Kārlis Irbe dzimis 1861.gada 7.augustā Kurzemē
Lielsatiķu “Sīļos” kā rentnieka Kristapa Irbes un tā sievas Lavīzes,
dzim. Dišleres dēls.
Kārļa Irbes pirmās izglītības gaitas bija Gaiķu un
Aizupes pamatskolās un Horna privātskolā Saldū. Kuldīgas ģimnāziju
nobeidzis 1880.g.
1881.-1886.g. studējis teoloģiju Tērbatas
Universitātē. Bijis aktīvs loceklis un ieņēmis atbildīgus amatus
studentu korporācijā “Letonijā”, aktīvi cīnīdamies par latviešu
studentu tiesībām un stāvokli, pret nomācošo vācietības iespaidu,
iemantodams cieņu un autoritāti latviešu studējošā jaunatnē un
sabiedrībā. Šķēršļa dēļ, kādi nepārtraukti bij jāpiedzīvo latviešu
teologiem no absolūti vāciskajām savā sastāvā Kurzemes un Vidzemes
konsistorijām, Kārlis Irbe pro venia concionandi un pro ministerio
pārbaudījumus noliek pie Pēterpils virskonsistorijas un uzsāk kandidāta
prakses gadu pie prāvesta Kundziņa Smiltenē. Tas ilgst tikai dažus
mēnešus. Tā kā dabūt darbu latviešu draudzē dzimtenē vācisko
konsistoriju nostājas dēļ bija tik pat kā neiespējami (latviešu un
igauņu teologus “pārsvieda” uz vācu kolonistu draudzēm Pievolgā un
citur), 1887.g. Kārlis Irbe dodas uz Maskavu turpināt prakses gadu pie
virsmācītāja H. Dīkhofa (Dieckhof) vācu Pētera – Pāvila draudzē, kur
arī 1887.g. 13.aprīlī ordinēts. Neraugoties uz virsmācītāja draudzību
un vēlēšanos paturēt Irbi par mācītāju lielajā vācu Pētera – Pāvila
draudzē, Kārlis Irbe Maskavā nepalika. Bij kļuvusi Dzērbenes – Drustu
draudze. Draudzes aicināts, bez īpašas pretestības no dižciltības
pārstāvjiem K. Irbe 1887.g. kļuva par Dzērbenes – Drustu draudzes
mācītāju, apstiprināts 1888.g. 2.februārī no Konsistorijas. 1902.g.
Cēsu prāvesta iecirkņa sinode ar lielu balsu vairākumu Kārli Irbi ievēl
par Cēsu iecirkņa prāvestu. Radās kāds īpašs starpgadījums. Kāda
persona, ko K. Irbe laulājis, kas bija uzdevusies par evaņģēliski
luterticīgu, izrādījusies īstenībā pravoslava. K.I. dispensēja uz 4
mēnešiem. Šo “brīvo” laiku viņš izmantojis apceļodams Skandināvijas
valstis un Rietumeiropu. Prāvesta amatā K. Irbe nepalika ilgi. Uz
lūgumu draudzes vadībai salabot galīgi sabojāto jumtu, draudze
nereaģēja. Prāvests savu lūgumu otrreiz neatkārtoja. Voldemāra Maldoņa
aicināts viņš pārgāja uz Rīgu par skolotāju Maldoņa vadītajā meiteņu
ģimnāzijā, vēlāk kļūdams par šīs skolas vadītāju.
1915.g. iecelts par latviešu bēgļu mācītāju
Charkovā, 15.decembrī iesaistīts arī Bēgļu palīdzības centrālkomitejas
darbā. 1917.g. dzīves vieta atkal Maskavā, kur nodibina pirmo latviešu
ev. lut. Pētera draudzi.
Maskavā, kopā ar Voldemāru Maldoni u.c. iesniedz
Krievijas republikas Pagaidu Valdībai lūgumu atļaut nodibināt īpašu
Latviešu ev. lut. konsistoriju. Pagaidu piekrišana tika saņemta un
Latviešu evaņģēliski Luteriskās Pagaidu konsistorijas nodibināšana
notika Reformācijas 400 gadu piemiņas dienā 1918.g. 31.oktobrī
nodibināšanas dievkalpojumā Jēzus baznīcā Petrogradā. Līdz ar
Konsistorijas dibināšanas atļauju, Krievijas Tieslietu ministrija
iecēla prāvestu Kārli Irbi par Latvijas evaņģēliski luteriskās pagaidu
konsistorijas prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām.
