Lejuplādēt - "Baznīcas gads" (pdf)

Pierakstījušas
Maija Anda Meldrāja
Elga Vanaga
(Saņemts no M.Meldrājas 2009.g.)

Baznīcas gads

Svētki, iestādījumi, norisas

R.F.

Rīga, GA

1976/77

+++++

Satura rādītājs

Ievads

Ziemassvētku laiks

          Adventa laiks

          Ziemassvētki

          Jaunsgads

          Zvaigznes diena

Lieldienu laiks

          Ciešanu piemiņas laiks

          Lielā Lūdzamā diena

          Pūpolu svētdiena

          Zaļā Ceturtdiena

          Lielā Piektdiena

          Klusā Sestdiena

          Augšāmcelšanās svētki

Gaviļu laiks

          Baltā svētdiena

          Debesbraukšanas diena

Vasarsvētku posms

          Svētā Gara svētki

          Svētās Trīsvienības svētki

Bezsvētku pusgads

          Reformācijas diena

          Pļaujas svētki

          Mirušo piemiņas diena

          Kapu svētki

          Jāņa Kristītāja diena

Kristība

          Pieaugušo kristīšana

Konfirmācija

Laulība

Pelnu diena un gavēnis

Kristīgā apbedīšana

+++++

10,1-4. Nu pušķo savu sirdi, tu draudze kristīga
693,1-4. Nu, Kristus draudze, līksmojies, jauns baznīcgads ir iesācies
125,4-5. Tavs vārds, ak Jēzu, lai jel pilda pavisam manu dvēseli
47,1. Dievs, palīdz jaunu gadu sākt

Ps.42. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc tevis /../ Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga manī? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl patiekšu, ka Viņš manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs.

Apd.20,6-7. Mēs aizbraucām pēc neraudzētās maizes dienas no Filipiem un nonācām piecās dienās pie viņiem Troādā, kur mēs palikām septiņas dienas. Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākošajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.

1.Kor.16,1-3. Bet attiecībā uz vācamajām dāvanām svētao labā darai tā, kā es noteicis Galatijas draudzēm. Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, kā dāvanas nav jālasa tik tad, kad es nāšu. Bet kad es nākšu, tad sūtīšu jūsu izvēlētos ar vēstulēm no nest jūsu mīlestības dāvanas uz Jeruzalemi.

Šīs divas Svēto Rakstu vietas lai būtu par mazu pieturu domu gājienam par kristīgās baznīcas gadu, viņas svētku dienām un laikiem.

Mēs ar pirmo Adventa svētdienu esam iegājuši jaunajā Baznīcas gadā, kas turpinās līdz mirušo piemiņas dienai.

Kas tas ir – Baznīcas gads, ko nozīmē tā saturs, tā dienas? – Gadu skaitīšana ir pazīstama no seniem laikiem, izejot no dažādiem punktiem. Bet – Baznīcas gads? – Mēs drīkstam saukt par Baznīcas gadu jebkuru kalendāra gadu, pat kalendārā, kur nav atzīmēta neviena kristīgo svētku diena – arī tas ir Baznīcas gads: ir iespiests 19::, tas ir sākts ar Kristus piedzimšanu. Tas atgādina, ka stāvam laikmetā, kas sācies ar Jēzus Kristus piedzimšanu. „Mūsu ēra”, „mūsu laika skaitīšana” – tā tiešām ir mūsu laika skaitīšana (no Kristus).

Baznīcas gads sākas kādu mēnesi pirms Jaunā gada sākuma. Tas sākas ar pirmo Adventu. Kā ir tapis šis apzīmējums? – Tas ieviesies ne tik pārāk sen – kādā 16.gs. Bet kristīgo laika skaitīšana, kristīgo svētku svinēšana sākas daudz agrāk.

Sākotnēji bija pazīstama Baznīcas nedēļa, kas atšķīrās no jūdu nedēļas (kas atzīmē pasaules radīšanu un dusas dienu). Kristīgā draudze jau ļoti drīz no tā atšķīrās – patiesībā jau pirmajā Lieldienu dienā.

Varmācību – Jēzus krustā sišanu – ļoti steidzināja, lai tā neiekristu sabata dienā. Šai dienā sievas bija klusas pēc bauslības un pirmajā nedēļas dienā viņas dodas pie kapa, lai Viņu vēl apkoptu. Bet Viņš ir jau augšāmcēlies. Pirmatnējais apmulsums pārvēršas lielā priekā un gavilēs. Pirmajā nedēļas dienā mācekļi sapulcējās maizi lauzt – lielajā svētku dienā. Jūdu sestdiena (?) – tā sauktā septītā diena – ir viena diena septiņu vidū, kas ir iezīmēta kā Dieva dusas diena – jo tad vēl nebija kalendāra. Jūdu nedēļas pirmajā dienā notika Jēzus augšāmcelšanās – tā ir skaidri iezīmēta kalendārā. Šī diena svarīguma ziņā ir līdzvērtīga pasaules radīšanai. Miesīgais vecais cilvēks ir piecēlies līdzi Kristum – drīkstam teikt, ka ar Kristus augšāmcelšanos pasaule ir par jaunu radīta. – Apustulis arī ir norādījis, lai pirmajā nedēļas dienā katrs atnes savas dāvanas, jo tad draudze sapulcējas dievkalpojumā šinī svētku dienā.

Jūdi gavēja otrdien un ceturtdien, kristīgie – piektdienā, kas ar savu nosaukumu tiem atgādināja Kristus ciešanas.

Baznīcas gads sāka veidoties daudz neuzkrītošāk. Bet šī gada elementi sastopami jau senajā draudzē. Tad tas sākās ar Lieldienu notikuma pieminēšanu un svinēšanu. Lieldienu svētku diena ir pirmā svētdiena pēc pirmā pilnā mēneša pēc pavasara griežiem.

Lieldienas ir pirmie atzīmētie svētki, naktī uz Lieldienām notika jauno draudzes locekļu kristīšana. Tad tie nāca savās baltajās drānās vēl vienu nedēļu – līdz Baltajai svētdienai. Laiks pirms Lieldienām tika atzīmēts lielā nopietnībā.

Kristus piedzimšanas svētki ir tapuši kādā trešajā gadsimtā un ir noenkuroti pie 25.decembra. Kādēļ tieši 25.decembris – nav īsti skaidrs. Varbūt tādēļ, ka tas iekrita tumšākajā laikā. Bet ja mēs arī nezinātu mūsu Pestītāja piedzimšanas laiku, mums nekas nevar būt pretī pieminēt Viņa piedzimšanu, Viņa nākšanu pasaulē, un tas notiek tad, kad tumsa ir sabiezējusi visbiezākā un laiks pagriežas uz gaismas pusi. – Šie svētki ir kļuvuši par ievērojamiem svētkiem kā bērnu, kā ģimenes, kā apdāvināšanās svētki.

Līdz ar to, kad tapa Pestītāja piedzimšanas svētki, tapa arī sagatavošanās laiks – Adventa laiks, četras sagatavošanās svētdienas uz Viņa nākšanu. Adventa laikam ir vairākas nopietnas nozīmes.

1.Mēs vēlreiz apceram Pestītāja nākšanu pasaulē, ilgošanos un pravietojumus par ko Viņš ir gaidīts un sludināts. Katrs introits iezīmējas ar šo gaidīšanu, ar pravietojumiem un ar prieku par šo atnākšanu. Mana dvēsele ilgojas, Kungs, pēc Tevis. Mans Dievs, uz Tevi es ceru. Dari man zināmus savus ceļus, māci man savas tekas. Priecājies ļoti, Ciānas meita, jo nāk tavs Ķēniņš, kas ir tavs Pestītājs.

Šī ilgošanās, šī gaidīšana ved mūs cauri adventa svētdienām, un apsolījums: priecājies ļoti, tavs Ķēniņš nāk. Mēs vēlreiz izstaigājam ceļu no Vecās uz Jauno Derību.

2. Advents atgādina, ka mēs stāvam vēl Viņa otrās nākšanas priekšā. Jo Viņš ir solījis, ka Viņš nāks savā godībā – ne vairs pazemībā.

Mēs vēršam skatu arī uz Viņa māti, uz apsolījumiem, kas tai doti, uz viņas pazemību un paklausību.

Tas ir nopietns laiks – tā krāsa ir violetais.

Adventa laiks ievada svētku pusgadu.

Ziemassvētku laikā ietilpst adventa laiks, Ziemassvētki un pēcziemassvētku jeb Atspīdēšanas laiks.

1.Adventā: Tas Kungs nāk, Mt.21:4-5. 
2.Adventā: Tas Kungs nāk savā tiesā, Lk.21:27.
3.Adventā: Jāņa Kristītāja jautājums: Vai tu tas esi, vai mums būs citu gaidīt? 
4.Adventā: Jāņa liecība: Tam, kas nāk pēc manis, es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas.

Ziemassvētku vakars, nomodā palikšana un svētku dienas gaidīšana (Sevišķi katoļu baznīcā)

1.Ziemassvētku dienā katoļi lasa introitu: šovakar jums būs atzīt, ka Tas Kungs ir atnācis, un rīt jūs redzēsit Viņa godību. Lāsojiet, debesis, no augšienes ...

