Materiāli no iedotā mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Ierakstīti 2022.g. (O.Skrodelis, M.Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga . Materiālus pēc digitalizēšanas ir plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Mācītāja Roberta Feldmaņa sprediķis par apustuļa Pāvila vēstuli efeziešiem Ef.2,4-10 Mežaparka draudzē 30.08.1992 “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” Dziesmas 309,1-4 315 337,3 330 246 Apustulis uz mums runā nesaprotamā valodā. Valodā, kuru patreiz cilvēki nemāk un nespēj saprast. Ko tas nozīmē “no žēlastības jūs esat pestīti un ar Kristu līdzi esat ieguvuši caur viņa nāvi žēlastību”. Mūsdienu cilvēks iztiek bez šī vārda. Viņš nejūt un nezin, ka viņam kaut kas tādā ziņā būtu nepieciešams, un vai, ka šeit būtu runa par tādām lietām, kas viņu kaut kādā veidā skartu. Kādēļ tas notiek? Tas notiek tāpēc, ka mūsu dienu cilvēks nepazīst vainas Dieva priekšā. Nepazīst grēka. Un šis vārds grēks ir taisni tik pat svešs, pie viņa vienīgi tikai klāt tā kā tāda pieskaņa, kad tur ir kaut kāds ļaunums pielipis šim vārdam, un mēs labprāt kratāmies no viņa vaļā. Ja mēs varētu tā aptvert vienā vārdā, mēs varētu teikt, šis laiks, kurā mēs dzīvojam, ir laiks, kurā cilvēki atsakās no grēka un atsakās no žēlastības. Tā it kā kādam kaut kas nav vajadzīgs, it kā kaut kas būtu lieks. Vai viņi ir līdzīgi, šie cilvēki, tur tam Pestītāja līdzībā pieminētajam farizejam, kas apzinās, ka viņš ir tikai labs cilvēks un tikai labu vien dara, ka viņš izpilda visādus ārējus krietnuma nosacījumus un darbus. Nē! Arī tas mūsu dienu cilvēks nava. Viņam gluži vienkārši šīs lietas nerūp. Ir iestājies tāds īpats laikmets, cilvēki paši kļūst par mērauklu, cilvēki paši sev piedod grēkus vai vainas un paši sevi izvēlas priekus un tikumus un labas lietas. Kur ir sakne? Kad mēs tagad ejam pa mūsu pilsētu, kad mēs piestājamies pie grāmatu tirgotavām, vai laikrakstu pārdotavām tur, kur viņas mums tiek mūsu priekšā izklātas. Mūs kaut kas tāds vēl nebijis pārsteidz. Blakus laikrakstiem, kādreiz arī pašos laikrakstos un arī grāmatās mēs redzam neķītrus, bezkaunīgus, nejēdzīgus uzņēmumus. Un saraujamies! Vispirms mūs jau pārsteidz tas, kas ir šie cilvēki, kas sagādā šīs lietas cilvēku acīm un domām, un izjūtām. Un otrs, kas mūs pārsteidz, ka mēs redzam tur tikpat kā pilnīgi kailos ķermeņus, galvenokārt sieviešu ķermeņus, ka mēs vaicājam: “Bet kas tevi spiež pārdot savu izskatu tik nekrietnā, nepieklājīgā veidā. Izrādīt sevi tā, ka tas ir kaut kas pilnīgi neiedomājams. Kas uz to spiež?” Dieva vārdā, kādā citā sakarībā Pestītājs raksturo kādu cilvēku ar viņa dzīves uztveri un ievirzi, un saka: “Ka viņš Dieva nebīstas un no cilvēkiem nekaunas.” Mēs varētu tagad sacīt mūsu gaišajam, progresīvajam, demokrātiskajam, liberālajam laikmetam un viņa dedzīgajiem izpaudējiem: “Dieva nebīstas un cilvēka nekaunas.” Jo patiesi, ja cilvēkā ir kaut viena dzirkstelīte no tā, ka Dieva acs pār tevi ir atvērta, un ja kādam cilvēkam ir kaut kāda dzirkstelīte no tā, ka viņš var skatīties acīs tam pienākušajam klāt pircējam vai skatītājam, un viņam vēl piedāvāt šīs lietas. Uz ko tu vēl esi spējīgs, tad jāprasa? Ja tev dotu rokā asu nazi un teiktu: “Iedur, nokauj tur to, kas nāk.” Liekas, ka viņš arī no visa tā trūktos. Un cilvēkam nava grēka. Viņš negrēko. Viņš ņem dzīvi tā, kā tas ir viņam izdevīgi. Tā, kā tas viņam ir derīgi. Kas ir viņu uz to mācījis? Vēl mēs atceramies savas vecmāmuļas un vectētiņus. Arī viņi bija cilvēki, kuriem bija trūkumi. Bija arī grēki, bet kaut ko tādu viņi gan nekad ne domās nevarēja iedomāt, ja viņi tagad staigātu pa mūsu pilsētas ielām. Kas ir noticis? Cilvēki ir pasludinājuši, ka Dieva nav. Mēs tūlīt uztrauksimies – nu jā, bet tas taču bija tajos komunisma, bezdievības laikos, un mums taču tie bezdievības laiki ir izbeigti un nopelti. Tagad taču cilvēki drīkst iet baznīcā. Drīkst taču arī iespiest kādus rakstus, kur ir garīgs saturs. Vai tad nu ir sācies bezdievības laiks? Viņš nav vis sācies, bet viņš izplaucis savā krāšņumā. Tas, kas bija bezdievības laikos, tas bija pumpurs, zaļš, ciets pumpurs, kas mūs neskāra. Mēs gājām tam vienaldzīgi garām. Un pašlaik mūsu priekšā ir bezdievības izplaukums savā visaugstākā krāšņumā, ar savām krāsām un ar savu smaku. Viņš tagad piepilda pasauli. Kādēļ? Vai tie cilvēki nekad nav turējuši rokā Svēto grāmatu? Vai nekad nav lasījuši Dieva vārdu, ko šeit apustulis runā, kur mūsu Kungs un Pestītājs ir runājis? Kā tas varējis notikt? Ka tā grāmata, kuru cilāja ar ļoti lielu godbijību un kuras katra rindiņa likās ir zelta rakstīta, ka viņa tā kā ir nobīdīta pie malas. Mīļā draudze, ir tāda slimības, kuras ieperinoties nemaz slimnieks vēl nejūt. Viņas parādās tikai pēc gadiem. Viena tāda ir spitālība. Spitālīgais cilvēks nemaz nejūt, ka viņš ir slims. Viņš tāpat kustās, tāpat darbojas, varbūt viņš ir kādreiz vairāk noguris. Vienīgais ir tas kā var pazīt jau ka viņam ir kādas pazīmes, sevišķi dienvidu zemēs tas tā notiek, kur cilvēki staigā kailām kājām. Tad kad šis cilvēks, kas kaut kā staigā ar apdauzītām asiņainām kājām. Viņš nav pamanījis nemaz, ka viņš ir uzkāpis kaut kādam asumam vai piesities pie kaut kā tāda, kur ir uzsistas asinis. Viņš to nav jutis! Ir iesākusies nejūtība, atsevišķās ķermeņa daļas ir tādas kā pamirušas. Ārsts viņu skatīdams, ņem savās rokās kādreiz adatu un piebaksta viņa ķermenim šur vai tur, īpaši tādās vietās, kas drusku ir palikušas bālākas. Un cilvēks nemaz nejūt, ka viņam ir durts ar adatu. Tur ir sākusies nomiršana. Tur sāk nomirt viņa miesa pa daļām, un vēl tad paiet kāds laiks un atveras brūces un parādās kropļojumi, pārvēršas cilvēka seja, nepazīstama. Sāk nokrist pirksti