1. a) Lielāka interese par Jēzus pašapziņu, kā arī par christoloģijas izveidošanos vispār, radusies samērā nesenā laikā. Iemeslu tam deva modernā pētniecība, pieejot Jēzus dzīvei bez kādiem aizspriedumiem. Tradicionālais baznīcas uzskats neapmierināja, jo tas ietvēra sevī jau veselu reliģiski – filosofisku sistēmu par Jēzu.
Tā pat pilnīgi nepieņemas objektīvai kritikai bij radikālo liberāļu un racionālistu Smith’a, Drew’s, Couchond’a, Robertson’a u.c. mākslīgi veidotās konstrukcijas, kas centās Jēzu padarīt par mytisku heroju, kam laikmeta un reliģiskie domātāji pamazām devuši reāli eksistējušas personas veidu.
Modernā pētniecība šiem jautājumiem jau ir pāri. Nav iespējams, izsakoties H. Weinel’a vārdiem, izņemt no neapšaubāmi vēsturisko personu – Pontija Pilāta, Hēroda, Kaifasa u.c. rindas kā nevēsturisku vienīgi Jēzu. Tā pat ir gluži neiespējami izskaidrot īpatnējo reliģisko kustību – kristietību – neatkarīgu no kāda reāli eksistējuša pirmrosinātāja, kas tai piešķīris viņas neapšaubāmo oriģinalitāti, salīdzinot ar normēto jūdu dievticību no vienas, un raibajiem orienta mysteriju kultiem no otras puses. Te pamatos jābūt kādam rosinātājam, kam, spriežot pēc panāktā garīgā sabangojuma, bij jāpaceļas augstu pāri ne tikai parastam cilvēka tipam, bet arī ģenialitātēm.
Mūsdienu viedokli par Jēzu raksturo E. Dobschütz’s savā rakstā “Der heutige Stand Leben – Jesu - Forschung” (Zeitschrft für Theologie und Kirche, 1924.) šādi: “Iespaids, ko dod avoti, tos teoloģiski bez aizspriedumiem pārbaudot, ir tāds, ka te (t.i. runājot par Jēzus personu) ar vienkāršu rabbi vai pravieti vien nevar izlīdzēties. Jēzus mesiāniskā pašapziņa būtībā Viņu izceļ ārpus vispārcilvēcīgā.”
Šādi atzinumi ir virzījuši tālāk Jēzus mesianiskās pašapziņas pētījumus.
Attiecībā uz apustuli Pāvilu zināma stabilitāte uzskatos panākta jau agrāk.
b) Kavējoties pie avotiem, kas mums sniedz liecību par Jēzu, Viņa gara pasauli, darbību, personību, jāmin kā galvenie un vienīgie evaņģēliji. Tā pat apustuļa Pāvila gara pasauli atspulgo viņa vēstules un pa daļai arī Apustuļu darbi. (Citiem avotiem un pētījumiem ir tikai komentāru nozīme).
Nerunājot par Pāvila rakstiem, kas visumā atzīti par autentiskiem, zināmas grūtības rada avotu – evaņģēliju izlietošana, jo to novērtējums dažādos laikos ir bijis dažāds, neizslēdzot pat to, ka viņi galīgi atmesti kā vēsturiski avoti. Tomēr arī te objektīvā kritika daudz ko restaurējusi, atļaujot, pēc Dobschütz’a atzinumiem, visumā saskatīt viņos tiešus sakarus ar Jēzus darbību un vārdiem. Jāatzīst, ka taisni Jēzus paša izteicieni par Viņu pašu un Viņa misiju vēlākos laikos guvuši īpatnēju izpratni un izskaidrošanu (piem. par draudzes organizāciju, par Viņa identifikaciju ar gaidīto jūdu mesiju utml.) Mūs var vairāk interesēt dažādo vēlāko iespaidu mazāk skartās evaņģēliju vietas, kas kā atsevišķi Jēzus vārdi vai vārdi par Viņa izturēšanos, ko Viņa laika biedri nav izpratuši vai uzskatījuši par mazāksvarīgiem, nodoti nākošajām paaudzēm nepārveidoti. Šīs vietas ļauj ļoti skaidri uztvert Jēzus gara pasaules atsevišķos momentus.
