Pierakstījusi Elga Vanaga Feldmanis R. Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā // Rīga, 1985. – 9.lpp.
Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā
Roberts Feldmanis
R.F. V.P.
G.A. (Gustava Ādolfa b.)
1985.g. 25-30.IX
R.F.
171,1-3. Jēzus dzīvo mūžīgi
128,3-5. Tur` Jēzu Kristu piemiņā
791. Krusts laistās kalna galā
154 9-10. Ko kaitēs nāves bailība, Tu dzīvība man esi
2.Kor.5:1-10
„Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. /../ Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis - vai labu vai ļaunu.”
Lk.5:25-26
Jņ.5:19-32; 6:37-40, 11:25-26.
„/../Jo, itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib. /../ Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā. /../ ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?"
Jēzus Kristus un mūžīgā dzīvība – šie vārdi nav atvienojami viens no otra. „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība ... es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un visa pārpilnība.” – šie vārdi saskan ar ilgām pēc dzīvības, šīs dzīvības pilnvērtīguma, piepildījuma, pasargātības, ilguma, varbūt pat neizbeigšanās. Cik daudz cilvēku ir saskatījuši dzīvības lielo vērtību! Ir veseli meklējumu paņēmieni, mācības – pie pagāniskajām tautām – nesamierināties ar nāvi, meklēt turpinājumu. Šī reinkarnācija, kas no pagāniskās Indijas mums spiežas virsū – viņā daudzi cilvēki meklē dzīvības turpinājumu un piepildījumu.
Jēzus Kristus arī runā par to, lai dzīves laiku mēs izmantotu tā, lai tas nebūtu par zaudējumu vai nelaimi. Viņš nepieder pie tiem, kas meklē īso dzīvi pagarināt (izņemot atsevišķus Evaņģēlijos minētos notikumus, kā uzmodināšanu no miroņiem, dziedināšanu). Nekur Viņš nav stājies pretīm tam ceļam. Jēzus Kristus nav novēris to, ka laicīgā miesas nāve paņem cilvēku savā varā. Mirstamā tiesa – miesa iet savu nolemtības gājumu, pīšļi aiziet atpakaļ pīšļos, no kuriem miesa nākusi. Bet Jēzus Kristus ir rādījis, ka miesas elpošana, kustēšana vēl nav dzīvības pilnība. Tas ir kāds sagatavojuma laiks, sagatavojuma stāvoklis. Pestītājs ir šķīris dzīves laiku no dzīvības, kurai nav liktas robežas, nav nekādas pārvēršanās. Viņš ir pilnīgs. Viņa priekšā nav laika – Viņš ir mūžīgs. Viņš runā par to, kāda ir Dieva dzīvība: Viņa gadi nebeidzas. Un šī dzīvība ir tā daļa, kas ir novēlēta Viņa radījumam – cilvēkam. Mēs esam ne vien miesa, bet arī dvēsele un gars, kas neiet līdzi kapā. Tā var tikt noniecināta, nomākta, var aiziet arī bojā, pazušanas ceļā, kas ir baismīgs. – Bet tas nav tas, uz ko mūsu Kungs un Pestītājs ir aicinājis. Ja šī daļa dzīvos un ticēs Man, viņa nemirs nemūžam – arī tad nē, ja pīšļu tiesa būs nolikta kapā. Dzīvība ir dievišķa manta, tas nav dabas likums. Mūžīgās dzīvības saņemšana ir jau šeit. Nākdami pie Viņa, mēs netiekam atraidīti, Viņam ticēdami, mēs kļūstam Viņa mantinieki. Jēzus Kristus – mūžīgās dzīvības devējs. Viņš – un neviens cits. Nekāda austrumu prātniecība, nekādi vingrinājumi nevar mūs tuvināt īstajiem dzīvības avotiem. Tie ir slēgti cilvēka gudrībai, tie stāv ārpus cilvēka spēka. Austrumu gudrība, kas ar šiem jautājumiem ir nopūlējusies, gadu simtiem nav varējusi dot cilvēkiem mūžīgo dzīvību.