1920.g. Kārlis Irbe atgriežas Latvijā un piedalās Latvijas baznīcas satversmes izstrādāšanā.
Sešus gadus ilgais nepārtrauktu karu un postījumu
laiks, kas bij nācis pār Latviju, ļoti smagi un dziļi bij skāris
latviešu tautas garīgo dzīvi un baznīcu. Bij beigusi eksistēt vāciskā
Kurzemes un Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas.
Vidzemes generālsuperintendents Th. Gaethgens mira Rīgā Komunistu
režīma laikā 1919.g. 14.aprīlī, Kurzemes superintendents A. Bernevics,
kurš vācu okupācijas laikā Kurzemē jūsmoja par lieliskajām darba
iespējām, kas nu ļaus Kurzemi padarīt desmit gados vācisku, okupācijas
karaspēkam atkāpjoties aizbēga līdzi uz Vāciju.
Tikai Cēsu kaujas iznākums (1919. VI-VII) izšķīra
likteni latviešiem par labu. Bermonta armijas sakaušanas rezultātā
četrdesmit vācu mācītāji (9 no Vidzemes, 31 no Kurzemes) izceļoja uz
Vāciju. Bēga arī no lieliniekiem (1919. lielinieku terora noslepkavoti
… latviešu, … vācu mācītāji).
Baznīcas stāvokļa noregulēšanai Latvijas Pagaidu
Valdība spēra pirmos soļus. Ar 1919.g. 26.septembra likumu par
konsistorijām atcēla patronātu un iecēla konsistorijas no 6 locekļiem
(4 latvieši, 2 vāci).
Par Vidzemes Konsistorijas prezidentu iecēla notāru
J. Lazdiņu, par pirmo viceprezidentu (generālsuperintendentu) mācītāju
V. Maldoni, par otro viceprezidentu – virsmācītāju P. H. Pelchavu,
Kurzemes konsistorijā attiecīgos amatos nāca J. Lecis (vēlāk J.
Lapiņš), mācītājs J. Reinhards un prāvests Bekers.
Nākošais solis bij 27.oktobrī izdotie Noteikumi par ev. lut. draudžu padomēm.
Jaunās Konsistorijas sasauc savas sinodes:
Kurzemes sinode Jelgavā, 1920.g. 12.aprīlī,
Vidzemes sinode Rīgā 1920.g. maijā.
Kurzemes sinodē mācītājs Kārlis Fridrichs Irbe (bīskapa Irbes brāļa dēls, Stužānu – Stirnienes vikārmācītājs), nolasa referātu:
§ 41 “Latvijas ev. lut. Baznīcas iekārtas projekts” uzstāda tēzes:
1.Baznīca ir autonoma
2.Sinodālā iekārta,
3.Episkopālā iekārta – kolēģija ar bīskapu, resp. archibīskapu priekšgalā,
4.Četras bīskapijas ar četriem bīskapiem un Rīgas bīskaps ir arī archibīskaps kā primus inter pares
5.Apgabala sinodes.
Principā projektu vienbalsīgi pieņem, tālāko
izstrādāšanu uzticot konsistorijai, pievēlot klāt mācītāju T. Grīnbergu
un Jelgavas Apgabala tiesas priekšsēdētāju baronu Osten-Sackenu. Šīs
tēzes apspriestas pēc mēneša notikušajā Vidzemes sinodē Rīgā un
uzņemtas ar piekrišanu.
Lai tiktu pie vienotas baznīcas valdības uz mācītāja
J. Reinharda ierosinājumu 1920.g. 1.oktobrī likvidē Kurzemes
konsistoriju, to apvienojot ar Vidzemes konsistoriju.
Maz ievērots bīskapa K. Irbes biogrāfijā ir palicis
viņa dzīves un darbošanās laiks pirmā Pasaules kara laikā. Atstādams
darbu Rīgas Maldoņa ģimnāzijā (evakuācijas dēļ?) viņš atkal devies uz
Krieviju, kļūdams par Bēgļu apgādes organizācijas locekli un mācītāju
Charkovā, Pēterpilī un Maskavā. Latviešu tautības mācītāju un kultūras
darbinieku starpā pacēlās jautājums par latviešu garīgo organizāciju,
jo sakari kā ar Kurzemes tā arī Vidzemes konsistoriju bij pārtrūkuši.