Ziemassvētku vakars saistās ar pašu notikumu, un pirmajos svētkos tiek apcerēts, ka Vārds ir tapis miesa un dzīvo mūsu starpā. Otrā Ziemassvētku diena – 26.decembris – iezīmējas kā ganu vēsts: Betlēmes gani, kas griežas atpakaļ un vēstī par to brīnišķo, kas ir noticis. 26.decembris ir arī no seniem laikiem pirmā mocekļa Stefana piemiņas diena (Apd.6,8-15).

Svētdienu pēc Ziemassvētkiem atzīmē Simeāna un Annas piemiņai, kas gaidīdami Dieva pestīšanu un redzēdami, ka Jēzus bērniņu ienes templī, saka slavinājuma vārdus: Lai nu Tavs kalps aiziet mierā ... Tas, kas ir ieraudzījis Kristu, var aiziet mierā, nekas lielāks par to vairs nevar būt.

Jaunsgads – tiek pieminēta Pestītāja nešana templī un vārda došana. Bet to aizsedz ar jaungada sagaidīšanu ...

Vecā gada noslēgums – stabili pieminama diena, Silvestrs (kāda Romas pāvesta vārds). Vecā gada noslēgums kristīgai draudzei ieguvis nopietnu raksturu. Savelkam kopā to, kas ir bijis: tiklab pateicībā, kā nožēlā, kā apcerē, ka visas dienas paiet. Noslēdzot šo gadu, nezinām, vai vairs noslēgsim nākošo. Ps.90,9-10: Jo visas mūsu dienas aiziet caur Tavu dusmību; mēs pavadām savus gadus kā pasaku. Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadus, vai, ja kas ļoti stiprs, astoņdesmit gadus, un viņas labums ir grūtums un bēdas; jo tā aiziet ātri un mēs skrienam nost.

Jaunais gads, kas sākas pasaules kalendārā, arvien nes Jēzus vārdu, jo no Viņa ir sākti gadi skaitīt: in nomine Domini. Mēs katrs stājamies nezināmā priekšā, bet stāvam Pestītāja patvērumā.

Svētdienā pēc Jaungada apcerē bēgšanu uz Ēģipti – tas saistās jau ar Pestītāja pirmajām ciešanām.

Zvaigznes diena – Atspīdēšanas diena – Treju Kungu diena – Treju ķēniņu diena. 6.janvāris iezīmē zvaigzni, kas bija atspīdējusi Austrumu zemē un gudrie vīri, to ievērojot, bija nākuši, lai pielūgtu jauno Ķēniņu. Tā ir Pestītāja ziņas došana visai pasaulei. Gaisma ir atspīdējusi, zvaigzne ir atspīdējusi, un kas māk ielūkoties zīmēs, ko Dievs iededz, to Viņa zīmes noved pie Dieva brīnuma un godības. – Meklēšanas sākums ir tīri cilvēcīgs – viņi meklē jauno pasaules ķēniņu Jeruzalemē, bet Viņš atrodas pavisam necilā vietā. Kas ir bijuši šie vīri – un vai viņi bija trīs – Evaņģēlijs to skaitu nesaka. Vai viņi bija ķēniņi vai zinātnieki – zvaigžņu pētnieki. Svarīgākais ir tas, ka Dievs ir devis zīmi, un tādu zīmi, ko redz pat tie, kas nav dzirdējuši Viņa apsolījumus. Ja viņu skats ir asināts un skaidrots, viņi saprot un saskata šo zīmi.

Šī diena tiek atzīmēta arī kā misijas diena.

Svētdienas pēc Atspīdēšanas dienas. (Epiphania Domini – kur atspīdējusi Dieva žēlastība) – var būt viena līdz sešas. Tā ir arī kavēšanās pie notikuma:

1.Jēzus divpadsmit gadu vecs.

2.Pirmais Jēzus brīnumdarbs – kāzas Kānā.

3.Spitālīgā dziedināšana, Romas kapteiņa kalpa dziedināšana.

4.Jūras vētras apsaukšana.

5.Līdzība par kviešiem un nezālēm.

6.Kristus apskaidrošana.

Ar to varētu noslēgt Ziemassvētku laiku.

Nākošais ir Lieldienu laiks, ciešanu piemiņa un augšāmcelšanās. Ziemassvētku pirmajā dienā altāris ir balts, arī Atspīdēšanas dienā, pārējās – zaļš (cerības, augstās dzīvības spēki). Baltā vietā var būt arī sudrabs vai zelts.

Baznīcas gads pats par sevi ir kā svētku laiks. Notikumi, kas uz mums ir runājuši savā laikā, runā atkal par jaunu uz mums. Tas iekārtotais laiks sataisa mūs uz to, lai šo vēsti saņemtu, lai šīs lietas dziļāk iesakņotos.

***

8,1-3. Kungs Jēzu, debess auseklīt, tu bēdās nāc mūs apraudzīt
693,1-4. Nu, Kristus draudze, līksmojies, jauns baznīcgads ir iesācies
491,2. Dodi saviem vārdiem kājas, ka tie teciņus var iet
522,1-2. Tev, Kristu, savas draudzes ganam mēs augstu godu šodien atnesam
170,1-4. Jau vakars klāt, ak, apstājies! Kungs Jēzu, vai tu secen ies’? 

Ps.122.Es priecājos ar tiem, kas uz mani saka: iesim tā Kunga namā ...

Kol.2:16-20. Tāpēc, lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet viņu būtība ir Kristus. /../ Ja nu jūs ar Kristu esat nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības.

Visas šīs lietas, ko mēs kā nosacītus gājienus staigājam līdz Pestītāja dzīves notikumiem – tās tikai norāda uz būtisko. Nevis svētki paši – lai pati svinēšana neatraujas no svētku būtiskā sakara. Tā svētku vadīšana savā cilvēciskājā veidā aizsedz lietu būtību. Lai atspulgs nenoved mūs uz citiem ceļiem, lai svētkus neiztukšotu tikai līdz cilvēcīgai līksmībai. Bet turot svētkus, tie runā uz mums savu valodu, ja Pestītāja darbs pie mums ar to apliecinās.

Lieldienu loks, cikls – svētki, kas sakopoti ap mūsu pestītāja augšāmcelšanos. Lieldienas ir pirmie īstie lielie svētki, visas rosmes īstais viduspunkts.

Katra mācekļu sapulcēšanās notika augšāmcelšanās atblāzmā. Sanākšana notika pirmājā nedēļas dienā – ne jūdu sabatā, dusas dienā. Svētdiena pati par sevi ir šī lielā notikuma atgādinājums un atkārtojums. Tam līdzi pieminami notikumi pirms un pēc tam – ciešanu laiks un debesbraukšana.

Pirmā daļa ir dziļas nopietnības un skumju laiks, laiks pēc lieldienām – gaviļu laiks.

Kristus ciešanu piemiņas laiks sākas jau deviņas nedēļas pirms pašas Lieldienu dienas. Kad ir nobeidzies atspīdēšanas laiks, devītā svētdiena pirms Lieldienām ir septiņdesmitā diena pirms Lieldienām. Tā ir tikai pirmais norādījums uz notikumiem, kas sekos.

9. svētdiena pirms Lieldienām: Ps.18,5-7 .. Nāves saites ap mani tinās /../ elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. Savās bēdās es piesaucu To Kungu /../ un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.

8.svētdiena – exurge – no psalma 44,24. Uzmosties, Kungs, kāpēc tu guli? Mosties, neatstum mūžīgi.

7.svētdiena. Esi man par patvērumu, kur es varu tverties.

6.svētdiena – pirmā gavēņa svētdiena. Ps.91,15. Viņš mani piesauc un es viņu paklausīšu. Es viņam esmu klāt bēdās, es viņu gribu izraut un viņu pagodināt. – Tas ir kā virsraksts par īsto ciešanu laika iesākumu.

Trešdienā pēc šīs svētdienas mums ir liela svētku diena – Lielā Lūdzamā diena. – Nebūtu gluži pareizi, ka tā ir kāda lūgšanu diena – patiesībā to vajadzētu saukt par grēku nožēlošanas dienu. To arī norāda introits: Kungs, mēs esam grēkojuši un bezdievību darījuši ... Tāpēc Tu mūs neesi saudzējis, Tava roka smagi guļ uz mums ... Jā, tā patiesi ir lūgšanas diena, bet īpašā nozīmē – jo grēku nožēla arī ir lūgšana. Šī diena draudzi grib ievadīt līdzi ciešanai Kristu ciešanām, līdzi sagatavošanās uz viņa upuri līdzi sagatavošanās uz to, ka nāk Viņa godība – augšāmcelšanās. – Jau sākot ar septīto svētdienu pirms Lieldienām (Esi man par patvērumu ...) introiti beidzas ar atgādinājumu: sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

5.svētdiena – reminiscere – Ps.25,6.: Piemini, Kungs, savu apžēlošanu un savu žēlastību, kas ir no mūžības.

4.svētdiena – oculi mei semper ... Ps.25,15: Manas acis vienmēr raugās uz To Kungu, jo Viņš izvilks manu kāju no tīkla.

3.svētdiena – Laetare, Jerusalem – Jes.4,54 ... Kungs, Tu esi sacījis: Priecājies par Jerusalemi ...

