Šis sprediķis ir publicēts arī: Feldmanis R. Solītis uz Jēzus pusi. // Svētdienas rīts. - 2007. - 4. augusts. - Nr.28 (1713). - 1. un 8. lpp.
Žēlastība, lai Jums visiem no Dieva, Mūsu Tēva un Mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze šīs dienas evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Marka 10. nodaļā: … (Mk. 10: 17-31). Āmen.
Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars, Tu dievišķais padoma devējs, Tu dievišķais gudrības gars. Nāc, apgaismodams mūs, Savas svētās Patiesības atvērējs un stiprinātājs mūsos, jo Tavs Vārds ir mūžīga Patiesība. Āmen.
Mūsu Kungs un Pestītājs un Viņa mācekļi ir kāda ļoti sarežģīta un tanī pašā laikā tik ļoti parasta jautājuma priekšā kā iemantot mūžīgo dzīvību? Kas ir vajadzīgs pie tā, un kas ir tas, kas mūs kavē un traucē.
Jēzum bij gadījuma saruna ar kādu sievieti, kad Viņš bij izslāpis un, apsēdies pie akas, lūdzis šai sievietei padzerties. Tā ir saruna starp samariešu sievieti, kas brīnās par tādu jautājumu no jūdu puses, un Jēzu. Izrādās, ka ir divējādas slāpes, ka ir divējāds ūdens. Un mēs savā dzīvē un savās darīšanās tiekam nolikti abu slāpju, abu atveldzējumu priekšā – tādā īpatā izšķiršanās stāvoklī. Viens un tas pats ūdens, kas prasa atkal un atkal, lai mēs to uzņemam par jaunu, un viens un tas pats, kas vienreiz baudīts, pats pārvēršas par avotu un verd uz mūžīgo dzīvību.
Šodien lasītajā Evaņģēlijā Pestītājs sastopas ar kādu jaunekli. Viņš viņu iemīļo, šo jauko cilvēku. Viņa priekšā patiešām ir tāds krietns, varētu sacīt, tāds skaidrs, tīrs cilvēka raksturs. Tāds cilvēks, kas tiecas pēc kaut kā ļoti laba, kuru neapmierina, ka viņam pietiek iztikas un ka viņš var sev atļauties, ko vien viņš iekāro, bet viņš vēlas iegūt kaut ko daudz lielāku – viņš meklē mūžīgo dzīvību. Citiem vārdiem sakot, viņš meklē to labo, no kura dzerot cilvēks iemanto mūžīgo dzīvību. Un Pestītājs saka viņam kādu ļoti noteiktu, skaidru vārdu. Un šis jaukais, mīļais cilvēks ir noskumis. Viņš bij gatavojies uz kaut ko ļoti nopietnu un svarīgu. Viņa dzīve bij ļoti nopietna un svarīga, ja mēs domājam tikai par to, ko viņš bij jau šinī dzīvē darījis un kāds viņš bij bijis. Kad Jēzus runāja par baušļiem, par to, kādam ir jābūt cilvēkam savā krietnumā un stājā, viņš varēja apstiprināt ar tīru sirdi, ka viņš nav klupis šajās dievišķajās pavēlēs, viņš tām ir sekojis, viņš tās ir turējis. Un tomēr viņš jūt, ka viņam ir vēl kaut kas nepieciešams, ka viņam vēl kaut kā trūkst. Un Jēzus ir tas, kas zin, kā viņam trūkst. Viņam trūkst vienas lietas. Viss, ko viņš ir uzskatījis par vērtību – arī sasniegumi dzīvē, viņa labais, krietnais stāvoklis pārējo priekšā – arī tas vēl nesniedz pašu galveno un svarīgāko. Šis pats galvenais un svarīgākais ir atsacīšanās, novēršanās no visa tā, kas saista cilvēku pie patikas šinī dzīvē, pie ieguvuma šinī dzīvē. Arī tad, ja ieguvums nav tikai mantas vai ārēja stāvokļa sagrābšana vai iemantošana, bet arī tad, ja šīs ārējās dzīves ieguvums ir apmierinātība ar to, ka tev ir bijis iespējams, ir laimējies, ir izdevies izvairīties no klupšanas, no ļauniem pārkāpumiem, kas varētu padarīt kaunu, negodu, briesmas, sodu ļaužu priekšā – arī tas, arī tas vēl ir atmetamā lieta.
