|
Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2021. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē. 12.07.1992. Rm. 14, 9–13 “Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.” Dziesmas: 1)252 2)310:1–4 3)116:3 4)330 5)341:7–8 Apustulis vienā vārdā atgādina kādu lielu pamata patiesību, kuru mēs bieži vien it kā esam no vēra palaiduši. Un tas ir tas, ka viņš saka: “Mūsu beidzamajā piepildījumā stāv tik šī viena lieta, ka mēs visi stāvēsim viņa krēsla priekšā un viņa pārbaudes priekšā.” Tās ir lietas, par kurām cilvēkiem netīk lāga domāt. Viņas vienmēr padara kaut kādu tādu iekšēju nemieru, nedrošību, viņas arī kādreiz ierosina cilvēkus uz tādu sevis paša novērtēšanu un attaisnošanu, un šī attaisnošana un sevis novērtēšana ļoti bieži notiek tādā veidā, ka mēs lietojam mērauklu, ar kuru mēs mērījam ir sevi, ir citus. Viens no parastākajiem ceļiem, kā mēs, cilvēki, taisnojamies savā un Dieva priekšā, ir tas, ka mēs redzam un ieraugām pie tiem, kas ir ap mums, ka viņu vainas mums liekas lielākas, un mēs šo viņu lielo vainu priekšā jūtamies tādi kā taisnoti, kā brīvi. Tas pat pieder zināmā mērā pie tādas cilvēku pašapmierināšanas ticības. Sevišķi tad, kad kādreiz gadās dzirdēt kaut ko tādu, kas ir noticis cilvēku starpā – kāda smaga vaina, kāds smags pārkāpums, kāds smags grēks. Tad rodas šī tīksmā sajūta: “Bet es tāds taču neesmu.” Un sevišķi, ja mēs dodamies kādreiz cilvēki kopā, tad vienmēr tādos gadījumos, kur šausminās vai sarūgtinās par citu cilvēku vainām, tūdaļ ņemās šie piemēri “bet es, lūk, tādā pašā stāvoklī būdams, gan tā nedarīju, es, lūk, neesmu tāds, kā tas, kas nu ir klupis vai kuram ir kāda vaina.” Tas ir viens no tiem bezdievības veidiem, viens no šīs praktiskās bezdievības veidiem, kur mēs jau sevi iepriekš kaut kādā veidā Dieva priekšā taisnojam un taisnojam uz sava brāļa, sava tuvinieka rēķina. Mūsu Pestītājs šai sakarā ir mums atstājis šo ļoti zīmīgo, ļoti aso līdzību par diviem dievlūdzējiem Dieva namā, kur viens, Dieva priekšā stāvēdams, zina visu to sacīt, ko viņš ir darījis labu, krietnu, turēdams baušļus un pavēles, un tanī pašā laikā var atsaukties un salīdzināt sevi ar to, kas tur ir sagumis Dieva lūgšanā savā pazemībā un kurš ļaužu priekšā ir dēvēts par grēcinieku un muitnieku. Kāds liels atvieglojums sev pašam! Bet mēs izlaižam no vēra to vienu apstākli, ka tās ir mūsu pašu domas. Tas ir tas, ar kuru mēs Dieva priekšā taisnojamies, kurā mēs nevaram sevi attaisnot tāpēc, ka tā nav beidzamā tiesa. Tā nav šī beidzamā tiesa, ka mēs atradīsim šo salīdzinājumu. Visu daudzo un dažādo cilvēku grēku un grēcinieku starpā mēs jūtamies it kā labāki, brīvāki. Tas nav vēl pēdējais skats, par kuru mums runā Dieva vārds. Pēdējais ir tas, ka mēs stāvam paša tiesātāja priekšā. Kas tiesā, kuru mēs jau esam notiesājuši, un kas tiesā arī mūs līdz ar to. Ne par velti kādā citā vietā pestītājs mums atgādina un saka: “Cilvēkiem, kas savā starpā ir nesaticībā un nesaderībā, un neizlīdzinātībā, katrs paturēdams savu taisnību, būdams taisnais.” Viņš saka: “Izlīdzinies ar savu pretinieku, kamēr tu esi ceļā, ka viņš tevi nenodod soģim.” Jūs esat ceļā pie kāda soģa; mūsu dzīves gājums dažādos