Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. 19-29.11.1986.
Sprediķu cikls
Pierakstījusi Elga Vanaga
Saņemts no M.Meldrājas 2009.g.

Māc. Roberts Feldmanis

Kam ausis dzirdēt, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.

RF 1986.g. 19.-29.novembris
G.A.

185. Jēzus Kristus valda godā
512. Pastāvi.
479,2. Salda alga gaida tos, kas līdz nāvei uzticīgi.
326. Nāci, Kungs!
257. Tavs esmu, Tavs es būšu, Tu uzticīgais Dievs.

Atkl.1:9-20. Jēzus Kristus atklājums, ko Viņam devis Dievs ... Darījis zināmu savam kalpam Jānim, kas apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, visu, ko viņš redzējis. / .. / Septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes.

Mt.24:42-51. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk ...

Atkl.2:1-7. Efezas draudzes eņģelim raksti: ... Es zinu tavus darbus ... / .. / Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atlaidies no tavas pirmās mīlestības. /../ Tam, kas uzvar, es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. 

Jānim, apustulim, gara aizgrābtībā Jēzus atklāj lietas, kas attiecas uz kristīgo draudzi visā būtībā. Mūs reizē pārsteidz un satriec tas, ka katrs no šiem vēstījumiem ir ietverts kādā nemainīgā ietvarā: es zinu tavus darbus, un viss, kas tu esi, ir manā priekšā zināms. Kāda bijājama patiesība – zināt, ka nav lietas un laiku, ko Viņš nezinātu. – Šo vēstījumu noslēgums: tam, kas uzvar ... Viss, kas ir iepriekš, raksturo cīņu ar stāvokli, kur nāk šis nosacījums: ja kas uzvar. Tam ir jābūt noslēgumam ar uzvaru.

Dzīve ir cīņa. Dzīvē ir jāpastāv. Dzīvē ir jācīnās – parasti ar šiem vārdiem saprotam sīkas nepatikšanas, cīņu ar tā saucamo likteni – to cilvēki apzīmē par dzīves cīņu. Viņi nesaskata to, ko Dieva vērtētājs skats no mums gaida. Ejot no viena šī vēstījuma pie nākošā, atzīstam, atskārstam, ko Dieva acs redz pie mums. Mēs paši to nenovērtējam.

Mūs priekšā kāda aina par dzīvi: Bet tu esi atkāpies no savas mīlestības; iekarsies, atgriezies! – Kas tad ir pietrūcis? – Pirmās mīlestības nav. Kas tad ir pirmā mīlestība – te cilvēks runā par sirds aizgrābtību, vienam skatot otru. – Dieva acs skatās dziļāk: pirmā degsme, kas aizdedzinājusi draudzes locekļus, ir kļuvusi lēna. Ārēji viss ir labi – bet kas ir pietrūcis?

Mūsu laiks ir dažādu konferenču un rosmju laiks mūsu draudžu dzīvē: ir jāpalīdz tiem, kas ir badā, trūkumā, kas meklē vairāk gaismas un brīvības.

Ir kristīgās draudzes apvienojušas un uzkrājušas lielus līdzekļus, pārskaita tos uz kādu tālu zemi, lai iegādātu drēbes un barību. Tas ir labi. Bet kaut kas ir pietrūcis: tas papīrs, kurā uzrakstīts skaitlis, ir dots no vienas rokas otrā, bet tas ir auksts. – Kam ir divējas drēbes, lai atdod otram, ar barību lai dara tāpat – saskaras roka ar roku, acs pret aci, sirds pret sirdi.

Kalkutā simtiem tūkstošu dzimst, dzīvo, mirst renstelē .. Viena pati mūķene, sirds aizgrābta, sāka noliekties palīdzēt. – Ko var divas rokas un viena sirds? – Var. Dieva rēķini un konti pārskaita vērtības citādi nekā banku ierēdņi un skaitļojamās mašīnas.

Šī viena sirds ir spējusi iedragāt līdzšinējo cietsirdību.

Mīlestības izpausme ir šī tiešā saskaršanās. Dievs, kas ir saskāries ar mums, būdams mūsu vidū patiess cilvēks, gaida šo saskari no mums.

