Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. 5. BURTNĪCA ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis 2. adventā, Mežaparka draudzē, 6.12.1992. Dziesmas 1)4:1–3 w28 2)3:1–3 w53 3)489:1–5 w6 4)310:5 w45 5)328:1–5 w46 6)161:1–4 w47 Lasījumi: Jk. 5, 7–8 Jņ. 8, 31–36 Lk. 21, 25–33 “Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!” Debess un Zeme zudīs! Mūsu Kungs un Pestītājs šeit runā par tiem notikumiem, kur norisināsies tās ārkārtīgās lietas, kur sakustēsies paši debesu augstumi, kur notiks ārkārtīgas zīmes, pārvērtības un notikumi pie cilvēkiem un pie mūsu zemes, uz kuras mēs dzīvojam. Uz visa šī notikumu fona, visus šos neparastos, baismīgos, ārkārtīgos notikumus Pestītājs zināmā mērā kā rāmi liek šiem beidzamajiem vārdiem “debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.” Viņa vārdi! Tie paši, kurus mēs uzklausām, apceram – tie nesakustēsies līdzi debesu augstumiem un zemes dzīlēm, un jūras viļņiem. Kad gadus 50 vai vairāk atpakaļ Ķīna pārdzīvoja drausmīgu karu, kad veseli Ķīnas apvidi briesmīgi cieta karu ugunīs un briesmās, visa Ķīnas jūras piekraste ir pārvērtusies par kaujas lauku. Miljoniem cilvēku aizgāja bojā un vēl daudz lielāks skaits ir to, kas lielās briesmās un ar daudzām grūtībām un ciešanām, un bailēm glābās no šiem apvidiem tālāk zemes iekšienē uz rietumiem, neko nevarēdami kādreiz varbūt paņemt līdzi, kā tikai savu dzīvību paņemdami līdzi, ja vien varēja paņemt līdzi savus bērnus, lai varētu meklēt drošību no bojāejas, lai varētu patverties kaut kur, kur varētu turpināt savu mierīgo dzīvi. Bez it ne kā! Tukši, kaili, nabagi! Daudzi; arī kristīgie ķīnieši, un taisni šajos apvidos kristīgā draudze bija radusi sev jau daudzus, daudzus, daudzus locekļus. Un tad nāca ziņas no šiem bēgļiem. No viena posta bēgdami, citos posta apstākļos nonākdami. Kāda kristīga ķīniešu māte raksta saviem mīļajiem draugiem misionāriem. Un apraksta, ka viņi ir no savas dzīves vietas izgājuši tādi, kā bija tai brīdī, un piemet arī klāt: bet savu Bībeli mēs tomēr paņēmām līdzi. Viss cits bija zudis, ir palikusi tikai cilvēku dzīvība, un palicis Viņa vārds. Tas vārds, par ko ir teikts: “Viņš nezūd”. Mēs to piedzīvojam šeit, mēs piedzīvojam to, kas ir: šo vārdu nevar izdzēst, viņu nevar aizmirst, viņu nevar atmest. Tur, kur ir dzīvi cilvēki, kuriem ir bēdas, pārbaudas vai prieks, tiem ir rokās šis vārds. Cilvēki, kas ir šaubās un neziņā, kas meklē ceļu un gaismu, tie vēršas pie šī vārda. Ir cilvēki, kas likti cietuma tumsā, spīdzināšanās un mokās. Šis vārds nezūd no viņu atmiņas, kas bija iegaumēts. Un tie, kas ilgās ciešanās lēni ļauj savai dzīvībai izsīkt, līdz nāves brīdim, tura savās rokās šo vārdu. No visa tā, kas var ar cilvēku notikt, no visa tā, kas var ar cilvēku gadīties, no visa tā, kādi cilvēki ir savā raksturā vai liktenī vai savās domās, vai izjūtās. No visa tā viņš nezūd. Mēs redzam to, ka šie Pestītāja vārdi jau pirms tam, kamēr debesis un zeme sakustās, ja pirms tam, kamēr viņa valstība atnāk redzamajā veidā, jau pirms tam, viņš ir palicis nepakustināms. Kristīgā draudze ir uz šī pamata likta. Un pār visu, kas ir sargājams, tas bija kādreiz arī mūsu tautas tikums un mūsu tautas spēks, un drošums, ka šī grāmata stāvēja katrā mājā, kādreiz īpašā goda vietā kur nedrīkstēja pieskarties paviršībā, kuru ņēma un atvēra tad, kad dvēsele meklēja patiesību, gaismu un ceļu. Bet tas vēl nav viss, ko Pestītājs mums ir teicis! Tas ir tikai tas, ko mēs paši esam varējuši redzēt un kas ir arī mūs stiprinājis un iepriecinājis, un drošinājis, tas ko mēs redzam, ka nekādas šī vārda vajāšanas, nekādas ugunis un nekādi plūdi, un nekāds naids nav varējis šo vārdu samalt un iznīcināt. Jo kamēr vien būs cilvēks un cilvēki virs zemes ar to, ko viņi jūt, domā, kā viņi dzīvo, kas ar viņiem notiek, kas viņi ir vai kas viņi vēlas būt. Vienmēr tāpat kā debesis pār zemi tā šis jumts, tā šī sedzēja roka un spēks būs ar mums. Bet tas nav viss! Mūsu Kungs un Pestītājs runā