Cebedeja dēli

No mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēts 2022. gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Pēc digitalizēšanas plānots nodot Ilmāram Rubenim.

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē 1992.gada 5.aprīlī

Mk.10,35-45 “Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un Tam sacīja: "Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim." Un Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs gribat, lai Es jums daru?" Bet tie Viņam sacīja: "Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?" Bet tie uz Viņu sacīja: "Varam." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts. Bet sēdēt pie Manas labās vai kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts." Un, kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”

Sprediķis

Tā ir liela, cilvēku starpā izplatīta parādība. Tā sauktā vēlēšanās tikt uz augšu un uz priekšu. Un šeit, mācekļu pulkā, mēs redzam, ka šī lieta arī kaut kā sevi parāda. Abi Cebedeja dēli, Jēkabs un Jānis, ar savu neparasto lūgumu nāk pie Jēzus pēc tam, kad Jēzus ir runājis par savām ciešanām un runājis arī par savu godību (35.-37.p.). Tad, kad Jēzus būs savā godībā pēc visām izciestām, izturētām grūtībām, tad viņi arī gribētu būt Viņam līdzi un sēdēt pa Viņa labai un kreisai rokai. Tā ir ļoti cilvēcīgi saprotama vēlēšanās. Laikam jau tā doma ir gājusi līdz ilgu laiku, un Jēzus vārdos viņi laikam ir atraduši tai kādu apstiprinājumu. Kad mūsu Kungs un Pestītājs runā par sevis aizliegšanu, kad Viņš runā par visu lietu atstāšanu un sekošanu viņam, tad mēs zinām, cik ātri un cik izšķirīgi bija šie abi Cebedeja dēli. Tad, kad Jēzus, garām iedams, viņus uzaicināja: “Nāciet man līdzi”, viņi pameta savu tēvu ar strādniekiem, viņi pameta savas laivas un gāja. Un patiešām ir tā, kā mēs dzirdam, ka arī pārējie mācekļi vaicāja Jēzum: “Redzi, mēs esam visu atstājuši. Kas mums par to būs?” Viņi atstāja savu nabadzīgo iedzīvi, savu ģimeni, un tas patiesībā bija arī viss, ko viņi atstāja. Tā kā nekāds pārmērīgi lielais upuris tas nebija: tikai atteikties no savām laivām un no savas ļoti vienkāršās būdas. Un Jēzus saka: “Ja kas ir visu atstājis ...”

Jā, kas tad būtu jāatstāj vēl vairāk? Tagad varētu būt doma par to, kā izturēt. Jēzus runā par kādām ciešanām, aiz kurām būs kāda godība. Tātad būtu pareizi jau domāt par šīm lietām un nodrošināt sev šo nākošo stāvokli, kur viss būs atkal atmaksāts. Kā Pestītājs saka: “Tiem, kas atstājuši savus namus un tīrumus, tie dabūs daudzkārtīgi šajā mūžā un mūžīgo dzīvību klāt.” Nu lūk, tad būtu šis patīkamais stāvoklis, kad sāktos labā, jaukā, patīkamā dzīve, sēžot pie Jēzus labās un kreisās rokas. Jēzus uzdod jautājumu: “Vai jūs esat visu apdomājuši? Vai jums viss ir skaidrs?”

Ko nozīmē šī atstāšana un ko nozīmē šī godība? Jā, arī tas ir skaidrs! Viņš prasa: “Vai jūs varēsiet dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts?” “Varam!” Tiešām drosmīgi vīri! Tikai visā šinī drosmē vispirms jau pietrūkst tas, ka viņi patiešām nezina, ko viņi saka. Viņi nezina un nepazīst arī paši sevi. Tad, kad nemaz nebija vēl biķeris dzerams, kad šo biķeri Jēzum rādīja ciešanu stundā, bet viņi bij aizmiguši un pēc tam tūdaļ bēga, lai tikai ar viņiem nenotiktu kaut kas. Bēga un paslēpās. Jūs neziniet, ko Jūs esiet apņēmušies. Tāpat jūs neziniet, ko jūs esiet iekārojuši, ko jūs vēlaties. Kāds ārkārtīgs pārpratums, kas atklājas tad, kad vajadzēja būt visiem spēkiem kopā. Kāds ārkārtīgs pārpratums, ka ar šo atpirkšanos no savas dzīves ērtībām šķiet jau ir padarīts viss. Viņu domām ir pagājis garām kaut kas cits. Ir pagājis garām tas, ka Jēzus nepavisam nenovērtē, cik tas maksātu, ko viņi ir pametuši aiz sevis un kādu pretmaksu par to būtu jādod! Vēlāk, kad šie mācekļi savā mazticībā izgāja cauri savam kaunam un pazemojumam, savām šaubām, savām bailēm, Jēzus viņus par jaunu sapulcināja. Un visur Cebedeja dēli staigāja līdzi Jēzum, pat arī tajā kalnā, kur mācekļi satrūkušies ar bailēm Jēzum teica: “Mēs labprāt vēl šeit kavētos!” Kas tas bija? Tas bija tas pats miesīgais cilvēks, kas visas lietas vērtē pēc sava ārējā labuma un iegribām: ilgstošā staigāšana pakaļ Jēzum, visu brīnumu un lietu līdzi redzēšana un piedzīvošana tāpēc, lai cauri visām šīm grūtībām nāktu lietas godībā. Jā, tad sāksies tas īstais, un mēs gribam būt līdzi.