un rokas paliek bez pirkstiem. Viņš ir saslimis ar baismīgu slimību, kas sevi ilgstoši neliek just un manīt. Šī spitālība, šī garīgā spitālība ir ieviesusies jau labi senus laikus atpakaļ. Jau tad, ka pirmie Dieva vārda smējēji franču revolūcijas laikā to uzskatīja par lielu godu, kad viņi varēja, kā viņi paši saka, Dievam knipi pasist, pasmieties par vecajām pasakām, pazoboties, iznerrot šos teikumus. Viņi palika mazumā. Cilvēki no viņiem novērsās, cilvēki par viņiem šausminājās, bet šī slimība nepārgāja. Viņa ieguva arvien jaunu un jaunu pastiprinājumu. Līdz beidzot mēs pienācām pie tāda brīža, ka pat zinātnes vīri, kuri nodarbojas ar Svētajiem Rakstiem, ar viņu pētīšanu, ar viņu izpratni, ar pārlabojumiem tur, kur kāda vieta, kur kāds burts ir pārskatīts, pārlabots. Šinī savā nodarbībā kādi no viņiem ir aizgājuši uz kaut ko citu. Ir iesākusies tā saucamā teksta kritika. Ka tas, kas ir uzrakstīts ne tikai ir jālasa, jāizpētī kaut kur, kaut kāds komats vai pieliekams vai noņemams, bet ka šie lielgudrinieki visās lietās tagad sāk šķirot un sacīt: “Nevis tas, kas tur ir rakstīts, mums ir svarīgs. Tās ir laikmetīgas lietas. Tas pats apustulis Pāvils bija sava laika cilvēks, ko viņš tur sarakstījis mēs varam tikai tik daudz ņemt, cik mums tas atbilst. Nu ko viņš varēja zināt. Tajos laikos taču cilvēki bija vēl tik neattīstīti. Ne viņi lidoja pa gaisu, ne viņi brauca automašīnās, ne viņi runāja pa tālruni – tas neder. Mēs stāvam tādos augstumos, mēs varam pēkšņi ar vienu nieka kripatu, vielas mazumu atraisīt elles spēkus un sagāzt pilsētas vienā acu mirklī. Jā, mēs taču esam paši kaut kas dieviem līdzīgi.” Šis vārds ir runāts no šādu cilvēku mutes. Un tāpēc mēs drīkstam šinī grāmatā plēst ārā to, kas mums nepatīk. Atmest to nost, kā novecojušas lietas. Apšaubīt tos, kas tur ir pieminēti. Jēzus Kristus ir nobīdīts nost no tā stāvokļa, kas Viņš ir, patiesais dzīvā Dieva Dēls. Padarīts par vienu no tiem ticības klaigātājiem, sludinātājiem, kādi pasaulē laiku pa laikam rodas dučiem, paši pievilti un citus pievildami, taisīdami savas reliģijas, izdomādami visādas muļķības, smieklīgus, riebīgus vai pat kaitīgus pielūgšanas paņēmienus ar visiem saviem indiešu, ķīniešu, ēģiptiešu, senlatviešu, tibetiešu un visādiem citādiem brīnumu darītājiem. Un kas paliek pāri? Ir tādas lietas, kuras nespēj vairs panest. Piemēram, tāda vieta, kur apustulis runā par kārtību kristīgajā draudzē, kur viņš nosaka, ka šī kārtība nepieļauj sievietei mainīt viņas uzdevumus un samainīt viņus ar vīriešu uzdevumiem un pienākumiem, garīgajā amatā sevišķi. Pēkšņi mēs atrodam, ka apustulis Pāvils ir bijis vecmodīgs un ierobežots savos aizspriedumos. Mēs varam to vietu plēst ārā, bet Dieva vārds un viņa patiesība ir kāda celtne, kas gan sastāv no daudz dažādiem elementiem, ne tikai vienkārši mūriem, bet arī mūru veidojumiem. Un