2.) Piegriežoties apustulim Pāvilam, nevaram paiet secen A. Deissmann’a izteicienam (viņa) grāmatā “Paulus”, kas raksturo apustuli kā “pirmo pēc Vienīgā – Jēzus Kristus.” Pāvils, kas viņš ir, tas viņš ir caur Jēzu Kristu.
“Es, nabaga cilvēks, kas mani izraus no šīs nāves miesas!” izsaucas apustulis Pāvils savā vēstulē Romas draudzei (Rom.7,24). Šajos nedaudzajos vārdos, kā arī to turpinājumā: “es Dievam pateicu caur Jēzu Kristu mūsu Kungu,” ietverta visa apustuļa dvēseles dzīve. Nabaga grēcīgais, kaislību, nespēka un miesas važām saistītais cilvēks savā nevarības un grēka apziņā pateicas Dievam par dārgo dāvanu – uzvaru pār grēku caur Jēzu Kristu. Nav raksturīgākas vietas, kas vēl vairāk spētu izcelt Jēzus Kristus lomu apustuļa dzīvē.
Jāpiekrīt A. Deissmann’im, ka Pāvils nav teologs parastajā izpratnē, viņš nav arī radījis nekādu mācību par Jēzu, Viņa personu, darbību. Grūti ir arī runāt par kādu shematizētu sistēmu, kurā iekļautos apustuļa Pāvila Jēzus tēls. Tas, ko apustulis runā par Jēzu, ir subjektīvais pārdzīvojums, ticības apliecība, kas spontāni laužas no sirds, neiežņaugta dogmatikas rāmjos. Viss Pāvilam ir christocentrisks – dzīve, darbība, vārdi. Pastāvīgā grēcīguma apziņa un kauna pilnās atmiņas par sevi kā Saulu, ir varens stimuls viņa reliģisko atziņu padziļināšanā un to saistībā pie Jēzus.
Lūkojoties Pāvila Jēzus tēlā, varam saskatīt trīs galvenos momentus, pie kuriem tas uzkavējas:
a) vēsturiskais Jēzus,
b) Jēzus ciešana,
c) paaugstinātais Kristus.
a) Mūs pārsteidz, ka Pāvils nemaz, vai arī tikai gluži maz vēsta par savu laika biedri Jēzu. (Joh. Weiss aizstāv uzskatu, ka Pāvils Jēzu pat redzējis!) Arī nedaudzās vietas viņa rakstos, kur minēta Jēzus dzīve, Pāvils tai nepieiet ar vienkārša stāstīja interesi, bet ved to sakarā ar Jēzus misiju. Jēzus zemes dzīve apustuli nodarbina tik daudz, cik tā vajadzīga viņa uzdevuma raksturošanai. Tā, piem., Gal.4,4-5 Jēzus Pāvilam ir gan no sievas dzimis, Viņš gan bijis tāds kā kurš katrs jūds, padots bauslības nosacījumiem, bet tas ir tik čaumala kodolam, fons īstajam saturam: Jēzus Pāvilam ir Dieva dēls, kas nācis, lai saraustītu važas, kas saista cilvēkus pie grēka un tos darītu par Dieva bērniem. Jēzus ir tilts, kas savieno debesis ar zemi, cilvēkus ar Dievu, likdams cilvēcīgās miesās atspīdēt Dieva pilnībai (Kol.2,9).
