Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. 5. BURTNĪCA. ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē. 8.11.1992. Lk. 17, 20–24 “Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” Bet mācekļiem Viņš sacīja: “Nāks dienas, kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit. Un, kad jums kāds sacīs: redzi, še, redzi, tur, – neejiet un neskrieniet tam pakaļ. Jo, kā zibens zibeņodams spīd no vienas debess puses līdz otrai, tāds būs Cilvēka Dēls Savā dienā.” “Kad nāks Dieva valstība? Cik ilgi, Kungs, lai gaidām, līdz ausīs jaunais rīts, kad tavai draudzei svētai tiks goda vainags vīts.” Jautājums “Kad nāks Dieva valstība?” ir bijis dzīvs visos laikos un divējādā veidā. Vieni ir mēģinājuši ar to slēgt un izteikt savu ziņkāri, vēlēšanos uzzināt un uzminēt nākošos laikus. Šie Debesu valstības gaidītāji un viņas paredzētāji laiku pa laikam nāk mūsu vidū ar saviem atklājumiem, ar savām gudrībām, ar savām zināšanām. Dīvainā kārtā šie visi cilvēki neņem vērā to, ko Dieva vārds mums saka, ka laiki par lietām, kurām jānotiek, nav zināmi arī debesu eņģeļiem. Tos zina tikai tēvs debesīs. Un mums ir tikai viens pats padoms – neklausieties uz tiem, kas ir gudrāki par pašu debesu tēvu un kas saka: “Redzi šeit, redzi tur”, kas saka: “Redzi rītu, redzi parītu”, kas zina pieminēt gadu skaitļus un dienas un septiņreiz septiņdesmit reizes maldās un tomēr atkal par jaunu meklē to pašu, maldīdamies un maldinādami citus līdz. Tādu mūsu dienās ir diezgan. Bet šinī jautājumā ir arī vēl kaut kas cits, “Kad nāks Dieva valstība?” Ilgas, nopūta, pacietība, gaidīšana. Kristīgā draudze, juzdama šo slogu, ko viņa nes, pasaulē nesaprasta, patiesībā nepazīta, nicināta un pacietības pilna. Ne tikai kristīgā draudze, bet arī cilvēks savā paciešanā bieži vien tanī stāvoklī, kur viņš ir pie savas pacietības robežām, gandrīz jau izmisumam tuvu, sauc uz augšu, kaut jel nāktu tā valstība, kas visu atraisa un piepilda. Debesu valstība nenāk ārēji nomanāma. Cilvēki ir mēģinājuši viņu kaut kādā veidā darināt un veidot ar labiem nodomiem, meklēdami cilvēku dzīvi, ar cilvēcīgiem likumiem kaut kā vadīt, vairāk tikuma, vairāk kārtības un krietnuma virzienā. Un tanī pašā laikā ir arī pievīlušies. Debesu valstību mēs nevaram uztaisīt. Tai lūgšanā, ko Pestītājs mums liek katru dienu atkārtot, ka mēs saucam uz Tēvu: “Lai nāk Tava valstība.” Mēs tanī pašā laikā to apzināmies, ko mums Mārtiņš Luters skaidri un noteikti ir pateicis: “Debesu valstība nāk, viņa nāk pati no sevis. Viņa nāk, bet mēs lūdzam, lai viņa nāk pie mums.” Lai Debesu valstība nāk pie mums. Debesu valstība nav valsts, kā šis vārds maldinoši kādreiz liek domāt. Ļoti skaidri viņas ķēniņš to pateica tad, kad viņš stāvēja sava tiesātāja priekšā, un šis tiesātājs viņam meta priekšā šo reizē apvainojumu un izaicinājuma jautājumu: “Tātad Tu esi ķēniņš?” Un mūsu Pestītājs atbildēja: “Jā, es esmu ķēniņš. Mana valstība nav no šīs pasaules.” Viņa nav valsts, viņa ir vara, viņa ir tas ko viņš teica: “Man pieder visa vara debesīs un virs zemes.” Tā ir tā daļa, kurā viņš ir savas varas izpaudējs šeit virs zemes. Debesu valstība ir atnākusi! “Debesu valstība ir mūsu vidū”, viņš saka un viņam ir tiesības to teikt, un viņš zina, kāpēc viņš to saka, un viņš arī zina, ko tas nozīmē. Mēs kādreiz paejam tam garām, mēs meklējam ar acīm un meklējam taustīt ar rokām, un dzirdēt tauru skaņas. Tai dienā, kad viņš savu gājumu šeit ļaužu starpā iesāka, viņš saņēma dievnamā pravieša Jesajas grāmatu un lasīja šos vārdus: “Tā Kunga Gars ir uz manis, viņš mani ir sūtījis dziedināt slimos, atraisīt saistītos, cietumniekus palaist brīvībā un nabagiem