Atgriezies! Dari pirmos darbus! Esi šai pirmā mīlestībā, kad tu pieskaries un dari to, kas ir tavā rokā. Tavā rokā ir šis mīlestības kapitāls .. Atgriešanās pie pirmās mīlestības no ārējās izdarības. Tas jau viss ir labi, bet – es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Nekāda ārēja zvanīšana un skaitļi neparāda mīlestības lielumu. Pirmā mīlestība – tas brīdis, kad mēs paši sajūtam, ka mūs mīl mūsu Tēvs debesīs. Tam brīdim ir jāatgriežas, citādi – es nostumšu tavu lukturi. Būt nostumtam no Viņa svētās klātbūtnes – kas varētu būt briesmīgāk.

Ir ļoti grūti atstāt ieradumus – arī labus ieradumus. Ir vēl kāda cīņa, kurai jānāk ar uzvaras noslēgumu – pret labo ieradumu. Ir briesmīga lieta kļūt tik labam, ka nevajag vairs neko labāku. Ir grūta šī cīņa, nojaukt ap sevi visu labo, ērto, un būt tur, kur aiz šīm cēlām darīšanām gaida mūsu tuvākais.

Kas uzvar – tikai tam – es došu ēst no dzīvības koka paradīzē. Tiek atcelts brīdinājums neēst no dzīvības koka. Tas jāizcīna, nevis ar kādu ļaunu pretinieku, bet ar savu iekšieni.

Āmen.

***

237. Ar dziļu zemošanu, ar stipru kārošanu mēs tevi sagaidām.
479. Ceļš ir stāvs un ērkšķiem sēts, kas uz pilnību mūs vada.
611,4-5. Ak, svēti pulki, ko tur skatīšu.
170. Jau vakars klāt, ak, apstājies.

1.Kor.4:1-5. Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpuma namturiem. /../ Tātad netiesājiet priekšlaikā, tiekams Tas Kungs atnāks.

Mt.25:14-30. Tas tāpat, kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu /../ Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems arī to, kas tam ir.

Atkl.2:8-11. Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: ... es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet ir sātana sinagoga. /../ Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu dzīvības vainagu ... To, kas uzvar, neievainos otra nāve. 

Viņa redzētāja acs ieskatās visās mūsu lietās. Viņa vērtētāja skats vērtē un nosauc lietas mūsu vārdos. Tā tas ir Smirnas draudzei: es zinu tavu nabadzību ... Es zinu tavus grūtumus, tavas bēdas, tās stāv vienas otrām blakus. Nabadzība, pacietība, zaimi; nabadzība ir liels grūtums, smags krusts, ne visiem ir spēks to nest pacietībā, nekurnot. Šī nabadzība reizēm vilina grēkā.

Es zinu tavu nabadzību. Jēzus ielūkojas kristīgās draudzes praktiskajā dzīvē – kāda ir tās vajadzība. Šī draudze ir zināmā mērā aplenkta no ļaužu pulka, kas dzīvo pilnīgāk, vaļīgāk. Jāpacieš arī zaimi, izsmiekls, nicināšana. Šīs lietas iet dziļāk – izsmiekls nāk arī no tā saucamās garīgās puses – sinagogas. Sinagoga ir ticības ļaužu kopa. Bet šī sinagoga stāv pretī kristīgajai draudzei, tai Jēzus ir devis vārdu „sātana sinagoga”. Tur jaucas kopā it kā ticība par Dieva esamību, un tai pašā laikā novēršanās uz citu pusi.

Nav tālu jāmeklē – šīs pašas sinagogas ir jau nodibinājušās, it kā Kristus vārdā, bet tanī pat laikā elku pielūgšanā. Savā spēka apziņā šie tumsas kungi vēršas pret Kristus draudzi savā varenībā: kas jums ir, kristīgā draudze, - mums ir savi pravieši ... Viņi uzmācas kristīgajai draudzei viņas nabadzībā.

Ne no maizes vien dzīvo cilvēks, ne no augsta stāvokļa – ir cits gods, kas mirdz spožāk par augstiem tituļiem, par krāšņiem ietērpiem. Esi uzticīgs! Tev būs bēdas, tvarstīšana pēc tavas dzīvības un griba iznīcināt kristīgos ļaudis. Kristīgā draudze ir vidū šinī cīniņā. Mēs esam ierauti šinī cīņā, mums zūd orientācija. – Tad Viņš saka: es esmu pirmais un pēdējais, sākums un gals. Tu esi starp šiem diviem krastiem – sākumu un galu.

