Mārtiņa kristību diena

6.BURTNĪCA

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. 

-------------------------

Mārtiņa kristību diena

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis 2.05.1993.

Jņ.16:16-24 “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.”

Vēl mazu brīdi mani vairs neredzēsiet, un atkal mazu brīdi un jūs mani redzēsiet. Mūsu Kungs un Pestītājs saviem mācekļiem šeit kaut ko atklāj no tās lietu kārtības, kā viņa risināsies pēc tiem lielajiem notikumiem, kas saistās ar Viņa ciešanām, ar Viņa nāvi, ar Viņa augšāmcelšanos. Kur Viņš runā par to mazo brīdi, kad no krusta noņemts, viņš guldīts kapā un šis mazais triju dienu brīdis izbeidzas ar augšāmcelšanās brīdi. Bet mēs atkal sastopamies pie mācekļiem ar to, cik maz viņi to ir spējuši saprast.

Jau tad, kad Viņš runāja ar viņiem lāgu lāgiem par to, ka cilvēka dēlam ir jātop nodotam grēcinieku rokās un nokautam un trešajā dienā viņš augšāmcelsies. Jau tad mācekļi nesaprata, kas tas viss ir. Viņi gan redzēja, viņi gan saprata šo notikumu, kas norisinājās Golgatā visu acu priekšā baismīgi un sāpīgi, bet šis turpinājums, ko viņš bija runājis par savu augšāmcelšanos, tas bija tā savādā kārtā kaut kā pagājis viņu vērībai garām. Lai gan viņi to bija dzirdējuši, un tomēr mēs viņus atrodam bēdu un baiļu pilnus pašā augšāmcelšanās dienas novakarē, kad viņš pienāk pie viņiem un viņu skumjas pārvēršas priekā. Un tagad ir tas pats. Viņš runā par šo turpinājumu, par šo īso pārtraukumu un par šīm bēdām, kas nāks viņiem, kad viņi noskums un būs it kā pamestie. Un viņš tanī pašā laikā viņus priecina: jūs raudāsiet, sērosiet – pasaule priecāsies, jūs skumsiet, bet jūsu skumjas tiks pārvērstas priekā. Tanī dienā jūs man vairs nekā nevaicāsiet. Un ja jūs tēvam ko lūgsiet, jums viņš to dos manā vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā, lūdziet, tad jūs dabūsiet. Tanī dienā jūs lūgsiet manā vārdā, un es nesaku, ka es aizlūgšu Tēva priekšā par jums, jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc jūs mani esat mīlējuši. Jūs esat nākuši pie ticības, ka es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē. Tagad es aizeju pie Tēva. Es un Tēvs, mēs esam viens. Viņš saka kādā vienā citā vietā.

Un ar šiem vārdiem liekas, ka mācekļi samulsa un nemaz nav mazumā bijis. Viņi nav vēl to sapratuši, viņi vēl nav to piedzīvojuši. Viņi vēl ir tanīs domās, ka viņš ir kāds liels pravietis, un ja arī mēs zinām, ka Pēteris vaicās pēc tā, ko mācekļi domā par viņu, ka viņš teica: “Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls”, tad mēs gan neredzam, ka šī ticība būtu viņos kaut kā iesakņota.

Mīļā draudze, šeit mēs stāvam kāda ļoti liela mūsu ticības dziļuma priekšā. Kāds liels ticības dziļums, kas prasa no mums visu mūsu ticības piepūli, lai mēs to saņemtu un pieņemtu, un apgūtu. Kristus ir izgājis no Tēva, Kristus ir aizgājis pie Tēva. Kristus ir viens ar Tēvu, un ko jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu. Šeit ir kāda robeža, robeža, ko novelk cilvēka prāts, gudrā saprašana – šī pieļāvības robeža. Ja mēs piekrītam, mēs zinām, mēs apliecinām: Kristus Dieva Dēls, Kristus pasaules Pestītājs. Un kaut kas vēl mums pietrūkst bieži. Mūsu starpā, tepat mūsu Latvijā, tepat kur rīkojās pie iespieddarbiem, mēs pēkšņi dabūnam rokā tādas lapiņas, dziesmu lapiņas vai arī citas kādas, kurās arī mūsu ticības apliecībā ir izdarīts kāds neliels, mazītiņš labojumiņš. Un viens šis labojumiņš ir tas, ka mums nezināmie izlabotāji liek priekšā ticības apliecībā sacīt, ka Kristus nav vis uzkāpis, bet uzņemts debesīs. Liekās, tur nebūtu nekādas starpības, galu galā debesīs vien tas arī tā būs. Un tomēr šeit ir tā lielā starpība, kuru toreiz jau vēl mācekļi arī neapjauta, kas ir Kristus. Vai viņš ir viens ar Tēvu, jeb viņš ir tikai Dieva pieņemtais dēls.

