|
Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē, 11.11.1992. Mt. 24, 35 “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” Šī diena, mīļā draudze, ir iezīmīga vairākos īpatos virzienos. Vakar bija mūsu ticības tēva Mārtiņa Lutera dzimšanas diena, 10. novembris. Viņu kristīja nākošajā dienā. Šodien ir tātad Mārtiņa Lutera prezidēšanas piemiņas diena. Un tas liek mums atkal pievērsties M. Luteram un tam devumam un tām mantām, kas mūs šodien sapulcina kopā arī ap viņu un arī viņa vārdā. Bet šī diena ir arī citādi iezīmīga diena. Mēs šodien redzam izkārtos karogus, un kādreiz cilvēki jautā: “Ko tas nozīmē?” Īpaši mūsu jaunatne, kurai daudz kas no mūsu tautas pagātnes un viņas dzīves ir palicis apslēpts. Mēs pieminam arī ļoti svarīgu dienu, kas bija arī pasaulē, ka Pirmajā pasaules karā 11. novembrī noslēdza kara nobeigšanos – pamieru. Pēc asiņainajiem četriem gadiem Eiropā šis karš bija izbeigts. Mūsu dzimtenē viņš vēl plosījās divus gadus ilgāk. Mūsu dzimtenē 11. novembrī 1919. gadā – mēs pieminam – pēdējais lielais ārkārtīgi nopietnais uzbrukums mūsu dzimtenes patstāvībai, kas tik grūti bija iegūta, šis bija beidzamais uzbrukums un beidzamais apdraudējums, kad ienaidnieki tika atspiesti nost no Rīgas un devās nepārtrauktā atkāpienā prom. Un mēs svinējām šo dienu, kuras dēļ tad arī par piemiņu tām varonīgajām cīņām, ar kādām tika aizstāvēta mūsu dzimtene. Bet mēs varam prasīt un vaicāt: “Vai ir kāds sakars šīm divām dienām vienai ar otru?” Pirmā brīdī mums liekas, ka, protams, it kā tur nekāda sakara nevarētu būt. Bet jūs būsiet varbūt pārsteigti, mīļā kristīgā draudze, evaņģēliski luteriskā draudze, ka mēs varēsim sacīt tādu ļoti neparastu apgalvojumu, ka pirmais lielais latviešu tautas patriots bija M. Luters. M. Luters, mūsu tautas brīvības pirmsnojausmas pirmajos sākumos. Kā tas varēja notikt? Viņš nemaz nepazina šo tautu? Viņš tikko zināja šīs zemes nosaukumu, kas toreiz skanēja citādi. Bet viņš ir darījis kaut ko tādu, kas pavēra šai tautai ceļu augšup uz brīvību. Jā! Mēs jau to zinām. Mēs jau to zinām, mēs sakām, protams, uz garu brīvību, protams, uz skaidro patieso Dieva vārdu, protams, mēs cildinām to, ko M. Luters ir atnesis mums kā ticības skaidrojumu, kā ticības atjaunojumu. Bez šaubām tas ir tas lielais, tas acīm redzamais, tas brīnišķais, ka pie viņa piepildās tas, ka viņš stāv zem šī vārda, ko Pestītājs teica: “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs” (Mk. 13:31). Tur, kur šie vārdi bija aizsegti un apklāti ar cilvēcīgajiem uzblīvējumiem šādā vai tādā veidā. Viņš ar savu drosmi un ar savu ticības degsmi, ar to pretī stāvēšanu Dieva patiesībai un viņas priekšā noliekdamies pāri pār visu pārējo. Viņš atsedza taču Dieva svēto Vārdu viņa pilnībā un skaistumā, un viņa žēlastībā pirmkārt jau savai tautai un līdz ar to visai pārējai pasaulei. Bet kur ir šis sakars, ka mēs varētu sacīt, ka ne tikai, ne tikai šis garīgais devums ir M. Lutera devums Dieva žēlastības spēkā mūsu tautai. Ja mēs metam skatu mūsu tautas tālākā pagātnē, ka mēs lūkojamies, kā viņa tika pakļauta