un tomēr šis ceļš iet cauri mīlestībai

6.BURTNĪCA

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis 4.07.1993.

Lk.6,27-38,40

“Bet jums, Saviem klausītājiem, Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. Kas tevi sit vienā vaigā, tam pagriez arī otru, kas ņem tavu apmetni, tam neliedz arī savus svārkus. Katram lūdzējam dod un neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem, un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Un, ja jūs saviem labdariem darāt labu, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara to pašu. Un, ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to atdabūtu. Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela un jūs būsit Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.”

“Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.”

Tas, ko mums Evaņģēlijs vēstī, tie Pestītāja vārdi, kurus Viņš iesāk ar šo pretstatījumu: “Bet es jums saku.” Tie vārdi atduras pret dzīves tiešamību un cilvēku uzskatiem un pret viņu dzīves ievirzi tā, kā pret sienu. Ja mēs šos vārdus noliekam tagadējam cilvēkam priekšā, ne tikai tagadējam, bet jau arī Jēzus laika cilvēkam priekšā, cilvēkam, kas meklē savu dzīvi labi sakārtot un laimīgi dzīvot, tad mēs redzam, ka tas, ko Jēzus saka nekādā gadījumā neiederas tanīs lietās, ko cilvēki tura par pareizu rīcību, kādu viņi ieskata par nepieciešamu stāju, kurā viņi gribētu palikt. Mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas ienīst, svētīt tos, kas jūs nolād. Svētīt tos, kas nolād. Vai nav labāk tā, vai nav pareizāk tā: dots pret dotu. Vai mēs neesam to dzirdējuši? Bet es viņam sadevu, bet viņa man teica tā un es viņai atteicu divreiz vairāk. Kas tevi sit vienā vaiga pusē, dod viņam pa abām stiprāk kā viņš tev ir devis. Pat pamācības tādas ir dzirdētas. Kad māte pamāca mazo puiku skolnieku, kuram otrs bija iesitis, tramvajā tas notiek, saka, bet tu viņam iedod tā divreiz, lai viņš apgāžas. Vajag taču būt līdzsvaram. Kā var to pieciest, kas skaidri ir pretī netaisni, ko nevar izturēt, ko nevar paciest. Un visas lietas tādā virzienā.

Lamāts, lamā pretī, tas, kam ir iesists, tas sit pretī un atdod divkārtīgi. Vajag būt līdzsvaram. Kā var paciest netaisnību, pārestību, ļaunumu, it kā tas nebūtu noticis. “Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem.” Kā es gribu! Viņi nekad to nedarīs, ka es viņiem darīšu labu, viņi nekad to nesapratīs, viņi mani izsmies. Kādēļ lai es viņiem daru labu? Ka viņi to nemāk saņemt ar pateicību un atzinību. Jā, mūsu Pestītāja vārdi neder tai dzīvei, ko cilvēks uzskata par normālu, kur jābūt ir kādam atsvaram, kur jābūt kādai atmaksai, kur jābūt kādam izlīdzinājumam. Ļaunajam atmaksāt, netaisnību un pārestību neciest. Mēs vaicājam pestītājam: “Kungs, kā tas ir iespējams? Kungs, kā tas ir iespējams, ka Tu no mums prasi tādas lietas, kas ir tik ačgārnas pret visu to, kā cilvēki izturas un arī kā mēs paši domājam un jūtam līdzi. Mēs gribētu tev piekrist, mīļais Pestītāj. Mēs gribētu saprast tāpēc, ka tu esi labs, tāpēc, ka Tu vienmēr esi kaut ko labu teicis. Mēs gribētu saprast, bet kā, kā tas ir iespējams, ko tu mums saki? Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas. Grēcinieki dara to pašu.”

Un Pestītājs rāda šo atsvaru. Pestītājs rāda šo atsvaru. Cilvēki arī grib labo dzīvi, mūsu avīzes, laikraksti ir pilni un cilvēku mutē ir neskaitāmi tie stāsti un notikumi par varmācībām, netaisnībām, ļaunumiem, pārestībām un visu to, kas sagandē cilvēku dzīvi. Mēs redzam, ka tā nevar. Mēs redzam, ka tas ir nejēdzīgi. Mēs redzam, ka mēs smokam nost tajos noziegumos un grēkos, kas ir ap mums un kas mūsos pašos perinās. Un tad mēs dzirdam padomus. Un tad mēs dzirdam padomus – mācīti cilvēki, mākslu pratēji cilvēki raksta un stāsta. Ir jāmācās padaiļi dzīvi uzņemt, pieķerties kaut kam skaistam un labam, labai dzejai, skaistiem skatiem, un tā mēģināt dzīvot pāri šai rupjīgai, nejēdzīgai, baismīgai pasaulei. Ir jau arī tas mēģināts! Bet mēs zinām, ka pa tukšo vien.

