Visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu

6.BURTNĪCA

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis 27.06.1993.

Lk.15,1-10

“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”

Mūsu Svēto Rakstu brīnišķajā krājumā ir divas ļoti skaistas, dziļi iezīmīgas vietas, kas runā par labo ganu. Viena no tām ir Vecajā Derībā, kur dziesminieks un pravietis Dāvids runā par labo ganu, par šo brīnišķo priekšrocību būt viņa ziņā, viņa patvērumā. Un drošinājumu, ko viņš dod, kā arī, staigājot nāves tumšā ielejā, nav izbīšanās. Un Jaunajā Derībā mūsu Pestītājs runā par šo pašu salīdzinājumu un dod šim salīdzinājumam arī viņa īsto, beidzamo izskaidrojumu ar tiem vārdiem, ko viņš saka: “Es esmu labais gans. Es esmu tas, kas vada ganāmo pulku.” Un līdz ar to viņš mums ir parādījis, kādā dziļā dzīvības sakarībā mēs un mūsu dzīves gājums stāv ar viņu. Šī saistība ar viņu, šī piederība viņam, šī uzticība viņam. Un šis viņa sardzības paceltais zizlis, viņa acs, kas redz, kas vada turp, kur tas ir vajadzīgs. Turp, kur tas ir tas nepieciešamais pie šīm ganībām, pie atspirdzinājuma. Un piepilda cilvēka dzīvi viņa klātbūtne. Būt ar viņu, tas nozīmē palikt šinī dzīvības pasargātāja un vadītāja, un virziena rādītāja ziņā.

Šodien mūsu pestītājs runā arī par ganu, un par ganāmo pulku. Un viņš rāda par tām sekām, ko tas nozīmē – atraisīties no viņa ganāmā pulka. Šo līdzību viņš stāsta cilvēkiem, kuri ar lielu, var teikt, nicināšanu un nepatiku nolūkojas uz tiem, kurus viņi tura zemākus par sevi. Uz tiem, par kuriem viņi saka, tie tak ir apmaldījušies savā dzīvē, savā ticībā kļuvuši vāji un savos tikumos izlaidīgi un nekrietni, Cilvēki, no kuriem jānovēršas; un kur farizeji ar nicināšanu un tādu sašutumu redz, ka Jēzus taisni šiem pievēršas. “Cilvēka dēls ir nācis meklēt un svētu darīt to, kas ir pazudis.” Nācis meklēt! Un šai līdzībā viņš runā par šiem pazudušajiem, un par šo meklēšanu.

Viņi ir bijuši kopā tanī pulkā ar visiem pārējiem. Viss ganāmpulks ir bijis kopā, šo ganāmpulku viņš ir vadījis. Vadījis tā, kā tas tanīs zemēs ir parasts, kur nav kaut kāda vienveidīga ganība, bet kur ir patstāvīgi jāpārvietojas uz tām vietām, kur ir zālājs, cauri tuksnešainām vietām, garām visām tukšajām, sausajām, neauglīgajām vietām. Mums nav jāpaskaidro tuvāk, mēs paši to zinām un saprotam, ka viņš ir domājis šeit, ka šis ganāmais pulks ir tas viņam uzticētais pulks, ko viņa tēvs viņam ir uzticējis un devis. Tas ir, šī pasaule ar viņas iedzīvotājiem, cilvēkiem, šī viņa sapulcinātā un vadītā kristīgā draudze. Šis ganāmais pulks, kuru viņš vadīja, bija viss kopā. Un pēkšņi izrādījās, ka kāds, kāda avs vairs nav pie visiem. Viņa ir kaut kur noklīdusi, palikusi ceļā vai nomaldījusies.