P. Feine izsakās, ka Pāvils, atšķirībā no pirmapustuļiem, Kristu pazinis tik kā pilnīgo debesīs paaugstināto. Tas tomēr nenozīmējot pie viņa Jēzus dzīves uztveres neskaidrību (Trübung). Pāvilam esot izdevies rast skaidra un pārskatāma Jēzus personības un darbības ainu, jo arī pirmapustuļi ir Kristus patieso nozīmi tā uztvēruši. Viņu Kunga nāve, augšāmcelšanās un paaugstināšana tiem padarījušas saprotamu Viņa zemes dzīves darbību.
b) Kamēr Jēzus zemes dzīve Pāvilu visumā maz nodarbina, Viņa ciešanas un nāve izceļas ar lielu spilgtumu. Kristus krusta nāve, “Kristus krusts” kā to nosauc Pāvils, un augšāmcelšanās, ir pēc Pāvila visas Jēzus dzīves, pareizāk, Viņa dievišķās misijas kāpinājums un piepildījums (Rom.3,23-25).
Ir parasts domāt, pamatojoties uz šo citātu, ka Pāvila uzskatos par “Kristus darbu” pamatā būtu jūdu materiālistiskais salīdzināmā upura uztvērums, bet Deissmann’s šo apgalvojumu noraida, norādīdams, ka tas ir tikai viens no daudzajiem Pāvila krusta kontemplācijas izstarojumiem, kas nav savienojami par kādu vienu reālu tēlu.
“Kristus darba” raksturojumus pie Pāvila atrodam lielā bagātībā un dažādībā.
Vispirms jau, Kristus un Viņa darbs ir tas, ko raksti vēstījuši 1.Kor.15,3-4. Kristus nāve ir žēlastība, ko Dievs ir parādījis grēcīgai cilvēcei (Gal.2,21) un Dieva mīlestības pierādījums (Rom.5,8), kas notikusi īstajā laikā (Rom.5,6). Kristus ciešanas un nāve ir akts, kas atved cilvēkus atpakaļ pie Dieva, restaurējot Dieva bērnu stāvokli un atdodot viņiem paradīzi, iznīcinādams plaisu, kas radusies starp cilvēkiem un Dievu caur Ādama grēku (1.Kor.15,22). Taisnošana, salīdzināšana, piedošana, pestīšana, Dieva bērna vārda iegūšana – raksturo Kristus nopelnu jauno attiecību veidošanā starp Dievu un cilvēkiem, kas stājas grēka un nebrīvības, kalpības un pazušanas vietā (1.Kor.1,30).
c) Bet Pāvils neapstājas tik pie “Kristus darba” vien. “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga un jūsu ticība arī ir veltīga”, raksta viņš Korintas draudzei (1.Kor.15,14).
Kristus nav tikai cietis un miris, Viņš ir arī augšāmcēlies un paaugstināts. Viņš ne tikai ir grēku izlīdzinātājs, bet arī gars, kas vada un veido atjaunoto cilvēku. “Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.” Fiziski nonāvētais Jēzus kļūst par pneumatisko Kristu, no kura aug jauna dzīve Pāvilam un visiem ticīgajiem. Deissmann’s ieteic Pāvila christoloģijas vietā uzstādīt jautājumu par Pāvila Kristus piedzīvojumu (Christuserfahrung), vai Kristus atklāsmi (Christusoffenbarung). Nedrīkstot tiešo un dzīvo Kristus kopību (Christusgemeinschaft) sastindzināt doktrīnā. Pāvils ir skaidrībā par pneumatisko (Jēzu), dzīvo Kristu, ko tas ir piedzīvojis, tādēļ viņam tik maza nozīme ir vēsturiskajam Jēzum.
Pāvila uzskatos par pneumatisko Kristu saskatām it kā divus Kristus tēlus: mēs redzam Kristu kā pie Tēva paaugstināto Dieva Dēlu (Fil.2,9), kas augšā – debesīs, pie Tēva labās rokas (Rom8,34; Ef.1,20; Kol.3,1). To varētu dēvēt par Pāvila drošo apziņu par Kristus transcendenci.