2.svētdiena – Iudica – Ps.43,1 Tiesā mani, Dievs, un iztiesā manu tiesu pret nesvētiem ļaudīm, izglāb mani no viltīgiem un netaisniem.

1.svētdiena pirms Lieldienām – Palmu svētdiena, atceroties notikumu, kad mūsu Kungs un Pestītājs ieiet Jerusalemē un Viņu sagaida ar palmu zariem. Mt.21,9 Bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un no pakaļas, kliedza un sauca: Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs! – Tas ir liels prieka un gaviļu brīdis, ka Viņš top saņemts, bet tas iezīmē

Kluso (ciešanu) nedēļu:

Ar Zaļo Ceturtdienu sākas pēdējais ciešanu laika posms. Grūti pateikt, kādēļ – Zaļā ceturtdiena. Īstais raksturs nav saistīts ne ar ko zaļu. Tā Kunga mielasts, tā ir svētā Vakarēdiena diena, šī sakramenta iestādījumu atceroties, notiek dievkalpojums. Ps.42. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis. – kādēļ šie psalma vārdi likti par virsrakstu šai dienai? – Manai dvēselei slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. – Tā tad var būt arī kas tāds, kas slēpjas aiz Dieva, bet nemaz Dievs nav. Tas saistīts ar Dieva meklēšanu. Šis sauciens ir katras dvēseles nopietnākā ilgošanās, kamēr tā saskaras ar Kristu, kas vienīgais var dot saskari ar dzīvo Dievu.

Ar Zaļo ceturtdienu ieejam ciešanu laika visdziļākajā nopietnībā.

Lielā Piektdiena (angļiem – Labā Piektdiena, citā uzlūkojumā – slepkavu diena, visas nekrietnības kāpinājums līdz nokaušanai) – ir nākošā diena. Tas ir baismīgais un drūmais, kas pavada šo dienu. Bet kristīgai draudzei tā ir arī Dieva žēlastības piepildījuma diena: beidzamie Pestītāja vārdi: tas ir piepildīts. Salīdzinātiem būt ar Dievu – tas ir noticis ar šo vienu upuri. Šis nāves upuris ir piepildījums – Pestītājs ir piepildījis savu uzdevumu, bet ir piepildītas arī dvēseles lielākās slāpes, ka mēs tiekam pestīti ar Viņa ciešanām. Introits: apžēlojies par mums ... vai kādas sāpes ir tādas, kā Tavas sāpes ... redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus.

Lielajai piektdienai seko sestdiena, kuru svin pareizticīgo un katoļu baznīca – Klusā sestdiena (arī Lielā sestdiena). Tā noslēdzas ar gandrīz nepārtrauktām dievkalpojuma svinībām, kas ilgst Lieldienu naktij cauri un pusnaktī iegūst gaviļu un prieka raksturu. – Evaņģēliskā baznīca nav uzsvērusi piesaistīšanu pie stundas. Mēs arī to nezinām. Mūsu draudzes Pestītāja augšāmcelšanās prieku sāk agrajā rītā, piekļaujoties Evaņģēlija norādījumiem, ka pirmās dienas agrā rītā sievas gāja pie kapa, bet atrada kapu tukšu, eņģelis vēstīja Kristus augšāmcelšanos. – Agro rīta dievkalpojumu – lielo svētku dievkalpojumu – Evaņģēliskā draudze svin.

Senajā kristīgajā draudzē vēl bija parasts, ka nakts uz Lieldienām bija arī kristību nakts tiem, kas bija sagatavoti saņemt svēto kristību un līdz ar to bija iekļauti augšāmcelšanās priekā. Baltās kristību drānas tie paturēja vēl visu nākošo nedēļu, tāpēc nākošā svētdiena –

Baltā svētdiena: 1.Pēt.2,2: Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti. Dominica in albi – svētdiena baltajos tērpos.

Psalms 46. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd. Un kalni pašā jūras vidū nogrimst, lai viņas ūdeņi kauc un no viņas greznošanās kalni dreb. /../ Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums.

Tit.3,4-8. Bet, kad mūsu glābēja Dieva laipnība un mīlestība uz cilvēkiem atspīdēja, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas apžēlošanās, ar mazgāšanu atdzimšanā un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. Šis vārds ir patiess, un es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus. Tas cilvēkiem ir labi un vajadzīgi.

Baznīcas gads ar savu sakārtojumu vēlreiz atgādina visas tās lietas, kas mums ir svarīgas un nozīmīgas, galveno kārt par Pestītāja nākšanu pasaulē, dzīvi, ciešanām, augšāmcelšanos, Svētā Gara darbību vēl pēc tam.

Augšāmcelšanās bija pirmie īstie kristiešu svētki. Sākumā katrreiz, kopā sanākot, pieminēja Kristus augšāmcelšanos. Piemēram, krievu valodā svētdienas vārds – augšāmcelšanās.

No Lieldienām līdz Debesbraukšanas dienai – 40 dienas – ir tā saucamais gaviļu laiks, Lieldienu laiks. To atzīmē draudzes, izpaužot savu prieku, piem., pareizticīgie šīs 40 dienas nemetas ceļos, bet priecīgi stāv Dieva priekšā.

1. svētdiena pēc Lieldienām (nelāga nosaukums – atsvēte, tas nav tā kā mājas svinību kopsavilkums) – Baltā svētdiena, vēl joprojām it kā Lieldienu diena. Pirmajā draudzē Lieldienu naktī jaunkristītie nāca visu šo nedēļu baltajās kristību drānās. Ar Kristu esam līdzi augšāmcēlušies, kā jauns radījums, kā jaunpiedzimušie, kas kāro pēc garīgā tīrā piena (1.Pēt.2,2).

2.svētdiena – Labā Gana svētdiena, vai Tā Kunga žēlsirdība; Ps.33,18. Redzi, Tā Kunga acs uzlūko tos, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.

3.svētdiena. Jubilate Deo omnis terra (Ps.66 Gavilējiet Dievam visa zeme! Dziedait Viņa vārda godībai, teiciet Viņa godu.)

4.svētdiena. Cantate Domino cantica nova (Ps.98. Dziedait Tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš dara brīnumus.)

5.svētdiena. Rogate – lūgšanas svētdiena (Jes.48)

Pēc 40 dienām ceturtdien – Debesbraukšanas diena: (Apd.1,11: Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.)

Ar to beidzas Lieldienu posms – mēs ieejam Vasarsvētku posmā. Vasarsvētku nosaukums neko neizsaka no šo svētku būtības, kas īstenībā ir Svētā Gara izliešanas piemiņa. – Vēl starpā bija

6. svētdiena. Exaudi Domine vocem meam (Ps.28,2 Klausi manas sirds lūgšanas balsi, kad uz Tevi kliedzu, kad savas rokas paceļu pret Tava nama vissvēto vietu.) – Saukšana, lūgšana pēc Svētā Gara žēlastības un dāvanām.

Svētā Gara svētku pirmajā dienā draudze piemin, ka Pestītājs pēc sava apsolījuma sūtījis pāri draudzēm Svēto Garu. Pirmoreiz sapulcējas kristīgā draudze. Pētera spēcīgās, aizrautīgās liecības dēļ par Kristu vairāki tūkstoši likās kristīties Jēzus vārdā.

Vasarsvētki – kristīgās draudzes redzamā sapulcēšanas diena. Bet Dieva draudze, cilvēku sadraudzība ar Viņu ir tur, godībā, kur Dievs Tas Kungs ir ar saviem debesu pulkiem, kur tiek piepulcināti tie, kas ieiet godībā. Ar to, ka Pestītājs cilvēka izskatā ir pasludinājis Dieva valstību, tā ir tapusi pasaules vidū redzama, it kā nokāpusi no augstības un apliecinājusi savu klātbūtni zemes virsū: līdz ar eņģeļiem un debesu pulkiem slavējam Tavu godību. – Te pie altāra nākdami, esam uz debesu valstības sliekšņa. Tā Vasarsvētki ir Svētā Gara darbības izpaudums. Svētais Gars ir nācis uzcelt savu mājokli mūsu vidū.

Nākošā svētku diena pēc Svētā Gara svētkiem ir Svētās Trīsvienības svētku diena, kur kristīgā draudze piemin Dieva trejādo izpausmi un vienību. Te neatzīmē nekādu notikumu piemiņu. Tā ir pieņemta, lai saņemtu kopā visu ticības apliecību (Jņ.3,16-21, Rom.11.). Šie svētki ienākuši desmitajā gadsimtā. Dominica aurea – zelta svētdiena, tā saukta agrāk, 14.gds.

Tālāk nāk bez svētku pusgads – te svētdienas sakrita pēc Svētās Trīsvienības. Svētdienu skaits nenoteikts, atkarībā no tā, kad bija Lieldienas (visaugstākais 27 svētdienas). Te apskata, piemēram, līdzības.

Šajā laikā iekrīt dažas pieņemtas svētku dienas, kas saistās ar kristīgās draudzes dzīvi.

Ar nemainīgi datumu 31.oktobri – Reformācijas svētku diena, kad Mārtiņš Luters bija piesitis 95 tēžu teikumus diskusijai par grēku atlaižām. Tā nav evaņģēliski – luteriskās Baznīcas dibināšanas diena. Tā ir pati kristīgā baznīca no apustuļu dienām sākot, tikai tā ir atradusi par vajadzīgu atraidīt lietas, ka kavējušas mums tuvoties pie Pestītāja. Bet evaņģēliski – luteriskā Baznīca nav dibināta.