Kas varēja būt noticis? Viņa ir varbūt atpalikusi, kavēdamās tur, kur ganījās. Nesteigdamās, domādama, ka gan jau panāks arī pārējos. Varbūt, ka viņa ir devusies pēc savas paša iegribas kaut kur sānis, kur redzēja kaut ko vilinošu, kaut ko labāku, lai noplūktu tur to labāko, skaistāko zāli. Varbūt viņu ir notrenkājuši stepes dzīvnieki, vilki. Viņa ir aiztrenkta kaut kur tālu prom, no visiem pārējiem prom. Varbūt, ka viņa ir sapinusies kaut kādos ērkšķos, no kuriem nav iespējams atbrīvoties, kur tikai saplosās arvien vairāk un nevar tikt uz priekšu. Varbūt, ka viņa ir iekritusi kādā aizā, bedrē, no kuras nav spējīga izrāpties. Mēs kādreiz redzam tādos skaistos tēlojumos, kur dievbijīgi gleznotāji mums rāda, ka viņi rāda, kā šis gans, tā pārliecies pār bezdibeņa malu, mēģina atbrīvot avi, kura ir tur tanī ērkšķu krūmā, kas aug pārkāries pāri malai, lai viņu no turienes atbrīvotu, no briesmām un no sāpēm. Varbūt tā ir bijusi viņas pašas īpatnā pārgalvība. Mēs nezinām. Mēs zinām tikai to, ka šajos notikumos ir ļoti daudz tā gleznainā satura, kas runā uz mums, arī uz cilvēkiem par tā sauktajiem mūsu atsevišķajiem ceļiem, par tiem mūsu gājieniem, ko mēs ieraugām kaut ko labāku nekā šo ierasto iešanu līdzi visiem pārējiem – šo ierasto paklausību, piederību šim ganam un ganītājam.

Lūk, cilvēks taču ir arī brīvs. Viņš var kaut ko izvēlēties, viņš var kaut ko saprast, ko nesaprot citi pārējie. Viņš var meklēt arī savus ceļus. Mēs visu to varam ieraudzīt kaut kā līdzi šinīs apstākļos, kas tad lika atšķirties no šī ganāmā pulka.

Kādā bērnu stāstu grāmatiņā ir tāds mazs tēlojumiņš ar mazu pamācību bērniem, kas stāsta par kādu kazu, kas ir ganījusies labi, skaisti tur pat dārzā, un ieraudzījusi, ka uz kūtiņas jumta ir izaudzis viens zāļu kušķītis, un tas ir tik vilinošs viņas acīm un prātam, ka kaziņa grib viņu dabūt un nogaršot. Ļoti sarežģīti pa visādām piebūvēm un visādām citām blakus lietām viņa tagad kāpj un rāpjas ar pūlēm, kamēr tiek uz slīpā kūtiņas jumta, uz kura nav nemaz tik droši stāvēt, un tiek beidzot pie zāļu kušķa. Un izrādās, ka tas nemaz nav ne labāks, ne citādāks, kā tie, kas viņai visu laiku bija zem kājām. Un nu ir lielā vilšanās, bet nu arī vairs nevar tikt atpakaļ zemē, tur, kur varēja uzrāpties ar zināmām pūlēm, tur nolaisties zemē vairs nevar. Un nu ir jābrēc un jāmeklē palīdzība.

Tā tas kādreiz ir ar tā sauktajiem cilvēku patstāvīgajiem centieniem, ar tiem ideāliem, kas mūsu dienās ir daudz pārāki par visu to, ko mēs esam līdz šim pazinuši. Un, kad nu mēs beidzot uzrāpjamies, tad izrādās, ka tās ir tās pašas vecu vecās lietas, kuras mēs tāpat esam zinājuši. Ka tikai mūsu lepnība, iedomība, mūsu nevēlēšanās iet baram līdzi, kas iet parasto kārtības ceļu, viņi mūs noved neceļā. Varbūt tur ir trenkātāji zvēri, kas ir iztrenkājuši. Man gadījās tikties ar kādu sievieti, kas bija tik ļoti satraukta savās dzīves lietās, pārmetumu pilna arī kristīgai draudzei. Viņa pateica tādu savādu vārdu. Jā, tanī laikā, kad bija tie briesmīgie laiki, kad skolotāji bija apdraudēti, ja viņi gāja baznīcā, tad viņa nav gājusi baznīcā. Sargādamās, savu dzīvību sargādama, bet tagad viņa nevar nākt baznīcā, jo tur ir visi tie dažādie grēcinieki – par to viņa ir zinoša un par citu zina atkal; to viņa savā – nu, kā teiksim – svētumā vai kā, viņa nevar nākt. Lai ar šiem necienīgajiem nebūtu kopā, kādi sapulcējas baznīcā, par kuriem tak visi zina, ka baznīcā taču nāk tikai liekuļi un visāda veida grēcinieki, un lūk viņa negrib viņu pulkā būt. Taisni tāpat kā te, ka ap Jēzu, kad bija sapulcējušies visi šie nelaimīgie un izslāpušie, kad farizeji viebās un rūca. Kāda daļa šiem? Mēs nevaram un negribam būt ar viņiem kopā.