Mūžīgās dzīvības atslēga ir mūsu Kunga Jēzus Kristus rokās. „Es esmu patiesība un dzīvība ... neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani.”
Stāvot Mirušo piemiņas dienas atblāzmā un nopietnībā, Jēzus vārdam ir jābūt nepārtraukti dzīvam. Viņa tuvums uztur patiesā dzīvībā mūsu garu un dvēseli, mūžībai piederošo daļu. Mēs elpojam Jēzus klātbūtni ik brīdi. Viņš ir mūsu dzīvība.
Āmen.
V.P. (Viesturs Pirro)
592. Ak, mūžība! Kā pērkons grauž, Kā zobens šis vārds sirdi lauž.
164,2-4. Dieva Dēls ar lielu spēku ir cīnījies pret veln` un grēku.
640,3. Augšup vienmēr modina Tas, kas nāvi par mums cieta.
362,1-3. Dzenaties, ka topat svēti.
617,3-5. Dieva Jērs, kas bija nokauts.
Apok.3:1-5.
„/../Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt. /../ Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas ...”
Mt.24:43-51.
„Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā Tas Kungs nāk ...”
Lk.12:35-48.
„Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg /../ no katra, kam daudz dots, daudz prasīs, un kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.”
Ja saņemam kopā divos vārdos to, ko mūsu Kungs un Pestītājs ir teicis līdzībā, tad tas ir: esiet nomodā! Lai mēs būtu saprātīgi nama turētāji, lai būtu gatavi Viņa atnākšanas dienā. Ja mēs tādi būsim, mums būs mūžīgā dzīvība. Bet kā to panākt? – Mēs esam vāji, grēka mākti, necienīgi saukties par Viņa bērniem – bet visiem cilvēkiem ir paredzēta mūžīgā dzīvība, patveršana no nāves mūžīgā dzīvībā. Cilvēks to iegūst par savu uzticīgo kalpošanu, mūžīgā dzīvība ir jānopelna. To dabūs tas, kas caur Jēzu Kristu pēc tās ir ilgojies.
Jēzus Kristus nāca pie mums tumsā un zemībā. Katra cilvēka egoistiskais „Es” ir svešs Kristum. Pie Dieva ir dzīvība, Viņu Svētie Raksti sauc – Radītājs. Un pie mūžīgās dzīvības var nākt tikai caur Kristu. Mūžīgā dzīvība ir jāizcīna – cīņā pret grēku, pret ļauniem spēkiem, kas mūs grib samulsināt un vest prom no Dieva.
Esiet nomodā! Lai jūsu gurni būtu apjozti, un jūsu lāpas lai deg! Vienmēr gatavi celties, kad tas Kungs mūs sauc, nest šo lāpu – Dieva gaismu un patiesību pasaulē.
Kristus mīl to pašu necienīgo cilvēku, Viņš to mīl, dod par to savu dzīvību – lai atkal to atgūtu. Grēka alga ir nāve. Vienīgais bezgrēcīgais bija Kristus, bet arī viņš mira – lai mūs glābtu. No savas godības Viņš atnāks lielā godā, pastarajā tiesā.
Viņš atnāca tumsā, tikai eņģeļi to apliecināja ganiem. Kad Viņš mira, viss aptumšojās, klintis šķēlās. Kad Viņš cēlās augšā, to neviens neredzēja, bet viņš atspīdēja kā gaisma. Kad Viņš nāks otrreiz, to redzēs visi.
„Esiet līdzīgi kalpiem, kas gaida savu kungu ...” Šo atnākšanu Viņš salīdzina ar kāzām – lielu prieku. Mūsu Kungs ir lielā priekā, godībā. Viņš nāks un klauvēs. Vēl durvis ir ciet – mēs nezinām, kāds būs prieks godībā – mums, mirstīgajiem cilvēkiem. Viņš nāks un klauvēs, un mums būs jāatdara durvis. Kādus Viņš mūs atradīs ? – tad Viņš kalpos cilvēkam – neiedomājama pazemība! Viņš staigāja cilvēku vidū, tiem kalpoja – un Viņu par to nonāvēja.