Pestītājs saka tādu ārkārtīgi, ārkārtīgu tādu, var teikt, iznīcinošu vārdu visiem šiem mēģinātājiem, kas paši saviem spēkiem meklē pasauli izlabot un paši tanī vēl iejūk iekšā. Viņš saka: “Vai akls aklam var rādīt ceļu? Viņi abi iekritīs bedrē.” Arī tie labie cilvēcīgie padomi ir akli padomi. Aiz viņiem nestāv nekāds spēks. Aiz viņiem nestāv nekāds atsvars, kas var kaut ko atsvarot pretī. Tā ir skaista tukšvārdība tikmēr, kamēr negadās kaut kas šķībs un greizs, kas sagāž visu to jaukumu bedrē un pamodina niknumu un ļaunumu arī tajos skaistdomātājos, skaistjutējos, skaistuma ieteicējos. Jo viņiem nav pamata, viņi šo pamatu paši pie sevis ņem. Viņi grib sevi pacelt aiz matiem gaisā, un to nevar neviens izdarīt. Ir jābūt kādam atsvaram.

Jā, mūsu mīļais Pestītājs to arī dod. Mēs viņā tikai neieklausāmies. Viņš saka: “Mīlējiet savus ienaidniekus, dariet labu, aizdodiet, atmaksu negaidīdami, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet visuaugstākā bērni. Jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem. Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.” Pestītājs cilvēkam parāda to, ko cilvēks ir aizmirsis. Mēs esam tikuši radināti labu laiku ticēt tam, ka mēs esam cēlušies no kustoņiem vai zvēriem, un tas ir tik viegli pierādāms. Ja mēs lūkojamies, ka arī cilvēku starpā ir tā, kā tas ir kādreiz niknu, sakaitinātu zvēru vidū, kur nagi un zobi tiek lietoti. Un mēs esam kaut kā ieslīdējuši šīs baismīgās bezdievības māņticībā, viņu līdzi apliecinādami savā stājā.

Pestītājs atgādina mums, ka mūsu Tēvs ir visspēcīgais, visuaugstākais: “Topiet visuaugstākā bērni. Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.” Vai tas nav pārāk tālu? Vai tas nav pārāk vispārīgi? Mīlēt šo žēlīgo Tēvu, ar kuru mums dzīvē taču nemaz neiznāk nekādas lielas lietas. Mīļā draudze, un tomēr cita ceļa nav. Ir tikai šis ceļš, ko Debesu Tēvs ir parādījis, un tas ceļš ir mīlestība. Un atkal mēs pieskaramies vārdam, kas ir tik daudz deldēts, ka mēs vairs, kā tādai nodilušai monētai, vairs nesaprotam, cik tad liela ir šī monētas vērtība.

Jā, mīļā draudze un tomēr šis ceļš iet cauri mīlestībai. Vispirms un visupirms tai mīlestībai, ar kādu Dievs ir pievērsies mums. Dzīves kņadā, grēku virpulī, naida un cilvēku brāzmā būdami mēs esam kādreiz tā apreibināti, ka aizmirstam vai pat negribam domāt par to, cik ļoti Dievs mūs ir mīlējis. Tas var sākties no tā, ko mēs no Viņa esam saņēmuši jau ar savu piedzimšanu, ar savu miesu un locekļiem, ar savām spējām un spēkiem. Un pāri par to un tas ir vienīgais ceļš, mūsu skats ir uz Jēzu Kristu, kurā Dieva mīlestība ienāca mūsu vidū tieša, dzīva, spēcīga, uzskatāma.

Mīļā draudze, mūsu skatam ir jāvirzās uz Viņu. Mūsu skatam ir jāvēršas uz Viņu – vienmēr, nepārtraukti. Lūkoties tā, kā mums Evaņģēlijs runā, kā viņš runā ar tiem, kas ir tikpat grēcīgi kā mēs. Kā viņš izturas pret tiem, kas ir tik pat bēdīgi kā mēs. Ko Viņš saka tiem, kas ir bez cerības un tikpat izmisuši kā mēs. Lūkojieties Viņā! Lūkojieties Viņā, nelūkojieties atpakaļ uz tiem, kas jūs lamā un zaimo, un, kas jums sit. Lūkojieties uz Viņu. Arī Viņu sita. Arī Viņu lamāja. Arī Viņu pazemoja, līdz pat nāvei. Lūkojieties Viņa nāves ciešanās un lūkojieties: “Redzi, Dieva Jērs, mūsu dēļ ievainots, mūsu dēļ līdz nāvei mocīts.”

Mīlestība. Vēl tur tanī vietā šis vārds atrod savu īsto skaitļa vērtību. Kur mēs viņu redzam. Par mīlestību mēs esam daudz dzirdējuši. Ir viens tāds apustuļa vārds, kuru cilvēki atkārto vietā un nevietā, kurš ir izgājis pat no kristīgas ticības rāmjiem un kuru visvisādi ļaudis ar viņu blisinās. Paliek šīs trīs: ticība, cerība, mīlestība. Bet tā lielākā ir mīlestība no viņām.