Uz iesniegumu (Maldonis?) nodibināt īpašu Latviešu ev. lut.
konsistoriju 1917.g. (pavasarī?) Krievijas Republikas Pagaidu valdība
iecēla šo konsistoriju ar prāvestu Kārli Irbi kā tās prezidentu ar
generālsuperintendenta (bīskapa) tiesībām.
Reformācijas 400 gadu piemiņas dienā 1917.g. 18/31
oktobrī Jēzus baznīcā, Petrogradā, notika Latviešu evaņģēliskās
luteriskās Pagaidu konsistorijas nodibināšanas svētku dievkalpojums.
Generālsuperintendenta bīskapam – Kārlim Irbem
atgriežoties Latvijā, viņa vietā ar bīskapa titulu palika mācītājs
Jānis Grīnbergs (1869-1923; miris 1923.g. 8.jūnijā Ļeņingradā).
Ar atgriešanos Latvijā bīskaps K. Irbe aktīvi darbojas Baznīcas organizēšanas darbos.
(2.lpp.)
Pēc notikušās Kurzemes un Vidzemes sinožu
apvienošanas vienā, Rīgā no 5. – 8.aprīlim 1921.g. sanāca apvienotā
Latvijas ev.lut. draudžu pārstāvju un mācītāju sinode. Sinodi atklāja
Konsistorijas prezidents Lazdiņš. Sinodi apsveic Satversmes Sapulces
prezidents mācītājs V. Maldonis. – Vārdu ņem Iekšlietu ministrs Bergs,
apsveikdams sinodi valdības vārdā. Viņam atbild un pateicas
konsistorijas prezidents. Seko apsveikumi no daudzām ārzemju baznīcām
un sveicinātājiem. Vācijas baznīcas pārstāvis Dr. Siegmund-Schulze
nenociešas no savas cenzuras, ka latvieši neprotot vēsturiski domāt …
Plašajā dienas kārtības jautājumu starpā apspriežot
baznīcas satversmes jautājumu, izceļas garākas debates bīskapa
jautājumā (K. Irbes jun.) (iepriekšējām sinodēm iesniegtais projekts).
Konsistorijas viceprezidents ieteic tīru sinodālu iekārtu bez bīskapa
un projektā paredzētos bīskapa pienākumus nodot Baznīcas Virsvaldei. Šo
uzskatu aizstāv arī delegāts Šīds. Docents Adamovičs uzsver, ka
protestantu lielākā daļa iztiek bez bīskapiem, ka apustuļu laikmetā
bīskaps nav bijis garīgs amats, ka mūsu garīdznieku priekšstāvis
nosaucams nevis par “bīskapu”, bet “virsganu” un ka virsganam jābūt
Baznīcas Virsvaldes loceklim, kam Baznīcas Virsvalde pēc sava ieskata
var uzticēt projektā bīskapam uzticētos uzdevumus. Del. Šīds aizrāda,
ka bīskapa uzturēšana draudzēm radīšot lielus izdevumus, un kāds cits
delegāts paziņo, ka viņa draudze no bīskapa algošanas atsakoties.
Par bīskapu izsakās: prāvesti Pavasars un Kundziņš
jun., mācītāji Ērmans un Opss, delegāti Kēse un Valdmanis. Pēdējais
vēlās, lai bīskaps būtu Baznīcas Virsvaldes priekšsēdētājs. Referents
prāvests K. Irbe (jun.) paskaidro, ka projekts sastādīts uz pagājušā
gada Rīgas un Jelgavas sinožu lēmumu pamata, ka mūsu baznīcai jārada
sinodāla – episkopāla iekārta. Vai bīskaps apustuļu laikmetā ir bijis
garīgs amats, par to mācīto teologu starpā pastāv dažādas domas. Daži,
visvairāk liberāli teologi, to noliedz, citi turpretī to apgalvo, bet
par to nav ne mazāko šaubu, ka jau pirmajā kristīgā gadu simteņa beigās
bīskaps ir bijis garīga amata nesējs un apustuļu tradicijas un mācības
sargs. Ja saskaitām visus protestantus, tad tiešām liels pārsvars
baznīcu organizācijām, kurām bīskapa nav, citāds ir iznākums, ja
skaitām evaņģēliski luteriskās baznīcas. Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā,
Somijā pastāv bīskapi no seniem laikiem. Valstis, kurās ev. lut.
baznīca radījusi jaunu baznīcas iekārtu, kā Igaunijā un Krievijā, šī
iekārta ir sinodāli – episkopāla. Amerikas ev. lut. baznīcas
organizācijas sauc savu garīgo priekšstāvi par prezidentu, bet piešķir
viņam lielākas tiesības, nekā tās citās zemēs piešķirtas bīskapiem.