Viens no tiem ceļiem, kas cilvēku noved šinī paštaisnības strupceļā; un izrādās, ka nevis tie muitnieki ir pazudušās avis, bet šie, kas ir iekrituši savas paštaisnības dziļajās bedrēs un nevar tikt vairs ārā. Pestītājs runā par šīm briesmām, ko tas nozīmē: atraisīties no viņa. Lai kādi ir šie iemesli – vai tā ir pašu vaina, pašu iedoma, tā sauktie patstāvīgie ceļi par spīti tiem, kas ar saviem ierastajiem ceļiem jau nu ir apnikuši. Vai tā ir kaut kāda labuma meklēšana, kas ir labāks nekā tas, ko šis labais gans varētu piedāvāt savās ganībās. Varbūt kāds zāles kušķītis tur uz kūtiņas jumta ir tiešām zelta vērts, salīdzinot ar to, kas viņam būtu ganībās. Kāda nu katram ir bijusi šī lieta. Un citu varbūt ir aiztrenkājuši vilki, kas ir teikuši: mēs tevi saplosīsim; bet taisni tāpēc viņi arī trenc viņu, lai saplosītu. Tāpēc viņi atšķir viņu no ganāmā pulka, lai padotu šīm iznīcināšanas briesmām, kuras draud tam, kas ir atšķīries no gana apsargātā pulka. Un labais gans – tagad mēs redzam viņa svēto darbu. Viņš neapmierinās ar to, ka pietiks ar atlikušajām avīm. Un nav ne ieguvums, kas viņu skubina, bet žēlums. Apzinoties visas tās briesmas, kādas draud šādai atšķirtībai.

Tam mūsu Kungs un Pestītājs ir nācis meklēt un darīt svētu to, kas ir pazudis. Jo viņš zina, ka tās ir lielas briesmas būt atšķirtam no viņa. Tik lielas briesmas kā pašapzinīgais, paštaisnais, pašlabuma meklētājs, pārgudrais cilvēks nemaz to nevar izdomāt līdz galam, ne saprast. Bet Jēzus to zina. Viņš zina, cik apdraudēti mēs esam. “Tas labais gans, kam viņa avis ir zudušas, tas nebīstas no krusta nāves.” Kā mēs dziedājām dziesmā. Šīs sāpes, šīs bailes un bēdas viņa svētajā, mīļajā sirdī, kad viņš mūs redz atšķirtībā no sevis. Viņš redz to iepriekš, ka ceļš bez viņa ir nāves ceļš. Saplosīšanās tā sauktajos dzīves ērkšķos, kur dzīve pārvēršas par vaimanām un pārmetumiem, un lāstiem. Dzīve pārvēršas par kritienu bezdibenī, kur visas lietas iet bojā. Dzīve pārvēršas par bailēm šo vilku priekšā, kas tīko un beidzot arī pārrauj dzīvību. Viņš zina visu to. Viņš zina visas tās lietas, par kurām cilvēks runā: “Nu jūs jau to nesaprotiet, kādas ir manas ciešanas, jūs jau to neziniet, kā man klājas, man neviens nevar palīdzēt manā nelaimē.” Vai cik daudz mēs dzirdam šos vārdus! Kas ir aiz visiem šiem vārdiem?

Aiz visiem šiem vārdiem ir mūsu klusētāja balss, kas nesauc pēc Kristus. Šī nelaimīgā avs ir laikam arī brēkusi, ka viņu varētu arī atrast. Nav tādu bēdu, nav tādas nelaimes, nav tāda piemeklējuma, kuru viņš nepazītu un kurā nebūtu Viņa vārds vietā, kur Viņš saka: “Nāciet pie manis visi bēdīgie un grūtsirdīgie, es gribu jūs atvieglināt.” Nāciet atpakaļ, griežaties atpakaļ, ļaujaties atkal paņemt sevi svētajās rokās un celt uz pleciem. Un nest. Novārdzināto, saplosīto nest uz mājām, lai priecātos. Mūsu pazušana. Cilvēki ir pazuduši, pazudušie grēcinieki. Briesmīgi skan šie vārdi. Kādreiz viņus lieto kā zākājumus. Un tomēr aiz viņiem guļ dziļa patiesība. Un šajā otrajā līdzībā mūsu Pestītājs runā par tādām lietām, par kurām liekas nevajadzētu nemaz runāt.