Pēc apustuļa Pāvila Mārtiņš Luters ir bijis apustuļiem līdzīga pravietiska personība, pasludinājis skaidru Evaņģēlija pasludināšanu (tā teicis kāds katolis, kas vēlāk aizgājis no katoļiem).

Šai laikā iekrīt vēl Pļaujas svētki – pirmajā vai otrajā oktobra mēneša svētdienā. Tas ir tapis laikos, kad viss cilvēku vairums dzīvoja laukos, un pēc pabeigtās pļaujas tika svētīti Pļaujas svētki – pateicības nozīmē: esam savākuši to, ko Dieva roka devusi mūsu miesas uzturēšanai. Te parādās Dieva gādība par laicīgajām cilvēka vajadzībām. – Amerikas Savienotajās Valstīs ir četras pateicības pienešanas dienas. Agrāk, kad tautas dzīvoja dievbijīgu dzīvi, pēc nelaimēm – kariem, epidēmijām, stihiskām nelaimēm – tika svinētas pateicības dienas. Piem., Insbrukā „Pestsäule” – celts, kad pārciesta liela mēra epidēmija, pateicībā, ka visi nav aizgājuši bojā. – Kad tava roka atdarās, Tu pabaro ar labprātīgu garu.

Beidzamā svētdiena Baznīcas gadā ir Mirušo piemiņas diena, veltīta mūžības lietām. Nosaukums atsedz tikai vienu daļu no šīs dienas rakstura. Mēs pieminām savu nīcību un to, ka stāvam nāves priekšā, apceram nāves varenību un to, kad Dievs mūs ir izrāvis no nāves savā žēlastībā. – Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi pie tiem, kas Viņu bīstas.

Ir tapis īpašs ieradums kapsētās – Kapu svētki. Tiem vēl nav 100 gadu mūsu dzimtenē, tie ir īpati latviešu tautas svētki. 1860-tajos gados ar lielu saviļņojumu svinēja Misiones (misijas) svētkus – brīvā dabā pulcējās ļaudis stundām ilgi (Neikens u.c., sevišķi Vidzemē). Šīs sanāksmes tika izdzēstas un tad sāka tapt kapusvētki (it kā to esot sācis Andrievs Niedra). Vietalvā tas bijis sevišķi izteikts, brauca no visām malām. Notika dievkalpojums, un pēc tam pie ratiem notika pacienāšanās, radi ar radiem ,pazīstamiem sanāca kopā. Uzaicinājums – pienāc pie ratiem – bija izlīgums, ja bija bijuši kādi naidi. – Tā patiesībā ir dziļi nopietna un pamatota doma: tanī vietā, kur būs jāapgulstas, notiek izlīgšana.

Vēl var būt svētku dienas, veltītas valsts dzīves notikumiem, skolu svētki, bērnu svētki, jaunatnes svētki – lai Dieva žēlastību piesauktu un pateiktos.

Var būt svētki – svinības, saistītas ar draudzes dzīvi: atceres, darbinieku ievešana amatā. Tās ir mainīgas un gadījuma svinības.

+++++

220, 1-2. Ieprieciniet, ieprieciniet manus ļaudis, saka Dievs. 
118,1-3. Uz Dieva klintīm augsti celta stāv Kristus draudzes svētā pils.
353,4-5. Tik Tavā vārdā strādāt mums savu darbu būs
694,1-4. Rīta zvaigzne, nakts kad zūd

Ps.46. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. /../ Nāciet un raugait Tā Kunga darbus, kas postīšanu sūta virs zemes, kas kariem liek mitēties pa visu pasauli /../ Nostājieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs. Es būšu paaugstināts starp pagāniem. Es būšu paaugstināts zemes virsū.

Mt.3,1-3. Tanīs dienās uzstājās Jānis Kristītājs un sludināja Judejas tuksnesī: atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis: Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas!

Pati vasaras vidus diena ir veltīta Jānim Kristītājam. To noēno saulgriežu svētku paradumi un ierašas, kam nav kristīga pamata, bet vasaras pilnskanības prieks. Te iekrīt arī piemiņa, veltīta Jānim Kristītājam. – Bet ar Jāņa Kristītāja piemiņu saistāmies arī Adventa laikā – tad pievēršamies ceļa sagatavotājam, kas gājis Kristum papriekšu. – Kristīgā draudze atšķir Jāņa Kristītāja dienu (vasaras vidū) no evaņģēlista Jāna dienas – Ziemsvētku dienas laikā (27.decembrī.) Tāpat Pētera – Pāvila diena (29.jūnijā) un Marijas pasludināšanas diena (25.martā). Sveču diena (2.februārī) – Marijas šķīstīšanas svētku diena. (Ar to noslēdzas Ziemassvētku laiks katoļu baznīcā).

Gadījuma svētki: gan draudzē, gan sabiedrībā, ģimenē, valstī, kurus atzīmē svinīgi ar dievkalpojumu, svin piemiņu. Svin gadskārtu dievnamam, draudzes dibināšanas dienu, garīgo darbinieku atceres,  jubilejas, ordinācijas svētku dienas, darbinieku gadskārtas.

Katrs dievkalpojums ir augsti svētki.

Jubilejās un svinībās izvairāmies no riņķošanas pašiem ap sevi. Bet ja šinīs lietās stājamies un parādāmies Dieva vaiga priekšā, tad katra atcere, ja tā var tikt atzīmēta ar augšup pacelšanos uz Dievu, ir attaisnojama, šī svinēšana ir patiesi svētki.

Katoļu baznīcā aizlūgums par mirušo – rekviēms – ir ārkārtīgi skaists un dziļi nopietns: mūžīgo mieru dodi viņiem, ak, Kungs ... Tevi apklāj slavas dziesma Ciānā, visa miesa nāk Tavā priekšā. Mēs konfrontējamies Dievā. – Tikai tā: lai svinēšana paceltu augšup Dieva varenības priekšā.

Dievkalpojums var notikt ne tikai baznīcā. Ir dievkalpojuma veidi, kas ienāk mūsu mājā, brīvā dabā, kapsētā – par visām lietām tur, kur nākam saskarē ar iestādījumiem: kristībām, laulībām u.c. Mēs ieejam savā kambarī un svinam kādu garīgu iestādījumu.

+++++

503,1-2. Kungs Dievs, mēs šeitan kopā esam un lūdzam Tevi zemīgi
718,1-3. Uz Dieva klintīm augsti celta
125,2-3. Cik mīļi Tu man’ turi vērā
94,2-3. Dzēsi manus grēkus savām asinīm

Mt.28,18-20. Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.

Kristība. – Šie vārdi satur kristības trīsvienības formulu, un to lieto kristības sakramentā. Kristības sakraments ir pirmais sakraments, te sākas kristīgā cilvēka kristīgās dzīves gājums, neatkarīgi no vecuma. Būtiskais ir tas: tas ir sakraments, kas mūs atdzīvina, rada jaunai dzīvei, izņem mūs no dzīves, kas padota ļaunā spēkiem, un mēs topam iecelti Kristus pulkā. Mēs kā jauns radījums sākam jaunu dzīvi. Kristības sakramentā mēs saņemam Svētā Gara dāvanu. Pēteris pirmajā lielajā kristības dienā, kad piepulcināja draudzei 3000 dvēseles, teica: topiet kristīti un saņemiet Svētā Gara dāvanu.

Sakramenta elements ir vienkāršs: ūdens, kas top uzliets, ar to apslapināts, vai tanī iegremdēts. Nav svarīgs ūdens daudzums, bet tīrums, dzidrums. To var izdarīt ikviens kristīgais cilvēks Trisvienīgā Dieva vārdā kristot, piemēram, slimnīcā, kur piedzimst vārgs bērniņš, šai mazajai dvēselītei dod atraisījumu no saitēm ar Ādama pirmgrēku.

Katķisms saka, kas ir kristība: tāds ūdens, kas ar Dieva pavēli iestādīts un ar Dieva vārdiem savienots – Tēva, Dēla, Svētā Gara vārdā tevi kristīju. Tas ir viss kristības sakraments. Dieva vārdi, kas ūdenim klāt – tas izklausās vienkārši, vientiesīgi, bet tie ir arī nopietni, kas visu izdara.

Sakaramenta izpildīšanā jāizšķir divas lietas: sakramentāli būtiskais un ceremoniāli simboliskais.

Sakramentāli būtiskais ir kristības rituālā absolūti nepieciešamais, pats sakraments: es tevi (vārds) kristīju Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara vārdā.

Otra – ceremoniāli simboliskā puse var būt dažāda.

Uz šo sakramentu ir jābūt sagatavotam. Apustuļu dienās, kad ļaužu pulks, satriekts un satrūcināts Dieva bardzības un žēlastības priekšā, jautāja: kas mums jādara? Pēteris teica: „Jums jātop kristītiem.” – Tā bija sagatavošana vienā mirklī: Filips ar augsto valsts vīru, Pēteris Kornēlija namā ...

