Materiāls no Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēts 2020.gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Pēc digitalizēšanas nodots Ilmāram Rubenim. Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē 1992.gada 8.martā Lk.4,1-14 “Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst. Tad velns Viņu uzrunāja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi." Bet Jēzus viņam atbildēja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien." Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis. Un velns Viņam sacīja: "Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs." Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: "Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot." Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzālemi un nostatīja Viņu Tempļa jumta galā un sacīja Viņam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā. Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi." Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: "Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt." Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja Viņu līdz turpmākam laikam. Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni.” Sprediķis Kad viss bija jau sacīts un darīts, tad balss no debesīm apliecināja kristības brīdī Jēzu par Dieva mīļoto Dēlu. Liekas, ka vairs nekas tālāks un lielāks nevar nākt tuvāk. Un tomēr šim augstajam brīdim, šim pagodinājumam, šim norādījumam uz viņa ārkārtējo lielo, vienīgo stāvokli vēl ir kāds turpinājums. Šis turpinājums ir pārbauda. Pārbauda šinīs lietās, vai patiesi ir tā, kā Sātans saka: “Ja tu esi Dieva Dēls, tad dari, lūk, tā, vai dari, lūk, tā.” Ja Tu esi! Mēs zinām, ka kādreiz ļoti lieli uzdevumi un arī ļoti lieli darbi, kas tiek uzticēti, prasa pārbaudi. Pestītājs to atgādina saviem mācekļiem vairākkārt. Viņš runā par sekošanu viņam un par Dieva valstību. Un salīdzina to ar torņa celšanu un ar nepieciešamību vispirms apdomāt, kādus tas prasīs spēkus, kādus tas prasīs līdzekļus, lai ķertos pie tik liela, tik svarīga darba, ka nepaliek kaut kur pusceļā. Mēs redzam, ka mūsu pestītāja mācekļi, kas ar tādu gatavību un labprātību izteica savu sekošanu Jēzum, pat apliecinādami savu gatavību doties līdz nāvei tai brīdī, kad vajadzēja. Pat nebija pārbaudas. Vēsts, kas rāda “vai jūs to spēsiet?” Mūsu Kungs un Pestītājs stāv ļoti liela uzdevuma priekšā. Tas uzdevums nav nemaz mazāks par to, par kuru runā Sātans savā kārdinājumā, kad viņš rāda Pestītājam visas pasaules valstis. Viņš rāda viņam visu pasauli: “Redzi, tā būs tev, tā piederēs tev.” Patiesībā ar to viņš ir jau iepriekš pateicis Pestītāja uzdevumu. To uzdevumu, kas atver visu pasauli, kas attieksies uz katru cilvēku. Sātans ir gudrs. Viņš reizēm ir arī pravietisks, un viņš pasaka tās lietas, kuras kādreiz cilvēki paši nespēj ne izdomāt, ne arī piedāvāt. Šeit arī Jēzum viņš piedāvā to, kas patiesībā viņam pienākas no Dieva rokas. Spēku, varu pār šo pasauli, pār visu, kas ir šinī pasaulē. Visi šie kārdinājumi pēc kārtas, tie ir visi kārdinājumi par varu. Satver varu pār cilvēkiem. Nekas nav tik iekārojams cilvēka dzīvē, kā valdīt. Tas ir lielāks kārdinājums nekā iegūt daudz mantas, nekā saraust milzu bagātības. Tas ir lielāks kārdinājums nekā augstus godus saņemt. Valdīt! Savu varu izpaust un izplest pār citiem. Visvienkāršākais, visvairāk pielietotais varas paņēmiens, ko visas pasaules varenie un arī varmākas plaši un dažādi lieto - maizi dot vai nedot. Ar maizi cilvēku pirkt, ar maizi cilvēkam draudēt. Kuram ir rokās maize, ar ko viņš var dalīties, viņš iegūst sev piekritējus un līdzskrējējus. Kam ir rokās atslēgas pie maizes kambariem un kas var tos aizslēgt, ap to pulcēsies lūdzēji, kas kumosa dēļ būs gatavi kalpot, maksāt, vergot. Maize, labklājība! Pirmais dzīvības svarīgais piederums. Glābt savu dzīvību, baudīt, uzņemt nepieciešamo barību. Mēs redzam