Senā kristīgā draudze savās dziļajās domās, kur sēdēja kopā ticības tēvi mēnešiem ilgi, gadiem pat kādreiz iekarsdami lielā savstarpējā strīdū ar kādiem dažiem vārdiem, ar kuriem mēs tagad domājam, kādēļ par šīm lietām būtu jāiekarst? Viņi bija pareizi iekarsuši viena burtiņa dēļ. Grieķu valodā šis viens burtiņš vārdu vidū nozīmē ļoti daudz. Vai Dievam līdzīgs, vai ar Dievu vienāds būtībā! Un mūsu dienu labotāji nevar to panest, iedomāties, ka Jēzus varētu būt viens ar Dievu. Ja Viņš ir viens ar Dievu, tad Viņš pats brīvi savās tiesībās uzkāpa debesīs. Ja viņš ir tikai liels, brīnišķīgs cilvēks un pravietis, kas šeit ir darījis varenus darbus un no Dieva izpelnījies atzinību, un tagad viņu uzņem debesīs kā tādu darba padarītāju, kā skolnieku, kas izturējis pārbaudījumus, tagad viņu uzņem.

Šinī vienā ticības apliecības izlabojuma vārdā ir ietverta visa šī nespēja ticēt tam, ka Kristus ir no Tēva izgājis un pie Tēva atpakaļ nācis. Un, ja tas tā nav, ja Kristus nav mūsu pestītājs, tad mēs varam sacīt līdz ar apustuli, ka mūsu ticība ir veltīga. Tad mēs vēl esam savā grēkā, kas mēs esam, jo ko mums var dot kāds augsts pravietis ar savu priekšzīmi vai pamācībām, ja mēs paliekam tur, kur mēs esam. Bet mēs apliecinām, ka Viņš ir ar Tēvu viens, un viņš pats to saka: “Jūs lūgsiet manā vārdā, es nesaku, ka es lūgšu Tēvu jūsu vietā”. Viņš runā par šo līdzīgumu, vienlīdzību ar Tēvu, kā ticības apliecībā apliecina, paplašinātajā apliecībā – Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, ar Tēvu vienāds būtībā. Nevis līdzīgs, bet vienāds. Mēs nebrīnāmies, ka mācekļi to nespēj saprast. Viņi bija viņa acu priekšā, viņi dzirdēja, ko par viņu teica un viņu domas varēja svārstīties kā niedres vējā. Viņu vainas toreiz Ģetzemanes un Golgātas stundā un pēc Kristus augšāmcelšanās – mēs saprotam tās. Mēs saprotam, ka viņi nebija to atskārtuši. Viņi bija to dzirdējuši, bet kaut kā tas nebija nonācis līdz viņu apziņai.

Atceraties, kā tas bija ar sievām pie kapa. Mēs viņas slavējam, ka viņas ir bijušas savā mīlestībā tik ļoti uzticīgas, bet viņas gāja apmeklēt mirušo, viņas gāja apmeklēt un nest tās zāles, un nest vēl savus beidzamos sveicienus un ziedus. Un viņas iztrūkās, kad viņas uzrunāja eņģelis un atgādinājumam teica: “Pieminiet, ko viņš uz jums runājis.” Un tad viņas atcerējās viņa vārdus. Visa tā sirds bēda, ko viņas bija glabājušas to sataisāmo, kluso dienu, nekustēdamās no mājas ārā, visas tās bēdas bija tukšas bēdas. Viņu pašu neziņas, viņu pašu neatcerēšanās bēdas. Viņas neatcerējās to, ko viņš bija teicis. Pieminiet, ko viņš jums sacīja.

Un, mīļā draudze, mēs šodien stāvam kaut kā līdzīgā stāvoklī, zīmējoties uz mūsu kungu un pestītāju Jēzu Kristu. Ap mums ir spēki, kas grib katrā ziņā viņu pamazināt, viņu nolikt blakus visādiem elkiem un dieviem, kādus pasaule ir pazinusi, vai tie ir bijuši kādi izcili cilvēki, vai tie ir bijuši kaut kādi izdomāti tēli un izdomāti varoņi. Grib nolikt arī mūsu Pestītāju šinīs rindās, jo nav spēka, nav drosmes ticēt, ka viņš patiesi ir viens ar Tēvu. Viņš ir viens ar Tēvu savā būtībā, un viņš mums dod šai ziņā šo praktisko pierādījumu, ja mēs to varam tā teikt, šo brīnišķīgo ticības praktisko padomu – lūdziet manā vārdā, ko jūs lūgsiet manā vārdā – es darīšu.

