Salīdzināt ar   Lejuplādēt - Feldmanis R. Mārtiņš Luters (pdf)
 

Mārtiņš Luters.

28.09.83.

Jņ. 8.

Mēs esam saistīti ar viņa vārdu, jo mūsu draudzes nosaukumā tas ir. Kāpēc? Ar viņa vārdu saistās vārds Reformācija – Atjaunošana. Viņš ir šīs kustības ierosinātājs un virzītājs. Kā tas varēja notikt, ka no šīm šaurajam lokam domātām pārrunām (95 tēzes) veidojās tikpat kā zemestrīce? Par to ir spriests daudz un mēs neko jaunu te nepieliksim. Laikmets, kurā viņš dzīvoja bija pilns lielu notikumu un norisu.

 1483. 10 novembris.

Kas notika ap to laiku? 1453. gadā Konstantinopole krita turku rokās.  Sākās islāma plūdi. 1526. gadā tie sakauj ungārus un ieņem Vīni, kā drauds kristīgai pasaulei. Krievijā sabrūk tatāru- mongoļu jūgs. 1493. gadā Spānijā krīt pēdējais arābu-mauru cietoksnis, kas jau 700gadus bija turējis šīs zemes islāma jūgā. Tajā pašā gadā trīs kuģi no Spānijas dodas ceļā un nonāk nepazītās Amerikas krastos.

Eiropa pēkšņi ieraudzīja, ka pasaule ir daudz, daudz lielāka, nekā līdz šim domāja. 1498. Gadā portugāļu jūrnieki apbrauc apkārt Āfrikai un atrod ceļu uz Indiju. Tas viss rada lielu rosmi Eiropā. 1455. gadā Gūtenbergs atrod metodi, kā var pavairot rakstus pēc iepriekšsaliktiem burtiem. Līdz tam pazina vienīgi rakstīšanu ar roku. Tajā pat laikā mākslas pasaulē Albrehts Dīrers, Lūkas Kranahs, Leonardo da Vinči, Mikelandželo u.c., šos vārdus apbrīno vēl šodien. Tāds bija laikmets. 

Kas Luteru rosina uz garīgo darbību? Jā, bija jau daudz kas neapmierinošs, bet vai tikai tādēļ? Ir uzskats, ka tolaik modās tā saucamā nacionālā apziņa. Vai tādēļ? Vēl domā, ka politisko apstākļu dēļ. Vai tā ir? Katoļi saka, ka tas ir pārkāpums pret garīgo disciplīnu un Baznīcas vienību. Vai Reformācija sašķēla Kristīgo Baznīcu? Pirmā brīdī šķiet, ka jā. Bet tā ir ārkārtīgi pavirša un aplama doma. Tik pat liela daļa bija Austrumu Baznīca un šī šķelšanās Rietumu un Austrumu baznīcās notika 1054. gadā starp Konstantinopoli un Romu. Tās kļuva naidīgas uz ilgiem gadu simteņiem arī tagad vēl nav vienotības. Tātad kristīgā Baznīca bija sašķelta jau pirms Mārtiņa Lutera. Armēņi jau kopš 5 gs neuztur sakarus ar Austrumu baznīcu un izveido savu kristīgo baznīcu, ciešot martīriju pret turkiem. Nestoriāņu baznīca, kas nesvētīgā strīdū izveidojās un izplatījās Irānā un Ķīnā uz austrumiem. Tas ir  pirms mongoļu jūga.

     Tātad Mārtiņš Luters nemaz nebija tāds sašķēlējs, viņš  ietekmēja gan Rietumu baznīcu, bet tā arī nemaz nebija tik vienota. Itāļu valdiešu biedrība, albiģieši (albieši) Francijā bēga no katoļu baznīcas. Vienreiz Eiropā bija trīs pāvesti, cits citu nolādēdami. Vai tā bija vienība?

Kas stāvēja tolaik katoļu baznīcas priekšgalā?. Kādu pusgadsimtu Pētera krēsl, mainījās ļoti necienīgi, nekrietni cilvēki, par šausmām un ļaunu priekšzīmi savai apkārtnei. Daži no tiem: Inocents XVIII 1482 – 1492 pāvesta tronī, vājš bezrakstura cilvēks. Par viņu ciniski sacīts, kā par nekrietnu bērnu tēvu. Par maksu viņš tur  turku sultāna brāli gūstā, baismīgi pieaug noziedzība.

