|
6.BURTNĪCA Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. 6.Burtnīca ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka baznīcā. Datums nav atzīmēts. Faila nosaukumā bija ierakstīts 1993.g. Mt.26,30-50a “Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus saka tiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. – Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: “Kaut visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” Jēzus sacīja tam: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu. ” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: “Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega. Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.” Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstajiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstait.” Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: “Esi sveicināts, rabi,” – un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Lūgšana: Dievs Svētais Gars, mēs Tevi lūdzam, izstaigājot līdzi mūsu Pestītāja gājumu, lieci satrūkties mūsu sirdij sāpēs un bijībā un atdari mums Tavas patiesības avotus, ka tie mūs stiprina. Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen Mīļā draudze, mūsu Kungs un Pestītājs stāv sava lielā piepildījuma priekšā. Tas, ko sacīja Jānis Kristītājs, toreiz viņu ieraudzījis, nākdams pie Jardānas: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” Pagāja laiks, kad Viņš nāca un pasludināja, ka Dieva valstība nākusi tuvu klāt. Pasludinādams, vadīdams, dziedinādams, svētīdams. Un tagad viņš stāv tā uzdevuma priekšā, kas viņam bija nolikts no Tēva no pirmā sākuma. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, Dieva Jērs, kas dodas, lai tiktu upurēts uz Dieva izlīdzinājuma altāra, lai ne tikai pasludinājums un atgādinājums par Dieva žēlastību un par mūsu grēku nožēlu mums būtu dots, bet, lai būtu piepildīts izlīdzinājuma upuris, dots par mums, ka Jēzus Kristus asinis nomazgā mūs no visiem mūsu grēkiem. Tas ir viņa beidzamais gājums: piepildīt tagad šo Tēva uzlikto uzdevumu. Redzi, es nāku darīt tavu prātu – saka viņš ar Dāvida dziesmas vārdiem. Tā ir smaga stunda. Viņš iet cauri vairākiem upuriem, viņš iet pa kāpnēm arvien vairāk uz priekšu pretī šim upurim. Un pirmās atraisīšanās ir sāpīgas, atraisīšanās no cilvēkiem, no cilvēku draudzības, no cilvēku klātbūtnes, no cilvēku tuvuma. Tās ir lietas, kas mēdz ļoti daudz ko nozīmēt. Mēs cilvēki vienmēr meklējam viens otru. Meklējam tad, kad mums ir grūti. Meklējam, ka būtu kāds, kas mūs saprastu, kāds, kas par mums iežēlotos, kāds, kas raudātu ar mums kopā, kad mūsu sirds lūzt aiz bēdām un smaguma. Viņš aicina viņus līdzi šajā beidzamajā gājumā. Un viņa mācekļi labprātīgi; tā, kā cilvēkiem mēs mēdzam būt labprātīgi tur, kur draudzība mūs aicina, un kur mēs apzināmies, ka tas arī mūsu pienākums un uzdevums. Viņš aicina savus mācekļus līdzi un viņi apstiprina to, cik ļoti viņi ir ar viņu līdz beidzamam brīdim, pat līdz nāvei gatavi būt ar viņu kopā. Un kad viņš atgādina Pēterim, to, ka viņš būs vājš un nespēcīgs, Pēteris vēlreiz un vēlreiz apstiprina savu gatavību līdz pat nāves tuvumam iet ar viņu kopā. Pestītājs ir savas dvēseles lielajās pārbaudās. Mēs to varam saprast. Mēs saprotam, ka tur, kur mēs esam savās lūgšanās, kad mēs esam savās dvēseles mokās, cik labi, kā gribētos, ja kāds arī būtu līdzi nomodā, līdzi lūgtu, ka zinātu, ka man ir kaut kur kāds atspaids, ka es nerunāju tukšā, ka esmu dzirdēts arī no draugiem. Jēzus atrod savus mācekļus aizmigušus. Viņu apņēmība izirst, te iejaucas tas, ar ko mēs, cilvēki, cīnāmies un kur mēs šai cīņai ne vienmēr piegriežam pienācīgo vērību un pienācīgi neziedojam viņai savu spēku un upurēšanos – nomodā palikt. Palikt par kaut ko nomodā, kas ir tik ļoti svarīgi, kur mums ir kāds pienākums, kur mums ir kaut kāda apņēmība. Jā, kur pat mīlestība mums spiež palikt nomodā. Lūdziet Dievu, lūdziet Dievu. Šeit ir cīņa, šeit ir tādas situācijas, kuras