Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. 5. BURTNĪCA ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis 31.12.1992. Lūgšana: Kungs māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam. Žēlastība un miers, lai ir jums visiem no Dieva, mūsu Tēva un mūsu Kunga, un Pestītāja, Jēzus Kristus. Āmen. Ef. 6, 1–3 “Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” Liekās tā savādi, ka mēs šodien, slēgdami aizskrējušo gadu, pievēršamies tam vienam no baušļiem, kurus ir devis Mozus un kurus vēl šeit atkārto mums apustulis. Un tas ir ceturtais bauslis, kas runā par cieņu, kas ir parādīta vai parādāma vecākiem. Katrs aizejošais gads mums rāda arī to, ka arī mūsu cilvēku dzīvība paiet, mūsu dzīve izbeidzas, ka mēs kaut ko izbeidzam un ka ar to iezīmējas mūsu dzīves gājuma īpatība. Tanī pašā laikā šī gadu mija atgādina mums to cilvēcīgo vēlēšanos redzēt arī vēl šo nākamo gadu, redzēt, kas būs, kā piepildīsies viss tas, ko mēs šeit domājam, jūtam, ceram, ko mēs viens otram vēlējam. Mēs stāvam it kā uz sliekšņa starp to, kas ir bijis, un starp to, kam vēl ir jānāk. Mēs vēlam laimi, mēs novēlam viens otram prieku, sekmes, labu šo nākošo gadu. Un tanī pašā laikā mēs nezinām nevienu nākošo dienu, kāda viņa būs, un nav mums nekādas cilvēcīgās drošības par to, kas varētu šī nākošā diena būt un ko viņa varētu mums nest. Un tāpēc tik ļoti savādi izklausās, ka Mozus, dodams šo Dieva pavēli mums, un apustulis, viņu atkārtodams, runā par labklājību un ilgu dzīvi virs zemes. Tas skan mūsu dienās ļoti neparasti un tiešām ļoti savdabīgi. Ja mēs lūkojamies atpakaļ aiztecējušā gadā, ja mēs tā domās pārskatām to, kāds šis gads ir bijis, vai mums nav jāsaka: “Mēs esam piedzīvojuši kādu drausmīgu, baismīgu laiku visas pasaules un cilvēces vēsturē.” Viss šis gads ir kara trokšņu pilns. Viss šis gads nesa tik daudz nelaimes, tik daudz posta, tik daudz izpostīšanas, tik daudz ciešanu, tik daudz nāves daudziem cilvēkiem daudzās vietās šinī pasaulē. Un, kur nepostīja karš, tur postīja bads, trūkums, sērgas, kas ņēma tūkstošus cilvēkus un pat vēl lielākus skaitļus, kas aizrauti nāvē. Sevišķi tās kara briesmas, kuras mums pašiem bija tik tuvu nākušas, kur mēs arī esam redzējuši un lasījuši par veselām pilsētām, kas atkal ir iznīcinātas tā, ka tur ir palikušas drupas vien un nonāvēto cilvēku kaudzes, un apkārt klīstoši izmisuši, nelaimīgi, ievainoti, aplaupīti cilvēki bez pajumtes, bez saviem tuviniekiem, no kuriem viņi ir atrauti. Cik drausmīgs ir šis karš! Cik drausmīgs ir bijis tas posts, kuru mēs dzirdam par bērniem, kuri ir palikuši bez vecākiem, par bērniem, kas ievainoti mirst turpat laukā! Par bērniem, kas palikuši bāreņi un noklīduši. Un visā pasaulē līdztekus kara šausmām mēs dzirdējām šīs cilvēku balsis, kas pacēlās un teica: “Glābiet, glābiet bērnus, glābiet bērnus, kas ir nevainīgi visās šinīs cilvēku drausmās, kara briesmās, glābiet viņu dzīvības. Tā ir nākotne, tā ir cilvēces nākotne – šie bērni, glābiet viņus, pasargājiet viņus no kara