Aleksandrs VI , 1492 – 1503. Īsts noziedznieks un briesmonis tronī. Viņa meita Lukrēcija Bordžija – aukstasinīga indētāja. Viņa dēls Čezāre arī neatpaliek, nokaudams vispirms savu brāli.

Jūlijs II- karavadonis, nepārtrauktos karos. Viņš ir tas, kas izsludina slavenās atlaižas, kas kļūst par vienu no Reformācijas ierosinājumiem. Bet viņš izveido Vatikāna muzeju, veicina izrakumus (Laokona grupu ). Viņu novērtēja ļoti pretrunīgi. Luters viņu vērtēja ļoti negatīvi, pats būdams Romā viņa laikā.

Leons X no Mediči dzimtas – kultūras veicinātājs. 7gadu vecumā dabūn tonzūru, 8gadu vecumā kļūst par abatu un arhibīskapu, 13. gadu vecumā – kardināla amatā. Audzināšana nav ne garīga, ne kristīga, vienīgi humanitāra. Nododas medībām, iepērkas pāvesta amatā ar solījumiem. Mirst 38 gadu vecumā 1524. gadā. Atlaižas bija arī mirušiem piederīgiem. Viņš ierosina tiesas prāvu pret Luteru. Par viņu saka: ”Ienācis amatā kā lapsa, valdījis kā lauva un nomiris kā suns”. Tādi ir Lutera laika pāvesti.  Bet ne jau tas izraisīja Reformāciju un deva tai spēku.

5. 10. 83.

Jēk. 4 „Toties viņš dod lielāku žēlastību.”

Šīs ēnas puses diemžēl neaprobežojās tikai ar Romu, bet skāra visas garīdzniecības aprindas. Vēl jāpiemin te viens izcils cilvēks – Mārtiņa Lutera tiešais garīgais priekšnieks Magdeburgas un Maincas arhibīskaps. Ak, ja viņš būtu šīs lietas sapratis un nenostājies tām pretī! Pretinieki sauca viņu par Maincas sātanu, draugi par nākošo pāvestu. Dzimis 1490. gadā. Cēlies no Hohencolleru nama, studējis daiļās mākslas, ciena dzeju un humānistus. Valdnieku nama jaunākām atvasēm mēdz izraudzīt garīgus amatus. Tā arī Albrehtam. 1513. gadā viņu ievēl par Magdeburgas arhibīskapu 23 gadu vecumā. 1514. gadā par Maincas arhibīskapu. Mainca Vācijas garīgajā pasaulē tika augsti vērtēta, kā svētā Bonifācija sēdeklis. Albrehts neko no Lutera rakstiem nav lasījis, kad jau sūta sūdzību uz Romu. Mākslu viņš veicināja neapšaubāmi. Bez tam sakrājis milzīgu daudzumu relikviju. Lielais amats prasīja milzu naudu. Kļuvis arī par kardinālu. Viņš paliek parādā baņķieru dinastijai. Pāvests viņam pasniedza goda zīmi – zelta rozi, kādu arī vēl tagad kādreiz pasniedz. Maincā viņš dedzina Lutera grāmatas. Luters aizvaino viņu, pateikdams, ka viņam laiks nolikt garīgo amatu un kļūt tikai par laicīgu valdnieku un arī apprecēties.

Vai šīs lielās nekārtības nav uzskatāmas par motīvu Reformācijas izplatībai un spēkam? Kritika radās jau sen, tika prasīts sasaukt koncilu, bet to tikai vienmēr apsprieda, vairījās sasaukt. Bet uz kritikas, kas pati ir noārdītāja vai atklājēja, nekas dzīvs nekad nav izaudzis. Tai nepiemīt radošs dzīvības spēks un lietas atkal pierimstas. Tā tas bija Polijā, kas arī bija Reformācijas viļņu pārņemta. Gandrīz visi jau bija tās pusē. Tridentas koncils Lutera beigu gados tomēr kaut ko darīja. Polijā ieradās katoļu baznīcas labi darbinieki un novērsa lielās nekārtības. Un ar to visa interese par Reformācijas lietām te saplaka un Polija atgāja atpakaļ katolicismā, gandrīz vai nacionālā katolicismā.

