|
Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē, 1992. gada 22. martā. Lk. 9,56–62 “Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu ciemu. Un, tiem aizejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: “Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu.” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.” Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdz!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem aprakt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” Lūgšana: Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars! Tu, patiesības, apgaismības, Tu, dievišķā padoma gars. Nāc pie mums ar Tavām dāvanām, apgaismo mūs cauri caurēm, ka mēs spējam saņemt un paturēt Tavu svēto patiesību, jo Tavi vārdi ir mūžīga patiesība. Āmen. Mēs nevaram noliegt, ka mūsu dienās un mūsu pasaulē, tāpat kā Jēzus dienās nebūtu intereses par ticības lietām. Mēs nevaram to noliegt, ka mūsu dienās ir cilvēki, kas daudz nodarbojas ar šiem jautājumiem, ko viņi saka par patiesības meklēšanu, par Dieva meklēšanu. Tādus vārdus mēs atrodam pie dzejniekiem, rakstniekiem, kā arī cilvēku starpā runājot, kur viņi apliecina, ka kādam Dievam tomēr tic. Un šo ļaužu ir daudz. Tikai apbrīnojami ir tas, ka tad, kad mēs gribētu runāt ciešāk vai tuvāk, tad izrādās, ka šie apgalvojumi sevī satur kādu īpašu nepilnību. Un par šo nepilnību šodienas evaņģēlijs mums arī runā. Mūsu priekšā ir Pestītāja saruna ar vairākiem tādiem ieinteresētiem cilvēkiem, kas sajūsmināti par Jēzu un viņa vārdiem, par viņa darbošanos. Un tiešām jāsaka, kas varētu nesajūsmināties, redzot viņa brīnišķos darbus vai dzirdot tādus vārdus, kādus neviens nav runājis. Un rodas uzreiz šī spēcīgā, spontānā sajūta “es iešu tev līdzi, vienalga kur tu iesi.” Varētu sacīt, Jēzus būtu ļoti sajūsmināts un iepriecināts un teiktu: “Jā, tūdaļ stājies te rindā. Tur ir mani mācekļi, un iesim tagad visi kopā.” Jēzus to nesaka, viņš tikai pasaka šim cilvēkam tādus vārdus, kas izklausās kā brīdinājums. “Vai tu apdomā, ko tas nozīmē? Vai tu pametīsi savu māju?”, tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Mēs viņu kādreiz nepavisam nenovērtējam. Bet mēs kādreiz esam garākā ceļā un dažādos neērtos satiksmes līdzekļos dienu un nakti. Mēs to paši piedzīvojam, kas tas ir par ārkārtīgu trūkumu, ka nav kaut kā gana. Jāiztiek ar līdzi paņemtām ēdamlietām, uz ātru roku kādreiz sagatavotām, un, kad pienāk nogurums un nakts, tad jāiespiežas kaut kur kaktā tāpat un jānosnauž. Kad Jēzus bija šiem cilvēkiem šos apstākļus noraksturojis, mēs vairs nekā nedzirdam, ka viņš būtu devies Jēzum līdzi. Tur arī bija citi jūsmoņi, kur Jēzus teica: “Nāc man līdz!” Tāpat kā viņš toreiz teica Sīmanim Pēterim, kas savā laivā skaloja tīklus. Un pateica Jēzus: “Nāc man līdz!” Un mēs lasām evaņģēlijā “un viņi pameta visas lietas, laivas un tīklus, un, neprasīdami uz kurieni un kurp, gāja Jēzum pakaļ.” Un šeit kādam cilvēkam viņš saka: “Nāc man līdzi!” Arī tas cilvēks apdomā. Viņa mājā ir īpaši notikumi un sarežģījumi. Tēvs ir miris. Kā lai viņš palūdz, kā lai viņš pamet savu tēvu, kas nav vēl aprakts. Kas par to rūpēsies? Jēzus saka: “Nebēdājies par to. Būs, kas parūpēsies. Nāc man līdz!” Viņš to nevarēja izšķirties, viņš to nevarēja iedomāties, kā var tā rīkoties, neatskatoties atpakaļ, pēkšņi iet Jēzum pakaļ. Un vēl kādam citam tas jautājums bij’ likts. Kad viņš aicina līdzi, tas aizbildinās: “Jā, labprāt; es gribu, man patīk, esmu vienisprātis ar tevi, bet es taču ar sirds saitēm esmu sasaistīts ar saviem tuviniekiem. Es tak nevaru tā pamest visu, man vispirms jānokārto savas darīšanas. Jāatvadās, jāatsveicinās, beidzamās lietas jāpārrunā, nu un tad es būšu vajadzībā.” Un arī tas nepiedalījās. Jēzu pateica kādu ļoti svarīgu vārdu: “Kas pieliek roku pie arkla un skatās atpakaļ, tas neder Dieva valstībā.” Iedomājieties šo skatu. Mēs visi būsim redzējuši kā darbojas arkls. Kad viņš ir pielicis rokas pie arkla, tad viņš uzsauc savam zirdziņam, un viņi velk pirmo vagu. Ne tā, ka viņš būtu atspiedies ar muguru pret arklu un tad sācis kaut kādas runas. Viņam skats ir uz priekšu, nevis uz to, kas tur visapkārt. Jēzus šeit sastopas ar cilvēkiem, kādi mūsu vidū, mūsu šinī pasaulē, ir ļoti daudz. Tie ir tie ieinteresētie un sajūsminātie cilvēki, kas tāpat par labām lietām ieinteresēti, kas paši, tā sakot, ticības