Pūpolsvētdienas sprediķis

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa Pūpolsvētdienas sprediķis Mežaparka draudzē 1992. gada 12. aprīlī.

Fil.2,5–11

Jņ. 12,12–19 “Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, ņēma palmu zarus un izgāja viņam pretim, kliegdami: “Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Kunga vārdā, Israēla ķēniņš!” Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts “Nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa!” To visu viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie viņam to bija darījuši. Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie viņa bija bijuši, kad viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc arī tauta viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka viņš šo zīmi bija darījis. Bet farizeji runāja savā starpā: “Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet viņam pakaļ!”

Lūgšana: Mēs Tevi lūdzam, Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars! Tu, apgaismotājs, Tu, apskaidrotājs Gars. Tu, dievišķais padoma devējs. Nāc ar Tavām dāvanām, nāc un atdari mums to vārdu patiesību, ka mēs to satveram un tiekam viņā atjaunoti. Un dodi mums tās pašas apliecinātāju, ka Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

Jūdu lielajos svētkos tauta ir sapulcējusies, un šo svētku vidū vēl notiek kaut kas neparasts un nebijis, kas lielā mērā pastiprina vispārējo jūsmu un prieku ļaudīm, kas bija redzējuši Jēzus brīnuma darbus. Īpaši to pavisam grūti cilvēcīgi sagremot, ka viņš uzmodinājis mirušo Lācaru, un ļaudis iznāk pretīm, lai viņu sveicinātu, lai viņam uzgavilētu, lai priecātos par šādu iespēju, izbrīnu, redzēt, piedzīvot šos neredzētos, apbrīnojamos notikumus. Jā, tas tik ļoti saprotami, tas tik ļoti cilvēcīgi, ka mēs kaut ko neparastu redzam vai kaut ko sensacionālu piedzīvojam, kaut ko satraucoši neparastu, kas pamodina tūdaļ ziņkāri, sajūsmu, prieku, interesi, par visām šīm lietām. Un bez šaubām šinīs jūdu svētku dienās tas bij’ viens no tādiem pavisam sevišķiem un ārkārtīgajiem notikumiem.

Tas bija tik ļoti ārkārtīgs notikums, ka tas satrauca arī farizejus. Tos pastāvīgos Kristus pretiniekus, tos, kas viņam uzstādīja visādus sarežģītus jautājumus, tos, kas viņam nāca pretī ar visādiem pārmetumiem, jo viņš pārkāpj ieradumus, kas ir no tēvu laikiem bijuši. Un mēs redzam, ka šie cilvēki ir satraukti un zināmā mērā izsaka kaut ko līdzīgu tādam kā izmisumam. Jūs redziet, ka jūs nenieka nespējat.

Ja lietas noslēgtos ar šo notikumu, tad patiešām varētu teikt, ka farizejiem bija taisnība. Bet viņi bija šai ziņā tomēr maldījušies, jo nākošie notikumi rādīja pavisam kaut ko citu. Tad, kad farizeji bija dabūjuši cauri augstajā jūdu tiesā Pestītāja iznīcināšanas lēmumu un kad Viņš tika piekalts pie krusta, mēs zinām – notālē tur stāvēja liels ļaužu pulks. Tie, kas bija gājuši pretīm ar palmu zariem, tie, kas bija saukuši sveiciena vārdus. Tas pats lielais bars stāvēja apkārt lēns, varbūt arī nicīgs, un skatījās, kas tālāk notiks. Notika tā, ka farizeji varēja priecāties, ka šie viņu pirmie šaubu vārdi bija tomēr piepildījušies. Negāja šī pasaule viņam līdzi! Nestāvēja viņam ap krustu. Nežēloja viņu! Nemeklēja viņam palīdzību! Un palika tikai viņa māte un viens māceklis.

Mīļā draudze, mēs redzam šeit šo Dieva prāta un cilvēka prāta sadursmi. Mēs nekad nezinām lietas līdz galam un nekad nedrīkstam paļauties uz savām cilvēcīgajām izjūtām, cilvēcīgajiem vērtējumiem. Tas, kā to bija domājuši farizeji, nepiepildījās tai brīdī, bet šeit ir noticis kaut kas cits. Dievs ieliek savas patiesības vārdus kādreiz arī savam pretiniekam.