Ne kritika ir tā, kuras dēļ Reformācija ir gājusi plašumā un aizrāvusi masas. Tā ,protams, veicināja un rosināja, deva daudz polemiskā materiāla. Bet nekārtības nebija Reformācijas iemesls. Cilvēki meklē izskaidrojumus. Ir mēģinājums to darīt ar nacionālo atmodu. Pagājušā gadsimtā tas tā patiešām bija, Vācijā un citur. Bet – arī tas nav iemesls. Nemiers ar aizkalniešiem (aiz Alpiem) – tas ir itāļiem un viņu katoļu baznīcu. Bet tā vēl nav nekāda tautiska atmoda. Vēl skaidro Reformāciju ar to, ka cēlās valdnieki ar šķēpiem un cīnījās. Arī tas nav pareizi. Politiskās cīņas gan Reformācijas laikmetā izraisījās, bet tas skatāms otrādi. Reformācija jau bija stipra un tad izraisījās šīs cīņas. Vēl saka – Luters ir bijis sava laikmeta ietekmē it kā būtu sākušies jauni laiki, ceļš uz Ameriku, Indiju utt.. Vajadzēja nākt jaunām domām un tādas esot Reformācijas domas. Tā domā cilvēki, kuriem nav ko darīt.

Pie cilvēku dzīves un dvēseles, nav ne jaunu, ne vecu laikmetu. Tā ir tāda pati visos laikos, agrāk un tagad. Lasot šodien apustuli Pāvilu, liekas, ka viņš ir blakus. Tāpēc, ka cilvēka dvēselei aizvien ir tie paši ceļi.

Bija gan nācis kāds īpats laika piepildījums. Kāds? To redzam Lutera dievbijībā, viņa patiesajās bailēs zibens spēriena laikā. Bailes ne no nāves, bet no Dieva tiesas pēc nāves, kad viņam nekā nebūs ko likt pretī. Un vēl: kad Luters atskārta, ka Dieva taisnība ir Viņa žēlastība, kas mūs žēlo un taisno, tad viņš esot juties, kā no jauna piedzimis. Viss laikmets mocījās nedrošībā un bailēs no nāves, kas noveda Dieva tiesas priekšā. Drošības meklēšana. Viduslaiku beigas iezīmē taisni šis nemiers. Nāves ieskats arī mākslā dominē. Apokalipses skati, tā saucamās nāves dejas, astroloģijas uzplaukums, pasaules gala datumu aprēķināšana, milzīgs svēto kulta pieaugums. Kādēļ? – jāpieķeras jau ir kaut kam, jānodrošinās nelaimēs. Uzskatīja, ka ir 14 balsti nelaimēs. Bavārijā ir 14 svēto baznīca. Relikvijas. Ārkārtīgs Marijas kulta pieaugums. Pēkšņi no Pestītāja mātes izveidojās dieviete. Tur pat blakus Annas, Marijas mātes, kults.  Atlaižas pirka, ņēma, rāva, kampa. Tur ir pāvesta zīmogs, kas ir Pētera un Kristus vietnieks. Tā ir tātad tik pat kā paša Kristus dota. Nāve, velns, Dievs – tiesātājs, svēto aizstāvība – šī tematika valda 14. – 15. gs. mākslā. Radās brālības, kur cilvēki devās lai gādātu sev garīgo nopelnu. Svētie ir darījuši tik daudz laba, ka viņu glābšanai tas ir par daudz un cilvēki lūdz, lai piešķir arī viņiem no tā. Tādi bija dvēseles glābšanas mēģinājumi.

Luters nav uzstājies pret katoļu Baznīcas ārējām nekārtībām. Bet pret šo neīsto drošību gan. Ej tur, dari to, noskaiti to, utt.. Tas nedod cilvēkam patiesībā neko.

