6.BURTNĪCA Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka baznīcā. Datums nav atzīmēts. Mt.5,20-26 “Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” Mūsu valsts pastāvēšanas gados, tas jau ir labu laiku atpakaļ, ar mūsu valsts rūpību no Padomju Savienības pie mums atgriezās mācītājs Pēteris Kamols. Mācītājs, kas bija darbojies jau pirms revolūcijas laikiem, apkalpodams, apkopdams latviešu draudzes Krievijā lielos attālumos, ļoti grūtos apstākļos. Un jo sevišķi grūtos apstākļos laikos pēc revolūcijas lielinieku varas, pārciešot daudzas grūtības, un beidzot ievietots toreiz baismīgajā Solovku nometnē, kur viņš ir pavadījis vairākus gadus ļoti grūtos apstākļos. Un tikai ar rūpēm, kuras bija arī līdzi uzņēmusies ... (teksts nav salasāms) iestādes, viņu Latvija spēja dabūt atpakaļ šeit dzimtenē. Un viņš svētīgi vēl darbojās daudzus gadus. Jau vīrs pāri pusmūžam. Viņa rokas bija sabojātas, viņa pirksti bija rupji izkropļoti, viņš bija pārcietis ļoti daudz visādu ciešanu. Un ar visu to viņš bija saglabājis ārkārtīgi spēcīgu dzīvu garu un pulcināja ap sevi draudzi un sevišķi jaunatni, viņu vadīdams un iepriecinādams. Dievs bija vēlējis ar viņu tikties. Mēs tikāmies lielā sirsnībā. Un arī pie viņa pavadīju viņa mājā kādas dienas. Vakara lūgšana, ko turējām kopīgi, ko mīļais brālis turēja man, palika prātā vēl līdz šai dienai. Kad savā aizlūgšanā viņš min un piemin, un izlūdzas Dieva žēlastību par visiem mūsu mīļajiem, par draugiem, par mūsu draudzēm, par visiem mūsu draugiem, jo ienaidnieku mums nav. Tā viņš saka savā lūgšanā uz Dievu. Ka tā nākas domāt par šo Dieva vīru, tad nāk prātā šie vārdi, ko mums šodien atgādina Evaņģēlijs. Esi labprātīgs savam pretiniekam uz ceļa, ka viņš tevi neapsūdz pie soģa un ka tu nedabū ciest smagu pārbaudījumu. Šinī mīļā brālī, Dieva vīrā, ticības lielā varonī, kurš nevienā vārdā nepieminēja nevienu grūtumu, ko viņš bija izcietis, ko tikai mēs redzējām pie viņa un dzirdējām aplinkus. Viņā atspīdēja šī skaistā izriktība: “Pretinieku, ienaidnieku mums nav. Mēs lūdzam par visiem saviem draugiem.” Mūsu Pestītājs mums saka: “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju, farizeju taisnību, tad jūs nenāksiet debesu valstībā.” Un Pestītājs daudzkārt to saka uz cilvēkiem, brīdinādams mūs no farizeju stājas un ne tikai tās farizeju stājas, kas Dieva priekšā skaita savas lūgšanas vai dod savas nabagu dāvanas, vai savas dilles un ķimenes nodevām, bet arī no tās farizeju stājas, kuru mēs apzīmējam ar vārdu “taisnība”. Viens no tiem vārdiem, ar kuru cilvēki tik bieži un tik ļoti sastopas, un mēs zinām un esam jau viņu dzirdējuši. Mūsu valodā ir šie vārdi – “meklēt taisnību, prasīt taisnību, dzīties pēc taisnības.” Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka cilvēks kaut kādā vietā aizvainots, aizskarts, varbūt pazemots vai kaut ko paciezdams meklē sev kādu atmaksu, izlīdzinājumu, pretdevumu. Pestītājs runā par dusmām. Viņš sāk šos vārdus runādams par briesmīgo piekto bausli, kas brīdina mūs no asins izliešanas un kur Pestītājs mūs brīdina no šīs taisnības meklēšanas, kur mēs pāri darītājam, kaut vai tas būtu pats brālis, pretī stājamies ar savu aso valodu, ar savu iedegušos naidpilno sirdi. Tikai sods vēl sarga no tā, ka roka nepaceļas asinis izliet, tik vien trūkst vēl no šī baušļa pārkāpšanas. Pestītājs saka – tas ir jau pārkāpts ar to kvēlošo naidu, ar to savas taisnības pieprasīšanu, kuru mēs tagad tik bieži cilvēkos dzirdam, kad kāds ar tādu ļaunu gandarījuma prieku saka: “Bet kā es sadevu pretī, kā es atbildēju, kā es iekodu, kā