Vācijā nebija līdz šim bīskapu un nevarēja arī būt, tāpēc ka tur zemes
valdnieks skaitījās par summu episcopus (augstāko bīskapu) un baznīca
bij kā līdz šim pie mums, kungu baznīca. Vai tur tagad cels bīskapus,
to vēl droši nevar zināt, jo Vācijas valstis nav savas baznīcas lietas
galīgi nokārtojušas. Vāciju mēs sev kā paraugu arī nevarēsim ņemt, jo
tur ir visai spēcīgs reformātu iespaids un baznīcas aprindās vēl visai
dzīva pateicības sajūta pret senāko summus episcopus, bijušo Vācijas
ķeizaru. Tomēr arī Vācijā sinodali – episcopālai iekārtai baznīcā ir
dedzīgi, nopietni aizstāvji un neviens vēl nevar apgalvot, ka šo vīru
uzskati Vācijā nedabūs virsroku. Nav arī jāaizmirst, ka jaunāko laiku
kustība, kas vēlas apvienot visas pasaules kristīgos, nav vērsusi savu
skatu uz baznīcu valdēm, bet uz sen seniem bīskapiem: Kenterberijas
archibīskapu, Konstantinopoles patriarchu un Zviedrijas archibīskapu.
Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps, protams nevar būt līdzīgs
Romas katoļu bīskapam. Tāpēc arī mūsu projektā bīskapam nav paredzētas
ne administrācijas ne jurisdikcijas, bet vienīgi garīdznieka tiesības.
Viņš nav baznīcas valdnieks un tiesnesis, bet garīdznieks, baznīcas
mācības sargs, bikts tēvs garīdzniekiem, garīgās lietās padomdevējs,
strīdu jautājumos starp mācītājiem un draudzēm ne tiesātājs, bet
samierinātājs. Bīskapam projektā piešķirta vienīgi padomdevēja balss,
lai viņš nebūtu ne partijas ne varas vīrs. 61. bīskapam paredzēta
tiesība Baznīcas virsvaldes spriedumu nevis atcelt, bet vajadzības
gadījumā to nodot Latvijas sinodes revīzijai, kas dažkārt var būt ļoti
vēlams, kā to pierāda vācu sinodes dalībnieku jautājums šinī pašā
sinodē, kas mums nebūtu atņēmis tik daudz dārga laika (ref: incidents
ar vācu sinodāļu separāciju “savās apspriedēs”) – ja mūsu bīskapiem
konsistorijā šī tiesība būtu bijusi. Algas jautājums par velti
izvirzīts: Latvijas bīskapam nevajadzēja ārīgā greznuma. Viņš būs
vienkāršs garīdznieks un baznīcas virsvaldes galvenais darba nastas
nesējs. Vairāki iemesli jautāt: kā uzturēsim visu baznīcas virsvaldi?
un ne kā atalgosim bīskapu? Uz pēdējo jautājumu nav grūti atbildēt – ja
draudzes atzīs, ka bīskaps vajadzīgs, tad tās viņu arī uzturēs, ja nē,
ja draudzes atzīs, ka bīskaps nav vajadzīgs uzturas līdzekļu bīskapam
nebūs, tad bīskapa amats izbeigsies pats no sevis.
Meklēt šim garīdzniekam latvisku nosaukumu būtu
nevēsturiski. Citas tautas arī lieto veco valodu nosaukumus: prelāts,
superintendents, dekāns, prezidents, generālsuperintendents pastors –
visi ir svešvārdi no kuriem bīskaps ir visvairāk biblisks un kristīgā
baznīcā lietots no seniem laikiem.