Viņš nāks atkal, bet kad tas būs, to mēs nezinām. Viņš nāks tad, kad tas būs visvairāk vajadzīgs.
Viņa mācekļi laivā bija bez sava Kunga. Kad Viņš nāca pa ūdens virsu, mācekļi teica: Tu tiešām esi Dieva Dēls. Laiku, kad Viņš nāks, nezin neviens, un tas nav jāzīlē, kad tas būs. Tas var būt tad, kad mēs gaidām vismazāk. Dieva Dēls nāks tad, kad Tēvs to gribēs, kad Viņu sūtīs. Šī stunda nāks kā zaglis. Zaglis ņem to visvērtīgāko – ko mēs varēsim tam Kungam parādīt no sevis, no savas dzīves un darba? Ko mēs uzskatām par lielāko dārgumu? Vai mūžīgo dzīvību? – Šī diena būs pastarā diena, kad visiem būs jāstājas soģa krēsla priekšā. Tāpēc paliekat nomodā Dievu lūgdami, lai varētu stāties Viņa priekšā.
Viņš mums ir uzticējis savu namu, savu jauno vīnu jaunos traukos – kristīgo draudzi. No nama turētāja gaida, lai tas būtu uzticīgs. Viņš dara tikai to, ko tam ir uzticējis kungs. Tā ir mūsu lielā atbildība Kristus priekšā. Kā bargs brīdinājums skan: ... bet ja kalps sitīs kalpus, kalpones ... Šāds kalps, kas nebūs darījis pēc Kunga prāta, dabūs daudz sitienu.
Dienu un stundu mēs nezinām, bet būsim vienmēr nomodā. Ir baismīgi, ja kāds nenopietns, šaubīgs kristietis tiks pielīdzināts bezdievim. Ja kāds domā, ka sakraments nodrošina mūžīgo dzīvību, tas maldās: mūžīgā dzīvība ir jāizcīna, sakraments tikai dod spēku cīnīties pret grēku. Atsacīšanās un grūtību ceļš ir ceļš uz mūžīgo dzīvību. Katrs no mums ir nama turētājs – sava nama, savas ģimenes, savas draudzes. Kā šis uzdevums būs pildīts, no tā ir atkarīga mūsu daļa pie mūžīgās dzīvības.
Dzīvot vai iet pazušanā – tas izšķirsies, stāvot mūsu Kunga kā soģa priekšā. Šī līdzība stāsta, ka ir tikai divas iespējas – dzīvot kopā ar Dievu Viņa valstībā, vai iet pazušanā. Pa kuru ceļu iet, tas atkarīgs no mums. Vadīt pie Kristus ir lielākais uzdevums, ko Dievs var dot. Ja mēs turam to par savu pienākumu – tad svētīgs tas kalps, kuru Kungs atradīs tā darām.
Āmen.
R.F. (Roberts Feldmanis)
85, 1-3. Es pie Jēzus turēšos, kas par mani nāvē gājis
303, 1-3. Žēlīgs Dievs, ak, nesodi mani bargā prātā
401, 6-8. Šīs pasaulīgās lietas reiz visas galu ņems
309, 2-5. Tā ir tā Dieva žēlastība, kas pārsniedz visu padomu
Rom.6:17-22. „Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti, un, no grēka atsvabināti, esat kļuvuši par taisnības kalpiem. /../ Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svētdzīve, un tās gals - mūžīga dzīvība.”
Lk.ev.17:19-31. „Bija kāds bagātnieks /../ bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars.”
Mk.ev.9:42-50. „Un, ja kāds apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāki, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. /../ Sāls ir laba lieta, bet, ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad sālīs? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā."”
Lk.ev.13:19-28 „/../ Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs. /../ Tad Viņš jums atteiks: Es nezinu, no kurienes jūs esat. /../ Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsit Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā.”