es viņam saspītēju.” Par ko? Un kādēļ? Tas ir tas, ko mēs cilvēki tik bieži saucam par savas taisnības meklēšanu, savas taisnības aizstāvēšanu, sava goda kādreiz aizstāvēšanu, savu neļaušanu sevi pazemot. Tā ir tā lieta, kuru mēs redzam no savas puses. Bet bieži ir arī pasaules tiesā, bieži ir šie savādie gadījumi, kad lielais sūdzētājs beidzot ir spiests arī apklust, jo tiesa ir daudz ko citu līdzi varējusi dzirdēt un pārbaudīt. Un tad liekas, ka šī taisnības meklētāja taisnība nemaz nav tik liela. Un to Pestītājs arī mums atgādina: “Izlīdzinies ar savu brāli. Un ja viņam ir kas pret tevi, tad meklē, vaicā un lūdz, lai tas varētu tikt izlīdzināts pirms tu ej pie altāra.” Kā mēs pienākam pie altāra? Vai mēs esam šos izlīdzinājumus izdarījuši? Arī šodien ar tiem, kuri uz mums dusmo, un ar tiem, uz kuriem mēs dusmojam. Kādreiz šinī altāra pieiešanā mēs redzam tādu blēdīgu burvestību pie daža cilvēka, kuru ļaunums pats par sevi jau kādreiz sevi rāda. Izlīdzinies. Izlīdzinies ar savu pretinieku. Šie vārdi, ko Pestītājs saka, tas ir 25. pantā: “Esi labprātīgs savam pretiniekam, kamēr vēl ar viņu esi ceļā.” Kas tas ir par ceļu? Ir kāds ceļš, kurš ir kopīgs visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Ceļš, pa kuru jānostaigā, būs jānostaigā un ir nostaigājuši visi cilvēki. Viņš laikam ir ļoti liels šis ceļš, jo pa viņu nepārtraukti kustas ļaužu pulki. Un cik savādi ir tas, ka tas, kuram tu negribēji blakus stāvēt, kuru tu nelaidi pa savām durvīm iekšā un kuru tu rausies tad, kad sastapties iznāca, ka tas arī tur blakus tev iet pa to pašu ceļu. Tas ir tas ceļš, kas mūs ved pie mūsu izšķīrēja, pie tā, kura priekšā nav neviena lieta apslēpta. Tā kvēlošā sirds, kas kvēlo dusmās un savaldās uz āru, tāpat nāk pa šo ceļu, kā tas pazemīgais, nospiestais gars, kas ir cietis un panesis nesūdzēdams, nevaimanādamies un neatriebdamies. Visi tie iet pa to pašu ceļu. Un tas ārkārtīgais ir tas, ka mēs to nemaz nezinām. Vai tas, ko mēs gribētu sūdzēt par mūsu pāri darītāju, vai viņam nav kaut kas vairāk, ko runāt par mums Dieva priekšā? Ka viņš tevi nenodod tiesnesim un soģim. Brīdinādams saka Pestītājs, tas ko tu turi par savu pretinieku, par savu pāri darītāju, par to, kuru tu nevari paciest, viņš tev dzīvē sagādājis daudz grūtību. Vai ir tā, ka taisnība ir tikai tavā pusē – vaicā Pestītājs, un saka: “Kamēr vēl tu esi ceļā, sadodies rokās, lai jūs varat kopīgi ieiet.” Šie Pestītāja vārdi runā uz mūsu cilvēku dabu, uz mūsu cilvēka sirdi, mūsu domām, mūsu rīcību pār visām lietām, uz to mūsu cilvēka lielo pašapziņu un paštaisnību. Kad mēs lūkojamies šajā pasaulē, mēs viņu redzam gandrīz kā tādu nepārtrauktu tiesas vietu, kur nepārtraukti birst pārmetumi un apvainojumi no vienas puses uz otru. Tā tas ir cilvēku starpā, tā tas ir arī cilvēku sabiedrībā. Tā tas ir pat lielās tautu attiecībās, lielajos notikumos, kas izraisās pasaulē; vienmēr ir tā, ka vainīgais ir tas, kuram uzbrūk, un uzbrucējs ir tikai tas, kas sevi aizstāv. Šo paša velna izdomāto cilvēku paštaisnību mēs arī esam piedzīvojuši pie mūsu tautas likteņiem ne vienreiz vien. Un tāpēc tas, kas ir vajadzīgs mūsu dienu pasaulei, kas ir mūsu dienu evaņģēlijs šai pasaulei: Izlīdzinieties ar Dievu. Izlīdzinieties un nometiet savu cilvēcīgo pārāk pašpaļāvīgo taisnību un lūkojieties savā brālī. Ne tā, kā Pestītājs pārmezdams teica, bet tā, kā gājēji, kas ejam un kuriem ir šis ceļš atbildības pilns, ka mēs arī varētu tā sacīt, kā tas mīļais Dieva vīrs pēc tik daudz pārciestā varēja teikt tik mierīgi savā lūgšanā: “Ienaidnieku mums nav.” Āmen
|