Kas uzvar, to neievainos otrā nāve. Kur uzticība ir turēta līdz nāvei – šī nāve var paņemt nabadzības vārdzināto un izsmiekla apklāto miesīgo daļu – to ir ņēmuši sātana sinagogas varenie. Laiku pa laikam viņi ir pļāvuši šo daļu, no senajiem kristiešiem līdz mūsu dienām, no nabagās kristīgās draudzes. Bet šī nāves pļauja nav vēl pēdējais noslēgums, aiz tās stāv Viņš, aiz šī nāves sliekšņa, un saņem to, kas ir bijis uzticīgs. Otrā nāve tos neskars, tie ir iegājuši otrā dzīvībā.

Kristīgā draudze stāv šo kārdinājumu priekšā: nabadzība, bēdas.

Neatstājies no savas uzticības! Tev ir vairāk nekā tiem, kas domājas esam bagāti un gudri. Tu esi tā ziņā, kas ir bijis pats iesākums un noslēgums.

Āmen.

***

738. Dieva bērniem meklēt klājas sava dvēs’les drauga mājas. 
494,1-4. Jel mosties, gars, no vecām dienām.
249,2-3. Kungs, tava sēkla tīrumā ikdienas ņemas plašumā. 
302,2-4. Tu jau esi īstais Tēvs, tev ir tēva daba.

Ebr.12:1-6. Tāpēc tad arī, kur ap mums apkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas. Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju ... /../ Mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj.

Mk.3:7-16a. Bet Jēzus aizgāja ar saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas viņam gāja pakaļ. /../ Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes Viņa priekšā un brēca sacīdami: Tu esi Dieva Dēls.

Atkl.2:12-17. Un Pergama draudzes eņģelim raksti: ... Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu turies pie mana Vārda un neaizliedzi manu ticību ... Bet tas vien man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaāma mācības turētāji ... Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji. Atgriezies! ... Tam, kas uzvar ... būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū. 

Pergama draudzei ir sacīts kāds ļoti nopietns un bijājams vēstījums. Viņā ietverts ne vien tas, kas zināms par draudzes dzīvi, bet arī raksturojums par apstākļiem, kas raksturo šo draudzi: es zinu, ka tu piemājo tur, kur sātana tronis. Mēs apstājamies šī vārda priekšā ar nodrebēšanu. Šeit ir raksturojums, kas liek redzēt sātana spēka pilnību. – Mēs atsaucam atmiņā notikumu, kad Jēzus tuksnesī piedzīvo tumsas kunga klātbūtni. Lielākais kārdinājums bija: pielūdz mani un es tev došu varu pār visu pasauli.

Šī vara izpaužas tur, kur ir vēlēšanās pakļaut, kalpināt, uzkundzēties pār cita cilvēka dzīvību. Aiz pasaules vareno zeltīto troņu atzveltnēm ir stājies tas tumsas kungs un patiesībā – viņš pats ir sēdējis arī tronī. – Tā savā laikā ir bijis Pergamā, viņai bija jāstāv šī tumsas kunga priekšā. Tika nokauts Antipa – neaizsegtās tumsas spēka varas priekšā notiek martīrijs.

Mēs atrodam Pergama draudzei pagodinājumu: cauri vajāšanu drausmām, tumsas spēku izpausmei un ciešanām, Dieva svētais Vārds nav aizliegts; tas apzīmogots ar asinīm, savu dzīvību turot par mazu lietu.

Bet man ir tas pret tevi, ka ir daži, kas seko maldu mācībām, nekrietnībām, izlaidībām dzīves gājumā.

Cilvēkā rodas vēlēšanās uz mirkli lauzt šo smago ticības dzīvi. Kaut uz brīdi atvairīt no sevis nost nāves tuvumu. – Es nākšu tavā vidū un karošu pret tiem, saka mūsu Pestītājs. Viņš ienāk ravēdams un šķirdams un ar zobenu cīnīdamies – ne pret draudzi, asinslieciniekiem, bet pret to, kurā tumsas kungs ir ielauzies. Nāves šķēps, kas šķeļ pušu ...

Kas uzvar, tam es došu no apslēptās mantas. Martīrijs, cīņa – es došu savu apslēpto maizi, kas stiprinās tos. Es došu Vārdu, ko pazīst debesis. Šo Vārdu pazīst tikai tas, kam tas ir dots, un tas, kas to ir devis.