Šajās divās Evaņģēlija vietās, kur mūsu Kungs un Pestītājs runā, mēs pieskaramies arī mūžībai. Domājot par mūžību, domas ir ap mūžīgo dzīvību, ap debesu valstību, kur Pestītājs ir ietērpis mūžīgās dzīvības skaistumu. Bet šeit pieskaramies mūžībai citādā plāksnē un saskarē. Viņš runā par mūžīgo pazušanu, kas arī turpināsies mūžībā. Galējā tumsība. Raudāšana un zobu trīcēšana. Degošais ceplis un uguns, kas neizdziest. Pestītājs runā par tīrumu, kurā uzdīgst arī ļaunā nezāle, kas tiek iemesta degošā ceplī. – Necienīgais viesis, kas ienācis ķēniņa dēla kāzās nepiedienīgā ietērpā tiek iemests galējā tumsībā. Nelietīgais kalps, kas negaidīja savu kungu atnākam, tiek pārsteigts brīdī, kad to negaida. Kalpu, kas sava kunga podu atdevis atpakaļ nepavairotu, sagaida raudāšana un zobu trīcēšana.
Bagātais vīrs redzēja Lācaru Ābraama klēpī, sauca pēc palīdzības un saņēma atbildi, ka tas vairs nav iespējams. Tā iespēja, kad Lācaru no bagātnieka šķīra tikai nama slieksnis, netika izmantota.
Ir tāds stāvoklis, ko apzīmē: elle. Ir attēlots, ka tur kurina uguni un grēcinieki tiek dedzināti un mocīti ar dažādiem rīkiem, bet sastopamies arī ar cilvēkiem, kas pasmejas par šīm vientiesīgajām bildītēm – it kā kaut kur ir vieta, kur cilvēkus liek katlos, vai pannā. – Varbūt cilvēki ir gājuši par tālu ar šādu elles attēlošanu. Bet tas, par ko Pestītājs runā, ir uguns, kas neizdziest un tārps, kas grauž. Galējā tumsība. Tur nevar vairs orientēties, nevar redzēt neko ap sevi. Tur ir tikai nepārtrauktas bailes no kaut kā neiedomājami drausmīga. Zobu trīcēšana no bailēm un šausmām. Kādas ļoti lielas bēdas, kurām vairs nav remdinājuma. – Tās izcieta bagātais vīrs, uzlūkojot Lācaru un domājot par saviem brāļiem.
Bailes kaut ko tādu pazaudēt, ko nedrīkstētu pazaudēt – savu dvēseli. Tā ir izkaisīta vējos, kārumā un līksmībā, uzticētā poda neizlietošana. Kāds tārps, kas grauž: es to varēju satvert, kādēļ es to neturēju.
Cilvēki arī zemes dzīvē jūt parādu, ko vairs nevar nolīdzināt. Vai no tām tūkstošām svecītēm kapos daudzas nebija tādēļ degtas, ka nevar vairs savējiem nomaksāt, kur esi parādā palicis. Izteikts vārds, par kuru vēlāk ir kauns un žēlums – ir pazaudēts viss.
Kad Dieva mīlestība bija nolikta tavā priekšā kā atvērta grāmata – nebija vaļas, nebija pārliecības, ka to vajaga. Tagad šis tārps grauž: kādēļ tā vajadzēja? Uguns, kas neizdziest – grēka sāpju mokas. Tu zināji, tu pazini. Nākas sastapties ar cilvēkiem, kas savā laikā gājuši līdz kristīgās draudzes iestādījumiem – un beigās nākuši pie atziņas, ka tas ir lieks, tas ir kaitīgs. Bet šinī ugunī, kur visas lietas tiks pārbaudītas, atklāsies arī tas: kāpēc tu esi aizliedzis, kāpēc tu esi atstājis patiesību?
Cik labi būtu tā, kā cilvēki mēdz iestāstīt viens otram: ar kapsētas smiltīm viss ir pabeigts. Tu vari dzīvot savam priekam, nelietībām. – Bet aiz kapsētas smiltīm atveras mūžības vārti divos virzienos: mūžīgā dzīvībā un uz mūžīgo pazušanu. Šī pazušana nav iekrišana kādā nebūtībā, kā ūdens piliens jūrā. Nav tā!
