Dzenaties pēc Dieva valstības un viņa taisnības

5.BURTNĪCA

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. 5.Burtnīca

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis 27.09.1992.

Mt.6, 25-34 “Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.”

Mūsu latviešu dzejā ir kāds ļoti skaists dzejolis, ko daudzi ir iegaumējuši un daudzi arī atceras, sevišķi jaunībā, kad mēs par šīm lietām esam bijuši jūsmotāji. Un tas ir tas dzejolis, ko Fricis Bārda raksta, un saucās šis dzejolis “Es”, un viņš meklē skaidrot, kas tad ir cilvēks. Ne visu šo dzejoli atkārtojot, gribētos pieminēt dažas šīs rindiņas, kuras mums liks kaut ko saprast no lietām, kas ir ap mums un ar mums pašiem. Kur viņš tā saka:

“Es esmu tik sīks ziedputeklīts,

kas mūžības vēju nests lido un trīc,

Un mūžības vējiem,

kas ziedoni nes tālāk,

kādreiz jautāju es,

kur zieds, no kā esmu atšķīries,

tie dziedot man atbild,

to ziedu sauc Dievs.”

Un mēs esam, tā jūsmodami, paraduši šo patiesībā skaisto dzejisko dzejojumu tā ieskaitīt dziļas vai patiesas dievbijības rāmjos. Mīļā draudze, mēs tagad dzīvojam īpatā laikmetā. Vairāk nekā jebkad mēs tagad esam spiesti pārbaudīt arī tādas lietas, ko mēs sen esam pieņēmuši kā pastāvīgas vai nopietnas, vai vērtīgas, vai celsmīgas. Un mēs šodien vaicājam to jautājumu šim cienījamam, mīļam rakstniekam, dzejniekam, kas daudzus cilvēkus tā ir jūsminājis ar savām patiesi skaistajām dzejām. Ka viņš it kā gribētu dot atbildi uz to, kas tad ir cilvēks? Šis niecīgais puteklītis, kas ir atrāvies no kāda liela zieda, un šis zieds ir Dievs. Un tad viņš lido mūžības vēju nests. Tas ir apmēram tas, ko mūsdienu cilvēks, kas sevi tura par ticīgu un Dieva pazinēju, mēdz arī apzīmēt, mēs esam kaut kādā sakarā ar Dievu, mēs esam kāda daļiņa, mēs esam kaut kādā saskarē. Un tanī pašā laikā mēs esam vēju nesti. Tam ziedam nav nekādas daļas gar mums, un arī mums ar viņu vairs nē. Tagad mūs nes un šūpo pasaules lielie vēji, un mēs gan zinām, ka ir tāds Dievs, no kura mēs kaut kādā veidā esam atrāvušies.

Šodienas evaņģēlijā mūsu Pestītājs arī tādā brīnišķā kārtā savā līdzībā, vienā no viņām, pievēršas zālei laukā. Zālei laukā. To, kuru var nopļaut vai sabradāt, kuru var iemest ugunī, kuru var sakaltēt. Un viņš saka: “Sālamans visā savā krāšņumā nav tā ietērpts kā šāda zāles puķe, un debesu Tēvs šo zāli, kas ir minama vai ugunī iemetama, Viņš viņu kopj. Viņš viņu ģērbj. Viņš nav viņu pametis augšanai un nīkšanai. Viņš viņu uztur – tāpat kā putnus gaisā, tā ar visus stādus.”

Un mēs nojaušam, ka te ir kāda ļoti liela starpība. Vai tas ir tā, ka mēs atzīstam, ka ir kāds zieds (Dievs), kāds brīnišķīgs zieds, un šis zieds izkaisa savus puteklīšus, un mēs, šie puteklīši, tagad plivināmies vēju nesti. Ir Debesu Tēvs. Ir Debesu Tēvs, kas arī noliecās pār zemi, arī pār zāli laukā, arī pār putniem, pār zvirbuļiem, kur divi no tiem par vienu artavu tiek pirkti. Mazākais, niecīgākais pirkums un vērtība. Un neviens no viņiem nav aizmirsts. Debesu Tēva ziņā nav aizmirsti. Un jebšu viņš ir radījis šo zāli, un jebšu viņš ir radījis šos putnus laukā, viņš viņus ar sava tēva radniecības spēku, tuvniecību tura, uztur. Nokaisa viņiem priekšā barību, norasina pār viņiem mitrumu un lietu, lai zālīte un puķīte var atspirgt. Un nekas cilvēka paša izdarībā nevar tam līdzināties.