Mīļā draudze, šie mācekļi mums liek kaut ko domāt! Par nespēju šķirties pašiem no sevis, uzņemties Jēzus ceļu un Viņa krustu aiz mīlestības. Viņa visspēcīgākais māceklis, kas pats sevi dēvē par nelaikā piedzimušo bērnu – apustulis Pāvils, ko viņš saka? “Jebšu es atdodu savu miesu sadedzināšanai, ja man nebūtu mīlestības, es būtu tikai skanīgais zvanulis.” Nepietiek ar to, ka arī tagad daudzreiz cilvēki to domā un tulko, ka pietiek ar šīm izdarībām, ar šo staigāšanu līdzi, ar šo atsacīšanos no lietām, kuras var pieciest, un tanī pašā laikā ieslēgties savā cietoksnī - pašmīlestības cietoksnī. Un gaidīt, kad būs izdevīgais un īstais brīdis iemantot visu to desmitkārtīgi, kas ir atdots Dievam, kā nepieciešamais upuris. Šis kristīgās ticības veids, kuru saknes mēs redzam pie tiem diviem mācekļiem, ir tas, kas kavē kristīgas dzīves, pasaules un kristīgās baznīcas dzīvi.

Cik vientuļš ir Jēzus? Tā nav mīlestība, ka viņi staigā līdzi. Varbūt ziņkārība, interese un zem visa tā guļ – es pats, es un man, un kas man par to būs, ko es iegūšu! Tas pavīdēja jau toreiz, kad Pestītājs, runādams par pašaizliedzību, beidzot dabū dzirdēt, ka viņa mācekļi saka: “Mēs esam atstājuši visas tās lietas, kuras Tu tur skaiti priekšā.” Mūsu priekšā ir tas jauneklis, kas gribēja Jēzum sekot. Labs un krietns jauneklis. Un bija gatavs iet. Bet pie viņa tas parādījās uzreiz. Nē, tik daudz atstāt es nevaru, visu savu mantu izdalīt un atdot tikai tāpēc, lai varētu Jēzum staigāt pakaļ! Tas ir pāri par spēkiem. Šeit šie mācekļi citādi to ir uztvēruši. Ir jāiet pakaļ, jāturas līdzi, bet tanī pašā laikā jāpadomā savas paša domas, nodomi un veidi. Jēzus atgādina kaut ko citu: “Biķeri jūs dzersiet gan, un tiksiet kristīti ar asins kristību, un arī tā nav garantija, ka jūs sēdēsiet pa labai un kreisai rokai. Jo jūs iejaucaties Dieva paša kompetencēs, Dieva paša darbā.”

Arī mūsu laikos ir tādi cilvēki, Cebedeju dēlu domu turpinātāji, kas līdz ar to bezgala pieviļ sevi un pieviļ arī tos, ar kuriem viņi runā, kuriem viņi stāsta šos sasniegumus un priekšrocības. Nekāds gavēnis, nekāda sevis mocīšana vai aizliegšana, kura grib būt tikai pirkuma maksa kaut kam labākam un lielākam. Kaut kāda maiņa uz kaut ko labāku. Tādi Dieva valstībā neder. Pestītājs atgādina to pašu beidzamo, ko viņi nebija sadzirdējuši toreiz, kad viņš uz viņiem runāja. Tad viņš teica: “Kā viņi mani vajājuši, tā viņi jūs vajās, jo māceklis nav lielāks par savu kungu.” Māceklis nevarēs ieiet sava kunga valstībā, negājis to pašu. Bet šim ceļam izšķirošās nav vis ārējās pazīmes, bet izšķirošais ir Kristus mīlestība, saka Jēzus beidzamais māceklis, kas nebija šinī pulkā līdzi gājis. “Ja viens ir miris, tad visi ir miruši. Un viņš ir tāpēc miris, lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu sev pašiem, bet tam, kas viņus mīlējis – Jēzus Kristus.”

Mīlestība, tikai šī viena saite, šī viena lieta, kura varbūt ārējās pazīmēs nav varējusi izpausties: atstātajos tīrumos, atstātajās laivās, pakaļ staigāšana grūtībām cauri, bet ne tāpēc, lai glabātu savā sirdī šo aprēķinu par ieguvumu, kas varētu nākt pēc visa tā. “Es dzīvoju, ne vairs es, bet Kristus pats,” saka apustulis Pāvils. Kristus mīlestība, kas ir augstāka par visu saprašanu. Nevis, ko es no Viņa dabūšu, ko es no savām ārējām lietām esmu pametis. Visa lieta izšķiras mīlestībā. Nedaudz vēlāk visi šie nākotnes tēlotāji bija aizmiguši, nevarēdami savu nogurumu savaldīt, neiedziļinādamies un nejuzdami līdzi tam, kas turpat blakus. Cilvēkiem ir kādreiz dziļas bēdas, un viņi nevar aizmigt, lai cik nogurums viņus māktu. Nav tā, ka mēs varam aizbildinādamies ar savu nogurumu, kad izšķiras tik ļoti lielas lietas pie šī viena, kas mūs bija aicinājis. Mīlestība, kas nevar to aizmirst, kas liktu iet līdzi un būt nomodā tiem, kas tur bija atnākuši ar ieročiem. Un ja vajadzētu, tad izciestu pazemojumus, varbūt pat apcietinājumu.

Viss pārējais ir dekorācija, viss pārējais ir ārišķība, cilvēka paša mīlestība, bet ne Kristus mīlestība. Tas ir jautājums, kas attiecas uz katru no mums. Jēzus mīlestība.

Āmen.