briesmām, pasargājiet viņus no nāves badā, kas plosās daudzos novados.” Un cilvēku rokas arī sniedzās. Cilvēku rokas arī sniedzās, cilvēku sirdis arī bij' iekustinātas, cik arī bija spējams un cik bij' spēts, bija tas darīts. Bēgļiem bija palīdzēts, bada cietējiem bija palīdzēts, ievainotajiem, bāreņiem. Kristīgā mīlestība vērsās pretī. Glābiet bērnus! Bērni bij' tie, par kuriem visvairāk rūpēja un sāpēja cilvēku sirds un arī pasaulē – pasaules sirdsapziņa pie cilvēkiem. Un ļoti neparasti uz šīm cilvēku tagadējām sāpēm un tagadējiem uzdevumiem šinīs briesmās un šausmās. Ļoti neparasti skan šie vārdi, ko prasa no mums bauslis, kas saka: “tev būs savu tēvu un savu māti godāt, lai tev labi klājas, lai tu ilgi dzīvo virs zemes.” Cilvēces nākotne un labklājība nav vis pirmā kārtā uzaudzinātos, labi apkoptos, aprūpētos bērnos, kas var bezrūpīgi un priecīgi savu bērnību pavadīt un izaugt par pieaugušiem cilvēkiem, un stāties pie darbiem šai pasaulē. Cilvēces nākotne un cilvēku nākotne, un tautu nākotne nav šie uzdevumi pirmā kārtā. Ne pirmā kārtā aprūpētie bērni ir tie, kas garantē tautām, garantē pasaulei un cilvēcei. Bet šī godbijība pret tēvu un māti. Ir divas tautas šinī pasaulē, kuru mūžs ir gadu tūkstošiem ilgs. Tā ir ķīniešu tauta, un tā ir jūdu tauta. Ķīniešu tautas pagātne sniedzas atpakaļ vairākos gadu tūkstošos. Viņi ir piedzīvojuši tās tautas, kuras sen ir iznīkušas, par kurām mēs tikai vēsturē mācāmies – ķīnieši tos ir redzējuši. Izraēla tauta tāpat ir redzējusi spēcīgās, varenās lielvalstis sev apkārt. Daudzkārt spaidīta un daudzkārt nomākta un postīta no šīm varām, pārdzīvojusi šīs varas, aizgājušas šīs lielvalstis bojā, ka tikai drupu kaudzes, kuras smiltis tagad apklāj vēl tikai kaut ko liek atcerēties. Kādēļ? Pirms gadiem 60 Ķīnā plosījās briesmīgs karš. Japāna bruka virsū Ķīnai, meklēdama viņu sev pakļaut. Ķīnas biezi apdzīvotie apvidi jūras piekrastē bija karadarbībā, vienās ugunīs un vienās asinīs mirkdami. Miljoniem cilvēku glābās, bēgdami dziļāk zemes iekšienē, kur karš nesniedzās. Cilvēku pulki plūda uz turieni, tik vien nesdami sev līdzi, cik rokā var paņemt vai plecos. Veselas ģimenes devās prom. Māte nesa vismazāko, lielākie bērniņi pieķērušies tēvam, gāja līdz saviem sīkajiem solīšiem. Vecotēvu vai vecomāti dēls nesa plecos, jo viņš nespēja vairs pats paiet, šis vecaistēvs, šī vecāmāte. Viņu nevar atstāt. Tas ir lielākais dārgums! Pretēji tam, kā tas bija mūsu tautā, kad bija lielā bēgšana no mūsu zemes prom, drošībā no varmācības uzmākšanās. Dēli un meitas ar savām ģimenēm steidzās prom un pameta šeit savus vecos tēvus un mātes, kas te mira tā, kā lapas krizdami rudenī, jaunajos, baismīgajos apstākļos un atstātībā. Izraēla tauta! Mums viņa kādreiz liekas savāda un neparasta. Mēs daudz ko pie viņiem nesaprotam, liekas mums it kā kaut kas svešāds. Un tomēr viņa ir daudzējādā ziņā spīdeklis šai pasaulei. Izraēla tauta nepazīst nespējnieku patversmes! Tās nav viņiem vajadzīgas! Tēvs un māte nekad nebūs atstāti, un, ja dēli vai meitas