Šīs straujās Gara aizgrābtības vietā nāca katahumenāts – ar ilgstošu sagatavošanu. Kad sāka bērnus kristīt, nāca galvinieki, kas solīja bērnu vadīt kristīgā garā. Sākumā kūmu lomu uzņēmās paši vecāki, galvodami par savu bērnu audzināšanu kristīgā garā. Tikai 836.g. Maincas koncils prasa citus aizbildņus – garīgai audzināšanai atšķirībā no miesīgās audzināšanas.

Kristību rituāli atrodami pie baznīctēva Tertuliāna 1.un 2.gs. mijā: piena un medus pasniegšana, svaidīšana ar eļļu, roku uzlikšana, baltas drānas un galvas apsegs, gurnu apjošana, vai rokā ieliek degošas sveces, vārda nomaiņa. Tie ir skaisti, jauki blakus darījumi.

Pēc Romas Baznīcas vēlāk izstrādātā rituāla (pāvests Pāvils V, 1605-1625) dažas lietas tvertas citādi. Kristāmo jautā: ko viņš vēlas? Uz to kristāmais atbild: ka viņš meklē Dieva žēlastību Svētajā Kristībā. Notiek atsacīšanās no ļaunā un viņa darbiem. Pieslēdzas ticības apliecinājums. Tad notiek eksorcisms – ļaunā gara izdzīšana: izej, ļaunais gars, dod vietu Svētajam Garam. Mēs esam mājoklis, kur var mājot Dieva Gars vai ļaunais gars. Sāls ielikšana kristījamam mutē – lai nesapūtu ļaunumā. Apzīmēšana ar krusta zīmi, deguna un ausu aizskaršana (lai varētu saņemt patiesību). Tad jautājums: vai viņš grib tikt kristīts. Tad ietērpj baltās drānās, iedod rokā degošu sveci, dod kāda svētā vārdu. – Tā ir tāda simboliska darīšana, kurai pašai vērtības nav.

Luters savā otrajā kristību grāmatā visu lieko noraida un atstāj būtisko.

Mūsu kristību rituāls var notikt dievkalpojumā, pēc dievkalpojuma, citās telpās. Absolūti nepieciešams kristību trauks ar skaidru ūdeni.

Nepareizi ir, ja dievkalpojumā krista pēc ticības apliecības, jo uz šīs apliecības pamata top kristīts.

Kristīšana pie altāra nav gluži pareiza. – Pizas dombaznīca sastāv no 3 daļām: sasvēries tornis, pats Doms un vēl neliela baznīcas telpa – baptistērijs, kristīšanas baznīca. Doma ir tāda, ka tas, kas nav kristīts, nav cienīgs ienākt dievnamā. Kur nav atsevišķa baptistērija, kristīšana notiek pie durvīm, un tad to var pienest pie altāra. – Anglikāņu baznīcā Rīgā pie ieejas labajā pusē bija kristāmais trauks uz paaugstinājuma. – Mēs varam arī nebūt tik stingri šais ieskatos, lai gan tā ir rituāli loģiska doma: vēl šis nams ienācējam ir svešs. Pie sliekšņa saņēmis ieejas sakramentu, viņš var nākt dievnamā. – pareizāk ir kristīt pēc pabeigta dievkalpojuma, jo šie divi dievkalpojumi viens otru pārtrauc.

Kristību dievkalpojumu ievada ar kopīgi dziedātu dziesmu. Dieva Tēva, Dieva Dēla, Dieva Svētā Gara vārdā. Mācītājs savā uzrunā izskaidro kristības nopietnību un vajadzību, paskubina vecākus un kūmus. Tas ir sprediķis, bet tas var arī nebūt, ja ir steiga. Seko kristības iestādījuma vārdi – par iestādījuma spēku un vajadzību (Man ir dota visa vara ...) Tad krusta zīmes došana kristījamam. Seko lūgšana – izlūgšanās: svētī pēc sava apsolījuma vārda šim bērnam ūdens mazgāšanu ... Tad atgādinājuma vārds, ka mēs drīkstam bērnus Jēzum (pieaugušiem tas nav). Pestītājs nevarēja kristīt uz sevi, bet viņa pieskaršanās jau ir pieņemšana. Tad Svētā lūgšana. Ir novērots, ka šie mazie radījumi turas pretī, lai šī svētība netiktu dota – ļaunajam miesīgajam jāiet bojā, cīnās šie divi spēki. Seko ticības apliecinājums. Mēs kristījam Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara vārdā, tādēļ jāapliecina, ka mēs tam ticam. Tad jautā, vai uz šīs ticības pamata kūmi vēlas, lai bērns tiktu kristīts. Tad notiek pati kristīšana, pēc tam īss svētīšanas vārds.

Raksturīgi, ka atkārtojas tie paši vārdi, kā kādu guldot zemes klēpī, tikai otrādā kārtībā: lai svētī tavu ieiešanu un iziešanu; mirušam – iziešanu un ieiešanu. – Tad pateicības lūgšana. – Nav tādas lietas, par ko nebūtu Dievam jāpateicas. Tas ir dabiski, loģiski, liturģiski pareizi: izlūgšanās un pateicības lūgšana – tas pats „lūdzu” un „paldies” – tāpēc nepieciešamas abas šīs lūgšanas. Pieslēdzas vēl pamācība kūmiem un vecākiem. Tad – svētīšana, pateicības dziesma.

+++++

Ebr.6,1-3. /../ Ar mācību par kristību veidiem, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšanos un mūžīgo tiesu. Arī mēs to darīsim, ja Dievs atļaus.

Apd.19,1-7. Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus, viņš tiem sacīja: Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi? Tie viņam atbildēja: Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir. Viņš jautāja: ar kādu kristību jūs esat kristīti? Tie atbildēja: Ar Jāņa kristību. Bet Pāvils sacīja: Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir – Jēzum. To dzirdējuši viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja. Viņu bija pavisam ap 12 vīru.

Pieaugušo kristīšana mūsu baznīcā tagad ir aktuāls jautājums – sastopamies ar pieaugušiem, kas nav kristīti. Pats kristības sakraments paliek viens un tas pats: pat sakraments un iespējami mainīgās daļas, kas uz to sagatavo. Sākums var būt tāpat pie altāra; uzruna ir ar īpašu virzienu – tas virzās uz pašu kristījamo, kas ir spējīgs to saņemt un saprast. Tad tie paši kristības iestādījuma vārdi: ejiet pa visu pasauli, dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tālāk krusta zīme pie pieres un pie krūtīm, svētības izlūgšanās. Dieva vārds kristījamiem – ne par bērniņiem, bet: klausies Evaņģēlija vārdus, kā mums būs Pestītājam iet pakaļ ... Mūsu Tēvs. Tad atšķirīgā daļa: kristītājs uzrunā kristījamo un uzstāda rindu jautājumu. Tad seko ticības apliecība, ko saka kristījamais. Vēl jautājums: vai tu gribi tikt kristīts? Te ir arī katehēze – kristīgās mācības pamatu pārbaude visas draudzes priekšā. Tad kristīšana, vārdā nosaucot. Pateicības lūgšana, svētības un žēlastības vēlējums.

Šis pieaugušā kristīšanas veids saskan ar iesvētīšanu.

Vēl atgriežoties pie kristības rituāla. Kas notiek, ja pēc kristības cilvēks aiziet, aizliedz kristīgo draudzi, un pēc tam nožēlo? Meklē atpakaļceļu pie kristīgās draudzes? – Kristība nav atkārtojama, tā ir vienreizēja. – Bet apustuļu darbu 19.nod. lasījām, ka tos, kas kristīti, vēlreiz kristī. – Bet tie pirmo reizi bija kristīti ar Jāņa kristību. Tas, ko darīja Jānis, nestāv sakarā ar to, ko Pestītājs ir pavēlējis. Jānim tā bija zīme ļaudīm, kas gatavojās uz Pestītāja nākšanu. Sektās, tā saucamās „bībeliskās kristības” nav nekādā sakarā ar īstu kristību. – Kad Pāvils tiem uzliek rokas, pār viņiem nāk Svētais Gars. Kristība saistās ar Svētā Gara dāvanu.

Jau pie Tertuliana (3.gs. beigās) sastopam svaidīšanu ar eļļu. Tas ir bijis jūdu rituālā, lielās iesvētīšanās kādā uzdevumā. Tas ilgstoši palicis austrumu un rietumu draudzēs. Līdz ar to katoļu baznīcā firmācija: ne agrāk par septīto dzīves gadu bīskaps dod eļļas svaidīšanu, stiprināšanu. Tas ir mēģinājums topošo draudzes locekli, apstiprinot notikušo kristīšanu, iesvētīt līdzi par draudzes locekli. Katoļiem tas ir otrs sakraments. – Evaņģēliskā baznīca noteikti noraida šo iestādījumu kā sakramentu. – Tas ir lielā mērā Vecās Derības ieradums.

Evaņģēliskajā baznīcā ir konfirmācija – tādēļ, ka to diktē tiešā nepieciešamība. Pieaugušais kristīgās draudzes loceklis tiek sagatavots un pārbaudīts ticības pamatos. Ļoti noteikti evaņģēliskā baznīca noraida līdzību ar firmāciju. Kristība jau cilvēku iestiprina. Viņš gan ir jāpamāca, jāpārbauda ticībā. Tā ir garīgās pilngadības robeža. Nav svaidīšana ar eļļu, bet pietiek ar roku uzlikšanu un svētīšanu. Sagatavošana – pārbaude – apliecība – svētīšana un roku uzlikšana.