Mēs dzīvojam kādā ļoti nopietnā laikā. Izšķirt šādas skaistvārdības, aiz kurām nestāv nekā, kā tikai šī skaistā skaņa; izšķirt viņas no tās cietās, ciešās, skaidrās patiesības, kas tāda kā klints. Un šī klints ir – debesu Tēvs zina. Debesu Tēvs tāpat kā zālei laukā ļauj mums augt visā mūsu pazemībā un kādreiz piespiestībā. Viņš mums kādreiz ļauj būt tikpat neaizsargātiem un tikpat tukšiem kā zvirbulīšiem gaisā. Un tomēr neviens nekrīt zemē, un katram viņš atver savu roku un izkaisa, un dod, kas viņiem ir vajadzīgs. Mēs piederam Debesu Tēvam. Un mēs ne tikai esam no Viņa radīti, mēs neesam no viņa atraisīti. Mēs neesam puteklītis, kas atšķīries plivinās tagad nebūtībā, gadījumu vējos, likteņa brāzmās, tamlīdzīgi un tamlīdzīgi. Kā dzejnieki mēdz mums kādreiz tēlot. Mēs stāvam sava Tēva ziņā. Un šī stāvēšana Tēva ziņā parādās viņa tanī mūžam esošajā nomodā pār mums. Debesu Tēvs to zina, ka jums to vajag. Tāpēc arī mums lūgšanā teikta šī viena lūgšana: “Dod mums šodien mūsu dienišķo maizi”. Raksturīgi, ka Pestītājs nav mums mācījis lūgt: “Debesu Tēvs piepildi mūsu šķūņus, lai mums nekad nepietrūkst.” Ne šodien, ne vairāk kā šodien, mēs stāvam Dieva devējas rokas priekšā. Nevis kaut kādas vispārējās aprūpes, kas mūsu priekšā nogāž vajadzības kalnus, bet kas redz, novērtē un dod. Kam un tik, un to, cik un kā tas ir vajadzīgs. Šī lielā paslēptība Dievā, neattraisītība, bet paslēptība Dievā. Tā ir mūsu kristīgā cilvēka manta un piederums. Pretēji dzejnieku skaistajiem vārdiem, domātāju šaubām, izmisumam – Debesu Tēva svētā dziņa.

Ir tikai viena pati rūpe, ir tikai viena pati rūpe “dzenaties pēc Dieva valstības un viņa taisnības.” Jā, kas ir šī Dieva Valstība? Mēs to dzirdam no mūsu pestītāja mutes vairākkārt. Viņa nav ne še, ne tur, viņa nav kaut kur aiz kādām robežām vai jūrām. Neparādās kā kaut kāda organizācija. Viņa ir jūsos! Viņa ir jūsos! Tai brīdī, kad mēs savā lūgšanā nogrimstam šai pasaulē un kad mēs tā iznirstam Dieva priekšā ar savu dvēseli, domām, prātu, spēku, gribu. Tanī brīdī, kad mūsu lūpas atveras ar viņu runāt, viņam kaut ko vēstīt un sacīt, prasīt un lūgt, slavēt vai teikt. Ar to brīdi, kad mūsu pašu rokas atveras izdalīt, pasniegt, palīdzēt, pacelt to un tos, kuri tāpat kā mēs ir šī Dieva zvirbulīši, tanī brīdī Dieva valstība ir mūsu vidū. Un pēc tās mums esot jādzenas? Un nevis pēc tā, cik man būs, kur es to dabūšu, kā es tikšu cauri, kas man palīdzēs?

Mīļā draudze, mēs šinī laikā Dieva priekšā stāvam arī tiesā. Mēs sūdzam un apsūdzam pagājušos gadus un laikus, par grūtībām, pat par ciešanām, vajāšanām, briesmām, kādas ir bijušas. Un mēs mēdzam labprāt stāstīt arī tiem, kas pie mums atnāk, vai pie tiem, pie kuriem mēs aizejam, cik grūti bija tie laiki, cik bezgalīgi bija jācieš, kā sagruva baznīcām jumti, kā izklīda draudzes, un lūk tagad viss ir jāatsāk par jaunu. Dodiet mums, palīdziet mums, mēs nevaram.

Mīļā draudze, kas jūs visi esat bijuši līdzi liecinieki. Esat arī bijuši liecinieki pie šī dievnama, kurā mēs tagad esam. Un esat bijuši liecinieki arī pie tā, kas pie šī dievnama bija vajadzīgs, ka viņš bija arī savā postā un grūtumā, kur prasījās nopietnas pārbūves un nopietnas aprūpes. Kas tad notika? Es ar sirds aizkustinājumu pieminu tā laika dažus arī darbiniekus, kuri jau tagad ir aizsaukti Dieva priekšā, vai kuri jau ir savā vecumā saliekti. Mūsu mīļo, cienījamo priekšnieci, Bukava kundzi, mūsu mīļo, cienījamo ērģelnieku Zvejas kungu, un pie viņiem mēs varējām redzēt to, ka šīs rūpes – ko darīsim, kur ņemsim, kā izdarīsim – kaut kā nebija jūtamas. Bija jūtams tikai tas, un tas bija jums citiem līdzi, citādi tas nevarēja būt, pietika tas sirds sakustinājums: Tam Kungam to vajag, ka mēs Viņa namu sapošam. Saposām!