tagad, kad mēs izraujam ārā šai celtnei to vienu akmeni, kas mums tur liekas lieks, notiek kaut kas īpašs. Šī celtne sāk grīļoties. Krīt ārā arī citi akmeņi. Izkrīt, piemēram, tas akmens, ko mēs redzam apustuļa vēstulē romiešiem pirmajā nodaļā, kur apustulis uzskaita ar ārsta un psihologa precizitāti un ar pilnīgu atklātību visus nejēdzīgos, nekrietnos, neķītros izvirtības un netiklības veidus un sauc pār viņiem visiem Dieva bardzību. Mēs tagad esam šo akmeni izrāvuši, un tāpēc mēs redzam grāmatu plauktos, avīžu kioskos rādītajās bildēs šo apustuļa Pāvila ar rūgtumu un sašutumu nosaukto neķītrības un izvirtības jūkli. Tas vairs nav aizliegts, jo tās ir veclaiku lietas, tas runā šīm cilvēkam dabīgajām izdarībām pretim. Kam tas ir vajadzīgs? Tas vajadzīgs tiem, kas meklē lielo peļņu un kas uz visāda veida netīrības pamatiem šo peļņu dzen. Tāpat kā ir tie, kas tirgojas ar narkotiku, kas maksā ļoti dārgi, kas izputina šos narkomānus un padara viņus par noziedzniekiem, bet tie, kas viņu izplata tiem tas ir nebeidzama zelta bedre. Bet ir viena cita peļņa, ko meklē cilvēks. Viņa vairīšanās no Dieva, viņa pretniecība Dievam, viņa pretīm runāšana Kristum. Un te rodas tie vārdi, ko apustulis runā: “Varbūt pestītiem no žēlastības”.Cilvēkam patīk viņa grēks, mīļš viņš ir, jo viņš iet līdztekus viņa paša iedomām un iegribām, un iekārēm. Šāds vai tāds, vai citāds. Apustulis un Dieva svētais vārds mums ir teicis to vairākkārt, ka viņš saka: “Es nabaga nožēlojamais grēcinieks, reizē pazudināts, kas mani izglābs no šīs nāves miesas.” Cilvēka dzīve un sevišķi evaņģēlijs, kas nosauc lietas pareizā vārdā, kas nedod grēkam nekādus attaisnojošos vārdus. Evaņģēlijs rāda, cik nožēlojami mēs esam, Ja mēs ticam Dievam, neticiet tiem, kas saka: “Es ticu kaut kādam Dievam”. Viņš netic nekādam. Tas, ko viņš uzskata par Dievu, tās ir viņa tukšās iedomas, uz kurām viņš nevar arī paļauties, tā ir tāda plātīšanās. Bet cilvēki negrib ticēt Dievam, viņi negrib lūkoties Kristū. Viņi tāpat no Viņa vairās, kā vairās nesaprātīgs slimnieks no ārsta, jo ārsta rokās ir nazis, ka viņš griež dziļi un sāpīgi, bet viņš griež, lai dziedinātu. Tāpēc Kristus, tāpēc atgādinājums neļaut Kristum man pieskarties, jo tad man sāpēs un būs izmisums. Viņš pateiks, kur ir vaina un cik viņa ir nopietna. Kristus! Kristus ir jābīda ārā, jābīda ārā apustulis, kas runā par grēku. Cilvēks ir bezgrēcīgs, viņš var kļūdīties, bet ne jau grēkot. Bet nelaime ir tā, ka šis Dieva vārds, ko šinī gadījumā runājis ir apustulis, viņš neizzūd ar to, ka viņi to izrauj ārā no cilvēka dzīves pamatiem, viņš paliek, viņš paliek mūžīgi. Viņš paliek kā tiesātājs pār tiem, kas ir pazemīgi, vai pār tiem, kas ir augstprātīgi vienlīdz. Viņa svētais patiesības vārds nav izdzēšams un nekādas deklarācijas, nekādas brīvlaišanas, nekāda reklāma, nekāda zinātnieku it kā