Iesvētīšanas dievkalpojums vienmēr saistās arī ar Svēto Vakarēdienu, tas ir pirmais komūnijas dievkalpojums.

Konfirmācijas introits: Uzmosties, uzmosties, Ciāna, redzi, tavi jaunekļi nāk kā rasa iz ausekļa ... Tad uzrunas vārds – Dieva vārda tiešā pasludināšana un īpaša pieminēšana notikumam. Tad pārbaude – mācītājs uzrunā jaunos draudzes locekļus: kas mani apliecina cilvēku priekšā, to es arī apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs ... Tad ticības apliecība un pārbaudes jautājums: vai gribat palikt pie šīs ticības? Tad apstiprinājums: Tas Kungs to ir dzirdējis. Seko uzņemšana par pilntiesīgiem draudzes locekļiem. Pēc tam katru atsevišķi svētī ar roku uzlikšanu un Dieva vārda teikšanu. Paskubināšana draudzei un tuviniekiem, pateicība un slava Dievam – pateicības lūgšana. – Dievkalpojums turpinās ar bikti un sakramentu.

Kas ir ar tiem, kas aizgājuši no kristīgās draudzes uz sektām un saņēmuši bībeliskās kristības, nonicinādami un aizliegdami sakramentu? Tā ir briesmīga lieta. Ja viņi ir saņēmuši tikai Jāņa kristību, tad kristīšanai ir jānotiek. Ja ir aizgājuši galīgā pagānismā, pēc grēku nožēlas tie ir iesvētījami par jaunu ar roku uzlikšanu. 

+++++

725,1-2. Dod mums jaunu dzīvi, Dievs.
421,1-3. Es un mans nams, mēs solāmies Tev, savam Dievam padoties.
371,1-4. Jēzu, pavadi ceļā žēlīgi.
385,3-4. Svētība ir tādās mājās, kurās valda mīlība.

1.Moz.2.

Ef.5,15-32. Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri: izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! /../ esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā. Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva. /../ Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā. /../ Jo mēs esam Viņa miesas locekļi. Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu. Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi.

Laulība. – Pareizticīgie un katoļi runā par laulību kā par sakramentu, mēs te nesaskatām sakramenta elementus. Laulība ir ļoti sens iestādījums, kas sākumā nav vests sakarā ar kultu un tā izdarību. Tā ietilpst Dieva radīšanas darbā: Viņš tos radīja vīrieti un sievieti .. Viņš tos svētīja un sacīja: vairojaties, ... nav labi cilvēkam būt vienam. – Te ir izteikts Dieva izkārtojums, zīmējoties uz cilvēku cilti. Visa pārējā dzīvā daba gandrīz bez izņēmuma pazīst šo divu dažādību kopsadarbību, lai tiktu uzturēta kārta. Laulība ir jau tur, kur dzīvnieku un putnu pasaulē top vecāki un bērni, un tas turpinās pie cilvēkiem. Ģimenes tapšana, palīdzība viens otram, savstarpējais papildinājums – un šī viena miesa, kas turpina cilti.

Kas ir kristīgā laulība? Kāpēc draudzē šos divus laulā? Vai nepietiek šī Dieva iedibinātā kārtība pati par sevi? – Kristīgā laulība balstās uz to, ko lasām Evaņģēlijā, kā Pestītājs uzlūko vīra un sievas attiecības, izslēdzot pat domās netīras domas un uzlūkojumus. – Jūs esat jauns radījums – ko tas nozīmē? Vecais cilvēks jānoliek, jāietērpjas Kristū. Tas nozīmē, ka ar Jēzus Kristus nākšanu pasaulē, un ar to, ka Viņš ietērpies cilvēka izskatā, Viņš ir devis tādu kā programmu – parādījis, kas ir cilvēks: radījums, kas ir Dieva izredzēts būt Viņam līdzīgam. Ar Jēzus Kristus nākšanu notikusi līmeņu izmaiņa, cilvēks ir aicināts uz Dieva bērna kārtu, uz šo jauno stāvokli. Nepārtraukta ir cīņa ar miesu un asinīm, ar zvēra ierašām. Harems – atpakaļtiekšanās uz kustoni.

... tad nu apvelciet kā Dieva izredzētie un mīļotie sirds žēlastību, laipnību, ... viens otru panesdami, viens otram piedodami ... pāri apvelciet mīlestību, kas ir pilnības saite. – Paralēle: vīra un sievas starpā ir attiecības kā Kristum ar draudzi. Šī garīgā, paaugstinātā nostāja! Šis noslēpums ir liels, tas nav sabradājams, iztukšojams, pazemojams. Tāpēc kristīgā draudze uzskata par nepieciešamību, ka šai kopībai jātop svētītai, jāpaceļ pāri paaudžu turpināšanas ieradumam, iegūstot garīgās vienības, savstarpējās cieņas un mīlestības kāpinājumu.

Dieva izredzētie, svētie un mīļotie – ne vien tikai Dieva radījums.

Vīrs ir sievas galva ... Te pazemojuma nav. Tā kā katrai lietai ir viena galva, viena virskārtība: tiek piešķirts kopīgs uzvārds. Vīra uzdevumos ietilpst cīņa ārpusē; mājas un pavarda sargāšana un uzturēšana, šūpuļa kāršana ir sievas uzdevums. Viens stāv ārpusē ar šķēpu pie durvīm, otrs sargā iekšējo siltumu.

Svinīgā veidā tiek noprasīts laulības solījums, kas jāapstiprina ar „jā”. Tam seko ārējās izdarības – gredzenu uzmaukšana pirkstā, roku savienošana, un tad – īsais salaulāšanas vārds: gredzens kristīgā draudzē ir laulības zīme ... Es jūs salaulāju Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara vārdā.

Gredzenus ir pazinušas jau senās tautas – gan kā rotas lietas, gan kā kādu tiesību izpausmi: gredzens – zīmogs; gredzenu deva vecos laikos ķēniņi, piešķirdami laicīgu varu. Pāvests valkā Pētera gredzenu, kur iegravēts viņa vārds, un, kad pāvests mirst, gredzenu salauž.

Gredzens kā laulības zīme iet atpakaļ uz tūkstošs gadu senu pagātni. Gredzens – savstarpējā uzticības un mīlestības zīme. Gredzens ir tikai simboliska, pieņemta zīme, kas jāvalkā ar cieņu.

Laulības rituāls noslēdzas ar lūgšanu un svētīšanu.

+++++

122,1-4. Tav’s asin’s, tava taisnība ir mana rota dārgākā.
307,1-3. Vēl žēlastības vārti stāv vaļā maldīgam.
344,2-3. Dievs mūs ir licis mācīt, kāds taisns Viņš ir sodībā.
144,1-4. Kāpēc tu miris esi. 

Joeļa.2.

Mt.6,16-21. Un kad jūs gavējat, tad neesat saīguši kā liekuļi. /../ Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu. /../ Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs /../ Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.

Šodien šo Dieva vārdu lasa visā katoļu baznīcā – tā ir tā saucamā pelnu diena. Šī diena mūsu tautā ir palikusi par paradumu un māņiem. – Tā ir lielā Lieldienu gavēņa diena katoļu baznīcā. – Kā šis gavēņa paradums cēlies? – Gavēnis ir pierasts jūdu draudzē, jau pie Mozus un praviešiem. Pravietis Joels atgādina, cik nopietnai jābūt šai dienai – ar lielu nožēlu un grēku atzīšanu. Arī Jaunajā Derībā runā par gavēni. Jēzus gan atraida ārišķību, bet gavēnim ir daudz dziļāka izpratne – liela nopietnība un atturība no visa tā, ka varētu atraut no grēku nožēlas un klusu palikšanas Dieva priekšā. Jau 3.gadsimtā arī 2.gadsimtā parādās pirmās gavēņa prakses un noteikumi, kā šim gavēnim jānotiek. Pirmslieldienu laiks ir dziļas nopietnības, atturības, gavēņa laiks. Grēku nožēla, savu grēku atzīšana, dziļa nopietnība Pestītāja moku un nāves piemiņā. Gavēšana izpaužas atturībā no tīkamas un smagas barības, īpaši gaļas, no izpriecām un vieglprātīgas izklaidēšanās. Par gavēņa paraugu sāka uzskatīt Pestītāja 40 dienu ilgo gavēni. Austrumu baznīca no gavēņa laika izslēdz svētdienas, tāpēc gavēņa laiks paildzinās. Romas baznīca skaita 40 dienas – tad pirmā trešdiena starp septīto un sesto svētdienu pirms Lieldienām ir šī 40tā diena – gavēnis sākas ar tā saucamo Pelnu dienu. Pirms tam ir atļauts visāda veida prieks – karnevāli, jautras pārgalvības. Bet Pelnu dienā sākas dziļa nopietnība. Katoļu baznīcā pats sev un tiem, kas pienāk pie altāra, uzkaisa pelnus uz galvas, vai uzvelk ar īkšķi ar pelniem krusta zīmi. Šie pelni ir ņemti no iepriekšējā gada sadedzinātajiem palmu vai pūpolu zariem, nolikti uz altāra, slacināti ar svētītu ūdeni. Ar to atgādina: cilvēk, pīšļi tu esi, par pelniem tev jāpaliek. – Bet aiz ārējām izdarībām kādreiz pazūd nopietnā zīme. Pelni – šī viela – brīnumus nedara.