Balsojot par jautājumu “Vai mūsu baznīcai vajadzīgs
augstāks garīdznieks?” viena balss ir pret, 13 atturas, un visas citas
par. Ar 124, pret 25 balsīm, 7 atturoties, sinode nolemj, ka Latvijas
baznīcas augstākais garīdznieks nosaucams par bīskapu.
***
Arī pēc konsistoriju reorganizēšanas pastāvēja vēl
konsistoriālā iekārta un spēkā vēl bij 1834.g. Krievijas likums par
konsistorijām. Latvijas valdība to neievēroja, rīkodamās baznīcas
jautājumos bez baznīcas ziņas. Baznīcu ļoti smagi skāra agrārreforma,
kas faktiski atņēma baznīcai tās materiālās eksistences pamatus.
Kreisās partijas un kreisi noskaņotā sabiedrības daļa cēla dažādus
šķēršļus. Ilgstoša bij cīņa par Teoloģijas Fakultātes dibināšanu. Klāt
pienāca dziļais pazemojums un sarūgtinājums ar pirmās latviešu
luteriskās draudzes baznīcas – Jēkaba baznīcas atņemšanu un nodošanu
katoļiem. Lai piesaistītu Latgales pilsoniskās partijas un mazinātu
poļu orientāciju Latgalē, valdība gribēja izrādīt Latgales katoļu
iedzīvotājiem zināmu pretimnākšanu. Sarunās ar svētā krēsla sūtīto
vizitātoru, vēlāko pāvestu Piju XI tika sagatavota Konkordātu
noslēgšana ar Latvijas valdību. Katoļu prasība bija pēc “vienas,
vēsturiski nozīmīgas baznīcas piešķiršanas Rīgā”. Par tādu atzina
Jēkaba baznīcu, kurā 1524.g. bij radusies pirmā luteriskā draudze un
tāda arī palika visos laikos, izņemot poļu virsvaras laikos (1582 -
1621). Šis pieprasījums bija izaicinājums ev. lut. baznīcai. – 1921.g.
13.oktobra konsistorijas sēde iesniedza valdībai protestu pret šo
nodomu un atkāpās. Valdība atkāpšanos pieņēma un ar 1922.g. 5.janvāri
likvidēja Vidzemes konsistoriju, un noteica izveidot draudžu delegātu
sinodes ievēlētu Baznīcas virsvaldi ar 9 locekļiem – 6 latviešiem (ar
virsvaldes prezidentu) un 3 vāciešiem (to skaitā virsvaldes
viceprezidentu).
Baznīcas organizācijā iezīmējās atteikšanās no
konsistoriālās iekārtas, kur valsts ieceļ augstākās pārvaldes personas,
un pāriešanu uz sinodāli episkopālo iekārtu, kur pati baznīca izvirza
savas amatpersonas.
1922.g. no 21. līdz 24.februārim Rīgā notika
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudžu mācītāju un
priekšstāvju 2.sinode.
Sinodi atklāja iekšlietu ministrs A. Kviesis, uzrunā
norādīdams, ka pirmais uzdevums ir ievēlēt Baznīcas virsvaldi, kas
atšķirībā no iepriekšējām, valdības ieceltajām konsistorijām būs
sinodes izvēlēta. … balsojot sinode nolemj, ka Baznīcas Virsvaldes
prezidentam un viceprezidentam jābūt garīdzniekiem. … izdarot aizklātas
vēlēšanas no nodotām 347 balsīm par B.V. prezidentu ar 340 balsīm
ievēlēts prāvests Irbe, ar 290 balsīm virsmācītājs Pelchaus par
viceprezidentu. (21.februāra sēdē)
22.februāra sēdē … konsistorija iesniedz Valdībai protestu Jēkaba baznīcas atņemšanas lietā.
23.februāra
sēdē – vakara stundā – prāvests Reinhards aizrāda, ka sinode palikusi
kopā, lai ieceltu visas Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu un norāda uz
prāv. Irbes nopelniem un pūliņiem baznīcas labā un liek priekšā viņu
ievēlēt par bīskapu. Prāv. Irbe atstāj sēdi, sinode pāriet uz balsošanu
un vienbalsīgi, vienam atturoties, sinode par Latvijas Ev. lut.
Baznīcas bīskapu ievēl Kārli Irbi. Uz bīskapa Irbes priekšlikumu sinode
ievēl viceprezidentu Pelchavu par vācu draudžu bīskapu Latvijā.