salīdzinājumos salīdzināts vienā Pestītāja salīdzinājumā, viss šis gājums pie kāda soģa, kas mūs vērtēs. Un mēs neejam vieni paši, mums līdz ir arī tie, kuri mums it kā darījuši pārestību un par kuriem mēs nedomājam to, ka arī mēs būtu viņiem pārestību darījuši. Tas ir tas, kas mums kādreiz cilvēkiem pagaist no prāta; sevišķi tad, kad mēs varam atrast kādu salīdzinājumu, kas it kā runātu mums par labu: “Lūk, bet es tā neesmu darījis, lūk, es tāds neesmu!” Pestītājs runā un apustulis to arī līdzi atgādina, viņš runā par to, ka mūs saista savā starpā mīlestība. Mīlestība arī uz to, kas mums pašiem nav mīļš, mīlestība arī uz to, kas mums kādreiz, kā mēs domājam, dara pārestību, bet arī mīlestība uz katru cilvēku atsevišķi. Šinīs dienās mēs daudz runājam un spriežam, un mūsu draudzē tas ir tā pacēlies kā tāds draudzes jautājums, tā sauktā diakonija. Un tad mēs mēģinām arī tā izdomāt, kas būtu nu jādara, kā būtu jārīkojas, kā šo kalpošanu, šo palīdzību viens otram, palīdzību tiem, kam palīdzība vajadzīga, kā mēs viņu varētu parādīt, kā to varētu piepildīt, kā tas varētu notikt. Un šeit apustulis to pasaka tik ļoti vienkārši, un viņš to pasaka tādā vietā, kurā mēs to negaidām. Viņš pasaka to tai vietā, kur mēs cilvēki cilvēku tiesājam nevis tur, kur mēs redzam cietēju, kur viņam vajadzētu palīdzēt acīm redzot, pie kura vajadzētu noliekties, kuru vajadzētu noglāstīt. Nē! Apustulis runā: “Netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopiet brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.” Un šī laikam ir tā lielākā kalpošana, nekļūt par iemeslu otram viņa grēkam, viņa netaisnībai, viņa vainai. Tā ir laikam tā lielākā kalpošana, tā diakonija, tā neizaicināšana, tā neierosināšana uz grēku, uz ļaunu. Kā tas notiek? Ne tikai piedāvājot kaut kādu ļaunu darbu darīt, bet arī tanī veidā, kurā mēs ar savu stāju neierosinām dusmas, sāpes, cietsirdību un ļaunumu no kāda cita, pret kuriem mums ir pietrūcis mīlestības. Mēs stāvam, mēs stāvēsim šī viena priekšā. Visi ceļi viņa priekšā locīsies un visas apslēptās domas nāks zināmas. Ne tas, ko mēs esam runājuši un paši domājuši un sprieduši būs izšķirošais, bet tas, kur Viņš redzējis pēc savas mērauklas. Tādēļ ir Kristus miris un tapis dzīvs, lai viņš būtu kungs pār mirušiem un dzīviem. Viens no atgriešanās ceļiem. Cilvēki daudz runā par atgriešanos – vai pievērsties ticībai, vai kļūt ticīgiem, dievbijīgiem – bet, kad mēs prasām, ko tas nozīmē, kā tas notiek, uzreiz kaut kādā veidā mēs tā pārvēršamies un kaut kādi citādi kļūstam it kā citas drēbes būtu apvilkuši. Un atkal mēs te gribam lietas darīt paši savā spēkā. Un ir tikai viens pats darbs, kas ir darāms, un nevis tas, ka mēs nomērījam un novērtējam, kas mums trūkst un ko mums vajag, un kādiem mums jābūt. Tas viss nāks vēlāk, tas viss nāks kā kaut kāds turpinājums, kaut kādas sekas. Tas pirmais un būtiskais – “Kristus ir atkal dzīvs tapis un viņš būtu kungs pār mirušiem un dzīviem, un viņa priekšā visi ceļi locīsies.” Kristus – viņa vieta pie mums, ar mums un mūsos. Un nekas vairāk. Un viss cits nāk tikai kā sekas šai mūsu piederībai, šai mūsu stājai. Kristus ar mums, pie mums un mūsos. Kristus tas Kungs. Āmen
|