svešai varai, kas nāca vienlīdz nesdama kristīgās ticības maldus un tanī pašā laikā paņemdama mūsu tautai viņas brīvību, pakļaudama viņu ilgstošai kalpībai. Un ne tikai kalpībai, un arī ne tikai kristīgai ticībai. Tas, ko latviešu tauta pirmos 300 gados no kristīgās ticības bija saņēmusi caur Katoļu baznīcu, tas bija tāds sajaukums starp veco latviešu tautas ticību un māņticībām, un jauno, māņticībām un leģendām, kurs pienāca klāt no Katoļus baznīcas bagātā pasaku pūra. Latviešu tauta arī kristīgās ticības lietās bija palikusi pakrēslā. Un viņa bija palikusi pakrēslā arī kā tauta, viņas vārdu pat nesauca. Viņu sauca par zemnieku kārtu, atšķirībā pret valdošo kārtu, kas valdīja, nosacīja likumus, kārtoja lietas. Viņu sauca par bauru kārtu, tas ir vārds, kas ņemts no vācu valodas “bauer”, tikai pārskaņots tādā neveiklā izteiksmē, ka latviešu tautā viņš bija palicis tāds kā zākājuma vārds – bauri. Nebija pat vārda šai tautai. Tur, kad par viņu runāja, kad viņu pieminēja. Kāpēc nebija? Mūsu tauta nepazina rakstu zīmes. Viņai to nebija arī pirms iekarotāju atnākšanas. Mūsu tauta deva savas ziņas no mutes mutē, un tās bija ļoti ierobežotas. Tur bija vairāk par savām dzīves ārējām lietām, tur nebija nekas, kas saturēja pašas tautas sakopojumu, nebija rakstu zīmes, ar kurām varētu otram sūtīt savas domas, savus vēlējumus, savus lūgumus. Ar kurām varētu pateikt to, ko vēl tālāk un vēlāk vēl citi zinās un dzirdēs. Nebija rakstu zīmes, no kurām varētu saprast, ko tie tēvi un tēvutēvi bija domājuši. Mēs bijām pakrēslā. M. Luters ar pirmā lieluma noteikumu ticības atjaunošanas darbā minēja to, ka kristīgai tautai ir jāiepazīst dziļi Dieva svētais vārds. M. Luters vienā brīdī deva Dieva vārdu, Bībeli, katķismu, dziesmu grāmatu savas tautas valodā un atslēdza savu tautu jaunai dzīvei. Bet ne tikai savai tautai. Visur tur, kur Lutera sludinātais, jaunais ticības atjaunojums nāca ļaudīs, tur nāca iekšā šī nepieciešamība dot Svētos Rakstus tautas rokās. Un cik tas bija savādi, ka tie mūsu pakļāvēji, kas negribēja šo tautu tālāk par zemnieku kārtu laist, ka no viņu vidus nāca mācītāji, kas mācīja mūsu tautu ticības lietās labāk un skaidrāk, kā tas bija bijis katoļu laikos. Un tūdaļ, un tūdaļ gribēja sniegt šīs tautas rokās to, ko viņa pati var lasīt, to, kur viņa pati var kavēties pie Svētajiem Rakstiem, dziedāt savā valodā garīgās dziesmas, mācīties katķismu. M. Lutera kalpi un sekotāji atslēdza latviešu tautai viņas valodu. Iedeva rakstu zīmes, iemācīja šīs rakstu zīmes. Tauta, kas pazīst rakstu zīmes, vairs nav mēma, vairs nav nepazīstama. Tā ir viņas patstāvības rītausma, tas ir viņas augšupejas pirmais kāpiens, kad viņa Dieva svēto patiesību tagad var pati turēt savās rokās un ņemt savā sirdī, un dalīt to tālāk, un paust to tālāk rakstu zīmēs un dziedātos vārdos. Un te mēs sastopamies ar šo vārdu, kas mums varēja izlikties pirmsākumā tāds neparasts, ka mūsu pirmais lielais latviešu tautas brīvības rosinātājs ir galu galā šis Dieva kalps M. Luters svešā zemē, svešā tautā, nemaz neapzinādamies šī sava darba tālāko, lielāko