Otra doma, ko atspulgo Pāvils, ir vēl “pauliniskāka” – pneumatiskā Kristus pārdzīvojums. Dzīvais Kristus ir Pneuma, Gars, kas nav tālu aiz mākoņiem un zvaigznēm, bet ir klātbūdams virs nabadzīgās zemes, dzīvodams un valdīdams savējo vidū (2.Kor.3,17; 1.Kor.15,45; 6,17). Izteicieni “Kristū” un “Garā” bieži sakrīt, tā pat “kopība ar Dievu” un “kopība ar Kristu” iet pie Pāvila paralēli. Deissmann’s izsakās, ka Kristus Pāvilam nav pagātnes persona, ar ko tas nācis sakarā caur tās atsevišķajiem vārdiem, nav arī “vēsturisks lielums”, bet tagadnes realitāte un spēks, enerģija, kuras dzīvības spēks viņā ik dienas izpaužas (1.Kor.1,24; 2.Kor.12,9; Fil.3,10). No Viņa, caur Viņu, uz Viņu ir visas lietas. Skaista ir Pāvila paralēle Jāņa evaņģēlija vīna kokam – Jēzus Kristus ir galva daudzajiem locekļiem, kas, saskaņā sakopoti, darbojas pēc viena gara (1.Kor.12,27).
Rodas jautājums, vai Pāvils ir sev Jēzu priekšā stādījies kā jūdu gaidīto mesiju, vai ne.
Pāvilam Jēzus, ja arī bija rakstos sludinātais (1.Kor.15,3), kam bij jānāk, ja Viņš arī bija Pestītājs gr.“oj Kuvrio”, kura priekšā visai radībai ir jāloka ceļi, tas tomēr nesakrīt ar jūdu mesijas politiski – nacionālā varoņa tēlu. Šai ziņā Pāvils dziļi un pareizi izpratis Jēzu, jo viņa Jēzus stāv ētiski augstāk par jūdu mesiju. Tur nav ne jūds ne grieķis – visi ir vienādi Jēzus priekšā. Visa Pāvila misijas darbība ir skaistākā liecība, kas atraisa viņa Kristus tēlu no partikulārā jūdu mesijas.
Rodas vēl jautājums, vai Pāvils savus uzskatus par Kristu nav darinājis pēc hellēņu filosofiskajām sistēmām vai orienta kulta mytiem. Liekas gan, ka ne. Viņš ir gan uzaudzis šai augsnē, bet tas bij Sauls. Mums jāņem vērā, ka ar Damaskus brīdi Pāvils pārdzīvoja pilnīgu gara pasaules apvērsumu un atjaunošanos. Pilnīgi jaunā reliģiskā atziņa prasīja jaunus traukus, kuros tos ieliet – vecie bij saplosīti un cik nožēlojami tie Pāvilam tagad likās! Pāvila reliģiozais ģēnijs ir tas, kas mums garantē viņa jaunai reliģiozai dzīvei tās izpaudumos neapšaubāmu asiginalitāti. “Ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums,” apliecina pats apustulis.
3. a) Mūsu pieeju Jēzus mesiāniskai pašapziņai atvieglo modernās pētniecības atzinumi. Ir atkritusi nekautrīgā liberālo pētnieku Jēzus profanācija, tāpat mūs vairs neietekmē Renāna un viņa sekotāju “sapņotāja Galilieša” utml. tēli. Mūs vairs nevar apmierināt arī tie pētnieki, kas Jēzū redz tikai tikumības skolotāju, rabbi entūziastu, vai, labākā gadījumā, pravieti.
Dobschütz’s raksturo stāvokli tādējādi, ka jāizšķir vairs tikai vai Jēzus sevi domājis kā nākotnes pestītāju, jeb vai tas sevi jau savā zemes dzīvē par tādu turējis.
“Nākotnes pestītāja” uzskatu aizstāv J. Weiss, H.I. Holtzmann’s un A. Harnack’s, pamatojoties uz to, ka Jēzus savā darbībā neatbilda jūdu toreizējam priekšstatam par mesiju, kā arī uz Jēzus izteicieniem par savu atnākšanu godā un spēkā (Mk.8,38; Lk.9,26).