būs miruši, tad citi tuvinieki pilnīgi pats par sevi saprotami ņems savā vidū šos vecos cilvēkus. Tev būs tēvu un māti godāt! Kādēļ? Tēvs un māte – viņi sevī glabā kādu dārgu lietu. To jau arī atzīst kādreiz, un dzejnieki jau runā par mātes mīlestību, viņi runā par tēva rūpēm. Bet kādreiz arī visas šīs atzinības ir pabeigušās tikai pie šiem viņu vārdiem. Kad dēli un meitas ir izauguši, tad viņi tāpat kādreiz, lai Dievs piedod šo vārdu, tā kā meža zvēri aiziet no savas migas un vairs nepazīst, kas aiz tā paliek. Šī jaunības drosme, šī jaunības viszinība un visprasme: ko tie vecie zin'. Tas ir maz, ko tie vecie spēj, tas nav nekas, mēs esam spara pilni, mēs zinām, ko mēs gribam, mēs darīsim. Mēs esam visi kādreiz bērnībā lasījuši tādu stāstiņu par kādu jūrnieku, kas pēc kuģa bojāejas vientuļā saliņā bija izmests un tur nebija nekā, nekas no tās dzīves, kāda viņam bija te parasta, un tagad šis cilvēks, šis Robinsons, sāka pats celt no zariem un no koka gabaliem savu būdu, no dzīvnieku ādām – sev apģērbu. Sameklēdams sev kādu nekādu barību, visādiem paņēmieniem mēģinādams iegūt. Viņam bija jāsāk viss no jauna. Un viņš varēja šo dzīvi izvilkt, līdz kamēr viņu izglāba. Šis Robinsona darbs ir tik ļoti parasts diemžēl mūsu latviešu tautā. Tēvs un māte ir kļuvuši lieki. Priekš tiem ir tā sauktās nespējnieku patversmes, kur šos nevajadzīgos cilvēkus, kas vairs neder ar savu padomu un nespēj neko ar savām rokām, lai viņi netraucē jauno dzīvi, noliek šinīs savāktuvēs, veco, nederīgo cilvēku savāktuvēs. Kādreiz jāsaka rūgts vārds – izgāztuvēs, kur tāpat kā izgāztuvēs izmet nevajadzīgus, salauztus darba rīkus vai priekšmetus, tā šie nevajadzīgie cilvēki tiek tur izmesti, lai viņi tur beidzot nonīkst kā nevajadzīgie un tikai traucētāji. “Godā savu tēvu un māti”, tā ir kāda ķēde ar saviem zelta loceklīšiem, kas saslēdz kopā senos tālos laikus, un kur katra šī paaudze kaut ko ir ienesusi; un tēvu un mātes lielais darbs ir ne tikai uzbarot, uzzīdīt, uzauklēt šo mazo, kas viņu rokās ir dots, bet iedot viņam šo mantojumu. Lai viņš no pirmās dienas jau zina un jūt, ka viņš ir iemantojis to, ko jau vectēvu vectēvi zinājuši, un viņš tagad var sākt savu dzīvi tālāk veidot. Viņš var sākt ne vairs no jūrmalas smiltīm, kurās viņš ir izmests kails plūdos vai kuģa bojāejā, ka viņam jāmeklē koka zari un koka gabali, lai kaut ko taisītu. Nē! Mums pieder daudz lielāka manta, mums pieder mūsu tēvu un mātes bagātība, kuru nevar izsvērt un izmērīt ar ārējiem paņēmieniem un kur arī mīlestība un audzināšana vien vēl visu nedod, bet ko dod šī uzkrātā bagātība? Kādreiz šim vārdam saka “arī kultūra, arī mantojums”. Un tā tas ir. Zīmējoties vēl uz otru, otru savu saiti, kas mūs saista, kad mēs stāvam šinī vietā, mēs esam nākuši šeit pie tā, ko mēs sakām – pie mūsu garīgās mātes, pie baznīcas. Tas, ko mēs šeit redzam un dzirdam, tas nav šodien izdomāts, to neesam neviens no mums šeit ienesuši. Mūsu tēvi, tēvu tēvi un viņu tālie senči ir savākuši kopā tās debesu dāvanas un debesu mantas, ar