Atdariet man taisnības vārtus, es ieiešu pa tiem un pateikšos Tam Kungam!

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē, 31.10.1992.

Ps. 118,19–20 “Atdariet man taisnības vārtus, es ieiešu pa tiem un pateikšos Tam Kungam! Šie ir taisnības vārti, taisnie pa tiem ieies.”

Dziesmas:

238:1–3

489

512

494:4

307

488

“Atdariet man taisnības vārtus, ka es pa tiem ieeju un tam Kungam pateicu.”

Šodien, mīļā draudze, mūsu domas sniedzas atpakaļ dārgās un mīļās atmiņās, un kavējās pie mūsu ticības tēva Mārtiņa Lutera. Tas notiek šodien evaņģēliskajā pasaulē un mēs tā vaicājam: “Kas ir šodienai tas, kas mūs tā šodien īpaši pie viņa saista, kādēļ mēs viņu pieminām?”

Viņa piemiņa ir tūkstoškārtīgi daudzināta un izteikta, aprakstīta. Viņa drosme, viņa varonība pastāvēt savā pārliecībā, nebīstoties nāves draudu, nesatrūkstoties ne ķeizara, ne pāvesta, ne visas valsts sapulces priekšā. Viņu piemin kā vīru, kas drosmīgi uzstājās pret tiem paradumiem un ieražām, kas bija kristīgo draudzi pielūžņājušas ar cilvēcīgajām lietām, un viņš ar savu nesaudzību viņas atraidīja. Jā! Mēs bieži sastopamies ar šo Lutera varonības un drosmes cildinājumu, un tiešām tam ir arī savs pamats, tiešām tajā ārējā izpausmē tas jau tā ir. Un mēs arī pie tā varam kavēties daudz un dažādīgi.

Bet šodien mēs gribētu pakavēties pie kā cita. Pie kādas vēstules, ko Luters bija rakstījis vienam no saviem domubiedriem, vienam savam draugam pēc gadiem ilgajām cīņām un mokām, ko viņš bija izcīnījis klosterī, meklēdams kļūt īsts, patiess katolis, pildīdams visus noteikumus, kādi tiek uzlikti un prasīti no mūka un no katoļu ticības cilvēka. Tos noteikumus, kuriem ir jānodrošina cilvēkam viņa dvēseles pestīšana. Patiesi, ja varētu būt kāds svētais, kas būtu godināms katoļu baznīcā tā īsti – šeit būtu viens no tiem, kas patiesi ar dziļāko nodošanos, ar dziļāko rūpību un patiesīgumu tam visam ir sekojis. Un tam visam cauri gāja šis nemiers, šīs bailes varenā, dusmīgā taisnības Dieva priekšā, kura priekšā viņš sevi juta grēcīgu un necienīgu, un Dieva tiesai pakļautu.

Un tad bija brīdis, kad viņa acis atvērās un viņš ieraudzīja evaņģēliju. Un viņš ieraudzīja to, ka Kristus Jēzus, patiesi pestītājs, mūs atraisa no visiem mūsu grēkiem un piedod un izlīdzina tos. Savā lielajā priekā viņš raksta savam draugam: “Man bija tā, it kā manā priekšā vārti atvērtos un es ieeju paradīzē. Tik neizsakāmi liels bija mans prieks.” Taisnības vārti bija atvērušies. Dieva svētais vārds, Bībele, kuru evaņģēliski luteriskā draudze tura par mērauklu visām lietām, kas ir cilvēkam ar viņa dzīvi un mūžību saistītas. Šie bija tie vārti, kas viņam bija atvērušies. “Atdarait man taisnības vārtus, ka es pa viņiem ieeju un tam kungam pateicu.” Un iedams šajos taisnības vārtos, viņš sastapa to, kas pats bija taisnība un patiesība. Kurš taisnoja ne tāpēc, ka mēs savu miesu mērdējam un savu dvēseli mokām. Bet ka mūsu dvēseles sniedzas tam pretī lūgšanā, grēka nožēlas sāpēs un cerības drošinājumā.

Mīļā draudze, mūsu skats sniedzas arī ap mums šodien, un mēs vaicājam, kas ir evaņģēliskā luteriskā draudze? Kas ir šī draudze, kas sekoja šim Mārtiņam Luteram un pieņēma dziļā nopietnībā to, ko viņš bija no Dieva saņēmis kā viņa žēlastības atklāsmi. Mīļā draudze, mēs varam saprast to tikai tad, ja mēs mērauklu liekam pie lietām, kas ir apkārt mums, ka mēs mērauklu liekam pie ticībām un ticētājiem, kuri tādās pašās mokās kā Luters, kādreiz meklē, kā tikt Dievam tuvāk, kā nolikt savas nastas, kā iegūt savai dvēselei pestīšanu, kā pastāvēt mūžīgās tiesas priekšā.

Kad mēs vaicājam, kas ir mūsu evaņģēliski luteriskā ticība, – tie ir šie taisnības vārti, kas atveras izsalkušai, izslāpušai dvēselei, pa kuriem viņa ieiet, lai gavilētu priekā, Dieva taisnības priekā. Mūsu luterticība ir šī iešana pa šiem vārtiem, pa šiem līksmības, paradīzes vārtiem, kas visas citas lietas atstāj aiz sevis, Kas cilvēkiem būtu varējuši likties tik svarīgas, tik saistošas – skaistie ieradumi, jaukās paražas, dvēseles saviļņojumi un sašūpojumi – viss tas ir lietas, kas paliek ārpusē. Viena pati lieta – taisnība, taisnība Dieva priekšā. “Ka es tieku atrasts, ka man nav cita taisnība kā vien Kristus,” saka viņa māceklis, kas arī gāja pa šiem vārtiem, atstādams savas jūdu ticības dziļumus un augstumus, kurus viņš bija piedzīvojis un mācījies, un Kristū Jēzū jaunais radījums tapis.