Tomēr uzraksts pie krusta, tā pat arī Jēzus tiesāšana liecina, ka Jēzus nav sevi domājis tikai kā nākotnes pestītāju vien.
b) Dabīgi rodas jautājums, vai Jēzus ir sevi apzinājies par gaidīto jūdu mesiju.
Jēzus laikmets bij mesiānisko ilgu laikmets. Apspiestajai un pazemotajai Jūdu tautai no svēto rakstu pravietojumiem, tiem sajaucoties ar atmiņām par slaveno pagātni un polītiskajām nākotnes cerībām, bij izveidojies mesijas – atsvabinātāja un varenā valdītāja tēls, kas nāks satriekt apspiedējus, atjaunot Dāvida lielo valsti un celt godā jūdu kultu. Gluži saprotami, ka Jēzus, kas runāja kā pats varenais, kā tāds, kam kāda pilnvara, kas dziedināja slimos un kroplos, darīja brīnumus cilvēku apkārtnē un to dvēselēs, kas valdzināja ar savu cildenumu, radīja domas, ka Viņš ir gaidītais mesija. Mācekļu saruna ceļā uz Emmau (Lk.24,19-21a) un Cebedeja dēlu mātes lūgums (Mt.20,20-22) norāda, ka šīs domas nav svešas arī Jēzus tuvākajiem mācekļiem.
“Cilvēka Dēls nav nācis lai tam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu” ir Jēzus atbilde uz šāda veida jautājumiem. Kad sajūsminātie ļaudis to grib celt par valdnieku – Viņš aiziet no tiem vientulībā (Jņ.6,14-15). Jāpiekrīt J. Weiss’a, A. Harnck’a un J.I. Holtzmann’a uzskatam, ka Jēzus nav sevi uzskatījis par jūdu gaidīto mesiju. Vismaz toreiz izplatītajā profānajā veidā ne. Kā gan būtu iespējami Viņa konflikti ar farizejiem, kas taču bij tie, kas mesijas valstībā spīdēs kā taisnie? Kā Jēzus, ka tas būtu sevi apzinājies par gaidīto mesiju, atrada par iespējamu uzstāties pret sabata un šķīstības noteikumiem, kuru pildīšana to laiku izpratnē bij viens no mesijas nākšanas priekšnoteikumiem. Nav saprotami arī Jēzus vārdi dot ķeizaram viņa tiesu, jo mesija taču cīnās pret svešām varām!
b) Tomēr tiešas negācijas pie Jēzus neatrodam, ka Viņš sevi neuzskatītu par mesiju. Kristus notiesāšana pat skaidri norāda uz Viņa mesiānisko pašapziņu. (Lk.22,70: “Jūs to sakāt un es tas esmu”).
Jēzus šo jautājumu tomēr nostāda gluži citādi nekā jūdi. “Es esmu tas, ko Es uz jums esmu runājis” (Jņ.8,25) ir Viņa atbilde; lai katrs izšķiras pats, kas ir šis runātājs, kas ir liecinājis: “Es esmu ceļš un patiesība, augšāmcelšanās un dzīvība, pasaules gaišums un labais gans, dzīvības maize un vīna koks.” Tā ir Jēzus pašapliecību kvintesence. Nav iemesla kādus no šiem izteicieniem apšaubīt, tie var būt tik nedaudzie no atlikušajiem. Zīmīgs ir arī gadījums Nācaretes sinagogā, kur Jēzus lasīdams pravieša Jesajas rakstus, identificē sevi ar Jahves kalpu, tā svaidīto, uz kura ir Dieva gars un kas ir nācis pestīt un atraisīt, dziedināt un šķīstīt (Lk.4,17-21). Lk.19,10 vēl tuvāk apzīmē šo uzdevumu. Tās ir Jēzus pašliecības. Visos evanģēlijos mēs atrodam vēl neskaitāmas vietas, kur dažādās gadījumu situācijās un mazāk nozīmīgos gadījumos šīs Jēzus apliecības atkārtojas, atsegdamas Viņa iekšķīgo skaidrību par sevi un savu aicinājumu. Jēzus pārliecības spēks – Viņa Dieva sūtītā apziņa atmirdz ikkatrā Viņa darbībā, vārdā un skatā, pārsteidzot un aplaimojot, satriecot vai saniknojot klātesošos.