Bīskaps Irbe ziņo, ka Zviedrijas archibīskaps viņu
uzaicinājis noturēt Stokholmā dievkalpojumu, pie kam kāds no Zviedrijas
bīskapiem apciemotu Rīgu tādā pašā nolūkā. Līdz ar to Zviedrijas
archibīskaps pieprasīja vai nebūtu pienācis laiks ierosināt Jēkaba
baznīcas jautājumu Vispasaules Miera savienībā.
***
Irbi vēlāk kritizēja par pretimnākšanu vācu
separātismam (paša bīskapa amata izveidošanā vācu draudzēm), bet viņš
tik gribēja nodibināt attiecības ar vācu ticīgajiem brāļiem ne uz
pagātnes notikumiem, bet uz kristīgās mīlestības pamata. Bez tam viņš
gribēja apvienot visus spēkus pret pieaugošo sekulārismu un rast
stingru pamatu pret valsts iejaukšanos baznīcas lietās.
Abiem bīskapiem par ievešanu amatā bij atšķirīgi
viedokļi. Baznīcas vēsture rāda, ka bīskapa amats ir izveidojies
baznīcai atrodoties grūtās situācijās (martiru un vajāšanu laikos).
Tāpēc Irbe noteikti sliecās uz episkopālisma pusi, paraugam ņemdams
skandināvu baznīcas. Viņš tādēļ bij par iesvētīšanu amatā –
konsekrāciju, saņemot apustulisko sukcesiju no Zviedrijas archibīskapa
Natana Söderbloma. Pelchaus vēlējās tikai vienkāršu ievešanu –
introdukciju, event. ar kādu Vācijas baznīcas vadītāju, bet piekāpās
(saceldams Vācijā milzīgu uztraukumu).
1922.g. 16.jūlijā Jēkaba baznīcā, svinīgā
dievkalpojumā Zviedrijas baznīcas primass, Upsalas archibīskaps Natans
Söderbloms, asistējot Igaunijas ev. lut. bīskapam Jakobam Kukkam
konsekrēja Kārli Irbi par Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu.
Satversmes Sapulces prezidents Jānis Čakste un gandrīz visi valdības
locekļi bij dievkalpojumā. Tai pašā dienā pulkst. 19 Pētera baznīcā
Zviedrijas archibīskaps N. Söderbloms, asistējot bīskapam Irbem un
Igaunijas bīskapam J. Kukkam konsekrēja H. Pelchavu par Latvijas vācu
draudžu bīskapu. N. Söderbloms izteicies Irbem: es Tevi konsekrēju par
bīskapu, bet Tu patiesībā esi archibīskaps. Viņš jau toreiz saskatīja
trūkumu mūsu pārvaldes sistēmā: kur subordinēta persona (H. Pelchaus)
ir vienādā amata pakāpē ar baznīcas galvu.
1923.g. 23.aprīlī Latvijas valdība izdeva likumu
“Par katedrāļu piešķiršanu Latvijas ev. lut. bīskapam un katoļu
bīskapam Rīgā”. Šis likums paredzēja piešķirt Latvijas ev. lut.
Baznīcas bīskapam lietošanas tiesības uz Doma baznīcu līdz ar tai
piederošām ēkām un laukumu, un nodot katoļu baznīcas rīcībā Rīgas Sv.
Jēkaba baznīcu kā katoļu bīskapa katedrāli, bez tam likums paredzēja
nodot katoļu bīskapa rīcībā īpašumus .. ar Alekseja baznīcu ..
Uz likuma pamata policija 1923.g. 10.jūnijā atņēma
Jēkaba baznīcas atslēgas. Jēkaba baznīcas vācu Sv. Jēkaba draudze
aizgāja uz Pētera baznīcu latviešu Miera draudze uz Doma baznīcu,
īrējot tur telpas. Bīskaps neizmantoja savas tiesības un īrēšanas vietā
neizdarīja izkārtošanu, kas vēlāk radīja konfliktu ar vēl
piebiedrojušos Garnizona draudzi. Bīskaps gribēja, lai draudzes
vienojās un izkārto lietas savā starpā. 1931.g. 29.septembrī Latvijas
valdība izdeva papildinājumu 1923.g. aprīļa likumam, kas noteica, ka
Doma baznīca Rīgā ir Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapa katedrāle un
tiek dibināta īpaša Doma baznīcas pārvalde ar draudzes padomes
tiesībām, kurā ietilpst kā priekšsēdētājs bīskapa pārstāvis, kara
ministra pārstāvis un pa trim locekļiem no Garnizona, Miera un vācu
Doma draudzes. Vācu draudze savus pārstāvjus nesūtīja, bet pārcēlās uz
Pētera baznīcu.