Dieva valstība – vai tā ir, vai tās nav. Vai nu mēs tai piederam, vai mēs tikai par to interesējamies un paliekam šinī pieticīgajā pusceļā, ka mēs visās lietās turamies pieklājīgi, kārtīgi ļaužu priekšā un varam būt apmierināti ar dzīves ārējo ritumu. Cilvēka dvēsele – kā saka viens no mūsu Baznīcas lielajiem, senajiem ticības vīriem – cilvēka dvēsele ir nemierīga mūsos, kamēr tā atrod mieru Tevī, Dievs. To mēs redzam pie šī mīļā jaunieša.
Viņš ir kļuvis priekšzīmīgs savā dzīvē, savā stājā, savā uzvedībā, savās attiecībās ar cilvēkiem. Bet vienā lietā viņam nebija miera. Viņš jūt, ka Dievs, Tas Kungs, no viņa gaida un prasa ko vairāk. "Tu mūs esi tā radījis, ak, Kungs," saka Augustīns, lielais ticības vīrs, "ka mūsu dvēsele ir nemierā mūsos, kamēr tā neatrod miera Tevī." Tā nav nomierināma ar labklājību, kā kādreiz cilvēki savu dzīvi izlīdzina ar labklājības panākumiem; tā nav izlīdzināma ar garīgiem, ārīgiem, tikumiskiem vai krietnuma kopšanas paņēmieniem – Dievs, Tas Kungs, paliek kaut kā ārpusē, Viņa acs joprojām ir atvērta, jautādama un prasīdama. Ūdens, no kura mēs dzeram, lai savā dzīvē būtu apmierināti, nepietiek – ir jāatveras kādam citam avotam. Šis cits avots ir cilvēka dzīves lielākais spraigums, lielākā varonība – lielākā cīņa un uzvara. Iemīlēt to, kas nav tverams rokām, atstāt to, kas līdz šim nav bijis tas, kas tīksminājis, kas pildījis šo dzīvi pasaulē. "Kungs, Tu esi mans, un man nevajag ne debess, ne zemes. Jebšu man arī mirtu miesa mana daļa mūžībā," atgādina mums Dieva Vārds. Ir kāds ieguvums, mēs to nevaram ieraudzīt, mēs to nevaram iepriekš nogaršot: tas ir lielajā Dieva uzaicinājumā mums – "Tev nebūs citus dievus turēt kā vienīgi Mani pašu."
Dievam nevajag tavu labklājību, pat arī tavu krietnumu, tavu labumu, sakārtoto, kārtīgo dzīvi. Arī to ne. Arī tā ir tikai ārēja, arī tas ir tikai viens kāpienu slieksnis – nekas vairāk. "Ka Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes." Kad mēs atstājam visas lietas, tad mēs iemantojam – jā ko? Cik ļoti maz tas, salīdzinot ar Viņa – Jēzus noputējušām kājām uz ceļa, bez mājvietas – nāc man līdz. Mācekļi, kas visu pametuši un aizgājuši līdzi, un nav redzējuši nekādas greznības un priekšrocības, jautā: "Bet kas mums būs, kas mums būs? Mēs tāpat esam gājuši pa putekļainiem ceļiem, iztikuši, kādreiz vēl izsalkumā un slāpēs, kas mums būs?" Jēzus aicinājumā viņi nav vēl sadzirdējuši, ka ir tikai viena lieta – "ja Tu esi mans, tad man nevajag nenieka – ne debess, ne zemes"