sludināt Dieva valstību.” Ķēniņš bija atnācis, Debesu valstības ķēniņš ir atnācis un līdz ar to arī Viņa vara Viņam ir nākusi līdzi. Ķēniņš ir atnācis un ne tikai atnācis, bet pateicis: “Es palieku pie jums, es palieku ik dienas līdz pasaules galam.” Un ticīgiem ies līdzi tās zīmes, kas apliecinās šīs valstības klātbūtni. Ne še un ne tur, viņš saka, ne tur, kur jūs sauc tīrumā vai aicina iekšā kambaros, kur kāds ņemas rādīt savus brīnumus vai klāstīt savas gudrības. Bet tur, kur Viņš ir pats, kur divi vai trīs ir viņa vārdā kopā, ir viņš tur vidū. Un kur viņš ir klāt, tur ir viņa valstība. Un viņa valstība vienmēr apliecinās spēkā, tanī spēkā, kādā mēs piederam viņam. Mēs lūkojamies uz tiem, kas ar savu pacietību, ar savu dzīvību, ar savu kalpošanu ir viņu apliecinājuši un pagodinājuši. Mēs lūkojamies uz tagad pasaulē vārda pēc pazītu un dzirdētu, un lasītu mācītāju Vurmbrantu, kas Rumānijas cietumos un moku kambaros ir izcietis tādu ciešanu mēru un pazemojuma dziļumu, kas cilvēka prātam nav iedomājams. Ciezdams Kristus dēļ. Mēs lūkojamies šinīs ciešanās un tanī pašā laikā mēs redzam, lūk, Dieva valstība ir tanī brīdī tur klātu. Mācītājs Bonhēfers, kas no sava cietuma un no savas nāves, zem savas nāves sprieduma stāvēdams, vēl rakstīja no cietuma ziņas, stiprinādams tos, kas raud, kas izmisuši, kas neredz dzīvē gaismas, kas redz ļaunuma pārspēku. Viņš sacīja Kristus stiprinājuma vārdu, pats būdams drošs: “Ja Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes.” Debesu valstība par sevi to apliecināja. Bet Kristus pazemīgā kalpone, mūķene māsa Terēze noliecās pie mirējiem un pie vispēdīgajiem no vispēdējiem atstumtībā, postā un atstātībā, pieskardamās viņu miesām un brūcēm, un nespēkam. Ne šeit, ne tur, bet lūk tur Dieva valstība bija ienākusi starpā, mūsu vidū. Un mēs redzējām šo debesu valstību mūsu vidū, un redzam, kā tas bija tad, kad pirmo reizi atvērām dievnamus, kad arī bērni drīkstēja nākt iekšā. Tie bērni, kurus viņu vecāki un arī valsts spēki visiem spēkiem turēja nost no Dieva nama un no ticības. Arī viņu vecāki. Aiz savas nožēlojamās bailības. Kā plūdi šie mazie, kā tādi rožaini viļņi viņi piepildīja dievnamus. Kā tas varēja notikt? Kā tas varēja notikt toreiz Jeruzalemes templī, ka šie mazie bērni dzirdēja, saprata, zināja vairāk par lielajiem, kas notiek tai brīdī; kad Pestītājs šķīstī templi, viņi gavilēja. Dieva valstība ir nākusi un iestājusies. Dieva valstība ir jūsu vidū. Viņa nav ne šeit, viņa nav ne tur. Arī šeit mūsu vidū! Mīļā draudze, tad, kad mūsu sirds dziļā sagrauztībā, sāpēs un kaunā liek mums raudāt pašiem par sevi, nevis par pārestībām, kuras mēs domājam mums citi nodara, tad mēs esam uz Dieva valstības sliekšņa. Ka mēs pieejam tur, kur pestītājs pēc sava apsolījuma mums pienāk klāt ar savas miesas un asins dārgumu. Un kad mūsu sirds ir aizgrābtības pilna; to nespēdami izteikt, ko eņģeļi debesīs spēj tikai izteikt. Debesu valstība! Viņa ir mūsu vidū. Mēs viņā varam ieiet, bet mēs arī kādreiz no viņas izejam ārā. Debesu valstība ir tur, kur mēs piedzīvojam to no mīlestības, no cilvēku mīlestības, kuru mēs nevaram izskaidrot, mēs nevaram saprast, kad šinī rudenī Olaines mazā baznīca, mazā bārenīte, kura bija postīta un apbēdināta visos bara gājumos un postījumos. Pēc 77 gadiem viņa varēja atkal dzirdēt ērģeļu skaņas. Kā tas varēja notikt? Mums nav cilvēku izskaidrojuma. To kāda draudze no Zviedrijas, kuras vārdu mēs pat nezinājām un nevienu no viņiem nebijām vaigā redzējuši. Un kad arī mēs viņiem tik pat nezināmi, kā viņi mums, ka viņi vienā dienā ielika mūsu rokās šo dārgumu neaicināti, neskubināti, nelūgti, neprasīti viņi nolika