Nav pestīšanas nevienā citā, kā Jēzū Kristū. Nav nevienu citu vārtu, pa kuriem mēs aizejam, pie kuriem mēs pieejam klāt tam, kas ir neaizsniedzams mūsu cilvēcīgajiem darbiem, mūsu cilvēcīgajiem nopelniem, mūsu sevis apmierināšanas paņēmieniem. Mēs pieejam tam, kas spriež taisnību. Viņa taisnība ir viņa žēlastība. Viņa taisnība ir noliekšanās pār grēcinieku. Viņa taisnība ir viņa Dēla upura asinīs, kas mūs mazgā no visiem mūsu grēkiem. Šie ir taisnības vārti, pa kuriem iegāja Lutera pulcinātā draudze. Šie ir tie vārti, kurus evaņģēliski luteriskā Baznīca aptver šodien nevis tikai saviem draudzes locekļiem, bet visai slāpstošai ilgu pilnai dvēselei, izmocītai, pagānisma tirdītai dvēselei, kas mūs tagad apstāj visos dažādajos paņēmienos un ceļos.

Evaņģēliski luteriskā baznīca saka: “Nāciet šeit, verat šos vārtus, ieeita ar pateicību un ar slavu.” “Eita pa viņa vārtiem ar pateicību, viņa pagalmos ar gavilēm”, saka citā vietā Dieva vārds. Evaņģēliski luteriskā ticība ir gaviļu ticība. Viņa ir šī lielā prieka ticība. “Es Dieva žēlastību teikšu, kamēr man mēle kustēsies”, mēs dziedam kādā mūsu dziesmā. Viņa ir šī gavilēšana Dieva taisnības priekšā. Viņa ir tā, kas pasludinājusi lielo prieku vēlreiz, tāpat kā pasludināja toreiz ganiem eņģeļi: “Nebīstaties, jums ir pestītājs dzimis”, jums debesu tēvs ir atvēris šos vārtus, ieeita, nekavējaties. Un iegājuši visā sirds priekā un pazemībā uzgavilējiet Dievam, jo pie viņa ir pestīšana un izglābšana no nāves, jo Viņā ir visas pilnības bagātība, prieks un jaukums Viņa priekšā mūžīgi. Tu mani esi aicinājis no tumsības gaismā, tu mani esi aicinājis un ietērpis šinī jaunajā tērpā.

Cik daudzos dažādos veidos cilvēka dvēsele ir meklējusi to izteikt! Un kad mēs evaņģēliski luteriskās draudzes locekļi, ja mēs staigājam apmulsuši un bēdīgi, tad mēs patiesībā esam paši sev nodarījuši kādu vainu. Mēs esam pagājuši garām šiem vārtiem. Mēs neesam pa viņiem iegājuši. Mēs neesam ieraudzījuši, kas aiz šiem vārtiem, mēs neesam to satvēruši. Šī svētdiena ir mūsu gaviļu diena un mūsu pateicības diena Dievam. Un mēs pateicamies un slavējam viņu, ka viņš ir devis šim pravietīgajam vīram Mārtiņam Luteram šo dievišķo godības pilno spēku. Pats apliecināt to par sevi, ka visa viņa dzīve ir bijusi kā ienākšana paradīzē, pēc moku pilnās meklēšanas, šaubīšanās un izmisuma. Un ka ne tikai viņa dzīve, bet kad viņš saka tālāk savam draugam rakstīdams: “Mācies Kristu, tas ir, ieraugi Kristu, tad tu esi iegājis pa šiem vārtiem, uzlūko Viņu. Viņā ir visa dievišķās gudrības pilnība. Visa palīdzība un viss spēks.”

Un mēs šo dienu svinēdami, mēs svinam un svētījam viņu līdzi, tai pašā priekā un gavilēs, priekā, kas nedrīkst izsīkt, jo mums ir atvērti vienīgie vārti, citu vārtu nav. Ne viņi ir grieķiem, ne jūdiem, ne viņi ir atvērti indiešiem, ne ķīniešiem. Gar viņiem velti taustījās mūsu senči savā pagānismā. Šie vārti veras tur, kur kāds, uz Kristu saukdams un pēc viņa tvīkdams, viņam tuvojas. Evaņģēliskā, luteriskā ticība ir tautu pamācītāja, viņa ir šīs pasaules bikts pie visa neīstā, pie visa aplamā, pie visa cilvēciskā. Un tas, kas bija kādreiz noticis ar Luteru un ko viņš ir tālāk sniedzis kā šo lielo dāvanu, tam ir jāienāk arī citās tanīs kristīgajās draudzēs kas arī domājas kaut kādā veidā Dieva kalpojumam tuvojamies ar savām cilvēcīgajām pieņemtajām kalpošanām, noteikumiem, nosacījumiem. Arī tiem ir šie vārti atvērti, un arī no viņiem ir gaidīts tas, ka viņi nāks pa šiem vārtiem gavilēdami, nolikdami savu samulsumu, savus cilvēcīgos paņēmienus, savu dvēseļu sašūpošanu izjūtās, kuras viņi tura par Dieva garu atklāsmēm un stiprinājumiem. Mārtiņš Luters ir šis bikts tēvs, kas modina pasaules sirdsapziņu un paceļ viņu Dieva priekšā vaigu vaigā bez starpniecības un bez starpniekiem. Un paceļ viņu šinī iepriecas iespējamībā, šinī dotajā Dieva žēlastībā. Atveri, ieej, saņem un gavilē!

Āmen