Anna Irbe piedzima 1890. gada 19. septembrī Dzērbenē, kur viņas tēvs, Kārlis Irbe, vēlākais mūsu Baznīcas pirmais bīskaps, bij draudzes mācītājs un Cēsu iecirkņa prāvests. Savu tēvu misionāre allaž atcerējās un pieminēja dziļā godbijībā. Viņa rakstura noteiktība un skaidrība, līdz ar dievbijību un audzināšanu atbildības sajūtā un patstāvībā, lielā mērā atspoguļojās misionārē, viņas stājā, pārliecībā, ticībā.
Kad pēc baismajiem un traģiskajiem notikumiem pirmā pasaules kara laikā un tā sekās Anna Irbe, zaudējusi savu vīru un vienu no dēliem, atgriezās dzimtenē un tēva mājā; viņu šeit gaidīja viņas mūža īstais, lielais aicinājums un uzdevums. 1923. gada pavasarī Latviju apmeklēja Zviedrijas Baznīcas misionārs, vēlākais Tamilu evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskaps, Dr. J. Sandegrens. Viesojoties pie mūsu bīskapa, viņš izteica domu, ka Zviedrijas Baznīcas Misija labprāt palīdzētu Latvijas Baznīcai uzsākt šo darbu un pieņemtu savā darba laukā darbiniekus no mūsu Baznīcas. Būtu īpaši nepieciešama jau kāda darbiniece, kas varētu veltīties darbam pie Indijas sievietēm. Šos misionāra vārdus, Anna Irbe, kas bija klāt šai sarunā, uzņēma kā savu aicinājumu un tūdaļ arī izteikusi savu gatavību doties misionāres darbā.
Savā pirmajā darba posmā Indijā no 1925. līdz 1932. gadam, misionāre pilnīgi apguva tamilu valodu un strādāja Indijas sieviešu garīgās aprūpes un audzinātājas darbā. Līdz ar darba pieredzi, nobrieda viņas atziņa par nepieciešamību nest Kristus Evaņģēliju Indijas sādžu iedzīvotājiem, viņu īpatnējos dzīves apstākļos. Un tā, 1933. gadā atgriežoties Indijā pēc apmeklējuma dzimtenē, dzimtenes misijas draugu atbalstīta un viņu aizlūgšanām pavadīta, misionāre uzsāka to darbu, ar kuru nesaraujami saistījās visa viņas tālākā dzīve, līdz pat mūža pēdējai dienai.
1933. gada 5. martā nelielajā, lauku apvidū iegūtajā zemes gabaliņā Indijas dienvidos, svinīgi lika pamata akmeni jaunajam misijas darba pasākumam - Karunagarapuri ciemam. Šai “Žēlīgā Dieva mājvietā” ko misijas draugi dzimtenē bieži vien dēvēja par “Latvijas ciemu Indijā», tika uzceltas dažas visai vienkāršas ēkas - skolas namiņš, kurā notika arī dievkalpojumi, ambulance, mācītāja, skolotāju un skolas bērnu dzīvojamās mājiņas, nespējnieku mājiņa. Divas galvenās domas vadīja misionāri šai jaunajā pasākumā - te veidojama Evaņģēlija pasludināšanas vieta, lai ar Kristus vēsti un mīlestību sasniegtu Indijas vienkāršo lauku cilvēku, kuram pilsētas un lielie misijas centri ir tāli un sveši. Un līdztekus šai domai noteiktā pārliecība, ka te jānotiek vienīgi Kristus Evaņģēlija nešanai indiešu cilvēkiem viņu pašu īpatnējos dzīves apstākļos un ieradumos, neievadot viņus eiropiešu dzīves veidā un paradumos. Šo domu pareizība un misionāres un viņas tuvākā līdzstrādnieka, indiešu mācītāja Stīvena (G. Stephen) darbošanās kristīgā mīlestībā un pašaizliedzībā jau drīz rādīja svētīgos