Mūžība ir visu lietu beidzamā izkārtošana. Tie ieies mūžīgā priekā. Šie ieies drausmīgās mokās: kāpēc, kāpēc es gāju to ceļu? Man bija ceļš rādīts un zināms. Kāpēc es aizliedzu, kāpēc es zaimoju, kāpēc es atkāpos?
Cik brīnišķīgi vienkārši ir vārdi: Dieva nav, mūžīgās dzīvības nav. – Tā ir bērna valoda. Tas ir, it kā nostātos uz sliedēm un teiktu: es neatzītu, ka vilciens nāk. – Bet tas nāk.
Šīs lietas atkarājas no mums par tik, par cik esam Pestītāja roku satvēruši: Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība. Tik tālu no mums atkarājas: būt ar Viņu, vai atteikties no Viņa. Tas nozīmē, ka esam sevi nolēmuši tai tumsībai, kas nebeidzas.
Elle nav tik vienkārša, kā to kādreiz zīmēja dievbijīgas rokas. Tik vienkārši tas nav. Tie ir dzīvības un nāves jautājumi. Arī mums.
Āmen.
R.F. (Roberts Feldmanis)
617,1-3. Kad es nākšu, kur tie dzīvo.
362,1-4. Dzenaties, ka topat svēti.
738,2-3. Velc man’, lai es tecēt varu, svaidi man’ ar savu garu.
154,9-10. Ko kaitēs nāves bailība, Tu dzīvība man esi.
Ēbr.12:22-29. „Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzalemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei. /../ Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt To, kas runā. /../ vēl vienreiz Es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis. /../ jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.”
Atkl.7:9-17. „Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks ... stāv goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: "Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram." /../ jo Jērs, .. tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.”
Mat.25:31-46. „Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. /../ patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvē.”
Neparastu un bijājamu ainu mūsu Pestītājs atklāj mūsu gara acu priekšā. Mēs Viņu redzam kā tiesnesi, kā soģi, kā izšķīrēju pār visu cilvēci – līdz ar to par katru atsevišķu cilvēku.
Arī šeit viņš lieto salīdzinājumu – par labo ganu un ganāmo pulku. Visa pasaule, visa cilvēce ir šis pulks Viņa priekšā: nav nekāda izņēmuma. Mūsu pestītājs nav kāds garīgs pravietis, kas sūtīts kādai pasaules daļai, kādai cilvēku kopai. Viņš ir sūtīts visai cilvēcei. Lielais prieks, ko pasludina eņģeļi, notiks visiem ļaudīm. Jēzus Kristus ir šīs pasaules Pestītājs, un, būdams Pestītājs – arī soģis un tiesnesis. „Es nevienu netiesāju. Bet tu pats sevi jau esi notiesājis, atraidot šo gaismu.” – Kā kad kāds, nokāpjot tumšā pagrabā, atraida sveci – tas sevi ir notiesājis. Tāpat sevi notiesā slimnieks, kas atraida ārsta roku un zāles, kas viņam būtu palīdzējušas. Tas atraida kaut ko būtiski nepieciešamu. Visas tautas, visi cilvēki būs Viņa priekšā sapulcēti – tā būs lielā pārbaude: nāciet šurp, mana Tēva svētītie; ejiet nost jūs nolādētie!
Ja cilvēks savā pārgalvībā atzīst: es tam neticu, man tas nav vajadzīgs – tik pat visi gulēs tais pašās smiltīs. Cik labi tas būtu tam, kas dzīvo tikai savām iegribām, kaislībām. Nekādas atbildības – pret to nevarīgo, slimo; kaut tikai pateiktu mīļu vārdu, pasniegtu gādīgu roku. Man jāiet savās darīšanās, savās izpriecās: nav vaļas, nav gribas, nav līdzekļu, lai kalpotu tuvākam.
Aiziedams Debesbraukšanas dienā, Pestītājs ir atstājis vārdu: es palieku pie jums līdz pasaules galam. – Mēs to uzņemam ar lielu pateicību, kad mums uzmācas kārdinājums, ļauni cilvēki. Mēs varam noliekties pie Viņa kājām un izlūgties Viņa palīdzību.
