jānis Bērziņš, izvirzīja jautājumu par semināra pastāvēšanu. Atlaida mācībspēkus, tos nevēlamos, atlaida arī rektoru. Izcēlās liels sašutums studentos un arī mācītājos. Rakstījām Konsistorijai un lūdzām atjaunot amatā mūsu rektoru, kas parādījis izcilas spējas studiju darba organizēšanā un visā studiju norises gaitā. Tas viss palika bez ievērības. Izcēlās tikai liels, nevajadzīgs juceklis...

Seminārs tika atjaunots īsi pirms politiskajām izmaiņām Latvijā. Tika noiets ceļš no semināra līdz universitātei. Latvijas Universitāte tika atjaunota pēc LU statūtiem, kādi bija pirms padomju okupācijas. Izvirzījās jautājums par Teoloģijas fakultāti. Ap šo jautājumu virmoja diskusijas, līdz beidzot izšķirošais lēmums tika pieņemts universitātes padomē.

Mēs bijām trīs cilvēki, kas pārstāvēja bijušo semināru, — rektors R. Akmentiņš, mācītājs Juris Rubenis un es. Pirms universitātes padomes sēdes tikām izsaukti arī pie rektora. Rektors Juris Zaķis mūs pieņēma ļoti laipni un ar lielu taktu. Savu viedokli viņš neslēpa, sakot, ka visa Eiropas izglītības sistēma patiesībā tapusi uz klosteru skolu, respektīvi, uz teoloģijas fakultāšu pamata; universitāte bez Teoloģijas fakultātes nav universitāte. Mēs rektoram varējām vienīgi piekrist. Kad sēdē sapulcējās visu fakultāšu dekāni un pārstāvji, rektors uzstājās ar uzrunu, kurā jautājumu izvirzīja un argumentēja, kā jau iepriekš minēts. Viņš to darīja pārliecinoši un iespaidīgi. Pēc tam notika diskusija, izskanēja daži nenozīmīgi jautājumi. Balsojums bija vienprātīgs un universitātes padome paziņoja par trūkstošās fakultātes atjaunošanu citu fakultāšu kopībā. Mēs palikām kā mācībspēki pēc iekšējā fakultātes izkārtojuma parauga. Teoloģijas semināra rektors līdz ar to kļuva par Teoloģijas fakultātes dekānu. Tas bija R. Akmentiņa cienīgs, viņam atbilstošs pagodinājums, viņa akadēmiskās darbības vainagojums. Vajadzēja daudz strādāt, līdz fakultāte ieguva klasiskās Teoloģijas fakultātes veidolu. Viņš bija ļoti labs dekāns un palika šajā amatā līdz pat aiziešanai mūžībā. R. Akmentiņš bija visu cienīts, savam amatam atbilstošs, viņš ātri iemantoja arī studentu simpātijas, bija pret tiem lojāls. Ja kādam bija nepatikšanas, viņš aizstāvēja un glāba, bija ļoti pretimnākošs.

Nekad dekāns nebija ass un noraidošs pret studentiem un viņu problēmām.

Viņa dzīves piepildījums pirmām kārtām bija seminārs, tā prasmīga vadīšana tālaika sarežģītajā situācijā. To, ka viņš bija Latvijas Universitātes mācībspēks, fakultātes dekāns, viņš bija godam nopelnījis.

Mana draudzība ar R. Akmentiņu nostiprinājās semināra laikā. Mūsu starpā valdīja vienprātība pamatjautājumos, mūs saistīja tīra, tieša, neviltota saprašanās. Dzīve zem pacelta šķēpa, no vienas puses, cilvēkus tuvina, no otras — atsvešina. Mēs savstarpēji satuvinājāmies.

R. Akmentiņam bija raksturīga ļoti izteikta koleģialitātes izjūta. Es to jutu. Citu starpā mēdz valdīt tāda latviešu skaudība, sacensības gars. Tas ļoti traucē cilvēku attiecībās. Ar R. Akmentiņu tā nebija, gluži otrādi — viņš bija ļoti sirsnīgs.

Studentu audzināšanai ļoti kritiskajā laikā viņš spēja noturēt savu stāju, kas dziļākajā būtībā bija pretstāja sistēmai — kā garīgais pretspēks.

Mūsu Baznīcas dzīvē un teoloģiskās izglītības dzīvē viņš ir viens ievērojams gaišums, vēl jo vairāk — gaišums tumsībā. Nevainojams cilvēks, kura dzīvei neviens nevarēja uzrādīt vai piedēvēt kādu ēnu. Pozitīvs raksturs ar lielu, dziļu atbildību pret saviem amata pienākumiem. Starp izcilākajām garīgajām personībām, kādas mūsu Baznīcā neapšaubāmi ir bijušas, es nešauboties minētu arī Robertu Akmentiņu.

Profesors Roberts Akmentiņš, arhibīskaps Kārlis Gailītis un profesors Roberts Feldmanis ordinācijas dievkalpojumā.