Dievnama šķīstīšana un vārdi pie slimā gultas – “Celies un eji, tavi grēki tev piedoti”, rada sašutumu bauslības mācītājos. Kas drīkst grēkus piedot kā vien Dievs, kurš cilvēks drīkst ar tādu pašapziņu rīkoties dievnamā kā Jēzus?
Viņa spēcīgie vārdi kalnsprediķī skaidri liecina par kādām dievišķām pilnvarām kura spēkā tas runā. Pretī citātiem no bauslības un rakstiem “Ir rakstīts”, Viņš droši un skaidri liek savu “Bet Es jums saku!” Tā nerunāja ne tautas mācītāji, ne pravieši, pat ne Mozus. Pie viņiem viscaur atrodam “Tā saka (Dievs) Kungs” – tie ir tikai Dieva mute, Viņa kalpi atsevišķos gadījumos, bet pie Jēzus redzam kādu gluži citādu atkarību no Dieva un Dieva vārdiem. Dieva Dēla stāvoklis ir Viņa darbošanās pamatā (Mt.11,27!)
Ar to izskaidrojamas arī tās Jēzus pašliecības, kuras uzsver Ihmel’s savā grāmatā “Wer war Jesus?”, kurās Jēzus sevi nostāda augstāk par Salamanu un Jonu, un dievnamu (Mt.12,42; 12,4; 12,6).
Jānis Kristītājs bij lielākais no praviešiem (Mt.11,9-11) bet te ir vairāk kā pravietis. Jul. Schniewind’s savā grāmatā “Das Selbstzeugnis Jesu” izsakās: “Aiz katra vārda, aiz katra notikuma, kas mums no Jēzus uzglabāti, stāv pašapziņa, tik liela un īpatnīga, ka, ja mēs to saprotam, jautājums pēc nosaukuma atkrīt.” Feine izsakās, ka Jēzus nesis sevī pastāvīgā Dieva tuvuma izmaņu, ko nav aptumšojis neviens grēks. No savas Dēla apzinātības Viņš guvis savu mesiānisko pašapziņu un to tā sapratis, ka Viņam jāienes pasaulē Dieva gribas valstība. Dieva valstības celšanu zemes virsū tas apzinājies saistītu ar savu personu. Viņš apzinājies sevi par šīs valstības galvu. Kā dievišķu nepieciešamību Viņš ir atzinis mirt atpestītāja nāvē, lai ar to nobīdītu visu to, kas ir starp Dievu un cilvēkiem, un kas kavē Dieva valsts nākšanu. Tik kā Krustā Sistais un Augšāmcēlies ir Viņš visu savu dievišķo dzīvības spēku kā Pestītājs pierādījis.
c) Lūkojoties Jēzus darbībā un sava uzdevuma vērtēšanā, atrodam tanī vairākus posmus. Jāpiekrīt prof. Kundziņa kga izteiktajām domām grāmatā “Kristus”, ka Jēzus mesianitātes apziņa ir tapusi pakāpeniski.
Nemainās tik Jēzus Dieva Dēla apziņa un tuvums Dievam, bet savu uzdevumu Viņš arvien skaidrāk saskata no Dieva atklāsmēm. Feine par galīgo Jēzus skaidrības brīdi uzskata kristību Jardanā no kura tas sevi apzinājies par mesiju. Savu uzdevumu Viņš jau apjautis daudz agrāk, varbūt pat jau bērnībā (Lk.2,49). Bet tikai kristības brīdis ir tas, kurā Jēzus ierauga pār sevi debesis atveramies un sajūt, ka Viņš ir Dieva Dēls, Dieva izredzētais celt Viņa valstību zemes virsū. No tā brīža, runājot evaņģēlija vārdiem, Jēzus iesāka sludināt un sacīt: “Atgriežaties no grēkiem, jo debesu valstība ir tuvu klāt nākusi” (Mt.4,17).