Pestītājs noliek priekšā šo cīņu, kur tumsas kungs nāk ar beidzamo kārdinājumu: pielūdz mani – vai mirsti. Lai stiprinātu un iemantotu to, ko tikai Viņš var piešķirt – visu pēdējo. Viņš uzvar arī to, kas liek priekšā kārdinājumu – kā pašam Pestītājam.

Āmen.

***

362,1-2. Dzenaties, ka topat svēti
94. Jēzu, saule mana
512,3-5. Netici, netici, Ciān, netic pasaulei
582. Svētā diena pabeigta baznīcās un mājās.

Ef.6,10-18. Bruņojaties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. / .. / Un garā lūdziet Dievu ik brīdi ... un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem.

Lk.10,17-20. Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā. /../ Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.

Atkl.2:18-29. Un Teatīras draudzes eņģelim raksti: ... Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, ticību, pakalpību, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie. Bet man ir pret tevi tas, ka tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei, kas saucas par pravieti, mācīt un pievilt manus kalpus, dzīt netiklību un ēst elku upurus. Es devu viņai laiku atgriezties, bet viņa negrib. /../ Un tam, kas uzvar, kas dara manus darbus līdz galam, es došu varu pār tautām. ... es došu viņam rīta zvaigzni.

Es zinu tavus darbus un zinu, ka tavu darbu tagad ir vairāk nekā sākumā. Es zinu tavu mīlestību, ticību, kalpošanu, pastāvību – ir teikti tik skaisti atzinības vārdi. Te ir kāds ziedošs kristīgās draudzes kopums, kāda augšupeja salīdzinot ar to, kas bija sākumā. Ko varētu gribēt vēl vairāk par šo atzinību?

Aiz visa tā, ko redzam labu un krietnu kristīgās draudzes vidū, mums jābūt lieciniekiem tam, ka ir kāda vaina, kas dziļi sēž.

Šai vērtējumā Teatīras draudzei to atrodam nosauktu vārdā. Šī draudze nav varējusi stāvēt pretī sātana uzbrukumiem un lietām, kas sagandē, izposta – kur ir redzama tumsas kunga darbošanās, kas tek kā apakšzemes upe, kur dārzs ir tik jauki apkopts.

„Tas man ir pret tevi ... viņa negrib atgriezties no savas netiklības”. – Te savijas kopā līdzība ar tiešamību. Ne jau tikai šī Jezabele, ne tikai šī grēka piekopšana – te ir minējums un reizē līdzība, kas ir salīdzināta ar lielāko grēku un netiklību.

Praviete – šim vārdam ir nozīmīga skaņa. Sastopoties ar kādu, kas var runāt par nākotnes lietām – pret šo runu labprāt atveras ticīgo ausis: kāds nāk, Svētos Rakstus skaidrodams, kur tiek ieviesti kādi paradumi, kas ielīksmo cilvēku sirdis, ļauj būt kādā pacilājuma stāvoklī.

Arī dzīvas kristīgās draudzes vidū notiek šie Jezabeles darbi, pasākumi un vilinājumi. Šodien mēs dzīvojam pasaules vidū, kur nāk pravieši no visām pusēm, skaidro brīnišķas lietas, māca paņēmienus, kā ar savu izturēšanos, vingrinājumiem, brīnišķi skanošiem vārdiem, piedalīšanos skaistos vakaros ar skaistām gaismām, neparastām skaņām – un apgalvojumu: mēs visi stāvam viena un tā paša Dieva priekšā. Daudziem šie pravietojumi ierokas dziļi, šī garīgā netiklība – piederība pie elkiem un viņu upuriem. Kādēļ tas notiek? – Cilvēki teiks: tur taču nav nekas ļauns! – Šie cilvēki nav atzinuši sātana dziļumus: ja viņš pienāktu ar ragiem, zirga kāju, dotu rokā ieročus, lai nokautu – mēs teiktu: nē! Bet nu viņš stāv jaukās skaņās un smaržās un romantiskas jūsmas aizsegā. Vajag dziļāka skata, lai redzētu, cik dziļi ir sātana dziļumi, kas tek kā straume zem mūsu kājām. Simtiem sātanam ir šie līdzekļi, un visi tie ir skanīgi, smaržīgi, vilinoši, reibinoši. Viņš būs paslēpies aiz praviešiem un ārējiem apdarinājumiem.

Es celšos pret viņiem, saka mūsu Kungs un Pestītājs. Viņas bērnus es nonāvēšu – tos, ko viņa sapulcina ap sevi.