Bīskapu Irbi šī valdības iejaukšanās Baznīcas
iekšējās lietās dziļi skāra. Asi bij uzbrukumi bīskapam no
“patriotisko” puses, mēģinot piedēvēt bīskapam provācisku nostāju. Viņa
meita, Indijas misionāre, privātā sarunā zināja stāstīt, ar kādu asumu
bīskaps bij noraidījis kādu vācu demaršu no Pechava puses …
1931.g. 10.novembrī bīskaps K. Irbe sasauca
ārkārtēju sinodi, kurā paziņoja par savu atkāpšanos no amata, jo
valdības izdotie jaunie likumi ir uzskatāmi par iejaukšanos baznīcas
autonomijā, un viņš, skumstot par baznīcā uzliesmojušajām politiskajām
un nacionālajām cīņām, atsakās no amata, lai baznīcai atstātu brīvas
rokas.
Emeritūrā pavadītie 2 ½ gadi bija intensīvi darba
gadi. Interese par savu baznīcu bij dzīva, nekad neiejaucoties tās
darbā un kārtojumos. Bīskapa 1924.g. janvārī sadarbībā ar Zviedrijas
Baznīcas Misiju Latvijas baznīcas (ne biedrības!) ārmisija bija visu
laiku un vēl emeritūrā bīskapa dziļas intereses un rūpju lauks. Visu
laiku, līdz pat nāvei viņš viens rediģēja baznīcas Virsvaldes izdoto
žurnālu “Ārmisija”. Bīskapa meita Anna, pirmā Latvijas Baznīcas
misionāre, viesojoties Latvijā bij ierosinājusi domu bīskapam
pārcelties uz Indiju, kur viņa klātbūtne būtu ļoti liels rosinošs
spēks. Misionāres pēdējā vēstulē, kas sasniedza tēvu jau pēc viņa
nāves, misionāre raksta par jau izdarītiem izkārtojumiem tālajam ceļam
…
1934.g. martā Bīskapam, sēžot pie rakstāmgalda, bij
asins izplūdums smadzenēs, kas paralizēja kustību un valodu. Neatgūstot
atlabumu, Bīskaps Kārlis Irbe mira 1934.g. 23.martā. Pēc viņa paša
vēlēšanās viņu izvadīja no Jāņa baznīcas uz Meža kapiem 2.aprīlī –
Lieldienas svētku otrajā dienā, apbedot blakus viņa jau agrāk mirušajai
meitai Marijai.
Bīskaps Irbe bij apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
un Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordeni. Latvijas ev. lut. Baznīcas
1935.g. kalendārā pārskatā par iepriekšējā – 1934 – gada mirušajiem,
pārējo starpā bīskapam Irbem veltīta pus rindiņa … Nebij protams, arī
nekāda nekrologa.
Ar Kārļa Irbes nāvi no Latvijas evaņģēliski
luteriskās Baznīcas šķīrās viņas īstais nodibinātājs un izveidotājs un
viņas pirmais bīskaps. Pēc 400 gadu ilgā aizbildniecības laika
summepiskopāta (“Kungu baznīca”, kurā baznīca ir laicīgās varas viens
departaments), bīskaps Irbe drosmīgi un ar profētisku dziļskatu
jauntapušo Latvijas Baznīcu cēla uz senajiem, apustuļu laikmeta
pamatiem, kur nepārtrauktā bīskapu apustuliskā sukcesija (secība,
pārmantojums) garantē nepārtraukto bīskapu amatu un uztur ticības un
apliecības skaidrību un neaizskaramību no ārēju – laicīgu varu
ietekmes, kā tas ir jau pieminētajā summepiskopāta iekārtā. Tas viss
sacēla lielu ievērību un plašu domu izmaiņu “par un pret” ārpus
Latvijas. Īpaši Vācijā, kas sadalīta daudzās “zemes baznīcās” kopš
Reformācijas novirzītās Zemes valdnieku pārvaldībā, bet arī ierosinot
pacelt gaismā senbaznīcas skaidrās, baznīcas neatkarības tradīcijas.