Bet mēs saskatām Jēzus dzīvē vēl dažus momentus, kuros Viņa mesiāniskā apziņa dabū jaunus asinājumus. Tie ir lūgšanas brīži klusumā un vientulībā, kad šī lūgšanas varoņa, kā Jēzu nosauca Fr. Heilers, - dvēsele atveras Dievam – savam Tēvam, un uzklausa Viņa gribu. Vispirms jau tuksnesī (Lk.4,1-13) Jēzus izcīna savu jauno atziņu – Viņš ir Dieva aicinātais. Mēs nespējam tuvāk spriest par brīdi, ko Jēzus pavada kalna virsotnē, Pētera, Jāņa un Jēkaba klātbūtnē, tik zinām – pēc šīs lūgšanas, kad, kā evaņģēliji vēsta, no Viņa plūdīs debesu mirdzums, Viņš ir galīgā skaidrībā par savu Pestītāja uzdevumu. Viņā uzaust atziņa, ka cilvēka grēki ir izpērkami tikai ar Viņa ciešanām un nāvi (Mt.20,28). No šī brīža Jēzus sevi apzinās arī par nākotnes Pestītāju.
Šim gadījumam seko gājiens uz Jeruzalemi. Kā savam Tēvam paklausīgs Dēls, Jēzus dzer pasniegto kausu, saņem ērkšķu vaiņagu un ķēniņa purpuru – apliecinādams Sevi par valdnieku, kas valda no mūžības (Mt.26-64).
Šī apziņa pavada Jēzu līdz pat pēdējam mirklim. “Patiesi, patiesi šodien tu būsi ar mani paradīzē” vaiņago Viņa mesiānisko apziņu. Viņš ir tas, kas ir spēcīgs atvērt paradīzes vārtus tam grēciniekam, kas nožēlo savus grēkus un pārcelt to savā valstībā.
Vēl vairāk – tas sevi apzinās par tiltu, pa kuru arī turpmāk plūdīs pestīšanu slāpstošie cilvēki pie Dieva. Varbūt vārdi Jāņa ev. 12,32 ir vēlākā Jēzus runu stilizācija, bet tie tomēr visā pilnībā izsaka Jēzus apzināšanos par nākotnes un visu cilvēku Pestītāju: “Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.”
4. Pirmais, ko šādām pestītāja un salīdzinātāja saitēm Jēzus vilcis pie sevis, ir apustulis Pāvils. Visa Jēzus dzīve bij darbošanās Dieva valstībai – aicināšanā pie Dieva, šķīstīšanā un svētdarīšanā, dziedināšanā un taisnošanā. Nāve to padarīja par Pestītāju visai pasaulei un cilvēcei. Pāvils Jēzu te dziļi sapratis. Aiz visas Jēzus dzīves, visiem vārdiem, ko tas dzirdējis no aculiecinieku – apustuļu lūpām, stāv Jēzus – Pestītājs. Tādēļ lieki ir atkārtot Viņa vārdus, un Pāvils iet un sludina mūžīgo, pārlaicīgo Kristu, to pašu Krustā Sisto, kas neprāts grieķiem un apgrēcība jūdiem, bet kas ir pestīšana, spēks un dziļākais Dieva padoms ticīgajiem.
Referātam izlietātie avoti:
A. Deissmann – Paulus (1911).
E.v. Dobschütz – Der heutige stand der Leben Jesu – Forschung (Zeitschrift für Theologie und Kirche – 1924).
P. Feine – Jesus Christus und Paulus (1922).
A. Harnack – Jesus (1921.g.).
L. Ihmels – Wer war Jesus? Was wollte Jesus? (1921.)
K. Kundziņš – Kristus (1931).
J. Schniewind – Das Selbstzeugnis Jesu nach den ersten drei Evangelien (1922)
H.Weinel – Jesus im XIX. Jahrhundert.