Šī nāve iet līdz, šī nodošanās jaunajam pagānismam. Cilvēka Dēls ir nācis, lai izrautu dvēseli no nāves. – Tev ir vārds, ka tu dzīvo, un tu esi miris. Cilvēks, kas nes savu ārējo dzīvību.

Es jums neuzvelšu nekādas citas nastas. Bet turiet mīlestību, ticību. – Tam es došu varu pār tautām – vai tā ir alga? Ir vara pār tautām, kad mēs savas acis paceļam un lūkojamies, kā kristīgie cilvēki iet uz Indiju un citur, kur nāk šie brīnumi. Kad tur ir gājuši kādi, kas ir nesuši Evaņģēliju, tad ir piepildījies šis vārds: vara pār tautām. Nav lielākas varas, kā vara pār kādu dvēseli.

Šiem Kristus kalpiem, kas nāk no Teatīras, ir dota šī vara pār tautām, kas ar prieku, ar sirds asarām atveras jaunai dzīvei – cilvēki, kas tūkstošiem gadu ir bijuši bez Kristus gaismas.

Saldā Kristus jūga un mīlestības vara.

Un rīta zvaigzni. Uz rītiem daudzi lūkojas, lai pie austrumu mirdzuma sevi izklaidētu garīgā ziņā, lai iekristu tā tumsas kunga varā. – Šo austrumu zvaigzni Tas Kungs ir apsolījis savai tautai.

Kristum ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, lai Viņa rīta zvaigzne mirdz visā pasaulē.

Āmen

***

140,1-2. Jēzu, dzīvība man esi
368. Es teicu tev’, mans Dievs
240,6-8. Visu pārņemt vari, Kungs ar gaismu dzirdi arī manu tumšo sirdi
566,3-5. Mīļais Jēzu, stāv’ man klāt

Ef.5,6-17. Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām. /../ Tāpēc nepadodieties neprātam, bet cenšaties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts.

Jņ.6,32-40. Jēzus viņiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto debess maizi. ... Jēzus sacīja viņiem: Es esmu dzīvības maize. /../ Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība, un es viņu celtu augšā pastarā dienā.

Atkl.3,1-5. Un Sardu draudzes eņģelim raksti: ... Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt. /../ Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs un es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas.

Viens no visspēcīgākajiem, asākajiem vērtējumiem, kas izteikts par Sardus draudzi. Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu esi dzīvs – un tu esi miris.

Saņemt šo apzīmējumu – tu esi miris. Liktos, ka tas ir pārspīlējums – bet tā ir asa, barga tiesa.

Kad mūsu Kungs un Pestītājs bija ceļā uz savām ciešanām un tuvojās Jeruzalemei, kas kūsāja savā rosmē un darbos, Jēzus raudāja. Tā, kas tu esi, tu esi apraudama. Vēl pastiprinātā veidā tas ir teikts Sardus draudzei un tās locekļiem, kas taču dzīvo pilnskanīgu dzīvi. Bet – tu esi miris.

Ar vārdu dzīve, māksla dzīvot, sastopamies daudzos rakstos. Kāda liela rosme, kur mākslinieki uz skatuves dzīvo tik tiešu, tik sajūsminātu dzīvi, ka aizrauj cilvēkus sev līdzi. Es dzīvoju mākslai! – Tu dzīvo, lai tevi apbrīnotu uz skatuves. Vai tu esi kādreiz salicis rokas un lūdzis: Kungs, apžēlojies! – Mana dzīve ir sports. Arī to esam dzirdējuši. Ar to daudzus aizrauj līdz. – Vai ir bijis tāds brīdis saliktām rokām? – kāda brīnišķa dzīve – iet viesos vai uzņemt viesus ... – Dzīve ir darbs. Darbošanās nenorimst arī mājās pēc darba stundām. ... Tev ir vārds, ka tu dzīvo.

Bet šī darbīgā dzīve nav dzīvība. Ir atirusi saite – Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība. Ir tikai viens, kas var likt starp tevi un dzīvību līdzināšanās zīmi – tas ir Kristus.

Uzmosties, tu, kas guli! Uzmosties un stiprini tos, kas grib mirt. Kristīgajai draudzei jāattopas, kur ir kristīgās dzīves piepildījums. Ir jāmodina – modini to, kas taisās mirt. Mūsu dienu pasaule ir pilna ar tiem, kas taisās mirt.