Indijā, Kalkutā darbojas kāda Kristus mācekle – māsa Tereza. Ap viņu tapis liels pulks viņai līdzīgo. Viņa noliecas pie tiem, kas uz ielas renstelēs dzimst, dzīvo, cieš un nobeidzas savā nabadzībā. Hindu nepieskaras tiem, lai neapgānītos. Māsa Tereza noliecas taisni pie šiem, pie mirējiem, kas viņai vairs nevarēs pateikties. Viņa teikusi: mums jāpieskaras viņiem; pieskaroties viņiem, mēs pieskaramies Kristum. Pestītājs nāk mums pretī šā mazā brāļa izskatā, lai pārbaudītu, vai tā mīlestība, ar ko viņš mūs mīlējis nav apdzisusi ogle, vai tā iekvēlojas. – Ko jūs esiet darījuši šiem, to jūs Man esiet darījuši.
Dieva valstība ir mīlestība, kas atstarojas kā saule niecīgā stikliņā. Nāciet, iemantojiet šo valstību, mana Tēva svētību. – Un citiem: eita nost! Kas būtu noticis, ja jūs būtu Viņu redzējuši. Jūsu tēvu tēvu tēvi apmētāja Viņu akmeņiem, apsūdzēja, zaimoja.
Jēzus sevi ir paslēpis šai pasaulei – savu godību Viņš ir paslēpis šais mazajos nabagos, kailos, izsalkušos, sāpinātos – tur Viņš ir sevi paslēpis. – Kāda daļa man gar šīm svešajām ciešanām, man savu rūpju diezgan. – Tā ir tā mīlestības pārbaude, ko Kristus redz.
Šī tiesa neizslēdz nevienu – tas ir tas briesmīgākais. Tai ir padots arī tas, kas atklāti un pārgalvīgi stāv Viņam pretim. – No jums tas neatkarāsies, tanī dienā jūs būsiet tikai atbildētāji. Jūsu gudrība, pārgalvība, zaimi apklusīs, tās baismīgās nopietnības priekšā. Neremdināmās bēdās būs jāraud, tā, kā nav raudāts virs zemes. Bet vairs nekas nav pārkārtojams.
Pestītājs ņem atkal līdzību par labo ganu, kas uzmeklē arī to avi, kas pazudusi tuksnesī. Vēl Viņš to ir darījis un dara. Bet tad vairs nē. Tad viņš savu ganāmo pulku šķiros.
Lai Dievs ir mums žēlīgs, ka šo tiesu mēs iznestu jau šeit, sevi notiesādami, meklētu ceļu pie Viņa.
Āmen.
R.F. (Roberts Feldmanis)
592. Ak, mūžība! Kā pērkons grauž.
665. Vēl atliek svēta dusēšana.
611,5-6. Tur apustuļi, lieli pravieši, bez skaita liec’nieki.
178,5-7. Palīdz’ turēt drošu prāt’, kad nāk stunda pēdējā.
Gen.3:14-24. „Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: " Tādēļ, ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu dzīvnieku un lauku zvēru vidū! /../ Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams kas labs un ļauns. Bet, ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs un nedzīvo mūžīgi. Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza.”
Atkl.21:1-11. „Es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi /../ Tā bija dievišķā godībā; viņas spožums bija kā visdārgākā akmens spožums ...”
Ebr.4. „Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet Viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis. /../ Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību par palīdzību īstā laikā.”
Vēl atliek svēta dusa Dieva ļaudīm ...
Ieeja Dieva ļaužu atdusā pieder Dieva ļaudīm. Stūrgalvīgā ebreju tauta ir jau šeit aizgājusi garām dusas stāvoklim, uz ko tā bija aicināta.
Lai mēs būtu tie, kas esam sagatavoti ieiešanai atdusā. Dieva valstība ir atdusa. Šos vārdus pieminot, sastopamies ar dažādiem izskaidrojumiem, kas tas ir: atdusa Dieva ļaudīm.