Pestītāja gudrību. Viņš neatraida to, ka cilvēkiem maize nebūtu nepieciešama, bet viņš aizrāda, ka ir spēks, kas ir daudz lielāks par maizi. Un tas ir vārds, kas iet no Dieva mutes. Tas vārds, kas cilvēku pabaro pie viņa iekšējā spēka, kas viņam dod spēku uzvarēt arī savu ārējo nespēku. Lūk. šī ir tā maize, kuru Viņš dalīs. Lūk, šī ir tā maize, pēc kuras viņi sniegsies, kuras dēļ nīks nost tautas, aizies garīgā badā, aizies garīgā samaitātībā, pie sēnalām, pie atkritumiem. Uz to Viņš aizrāda, ka tā ir daudz lielāka manta, daudz lielāks spēks. kas viņam ir dots. Un šis otrs spēks – valdīt pār cilvēkiem, valdīt pār šo pasauli. Tas ir, darīt brīnumus, izpaust savu varenību, tuvoties pašam Dievam, savos spēkos un spējās tikt apbrīnotiem, tikt tādiem, kuriem aplaudē, kur sanāk ļaužu miljoni, kas vienam vienīgam cilvēkam gavilē bezgalīgi. Vai tas ir lielākais kara vadonis, lielais diktators, kas brauc caur sava karaspēka rindām, kur ļaužu miljoni vicina karogus un mutautiņus un sauc viņam sveiciena vārdus. Vai tas ir kāds vadonis, kura priekšā visi metas ceļos, tūkstoši, simtu desmit tūkstoši? It kā Dievam pašam. Dari kādu brīnumu, liec sevi pielūgt, stājies par vadoni ļaužu priekšā. “Dievu to Kungu tev nebūs kārdināt, nebūs tev ņemt no Dieva, kas ir Viņa paša lietas.” Pagājušajā vasarā mūsu pilsētu sabangoja kādi šie brīnumdari uzradušies nez no kurienes, un avīzēs rakstījuši: “Jēzus Kristus ir Rīgā.” Jēzus Kristus Rīgā izrādās ne Jēzus Kristus, bet šie brīnumdari, kas teicās izdziedinot tizlos un aklos, un sērdzīgos. Kur ir šie izdziedinātie? Neviens no viņiem netapa redzams. Tas viss bija uzvedums. Nekrietns teātris, nekrietna maldināšana ar Jēzus vārdu. Lai iegūtu sev slavu un pilnus maisus piegāztu ar naudu. Šī lieta ir bīstama. Šodien tāpat mēs dzirdam par brīnumdarītājiem. Slava iet pa priekšu. Lūk tur ir viens, kas ir izdziedinājis, ko neviens dakteris nav varējis ārstēt. Viņš tur ar saviem paņēmieniem darbojies tikpat kā Dieva vietā. Izdziedinājis cilvēkus un kad meklē, kur ir šis dziednieks un šī dziedināšana, tad tveram tā kā ēnā. Nekas nav. Ir tikai kaut kāda slava, ir kaut kāda māžošanās, kaut kādas burvestības, kaut kādas izdarības, aiz kurām nestāv nekas vairāk kā tikai cilvēku ilgošanās saņemt kādu brīnumu. “Tev nebūs Dievu To Kungu kārdināt.” Tev nebūs no Viņa zagt to, kas ir viņa manta, ko viņš tura pie sevis, ko viņš izdala. Un šī netaisnā slava, šī izslīd un stāv zem Dieva tiesas un soda. Tumsas spēks! Dažādos paslēptos veidos uzmācas cilvēkam ar saviem piedāvājumiem, ar savām, it kā cilvēcīgajām un it kā vajadzīgajām izdarībām un kārtošanām ar labklājību, ar vadonību, ar visām šīm lietām. Bet tur, kur viņš patiesi un pilnīgi liek saprast, tad viņš neslēpj sevi. Tad viņš paaicina savā kabinetā kaut kādā augstā iestādē un draudzīgā sarunā tev saka: “Lūk, man, jeb mums pieder liela vara, kas sniedzas tikpat kā pa visu pasauli, nāc pie mums, mēs tev dosim to. Nekā netrūks, varēsi valdīt.” Tad mēs, mīļā draudze, pameklējam un pavaicājam pakaļ, kur ir tik liela vara? Bet kā cilvēks līdz tādām lietām var nonākt? Kā tas varētu būt, ka cilvēks var pārvērsties par to, ko mēs sakām: necilvēks? Un tanī pašā laikā sagrābt savās rokās ja ne gluži visu pasauli, tad turpat gandrīz vai. Vecos tautas ticējumos, pasakās mēs ļoti bieži sastopamies ar kādu tādu vienu īpašu motīvu, ka cilvēks līgst ar pašu velnu. Protams, viņš meklē sev kādu labklājību, kādu labumu, un šis palīgs, padoma devējs, šis labais draugs to arī labprāt cilvēkam dod. Bet kā viņam visos izdarījumos, visiem izdarītiem jātop noslēgtiem likumīgi, kur abas puses par kaut ko vienojas vai arī apstiprina. Mēs zinām, tāda kārtība pastāv pasaulē visur tur, kur cilvēki pērk vai pārdod, kaut ko iegūst vai atdāvina. Tas tiek ar notāra tiesību ziņu apstiprināts, ko viena puse prasa, ko otra puse dod. Tas tiek ar zīmogu apstiprināts. Un