Bīstaties no tiem, kas nokauj miesu un dvēseli nogrūž ellē. Ja mēs redzētu, ka nāk kāds ar nāves ieroci rokā, mēs vairītos no tā. Bet tas, kas meklē mūsu dvēseli nonāvēt, ne vienmēr nāk ar saviem nāves ieročiem. Viņš nāk no dziļumiem, ar nāvējošām injekcijām un nāvējošiem stariem, kas nav redzami un sajūtami.

Smirnai dots šis brīdinājums, ka nav daudz to, kas sevi nav aptraipījuši. Ne tikai šī nāves pazīšana, šī dzīves pārprašana ir tā, kas stāv mūsu acu priekšā kā brīdinājums. Te iet cilvēka dvēsele jau savā nāves tērpā – tā izžūst, izsīkst.

Tiem, kas uzvar, būs dots tērpties baltās drānās Dieva priekšā, un es viņa vārdus apliecināšu Tēva priekšā.

Mūsu dzīves piepildījums ir dzīves pilnība un apskaidrība. Gals un piepildījums tur, kur izšķiram dzīves vērtību no tās iztērēšanas, tērpšanos Dieva priekšā grēcīgā tērpā vai skaidrībā un patiesībā.

Runājot Sardus draudzei, mūsu Kungs un Pestītājs ir runājis pāri tās robežām. Lai Dievs mūs sargā no tā.

Āmen

***

247. Mīļais Jēzu, šeitan mēs Tavus vārdus klausīt nākam
66. Pestītājs, Tu stiprais Dievs, Tevi tagad lūdzamies
491,1-4. Gaisma, kas no debess ausa
516. Skaidrs ir Dieva Vārds

1.Kor.16:1-9. Bet attiecībā uz vācamajām dāvanām svētajo labā darait tā, kā es noteicis Galatijas draudzēm. /../ Jo man ir atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku ir daudz.

Jņ.10,1-9. ... Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. /../ Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.

Atkl.3,6-13. Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: ... Es zinu tavus darbus. Redzi, es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt – tev ir maz spēka, un tomēr manu mācību tu esi turējis un neaizliedzis manu Vārdu. Redzi, es došu tev no sātana sinagogas ... viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka es esmu tevi mīlējis. ... es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā ... To, kas uzvar, es darīšu par balstu sava Dieva namā.

Es zinu tavus darbus ... Vai to darbu ir tik daudz un vērā ņemami ļaužu acīs? Tu tomēr esi manu mācību turējis, neesi aizliedzis manu Vārdu. Vai tas ir tik daudz? Mēs arī varētu sacīt, ka neesam aizlieguši patiesības Vārdu. Pacietības mācība – neuzkrītoša savā izpausmē, pacietībā šo vārdu turēt, uzturēt – arī sātana sinagogas priekšā. Pacietība šo lietu priekšā – vai tas ir kas tik liels?

Mums šeit ir teikts: es zinu tavus darbus – pacietībā izturēt un neaizliegt šo patiesību. Ir liels apsolījums – vaiņags.

Es tavā priekšā esmu atvērtas durvis. Durvis ir atvērtas uz tā saukto lielo pasauli. Dievs ir devis kādu darbu – palikšanu pie pacietības un patiesības visu pārbaudu priekšā. Sātana sinagoga – kas Dieva patiesību pārgroza ...

Kristīgai draudzei ir apsolījums, ka melu mācības, mulsinājumi – tie nav dzīvības spēki. Spēks ir pie Kristus. Es esmu tev devis atvērtas durvis. Kristīgā draudze ir atvērta uz pasauli: eita pa visu pasauli, sauciet, māciet, sapulciniet ap Kristu!

***

465. Ne es mantu, ne es godu no tev’ lūdzos, debess Tēvs
308,1-4. Vēl tas laiks, kur grēcinieks lai par dvēs’li gādā
187,3-5. Sniedz, Jēzu, savu rok mums
252,3-4. Kas priekš Tēva troņa staro? Vaiņags tiem, kas cieš un karo.

2.Kor.6,3-10. Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai amats netop lamāts. /../ Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus;  kā tādi, kam nav ne nieka, un kam tomēr ir visas lietas.

Lk.12,15-21. Un viņš tiem sacīja: uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas. /../ Tu bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā ir tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.

Atkl.3,14-22. Un Laodiķejas draudzes eņģelim raksti: ... Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts ne karsts. ... Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. ... tad nu iekarsies un atgriezies! Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu ... Tam, kas uzvar, es došu sēdēt pie manis uz mana goda krēsla.