Bet cilvēku slāpes pēc pestīšanas bija īstas un patiesas. Luters atskārta, ka glābiņš ir Kristus žēlastība. Viņš taču ir Pestītājs. Un tāpēc, ka viņš to pateica, radās eksplozija un viņa tēzes kā uguns divu nedēļu laikā apņēma pus pasaules. Cilvēka dvēsele bija iztvīkusi pēc tā. Un Mārtiņš Luters deva tai atbildi.

12. 10. 1983. 3. lekcija.

Rom. 5.

„Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers uz to Kungu.”

Mārtiņa Lutera dzīvesgājums.

Viedokļu arī šeit ir daudz. Neapšaubāmi viņš pieder pie izcilākajām personībām pasaules vēsturē. Daži viņu apzīmē, kā izcilu vācu tautas varoni un mums jau tādēļ viņu nevajaga. Ir daudz pretēju atzinumu, cilvēcīgu spriedumu. Tas viss tikai norāda, ka viņš patiesi ir personība.

Viņš cēlies no zemnieku cilts un nekas it kā neliecināja uz viņa neparasto dzīves ceļu. Dzimis Moras ciemā, 15 km no Eizenahas. Lutera cilts tur dzīvo jau sen. Mājas parasti manto jaunākais dēls. Hans Luters 1483. gadā pārceļas uz Eislēben,i uz vara raktuvēm. 10 nevembrī tur piedzimst Mārtiņš kā otrais dēls ģimenē. Tālāk ģimene pārceļas uz Mansfeldu, kur tēvs ir malkas cirtējs. Vēlāk Hans Luters iznomā raktuvi. Četrus ar pus gadu vecumā Mārtiņu nodod skolā, lai mācītos rakstīšanu, lasīšanu, dziedāšanu un latīņu valodu. Arī mājās audzināts stingri un dievbijīgi. Negaiss studenta gados... . Tad viņš piesauca svēto Annu – kalnraču svēto patronesi. 1497. gadā viņu aizsauc uz Magdeburgu, bet neilgi. Tad uz Eizenahu pie radiem. Bet patvērumu viņš gūst tirgoņa Šalles ģimenē. Saskarsme ar franciskāņu mūkiem. Svētā Georga draudzes skola, kur ļoti nostiprinās latīņu valodā. 1501. gadā 17. gadu vecumā dodas uz Erfurti studēt jurisprudenci. Bet vispirms jābeidz septiņas brīvās zinības. Vispirms trīs – gramatika, loģika un retorika. Tālāk quadrivium – mūzika, aritmētika, ģeometrija un astronomija. Pēc  trivium  – bakalaurs, pēc quadrivium – maģistrs. 1505. gadā kļūst par kādu brīvo zinību maģistru un sāk tieslietu studijas. Un tad notiek lūzums, piedzīvojums negaisa laikā. Viņu sagrābj ārkārtīgas bailes. Kas notiktu, ja viņam būtu jānostājas Dieva priekšā. Tās bija reālas bailes Dieva bardzības priekšā. Un jūlijā viņš iestājas augustīniešu eremītu klosterī, stingrā organizācijā, kas pastāv jau no 13. gs. Seko pārbaudes laiks, tad novics. Tomēr dvēseles mieru viņš nespēj gūt. 1507. gadā viņš kļūst priesteris. Otrajā maijā notur savu pirmo misu. Viņu visu laiku nomāc jautājums – vai Dieva žēlastība attiecas arī uz viņu. Tā dēļ viņš cieš lielas mokas. Viņu aicina par mācībspēku Vitenbergas universitātē lasīt Aristoteļa filozofiju. Viņš nonāk kontaktā ar Johanu Staupicu. Tas ir viņa biktstēvs un kā tāds viņš norāda Mārtiņam uz Kristus brūcēm. 1510. gadā dodas ordeņa lietās uz Romu. Viņš cer pie ģenerālbikts atrast dvēseles mieru. Tas nenotiek. Viņš saredz daudz negatīvā. 1512. gads. Uz Staupica ierosinājumu viņu ieceļ par teoloģijas doktoru un  nu var lasīt Bībeles priekšmetus. 1513. gadā lasa par Psalmiem, 1515. par vēstuli romiešiem 1516. par vēstuli galatiešiem. Tas viņam pašam daudz ko dod. Taisnība nav Dieva atmaksa, bet to Dievs dod tam, kas ticībā turas pie Kristus. „Tāpēc mācies Kristu, krustā sisto, mācies dziedāt Viņam, mācies izsamist par sevi pašu”. Un viņam atveras it kā jauna pasaule, kā Paradīzes vārti. Tā atmirdz vārdi Dieva taisnība. 1517.gads 31. oktobris un Lutera tēzes.