Evaņģēliskās draudzēs šie paradumi nav saglabājušies, bet ārējā zīme – pelnu kulītes, ar ko viens otru panerro – tās ir atraisījušās no kristīgās saknes.

Mārtiņš Luters saka: gavēt un sataisīties ir labi, bet no tā neatkarājas dziļākais un būtiskais. Domājot par dievgaldu – būtiskais paliek. Gavēnis pie mums nav noliegts, ne obligāts. Mēs to laiku saucam par ciešanu laiku, tad norimstas dzīves skaļums, nenotiek svinības, sarīkojumi.

Kas ir gavēņa nozīme, vērtība, saturs? – Neēst to, nedarīt tā un tā – tas nē. Gavēnis ir atteikšanās un savaldīšanās. Te ietilpst visas mūsu izpausmes – nekādas līksmas dzīres, ne pieēšanās ar to, kas gards un labs. Gavēnis ir koncentrēšanās, sakopošanās uz kaut ko – kā cīkstonim, kas dodas sacīkstē pēc savas goda maksas. Katrs, kas kaut ko grib veikt, saka – man uz to jākoncentrējas, jāsakopo spēki. Mūsu dvēseles darbam, kad gribam uzlūkot Pestītāja ciešanas – „mūžam lai to acu priekšā turu” – lai dvēsele saņemtu svētību, kas nāk no Viņa. Tas nenotiek starp vienu un otru laika kavēkli, deju. Gavēnis ir šī dvēseles spēku sakopošana. Ne it kā šo dienu noskaitīšana, darīšana via nedarīšana pati ko dod – tas ir cilvēka vājais mēģinājums saprast, piedzīvot, pārdzīvot līdzi lietas, ko Pestītājs nes.

Mūsu baznīcā ir Lielā Lūdzamā diena – īpaši lūgšana – „Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs”. Vācu valodā – „Buss un Bettag”. – Trešdien starp piekto un sesto svētdienu pirms Lieldienām, ciešanu laika sākuma pirmajā trešdienā. Citās baznīcās tā ir arī citās dienās, arī vairākkārtīgi. Tā var tikt izsludināta lielu briesmu, sērgu, nelaimju laikos – sapulcina draudzi Dieva priekšā uz grēku nožēlu un lūgšanu.

Pelnu sagatavošana, iesvētīšana, slacināšana noved pie briesmām, uzskatot, ka tā ir brīnumviela; tā tas nav. Mums jāapzinās, ka Dieva priekšā esam pīšļi, raugāmies uz to ar dziļu nopietnību tuvojoties Kristus ciešanām.

+++++

237,1-2. Ar dziļu zemošanu, ar stipru kārošanu mēs Tevi sagaidām.
665,1-3. Vēl atliek svēta dusēšana.
151,5-6. Mīlība, kas gādājusi mantu manīm mūžīgu.
144,1-4. Kāpēc Tu miris esi.

Ps.90. /../ Tu cilvēkus dari par pīšļiem un saki: griežaties atpakaļ, jūs cilvēku bērni. /../ Jo caur Tavu dusmību mēs iznīkstam un caur Tavu bardzību mēs topam izbiedēti. /../ Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam. ...

1.Kor.15,40-57. Tā arī ir debesu lietas un zemes lietas; citāds krāšņums ir debesu lietām un citāds zemes lietām. /../ Sēts top negodā un uzmodināt godībā /../ Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa. /../ Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību. /../ Un kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgas apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: Nāve ir aprīta uzvarā!

Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Esam pienākuši pie beidzamā dievkalpojuma veida, kas saistīts ar mirušo pavadīšanu beidzamā gājienā, ar apbedīšanu. Tas ir nopietns nozīmes pilns brīdis – ne vien ticīgiem kristīgiem. Tas skar katru cilvēku viņa visdziļākajās izjūtās. Kad cilvēks nostājas nāves priekšā, ir grūti iedomāties cilvēku, kas tur stāvētu ar vienaldzību, kam nebūtu skumjas, bēdas, žēlums. Pagāniskajos rituālos senatnē un arī tagadnē redzama ārkārtīga vēlēšanās atraidīt nāvi. Mirušie tiek saglabāti, miesas balzamētas, ievietotas kapenēs – tā ir nevēlēšanās iznīkt, palikt nāvē, mirt. Arī tagadējos nekristīgos apbedījumos ir visādi kuplinājumi, lai dzēstu un mazinātu zaudējuma sajūtu, lai saglabātu atmiņā. Ir tieksme radīt paliekamības veidu – vismaz ar visāda veida norisām. Tā ir vispārcilvēciska izjūta – nopietnība nāves priekšā, nevēlēšanās šķirties, atrast aizvietojumu zaudējumam.

Kristīgā apbedīšanā šis iestādījums īpaši attiecas uz kādu, vai kādiem, tāpat kā citas kristīgās norisas: kristības, piemēram, attiecas uz kristījamo, citi ir liecinieki tam visam. Tāpat konfirmācija, Svētā Vakarēdiena sakraments centrējas uz to, kas viņu saņem, citi ir no malas stāvētāji. Tāpat laulību rituāls attiecas uz šiem diviem.

Mirušo apbedīšanas brīdī sastopamies ar dzīvajiem un kādu, kas no dzīvo vidus ir aizgājis. – Laicīgajā izvadīšanā viss notiek, pavadītājiem, kad dabū labi izraudāties, liekas, ka nu ar godu ir mirušais pavadīts. Mirušajam no tā vairs nav nekas. – Tā ir tāda virspusēja, acīm skatāma patiesība. – bet tāds ieskats ir maldīgs vai vismaz nepilnīgs. Tam, kas notiek kapličā, mājās vai pie kapa, ir jāattiecas arī uz palicējiem – nopietns atgādinājuma un mierinājuma vārds. Atgādinājums par mūžīgo dzīvību, ka dzīvība nebeidzas ar nāvi.

Bet ir tas, kas attiecas uz pašu aizgājēju. Ar to kristīgā ticība atšķiras no žēlabu brīža, par ko tas izvēršas bez kristīgās vēsts un svētības. Mēs vēlreiz stāvam kopā ar kādu, kas ir bijis kopā ar mums. Ir noslēdzies cilvēka mūžs. Sācies ir cits gājums, ko mūsu acis vairs neredz. Kristīgā draudze dod vienu pašu lietu pašam gājējam, viens būtiskais centrējošais brīdis – pēdējā svētīšana, nododot zemes klēpī: Tas Kungs lai tevi svētī un pasargā ... – Tas attiecas uz pašu promgājēju: mēs viņu atlaižam no sava vidus kā vienu no tiem, kas dodas prom, un svētījam nākošo soli, ko mēs vairs neredzam.

Mēs dzīvojam Dieva vaiga priekšā kā tie, ko Viņš vada un svētī. Kad dzīve sākas, bērns ir ielikts Pestītāja rokās. Kad gājums mūsu acu priekšā ir beidzies, mēs viņu atlaižam ar mieru. Saites vairs viņu netur, viņam nav jāsniedzas pēc tā, kas ir bijis. Aizgājējs dodas ļoti nopietnā gājumā. Katoļu rekviēmā ir 68. psalma vārdi: visa miesa nāk pie Tevis, vai 90. psalmā: griežaties atpakaļ. Pīšļi atgriežas atpakaļ pīšļos, un gars pie tā, kas to ir devis.

Līdztekus svētībai iet lūgšanas. – Vai drīkstam aizlūgt par mirušajiem? – Drīkstam. Tāpat kā mēs nezinām, kā Dievs piepilda mūsu lūgšanas. Ir pārdrošība apgalvot, (kā katoļi), ka ar lielu skaitu aizlūgšanu dievkalpojumā var izglābt grēcinieku. Mēs nezinām to. Izšķiršana ir pie paša Dieva.

Svarīgi ir lūgt aiziešanas brīdī. Ir gadījumi, kad aizgājēji palicējiem kaut ko atgādina: cik grūti ir bez svētības, un ir gadījumi, kad pateicas par lūgšanas vārdu, kas ir devis atvieglojumu.

Apbedīšanas rituāls: dziesma, uzruna sēru draudzei, lūgšana un aizlūgšana par gājēju, mazais svētījums, izvadot no kapličas: Tas Kungs lai svētī tavu iziešanu (no šejienes) un ieiešanu – otrādi kā pie kristības: Tas Kungs lai svētī tavu ieiešanu (kristīgās draudzes kopībā) un izejot no tās savā laikā.

Pie kapa notiek būtiskākā daļa: dziesma, Dieva Vārda lasījums par nāvi, miršanu, mūžīgo dzīvību. Tad pīšļu nodošana zemes tiesai ar trim smilšu saujām: no zemes tu esi ņemts ... Šīs saujas zemes satur to pašu, ko mēs miesā valkājam. Pīšļi ir kā viens, tā otrs. – Tad Mūsu Tēvs lūgšana un atlaišanas svētīšana: Tas Kungs lai tevi svētī un pasargā ... dod tev savu mieru. Ar to ir padarīts viss būtiskais. Tālāk kapa aizbēršana, rotāšana, atvadu un pateicības vārdi. Tas viss var būt – bet būtisks tas vairs nav. Tas nemaina neko. Ja nav neviena pavadītāja kādam nespējniekam, atlaišana ir būtiskā. – Šīs būtiskās sastāvdaļas trūkums ir sāpīgais un rūgtais.