augļus. Tikai pirmo sešu gadu laikā ap Karunagarapuri bij jau sapulcēta ap 1,5 tūkstošu liela draudze, daudzi simti bij sagatavošanā sv. Kristībai un arvien jauni pulki pēc Kristus patiesības un mīlestības izslāpušo neatturami nāca klāt. Šodien mazais pasākums ir jau izaudzis par plašu kristīgo draudzi un spēcīgu evaņģelizācijas centru un devis daudz garīgā darba atvašu. Par tādu ir izveidojies jaunais, lielais evaņģelizācijas centrs Karuneipuri (“Žēlastības ciems”) ar tā daudzveidīgajiem garīgā darba pasākumiem. Līdz visbeidzamajam laikam, pa-tiesi, līdz pašai savas nāves stundai, misionāre ir vēl tieši dar-bojusies un rūpējusies līdzi šo visu darbu veidošanā. Viņas beidzamās mīlestības rūpes bij “Karunei Illam” (“Žēlastības nams”) mājoklis indiešu atraitnēm, kur šīs no visiem atstumtās, nelaimīgās sievietes varētu sev atrast patvērumu, mājokli un palīdzību. “Mīlēt nemīlētos” bija vārdi, ko viņa mēdza atgādināt un kas viņai pašai bij kļuvuši par viņas darbošanās saturu. Līdztekus skaidrajam prātam, kas skaidri un dziļi redzēja un izprata cilvēkus, to vajadzības un sāpes, viņā darbojās šī siltā dzīvinātāja mīlestība, kas aptvēra bez jebkādas izšķirības ikvienu, kas stājās pie viņas sliegšņa vai nāca viņas dzīves ceļā un kalpoja ikvienam ar visaugstāko sevis aizliegšanu. Viņas gars bij vienmēr augšup pacelts ticības skaidrībā, drošībā un Dieva godības skatīšanā. Viņas aizlūgšanas aptvēra neskaitāmus, ar ko vien Dievs bij licis tai sastapties un viņa garā dzīvoja vienotajā, nedalītajā Kristus Baznīcā. Tāpēc arī viņas patiesajos draugos un dziļos cienītājos bij visi patiesas ticības cilvēki no visdažādākajām tautām gan baznīcu darbinieki un bīskapi, gan visvienkāršākie Indijas sādžu ļaudis.
Mums nav iespējams pārredzēt un novērtēt visu misionāres darba lielumu, īpaši to, kas noticis pēckara laikā, bet spēcīgu liecību par to dod viņas tuvākais līdzstrādnieks, ko viņa allaž bij saukusi par savu veco draugu, mācītājs indietis Stīvens (G. Stephen), kurš līdzīgā dedzībā un pašaizliedzībā arī pats ir ieguldījis šai misionāres uzsāktajā darbā visu savu mūžu. Pāri visiem citiem mīļiem vārdiem un vērtējumiem, viņš to savā un neskaitāmu citu savu tautiešu un ticības brāļu vārdā dziļā godbijībā sauc par māti, kuras garīgo bērnu pulks ir neskaitāms un kuras svētīgo kristīgo darbu, pasākumu un ierosmju ir ļoti daudz. Viņa indiešiem bija kļuvusi indiete, pat dzīves ieradumos pilnīgi iekļaudamas indiešu dzīves veidā. Un viņai savukārt sirsnīgā mīlestībā atvērās pretī tā tauta, kuras vidū viņa ienāca kā nepazīta svešiniece, nesot vienīgi Kristus patiesību un mīlestību sev līdz.
Pagājušā gada janvārī misionārei nāca atgādinājums, ka tai jādodas uz Tēva mājām - viegla triekas lēkme laupīja kustību viņas labajai rokai. Tikai ļoti neatlaidīgas draugu uzstājības dēļ viņa piekrita doties uz Tirupaturas slimnīcu. Tā bij pirmā reize viņas mūžā, ka viņa pati kļuva paciente.