Tāpat kā Dievs strādā savus brīnišķos darbus arī savu ienaidnieku rokā un spēkā.

Un tā šie farizeju vārdi, kas pirmā brīdī viņus satrauca un vēlāk it kā atkal visu grieza, citkārt ir kļuvuši tādi kā pareizi vārdi. Pūpolsvētdienas sajūsmas gājiena svētku vārdi, gaviles, ar kuriem cilvēki viņus saņēma, un farizeju izmisums, ar kādu viņi rūgti visu redz, ir tomēr bijuši patiesi. Ir tomēr bijuši pravietiski tai ziņā, ka tā mazā un vājā, un pārejošā sajūsma, kāda toreiz bija cilvēkos, kas lielā barā apkārt gavilēdami un pēc pāris dienām bija novērsušies, ka šai cilvēku gavilēm arī bija apsolījums. Arī bija apsolījums, ka šis Jēzus svētku nāciens joprojām pasaulē vēl turpinās. Ka vēl joprojām ir tie, kas viņam iziet pretim, gavilēdami, dāvanas nesdami, pielūgdami, lūkodamies viņa darbos, ko viņš ir darījis.

Šī jūsma, kuru mēs šeit lasām, tā nav nekāda tukšā jūsma vien, tā pamatojas uz kādu novērojumu, uz tādu pieredzi, ko cilvēki ir bijuši ieguvuši, kur acu liecinieki, kas saka “mēs redzējām, mēs piedzīvojām, kā viņš no kapa izsauca mirušo nāvei nolikto Lācaru”. Un vienmēr, un vienmēr par jaunu gaviles ap Jēzu pamostas tur, kur rodas šie aculiecinieki, kas ir piedzīvojuši, redzējuši, sajutuši, saņēmuši, cik viņš ir brīnišķīgs savā spēkā. Kristīgā draudze to sevī glabā kā savu nepārejošo, mūžīgo, katram par jaunu atjaunojošo spēku, ka tur ir vienmēr tie, kas nāk un liecina: “mēs redzējām viņu, mēs pieredzējām: tas notika, tā bija”, tāpēc mēs ceļam šos palmu zarus, tāpēc mēs saucam viņam šos sveiciena vārdus! Tos nevar noklusināt!

Un taisni tāpat šo patiesību izpauž viņa pretinieki, tie pretinieki (..), un viņš pats izsauc naidu, nekustināmu pretestību, vēlēšanos viņu iznīcināt. Tie tāpat pēc šiem brīžiem dodas savā starpā kopā, lai apspriestos par viņa vārdiem, kuri ir iznīcināšanai, lai beidzot arī panāktu to, ka augstā jūdu tiesa viņu notiesā uz nāvi. Vēl vienmēr par jaunu ir šie, kas sapulcējas, lai viņu nostumtu no malas, lai viņu izrautu no cilvēku atmiņas un sirds, par visām lietām no cilvēka dzīves. Un tanī pašā laikā, kas ir spiesti nākt pie šīs atziņas, ka jūs redzat, ka jūs ne nieka nespējat darīt. Visa pasaule iet viņam pakaļ.