Ko es mīlu, to es pārmācu un pamācu. Tad nu iekarsies un atgriezies.

Lai cik asi ir vārdi, kas teikti Laodiķejas draudzei, aiz tiem stāv mīlestība. – Ja tu esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes. Tā arī ir Dieva tiesa, ka Viņš nosauc priekšā mūsu nožēlojamo stāvokli – būt remdenam. Tas ir tā sauktais „normālais” stāvoklis: no visa kā ņemt, baudīt, visu izmēģināt, ja kas patīk – pieņemt, kas nepatīk – atraidīt. Tas skaistais līdzsvarojums: ne par ko neiekarst, ne par ko nebēdāties, meklēt ko iegūt dzīves ērtumam. Pēc šī dzīves veida cenzdamies, cilvēki ir gribējuši viens no otra mācīties. Es ņemšu no dzīves to, kas man par labu, kas man patīk. Es esmu bagāts, man nevajag ne nieka. Tu patiesībā esi nabags, kails, nožēlojams. Es dodu tev padomu: pērc no manis zeltu, lai tu būtu bagāts, un acu zāles, lai tu kļūtu redzīgs. Visi šie vārdi ir līdzības vārdi: zelts – bagātības simbols, gara bagātība, gudrība. Pērc no manis zeltu! Ņem šo dārgo mantu, kļūsti bagāts, ņem ticības dziļo gudrību, kas ved tevi sakarā ar paša Dieva žēlastības lietām.

Baltas drēbes – tīrais, skaidrais ietērps. Tai cilvēka attīrītajai dvēseles stājai, atteikšanai no visa netīrā, negantā, no tā, kas aptraipa: grēks, netaisnība, ļaunums; Tas padara mūsu iekšējo cilvēku neskaidru, netīru. Nomet šīs lietas, ietērpies sirds skaidrībā, tikumā, mīlestībā.

Acu zāles: skaidrot acis, iegūt šo skatu, ar kuru lūkoties dziļumā, saprast lietas viņu īstajā vērtībā. Saprast un redzēt ar bēdām un sāpēm uz grēku, raudzīties uz Dieva žēlastību un spēku. Remdena, ērta dzīve mums to aizklāj – skatu, kas sniedzas dziļumā. – Ko es mīlu, es pārmācu. Šai remdenībai pāri stāv šī iežēlošanās: pieņem, ko es tev saku.

Vēl viens atgādinājums, kas stāv visiem laikiem un iespaidiem pāri. Mēs stāvam Pestītāja priekšā kā tādi, par kuriem Viņš vēsta savu pārmācības asumu. – Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Nevis, ka mēs Viņu meklētu – Viņš mūs ir izredzējis.

Es esmu pie jums ik dienas, līdz pasaules galam. Tā nav kaut kāda vispārēja klātbūtne kaut kur – tā ir klātbūtne mūsu durvju priekšā, mūsu tuvumā. – Apustulis raksta no cietuma ar gavilēm savai Filipu draudzei: Tas Kungs ir tuvu! Mums nav jātvarstās pa pasaules visumiem un plašumiem. Nav jāmin – kāds Viņš ir, kas Viņš ir. Viņš ir tuvu – Viņš stāv durvju priekšā un meklē piekļūšanu mums. Nav lielākas laimes, kā šī klaudziena sadzirdēšana, durvju atvēršana. Ir tikai jāatver – nav jāmeklē, nav jātaujā – Viņš ir tuvu.

Ar to ir piepildīta visa cilvēka patiesā dzīve. „Es iešu pie tā un turēšu ar viņu mielastu.” Viņa klātbūtnē ir šī Dieva valstība, Viņš nāk pie mums ar saviem augstajiem dvēseles svētkiem – tur viss pazaudē savu iedomāto vērtību. Tas, ar ko Viņš ienāk pie mums, mūs piepilda.

Mēs stāvam uz Adventa sliekšņa. Tas ir atgādinājums ne tikai tam, ka Viņš reiz atnāca un atnes Dieva valstību mūsu vidū. Viņš ir pie mums ikdienas! Viņš stāv šo ieiešanu gaidīdams, un mēs Viņam pretim steidzamies ar visu savu spēku, prieku un mīlestību. Katrai Dienai ir jābūt šai durvju atvēršanas dienai, lai Viņš ienāk un tura savus svētkus ar mums.

Āmen

***

***