Vieni: pēc dzīves grūtībām, kad cilvēks ir noguris pie miesas un dvēseles, tad būs atdusa, kad viņš apgulsies smiltājā. – Citi: šī atdusa ir salda bezrūpība, kur mūžību vadīs nepārtrauktā sapnī vai miegā.
Neviens, ne otrs no šiem skaidrojumiem neiet tuvumā patiesībai. Šī atdusa nav domāta nogurušajiem, nespēcīgajiem locekļiem, kas smiltājā sadēdēs. Tā nav arī bezgalīgs miegs pēc tam, kad cilvēks grūtā pūliņā nav varējis atpūsties.
Tie ir nākuši no lielām bēdām ... Dievs nožāvēs asaras no viņu acīm ... nāves nebūs. – Mieru es jums atstāju ... jūsu sirds lai neiztrūkstas. Tā Jēzus runāja uz mācekļiem, kad viņi bija cīņu vidū. Es dodu mieru un prieku, kur dvēsele dus sava Dieva svētajās rokās jau šeit – ar to Viņš liek nojaust, kas ir Dieva ļaužu atdusa. Viss, kas dvēseli moca, izbiedē, kārdina – šīs lietas atiet nost. Atdusa. To kādreiz saprot cilvēks, kas iejūgts atbildīgā dzīvē, kur nogurst dvēsele un miesa – un kad viņš atvaļinājumā tiek prom no darba, pie dabas, klusumā – viņš ir it kā citā pasaulē. Tas dod nojautu par to, kā ir, kad tiek noņemts liels grūtums. „Tie ir nākuši no lielām bēdām”, kas sāp dziļi dvēselē savā mīlestībā par citiem, sāpēs par to, ka tumsas spēki šai pasaulē sagandē to, kam būtu jāpaliek neskartam. Ir šķiršanās bēdas, bāriņu bēdas, grēka bēdas. Ir tas, ko saucam par krustu, ko Dievs uzliek mums – vārgumu, nepilnību, slimību ... Tie ir nākuši no lielām bēdām, cauri šiem grūtumiem, nostāties Viņa priekšā. Bēdu vairs nebūs, un krusta vairs nebūs. Viņš ir nācis mūs salīdzināt ar savām asinīm. Viņš to būs noņēmis, tas pats, pie kura dvēsele būs tvērusies jau šinī dzīves gājumā. Un Viņa valstība būs šī dusa. Kā slimnieks, kas pamostas gaišā rītā un redz atkal pasauli sev apkārt. Viss ir nolikts, kas ir bijis kā nasta. Dvēsele ir brīva lielam priekam, neizsakāmai pateicībai. Tāpēc viņš ir šī krēsla priekšā, Viņu teicot un slavējot. Pateicībā par šo atbrīvojumu, šo uzvaru, šo atdusu.
Ja mēs domājam par vienu pašu dienu, ko vadījām šai pasaulē – ar ko šī diena ir piepildīta: ar skatīšanos pulkstenī, skriešanu, darbu, sagādi, negadījumiem, gadījumiem – ar tik daudz nemiera, ka vairs pat miega nav, kad atliecies atdusā gultā. Kas tā būtu par lielu lietu, ja šai dienā viss būtu atkritis: mūsu dvēseli nekas nesatrauktu, nesāpinātu, nekārdinātu.
Pastāvēt, iziet cauri Augstā Priestera asinīm, mazgājoties viņās – tad nekas no šīm lietām vairs dvēselei nepieskarsies.
Mēs šeit tikai minam un mēģinām apcerēt to, ko var atrast Dieva vārdos.
Āmen.
587. Ak, Jeruzaleme modies.
725. Dod mums jaunu dzīvi, Dievs.
128,5-6. Tur’ Jēzu Kristu piemiņā, kas atnāks past’rā tiesā.
694. Rīta zvaigzne, nakts kad zūd.
Rom.13:11-14. „To darait, saprazdami šo laiku, ka jums jau pienākusi stunda celties no miega. /../ bet lai jūsu tērps ir Kungs Jēzus Kristus, un nelutiniet miesu, lai neiekristu kārībās.”