lietās labprātīgi reliģiski noskaņoti, labprāt viņi palasa kaut ko, kur var noslaucīt asaras aizkustinājumā. Jā, bet kāpēc jūs paliekat tikai pie tā, kas jūs pašus iejūsmina un tālāk vairs nē? Jēzus un evaņģēlijs ir tikai viena no viņa dzīves interesēm. Mēs to jūtam un redzam tad, kad mēs (..), un tuviem cilvēkiem, kas mums kādreiz, sirdi izkratīdami, runā par savām grūtībām un par to, ka viņi meklē mieru un kādu saturu. Un tad mēs sakām: “Nu, bet lūdzu, rīt ir svētdiena, iesim uz dievnamu, lai mēs tā visi kopā varam pielūgt, Dievu slavēt, klausīties evaņģēliju.” Un tad tūdaļ šie paši mīļie cilvēki, kuri tik labprāt visām garīgām lietām piekrīt, kas kaut kādam Dievam tic, kā viņi paši saka, pēkšņi rodas šie “bet”. Tagad jūs ziniet, ka tā ir vienīgā diena, kad es varu kaut ko darīt. Man ir jākopj māja, tad man jāiet viesībās, tad man jāiet šur un tur un tamlīdzīgi. Šie simts aizbildinājumi. Tie sauktie ieinteresētie. Tā ir viena no viņu interesēm. Tāpat kā tās nodarbības, tie privātie prieki, tās intereses ar kādām cilvēku dzīve ir aizņemta. Ir tā sauktā lielā dzīve, kur jāiet neatliekamā darbā, kas nosaka dienas kārtību, un tad pēc tam ir tādas blakus lietas. Vienu interesē teātris, vienu interesē sports, viņš nevar nekādā ziņā, viņš pārkārtos visas savas lietas, lai nepalaistu garām kādu ievērojamu sporta sacīksti, kādu slavenu aktieri vai dziedoni. Un starp citu viņam patīk palasīt kādu grāmatu, kas ir brīnumu pilna. Varbūt arī tur var atrast kaut ko neparastu. Ziņas par nākotni, pasaules likteņiem. Bībelē ar interesi rokas šis cilvēks, kuram citādi ir daudz ko darīt. Viņš grib izdibināt, kad būs atkal kaut kādi kari, un kā tas viss notiks, un kā tas viss beigsies un kā tas viss tālāk būs! Tas ir tas ieinteresētais cilvēks. Tas, uz ko nevar Dieva valstību celt. Tas, uz ko nevar Dieva patiesību sēt. Viņam vienmēr dzīvē ir lietas, kas stāv augstāk. Mārtiņš Luters, izskaidrodams pirmo bausli par mūsu attiecībām ar Dievu, tādā īsā veidā ir pateicis, ko nozīmē ticība Dievam. Jā, ko nozīmē vispār mūsu ticība. “Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz to cerēt.” Arī pāri par dzīves notikumiem. Un tas jautājums, ko Jēzus saka “nāc man pakaļ”, tas ir pēkšķi kā ledainā ziemā no siltas istabas izejot salā. Jums apjautās kas netīkami un negrozāmi smags. Jā, ja ceļš iet caur mūsu pašu vērtēšanu, ka mums jāuzņemas vēl kāda cita interese blakus jau esošajām, vēl šo vienu: sekot Jēzum. Tad ir grūti. Kā lai šo lietu savieno, pievieno klāt tai ierastai dzīvei? Kādā citā vietā evaņģēlijā mūsu Pestītājs runā par visām tām lietām, kuras mēs mīlam, kuras mums dārgas, pat par vecākiem, tuviniekiem un draugiem. Ja mēs tos mīlam vairāk nekā viņu, mēs neesam viņa bērni. Viņa mīlestība ir tā, kam visas lietas ir pāri, nevis sajūsminātā apņēmība. Šeit ir šis izšķiršanās punkts: kas ir tas, par ko jūs esat sajūsminājušies, kas ir šī uguns, kas ir iedegusies, jūs tāpat kā sporta spēlēs sajūsmināties par veiklībām, ko tur redz, teātra izrādēs kāds aktieris ir priekšā, kā spēlē labi savu lomu. Jā, tam visam blakus; bet kur tad Jēzus? Cik grūti ir nākt debesu valstībai šinī pasaulē! Cik ļoti grūti! Ir daudz jūsmojumu, viņiem tagad nāk palīgā īstā bezdievība, īstā elkkalpība, kas saka: “Nemet nost savu klāto galdu un savu klāto gultu, nemet nost savus draugus, mēs tev iedosim rotaļlietiņas, tu varēsi tīksmināties.” Bet ir viens cits mirklis, viens rokas pieskāriens. Viens bija, kas teica: “Es iešu tev pakaļ.” Debesu valstība ir kā arkls, kurš jātur. Viņš bija pieskāries šim arklam un notika, ka viņš paskatījās atpakaļ. Priekšā bij’ lielais tīrums un smagais arkla valdīšanas darbs. Debesu valstība ir skats uz priekšu. Debesu valstība ir kāds gājums, kāda tālāka veidošanās, kurā mēs paši veidoti un līdzi veidojam. Debesu valstība ir kaut kas no tā, kas katra cilvēka iekšienē deg kā apslēptā vēlēšanās darīt, būt, panākt, uzvarēt, iesēt kaut ko lielu, vienreizīgu, nebijušu, kaut ko patiesu, kaut ko skaistu. Tver šo iespēju un droši sper soli, lai cik tālu skats sniedzas, cik liels ir šis tīrums. Šis pieskāriens vairs neatrausies. Neatrauties no arkla, neatskatīties un tas ir Pestītāja aicinājums arī tā sauktajiem ieinteresētajiem. Priekšā ir skats uz Kristu un viņa valstību, un tas ir kristīgās draudzes ceļš. Un tas ir arī apsolījuma ceļš. Satver un seko. Āmen.
|