”Ir pienācis mans laiks doties pie tā Kunga, es nevēlos, ka pie manis tērētu zāles, kas būtu izlietojamas pie citiem,” bij viņas vārdi ārstam tāpat kā vēlējums, lai viņas gultu piešķirtu citam slimniekam. Pilnā prāta skaidrībā un gara modrībā viņa pieminēja visus savus daudzos draugus un saņēma Svēto Vakarēdienu. Viņu skumdināja vienīgi, ka viņa vairs nevar lietot savu labo roku, lai pēc indiešu paraduma ar to svētītu savus mīļos un pasniegtu savu upuri Dievam. Mācītājs Stīvens to mierināja: “Dievs pieņems Jūsu dāvanu no jebkuras rokas”, un tad viņa arī devusi savu svētību saviem mīļajiem, kas bij ap viņu. Viss pārējais laiks pagāja ļoti svētīgās garīgās pārrunās. “Mums nav jāvaicā Kungam, kāpēc mums uznāk ciešanas, “bet gan kādēļ Viņš mums pieļāvis ciest” bij viņas vārdi šai laikā. Vaicāta par beidzamo dusas vietu, misionāre atteikusi, ka tad, kad dvēsele būs atstājusi miesu, šai miesai vairs nav nekādas nozīmes un tā var būt nometama jebkurā
vietā.
Misionāres bēres notika 14. februārī Tirupatūrā. Svinīgo bēru dievkalpojumu vadīja Tamilu ev. lut. Baznīcas bīskaps A. J. Satjanandans, asistējot Baznīcas augstākajai vadībai, piedaloties visiem misionāriem, daudziem mācītājiem un lieliem ļaužu pulkiem. Mācītājs Stīvens sacīja sprediķi par Ījaba gr. 1. nod. 20.-21.pp., pienesot Dievam slavu un pateicību, par Viņa lielo dāvanu, ko Viņš bij devis ar aizgājēju misionāri un kuru Viņš tagad atkal ir ņēmis pie sevis. Lieli laužu pulki dziļā aizkustinājumā atvadījās ziediem, dziesmām, lūgša-nām - indieši un eiropieši, dažādu Baznīcu locekļi un pārstāvji.
Mums, dzimtenes Baznīcā, nav bijis iespējams visā pilnībā izsekot misionāres Annas Irbes svētīgajam darbam un dzīves gājumam. Bet arī jau tās ziņas, kas mūs savā laikā sasniedza ar viņas tik ļoti atturīgajām un nemākslotajām “Vēstulēm no Indijas”, ir aizdedzinājušas daudzu sirdis patiesā mīlestībā uz viņu un tiem, kam viņa mīlestībā kalpojusi. Un šī viņas kalpošana pilnīgā mīlestībā uz Dievu un Kristus vismazākajiem ir daudziem rādījusi gaišo priekšzīmi patiesai kristīgā cilvēka dzīvei un kalpošanai. Ar to viņa mantojusi dārgu piemiņu ne vien “kā mūsu Baznīcas izcilā darbiniece misijas laukā, bet arī kā spēcīga garīgās dzīves cēlāja mūsu tautā.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad tautas visā pasaulē ir it kā nākušas tuvāk viena otrai, kad svešas, nepazītas tautas sasien ciešas draudzības saites savā starpā. Mēs redzam, kā mīlestības likums ir sācis darboties tautu starpā. Līdzjūtība un atsaucība citu vajadzībās un nelaimē, dabas katastrofu un kara posta sekās, sakustina un tuvina gluži svešas un tālas tautas un liek sniegties ar palīdzību pāri robežām un attālumiem. Vairs nav tālo, gar kuru bēdām mums nebūtu daļas, vairs nav svešo, kuru nelaime mums vārētu būt vienaldzīga.
“Zelta un sudraba man nav, bet kas man ir, to tev dodu - Jēzus Kristus no Nācaretes vārdā: celies un staigā!” šai apustuļu vārdā ietverts viss tās kalpošanas saturs, ar kuru kopš apustuļu dienām ir izgājuši Kristus apliecinātāji un arī mūsu misionāre Anna Irbe. Kas gan varētu būt vēl augstāks mūsu draudzībā, mīlestībā un kalpošanā citiem, kā tas, ka mēs dodam tālāk no sevis to, kas arī mums ir visdārgākais – Kristus Evaņģēliju - kas paceļ un apgaismo un iedzīvina jaunai dzīvei cilvēku.“Bet mācītāji spīdēs kā debess spožums un kas daudzus veduši uz taisnību kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” (Daniela 12, 3)