Jņ.3v.14:21-23 „Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl. /../ Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs un mans Tēvs to mīlēs un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu. ”
Atkl.3:20-21. „Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar mani. Tam, kas uzvar, es došu sēdēt pie manis uz mana goda krēsla ...”
Kristīgajā mākslā viens no visizplatītākajiem attēlojumiem ir šis: mūsu Kungs un Pestītājs stāv pie aizslēgtām durvīm un klaudzina. Doma ir šāda: durvis ir slēgtas, aiz tām stāv šis nācējs, kas pieklaudzina un gaida, lai viņam tiktu atdarīts. Šī glezna ir dziļi ierakstīta kristīgā cilvēka priekšstatos: Jēzus durvju priekšā. Mēs zinām, ka tā ir līdzība – ne jau pie mūsu dzīvokļa durvīm Viņš ir piestājies, bet pie durvīm, kas ved uz kādu iekšieni un ir slēgtas. Tas ir tās saucamais iekšējais cilvēks, tā iekšējā garīgā pasaule – domas, jūtas, izjūtas, atmiņas, kas glabājas aiz kādām slēgtām durvīm, kur ne katru un ne vienmēr laižām iekšā. Un ne vienmēr tās lietas ir cilājamas un kādam rādāmas – tas ir mūsu pašu apslēptais cilvēks.
Kas ir aiz šīm durvīm? – Tās mantas mums nav iespējams parādīt vai izteikt. Nav neviena, kas gribētu papriecāties līdz skaistajām atmiņām, labajiem mērķiem. Nav neviena drauga, kas to gribētu – un nevienam nevarētu visu to rādīt, kas tur tiek glabāts.
Bet ir lietas, ko mēs paši negribam cilāt, kas mūs padara jaunu sāpju un ļauna kauna pilnus. Negribam, ka kāda acs tur varētu ieskatīties. Tur ir kādas ēnas, kas kust, kādi rāpuļi, gaisma vai tumsa: iekāres, ļaunas domas, spītība, atriebība, rūgtums, kas nav atradis iespēju izpausties.
Es stāvu pie šīm durvīm – saka Kungs un Pestītājs: atdari! Viņam vienīgam ir tiesības prasīt, lai durvis atdarām, savu kaunu un negodu atzīstam. Uz visu Viņam ir atbilde, kad pie Viņa kājām krītam.
Cilvēki labprāt gribētu ieskatīties mūsu noslēpumos un nēsāt tos apkārt. Vai arī Viņš ir viens no tiem, kas gribētu ieskatīties mūsu noslēpumos, lai rādītu tos pēc tam citiem? – Ne tāpēc. Viņš grib turēt ar mums svētkus tanī noslēgtībā, tumšajā, nevēdinātajā, piemētātajā telpā. Viņš nāk turēt mielastu. Tikai Viņš to ir spējīgs darīt. Viņš, kas pārvērta ūdeni vīnā, grib pārvērst tumsību gaišumā. Viņš nāk ar zālēm tur, kur sāp, ar mierinājumu, kas sniedzas pāri par nāvi. Viņš nāk ar mantām no Tēva godības: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, nabagiem tiek pasludināta prieka vēsts – tie ir svētki.
Mēs nevaram to uzminēt, tādēļ Viņš saka: dzird daudzi, bet vai sadzird? Tāpat kā daudzi Viņu ir redzējuši, bet nav ieraudzījuši.
Kam ausis, tas lai dzird! – Savādi: kam tad nav ausis? Bet lai tas dzirdētu atbildi uz jautājumiem. Ir vajadzīgas šīs ausis aizslēgtai dvēselei, lai sadzirdētu, ka nāk tas, kas atbildēs, kas svinēs. Kur ir Jēzus Kristus, tur ir svētki. Viņa klātbūtne – augstākais svētums, brīdis, kur dvēsele svin savu augšāmcelšanos, apskaidrošanos, piepildījumu. Tie ir svētki, tas ir kāzu mielasts.
Kam ir ausis, tas lai to dzird, ka Viņš klaudzina, lai ieietu tur – mūsu iekšējā cilvēkā. Viņš to drīkst, un mums to vajag.
Āmen. |