19. 10. 1983.

Tiek sacīts, ka Mārtiņš Luters ir izveidojis dievkalpojumu no Dieva vārda. Viņš ir to it kā pacēlis. Ir spriedumi, kas apmēram pareizi, bet visu būtību neietver. Šodien, pulcējoties ap dievgaldu, jāpārdomā viss no jauna. Divas lietas Mārtiņš Luters atrod par vienlīdz svarīgām, vārds un maizes laušana. To visvairāk redz pievēršoties Svētā Vakarēdiena jautājumam. Šveices Reformācijas vīri nevarēja to saprast, kas svētos Rakstos teikts, mēģinādami to savienot ar cilvēka prātu. Viņi sacīja, ka tas tā ir teikts līdzībā. Mārtiņā Luterā mēs redzam Dieva vārdu tā patiesībā. Tas nenozīmē to tikai izskaidrot un sludināt, bet gan, ka lasot šos svinīgos iestādījuma vārdus, Mārtiņš Luters stāv Svēto Rakstu gūstā. Tā Pestītājs ir teicis un tā paliek, vai nu mūsu prāts to spēj saprast vai nē. Kristus to ir tā apsolījis.

Mēs dzirdam, ka mūsu dievkalpojums ir pelēks un pārāk pieticīgs. To saka, salīdzinot ar katoļu baznīcu un austrumu baznīcu. Jā, mēs stāvam it kā vienkāršās drānās. Vai tas ir tā? Jā, Mārtiņš Luters ir it kā noņēmis visus cilvēcīgos pastiprinājumus. Kristus apsolījums – un nekas vairāk! Kā smaile, asmens. Nekas cits nav vajadzīgs, nekāds „uzlabojums”. Ja mēs neticam Kristus apsolījumam, tad mums nav vajadzīgs neko izgudrot. Tas tieši ir Lutera lielums, kas mums jāatceras pie dievgalda ejot. Šie nedaudzie Kristus vārdi ir viss, šie nedaudzie kailie vārdi ... .

Mūsu dievkalpojums ir vienkāršs?! Aiz šīs Dieva svētās vienkāršības ir daudz vairāk, nekā cilvēku pļāpāšana un izdarības. Dievs ir svēts un varens, bet arī tiešs un nekomplicēts. Ar to ir atbildēts visiem tiem, kas sevi moka, skriedami pakaļ visādām raibām gudrībām. Dieva vienkāršība atklājas taisni sakramentā. Un otrajā brīnumā – inkarnācijā caur vienkāršu skaidru sievieti. Viņa nav ne pusdieviete ne dieviete, bet „augsti teicama starp sievām.” Dieva pazemība, Dieva vienkāršība, Dieva tiešums. Dievs ir bijājams, bet Pestītājs liek teikt: „Mūsu Tēvs.” Kas var būt vienkāršāks? Dievs noliecas līdz mūsu necienībai, kā Tēvs debesīs, kā Dēls virs zemes, lai augšup paceldams piepildītu tos brīnumus, kas iet pāri pār cilvēka saprātu.

26. 10 1983.

Rom 8.