vēl par vienu lielu, nopietnu šī vārda nozīmi un vietu, šī vārda nezūdamību. Mūsu vecie tēvi, mūsu vecās mātes, kādreiz ieguldamies savā beidzamajā gultā – cietajā koka gultā, gribēja turēt savās rokās šo vārdu. It kā apliecinādami to, ka Viņš nezūd arī nāves priekšā, ka notiek tas, ko ir Pestītājs teicis: “Patiesi, patiesi es jums saku, kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība. Un tas nenāks tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē.” Mēs meklējam nodrošināt savu dzīvi, mēs meklējam savu dzīvību sargāt, mēs bīstamies no tās tumšās neziņas, kas, šķiet, mums atvērsies tad, kad mūsu acis aizvērsies nāvē. Šeit mūsu Kungs un Pestītājs mums teic šo beidzamo drošumu – arī tur, kas ir šim vārdam ticējis, tam ir mūžīgā dzīvība. Ne tikai šī drošība, ne tikai šis iepriecinājums un spēks, kas ir vajadzīgs dzīvē un dzīvībā, bet arī tas dievišķais, noslēpumainais, varenais spēks, kādu Dievs ir pielicis visiem saviem lielajiem iestādījumiem, saviem brīnumiem un saviem sakramentiem klāt, ka viņš darbojas kā dzīvības spēks un nāves satriecējs. Dieva svētais vārds! Debess zūd, zeme zūd, ja tas vēl nenotiek visā pasaulē, ka tautas to redz un vaimanādamas lūkojas šajos baismīgajos notikumos, šis pats notikums mums pienāk katram klāt vēl pirms tam, tanī brīdī, kad arī mūsu priekšā salīgojas debesis un zeme, un šī zeme, kas bija zem mūsu kājām, zūd zem mūsu kājām, un šī debess, kas bija pār mums, tā zūd mums pār galvu, ka mēs stāvam tai lielajā neziņā, kas tik daudzus cilvēkus ir vadījusi izmisumā un bailēs, mūsu šausmās. Mēs zinām, šis pamats nevar pakustēties, mūsu noenkurotība Dieva svētajā patiesībā nav vārdi, kuri skaisti skan. Cilvēki kādreiz ir tīksminājušies pie lielu un gudru cilvēku vārdiem, domu graudiem, viņu dziļdomības. Mums pašiem nāk un piedāvā no rītiem un no vakariem svešinieki garām bārdām, briesmīgiem izskatiem, kas visu mūžu ir domājuši, domājuši, domājuši un izdomājuši, kā jāsēž, kā jāēd, kā jāelpo, par ko jādomā, kā jākustas, lai no nāves ieietu dzīvībā. Un viņi ir palikuši turpat, kur sākuši. Un viņi ir pīšļi tāpat kā tie pīšļi, kuros viņi sēž vai kurus viņi met sev uz galvas. Nav neviena cita vārda, caur ko mums mūžīgi dzīvot, neviena. Kā tikai šis viens, kas pats ir Dieva svētais vārds un tapis miesa tāpēc, lai mūs no nāves ievestu dzīvībā, lai mūs šinī beidzamajā sabrukumā, kad sabrūk debesis un zeme, lai mums dotu jaunās debesis un jauno zemi. Mūsu Kungs un Pestītājs un Viņa svētais vārds. Īss ir šis teikums. Debess un zeme zudīs, mani vārdi nezudīs. Bet Viņš mūs piepilda ar dziļu godbijību. Neviena lieta pasaulē nepelna tik daudz cieņas un tādu noliekšanos, neviena redzamā lieta, kā šī grāmata, kurā šie vārdi ir iekšā. Un neviena lieta no sevis neizstaro tādu spēku, bet ne tikai spēku, pašu dzīvību. Kā neviens cits elks vai apsvētījums priekšmetus, kurus cilvēki sev nodēvē par svētiem un bijājamiem. Neviens no tiem, kā tikai šo tik vienkāršo vārdu sakopojums, kur katrs no viņiem ir piepildīts ar dzīvības spēku tā, kā mēs tagad esam redzējuši, ka mazā niecīgā kripatā ir ieslēpta milzīgā uguns un spēks, kas ir spējīga pārveidot, postīt, bet arī veidot. Te ir tas, ko Viņš ir sacījis par sevi. Katrā ziņā Viņa vārdā ir iekšā šī dzīvības dzirksts, un tā ir dota mums. Un no mums ir tikai prasīts tas, ka mēs patiesi to, ko viņš ir teicis, ka mēs to patiesi turam patiesu, ka mēs apturam savu pasaulīgo prātu, ka mēs apturam savu pasaulīgo šaubu un ka mēs aizturam tos tukšos cilvēku vārdu plūdus, kas mums gribētu aizskalot šos viņa patiesības vārdus. Mūsu dzīvība ir šī piederība viņam. Šī piederība viņa dzīvībai caur to dzīvības spēku, kuru viņš mums ir atstājis. Reizē tik ļoti vienkārši un reizē tik ļoti rokās turamu un tanī pašā laikā kāda daļa no pašām debesīm un no mūžīgās dzīvības. Āmen Aizlūgums: 1) Arhibīskaps Kārlis Gailītis miris šā gada 22. novembrī, apglabāts 1. decembrī. Dziesma 657:1 w125. 2) Māra Trapāne slimības grūtumā 310:5-6 w45b.
|