kurām cilvēks tiek spēcināts un barots, tiek stiprināts un apgaismots, tiek vadīts, tiek par cilvēku veidots – kristīgā Baznīca. Šodien daudzi šai mātei uzgriež muguru. Ir daudz interesantāk paklausīties ko svešie dievekļu sludinātāji, ko svešie garīgie mulsinātāji ar saviem paņēmieniem blisina mums priekšā. Bet noliekties pie šī avota, pie šīs zelta ķēdes, kuras loceklīši sniedzas atpakaļ līdz pat apustuļiem un vēl aiz apustuļiem pie mūsu pestītāja, un caur pestītāju pie debesu Tēva. Šeit ir bagātība! Šeit nav jāsāk meklēt, kā mēs to kādreiz lasām pie mūsu dzejniekiem, kas domājās mums sākām kādu dziļu, dziļu gudrību, kādu lielu, lielu dvēseles rosību. Viņi ir Dieva meklētāji? Kur tad viņš ir paslēpies? Kāpēc tu esi aizgājis no viņa??? Kāpēc tu aizgāji visupirms meklēt savas patikas un iegribas un beidzot iedomājies, ka tev vajadzētu it kā vēl Dieva arī vēl atrast? Tu esi Viņā bijis ieslēgts, tu esi no Viņa atraisījies. Tu esi pazaudējis dzīvības avotu. Un tāpēc tev neklājas labi, un tāpēc tavs mūžs ir mezglains un slims, un nīkstams. Tautas tāpat kā cilvēki dzīvo savu mūžu. Tautām tāpat kā cilvēkiem, viņu dzīvībai ir vajadzīgi nepieciešamie spēki, viņiem vajadzīgs palīgs, viņiem vajadzīga barība, viņiem vajadzīgs spēks. Kails, izmests pludmalē nespēj no šīm smiltīm pārtikt, kurās viņš ir izmests. Jo viņam jābūt pie tā avota un pie tā krājuma, kas ir barojis paaudžu paaudzes un kas ir ar katru soli varējuši iet soli tālāk, soli augstāk nekā gāja tēvs, nekā gāja māte. Tāpēc ir šis likums! Tā ir Dieva kārtība. Tā ir dievišķā kārtība, kas caur Mozu bija uzticēta Israēlim, un caur Israēli viņa ir nākusi uz apustuļiem, un caur apustuļiem viņa ir nākusi pie mums. Mēs dzīvojam nopietnā laikā. Mēs visi vēlēdami viens otram laimi un prieku, veselību, kā kādreiz cilvēki saka, ka tas esot tas pats galvenais. Pats galvenais ir Dieva žēlastība. Bet šī dvēseles un dzīves veselība – tā gan ir liela manta, tā gan mums ir vēlama, tā gan mums ir arī ņemama, pēc tās mums arī ir jāsniedzas. Uzmeklēsim par jaunu mūsu ceļu pie mūsu tēva un mātes sirds. Uzmeklēsim atkal ceļu pie viņu padoma, pie viņu gudrības, pie viņu mīlestības un pie viņu dievbijības. Pie viņu dievbijības. Un sāksim no šīs vietas, un mēs redzēsim, ka esam gājuši lielu, lielu, lielu soli pretī kādai lielai labklājībai, kādam lielam dzīvības spēkam. Latviešu tautai tas ir jāsāk mācīties par jaunu. Ieejot jaunajā gadā, iesākot jauno iesākumu, ja mums vēl ir dzīvi tēvs un māte, un varbūt Dievs ir bijis žēlīgs, ka arī vēl vecais tēvs un vecāmāte – nenoskūpstiet visupirms savu mīļo auklējumu, noskūpstiet savu māti, tēvu, viņu roku un viņu vaigu. Un tā sāciet savu jauno gadu. Un tad noliecieties pie mazā un apmīļojiet arī viņu. Ne mūsu bērnos ir mūsu nākotne, mūsu uzticībā un saites uzturēšanā ar mūsu mīļajiem, dārgajiem – tēvu, māti un vēl tālāk atpakaļ aiz viņiem. Tas ir Dieva likums. Tur, kur cilvēki apvērš lietas otrādi, viņi ir zaudētāji. Mācīsimies šo Dieva likumu saprast un arī turēt. Āmen.
|
