Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēti 2022.gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Pēc digitalizēšanas plānots nodot Ilmāram Rubenim. Mācītāja R.Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē Mātes dienā 1992. gada 10. maijā Jņ.5,1-8 “Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība. Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels. Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: "Vai tu gribi vesels kļūt?" Slimais Viņam atbildēja: "Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā." Jēzus viņam saka: "Celies, ņem savu gultu un staigā!” Lūgšana Dievs Svētais Gars, mēs Tevi lūdzam, Tu gudrības un godības Gars, dievišķais padoma devējs un apgaismotājs. Nāc apgaismodams pār mums mūsu vājam garam un aptumšojumam par sīdekli un vadītāju. Lai Tava svētā patiesība mums atveras un stiprina, atdzīvina, un mēs paši topam viņas apliecinātāji. Āmen Sprediķis Mēs visi esam pamanījuši kādu lielu un vispārēju novērojumu. To, ka mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkiem ir ļoti maz prieka, kad cilvēkiem ir ļoti maz vēlēšanās uz kaut ko. Un maz veiksmes. Mēs pārvaldām kādu ļoti grūtu laikmetu, kurā nomāktība, lielā mērā bezcerība un grūtums nomāc cilvēku dzīvi, domas un darbošanos. Bet cilvēkos vienmēr ir arī tāda liela cerība: “Būs! Pienāks labāki laiki. Tad mēs kaut kā rosīsimies, būsim priecīgi, droši, darbīgi, veiksmīgi.” Mēs šos laikus sagaidījām. Cilvēku bari ar sajūsmu gāja apkārt dziedādami, karogus un ziedus nesdami. Cilvēki bija cerības pilni, ka nupat viņi it kā ceļas spārnos pretī kaut kādam lielam priekam, kaut kādam skaistam sākumam, kaut kādā lielā veiksmē, iespējā. Un tagad mēs redzam, ka esam tikpat pelēki, tikpat noguruši un gurdeni, tikpat bēdīgi un nekāda prieka sevī nenesdami. Gurdeni, iedami savus ceļus, gurdenas domas domādami un redzēdami, ka laikam nekas nav pārvērties. Meklēdami izskaidrojumu zinātnē, cilvēki taujā viens otram un redz, ka lietas nepavisam nav atkarīgas no tā, ko mēs sakām par tā sauktiem laikiem, kas mainās. Lieta grozās ap kaut ko pavisam citu: ap cilvēku pašu. Mūsu Pestītājs mums ir atstājis kādu līdzību, kas ir ļoti vienkārša, bet arī ir ļoti gleznaina, bezgala izteiksmīga un vienkārši tverama katram bērnam. Līdzība par brīnišķo vīna stādu un viņa zariem. Katram cilvēkam ir absolūti skaidrs, ka zars nevar tikt atvienots no šī koka un palikt joprojām zaļš, palikt joprojām auglīgs. Ir bijis kaut kas, kas ir licis savīst mūsu tautas zaram. Viņa ir tāda kā aizlauzts zars. Gadu desmitiem un paaudzēm ilgi tumsības spēki ir pūlējušies šo zaru nolauzt. Nolauzt no šī stāda, no šī dievišķā vīna koka. Un arī pašu vīna koku izraut ar saknēm. Tas nav izdevies līdz galam, bet lielā mērā tas ir jau panākts. Zars ir aizlauzts. Vēl nedaudz un tas būtu nolauzts, tad iemetams ugunī un sadegtu. Tas būtu mūsu tautas liktenis. Nokaltušais zars, kas nenes augļus, kam nav nekādas vērtības, kam nav nekāda uzdevuma, kam nav nekādas tiesības sevī rādīt bardzību. Mūsu tautas dzīvības spēki ir izsīkuši. Visur tur, kur mēs kaut ko darām, mēs esam tādi – pa pusei dzīvi. Visur tur, kur mēs kaut ko sākām, mēs esam tādi pa pusei varētāji, pa pusei par kaut ko pārliecināti, bet tai pat laikā šaubu nomākti. Un joprojām ap mums ir tie spēki, kas lauž un lauž, un gribētu nolauzt šo zaru. Atvienot mūsu draugus un tautu no Kristus. Dzīvē ir ļoti vienkārši, ir uzskatāma dzīves tiešamība: visur tur, kur notiek atraisīšanās no Kristus, tur iesākas savītums un nokalšana. Vai tas ir atsevišķa cilvēka dzīvē, vai tas ir ģimenē, vai tas ir sabiedrībā, vai tas ir tautā, vai tas ir lielajā, plašajā pasaulē. Tā ir likumība. Kristus ir dzīvība, Kristus ir dzīvības spēks. Mums nav jāmeklē pierādījumi, mēs katrs to zinām, cik tūkstošiem ir bijuši šo dažādo dzīvības imitētāju, kas šajos divi tūkstoši gados ir gribējuši pasauli bīdīt uz augšu un uz priekšu. Viņi visi ir bijuši kā vēja dzītas smiltis, un putekļi aizgājuši nebūtībā, ir bijuši kā plūdi, kas izrāvuši krastus, sagandējuši dievnamus un pārvērtušies dubļu dangās. Bet Kristus savos divtūkstoš gados ir dzīvības avots joprojām. Viņš ir patiesi augšāmcēlies. Mēs to apliecinām, mēs to redzam, mēs to piedzīvojam. Kas grib dzīvot un dzīvību redzēt, tā dzīvei un dzīvībai ir jābūt savienotai ar viņu. Jo tikai no Viņa dzīvības spēkiem, kas kāpj augšā, no dzīvās sulas, kas rit dzīvo koku zaros, šī dzīvība parādās. Viņš dod mums šo brīdinājumu: aizlauztais zars un nolauztais zars neder un nevar. Jēzus mums noliek acu priekšā to, kas tagad mums visiem duras acīs pēc viņa vārdiem. “Bez manis jūs nenieka nespējat darīt. Bez manis jūs nevarat atrast savai dzīvei ceļu, ne iet šo ceļu taisni un pareizi. Bez manis jūs nevarat atrast ceļu viens pie otra.” Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki izārda savu dzīvi, kad dzīve izirst patmīlības sausajā raupjumā un nežēlībā, kad dzīve izirst cilvēku cietsirdībā un ļaunumā. Mēs redzam, ka cilvēku dzīve sairst tur, kur cilvēkiem vajadzētu būt saderībā. Sairst uzticības trūkumā, kas veido sabiedrību līdz pat valstiskiem veidojumiem. Bet visur un vienmēr pamatā ir viena un tā pati lieta: “Bez manis jūs nespējat.” Jūs nevarat izdomāt tādus likumus, tādus tikumus, tādas gudrības, ar kurām jūs paši sevi varētu pacelt uz augšu. Šis bērnišķīgais mēģinājums. (Aprauts sprediķis)
|