Kas bija Mārtiņš Luters 1517. gadā? Iecienīts profesors Vitenbergas Universitātē. Viņu ļoti cienīja kūrfirsts Fridrihs Gudrais. Vienlaicīgi augustīniešu eremītu mūks, vēl vairāk jau vikārs Saksijā, tas ir klosteru pārraudzītājs. Tur viņš iepazinās ar labajām un ļaunajām pusēm tajos. Sprediķotājs Vitenbergas baznīcā, katoļu baznīcas uzticīgs dēls. Dziļi dievbijīgs. Nācis pie apgaismības, pie domas ar ko gan pastāvēt Dieva taisnās bargās tiesas priekšā. Ar ko gan pastāvēt? Un atziņa – Dieva taisnība ir Viņa žēlastība. Ar to Mārtiņš Luters kļuva it kā pilnīgi at- un ap-griezts. Pārvērtās visa pasaule, atvērās Paradīzes vārti. Tāds bija Mārtiņš Luters 1517. gadā, Visu svēto dienas priekšvakarā ar savām tēzēm uzaicinādams uz disputu.

Atlaides toreiz visvairāk izplatīja kāds mūks Tecels. Radās sajukums laicīgajās un garīgajās aprindās. Kāpēc? Kāda tad bija bikts prakse katoļu baznīcā. Šī baznīca pēkšņi noteikusi, ka grēku nožēla sastāv no trīs daļām: pirmkārt sirds nožēla – contritio cordi; otrais – atzīšanās ar muti – confessio ori; treškārt – aktīvais gandarījums –satisfactio (kad vainīgais lūko griezt savu vainu par labu). Trešā daļa sagādā ievērojamas grūtības. Ir lietas, kuras nevar atlikt atpakaļ un tad nu ir jādod gandarījuma darbs. Tas ir arī par savām sliktajām īpašībām. Te var nākt lūgšanas, gavēņi un tml.. Ir arī lielās vainas pret citiem cilvēkiem. Ko te? Svētceļojumi, došanās īpašos grūtumos, piemēram, krusta karā. Kas bija krusta kari? Kari, jā. Bet toreizējā izpratnē nekas nepareizs. Īpatns apzīmējums – uzņemties krustu par zīmi, ka tie ir cilvēki, kas dodas labprātīgi dzīvības briesmās. Viņiem tika dota absolūcija – grēku atlaide. Ļoti pieauga relikviju un svēto kults. Jo krusta kari jau izbeidzās. Piemēram uz  Wilshaku? pie brīnumhostijām. Uz Loretto Itālijā. Tur „atradās” jaunavas Marijas mājiņa, ko eņģeļi atnesuši uz rokām no Palestīnas, glābjot no neticīgajiem. Un cilvēki tam ticēja. Un saņēma grēku atlaižas. Bagāts varēja veltīt summu baznīcai, pat uzcelt baznīcu. Un beidzot varēja vairs tikai samaksāt un tā nopirkt grēku atlaišanu. Un cilvēki tam ticēja un tā darīja. Bet arī uztraucās. Laicīgās varas uztrauca tas, ka līdzekļi aizplūda no viņu zemēm un Romu.

Kāpēc Mārtiņš Luters piesita savas tēzes? Tādēļ, ka viņš darbojās dvēseļu kopšanas darbā. Pie viņa nāca cilvēki pie bikts. Bet iznāca tā, ka bikts nemaz nav vajadzīga. Viņi tikai uzrādīja šo papīrīti. Tas radīja ārkārtīgu samulsumu. Cilvēkam pie viņa vainas būtu jānāk ar sirds sagrauztību, ar valodu ceļu meklējot. Bet te viss jau nopirkts. Ko darīt katoļu priesterim? Viņš kļuvis it kā lieks. Grūst Baznīcas autoritāte. Par to uztraucās arī citi, arī bīskapi. Tas viss skāra dziļus jautājumus, kam tad ir tiesības grēkus piedot? Mārtiņš Luters uzsver Mat.  4: 17 savās tēzēs, tas ir cilvēka nemitīgo atjaunošanos. Jābūt ilgstošai un sāpīgai nožēlai. Pāvests nevar nekādus grēkus piedot. Dievs nevienam nepiedod, kuru viņš iepriekš nav pazemībā un padevībā vedis (I.R. izcēlums).

Disputs nenotika. Bet šīs 95 tēzes vēja ātrumā izplatījās pa visu Viduseiropu. Iespaids tāds, ka cilvēkiem pēkšņi kādi vārti atrauti vaļā. Dieva žēlastība ir vajadzīga, ne cilvēku izdarība.

Āmen.