turpinājumu un piepildījumu, ka līdz ar Svētajiem Rakstiem, kas uzrakstīti, pārtulkoti tautas pašas valodā, kas iedots šai tautai rokā un viņa pati var šinīs rindās kavēties un kāpt arvien tālāk un tālāk Dieva svētajā patiesībā. Tai pašā laikā kļūst par tautu, kļūst par cilvēku pulku, kas sevi apzinās, kas viens otram var ko pateikt ne tikai no mutes mutē, ne tikai viens otram pie auss, bet pateikt pāri par attālumiem ar vēstulēm, ar grāmatām, ar ziņām. Un tā arī cik tas izklausās savādi, ka mūsu tauta, pieminot notikumus, ka viņa atbrīvojās no pakļautības no svešām tautām, ka viņa varēja atkal domāt par savu patstāvīgu dzīvi un dzīves iekārtojumu. Viņas brīvības pamatos ir šis viss lielais sākums. Reizē Dieva svētais Vārds, reizē spēks apgūt to, saņemt, māka to saņemt un spēks un māka to dot tālāk un dot tālāk arī visu citu pārējo, kas sirdi un prātu kustina, aizņem vai pilda. Un tā šinī dubultajā svētku dienā mēs reizē godbijībā vēl atceramies tos, kas glāba mūsu daudz plosīto dzimteni un tautu no vēl tālāka grūtuma, kas draudēja viņai toreiz liktenīgajās dienās. Ka tam līdzi mēs pieminām to lielo latviešu tautas labdari, kas nezinot ir kļuvis ne tikai viņas skolotājs ticībā, mācītājs un pamācītājs dievbijībā, bet kas arī atvēris viņas muti un ausi un pacēlis viņas garu runāt, dzirdēt, saprast, tālāk dot. Ir dažādas dāvanas un ir viens pats Gars, bet mēs varam arī sacīt, ir dažādi brīnišķīgi Dieva ceļi, kā viņš savas dāvanas izdala un kā viņš tās piepilda piepildījumā, ko cilvēks nekad nebūtu varējis apjaust. Vēlākajās mūsu tautas cīņās, cīņās augšā, cīņās ārā no nospiestās, pie zemes pieliektās zemnieku kārtas, tās visas gāja caur grāmatu rindām, caur burtu rindām, kas rindojās grāmatās, un latviešu tauta pamodusies kāri tvēra ābeci. Ābeci, burtus, ko var mācīt. Un šos burtus mācīja vecās mātes, pie sava ratiņa sēdēdamas, mazo bērnu sev blakus turēdamas un dziesmu grāmatā – šinī brīnišķajā grāmatā – rādīdamas šīs noslēpumainās zīmes, kuras atslēdz uzreiz veselu pasauli, kā to mūsu viena no dzejniecēm, Anna Brigadere, savās bērnības atmiņās saka, kad viņa bija sākusi šīs rakstu zīmes saprast un sasaukt kopā, pēkšņi viņa bija tādā brīnumā, cik savāda lieta. Viņa nosauc kādu vārdu un pēkšņi tas vārds izkāpj no grāmatas lapām un stāv viņas priekšā kā tēls, kā priekšstats. Rakstu zīmes brīnums un burvība, kura neļauj norimt cilvēka garam, kas liek viņam augstāk un tālāk kāpt. Ar šīm rakstu zīmēm bruņojās mūsu tauta, lai varētu pie lielākas gaismas tikt, un panāca to, ka tautu starpā šinī pasaulē viņa stāvēja vienā no pirmajām vietām. To ar tiem, kas šīs rakstu zīmes prata, saprata, lasīja paši un rakstīja paši, un sākums tam visam: dievbijība ir visas gudrības iesākums. Cauri ticības nopietnībai nāca klāt šī visas tautas pamošanās viņas pilnvērtīgai un pilnīgai dzīvei. Ne vairs zemnieku kārta, bet latviešu tauta, ne vairs zemnieku kārta, bet igauņu tauta – ir izaugušas no šī M. Lutera svētīgā un svētā darba. Mēs teicam viņa svētību, kas šodien ir minams kā pirmajā dzīvības dienā kristītais bērniņš. Āmen.
|