tik ļoti vēro tumsas kungs un tik ļoti jaucās viņās iekšā, lai viņš mūsu miesīgajam cilvēkam dotu savu ietekmi, iemidzina viņu, padara viņu nevarīgu, atbruņo viņu gara cīņā, lai viņš nespētu līdzi cīnīties. Esiet nomodā! Viņa pirmā atsacīšanās no tā, ko mēs cilvēki tik ļoti labprāt kādreiz būtu gribējuši. Un ir vēl viena cita atsacīšanās, ko mēs cilvēki piedzīvojam un kas dzeļ un šķeļ asāk par katru šķēpu, un tā ir nodevība. Nevis tikai nomoda trūkums, bet nomods uz ļaunu, nomods uz grēku, nomods uz pazudināšanu. Arī tas viņam vēl ir jādzer, pie tā biķera, kas viņam tiek sniegts, nāk klāt vēl šis rūgtums. Jā, bet, kas ir ar Jēzu? Evaņģēlijs citā vietā mums to vēstī sīkāk, kur viņš runā par to, kad viņš savā karstajā lūgšanā, asins sviedrus svīzdams, lūdz Tēvu, vai tas nevarētu būt novēršams, un Tēvs viņu stiprina. Biķeris, kuru viņš gribētu atraidīt, viņam tiek pasniegts. Viņš ir tikai ar Tēvu vairs viens pats, nekāda draudzība, nekādi apsolījumi, nekādas cilvēku palīdzības šeit vairs nesniedzas un arī nav vajadzīgas, un nav nepieciešamas. Savās vislielākajās lietās, savās visdziļākajās sāpēs, savās vislielākajās pārbaudās mēs vienmēr stāvam tikai ar Dievu vien vaigu vaigā. Tikai ar šo jautājumu vien – vai tas var būt tā, vai tas nevarētu būt arī citādi? Mēs paliekam šinī sarunā ar Dievu un tur neviens cits – vai nomodā, vai aizmidzis būdams – neko nevar mums dot. Šai cīņai, sarunai jānotiek ir no viena uz otru ar Tēvu. Viens cits viņa māceklis arī šo cīņu ir pazinis, kad viņš ir vairākkārt, trīskārt, kā viņš saka, lūdzis Tēvu, lai viņam noņem to krustu, to nastu, to grūtumu, to dzeloni, kas ir viņa miesā, un Tēvs viņam atbildēja: “Tev paliek mana žēlastība. Mans spēks parādās stiprs nespēcīgajos.” Jēzus arī, atbruņots no visas cilvēcīgās palīdzības, stāv vaigu vaigā ar Tēvu. Lai varētu to piepildīt, ko Tēvs no viņa prasa, viņš ņem šo kausu – tavs prāts, lai notiek. Un viņš mums ir mācījis to arī lūgšanā katru reizi arī atkārtot. “Tavs prāts, lai notiek.” Mēs nekad neesam domājuši tā īsti, ko tas nozīmē un cik tas ir vērts? Tas ir vērts to beidzamo sevis paša daļu atdot un piekalt viņu krustā, un likt viņai izlāsot sāpēs un asinīs atdot; un svētīts lai tad būtu Dieva vārds un viņa patiesība. Tēvs zina kāpēc. Tas, kas notika pie Jēzus, to mēs arī zinām. Tagad mēs to zinām, ko mācekļi toreiz nezināja. Šis rūgtais biķeris, kas Viņam netika atņemts Ģetzemanē, tas nozīmēja Viņa upuri par mums visiem. Dievs bija ņēmis no viņa visu viņa paša gribu un cilvēcību. Dievs bija iedevis Viņam to, ko nevar aptvert neviens cilvēks. Dievs viņam ir dāvājis vārdu, kas iet pāri pār visiem vārdiem, ka Jēzus vārdā būs locīt ceļus visiem, kas ir debesīs un virs zemes, un apakšzemes. Un katrai mēlei būs apliecināt, ka viņš ir Kristus, tas Kungs, Dievam par godu. Un nav nevienā citā pestīšanas, kā vienīgi viņā. Tas viss bija satverts tanī Ģetzemanes notikumā, ka Tēvs neatrāva viņa roku no biķera. Tēvs viņam to pasniedza, un viņš to pielēja. Lai notiek tavs prāts. Un viņš uzvarēja. Viņš modina savus mācekļus: “Ceļaties, eima.” Tas vairs nav Jēzus, kas asins sviedros noplūdis. Tas ir ķēniņš, kas dodas uzņemt savu valstību. Tas ir ķēniņš, kas ir tik brīvs, tik spēcīgs, ka viņš savu nodevēju var uzrunāt par draugu. “Draugs, kāpēc tu esi šeit? ” Neviens lāsta vārds, neviens lamu vārds nevarētu satriekt un ievainot tik dziļi viena nodevēja dvēseli un garu, kā šis dievišķās līdzjūtības, dievišķā pārākuma un spēka uzrunājums: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Kas tev daļas gar visu to? Un tad viņa rokas tika saslēgtas. Ka ir liels pulks liecinieku ap mums, noliksim ikvienu nastu, kas mūs visai atstāj. Un ar pacietību tecēsim mums noliktajā cīniņā un uzlūkosim Jēzu. Mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, godā varēdams, būt kaunu ir panesis, par pazemojumiem nav bēdājis. Krusta nāvē gājis, uzlūkosim Jēzu, mūsu ticības piepildītāju – sācēju un piepildītāju. Āmen
|