lūk, šajos ticējumos mēs sastopamies ar šo zīmogojumu. Ka tumsas kungs laipns un izdarīgs, kā vislieliskākais biznesmens, liek priekšā arī tad par šo līgumu parakstīties ar asinīm. Ar vienu pilienu asinīm. Asinīs ir dzīvība. Asinīs esam mēs. Lūk te ir tas zīmogs: es nododu sevi tā rokās. Un lūk šis līgums ar Sātanu. Palikdams apslēpts ļaužu acu priekšā ir slēgts. Šiem pasaules lielvaldoņiem, par kuriem mēs brīnāmies, no kurienes šāda vara? No kurienes tāds spēks? Ka var veselas valstis valdīt, vai veselām valstīm aiziet bojā, vai veselām valstīm tikt pārdotām tā kā pārdod gluži vienkārši tirgus preci, neprasot tos miljonus, kuri nāks tagad ciešanās un nelaimē, un neizsakāmā postā. Kā var to izdarīt? Tāpēc, ka šeit stāv šis lielais līguma slēdzējs, kurš piedāvā šis lietas, piedāvā par to dvēseli, kas viņam sevi atdod. Mūsu Pestītājs atraida un atraida tādā veidā, mīļā draudze, kas katram cilvēkam ir jādomā dziļi savā sirdī, ka nekāds cits līgums vai cik mīlīgi maigs miera, labklājības eņģelis, draudzības eņģelis un vēl kādi citi eņģeļi, kas mums piestājas un saka: “Pielūdz, paklanies man. Tu saņemsi to, kas man ir tik bagātīgi uzticēts.” Visos šajos gadījumos, kur Sātans vilina ar šīm lielajām priekšrocībām, mēs piedzīvojam patreiz laikmetu, kad sevišķi jaunatnei tiek daž ne dažādi taisni uzbrukumi, visādas brīnumainas organizācijas, kur nāk kopā brūnie, melnie, sarkanie un dzeltenie, un arī mēs, baltie, un visiem ir kaut kādi lieli, vareni mērķi. Tur ir sports, līksmība, laika kavēklis, mācīšanās, tur ir viss, kas vien varētu būt jauks “Nāciet šurp barā pie visiem pārējiem.” Bet kurš ir tas, kas jūs vada? Viņš kaut kur tur pat staigā priekšā smaidīdams un priecīgi uzsauktdams, un savu asti kabatā iebāzis, lai to nepamana. Pārbaudiet! Pārbaudiet šos lieldāvinātājus, kas piedāvā šīs lielās, varenās lietas. Tikai par to labo tiesu šīm organizācijām. Dievam vienam pieder pielūgšana. Dievam vien pieder mūsu piederība. Dievam vien pieder mūsu asinis, nevien tas piliens, bet visa mūsu dzīve. Mūsu Pestītājs ir gājis mums pa priekšu. Viņš mūs ir šinīs lietās lielā, gaišā, svētā priekā un lai gan ir vēl citā lietā(??). Jā, vai nav grūti atteikties no tādiem daudziem labumiem, kādus kādreiz piedāvā? Tu būsi tāds nomaļnieks, uz kuru negriezīs neviens nekādu vērību. Tu nebūsi nekādos augstos stāvokļos, kur tu varēsi ēst un dzert, ko patīk, un greznoties, kā gribās. Vai tas nebūs kāds liels zaudējums? Atraidīt Sātanu! Atraidīt viņa tik vilinošās lietas! Nē, velns no Viņa atstājās. Un redzi, eņģeļi Viņam piestājās, viņam kalpo. Tur, kur aiziet tumsas spēks, tur, kur viņš ir saņēmis no mums šo atraidījumu, mēs nepaliekam vientulībā. Dieva eņģeļi! Dažādos veidos un ietērpos nepazīti, bez spārniem. Kādreiz pavisam neizskatīgā cilvēka izskatā viņi nāk un dara mūs bagātus un dara mūs priecīgus un dara mūs drošus, jo viņi nāk ar dāvanām no Dieva. Ar tām mantām, kuras nevar iztērēt un kuras piepilda dvēseli. Sātans rādīja Jēzum pasaules augsnes, viņš rādīja šo pasauli – tev tas viss piederēs. Viņam pieder šī pasaule. Viņš viņu ir iekarojis ar savu mīlestību, ar savām ciešanām, ar to, ka viņš tos vergus, kas cilvēki mēs esam vergodami tumsas spēkam šādā vai tādā veidā, viņš ir mūs izpircis no šīs verdzības. Un kuram uzgavilē ar prieku un pateicību. Visā pasaulē. “Tev pieder visa pasaule”, mēs dziedam kādā dziesmā. Viņam nav Viņa jāaizņemas no tumsas spēkiem. Dievs pats viņu ir licis par ķēniņu, par kungu, par visu to, kas ir Debesīs un virs zemes. Šodien, kad mēs tā esam iegājuši mūsu Pestītāja ciešanu piemiņas laikā, mēs vienmēr paturam to vērā, ka šīs krusta sāpes un pazemojums ir patiesībā Viņa dievišķības un Viņa troņa saņemšanas laiks. Tā cīņa ar tumsas spēku, ar kuru Viņš atgriež pasauli no tumsas spēka. Un dibina viņā savu valstību un sauc mūs pie sava prieka, pie savas patiesības, pie savas grēksūdzes. Āmen.
|