gudrība, Viņu nevar ne aizvietot, ne atcelt, ne pārspēt. Viņš ir tā kā griezīgais zobens vai kā paceltais veseris. Un Viņš satriec, un Viņš satrieks tos, kas tura Viņam pretniecību. Bet Dievs tas Kungs ir žēlīgs, sirdsžēlīgs pacietības un Jēzus ir tāpēc nācis pasaulē, ka Dievs ir iežēlojies par cilvēku viņa grēka mokās un arī viņa grēka neprātā. Tik pat kā pie grēkā skumstošas dvēseles, kas apzinās savu vainu un tik pat kā pie tā pārgudri pārgalvīgā un nicīgā, viņa vārds ir vietā. “No žēlastības jūs topat pestīti”, ir jātop pestītiem. Cilvēka dzīve nav un nevar būt dzīve, un viņa nav un nevar būt, un viņa nedabū attaisnojumu mūžībā, kur visas lietas būs parādītas un kur vairs nebūs nekāds iespējas kaut ko grozīt vai sašķobīt. Parādi šīs lietas viņas īstajā izskatā un sauc pie Kristus taisnības. Sauc pie grēka nožēlas. Sauc pie noskumšanas un uz sāpēm par grēku. Te nevar būt nekāds Dieva nebīšanās un cilvēka nekaunēšanās. Ja kas to turēs tā cauri līdz savam kapam, lai nepieviļas. Kaps nav robeža un noslēgums, tas ir tikai iesākums. Daudz nopietnāks vēl nekā tas iesākums, kad mēs tiekam ieguldīti šūpulītī. Daudz nopietnāks. Un tāpēc šis vārds, ko apustulis runā, ir Dieva mīlestības vārds uz grēka cilvēku, uz grēcīgo cilvēku. Jo ir bijuši cilvēki, kas izmisumā par savu vainu un vājību, kā par nenoliekamu slimību, raudājuši un skumuši gadiem ilgi, un glabājuši šīs bailes un bēdas no Dieva soda. Dievs savā žēlastībā uzlūko grēcinieku. No saviem paša darbiem neko neiespēsi. Tas nabaga farizejs, kas Dievnamā varēja Dieva priekšā lepoties, ar ko viņš laba darījis, viņš bija pievīlies nabags. Viņš jau Dieva priekšā neizkravāja savu sirdi. Viņš tik uzskaitīja savas dzīves darīšanas. Viņa sirds ir tāpat kā nobalsinātais kaps, kā Pestītājs kādā citā vietā runā, kur iekšā ir visāda veida netīrība. Tai jātop ir izmestai un tur nepietiek ar to sevis attaisnošanu kāda bija farizejam un nepavisam nepietiek ar to, ka kāds saka: “Uz mani tas neattiecas, es varu bez tā iztikt.” Vēl jo ļaunāk, vēl jo ļaunāk. Tas ir tāpat kā stāvēt uz dzelzceļa sliedēm un aizmigt tur, un neredzēt, ka nāk virsū ātrvilciens. Viņš uznāk virsū. Pār grēciniekiem ir nākusi Viņa žēlastība. Un no žēlastības jūs topat pestīti. Tikai ar šo sirds sāpi, ar kuru jūs nākat pie Dieva tāpat kā slimnieks kas nāk ar savu miesas sāpi pie ārsta, tā šis grēka cilvēks nāk, tā mēs nākam pie Kristus, pie Viņa reizē sāpinātājas asās pārbaudas, un tanī pašā laikā Viņa žēlastība ir tā, kas dziedina. No žēlastības, ne no nopelna, ne no paša spēka, bet tā ir Dieva dāvana. Cik brīnumaini Dievs, kuru mēs atmetam, Dievs, kuru mums nevajag, Dievs mums pretī sniedz dāvanas, arī tam pēdējam grēciniekam tās bija dāvanas. Arī tam galīgajās negantībās un nelietībās, kas jau iet pāri par parastu grēka mēru iestigušajiem, arī tiem ir šī žēlastība atvērta. Āmen
|