Mīļā draudze, šīs īpatnās cilvēces drāmas norises mēs piedzīvojām visi pavisam nesen. Kurš no jums nebija to redzējis, dzirdējis, pieredzējis, piedzīvojis, ar kādiem paņēmieniem tiek meklēts iznīcināt, izraut pat no vēstures atstāstītiem patiesiem notikumiem par Jēzu, kas piedzīvojuši aizgājušos gadu desmitus. Ar kādiem paņēmieniem meklēts ir izraut no cilvēku sirds, ar kādiem meliem tiek meklēts, lai viņu pazemotu, lai viņu noniecinātu, lai viņu apmelotu, lai viņu iznīcinātu. Un mēs piedzīvojam, jā, arī vienu no tiem varenajiem, varmācīgajiem varasvīriem, kas valdīja, kas valda pār visu pasauli, kas pateica mierīgi savas valdīšanas laikā: “Septiņos gados visa ticība tiks iznīcināta, visi dievnami būs slēgti un visa reliģija, šeit domāta, pirmām kārtām, kristīgā ticība – tā tiks izdzēsta”. Viņš nogūlās zemes klēpī un to nepiedzīvoja. Otrs tāds varmāka Albānijā bija jau panācis, ka visi dievnami bij’ slēgti, ka vismazākā kustība, kur kāds cilvēks kustējās, lai kaut kādā veidā atgādinātu par Kristu, tas tika likts cietumā, sodīts līdz pat nāves sodam. Un pie abiem šiem un pie neskaitāmiem citiem, viņiem līdzi ejamiem mēs varam sacīt: “jūs redziet, ka jūs nenieka nespējat darīt”. Jūs 70 un vairāk gadu neesat varējuši to izdzēst, ka turpat 2000 gadu visa pasaule iet viņam pakaļ. Šeit sastopas Dieva ceļš.

Ja Jēzus būtu Izraēla ķēniņš, ko gribēja šeit redzēt, tad viņš būtu uzcēlis Izraēla valstību, kā to viņa mācekļi bija gaidījuši. Ja viņš būtu uzsēdies tanī zeltītajā Dāvida krēslā, kā tas citiem likās par nepieciešamu, tad mēs šodien būtu viņu aizmirsuši. Sen! Sen! Tātad kā jūdu ķēniņi mums ir tikai atmiņa, pie kuras mēs kādreiz pieskaramies, tā mūs ne silda, ne aizkustina. Tās ir pagājušas lietas. Tās ir cilvēku lietas. Tās ir šīs pasaules lietas. Šeit ir vairāk kā jūdu ķēniņš, šeit ir vairāk kā jūdu pravieši, šeit ir vairāk kā Sālamans.

Šeit ir Dieva Visaugstākā Dēls, kas ir nācis pildīt Tēva prātu: “Redzi, es nāku pildīt Tavu prātu, Tēvs”. Tas, kas pilda Dieva prātu, tas, kas sevi ir ieslēdzis neiznīcināmā nākotnē vēl šodien. Šī pasaule iet viņam pakaļ. Bet varbūt tāpēc, ka šī neskartā cilvēka dievišķā sirds satver patiesību, redz, saprot to, kur gudrajiem, pārgudrajiem, paštaisniem aizsedz viņu prātus, brīvību, saprašanu, vēlēšanos. “Ja jūs netopat kā bērni, jūs neieiesiet Dieva valstībā.”

Pielūkojaties nevienu no tiem neapgrēcināt, tiem, kas šodien nes tālāk viņa slavu un viņa godu, tiem, kas stājas tanī rindā, kur visam naidam ir jāsaplok. “Jūs redziet, ka jūs neko nespējat!” Tas spēks, kas ir ap Kristu, ar Kristu un Kristū, tas salauž to spēku, kas meklē viņam stāties pretī.

Šis Pūpolsvētdienas notikums mums atsedz ne tikai to, kas ir noticis un kā tas ir noticis, tas atsedz arī mums to skatu, kur mēs redzam, ka viņa lielie pretinieki mums ir atstājuši šo neaizmirstamo pravietisko patiesību “Jūs nenieka nespējat darīt”. Viss tas, kas pasaulē meklē gaismu, ceļu un dzīvību, patiesību, viss tas steidzas jums pretīm. Un tas ir kristīgas draudzes ceļš. Un tā ir tā cerība arī mūsu tautai, kas ir mulsināta bezgalīgi ne tikai šajos aizgājušajos gados, bet vēl joprojām ar visādiem bezdievīgo veidiem prom vilinādama no Kristus. Tas ir mūsu tautai par drošību, cerību, par spēku. Izdomājiet kaut kādus kumēdiņus, kurus jūs gribat saukt par kaut kādām pielūgšanām. “Jūs nekā nespējat!” Tur, kur cilvēka dvēsele meklē savu sargu un sastapšanos ar Viņu, un neiet pretīm Kristum ar saviem palmu zariem un gavilēdami.

Āmen