Kas tur nu sevišķs, ka no pirkstiem ir izslīdējis šis niecīgais naudas gabaliņš. Ne jau zelts, ne sudrabs, laikam kāds vienkāršs vara gabaliņš, un aizripojis kaut kur un pazudis. Pazudis. Nav viņa. Visa meklēšana neko nedod. Viņš pats arī nedod nekādu ziņu. Viņš ir mēms. Viņš nevar palīdzēt meklētājam, viņš nevar neko dot no sevis, no sevis nekādu ziņu. Viņš ir kaut kur tik dziļi iekritis. Tik dziļi iesprūdis kādā grīdas spraugā. Kaut kur ieripojis, kaut kādos gružos un mēslos un paslēpies zem visa tā. Un viņam var staigāt klāt un garām un pāri, un neviens viņu neatrod un nemeklē. Šis ir tas liegais pazūdamības stāvoklis. Šī cilvēka pilnīgā nevarība palīdzēt sev pašam. Bet arī varbūt pat negribība? Samierināšanās ar to tumsu, kurā viņš ir ieripojis, ar spraugu, kur ir iesprūdis, ar mēsliem, kuros ir iekritis. Viņam vienalga... (rakstītais nav salasāms).

Un Dieva mīlestība mūsu Pestītājā. Tikai tad mēs saprotam ko nozīmē vārds, ka Dievs ir mīlestība. Jo šo vārdu bieži vien tā mētājam, nemaz nepadomādami viņa dziļumu, nepadomādami viņa bijājami lielo saturu, cik liela ir šī mīlestība. Šī aizdegtā svece, kura apgaismo tumsu. Viņa iespīd visos tumšajos kaktos, un kad viņa beidzot liek šim niecīgajam vara gabaliņam pretī paspīdināties. Šī Viņa svētā patiesība, kuru viņš mums nes pretī un parāda, kur mēs patiesībā atrodamies. Un parāda, cik bezcerīgi mēs esam, un cik nožēlojami mēs esam savā stāvoklī, kur visa mūsu vēlēšanās sevi paglābt, izglābt ir neiespējama.

Ir tādas jocīgas jaunas ticības, kuras mums nes no austrumiem šurpu. Viņas saka, ka cilvēks nemaz nav grēcīgs. To izdomājuši tie kristīgie cilvēki. Viņš tikai nav īsti pilnīgs. Un šo pilnību viņš iegūst tad, kad tā īsti, pamatīgi sāk nodarboties pats ar sevi. Ar savām domām, ar savu ēšanu vai neēšanu, ar savu sēdēšanu, ar visādām tādām lietām, ar savu elpošanu. Tad viņš arvien augstāk un augstāk celsies un pacelsies beidzot tur, kur nu ir tās pilnības augstumi. Ak, tu nabaga grasītis, kā tu lai pacelies un ko tu gan vari iespēt, iesprūdis šīs dzīves un šo apstākļu, šo grēku spraugās. Ko līdz tas? Ko mēs paši ar sevi darām. Ko līdz tas arī tam grasītim, ja viņš tur sēž tumsā un iespīlējumā un domā augstas domas, ja viņš arī vispār domātu. Neko. Viņam ir jāpalīdz. Viņš nevar. Viss, ko viņš varētu mēģināt savā iespīlētībā, savā grēka iespīlētībā, savā dzīves tā saukto apstākļu iespīlētībā – tas viss viņu nepakustina no vietas. Tas viss viņu nenes ārā gaismā. Tas viss nedod nekā. Tur ir vajadzīga roka, kas vispirms parāda gaismu un tad satver, un paceļ, un izceļ, un iznes atpakaļ priecīgajā, siltajā saujā turētu, atkal jaunai dzīvei.

Mūsu Kungs un Pestītājs mums to rāda šajos daudzkārtīgajos salīdzinājumos. Mēs saprotam, ko nozīmē Viņa vārds: “Es esmu dzīvība.” Ar Viņu ir dzīvība, bez Viņa viņas nav. Mēs varam zaudēt, mēs varam noklīst, mēs varam pazust. Bet viņa mīlestība neatkāpjas no mums. Mūsu dzīvība ir tikai pie viņa un ne bez viņa. Tur, kur mēs esam atstāti tā sauktiem apstākļiem, kā cilvēki tagad runā. Viņi nerunā par saviem grēkiem, viņi runā par apstākļiem. Aiz šiem apstākļiem stāv viņu grēks, kurā viņi neatzīstas. Tur mēs nevaram citādi, kā tikai tad, ja mēs ļaujamies salīdzināties ar Dievu.

Āmen