Šos vārdus mēdz sacīt cilvēkiem ceļā līdzi, tur, kur cilvēkiem jādzīvo saderībā savā ģimenē. Šos vārdus mēs mēdzam attiecināt uz cilvēku attiecībām, kad mēs sakām, visulielākā ir mīlestība. Lai nu viņa būtu, lai viņa jūs vadītu, lai jūs arī viņai sekotu. Tad ar to ticību un cerību mēs tad tā lāga nezinām arī ko iesākt, bet nu mīlestība tas ir tas lielais, varenais visu apsedzējs vārds. Mazliet paliksim pie šī lielā skaistvārdu sakopojuma. Ticība, cerība, mīlestība. Un pamēģināsim vaicāt, vai apustulis to ir teicis tikai jaunlaulātiem viņu ceļā, vai kādiem cilvēkiem viņu sadzīvē vien. Jeb šinī vārdā ir kas vairāk? Padomāsim, kā tas ir ar mūsu attiecībām ar mūsu Pestītāju. Ja mēs vaicājam: “Vai tu tici Jēzum Kristum?” Cilvēks pamāj ar galvu: “Nu, jā, nu jā, protams es tak zinu, es tā apbrīnoju, cienu.” Ja mēs vaicājam, kā tas ir, vai tu cerē uz Viņu un uz Dievu? Nu, bez šaubām, kad tā grūti ir, un tāda bezizeja, tad mēdzu tā sacīt: “Nu, jālūdz Dievs, jāpaļaujas, varbūt, ka Viņš izkārtos to, ko es pats nevaru izkārtot.” Un to mēs tā mēdzam saukt – tā ir mūsu cerība. Viņa arī grozās tikai ap mums. Bet visupārākā ir mīlestība. Mēs varam ar savu muti apliecināt ticību Dievam, un ar tādu zināmu sirds noskaņu arī it kā domāt, ka tā nu ir tā mūsu ticība, un tāpat mūsu cerība.

Bet mīlestība ir kaut kas cits. Tās ir mūsu tiešās attiecības, mīlējiet viņu, kā viņš ir mīlējis jūs. Mūsu skats uz Jēzu Kristu. Ne ziņkārības, ne informācijas skats. Bet tas skats, kur Viņa mīlestība ar viņa ciešanu lielumu, ar viņa pacietības un piedošanas neaprobežotību, ar viņa padomu un patiesības svētumu un atbrīvojumu. Lūkojaties viņā. Vai jūsu sirds nesadrebēs tanī siltumā, kas reizē liek raudāt un priecāties? Tā, lai jūs topat Visuaugstākā bērni. Tas māceklim ir viņa ieguvums, ka viņš ir tāds kā viņa kungs. Un tad mēs pagriežamies atpakaļ, un pavēršam savu seju uz tiem, kas mūs kaitina, vajā, sit, zākā. Un tad mēs arī zinām atbildi, ka var to turēt par mazu lietu un var to neatmaksāt ar sitienu pretī, ar ļaunu vārdu pretī, ar ļaunu sirdi pretī. Var! Jāvar! Tad var!

Kristīgās baznīcas pirmais moceklis, pirmais lielais apliecinātājs, kas ar savu dzīvību, ar savām izlietajām asinīm apliecināja savu mīlestību tam, kurš bija savas asinis par viņu izlējis – Stefāns. Kad viņš ļaužu pūļa lamāts un lādēts, beidzot akmeņiem mētāts, ceļos nokritis, paceļ savas acis un saka: “Es redzu Debesis atvērtas un Dieva Dēlu pie Dieva labās rokas.” Atpakaļ viņš neskatās. Tie, kas viņu tur lamā, un viņu sviestie akmeņi, kas beidzot izdzēš viņa dzīvību, tie viņu nesāpina. Stefāna skats uz Kristu ir katra kristīgā cilvēka skats. Ja arī tie akmeņi pār viņu nenāk, kas tiek no zemes pacelti, bet arī citādi. Topiet visuaugstākā bērni. Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.

Tur ir tas atsvars – mīlestība. Ne dzejnieku, ne lakstīgalu un vijolīšu mīlestība. Tā mīlestība, kas ar visu sevi ir atdevusi tam, kas mūs papriekšu ir mīlējis. Un tikai tad šī mīlestība, par kuru mēs runājām, iegūst vispār savu veidu, savu patstāvību, savu noteiktību. Ne ātrāk pirms tā un bez tā. Tā ir imitācija. Tā ir izrāde, kura izbeidzas vai nu ar smiekliem, vai nu ar lāstiem un nepelna šo vārdu. Tikai tad, ja šī mīlestība piedzimst mūsu sirds dziļākā saviļņojumā, reizē sāpju un reizē prieka saviļņojumā. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu, ka tie, kas viņam tic, iemanto mūžīgo dzīvību.”

Āmen