Ja nepavada ar svētību vecu cilvēku, kas vēlējies kristīgu pavadīšanu, tas ir grēks: atņemt tam, kas nespēj pretoties. Šī gājējam ņemtā svētība attiecas arī uz liedzēju. Visi mūsu darbi dabū mūžības novērtējumu. Nav svarīgi, vai Dievu atzīst, vai ne – Viņš pastāv neatkarīgi no tā.

Ar svētību un lūgšanu, ko dodam līdzi aizgājējam, apliecinām, ka patiesībā nekas nav pārtrūcis: jo visi ir viens Tevī, jo visi ir Tavi. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs: vienā rokā Viņam ir viens dzīvības veids, otrā mūžīgās dzīvības veids, kas mums vēl ir liegts. Notiek kādas kopības uzturēšana pār slieksni, tā ir dzīvības saite. Jo arī šinī rituālā viss centrēts ne uz miršanu, bet uz dzīvību.

+++++

157,1-4. Tev pateicam, Kungs Jēzu Krist
394,1-3. Mīļais Jēzu, kad nu es savu darbu taisos iesākt
255,1-3. Svētī, Kungs, un sargi mūs, ko pestīj’s dārgi
144,1-4. Kāpēc Tu miris esi

1.Moz.1. Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības ...
4.Moz.  Tas Kungs runāja uz Mozu ... un es tos svētīšu.

Lk.24,50-53. Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un savas rokas pacēlis, tos svētīja. UN notikās, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie /../ bija allaž dievnamā teica un slavēja Dievu.

Visi šie Dieva vārdi saistās ar svētīšanu, un Ārona mācītais svētīšanas vārds noslēdz katrreiz mūsu dievkalpojumu. Ar to mēs izejam no dievnama – ar līdzi paņemtu svētību. Svētīšana un svētība mūs pavada arī ārpus dievkalpojuma un dievnama. Svētība ir dievišķā labvēlība, pievēršanās cilvēkam viņa iekšējām vai ārējām lietām. Nevienai lietai nevar piešķirt citādas īpašības, un neviena lieta nevar kļūt par ko citu, kāda tā patiesībā ir. Svētības došana un saņemšana vienmēr ir saistīta ar kādu cilvēku, kaut kas tiek uz viņu vērsts. Tāpēc nevar iesvētīt akmeni, māju, nevienu nedzīvu priekšmetu. Tas, kas notiek, piemēram, kapos pie kapakmens, nav nekas cits, kā garīgs brīdis un lūgšana pie šī akmens, bet svētība attiecas tikai uz cilvēku. Pats akmens, pati māja paliek tā, kas tā ir. Svētīt var tos, kas namā mājo.

Svētīšana nav tikai garīdznieka tiesība vai priekšrocība, piemēram, Vecajā Derībā vecāki svētī savus bērnus. – evaņģēliski kristīgā draudzē tas ir bijis skaists un mīļš ieradums, tāpat kā mājas dievvārdi, ko notur cienīgākais ģimenes loceklis. Ne velti runā, ka vecāku svētība dus pār viņu bērniem, piemēram, Anna Brigadere, runājot par tēva nāvi. Tēva svētība uzceļ bērniem namus. Tur, kur tas notiek ar sirds paļāvību un Dieva žēlastību, ikviens var otram dot svētību nopietnos, atbildīgos, bīstamos pasākumos. – Viss, uz ko mēs paļaujamies, kas ir mūsu manta, ir pie Dieva, pie Viņa žēlastības. To var novēlēt, iedot tālāk kādam citam. Laimes, prieka, veselības vēlējumi – bet pāri tiem stāv vēlējums: lai Dieva svētība būtu pār Tevi.

Tas ir tālu no iesvētītiem, apslacinātiem vai citādiem priekšmetiem un tērpiem. Te cilvēki meklē glābties pie burvestības. Mēs neredzam nekur Svētajos Rakstos – paļauties uz ko citu, kā tik uz Dievu pašu. Mēs stāvam pilnīgā atkarībā no paša Dieva un uzticības Viņam. Nav sagadīšanās, ka kristīgās draudzes dievkalpojums noslēdzas ar svētīšanu, izvada mūs pār dievnama slieksni ikdienībā, kur staigājam tālāk svētības patvērumā.

Radīdams cilvēku, Dievs to ir svētījis, un ar to parādījis visu cilvēka dzīves kārtību, saturu, darbošanos. Mēs staigājam zem šī žēlastības neredzamā apsega. Kas mēs esam, tie mēs esam Viņa žēlastībā svētīti.

Āmen.

+++++

Atbildes uz dažiem jautājumiem

129,1-2. Viena vajaga, to vienu māci, Kungs, man apdomāt.
91,1-4. Jēzu, mīļākais dvēsles pestītājs.
348,4. Ak Kungs, uz Tavām debess mājām lai mūsu balsis paceļas.
144,1-4. Kāpēc Tu miris esi.

Ps.50. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem. No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. /../ Kas pateicību upurē, tas mani tur godā; un tas ir tas ceļš, ka es tam rādīšu Dieva pestīšanu.

Ps.29,1-2. Dodiet Tam Kungam, jūs varenie, dodiet Tam Kungam godu un spēku. Dodiet tam Kungam Viņa vārda godu, pielūdziet to Kungu svētā glītumā.

Viss, kas notiek, notiek tanī namā, ko grezno svētums. Svētums ir kā skaistuma pilnība. Viss skaistums ir piedzimis pie altāra – vai skaņās, gleznās, tēlos – un tad ir gājis tālāk. Pielūgšana notiek svētā glītumā, glītums ir svētuma apdvests – liturģija, visa dievkalpojuma norisa, dziedājumi.

Ir jautājumi, kas pieskaras sakramentiem – skaistuma pilnībai.

1.Kādēļ laulība mūsu baznīcā nav pieskaitīta sakramentiem? Visai dzīvei jānoris skaidrībā, šķīstībā, saticībā, mīlestībā – dzīvei jānoris sakramentāli. Bet laulība pastāv vēl pirms sakramentiem, tā ir Dieva iestādīta kārtība Viņa radībai. Tā ir dievišķā kārtība, kas vienlīdz attiecas uz visiem cilvēkiem. Laulība ir un paliek dievišķais iestādījums; bezdievīgie saka – dabas kārtība, bet tas ir kaut kas vairāk. Kristīgā draudze pie šī iestādījuma nāk ar savu pamācības saturu. Šeit sensenais iestādījums iegūst savu saturu, zīmējoties uz to, ka mēs esam Dieva aicinātie, svētie un izredzētie.

2.Kā ir ar ordināciju – katoļiem un pareizticīgajiem tas ir sakraments. – Paša Pestītāja iestādījumos mēs neredzam to tā izpaustu. Viņš sūta savus mācekļus. Tas attiecas ne tikai uz tiem 12, bet uz visiem, kas kļūst Viņa mācekļi. Pēteris uzskata kristīgo cilvēku kārtu par dievišķas ķēnišķības kārtu. Bet ir izdalīti tie, kas kalpo un vada dievkalpojumu. Ja sakramenta vārdu attecinām uz kristību un Sv.Vakarēdienu, tad citi iestādījumi – pat iesvētīšana priestera kārtā – nesniedzas tik augstu. Bet kārtības dēļ ir vajadzīgs, lai augstie uzdevumi tiktu sadalīti. Šī garīgā amata klātbūtne kristīgā draudzē ir nepieciešama. – Vai ir iespējamas pakāpes? Patiesībā ir tikai viens garīgs amats. Savā būtībā pāvests nav svarīgāks kā sādžas priesteris, ja viņš izdala Sv.Vakarēdienu. Amats ir virspārziņa uzdevums, bet šie uzdevumi nesniedzas iekšā būtiskajās lietās. Izteiciens, ka pāvests ir nemaldīgs, ir fantāzija, tāpat tas, ka viņš ir visaugstākais garīdznieks – tā ir tikai godkāres izpausme.

3.Par noskaņu dievnamā. Katrs iespaids rada kādu noskaņotību. Noskaņa pavada, un tai jāpavada mūsu atrašanos dievnamā. Tai ir jāizpaužas gara aizrautībā, pacilātībā. Līdz ar to ir pareizi, ka dievkalpojuma telpa ļautu šai noskaņu pasaulei attīstīties.

Ieejot skaistā dievnamā, jau satver šāda noskaņa. – Bet briesmas pastāv, ja noskaņu cenšas radīt par visu varu un ar to cilvēku sasist. Piemēram, ārzemēs jaunie dievnami mēģina radīt noskaņu: dažāda slīpuma sienas, altāris malā, arī krucifikss ne centrā. Kādēļ? – lai cilvēks brīnītos.

Dievnams ir telpa, kas iekārtota kādai vajadzībai un lai tā vislabāk atbilstu šai vajadzībai. Svētums ir Tava nama jaukums – tā ir tā noskaņa. Augšup paceltība – tā ir dievkalpojuma noskaņa.

+++++