Olaines priekšā skaistas ērģeles. Kas tas ir? Mēs nemākam rēķināt tanī rēķinuma gudrībā, kāda ir debesu valstībā, bet mēs redzam debesu valstību, kas nav nomanāma, cilvēcīgi redzama, bet kur viņas godība parādās tad, kad viņa stājas mūsu vidū. Mīļā draudze, šis nopūtu pilnais jautājums, kas nāk apgrūtinātai, apbēdinātai cilvēka dvēselei, kura cieš, kura redz līdzi pasaules tumsu un grūtumu, kas pati līdzi nes sāpes, nepilnību, ciešanas pie miesas, pie dzīvības, pie dzīves, pie visa kā. Šis ilgošanās jautājums: kad nāks? Mīļais draugs, viņa ir atnākusi, viņa ir mūsu vidū. Pat neviens solis liels nav vajadzīgs, un mēs redzam, kā viņa pati pienāk klāt un kā viņa pati atdara durvis, lai mēs viņā ieejam. Mārtiņš Luters, kuru mēs pieminam, pieminējām Reformācijas svētkos, kas mums ir ticības lietās lielais pamācītājs, skolotājs, tēvs un vadonis. Tanī brīdī, kad viņš pēc ilgajiem moku pilnajiem gadiem, vaicādams pēc Dieva taisnības un žēlastības un redzēdams tikai Dieva sodu pār sevi un savu izmisumu, un šausmas, ka viņš nekā Dieva priekšā attaisnot un ne ar ko izpirkties ar visiem tiem paņēmieniem, ko viņam toreiz piedāvāja katoļu baznīca un viņš raksta savam [nav salasāms] “Un tai brīdī, kad viņš ir ieraudzījis Jēzu Kristu Svētajos Rakstos un saklausījis Viņa apsolījumu un Viņa žēlastību no Svēto Rakstu rindām, kad nevis mūsu cilvēcīgā griba, vēlēšanās un nopelns, un pūles, bet gan Dieva bezgalīgā iežēlošanās mūs glābj, tad viņš rakstīja: “Man bija tā, it kā man atvērtos Paradīzes vārti un es ietu viņos iekšā ar gavilēm.”” Šie Paradīzes vārti mums ir atvērti. Viņi ir atvērti turpat, kur viņi atvērās Mārtiņam Luteram – mūsu Svētajos Rakstos. Tanī apsolījumu krājumā, kur katrā lappusē mums pretī ir Viņa balss, kas mūs drošina, stiprina un skubina, un mums tikai tas ir jāieklausās un jāsaņem. Un kas tur ir ieklausījies un saņēmis, tā roka vairs nesniedzas tikai, lai liktu kaut ko savā mutē, bet pārlauž savu riecienu un vaicā, kam nav, lai saņem. Tur sākas Dieva valstība, tur Viņa ienāk mūsu vidū. Mēs tagad piedzīvojam brīnišķīgu laiku. Arī mūsu draudzē ir radies kaut kāds nemiers, kāda jautāšana no viena uz otru. Jautāšana, kur ir tie, kam ir vajadzīgas manas rokas, kur ir tie, kam ir vajadzīga mana palīdzība, rādiet man viņus, es nevaru izturēt to turēdams tikai pie sevis un būt tikai pats par sevi. Valstība mūs meklē. Atvērsimies viņai. Viņas ķēniņš ir mūsu vidū, un robežu šai valstībai nav. Viņa nav teritorija, viņa nav laicīgā valstība, viņa ir vara, viņa ir mūsu Pestītāja lielā virsvara pār šo pasauli un pār katru dvēseli. Un te nav robežu. Te ir visas pasaules vara un valdība. Te esam mēs, kas esam šai valstij, šai valstībai pavalstnieki. Jā! Viņi gan saka: “Cilvēka Dēls nāks savā godībā.” Pareizi! Tagad tie taujātāji, kas gribētu zināt laiku, tie arī varbūt kaut ko mums var sacīt. Neko vairāk, kā tikai to, ko mēs jau zinām. Un tas ir tas, ka mēs zinām – viņš atnāks, lai savas valstības godību mūsu vidū parādītu visā viņas pilnumā un krāšņumā. Bet to mēs nezinām, kad tas būs. Un tas ir viņa paša ziņā. Bet tas, kas šeit jau notiek, šī debesu valstība ir tā pati debesu valstība, kuru viņš atnesīs, tikai viņš viņu atnesīs viņas pilnīgumā un krāšņumā, un viņas nenovēršamībā, kuru vairs nevarēs nekas cits nomākt un nevarēs vairs tā, kā tas notiek ar mums, kur mēs paši izšaubīti kādreiz tiekam. Lai slavēts ir mūsu Kungs un Ķēniņš, mūsu Debesu valstības ķēniņš! Lai slavēta ir viņa vara un spēks, kura ir pār visu pasauli lielāka par visu pārējo. Un mēs lūdzam to, ko Mārtiņš Luters mums ir mācījis, lai šī valstība arī pienāktu pie katra no mums. Pie katra no mums! Āmen
|