Bīskaps K. Irbe bij daudziem kļuvis “zīme, kam runā pretī” arī pašā
Latvijā. Daudzi viņu nesaprata, un daudzi viņu pārprata, bet vēl jo
vairāk dziļa pateicība un cienība – pat tālu pār robežām pavada viņa
piemiņu un ar episkopālisma domu atver ceļus, iedzīvina ierosmes
pagurušajā kristietībā.
Raksturojot bīskapa K. Irbes rīcību radušajā
situācijā Doma baznīcas jautājumā, prāvests Kārlis Kundziņš sen., viens
no vecākajiem latviešu mācītājiem, savā atmiņu grāmatā rakstījis: “tādā
kritiskā un saspīlētā stāvoklī Latvijas bīskapam kā mūsu garīgās valdes
priekšniekam, būtu nācies iestāties ar savu autoritāti un noteikti
nostāties Doma vācu draudzes priekšā un to morāliski piespiest –
saprasties ar latviešu Garnizona draudzi, uzņemties un nest zināmu
upuri, aprobežojoties savās “vēsturiskajās tiesībās” par labu tēvijas
mieram. Bīskapam bija spēja to darīt. Vajadzības gadījumā brīdinot ar
atkāpšanos no sava bīskapa amata, vai lietas izšķiršanu vispārējā
baznīcas sinodē. Tad mūsu baznīcas iekšējā pašnoteikšanās nebūtu
izlaista no mūsu rokām un lieta būtu beigusies mūsu pašu instanču
robežās. Mēs būtu pasargāti no valsts iejaukšanās mūsu baznīcas iekšējā
dzīvē, un tik daudz cilvēku, kuriem baznīca nav sirds lieta, vai kuri
īstenībā tai stāv pretim, nebūtu paspējuši uz “Māras baznīcas gaiļa”
iejāt Saeimas ienesīgajās vietās. Bīskaps Irbe atsacījās to darīt. Esmu
pārliecināts, kas rīkojās ne no stūrgalvības nedz aiz vācu draudzības
vai latviešu neievērības dēļ … Bet galu galā savas juridiskās un
ētiskās pārliecības dēļ, kurā tas bija palīdzējis nodibināt Latvijas
ev. lut. Baznīcu, izstrādājis viņas satversmi.”
K. Irbe mirst 1934.g. 23.martā. Profesors L.
Adamovičs nekrologā “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” rakstīja, var
droši runāt par K. Irbes laikmetu Latvijas ev. lut. baznīcas vēsturē.
Viens no galvenajiem mērķiem viņa baznīcpolitikā bija panākt baznīcas
brīvību, neatkarību no valdības, vienlaicīgi tomēr uzturot sakarus ar
to. Daudzi viņam pārmetuši pārlieku draudzību ar vāciešiem, t.i., vācu
orientāciju baznīcpolitikā, kā atzīmēja L. Adamovičs: Irbe kā baznīcas
vadītājs nostājās pāri tautībām un neuzskatīja vairāk par pielaižamu
atrisināt kādu baznīcas dzīves jautājumu no individuālo vai nacionālo
interešu viedokļa. Par šo, kā arī par citiem Irbes principiem var būt
dažādas domas, bet pārpratumus viņam personīgi adresēt nevar. Tie ir
viņa izvēlēto idejisko principu vienpusības un kļūdu sekas. K. Irbe
saņēma kritiku arī no liberālo latviešu mācītāju un teologu puses …
Viņa teoloģiskie uzskati … vēlākos gados it sevišķi kļūstot par
baznīcas vadītāju, ieguva konservatīvu raksturu, kas nepieļāva baznīcā
nevienu kritiskāku novirzienu …
Tiktāl cilvēku viedokļi.
Latvjas evaņģēliski luteriskā baznīca pēc gadu
simtiem ilgā garīgā amata degradācijas, ar sinodāli – episkopālās
iekārtas pieņemšanu, atgriezās pie apustuļu laikmeta garīgā amata –
episkopāta – sakramentalitātes. Kārlis Irbe: ecce Episcopus, EPISCOPUS
VERUS.