Mēs pienākam pie tā, ka mūsu dzīve, ja arī tā ir jauka un skaista, bet arī pat, ja tā ir rūgta – tā mums liekas kaut kas tāds, kas mums ir, kuru mēs turam, pie kā mēs tveramies. Iemīlēt to, kur iet Jēzus noputējušās kājas – akmeņaino ceļu, kas ved cilvēku priekšā tikai paciešanā, izturībā, bet tanī pašā laikā tanī skatījumā. Šī ir tā lielā cīņa, kura ir katra cilvēka priekšā. Jo vairāk mēs kādreiz kļūstam nopietni vai sacensīgi, jo nopietnāk mēs mēģinām ravēt nezāles savā dārziņā, taisnot savus ceļus un apvaldīt savu cilvēcīgo dabu, jo sāpīgāk mēs sajūtam, cik ļoti daudz no mums prasa Pestītājs un ka tas viss ir tikai mazums, ko mēs ārēji nokārtojam, vai sakārtojam. Tas ir tikai ceļa pakāpiens, tikai ceļa solītis uz Jēzus pusi. Galvenais ir Viņš Pats un dzīvība, ko Viņš dod: "Kas dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam, kas bauda šo maizi, ko Es dodu, tas neizsalks." Pie visa izslāpuma, ko cilvēki bauda arī savos labajos ceļos, paliek vēl pāri neapmierinātais izslāpums. Kas ir šis izsalkums? Pēc Dieva, pēc Viņa Taisnības, pēc Viņa mūžīgās dzīvības, pēc Kristus. Būt kopā ar Viņu, palikt kopā ar Viņu, priecāties kopā ar Viņu, ciest kopā ar Viņu un gavilēt kopā ar Viņu.
Āmen.
Kungs Jēzu Kristu, Tu patiesais gaišums, Tu patiesā dzīvība, Tu patiesais ceļš uz dzīvību, mēs pateicamies Tev, mēs slavējam – Tu joprojām esi draudzes gans un galva. Un lūdzam Tavu žēlastību – parādies Savas draudzes vidū ar Savu aicinātāju un Savu spēcinātāju Vārdu! Tavai žēlastībai mēs novēlam mūsu mīļo, garīgo māti – mūsu evaņģēliski luterisko Baznīcu, tās arhibīskapu Jāni Vanagu, visas draudzes, draudzes locekļus, darbiniekus, Dieva lūdzējus. Tavai žēlastībai mēs novēlam visus cilvēkus, kas izslāpuši un izsalkuši pēc Patiesības, kas, dzīvības ceļu neturēdami, nespēj to atrast vai maldās. Vadi Savā žēlastībā un uzturi Savā spēkā. Mēs Tev pateicamies par Tavu žēlastību, ko Tu esi parādījis mūsu mīļotajiem stāvēdams klāt, palīdzēdams nastu nest, pastāvēt un izturēt nepārtrauktās ciešanās, pretoties kārdinājumam, draudiem, uzmācībai un grēka un varmācības spaidiem. Palīdzi, svētī un vadi Savu draudzi! Svētī un vadi mūsu mīļo dzimteni un tautu, svētī mūsu valsts vadītājus un visu mūsu tautu, tās gājumu, pasargā visās briesmās, piemeklējumos un draudos, kas nāk no iekšpuses un ārpuses, vadot Savā taisnības ceļā.
Un palīdzi mums visiem tur, kur mēs stāvam izšķiršanās priekšā, un liec mūs šīs izšķiršanās priekšā, lai mūs neapmierinātu nekas no tā ūdens, ko mēs smeļam tepat kā pasaules cilvēka apmierinātību vai labklājību, ka mūsu slāpes raidītu pie Tevis, Taviem dzīvības avotiem.
Paklausi uz aizstāvi, kur cīnāmies pastāvēdami un ar sāpēm, slimībām, ar pārbaudām dzīvei, ar kārdinājumiem un izmisumu, un šaubām nāves briesmās, un, lai tad, kad visas lietas būs reiz noliekamas un mums būs jāstājas Tavā priekšā, mēs drīkstētu būt Tavā apžēloto pulkā, kas Tev pienes slavu un pateicību mūžīgi mūžam par Tavu žēlastību, kas dārgāka par dzīvību un kas ir spēcīgāka par nāvi.
Paklausi mūs, aizstāvi mūs pie Tēva ar mūsu lūgšanām, kā Tu mums esi solījis.
Kungs Jēzu Kristu, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs,
paklausi, ko mēs lūdzamies!
Āmen.