Mīļais Dieva priekšā aizsauktais Zvejas kungs aizlika logiem aizsargrestes, aplika mūsu visam gruntsgabalam sētu. Kā tas notika? Tās taču visas ir ļoti dārgas lietas. Kur to ņemt? Kā to darīt? Viņš ieguldīja savu darbu, viņš bija izcils darbinieks darbvedības un rēķinvedības lietās un tika aicināts un skubināts tur, kur bija nepieciešami šie darbi ļoti svarīgi pie kādām iestādēm. Viņš bija aizgājis jau atpūtā, viņa darba iestāde liedzās un teica: nu atnāciet vēl kaut kādas dienas palīdzēt un tā. Un tad tas notika. Tas, ko mēs tā evaņģēlijā lasām, ka mums būs Dievu mīlēt arī ar visu savu spēku. Mīļais Zvejas kungs iedeva savu darba spēku palīdzēt šinī vietā, šajā iestādē un pretī viņš teica: “Bet jums tagad man ir jāpakalpo arī manam dievnamam.” Šī iestāde darināja tādas lietas, kuras bija ļoti grūti dabūt, un šī iestāde pateicībā šim savam mīļajam darbiniekam, darināja mūsu logiem un mūsu sētai šo skaisto ietvaru. Tas bija tas, ko sauc: Dievu pagodināt un kalpot arī ar savām rokām. Tā bija šī dzīšanās vispirms pēc Dieva valstības, un tad nāca tas – nepieciešamais un vajadzīgais nolikts mūsu priekšā.

Tas nav vienīgais gadījums. Un mēs varētu runāt arī par citām mūsu mīļām draudzēm, tur, kur mīļajiem, dārgajiem līdzstrādniekiem, tiem, kas ir jau Dieva priekšā, un tiem, kas tagad vēl ar prieku iegriežas šajos dievnamos sacīt šo sirds aizkustinājumu, cik ļoti viņos dega šī debesu valstības lieta. Darīt, lai Dieva nams spētu sevī atkal pulcināt, uzņemt cilvēkus. Stāvoklī, kas likās cilvēkiem neiespējams ar to mazumu, kas ir rokā. Tad mēs tā sacījām viens otram: “Debesu Tēvs to zina, ka mums to vajag.” Un mēs bijām patiesi mūsu mīļā debesu tēva sirdi sapratuši, un Viņa rokas atvērās. Un no itin nekā, no tukšības, no mazuma, no tā tapa tas, ko nevarēja citādi cilvēki ar lieliem līdzekļiem sakārtot un iegūt. Tās ir debesu valstības likumības! Tas ir tas, ka mēs neesam puteklīši, kurus mētā vēji un kuriem nav nekāda arī liela daļa, lai šis lielais zieds kaut kur ir, vai viņa nav, viņi vairs nesatiekās, viņi tikai zina kaut ko viens par otru, ka tā ir bijis. Nē! Mēs stāvam sava Tēva ziņā. Un Tēvs dod maizi un nedod akmeni. Tēvs dod zivi un nedod čūsku. Tam, kas viņu lūdz, un tam, kas uz viņu paļaujas. Un savās brīnišķajās līdzībās, kuras mums vajadzētu iegaumēt no galvas, turēt savā acu priekšā un savā prātā, lai mēs nekad nesašūpotos un nesagrīļotos savā uzticībā un paļāvībā uz to, uz mūsu Tēvu, kurš ir tik ļoti bagāts, ka Viņam nepietrūkst pat priekš zvirbulīšiem, un pat priekš mīdamās zāles. Un nepavisam Viņam nepietrūkst arī pār mums, jo viņš ir teicis: Jo jūs esat vēl labāki nekā putni un zāle.

Un mēs ņemam tagad līdzi savās domās, atcerēdamies to, ko mums saka dzejnieki, jūsmoņi, ko vēl saka mums visi prātnieki, kas sakās, ka viņi Dievu pazīst, lai meklē Viņu izdibināt un saprast. Mēs ņemam visu to vērā, un lūdzam kaut Dievs arī viņus apgaismotu un pievestu klāt pie sava bagāti klātā galda. Apkamptu savā mīlestībā. Tad viņiem visas lietas būtu iedotas.

Mēs dzīvojam izšķiršanās laikmetā. Mums pierāda visādus Dieva jēdzienus, visādus prātojumus no rītiem un no vakariem. Kaut kādas nepārspējamas gudrības, Dievviszinības, un uz to visu mēs sakām: sēnalas un pelni. Kas ir domātas tikai kā mūsu domu rotaļas, no kurām mums nekas nekrīt saujā. Mēs, Kristus ļaudis, esam tie, kas turam savas saujas paceltas uz augšu un ne no kā viņas tiek piepildītas. Lai slavēts mūsu Tēvs Debesīs, kas ikdienas nes mūsu nastu.

Āmen.