Ja mūsu priekšā būtu kāds varonis, kāds svētais, mūsu lūgšanas paliktu tepat iekšpusē, ne augstāk par griestiem, ne līdz debesīm. Mūsu dienās liels, liels ļaužu pulks sevi maldina ar to, ka mēs varot savas lūgšanas raidīt arī mirušiem cilvēkiem, mirušiem varoņiem, mirušiem svētajiem. Varam raidīt savas lūgšanas mūsu pestītāja mātei vai apustuļiem, par to nav nekur runāts. Uz to nav dots nekāds apsolījums. Tas viss ir tikai mūsu pašu tīksmināšanās uz sevis paša iespaidošanu. Neviens, neviens! Ne viņa apustuļi, ne viņa mācekļi, ne kāds no svētajiem mūs pie Dieva nevar aizstāvēt. Viņi paši ir tikai tie, kas no Dieva ir žēlastību saņēmuši. Mums ir tikai viens aizstāvis pie Dieva. Tas ir Kristus. Un viņš mums ir devis pāri drošību. Kurš cilvēks tad nepazīst Dievu? Viņu pazīst pat tā sauktie bezdievji. Bīdamies un šaubīdamies viņi kaut kādu Dievu kaut kā tomēr atzīst. Ir arī tādi nopietni cilvēki, nopietnie domātāji, nopietni ticības turētāji nekristīgajos ļaudīs. Viņi pazīst Dieva esamību, viņi piesauc lūgšanas un lūkojas, mēģina pienest šim nepazītam Dievam, un vienmēr viņi paliek kaut kur priekšnamā.

Jā, bet kur tad viņš ir? Kur ir tas neuzminētais Dievs? Un ko es vispār drīkstu ar Viņu runāt? Un kā es varu drīkstēt kaut ko domāt, ko viņš par mani domā? Viņš ir tā sauktajiem dievticīgajiem. Šīs šaubas nekad nav aiztaupījis tiem dievticīgajiem, kas nav pazinuši tēvu, pestītāja tēvu. Mūsu Pestītājs mums ir rādījis Tēvu. Vēl vairāk. “Kas mani redz, tas redz Tēvu.” - Viņš saka saviem mācekļiem: “Ko jūs lūgsiet manā vārdā, to es darīšu.”

Mīļā draudze, kādu bezgalīgu atvieglojumu, kādu bezgalīgu drošību mūsu pestītājs mums ir atstājis. Viņš ir viens bijis tā kā mēs. Jā, patiesais cilvēks. Viņš visu ko ir pazinis, ko mēs pazīstam, ir tāpat sāpējis. Viņš tāpat ir cietis, viņš tāpat ir ieskatījies cilvēku postā, cilvēka grēka nelaimē, visdziļāk par visiem. Nav tādas vietas, ko viņš pie mums nepazītu. Un mēs drīkstam ar viņu runāt. Un mēs drīkstam ar viņu runāt. Un mēs drīkstam uz kādu mums nepazītu, nezināmu Dievu sacīt savas bēdas un vajadzības, un lūgumus, bet mēs varam pieiet tuvu jo tuvu un uzrunāt viņu, un sacīt: “Redzi, manas sāpes, redzi, manas bēdas, redzi, mans grēks. Tā kā Tu apžēlojies, tā kā tu palīdzēji, tā kā tu neatraidīji tur toreiz visus tos, kuru vidū es esmu lielākais grēcinieks – apžēlojies.” Mūsu lūgšana kļūst pavisam vienkārša. Nevis kaut kāda nezināma Dieva Vārda skandēšana. Nevis kaut kāda izdomāta skaista teikuma priekšā sacīšana, bet saruna. Dvēseles saruna ar to, kas mums teica, kad jūs noskumsiet, tad jūsu skumjas pārvērtīsies priekā, jo es jūs redzēšu. Mēs viņu neredzam, viņš mūs redz. Viņš mūs redz. Un kad Viņš mūs redz, tad Viņš uz mums runā. Kā toreiz Nātaniēlam, kad Jēzus viņu uzrunāja, viņš prasa: “Kā tu mani pazīsti.” Viņš saka: “Es tevi redzēju. Redzēju pirms tu mani redzēji.”

Te ir tas dievišķā noslēpuma un dievišķā brīnuma Kristus dievišķības noslēpuma, Kristus dievišķības brīnuma mums bezgala dārgā puse – šī vārda daļa: Mēs drīkstam, mēs varam ar visu to, kādi mēs esam bez kādiem izdomātiem, mākslotiem, sameklētiem, par cienīgiem izdomātiem vārdiem. Mūsu lūgšana nav nekas cits, kā saruna. Ar to, kas ir uzkāpis debesīs, un nevis ar to vienu mums līdzīgo, kuru debesīs uzņēma un pateica, ka viņš varētu būt savs un saukt par Dieva Dēlu, tāpēc, ka viņš bija tik ļoti krietns un brīnišķīgs savā dzīvē un darbā. Nevis Dieva pieņemtais Dēls, Dieva adoptētais, kā mēs kādreiz sakām – nē, patiesais, ar viņu vienāds būtībā, spēkā un visās pilnvarās.

Āmen